Varētu jau teikt, ka vasara aiz muguras, taču izskatās, ka šis gads mūs ar labu laiku patiešām lutina. Ja ziema bija ilga un drausmīgi apnikusi, tad vasara kā pa notīm- ne pārāk karsta, ne slapja. Un ja līst, tad lielākoties naktīs. Tādēļ septembris pienācis patīkami silts, zaļš un saulains.
Atskatoties uz augusta pēdējām dienām Liepājā, prātā nāk svētku pasākumi, kas lika diezgan vilties. Par to pašu Kalpaka tilta atklāšanu jau rakstīju. Kas tur nogāja greizi, kādēļ tā tilta atvēršana sākās izcili, bet beigās izvērtās par diezgan blāvu balagānu, atliek minēt, jo drosmes kaut ko atklāt un paskaidrot nevienam žurnālistam vai pašvaldības klerkam vēl nav bijusi. Arīdzan ilgi gaidītais rallijs Kurzeme 2009 nekādu fiestu sabiedrībā nav radījis. Starts Rožu laukumā bija krāsains un skaļš, bet tā mašīnu rūkšana dzirdama nebija. Viss labākais, un arī tad par maksu, notika pilsētas nomalē un laukos.
Daudzi tagad sūdzas, ka krīzes diktēto reformu dēļ svētku sajūtas nav bijis arī 1. septembrī, kam piekrist gan nevarētu. Bērniem, kuri skolās tikai sāk iet, nav jāklausās citu žēlabās un viņiem šie ir svētki gan. Tādēļ tie, kas Rīgā 1. septembrī laida gaisā tos melnos balonus, pāršāva pār strīpu. Un arī tad taču bija redzams, ka tie naskākie balonu laidēji bija pedagogu arodbiedrības funkcionāri, kuri šajā arodbiedrībā burtiski rūgst no Brežņeva valdīšanas laikiem. Lai man piedod pedagogi, taču ja kādam vismazāk vajadzētu tagad laist melnos balonus debesīs, tad tie ir viņi un citi, kas vismaz var justies puslīdz droši, esot valsts maizē, kamēr privātais sektors burtiski sēž peļķē un nekādu garantiju pat par minimāliem ienākumiem nav paredzami. Un tas nav daudzu piesauktais Latvijas korumpētās politikas, bet gan ļoti daudzu valstu šodienas situācija. Bet mūsu bēdu ieleja- nelietīgie ministriju un citu augsto iestāžu "aparatčiki", kurus nekādi citādi kā par vampīriem nosaukt nevar, tiešām būtu jāliek pie kauna staba publiskais pēršanai un izvārtīšanai vircā. Un tieši šo kretīnu dēļ mums ir jāsarkst par savu valsti.
Atskatoties uz augusta pēdējām dienām Liepājā, prātā nāk svētku pasākumi, kas lika diezgan vilties. Par to pašu Kalpaka tilta atklāšanu jau rakstīju. Kas tur nogāja greizi, kādēļ tā tilta atvēršana sākās izcili, bet beigās izvērtās par diezgan blāvu balagānu, atliek minēt, jo drosmes kaut ko atklāt un paskaidrot nevienam žurnālistam vai pašvaldības klerkam vēl nav bijusi. Arīdzan ilgi gaidītais rallijs Kurzeme 2009 nekādu fiestu sabiedrībā nav radījis. Starts Rožu laukumā bija krāsains un skaļš, bet tā mašīnu rūkšana dzirdama nebija. Viss labākais, un arī tad par maksu, notika pilsētas nomalē un laukos.
Daudzi tagad sūdzas, ka krīzes diktēto reformu dēļ svētku sajūtas nav bijis arī 1. septembrī, kam piekrist gan nevarētu. Bērniem, kuri skolās tikai sāk iet, nav jāklausās citu žēlabās un viņiem šie ir svētki gan. Tādēļ tie, kas Rīgā 1. septembrī laida gaisā tos melnos balonus, pāršāva pār strīpu. Un arī tad taču bija redzams, ka tie naskākie balonu laidēji bija pedagogu arodbiedrības funkcionāri, kuri šajā arodbiedrībā burtiski rūgst no Brežņeva valdīšanas laikiem. Lai man piedod pedagogi, taču ja kādam vismazāk vajadzētu tagad laist melnos balonus debesīs, tad tie ir viņi un citi, kas vismaz var justies puslīdz droši, esot valsts maizē, kamēr privātais sektors burtiski sēž peļķē un nekādu garantiju pat par minimāliem ienākumiem nav paredzami. Un tas nav daudzu piesauktais Latvijas korumpētās politikas, bet gan ļoti daudzu valstu šodienas situācija. Bet mūsu bēdu ieleja- nelietīgie ministriju un citu augsto iestāžu "aparatčiki", kurus nekādi citādi kā par vampīriem nosaukt nevar, tiešām būtu jāliek pie kauna staba publiskais pēršanai un izvārtīšanai vircā. Un tieši šo kretīnu dēļ mums ir jāsarkst par savu valsti.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru