Liepājnieka virtuālie pieraksti

Uz tikšanos!

2010-09-19T14:00:00.009+03:00

Mīļie draugi un lasītāji, sakarā ar darba lietām & regulāro aizņemtību, mans pārdomu blogs vismaz uz kādu laiku taps neaktīvs līdzšinējā formātā, jo radošām pārdomām par apkārt notiekošos palicis pavisam maz laika. Turpmāk mana vārda un uzvārda interneta adrese atvērsies manā pamatnodarbošanās lapā.
Taču tas nenozīmē, ka esmu palicis tik senils un nevarīgs, ka neko neuzrakstīšu. Reizi pa reizei mana klātbūtne būs jūtama manā Liepājas fotogrāfiju krātuvē Liepajnieks.lv. Jo atzīšos, ka jebkāda rosīšanās politiskajās pārdomās atņemt pozitīvo enerģiju, kas, skaisti formulējot, man nepieciešama, darot pasauli labāku, kurā skanēs laimīgu bērnu smiekli, nebūs slimību un ciešanu, mūsu dižā un daudznacionālā vācvalodīgā kontinenta visas malas savienos jaukas ātrgaitas šosejas, pa kurām ceļos laimīgi cilvēki, kuru sirdīs un kredītkartēs nekad netrūks pozitīvas bilances.

Jauku Jums gaišo nākotni, brāļi un māsas!

P.S.
Te būs pilns saraksts ar vietnēm (kas var papildināties!), kurās lasāms un redzams tas, kas mani interesē, ko regulāri apmeklēju un mēģinu papildināt.

Fotografēšana kāzās, kristībās un visos svētkos. Un protams, daudz sporta reportāžu- http://fotografesana.lv/
Manas fotoreportāžas: http://www.flickr.com/photos/aigarsprusis/
Iespējams, pasaulē interesantākie video sižeti: http://www.youtube.com/user/virtualliepaja
Mans mikroblogs: http://twitter.com/Prusis
Mans profils Draugiem.lv (sekojiet man!): http://www.draugiem.lv/liepajnieks
Vislielākā Liepājas dokumentēšana fotogrāfijās desmit gadu garumā: http://www.liepajnieks.lv/

Manās acīs Šlesers nav neko zaudējis

2010-09-07T20:39:00.004+03:00

Atzīšos, ka manās acīs Šlesers neko nav zaudējis pēc tam, kad NRA un citviet izskanēja šausmu stāsti par viņa ģimenes pagātnes lietām. Līdz šim nebiju Šlesera apvienības atbalstītājs, tomēr lai nu vai kā, uzskatu, ka to nevajadzēja celt gaismā, neskatoties ne uz ko. Neskatoties uz Šlesera bravūrību un politiskajām spēlītēm, viņam par tēva noziegumiem nav jāatbild. Nezinu, kā citiem, man tas liekas cinisms un totāla cūcība no žurnaļugu puses. Un nemaz nevēlos dzirdēt atrunas, ka katrai pasūtījuma paskvilai ir savs pasūtītājs un katrai avīzei savs saimnieks. Diršana pa lielam! Te ir jautājums par žurnālistu ētiku, ko itin bieži apšaubu.

Liepāja godinās Jāni Čaksti

2010-09-06T21:12:00.002+03:00

14. septembrī Liepājā notiks pilsētas un visas Latvijas mērogā svarīgs notikums, proti, vienīgā Latvijas vidusskola, kas nes mūsu valsts pirmā prezidenta Jāņa Čakstes vārdu, ir Liepājas 10. vidusskola. Tieši tādēļ 14. septembrī, kad ir šī dižā vīra dzimšanas diena, pie skolas ēkas tiks atklāta plāksne ar skolas nosaukumu un Jāņa Čakstes portretu, kas visiem liecinās, ka skola godam nes pirmā prezidenta vārdu.
Svinīgais brīdis solās būt ļoti jauks. Būs koris, būs skolēnu godasardze, būs uzrunas. Liepājnieki, esat laipni gaidīti!

Министр сообщения Латвии Каспар Герхардс

2010-09-01T18:52:00.004+03:00

Visi šodien šūmējas par Andreju Mamikinu un Kasparu Gerhardu. Skaidrs, ka Gerhards zināja uz kurieni iet. Skaidrs, ka Mamikins to gaidīja, jo Mamikins ir liels dirsējs. Un skaidrs, ka Gerhards to gaidīja, jo citādi pievērst uzmanību senilie TB/LNNK baķkas jau nevarēja. Principā jau Gerhardam taisnība, taču no otras puses, pirms tam viņš krieviski runāja uz nebēdu, padarot savu uzvedību mēnesi pirms vēlēšanām gaužām prognozējamu, jo skaidrs, ka TV5 auditorija par TB/LNNK nekad nebalsos. Līdz ar to jebkāda mutes vēdināšana TV5 viņam ir bezjēdzīga. Mazliet jau bija jauki, runājot no nacionālām jūtām, ko pazemots vidusmēra letiņš no Mazpisāniem izjūt pēc Lužkova cūciskās uzvedības. Un smieklīgi arīdzan, skatoties no bezmaksas reklāmas viedokļa. Principā par šo pasākumu TB/LNNK Ēķa kantorim var atskaitīt piķi.
Tādēļ jauku Jums dienu!

Sākam jaunu nedēļu- The Final Countdown!

2010-08-30T23:10:00.001+03:00

Jaukam noskaņojumam nedēļu mijā

2010-08-28T01:39:00.002+03:00

Atkal vācieši. Šoreiz vecie labie Modern Talking.

Turpmāk bez

2010-08-27T00:21:00.010+03:00

Dažādu objektīvu un subjektīvu iemeslu dēļ arvien grūtāk piespiest sevi dalīties ar pārdomām. Redz, kad ir vairāk brīva laika, galvā pārdomas nesistematizējas, lai tās izliktu koplietošanai. Kad laika mazāk, pēkšņi pēc burvju nūjiņas mājiena prātā nāk domas, ko jāstiedz izlikt uz papīra. Uz klaviatūras.
Pirmais, kur sevi pieķēru, ir absolūtā nepatikā pret LNT, kas pēdējos mēnešos vairāk atgādina PLL filiāli. Es jau saprotu, ka katram medijam savs saimnieks, katram saimniekam sava politiskā ticība, tomēr...
Tad iedomājos, kas man liktu balsot par PLL. Un ne jau tikai par šiem. Par daudziem citiem arī. Vieglāk atrast PRET, nevis PAR tajos visos. Bet vieni pārāki par citiem daudzējādi. Piemēram, kā lai atdod savu balsīti par izbijušu satiksmes ministru, kas savā nozarē darbojies tik rosīgi, ka atrast normālu šoseju sagādā grūtības? Kā lai atdod savu balsi par tiem, kas vēl dažus gadus atpakaļ pietaisīja bikses, bet tā vietā, lai klusībā tās novilktu un nomazgātos, šie savās piedirstās biksēs cenšas pierādīt, ka smird visi citi. Viņi nē. Tad vēl paskatos uz tiem baķkām, kas uzvilkuši savus perversi dzeltenos lateksa brīvības nesēju kostīmus, kuru centrālais manifestējošais tēls ir pa Zemgali dzeltenā karietē kleperējošs īpatnis, pavisam šķebinoši metas. Var jau cilvēkus par muļķiem uzskatīt, bet nevajag jau iedomāties, ka visi gatavi sēsties uz viņu locekļiem abstraktas nākotnes vārdā.

Vārdu sakot, tas bija politiskais ievads, kura turpinājumu ceru izmēst no prāta. Patiesību sakot, prātā aizvien vairāk tik daudz domu, ierosmju, plānu un ideju, ka baidos izšķiest laiku tik nelāgai padarīšanai kā politika šodienas izpausmēs. Laikam izvēli esmu izdarījis, tāpēc turpmāk par visu, tikai ne to faken politiku.

Politiska, tomēr patiesības pilna filmiņa

2010-08-19T23:22:00.006+03:00

Pēdējos gados es tā īpaši nemēdzu manifestēt politiskās lietiņas. Taču jaunā "Vienotības" reklāmas filmiņa uzrunāja. Principā labs darbs. Pēc labākajiem modernas politikas kanoniem- sižets ir PAR, nevis PRET. Vienīgais tā Kanādas ragana šķita lieka, jo tieši viņa jau bija vainojama visās krīzēs un varas untumos.
Patika filmas attēls- kā ar F2.8 tapusi. Varbūt tā ar ir. Par video lietām esmu 0.

Atceroties Kursku

2010-08-12T18:15:00.005+03:00

Kā šodien atceros 2000. gada 12. augustu. Tā bija savāda diena. Visos pasaules ziņu kanālos runāja par kādu Krievijas zemūdeni, kas nogrimusi. Atklāti sakot, vairumam bija nospļauties, ka pa burbuli aizgājusi vien no Krievijas zemūdenēm vai nokritusi kārtējā no daudzām Krievijas armijas lidmašīnām. Kaut kas tāds tur notiek tik bieži, ka visi pieraduši. Taču lielākais šoks bija par ko citu, proti, visu laiku tika runāts, ka zemūdenē vēl ir dzīvi jūrnieki. Un izrādijās, ka bija arī. Vismaz ducis vīru sēdēja simts metru dziļumā, pilnīgā tumsā, aukstumā un mira nost no skābekļa trūkuma veselu nedēļu, kamēr Krievijas amatpersonas jaunā valdnieka Putina personā ietiepīgi atteicās no ārvalstu palīdzības, lai glābtu izdzīvojušos. Mediji, kas šo notikumu sakarā atļāvās kritizēt jauno Krievijas mesiju, bija vieni no pirmajiem, kas saņēma toreiz vēl samērā neveiklā Putina režīma pletnes sitienus.
Pagājuši desmit gadi un kāda ir Krievija? Tajā ir kļuvis labāk? Tur vairāk mīl savējos, nerunājot par citiem? Tur vairāk gatavi glābt nelaimē nonākušos? Ak, kaut nu. Līdzīgi kā PSRS stagnācijas laikos, Krievija nepastāv nelaimju, jo par tām mēdz runāt izvairīgi vai runāt neļauj vispār. Ja Krievija kļuvusi varenāka un labāka pašu acīs, tad Kremlim pakalpīgo mediju dēļ. Ja Krievijas vārds izskan biežāk, tad bieži vien tas notiek gaužām banāli- 9. maijā grandiozu parāžu laikā, ar kāda kašķīga sportista palīdzību, ar nebeidzamiem konfliktiem ar kaimiņvalstīm, ar Krievijas uzrakstiem uz treniņbiksēm... Atceros arī Putina uzvedību pie Larija Kinga CNN raidījumā. Vāji slēpta ņirgšana- mazākais, ko varēja redzēt. Tādu es redzu šodienas Krieviju. Valsts, kura sakās, ka esot pasaules centrs, kamēr paši burtiski gruzd no iekšpuses savas nenovīdības dēļ.

Tikai Liepāja

2010-08-11T16:18:00.004+03:00

Jau nedēļu pa Liepāju un aizvien priecājos, cik pie mums viss ir labi, salīdzinot ar citurieni. Neskatoties uz dažādām politisko maniaku tirādēm, dzīve iet savu gaitu. Cilvēki rosās, tiek domāts par jauniem biznesiņiem un iespējām, daudzi meklē veldzi jūras tuvumā. Kamēr apkārt visādas klizmas, mēs kā miera sala ar kononiski precīzu vasaru. Pa dienām silts, naktīs mēdz uzpilēt kāda lietus lāse. Jūrā lielisks ūdens, debesīs spīd saule. Liepājas pludmalē joprojām baltākās smiltis pasaulē.

Jaukā ceļojuma diena

2010-08-06T11:21:00.007+03:00

Krakovas apceļojuma jaukākais brīdis- pazemes baznīca sāls raktuvēs.

4. augusts Krakovas apceļojuma laikā jaukākā diena- Veļičkas sāls raktuves burtiski Krakovas pievārtē. Pati Veļičkas pilsēta- gaužām Polijai raksturīga, ja neteiktu, ka nekāda. Taču sāls raktuvju muzejs- lieliska vieta, fantastiska atpūta, neskatoties uz milzu dziļumu zem zemes, kas jāpārvar kājām. Sāls raktuvju kopgarums esot tik liels, gide teicās, ka to izstaigāšanai nepieciešami trīs mēneši. Tūristiem atvērta vien maza daļiņa. Un ar to ir vairāk nekā gana, lai redzētu, ka te poļi centušies nopietni. Iespaidīgi tuneļi un pazemes zāles. Pat vietās, kur mana auguma cilvēkam ir jāiet pieliecoties, nerodas nelāgas sajūtas, jo pazemē tiem pumpāts svaigs gaiss. Smieklīgākais, ka sienas, neskatoties uz melno krāsu, var laizīt. Tīra sāls.
Paša iespaidīgākā vieta- milzu baznīca zem zemes. Ar altāriem, ar lustrām ar visu nepieciešamo. Iespaids ārprātīgi sajūsminošs. Tā īsti aprakstīt to nemaz nevar, jo vismaz jāapskata bildes. Ja uz Krakovu ir vērts braukt, tad šo sāls raktuvju dēļ noteikti. Lai labāk izprastu sāls raktuvju apmērus un šī objekta iespaidīgumu, vieglāk salīdzināt šo vietu ar kaut ko starp metro bez pašiem metro vilcieniem, starp lielu muzeju un izklaides parku, kurā ir gan lieliska ēstuve (kurā, lai izjustu sāls ieguves sūrumu, sāli bez maksas principiāli nedod), gan restorāns, gan veikaliņi. Par sāls raktuvēm jāsaka tā: pirmo reizi, apmeklējot Poliju, neradās iespaids, ka poļi cenšas izspiest naudu no sūda, kā tas bijis līdz šim.

Te neliela reportāža no raktuvēm: http://www.flickr.com/photos/aigarsprusis/sets/72157624540360037/

Krakova liek vilties

2010-08-04T22:38:00.009+03:00

Neskatoties uz savu manifestēto reliģiozitāti, saukļiem, ka Krakova ir poļu ķēniņu pilsēta, skaistāko baznīcu vieta, par Krakovu man palika emocijas, kas redzamas šajā bildē.

Krakova pārsteidz divējādi. No vienas puses tā ir vēsturiska pilsēta ar daudziem grezniem dievnamiem, pīlīm un unikāliem namiem, kādus citur redzēt var neizdoties, taču no otras puses tā ir pagalam nekārtīga pilsēta ziemeļnieka acīm. Pēc slavenās Krakovas diez vai tagad atļaušos kritizēt Liepājas ielas, veikalus un parkus.

Polijā cilvēku netrūkst, taču viņiem uz katra krustojuma jābūvē visādi altārīši un jākrāso laukakmeņi, tādēļ nav laika tirgot biļetes. Un mums- cilvēkiem, kas to nesaprot, bija jāgaida uz milzu rindu, lai ietiktu Vāveles pilī.

Krakovā trūkst cilvēku, lai tirgotu biļetes un tīrītu ielas, jo simtiem poļu pilda sludinājumu un reklāmas staba funkcijas.

Ja salīdzina Krakovas vecpilsētu ar Vecrīgu vai Tallinas vecpilsētu, jāatzīst, ka Krakovā tā ir diezgan liela, platākām ielām, augstākām mājām, taču diez vai tīrāka un vienkāršam tūristam draudzīgāka. Ja Vecrīgā no braucošas mašīnas jāuzmanās vien pa retam, tad Krakovas vecpilsētā ir jādomā, kur iet, jo pilnas mazās ieliņas ar taksometriem, dažāda veida rikšām un dažādu marku biezo mašīnām. Atklāti sakot, ja Krakovā nebūtu slavenās Vāveles pils (kurā strādāja tikai viena kase un plus 35 grādu karstumā pie tās nācās stāvēt vairākas stundas, kas noslēdzās ar rindas pamešanu), slavenais tirgus laukums ar milzu katedrāli, tad Vecrīga ar savu glamūru sit pāri. Diezgan lielu riebumu par Krakovu atstāja simtiem uzbāzīgu gidu, vizinātpiedāvātāji, reklāmu dalītāji, iekšā saucēji un prasti ubagotāji ar netīrām kājām, kuras par godpilnu pienākumu viņi uzskata uzlikt uz soliņa tā, lai visi ārzemnieki riebumā šķobītos. Ja prasa vienu, piecas vai desmit reizes, var pieciest, bet ja dienas laikā prasa un piedāvā desmitiem vai pat simtiem cilvēku, tas ir drausmīgi pretīgi, uzbāzīgi un apnīkoši. No uzbāzīgiem poļiem nācās burtiski atkauties kā no mušām.

Šmucīgie Krakovas vecpilsētas soliņu aizņēmēji.

Kā nomācošu vēl gribu pieminēt diezgan nesaprotamu apsargu rosīšanos. Nolikt mugursomu zālītē, lai apmainītu objektīvu nevar, jo uzreiz pieskrien klāt līdz zobiem bruņots polis, bet rupji sakot, dirst tur drīkst. Baznīcā ubagot drīkst, bet fotografēt nedrīkst, par ko atgādina pāris uzstājīgu vīru. Pat bez zibspuldzes, pat maliņā griestus, pat klusu un tālu no visiem. Nospļāvos un fotografēju, neskatoties uz šļahtiča riešanos.

Lai dabūtu šādas bildes, Krakovā ne tikai jānes līdzi fototehnika 20 kg svarā, bet arī jābūt gatavam uz konfliktiem ar poļu apsargiem.

Citādi jau jauki, ja piemirst par nelāgo. Bija ko apskatīt, pafotografēju. Ar kuģīti, kas drīzāk nosaucama par garāžā no dēļiem saskrūvētu plostu ar laivas aprisēm, izbraucām pa netīro Vislu. Atlika smaidīt, kad redzējām, ka zem tiltiem ne tikai nav savākti plūdos atnestie gruži, bet ap grandizo Vāveles pili pat nav nopļauts zālājs un apslaucīti trotuāri. Čubīši, pudeļu korķi un citas drazas. Atzīšos, Krakovu tādu nebiju iedomājies. Vismaz pēc tik biežiem atstāstījumiem par Krakovu kā vienu no Eiropas pērlēm.

Vislas krastmala pie slavenās Vāveles pils uz mani atstāja dīvainus iespaidus. Restorāni, kur goda vietā gružu konteineri, vizināšanās gondolas no prastiem dēļiem, kas nokrāsotas ar grīdas krāsu, netīrie trotuāri, šmucīgā upe pa kuru peld pudeles un spaiņi...

Teikšu tā- ja Rīgai būtu tik pat labi saimnieki kā Ventspilī, tā pārspētu piecas Krakovas. Pagaidām man kā liepājniekam, neskatoties uz mākslīgi ievazāto bizantiskumu, Rīga tomēr šķiet krietni jaukāka nekā Krakova.

Jaukākās atmiņas bildēs saliku te: http://www.flickr.com/photos/aigarsprusis/sets/72157624671183280/

Uz Krakovu

2010-08-04T08:10:00.006+03:00

Pirmās dienas lielākais iepriecinājums- jauka jeņķu stila viesnīca ar labu tualeti, ērtu gultu un apsargātu autostāvvietu. Varbūt vienīgais, kas iztraucēja, desmitiem trokšņainu ukrainas ebreju, kas bija ieradušies uz kaut kādu kārtējo holokausta pasākumu zem nosaukuma "es atceros" vai "stāstiet par to", vai kaut kā līdzīgi, līdz vēlam vakaram skaļi smējās un pīpēja zem logiem.

Pirmdien ar mīļo Crysler veiksmīgi nokļuvām Krakovā- tik izslavētajā poļu pērlē. Jāsāk ar to, ka ceļš uz Krakovu gaužām žēlīgs. Vairāk atgādina ceļa posmu no Liepājas līdz Rucavai. Biju iedomāies, ka Polijas galvaspilsētu un tās slavenākos tūrisma rajonus savieno vismaz četrjoslu šoseja, ja ne jauns ātrgaitas bānis. Normālas braukšanas priekus var baudīt vien fragmentāri, jeb precīzāk sakot, tik pat kā nemaz. Tādēļ lielais optimisms pirmdienas pēcpusdienā ap 16:00, ka pēdējie 300 kilometri no Varšavas līdz Krakovai būs jauka un ātra pavizināšanās līdz Tatru pakājei, izpalika. Krakovu sasniedzām vien tuvu deviņiem vakarā. Arī paša iebraukšana Krakovā maigi sakot uz šoka robežas. Par Krakovu liecināja vien GPS bļaustīšanās, nevis kāds uzraksts.
Viesnīca iepriecina. Holiday inn ķēdes jeņķu tipa hotelis brīnišķs. Numuriņos kondicionieris, ērtas gultas. Pat tējkanna. Toties ledusskapja nav.

Otrdien bija plānota Krakovas apskate, bet to drukāšu pēcāk. Īsumā tāds ir pirmdienas apraksts.

Augusta iedvesma

2010-08-01T18:30:00.003+03:00

Kopš pavasara jau paskrējis krietns laiks, bet nu beidzot esmu atkodis, kas bija vajadzīgs. Tādēļ augusts man sākas ar jaunu fotopiedzīvojumu meklējumiem. Kādi tie būs, jau pavisam drīz te sarakstīšu. Bet labam noskaņojumam, vasarai turpinoties, apskatiet senākus piedzīvojumus zem birkas- ceļojums.

BMX rullē

2010-07-30T18:38:00.001+03:00

Iespēja iejusties Štromberga ādā.

The Flying Bulls

2010-07-28T10:49:00.002+03:00

Jauks video par aviošovu Liepājas debesīs.

Tāds lielisks 24. jūlijs

2010-07-24T23:53:00.006+03:00

24. jūlija rīts Liepājā sākās ar Baltijas Jūras kausa izcīņas sacensības skeitborda slalomā. Jauks pasākums, ja kas. Te mazliet vairāk: http://www.liepajnieks.lv/2010/07/baltijas-juras-kausa-izcina-slaloma.html

Vakarpusē risinājās LMT Virslīgas spēle starp Liepājas Metalurgu un FK Jaunība. Spēle bija neticami interesanta. Un palīdzēja tam niknais negaiss. Izlasīt manis redzēto var te: http://www.liepajnieks.lv/2010/07/tadu-futbolu-vel-nebiju-redzejis.html

Un visbeidzot pašā vakarā Baltic Beach Party 2010 laikā Liepājas debesīs rēca "Red Bull Flying Bulls" lidmašīnas. Reportāžu var apskatīt te: http://www.flickr.com/photos/aigarsprusis/sets/72157624573162940/

Un kā Jums šķiet? Vai nav varena diena?

Angļu ģenerālim žēl

2010-07-23T13:05:00.009+03:00

Dienas portālā izlasīju angļu ģenerāļa un SAB šefa Jāņa Kažociņa pausto, ka viņam esot žēl, ka Latvijas krievvalodīgie jau agrāk nav iesaistīti Latvijas valdībā un valsts attīstībā nav spēlējuši izšķirošāku lomu. Gribētos gan prasīt: ko nozīmē "krievvalodīgo iesaistīšana Latvijas valdībā"? Vai tas nozīmētu pirms katras valdības veidošanas Ruandas vai Bosnijas un Hercogovinas tipa kvotas, kas noteiktu kādas konkrētas nacionalitātes pārstāvniecību valdībā? Varbūt Jānis Kažociņš kā angliski runājošais brits to nezin, taču Latvijā ir demokrātiska vēlēšanu sistēma, ir absolūta vienlīdzība visu kopienu starpā. No likumdošanas puses neviens no etnosiem vai kādā valodā runājošs kopums nebauda priekšrocības. Ja Jānis Kažociņš uzskata, ka Latvijas pārvaldē vai valdībās ir bijuši tikai latvieši, tad jāsaka, ka šis cilvēks ir vāji zinošs.
Ja britu ģenerālis Kažociņš ar krievvalodīgajiem domā krievus, tad varu atgādināt, ka krieviem nekad nav bijušas slēgtas durvis uz varas dalīšanu. Latvijas pilsētās ir mēri, kuru tautība krievs. Krievi ir arī novadu vadītāji. Krievi ir bijuši ministri, piemēram Vladimirs Makarovs vai Vasilijs Meļņiks (kurš par apdalītā lomu arī pēc ministra amata zaudēšanas nekādi nevarētu sūdzēties). Taču ja Kažociņš ar terminu krievvalodīgie domā tos, kas runā krieviski (kāds esmu arī es), tad SAB vadītājam vajadzētu zināt, ka Latvijā krieviski runā praktiski visi, neatkarīgi no nacionālās izcelsmes. Un ja Kažociņš uzskata, ka krievvalodīgie ir tie, kas runā tikai krieviski, tad SAB šefam vajadzētu zināt, ka par valdības locekli var kļūt Latvijas Republikas pilsonis. Un pat formāli šādas prasības nosaka valsts valodas un gaužām primitīvas Latvijas vēstures zināšanas, kas netiek interpretētas pēc Maskavā izdotām kaktu revizionistu vēstures grāmatām. Un ir loģiski argumentējams, kādēļ Latvijas Republikai kā darba devējam, ir tiesības prasīt no topošā darbinieka korporatīvo lojalitāti, kādu prasa jebkurš darba devējs. Jo nav taču iedomājams, ka kāds uzņēmums par direkoru ņems cilvēku, kurš ar sirdi un dvēseli atbalstīs konkurējošu uzņēmumu, paša uzņēmumam radod zaudējumus. Tādēļ es nekādi nesaprotu Kažociņa nožēlas, ja līdz pat šai dienai daļa tā sauktās krievu kopienas izvēlas vilkt drēbes, kuras rotā uzraksts Russia, izvēlas rotāt savus spēkratus ar Krievijas karodziņiem un atbalstīt Krievijas sportistus nevis mūsējos, bet šo cilvēku atbalstītās partijas ministra kandidāts izsakās, ka nekādas Latvijas okupācijas nav bijis.
Manuprāt ir pašsaprotami, ka uzticēšanās ir jānopelna. Tā jāiegūst ar darbiem, nevis jāuzspiež vai jāizvilina ar viltībām. Ja Latviju mīloši krievi taptu par ministriem un ar stingru stāju aizstāvētu mūsu valsti, nevis alktu pēc lētas popularitātes 9. maija sarīkojumos, pazemojot citus cilvēkus, domāju vairums tikai priecātos un to no sirds atbalstītu.

Nelepnums

2010-07-22T20:31:00.005+03:00

Ejot pa Liepājas Pētertirgu, pamanīju, ka pie viena no lupatnieku stenda vējā plīvo pāris krekli ar uzrakstu Russia. Šoreiz ne par to, ka man no sirds nepatīk, ka manā valstī, lai nu cik tā būtu ar trūkumiem, goda vietā tiek likts citas valsts vārds, kas ar pārlieku lielu mīlestību pret manu valsti nav centusies dalīties. Šoreiz par to, ka ir ikviena Latvijā mītoša cilvēka goda lieta, popularizēt savu valsti. Īpaši, kad tieši šajās dienās Liepājā mūsu basketbola meitenes rāda lielisku sniegumu. Īpaši, kad Liepājā sākas jauku festivālu laiks, kad pie mums brauc daudz tūristu.

Pieņemot, ka tirgotājs tirgo to, kas ir ejošs, var pieciest daudz ko. To, ka tirgo pornogrāfiskus žurnālus, ka tirgo cigaretes, ka tirgo šņabi. Bez tā varētu iztikt. Viss viens- tirgo, jo tā tas ir visur. Tomēr es īsti nesaprotu, kamdēļ Latvijā un Liepājā vajadzētu būt pieprasījumam pēc krekliem, kurus rotā Krievijas nosaukums. Kaut kā neesmu manījis, ka pēdējos gados šī valsts būtu tapusi par laimes zemi pašas iedzīvotājiem. Šai valstī joprojām ir viens no augstākajiem korupcijas līmeņiem pasaulē, Latviju atstājot tālu, tālu aiz muguras. Pensijas tur nekad nav bijušas lielākas, lai cik nedzirdēdu sūdzības par mūsu bēdīgo stāvokli. Ne tur labāki ceļi, ne lielākas brīvības cilvēkiem. Kādi plaši zināmi panākumi kā cīņa ar badu, cīņa par mieru pasaulē vai kādi grandiozi sportiskie panākumi manīti zem šīs valsts nosaukuma nav. Lielā mērā, kur esam mēs, tur ir Krievija. Iespējams kļūdos, taču neticu, ka šo kreklu tirgotāji vai pircēji tik kvēli mīlētu vietu, kuras nosaukums uz krekla, ka būtu lasījuši “Karu un mieru” vai viņu grāmatplauktos stāvētu bieži pārlasīti Dostojevska, Puškina, Jeseņina vai Gogoļa darbi. Cik redzēts līdz šai dienai, drīzāk šos kreklus redzu mugurā tiem, kas par labām redz treniņbikses randiņa laikā vai lieliski pavadītu vakaru uz parka soliņu, sprauslājot saulespuķu sēklu mizas, malkojot no plastmasas pudeles alu un skaļi manifestējot sev zināmo vārdu krājumu. Vismaz Liepājā. Pieļauju, ka citviet tā nav. Bet tas nu tā, katram savs...

Vecliepājas ugunīgās debesis

2010-07-18T22:22:00.004+03:00

Tieši tagad tāds skats paveras no mana loga. 2010. gada 18. jūlijs, 22:23.

Negantie čehi un zibens

2010-07-14T09:27:00.009+03:00

Atbalstīt savējos ieradās ļoti daudzi. Ļoti laba sajūta radās, redzot futbolu gandrīz pilnā stadionā.

Uhhhhhhhhh, tik karstu laiku sen nebiju piedzīvojis. Bet tai pat laikā brīnījos, cik labi un viegli pārnesu karstumu. Vien vakar, fotografējot "Liepājas Metalurga" cīniņu ar Čehijas spicāko klubu "Sparta", konstatēju, ka spēles otrajā pauslaikā drēbes kā no ūdens izvilktas. Laukumā tiešām bija karsti. Bet tas vēl nav viss. Vakarā pēc teju mēneša pārtraukuma, Liepāja sagaidīja lietu, kas atnāca ar zibens spērieniem un tāaadu lietu, ka maz nelikās. Bliezieni bija tik tuvu, ka māja burtiski palēcās. Un tad vēl no manas puses tik nepiedodama bērnišķība mēģināt pa jumta logu pafotografēt zibeni... Kaut kur blakus tāds blieziens, ka cauri visiem kauliem no dzelzs jumta izgāja... Rokas vēl ilgi jutās notirpušas. Vispār jau smieklīgi. Kā filmās.

Atgriežoties pie futbola, bija iespēja redzēt ar kādu tehniku atbrauca turienes fotoreportieri. Nu jā, protams, ka abiem Nikon D3, Nikkor 400mm f/2.8D AF-S ED-IF II, monopods, plecā otrs komplekts ar 70-200mm. Es jau sanervozējos, ka izgāzīšos kā veca sēta. Kur man līdz tam visam. Bet kad apskatījos reportāžas, nomierinājos. Es ar savu manuālo 500mm par 100 Ls gluži dubļos ar seju neielidoju. Kamēr mani nav pieņēmuši darbā kādam glancētam sporta žurnālam, emocijas par jauko tehniku daudzu tūkstošu vērtībā nolikšu malā...

Te var aplūkot Čehijas fotogrāfa reportāžu laikrakstā "Sport": http://deniksport.blesk.cz/galerie/fotbal-evropske-pohary-liga-mistru/70982/
Te "Dienas" fotogrāfa Aivara Liepiņa reportāža: http://www.diena.lv/lat/sports/sportafoto/foto-liepajas-metalurgs-0-3-pragas-sparta
Te fotoreportiera Romāna Kokšarova reportāža: http://sportacentrs.com/futbols/eirokausi/galerijas/romans_koksarovs/7928?show_thumbs&all_comments=1&picture=1
Bet te mana spēles reportāža: http://www.flickr.com/photos/aigarsprusis/sets/72157624487408144/

Labam noskaņojumam nedēļu mijā

2010-07-11T12:40:00.000+03:00

Die Flippers - Der Floh in meinem Herzen.

Vilšanās

2010-07-10T22:33:00.007+03:00

No vakardienas lielajām cerībām, ka šogad Liepājā būs īsti Jūras svētki man ierastajā zvejnieksvētku formātā, tāds čiks vien iznāca. Tādēļ nospļāvos uz visu un vakaru pavadu mājās.
Runa ir par to, ka jau otro gadu Liepājas Promenādē Jūras svētku vietā tiek rīkoti mīmu, klaunu, akrobātu un citādu priekšnesumu festivāls. Pērn jau mazliet šausminājos, jo nevarēju to īsti absorbēt savā galvā. Iespējams, esmu vecmodīgs, taču šodienas svētki saistās ar ko citu. Es protams neesmu pret klauniem, saprotiet pareizi, taču es vienkārši gāju uz Jūras svētkiem.

Nedaudz par šodienas kultūršoku uzrakstīju te: http://www.liepajnieks.lv/2010/07/juras-svetki-ar-ielu-teatra-saturu.html

Pērnie zvejnieksvētki semītiskās noskaņās bija te: http://www.flickr.com/photos/aigarsprusis/sets/72157621686483149/

Varena un raiba nedēļa

2010-07-09T22:29:00.008+03:00

Kaut teju visas dienas esmu pavadījis telpās, tomēr nespēju paust sajūsmu par lielisko vasaru. Kā jau rakstīju, pretēji citām plašās Latvijas vietām, Liepājā sauss un saulains kā Tuvajos Austrumos. Vai pat kā Āfrikā. Pie tam jauka nedēļa arī citādi- pabiju lieliskā koncertā "Balkānu brokastis Brazīlijā". Pirmo reizi mūžā uzkāpu Liepājas lepnākās viesnīcas- "Promande hotel" otrajā stāvā. Daudz jau neredzēju, toties sapratu, ka te būtu vērts izprasīties uz dažām stundām pafotografēt. Jācer uz viena no Liepājas ietekmīgākā vīra atbalstu šai jautājumā.
8. jūlijā Liepāju pieskandināja arī futbola līdzjutēji, tikai tas rezultāts otro reizi tāds čābisks. Toties nu uzzināju, ka mūsu pilsētas komandu stiprinās trīs viesspēlētāji no trīs kontinentiem- tālās Japānas, tālās Brazīlijas un gandrīz tālās Horvātijas. Jauki tādējādi, ka daudzi tomēr cer uz Latvijas futbola čempionāta progresu, ko prasmīgi ārzemju spēlētāji tomēr var paspilgtināt.
10. jūlijā tradicionālie zvejnieksvētki. Tā 100% neesmu izlēmis, kur dosimies- uz Papi vai paliksim te pats Liepājā. No sākuma sliecos par Papi, kur mēdzām doties citus gadus. Bet nu jau šķiet, ka paliksim lokālpatrioti un baudīsim svētkus Promenādē. Jebkurā gadījumā, neliela foto reportāža būs.
Vienīgais, kas šodien pamatīgi sabendēja omu, cilvēku nekaunība. Bērni pie mājās izgāja paspēlēties, uz dažām minūtēm bez uzmanības atstāja mantas, kur bija atslēgas un telefoni. Loģiski, ka nozaga. Visticamāk, ka kāds apzinātā vecumā, jo jau pēc minūtes telefoni bija atslēgti. Savāktas arī mājas atslēgas, kas nozīmēja, ka pašā vakarā nācās nesties uz "Depo" (kāda laime, ka šie līdz 20.00 strādā!). Jaunu atslēgu pirkšana, atslēgu pievīlēšana. Lieliski. Novēlu bērnu apzadzējiem laimi un veselību!

Karstais laiks

2010-07-08T10:31:00.005+03:00

Pa televizoru rāda Rīgu, kurā esot teju plūdi. Bet Liepājā jau gandrīz mēnesis bez lietus. Vēl jūnija sākumā tik skaistā zaļojošā zāle pārtapusi par dzeltenbrūniem klajumiem. Bet pilsētas nomales smilšainajās ieliņās viss pa gaisu- gandrīz tuksnešu vētras no putekļiem. Šķiet esam maza valsts, tomēr tik daudz atšķirību. Mēs Liepājā arī šādu sausu un karstu laiku novertējam. Mums taču ir jūra...

Pārdomām

2010-07-04T22:41:00.006+03:00

Atradu video, kas lieliski vizualizē sadalītās Berlīnes iemītnieku traģiskos likteņus. Mazliet pārdomām skaistā vasaras vakarā, kad mūsos par daudz sakrājies tās liekās bagāžas.

Te vēl daži interesanti video par šo pašu tematu: http://www.youtube.com/watch?v=HpsOvvDvE1Q un te: http://www.youtube.com/watch?v=jlbAUFvh04k

Kas noteiks manu izvēli vēlēšanās?

2010-07-03T17:14:00.007+03:00

Diezgan bieži man kāds prasa: par ko es balsošot vēlēšanās? Itin bieži es pats sev to varu prasīt. Jau krietnu laiku mans dzīvesveids ir tik apolitisks, ka varu atļauties daudz. Varu klusēt, ko līdz šim esmu darījis, varu neklusēt.

Atzīšos, vēl gadu atpakaļ domāju par visiem 100%, ka atbalstīšu Pilsonisko savienību. Patika, kā Kristovskis nolika pie vietas Šleseru. Patika Kalnietes rosīšanās. Patika "The Soviet Story", kur šīs partijas dalībnieki nebijās paust patiesību. Kad šī partija apvienojās ar Jauno laiku, nekādu ļaunumu neredzēju. Pat neredzēju nekā slikta, kad kopā ar Sabiedrību citai politikai tika izveidota apvienība Vienotība. Bet pēc 1. jūlija par sevi atgādināja vecais teiciens, ka vismaz daļa politiķu smird. Daudzi smird īpaši, liekot domāt, ka termins "politiskais līķis" ir visai precīzs. Nē, man 1. jūlijs neko nenozīmē kā cilvēkam, kas nav piedzīvojis ne Baigo gadu, ne Otro pasaules karu. Taču šā gada 1. jūlijā es ieraudzīju jau aizmirstās sajūtas, ko nozīmē valsts, kurā joprojām valda aprēķina cilvēki, karjeristi, pašlabuma meklētāji vai vienkārši gļēvuļi. Ar to domāju diezgan nelāgās atmiņas par 16. marta notikumiem.

Es protams saprotu, ka, cerot uz siltiem krēsliem politiskajā panteonā, ietapt margināļa godā ir liela neraža. Skaidrs, ka pirms vēlēšanām visu nosaka nauda un tie, kas aiz šīs šmeles stāv. Skaidrs, ka pirmsvēlēšanu laiks ir ļooooti dārgs, tādēļ atliek ne vien mēģināt izlavierēt starp naudas devēju noteikumiem un vēlētāju pieprasījuma pēc noteikta rakstura publiskās politikas, bet ir liela dilemma, kā apslāpēt savu pārliecību un ticību kaut kādiem ideāliem, kas tikuši sludināti. Krietni vieglāk ir tiem, kam nav nekādu ideālu, bet pavisam vienkārši, ja nav nekādas pārliecības. Ja tās nav, tad nekas nav sludināts un tas nozīmē, ka ir bijusi prasta pirmsvēlēšanu diršana, prasti sakot. Tādi kā Šlesers, acis nemirkšķinot sasola zelta kalnus, bet pēc tam neko neizpilda, un tas ir viens. To, ka tādi kā Baķka aicināja nebalsot par Latvijas neatkarības deklarāciju pirms 1990. gada 4. maija, sakot, ka tā nebūs LR, bet būšot L(PS)R un pēcāk ne mirkli nežagojās ņemt visus politiskās korupcijas labumus, pēc tam vēl snauduļot Saeimas prezidijā, arī nav liela nelaime. Vai mazums absurdu esam pieredzējuši? Cits jautājums, ko tad, ja līdz pēdējam brīdim sludināti ideāli par gaišo nākotni un lolotas cerības iekļūt augstākajos politikas gaiteņos, pievienojoties kādam politiskajam līķim? Vai paliek cerības, ka šī vecā un trūdošā politikāņu kopa nesabojās šos ideālistus, par kuriem tik bieži teikts- ļaujiet tak jaunajiem iet politikā? Protams, ka sabojās. Tādēļ tik daudzi mokās savā letiņa lokālpatriotisma dilemmā: kā būt tālāk, kam ticēt, par ko tad balsot...

Bet man šo dilemmu nav. Es neticu jebkādām politiskām metamorfozēm pirms šīm vēlēšanām, lai vai cik lielas centības nebūtu. Es neuzticos partijām, kuras vainojamas visās mūsu iepriekšējo gadu nelaimēs. Galu galā- es neuzticos partijai, kurus vada politiķis, kas ne tikai praktizē, bet arī publiski demonstrē poligāmu dzīvesveidu, maz atšķirdamies no Afganistānas vai Pakistānas mullām.

Nobeigumā rodas jautājums: ko izvēlēties tam, kas nevēlas oligarhu, shēmotāju un citādu politisko gangsteru visatļautību? Partiju apvienību, kuras rindās ir vairāki idioti ar histērisku uzvedību un vainojami 13. janvāra nekārtībās vai partiju apvienību, kurā ir tie paši vecie shēmotāji ar duci cilvēkiem, kas līdz šim spējuši gūt plašāku atpazīstamību vien ar "Latvijas Avīzes" īpašnieka maigo gādību? Varbūt kļūdos, bet mazāk biedējoši ir tie, starp kuriem ir daži idioti.

Svarīgākais notikums Latvijā aiz muguras

2010-07-01T21:55:00.007+03:00

Uhhhh, šodien Rīgas copy/paste draudzei karsta dieniņa padevusies! Visiem vienā balsi bija jānes pa pasauli labā vēsts, ka bez Šlesera, kas sola vairāk nekā 50 000 darbavietu, ka bez Līgo svētku dzērājšoferiem un bez Latvenergo zagļiem vēl ir svarīgākas problēmas- Latvijā atdzimst nacisms! Un nu copy/paste draudze sacenšas, kurš uzrakstīs šokējošāku virsrakstu. Vieni raksta, ka Policija izjauc nacistiskās armijas piemiņas pasākumu, otri, ka Nacistiskās armijas piemiņas pasākumā aizturēti četri cilvēki. Visa copy/paste draudze saspringusi brīdim, kad šos četrus līdz zobiem bruņoti policijas specnazieši vedīs uz cietumu. Tiek smalki un skurpulozi rakstīts par četriem necilvēkiem, pret kuriem tiekot rosināti kriminālprocesi. Gaisā virmo viduslaiku Rīgas vēsmas, kad aptracis pūlis ar smirdošām mutēm bļauj pēc sārta, kur dedzināt ķecerus. Tad kā lielais inkvizitors ar lielu lāpu cauri pūlim spiežas Jūrmalas muļķītis, saucot, ka Hitleram beigas. Un copy/paste draudze kā mušas ap brūno pļeku steidz piefiksēt katru žestu, katru kustību. Lieliska reportāža!
Un tad tā, starp citu atcerējos, ka trīs nedēļas atpakaļ pa Rīgu braukāja mašīnas ar citas tirānijas asinsarkanajiem karogiem un elektrizētās balsīs sauca pēc Staļina, likās nedzirdam.

Jauns datums histērijai

2010-06-30T15:47:00.007+03:00

Šodien otro reizi esmu spiests rakstīt par medijem. Proti, atkal ziņa Nr.1, kas tiek copy/paste stilā manifestēta pilnīgi visur, redz, kaut kādi sliktie, gribot godināt nacistus. Nemaz neiedziļināos šajā grupveida paskvilā, vien uzdošu jautājumu: vai kāds maz zin, kas patiesībā notika 1941. gada 1. jūlijā? Labi, es saprotu, žurnālistiem ir jādara copy/paste, viņiem nav laika lasīt grāmatas. Labi, 9. maija brīnumpuika Nils Ušakovs visu redz cauri Staļina pīpes dūmiem, bet ar kuru galu domā tāds politiķis kā Artis Pabriks, sakot, ka 1. jūlijā Rīgā ienāca nacistu armija. Vai Pabrikam nekas nav zināms par to, ka Vācijas regulārajā karaspēkā zvērēšana politiskai ideoloģijai un politiskie komisāri atšķirībā no Pabrika kvēli mīlētās sarkanarmijas nepastāvēja?
Pabriks arī skaidro, ka nacistiskās okupācijas rezultātā jau pirmajos mēnešos tikai nogalināti vairāki tūkstoši Latvijas pilsoņu, tai skaitā arī Pabrika vectēvs. Protams, Vācija nekad negrasījās atjaunot Latviju, kāda tā bija līdz 1940. gada jūnijam. Protams, Vācijas okupācijas režīms nesaudzīgi izrēķinājās ar komunistiem, politiskajiem komisāriem un visiem pretiniekiem. Arī ebrejiem, kam normālā miera stāvoklī nav nekāda attaisnojuma. Bet vai Pabrikam nekas nav zināms par notikumiem, kas risinājās no 1940. gada 17. jūnija līdz 1941. gada 14. jūnijam? Vai Pabriks nav dzirdējis, ka šajā laika posmā risinājās notikumi, kas ieguva nosaukumu Baigais gads? Vai Pabriks neko nav dzirdējis, ka 1941. gada 14. jūnijs bija tikai prelūdija baisām masu represijām, kuru mērķis bija plašas genocīda operācijas ne tikai pret latviešiem, bet arī pret Latvijas krieviem, ebrejiem un visiem citiem, kuru eksistence nebija paredzēta sarkanajā komunisma ellē ar nosaukumu PSRS? Vai tiešām Pabriks sirdsšķīsti tic, ja Vācijas karaspēks 1941. gada 1. jūlija neienāktu Rīgā, nesekotu jaunas izsūtīšanas un nošaušanas?
Šodien Pabriks lieliski atgādināja, ka nelietības seja paliek nelietības seja, neskatoties uz to, kāds pūderis uz tās uzklāts. Manu patreizējo noskaņojumu par labu "Vienotībai" gaidāmajās vēlēšanās tāds kā Pabriks diez vai ietekmētu, jo manās acīs Pabriks ir tas pats, kas bija pirms un pēc 13. janvāra notikumiem. Taču to, ka iekšlietu ministre rīkosies tik... histēriski, negaidīju. Un tas jau sāk nomākt.

Tradicionālo mediju noriets

2010-06-30T10:45:00.006+03:00

Kādu gadu atpakaļ mazliet pakritizēju Latvijas Televīziju un radio. Manā ikdienā kopš tā laika mainījies maz- LTV1 skatos aptuveni 1 stundu nedēļā, LTV7 mazliet biežāk sporta dēļ. Latvijas radio 1 ieslēdzu, kad gaisā iet "Krustpunktā" vai dzirdams Streips, kurš pēdējā laikā nudien patīkami pārsteidz. Savukārt Latvijas radio 2 klausos tikai mašīnā un arī tad aizvien mazāk, jo zvanītāju laika prognozes, radio tirgus un monotonā ziņu lasīšana aizkapa balsī nav izturama.
Visbeidzot šodien konstatēju, ka jau krietnu laiku vairs nelasu avīzes (un nu jau tradicionālos interneta portālus arī). Ar lielu piespiešanos lasu tradicionāli pasūtīto žurnālu, kas savu pievilcību pliekanā un sausā satura dēļ manās acīs ir zaudējis, un pasūtīts vairs netiks. Ne tādēļ, ka paktiski katru dienu izmantoju internetu vai kāda konkrētā medija tematika man būtu palikusi mazāk svarīga. Lai man piedod laikraksti, taču Latvijas žurnālistiska mani ne tikai garlaiko, bet arī šokē. Nepietiek, ka 90% no visām ziņām ir prasta LETA's ziņu pārpublicēšana, tad arī fotogrāfijas, kuras mīlu aplūkot, vairāk atgādina kaut kādus neveiksmīgus mirkļa uzņēmumus. Es saprotu, ka pat Latvijas lielākās avīzes nekad nebūs žurnāls "Life", taču kaut kādiem kritērijiem ir jābūt.
Un tad vēl kas. Esmu secinājis, ka vairumu informācijas iegūstu tieši augstas raudzes blogu vidē. Varbūt mans diletanta viedoklis neko neizsaka, taču gara acīm redzu tradicinālo mediju norietu. Vismaz Latvijā noteikti. Tik mazai valstij ar tik ierobežotu informācijas telpu satura un žurnālistikas kvalitāte tomēr būtu jātur pienācīgos augstumos.
Piedodiet, bet man grūti iedomāties, kādu rītdienu sev redz profesionālā Latvijas mediju ģilde.

Kalnišķu mežos

2010-06-27T13:37:00.001+03:00

Pēcsvētku azartā vakar nokļuvu Kalnišķu mežā. Tas ir Rucavas pusē. Ar Straiperu izklejojām mežu krustu šķērsu. Burtiski gar degunu aizskrēja stirna, visapkārt vītero putni, meža ieskautā pļavā vanags medīja. Ko tādu tikai pie mums var redzēt.
Dažas bildes var aplūkot te: http://www.flickr.com/photos/aigarsprusis/sets/72157624363042612/

Lembergs ar Sesku

2010-06-27T10:39:00.000+03:00

Vakar Liepājas puses laikrakstā "Kursas laiks" ieraudzīju šo karikatūru un nespēju atturēties no ielikšanas.

Kas uz mola notiek vakaros?

2010-06-26T21:24:00.000+03:00

Ja tā palūkojas no mūsdienu ērtību puses, kas kaiš cilvēkam pilsētā? Var pieiet pie ledusskapja, atvērt pudeli alus vai ieliet glāzi vīna. Var ērti apsēsties pie televizora un burtiski ceļot, kur vien vēlas ar tālvadības pults palīdzību. Tā tiek sagaidīta tumsa aiz loga, līdz, miega rosināti, varam doties pie miera ērtā gultā. Bet tieši tai laikā, kad daudzi no mums jau ērti iekārtojušies savās gultās, kur citur sākas pavisam cita dzīve. Nemaz nav tālu jāmeklē, piemēram, uz Liepājas moļiem dzīve neapstājas arī vakaros. Šķiet neticami vai ne?

Jau pa gabalu šķiet ar mani kāds izspēlē kādu burvīgu joku- lēni šūpojas jūras virsma, horizontam tuvojas saule, uz mola spēcīgs jūras zāļu aromāts un atskan Pilsētā kurā piedzimst vējš… Šķiet kā no skaistākajām svešinieka atmiņām par dzimto Liepāju, kas vizualizētas jaukā filmā… Pēc mirkļa tieši uz mola pamanu jauniešu bariņu, kas skandina Liepājas himnu.

Tad, ducinādams un pumpinādams, gar moli mājās no zvejas atgriežas kuģītis, kas lepni nes visas Pasaules vārdu. Kaijas naski sajūt Pasaules atgriešanos un, griezīgi klaigādamas, lido mazā kuģīša ceļā, neuztraucosties, ka tas pamuks. Piestātnē jau viņi satiksies tik un tā.

Šīs ir Melnās jūras bullītis. Garšojot pēc mencas. Esot apsēduši Liepājas ostmalu, apēdot citu zivju ikrus. Kožot arī. Kā tie te nonākuši? Ar kuģu balasta ūdeņiem. Apmēram piecu gadu laikā šo te daudz kļuvis. Zivs gaļīga, ķeroties labi, taču žēl, ka nodarot pāri citām zivīm, sakās makšķernieks, kas atnācis zušos. Diemžēl aukstā laika dēļ zivis mazāk nekā pērn. Arī ostas racējs postu nodarot. Kad tas briesmonis te izsūca kanālu, zivis esot aizbēgušas. Bet citādi jau skaisti te ir. Mierīgi. Uz mola palikšot vismaz līdz trijiem naktī. Citi vēl ilgāk.

Plaša dzērienu izvēle

2010-06-26T15:55:00.001+03:00

Dzērienu lielveikals.

Rakstvežu ielā ieraudzīju dzērienu veikalu, kurš sevi lepni sauc par dzērienu lielveikalu. Principā piekasīties nebiju domājis, bet tad ieraudzīju, ka šis tiešām ir dzērienu lielveikals. Te pieejama arī kvalitatīva sadzīves ķīmija. Ej vien sazini, cik tā garšīga.

Kad svētki nosvinēti

2010-06-26T15:49:00.000+03:00

Svētku pārpalikums Peldu ielā.

Svētki aiziet, gruži paliek. Cik esmu redzējis ārzemēs, tad tur piederas pie lietas visus pārpalikumus atstāt, kur pagadās. Īpaši sušķīgi man šķita angļi. Žēl, ka arī daudzi mūsējie šīs manieres atzīst par labām. Taču taisnības labad jāsaka, ka vienīgā vieta visā Peldu ielas garumā, kur izdevās atrast gružu kasti, bija pie "Top" veikaliņa Peldu ielā, starp Dzintaru un Ūliha ielu.

Centra briesmonis

2010-06-26T00:04:00.000+03:00

Laikā, kad tika celts šis pirmais deviņstāvu nams pilsētā, visapkārt bija tik daudz tukšu laukumu, ka bail.

Nav neviena paša, kas apmeklētu Liepāju un nebūtu redzējis šo atbaidošo deviņstāvu namu, kas iebūvēts pašā pilsētas centrā. Šo namu varētu salīdzināt ar milzīgu zelta zoba cilvēka mutē, kas ielikts pie stomatologa, kad gribējies padižoties visu priekšā, redz, cik daudz zelta! Bet pēcāk izrādījies, ka ar to zobu neko iesākt nevar. Tieši tāpat ar šo namu. Iespējams pašos sākumos tas bija gana ekskulzīvs, taču nu tas atgādina satrupējušu daudzstāvu namu no kādām Holivudas filmām par melnādainajiem gangsteriem, kur pa maziem durvīs iebūvētiem lodziņiem pārdod narkotikas. Skata pēc pie nama durvīm vēl tikai vajadzētu kādu suteneri kažokā ar lieliem zelta gredzeniem uz pirkstiem.

Divkosīgā lielvalsts

2010-06-25T20:21:00.009+03:00

Pirmais, ko gribējās bilst ir sekojošais- šodien TV skatījos kā tikšanās reizē ar ASV prezidentu Baraku Obamu par nemieriem Kirgizstānā, kas jau prasījuši vismaz 200 cilvēku dzīvības, runā Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs. Neskatoties uz to, ka Kirgizstānā ir Krievijas karabāze un šajā valstī ir krietns skaits krievu (vairāk nekā 7%), krievu valoda ir valsts valoda, un neskatoties uz to, ka Krievija uzkrītoši manifestē savas tiesības iejaukties jebkur un jebkad, ja tiekot ''aizskartas'' Krievijas intereses (bet varbūt simtiem beigtu un simtiem tūkstoši dzīvu uzbeku bēgļu gaitās nav Krievijas interese?), Dmitrijs Medvedevs ar granīta stingru seju paziņoja, ka Krigizstānā notiekošais ir šīs valsts iekšējā lieta. Tai pašā laikā tik ļoti "cērtas" acīs šī divkosība, atceroties to pašu 2008. gada augustu, kad Maskavai pietika vien formāls iemesls, lai paziņotu, ka Gruzija realizējot genocīdu pret brālīgo Dienvidosetijas tautu un ar tankiem dotos ''piespiest'' Gruziju mieram. Un varētu jau saprast Krievijai tik ierastās manieres visur un vienmēr bāzt savu degunu, kur kaimiņa duksis nebāž savu metamo, jo tā jau pie viņiem pieņemts. Bet atceroties 2008. gada augusta informatīvo karu Krievijas medijos, kad ziņu sižetos it kā no Chinvali tika ziņots, ka gruzīņi tur apslaktējuši vairākus tūkstošus miermīlīgo iedzīvotāju, šodienas Krievijas varas iestāžu vienaldzīgā attieksme šķiet vairāk nekā šokējoša, zinot, ka Kirgizstānā notiekošais nav veselajam saprātam pieņemams.

Otrās pārdomas saistās ar jauno Krievijas- Baltkrievijas gāzes karu. To, ka Krievija savu gāzes monopolu izmanto tikai un vienīgi politiskos nolūkos, pierādīt laikam vajadzības nav. Tiem, kas neatceras relatīvi nesenos notikumus Krievijas- Ukrainas gāzes kara sakarā, varu ieteikt pārlasīt savu viedokli par to. Viens ir skaidrs ir noteikti: pat tad, ja šajos gāzes karos taisnība 100% būtu Krievijas pusē, Krievijas uzvedība šajos konfliktos ir vienkārši briesmīgi augstprātīga, ciniska un pretīga reizē. Bet tā nu ir sanācis, ka Krievijai šīs taisnības nav ne 100%, ne 90% un pat ne 20%. Šodien par to skaidri un gaiši liecina konflikta retrospektīvais risinājums, tas ir- izrādījies, ka baltkrievu pusei bijusi pilnīga taisnība, sakot, ka Krievijas pusei ir 260 miljonu ASV dolāru parāds par gāzes tranzītu cauri Baltkrievijai pa šīs valsts cauruļvadiem uz Eiropas valstīm, kamēr baltkrievu 200 miljonu parāds radies vēlāk. Starp citu, ļoti interesants ziņu sižets šo notikumu sakarā bija skatāms Baltkrievijas TV ziņās, kurās iepriekš tik atklāta kritika Kremļa virzienā vēl nebija skanējusi. Tas nozīmē tikai vienu. Šoreiz vairāk nekā jebkad agrāk, ir izšķirošais izvēles brīdis Baltkrievijai. Ko baltkrievi gribēs, kādu viņi saredz savu rītdienu. Būt par sīku un bizantisku Krievijas filiāli, pret kuru, kā tagad redzams, tā arī izturas vai būt par lielu Eiropas valsti.

Pasaciņa

2010-06-25T15:43:00.000+03:00

Ukraiņu virtuve.

Pastāstīšu kādu pasaciņu. Reiz, kad Liepāja bija milzīgās padomju karflotes bāze un ieraudzīt pilsētā zem liepām kādu ārzemnieku bija neiespējami, cilvēki dzīvoja daudz nesteidzīgāku dzīvi. Katrs sīkums, ko tagad uztveram kā neko, bija kas īpašs. Piemēram, par pieciem rubļiem nopirkt celofāna maisiņu, ko rotāja puskaila meitene vai kovbojs, kas pīpēja Marlboro cigareti, bija liels notikums. Iemainīt pret kaut kādu krikumu tukšu alus skārdeni arī bija notikums. Kādā no sestdienas tirgiem nopirkt uzlīmi uz kuras bija uzraksts Camel un uzlīmēt to goda vietā, piemēram uz ledusskapja vai automašīnas pārsega, bija kaut kas ļoti īpašs. Tādi sīkumi darīja mūsu ikdienu īpašu. Bet bija arī citādi īpašas dienas. Kad mamma mani ņēma pie rokas un aizveda uz Jūrmalas parka atrakcijām. Margrietiņa, raķetes un tad autotrodoms. Pēc tam, ja mammai makā bija dažas piecpadsmit kapeikas, sekoja spēļu automāti, piemēram- jūras kauja.
Un tad īpašas dienas kulminācija sekoja bērnu kafejnīcas "Pasaciņa" apmeklējums. Putukrējums metāla trauciņā ar plastmasas kājiņu, ko bija kāri jāēd ar alumīnija tējkaroti, buljona pīrādziņš par 14 kapeikām, bieza tomātu sula graņonkā par astoņām kapeikām. Kā šodien stāv atmiņā krēslainās kafejnīcas telpas ar sienu gleznojumiem no dāžādām multfilmām, ar tumši sarkano dermantīnu apsistā lete aiz kuras stāvēja bārmene, kafijas automāta šņākšana, tējkarotīšu skaņa, kas tika kasīts pēdējās putukrējuma karotes no metāla trauciņa.
Kādēļ es to atstāstīju, jautāsiet. Vienkārši ejot pa Peldu ielu, ieraudzīju, ka kafejnīca "Pasaciņa" vēl ir. Taču zem nosaukuma "Pasaciņa" atrodama Ukraiņu virtuve, kā to vizualizē iespaidīga reklāma, kas darināta tieši tādā manierē, kad uz šo kafejnīcu nācu es, būdams bērns.

Moskvičs

2010-06-25T13:19:00.000+03:00

Moskviču kooperatīvs.

Jau kopš skolas laikiem, ejot cauri sētai, kas savieno Radio ielu ar Lielo ielu, atceros šo absurdo garāžu kooperatīva nosaukumu. Vakar pēc ilgiem gadiem atkal te gāju un atkal brīnījos. Viss pa vecam. Lai gan kādēļ brīnīties par nosaukumu. Pats fakts, ka pilsētas centrā tiek uzceltas garāžas, lai no apkārtējām mājām sasmirduši veči ārdītu savus sarūsējušos moskvičus jau ir vēl lielāks absurds pēc būtības. Bet tā jau toreiz notika. Visapkārt.

Sveicināta- mana tauta, šodien lielā Līgo diena!

2010-06-23T12:32:00.004+03:00

Esi sveicināta skaistā zeme, esi lepna Latvju tauta,
Šodien pienākusi diena, kad mēs sadosimies rokās!

Pāri latvju svētām zemēm veļas Līgo svētku spēks,
Iedegti taps svētku ugunskuri, atkal vecās tautas dziesmas skanēs!

Pāri bangojošai kurzemnieku jūrai, pāri zemgaliešu plašiem laukiem,
Pāri vidzemnieku kalniem un pār latgaliešu mežiem- vienā balsī tauta Līgos!

Sasauksimies visi kopā- cēsinieki, ventspilnieki, sajutīsim tautas garu- rēzeknieši, rīdzinieki.
Sadziedāsimies kā senos laikos- liepājnieki, jelgavnieki, uzsauksim sen nedzirdētu slavu- jūrmalnieki, valmierieši!

Iedegsim kā labākajos laikos- svētku ugunskurus kalnos, jūras krastā, lauku sētās.
Vienosimies visi kopā- šodien priecāsimies visi kopā!

Krāmu tirgus

2010-06-23T11:03:00.000+03:00

Kam nevajadzīgas lietas, kam vajadzīgas lietas.

Daudzās pasaules valstīs ir tādi kā krāmu tirdziņi. Piemēram, Anglijā tur var nopirkt sākot no vecām automašīnu numura zīmēm, beidzot ar pakaviem. Sākot no misiņa durvju zvaniņiem, beidzot ar nodeldētu futbola bumbu, kuru reiz spārdījuši angļu labākie futbolisti.
Reiz visiem liepājniekiem arī bija labi zināms, ka Jaunliepājas tirdziņā atrodams krāmu tirgus. Arī tur varēja nopirkt kādu noderīgu loriņu, antikvāru monētu vai to, kas citam vienkārši kļuvis lieks. Tad tika lemts, ka krāmiem Jaunliepājā vairs nav vietas, tādēļ to ierīkoja Karostā. Diemžēl šīs pārmaiņas krāmu tirdziņu pamatīgi izmainīja. Un visticamāk ilgi vairs nebūs jagaida, kad tiks lemts, ka šādam krāmu tirdziņam Karostā nav vietas.

Dzeltenie Līgo rotājumi

2010-06-22T22:23:00.000+03:00

Atkal dzeltenie saules zārdi...

Allaž esmu uzsvēris, ka svētkos garnējumam jābūt koncentrētam vienuviet, nevis bālam un atlašētam, kur pagadās. Tas nostrādā, ja izdarīts ar smeķi. Nu piemērs bija pēdējie divi Ziemassvētki, kad Rožu laukums bija tiešām izcils. Taču šodien pamanīju, ka ar Līgo noformējumiem Rožu laukumā ir pamatīgi pārspīlēts. Tā muciņa ar sieru ir lieliski. Bet pārējais... Pirmkārt tie dzeltenie zārdi... Neesmu mākslinieks pēc profesijas, tomēr ja man prasītu padomu, Līgo svētku noformējumam rekomendētu izmantot dabiskās koka krāsas ar novirzi tonalitātē. Gan zārdos, gan improvizētos žodziņos utt. Bet te dzeltens kā padomju laika milicijas bobiks. Pieņemu dažādus ekonomiskos apsvērumus, tomēr nākamos Līgo svētkos ieteiktu padomāt par vienkāršāku un iespaidīgu reizē, piemēram liela, ļoti liela ugunskura vieta ar lielām pagalēm, kuras no apakšas izgaismotu. Vakaros skats būtu izcils.

Pirmais pagaidu aplis Liepājā

2010-06-22T21:29:00.000+03:00

Vienkāršs risinājums.

Pāris dienas atpakaļ lasīju, ka viens otrs autovadītājs nespējot pārvarēt milzu psihisko spriedzi, tādēļ esot grūtības izbraukt šo pagaidu apli Cukura un Grīzupes ielas krustojumā. Es protams pārspīlēju, taču kādam ir jābūt idiotam, lai nezinātu, kas jādara krustojumā, ja tajā ir aplis. Iespējams vaina pie tā, ka uz Pulvera un Cukura ielas pseidoapļa jau sazin cik gadus ir cita kārtība. Katrā ziņā jau sen manifestēju, ka apļi jātaisa teju visos krustojumos, kur vien iespējams. I luksoforus nevajadzēs, i avārijas vairs nebūs. Kā piemēru var minēt Ventas un M.Ķempes ielas krustojumu.

Acīmredzamas pārmaiņas

2010-06-22T21:12:00.000+03:00

Tas, kurš Liepājā nav bijis dažus gadus, tā īsti nemaz nepateiks, kas tā par vietu.

Šī aina lieliski vizualizē pārmaiņas, kas šā vai tā Liepājā tomēr notiek. Ja kādam šķiet, ka Liepāja ir bedre, ka te viss iet uz leju, ka viss ir slikti, ieteiktu atsaukt atmiņā laiku kaut vai piecus gadus uz atpakaļ. Kādēļ to tieši svētku priekšvakarā rakstu? Pirmkārt labs noskaņojums, jo kamēr visur līst, mums izcils svētku laiks. Otrkārt, nu aplūkojiet, cik izmainījusies tā paša Klaipēdas ielas apkārtne. Lai cik grūti gājis un iet, tomēr te lielisks lielveikals tapis. Ielas atjaunotas. Un arī vecā satrupējušā katlu māja par modernu koģenerācijas staciju tapusi. Vēl dažus gadus atpakaļ te bija naturāli lauki, nemaz nepieminot, kā te bija gadus desmit, vai pat vairāk gadus atpakaļ.

Svētku gaidās donu Jums lielisku alus recepti

2010-06-21T20:48:00.007+03:00

Līgo!

Jaukas dienas mūspusē. Diezgan patīkami silts laiks, neskatoties uz to, ka ik dienas dzirdu kritiku laika virzienā. Redz, tādas īstas vasaras vēl nemaz neesot bijis. Manuprāt lieliska vasara. Vairāk par plus 20 nemaz nemīlu. Un tad vēl patīkami konstatēju, ka Liepājas pludmalē diezgan patīkams ūdens. Tīrs, dzidrs un nemaz tik auksts arīdzan nav.
Bet galvenais, Līgo nāk! Un šogad tam gatavojamies īpaši. Kā pērn sagādājām labi daudz gaļas latviešu tradicionālam ēdienam- šašlikam. Kādi 10 kg būs. Sagādāts pamatīgs kubuls speķa pīrādziņiem. Bet man īpašs prieks par 15 litriem alus, kas padevies vienkārši izcils. Krāsa kā tumšam Baltijas dzintaram. Sanāca diezgan dzidrs. Spriežot pēc dažu malku reakcijas, diezgan spēcīgs arī. Gribat recepti? Te būs:

1. Viens lielais kukulis melnas, jo melnas rudzu maizes, viena paciņa Rīgas rauga, divi kilogrami cukura, viens "Superneto" nopērkamais "Iļģuciema" iesala maisījums puslitra burciņā un škipsniņa pērno apiņu.
2. Maizīti saplēš smalkos gabaliņos, ieliek cepeškrāsnī. Līdz brīnumam apcep. Tad apcepto maizi ieliek traukā, kur vismaz 10 litri verdoša ūdens. Pēc aptuveni divām stundām cauri sietam ūdeni nolej. Maizi ārā nemetiet, lejiet virsū vēlreiz 10 litrus verdoša ūdens. Pēc stundas cauri sietam lejat atkal. Iegūstam teju 20 litru brūna kvasa krāsas ūdeni.
3. Tad uz pannas izberiet 1 kg cukura. Kausējiet līdz karamelizācijai. Process ir bīstams, apdedzināties nav grūti, esat uzmanīgi. Kad cukurs kļuvis brūns un šķidrs, ņemiet nost no uguns. Ļaujiet cukura masai atdzist līdz mērenai temperatūrai un tad ielejiet traukā ar 1 litru verdoša ūdens. Tieši tāpat atkārtojiet ar otro cukura kilogramu.
4. Izkausēto cukuru verdošajā ūdenī kārtīgi maisiet un pievienojiet rauga paciņu. Kad kārtīgi izmaisīts, iejauciet iesala masu. Maisiet. Kad viss ir izdarīts, salejiet maizes uzlējuma ūdenī. Labākai gaŗsāi vajag apiņus. Nezin kādēļ, bet Liepājā šo latvisko audziņu ir grūti sadabūt. Ja apiņu Jums ir, tad tos ieber traukā, kam uzlej verdošu ūdeni. Uz trauka uzliek kādu vāciņu, lai ūdenis ievelkas. Pēc tam cauri sietam pievieno kopējam produktam.
5. Kad viss padarīts, turpiniet visus 20 litrus ar kapeikām maisīt. Tā kā alus rūgst, nedrīkst aizmirst, ka traukam jābūt ar caurumiņu, kurā jābūt ieliktai vismaz rorītei. Lai alus nerautu iekšā gaisu, caurules galu turiet ūdens burciņā. Principā "Depo" par kādu latu var nopirkt gatavu trubeli raudzēšanai.
6. Rūgšanai jānotiek vismaz nedēļai. Ja ne ilgāk. Tad cauri sietam alu pārlejiet tīrā traukā. Tikai atceraties, ka trauka dibenā ir rauga nogulsnes. Lai tās nesaduļķotu vērtīgo viru, alu smeļiet ar kādu kausu. Beidzamos litrus 5, kas trauka apakšā, atstājiet. Ja žņaudzās liet ārā, variet ziedot kādai senlatviešu dievībai.

Un tagad fināls! Pārsmelto alu tīrā traukā uz vismaz diennakti lieciet tumšā un vēsā telpā nodzidrināties. Pirms pasniegšanas salejiet ledus aukstā un caurspīdīgā traukā, lai izbaudītu triumfa brīdi.

Laiks visiem doties uz pludmali!

2010-06-21T00:24:00.000+03:00

Vaiņodes ielas galā jauka vasaras kafejnīca.

Liepājas pludmale ir burvīga. Jūsmoju par kopš brīža, kad to vien atceros agrā bērnībā. Ejot uz to ar vecākiem, palikušas daudzas atmiņas- kā virs galvām lidinājās padomju armijas helikopteri, kā pie horizonta ar lielu ducināšanu slīdēja melnu zemūdeņu kontūras, kā 22:00 gar jūras krastu brauca traktors ar arklu un uzara joslu. Atceros arī tās retās un brīnumainās reizes, kad ļaužu pārpilnā pludmalē ieradās autoveikals, kurā varēja nopirkt siltu limonādi.
Savukārt kopš Liepāja līdz ar valsti tapusi par brīvās pasaules daļu, taisni vai jābrīnās par to, cik maz izmantojam lielisko iespēju, ko mums sniedz milzīgā pludmale. Varbūt vien BBP un viss. Leiši ar savu Palangu varētu mūs apskaust: Liepājas pludmales burvīgās un baltās smiltis, kas plešas milzīgā joslā no ostas moliem līdz par leišmalei, ērta atnākšana, ērta atbraukšana. Beidzamos gados še tiek uzstādītas arī tik vajadzīgās tualetes. Ir gan gružu kastes, gan pārģērbšanās kabīnes. Arī glābšanas stacijas ir abos galos. Šogad lielisks jaunums- veselas divas pludmales kafejnīcas. Pirmo reizi vēsturē kafejnīca Vaiņodes ielas galā. Pabiju. Izvēle bez šaubām diezgan pieticīga, toties cenas pieņemamas. Vienkārši vēl viena izcila vieta patīkamai laika pavadīšanai.
Īsts paradīzes stūrītis ir Liepājas pludmale, vēlreiz secinu. Tikai īsti nesaprotu, kādēļ svētdienā, kad bija tik silts un saulains, pludmalē tik maz ļaužu?

A ko darīt?

2010-06-19T20:34:00.000+03:00

Mobilais remonts.

Diez kāds prieks jau nav. Mašīna pagalam un tik nepiemērotā vietā, kā Maxima stāvvieta Liedaga ielā.

BMX trase liepājniekiem

2010-06-19T20:33:00.000+03:00

Te jauniem liepājniekiem pēdējos 20 gados bija jātop par štrombergiem.

Pastāstīšu kādu stāstiņu, kas man patiesi pamatīgi saērcina allaž, kad ieraugu kādu vietu. Tā ir Liepājā, Vaiņodes ielā. Tieši blakus Centrālkapiem ir vieta, kur zēni rok un cenšas radīt ko līdzīgu BMX trasei. Šī vieta ir burtiski piesūkusies ar bērnu darba sviedriem un asinīm, kas sūkušās uz netīrās melnzemes burtiskā nozīmē. Te savu darbu, atļaušos teikt pilnīgi bezjēdzīgi ieguldījušas vairākas paaudzes, jo melnās smiltis droši noblīvēt nav iespējams, bet koku puduri gar šķībiem tramplīniem un improvizētām virāžam ir lieliskas kaulu laušanas ierīces. Tā tas notiek diezgan ilgi. Vairāk nekā 20 gadus.
Pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu nogalē teju katra vasaras diena man iesākās ar kāpšanu uz pašbūvētā BMX un lāpstas ņemšanu, lai dotos mazliet pabraukāt par kaut ko līdzīgu krosa trasei. Toreiz man bija tik pat, cik manam dēlam- 13. Tagad uz šo trasi dodas viņš. Es viņu cenšos atrunāt, jo tas, kas tur notiek, ir ārprāts. Taču man ir pretīgi graut sava bērna sapņus par lielisko BMX sportu tikai tādēļ, ka tieši tāpat kā jaunie liepājnieki vairākās paaudzēs centušies radīt ko līdzīgu trasei, Liepājas varasvīri (sievas)- sākot no izpildkomitejas laikiem, valdes un domes, gadu gadiem atrod līdzekļus itin visam, tikai ne BMX trasei, kas tikusi solīta, solīta, solīta. Un vēlreiz solīta.
Skaidrs, ka BMX trase Liepājā vēl ilgi nebūs. Ja vien nenotiks brīnumi, kuriem vairs neticu. Ja tā netika uzcelta "treknajos gados", jo bija jābūvē septiņi mīzēji Promenādē, bija jāceļ dzelzsbetona amfiteātris simts metrus tālāk, kurā tik pat kā nekas nenotiek, bija jāmaksā Laimes mātei no Kanādas 17 000 Ls par padomiem, kā Liepāju padarīt skaistāku. Piekrītu, ka to visu vajadzēja, piekrītu, ka ir vajadzīgs atbalsts ekskluzīvam sporta veidam, rīkojot Ralliju Kurzeme. Piekrītu, ka vajadzēja bruģēt ieliņu gar Griģa māju. Piekrītu, ka vajadzēja dotēt AirBaltic lidojumus divreiz dienā no Rīgas uz Liepāju. Piekrītu visam un vairākas reizes, ja pilsētas konjunktūra to prasīja. Taču kādēļ mānīt bērnus, kādēļ viņiem solīt un nepildīt? Solīja man kā bērnam un manai paaudzei. Nu vairs bērni neesam, ko tur solīt. Solīja nākamajiem. Tie jau arī no BMX uz mašīnām pārkāpuši. Visbeidzot solīja manam dēlam un viņa vecuma zēniem. Dome var neuztraukties. Vēl gadi pieci un arī viņiem tas nebūs vajadzīgs. Varēs melot nākamajiem. Tiem, kas šogad sāks iet skolā...

Barotavā

2010-06-16T16:31:00.000+03:00

Zīlītes atkal klāt.

Līdz šim biju pārliecināts, ka pēc barības barotavās zīlītes nāk tikai ziemā. Bet nu pagalmā pamanīju, ka šie putneļi nemaz nesmādē iespēju iztukšot barotavu arī vasarā.

Nemācēja salikt atpakaļ puzli

2010-06-16T14:45:00.000+03:00

Darbam slava!

Klaipēdas ielā, iepretim Maksimai ievēroju, ka pie trotuāra atjaunošanas, pēc kaut kādu komunikāciju vilkšanas, strādā daži vīriņi. Kad darbs bija pabeigts, gāju atpakaļ un nācās konstatēt, cik vīriņi sūdīgi strādājuši. Šķībi, greizi.

Kaitotāji

2010-06-14T12:47:00.000+03:00

Putām šķīstot, vējam pakaļ!

Līdz ar vējaino laiku, zvilnēt pludmalē gan palicis mazāk omulīgi, taču radusies burvīga iespēja aktīvā sporta cienītājiem. Arīdzan malā stāvētājiem interesanti. Kur gan vēl var redzēt šādu ekstremālo sportistu rosīšanos, ja ne Liepājas saulainajā pludmalē?

Divas futbola dienas

2010-06-13T16:21:00.010+03:00

Liepājnieks Kristaps Grebis- pirmo vārtu guvējs.

Sācies Pasaules kauss futbolā, kuru diezgan cītīgi gaidīju, taču sazin kādēļ joprojām neesmu redzējis nevienu pašu spēli. Toties mums te Liepājā raženas futbola dienas. 9. jūnijā "Liepājas Metalurgs" diezgan pieticīgi uzvarēja Marijampoles "Sūduvu", bet 12. jūnijā ar skaistu otro puslaiku tika sakauts Ventspils "Tranzit".
Pēc abām spēlēm man radās viens vienīgs jautājums: kādēļ abās spēlēs "Daugavas" stadions bija tik tukšs? Tai pašā laikā tik naski kritizējam Latvijas sportu, bet nevaram savākt pilnas tribīnes. Labi, ne pilnas, bet vismaz pa pusei pilnas. Ja nepērkam biļetes par simbolisku samaksu, ja nenākam skatīties hokeju un futbolu, kurā Liepājai ir teicami panākumi, vai varam prasīt, lai šajās komandās būtu sazin kāds progresējošs līmenis un iespējas cīnīties augstākas raudzes sacensībās? Agrāk salīdzinoši mazo interesi daudzi tulkoja vienkārši: kāda jēga iet pārdzīvot par komandu, kurā nav neviena savējā. Vairums no citām pasaules malām. Bet nu taču mūsu komanda ir ne tikai ar Latvijas spēlētājiem, bet te taču ir mūsu paši zēni no pilsētas un apkārtnes! Un tie taču ir pagājušās sezonas čempioni! Katrā ziņā savādi.

Spēle ar "Sūduvu": http://www.flickr.com/photos/aigarsprusis/sets/72157624115642653/
spēle ar "Tranzit": http://www.flickr.com/photos/aigarsprusis/sets/72157624135767293/

Dubultvaravīksne

2010-06-13T11:23:00.000+03:00

Jaukā aina Kr.Valdemāra ielā.

Sagaidīt Liepājā lietus gāzes saulainā dienā, ir pierasti. Tādēļ varavīksnes mūsu platuma grādos gan nav nekāds retums. Bet reti kad izdodas ieraudzīt divas reizē.

Baltops 2010 nonāk arī līdz Liepājai

2010-06-11T17:15:00.000+03:00

Karosta aizvien vairāk paliek par Kara ostu.

Par plašajām mācībām Ventspils pusē, kurās raksta teju visi mediji, šodien bija iespēja pārliecināties arī liepājniekiem, jo šodien ap 12:00 militāro mācību “Baltops 2010″ ietvaros Liepājā ieradās militārais konvojs ar ASV bruņutehniku Latvijas karavīru pavadībā. Uz aptuveni vienu stundu konvojs izvietojās pie Jūras spēku mācību centra Atmodas bulvārī, kur to apsargāja zemessargi. Jau 13:00 konvojs devās atpakaļceļā, taču pietika ar šo īso brītiņu, lai liepājnieki pamanītu militāristu rosīšanos. Pamanīju arī kādu kuriozu, kad kāds automašīnas vadītājs, kura mašīnu rotāja Krievijas karodziņš, steidza to novākt, ieraugot zemessargus ar automātiem…

Nedaudz bilžu var aplūkot te: http://www.flickr.com/photos/aigarsprusis/sets/72157624250978370/

Militāro iespaidu diena Ventspilī

2010-06-10T23:41:00.004+03:00

Mūsu sabiedrotie- ASV jūras kājnieki.

Šodien militārajās mācības "Baltops 2010", kas risinās Ventspils pusē, bija viesu diena. Es kā blogotājs un militāro lietu entuziasts biju klāt, pateicoties Aizsardzības ministrijas labvēlībai (īpašs paldies Dacei Ankipānei, jo tieši viņas apbrīnojamā enerģija visas dienas laikā bija viens liels sinerģijas centrs).
Sākums preses pārstāvjiem bija uz kuģa "Eugene A. Obregon". Ja es teikšu, ka kuģis ir milzīgs, nepateikšu neko. Tādēļ vizualizēšu to citādi- uz 250 metrus garā kuģa ir tik daudz kaujas tehnikas un mašīnu, ka ar to visu varētu ieņemt ne tikai visu Latviju. Domāju, ka zēni ar šo tehniku diezgan raiti aizšļūktu līdz pat Minskai un vēl tālāk. Un ar traktoriem un buldozeriem, kas bija uz šī kuģa, varētu nolīdzināt sazin cik kalnus. Tā starp citu var pieminēt, ka uz peldošās amerikāņu armijas tiek uzcelti arī vairāki kuteri un pontoni, kas transportē pa ūdeni kaujas tehniku. Nu iespaidīgi, ja neteiktu vairāk.

Prezidents tankista lomā.

Pēc milzīgā kuģa apskates (apskate gan bija visai nosacīta, ņemot vērā tā monstra izmērus), sekoja ērts brauciens armijas autobusā uz Vārves pludmali, kur pēc mācību scenārija tika sagatavota kaujas tehnikas izsēšanās krastā. Tiesa gan, bija jaušams, ka šodien ir preses un viesu diena. Jo gan jeņķi gan mūsējie bija labā omā un paraugdemonstrējumi vairāk līdzinājās lieliski iestudētai izrādei. Neskatoties uz to, pludmalē bija sapulcējušies daudz ventspilnieki. Bija jau arī ko redzēt. Visa pasākuma savdabīga nagla fotogrāfiem bija prezidents Valdis Zatlers, kurš tīri droši sēdēja bruņumašīnas tornī un vairāk atgādināja tanka komandieri. Gluži kā no episkām kara filmām.

Latvijas armijas visurgājējs BV-206.

Pēc Vārves sekoja ASV karaspēka nometnes apmeklējums. Par izbrīnu, it visur saskāros ar neticamu militāristu laipnību. Atceroties bērnības dienas, kad pa Liepāju vazājās padomju militāristi kerzas zābakos un nebūt neizstaroja laipnības auras, taisni vai savādas sajūtas. Starp citu, daudz labu vārdu jāsaka arī par mūsu karavīriem. Šoreiz gan galvenā loma bija ASV pusei, taču bija redzams, ka mūsu zēni gluži vai virmo, piedaloties šajās iespaidīgajās mācībās. Bija arī redzams karavīru un zemessargu prieks par kaujas tehniku-bruņumašīnām un tankiem, kuru mūsu armijai pagaidām vēl nav.

Tik daudzās hronikās un Holivudas filmās redzētais tanks M1 Abrams Ventspils ostā. Neticami.

Dienas noslēgumā- amerikāņu mehanizētā triecienspēka lepnuma- tanka Abrams apskate. Skaņas, ko tas verķis izdalīja, grozot stobru un torni, vairāk atgādināja filmā Terminators redzēto. Redzot šādu tehniku, tik ļot negribējās piekrist kādam militārajās lietās zinošam, kurš teicās, ka Latvijai tankus nevajag, jo tie esot uzbrukuma ieroči. Ai, kā negribētos, ka mūsu karavīriem nāktos iztikt bez tiem...
Visbeidzot sekoja vilciena apskate, uz kura tika sakrauta kaujas tehnika, ko pasažieru vagonā pavadīja Latvijas un ASV karavīri. Viss kā pēc smalki sarakstīta scenārija. Neliels video par to te: http://www.karavirs.lv/2010/06/amerikanu-latviesu-konvojs-no-ventspils.html

Plašāka reportāža aplūkojama te: http://www.flickr.com/photos/aigarsprusis/sets/72157624121811213/

Kononova noziegumu atbalss

2010-06-09T08:56:00.005+03:00

Lēnām Kononova prāva sāk aizmirsties. Savu nostāju tā kā jau uzrakstīju, taču šorīt Maskavas radio "Эхо Москвы" mājas lapā bija iespēja noklausīties Jūlijas Latiņinas (Юлия Латынина) raidījums "Pielaides kods" (Код доступа). Visumā Latvijā un acīmredzot arī citās demokrātiskajās valstīs labi zināmi fakti, taču Krievijā šāds raidījums ir kaut kas īpašs. Tādēļ iesaku noklausīties. Raidījuma daļu par Kononova noziegumiem pārpublicēju.

[...]Я продолжаю рассказ про дело Кононова. Наверное, начать надо с приказа Сталина, если я не ошибаюсь, от 17 ноября 1941 года, того самого, в связи с которым действовала и Зоя Космодемьянская, и которым было приказано уничтожать все населенные пункты на территории, занятой противником, если они находились в нескольких десятках километров от линии фронта и вблизи дорог, по которым шло снабжение. Т.е. это был приказ, который, по сути говоря, обрекал на голодную и холодную смерть десятки миллионов российских граждан, которые были виноваты только в том, что они оказались за линией фронта.

Поскольку выполнение этого приказа было возложено на диверсантов, которыми руководили в основном НКВДшники, то понятно, что это привело к некоторым осложнениям в отношении мирного населения к тем, кого называли красные партизаны. Кроме того, НКВДшники – это такие ребята, которые и в мирной-то ситуации предпочитали стрелять в затылок тем, кто не виноват, а тут они еще получили возможность – можно уничтожить мирную деревню, которая не защищена, и получить за это орден, а можно напасть на немцев, которые будут отстреливаться.

Очень много было таких удивительных случаев, когда нападали почему-то не на немцев, а нападали почему-то на села. Вспомним только одно Локотское самоуправление в Белоруссии, когда люди, называвшие себя партизанами, не боролись с немцами, а боролись с людьми, которые восстановили частную собственность и построили церкви и самоуправлялись. Т.е. Локотское самоуправление, конечно, не было независимо от немцев, но явно не было первоочередной целью для всех, кроме диверсантов.

Так вот в связи с тем, что представляли из себя люди, заброшенные за линию фронта, у них часто складывались напряженные отношения с мирным населением. Естественно, напряженные отношения с мирным населением, судя по всему, сложились и у отряда, которым командовал Кононов. Хотя бы уже следует учесть, что Кононов – уроженец этих мест. В 40-м году, когда Советский Союз оккупировал эти земли, Кононов вступил в комсомол. Он стал помогать, с одной стороны, тем, кто де-факто были оккупантами. С другой стороны, не забудем, что в этот момент Советский Союз был союзником фашистской Германии. Т.е. если он хотел бороться против фашистов или их пособников, ему в этот момент следовало уйти в леса.

Но он ушел в леса не в 40-м году, он отступил с Красной армией. Он уже достаточно зарекомендовал себя на службе Советскому Союзу. Он прошел школу диверсионной подготовки, был заброшен, поскольку он знал эту местность и этих людей, в тыл. И там, как я уже сказала, отношения отряда Кононова и других отрядов с местными жителями не сложились.

Они не сложились настолько, что когда один из предыдущих партизанских отрядов зашел в деревню Малые Баты и укрылся в амбаре, принадлежавшем человеку, которого звали Крупник, то, по-видимому, этот крестьянин стукнул немцам, несмотря на то, что он понимал, что ответные карательные меры со стороны… Мне очень затруднительно называть этих людей красными партизанами, но будем сейчас использовать термин «красные партизаны». Короче говоря, этот партизанский отряд был уничтожен. Более того, немцы выдали шестерым жителям Малых Бат по винтовке и по две гранаты.

В связи с чем была предпринята ответная акция, и люди Кононова вошли в хутор Малые Баты. Они были одеты в форменную одежду немцев. Никто из жителей, как установил латвийский суд, сопротивления им не оказывал. Малые Баты не были включены в список опорных пунктов полиции немецкого оккупационного управления, ни один из жителей не был мобилизован в действующую армию и не состоял в милитаризованных формированиях немецких властей.

Соответственно, было уничтожено, сожжено и убито девять человек, включая беременную женщину, которую, как я уже сказала, затолкали обратно в огонь, из которого она вылезла. Это то, что произошло на хуторе. Латвийский суд снял то обвинение, что имущество убитых было разграблено за трудностью его доказуемости спустя такое количество времени.

Самое интересное, что почему-то не приводятся в наших СМИ не только эти подробности, но и оправдание самого Кононова. Между тем, несколько раз, оправдываясь перед латвийским судом, адвокаты Кононова говорили несколько вещей. Первую вещь мы уже слышали, что все убитые, оказывается, были полицаями. Еще раз повторяю, женщина на девятом месяце беременности.

Второе, что говорил Кононов, что, оказывается, состоялся партизанский суд, на котором именно этих людей приговорили к смерти за пособничество фашистам. Это всё равно что сказать, что 22 тысячи польских офицеров были убиты в Катыни и Медном по решению суда. Что такое партизанский суд? Как справедливо замечает Европейский суд, если Кононов считал, что жители совершили военное преступление, он мог их только арестовать и судить. Заочный суд с исполнением приговора с переодеванием в военную форму противника – это как-то странно.

Кроме этого, Кононов, защищаясь, сказал еще две вещи. Во-первых, он заявил, что его приказ был только доставить этих людей на суд. Это уже очень странно: суд уже произошел, они приговорены. А потом Кононов сказал, что он не выполнил приказ, прятался в кустах и не участвовал в убийстве мирного населения, и это делал кто-то другой. Короче говоря, «во-первых, я его не брала, во-вторых, я его вернула». Во-первых, они были полицаи, во-вторых, я прятался в кустах и приказа своего командования не выполнил.

Что еще следует добавить? Мы постоянно используем в отношении Кононова термин «красный партизан». Слово «партизан» предполагает человека, как правило, не военнообязанного, который добровольно пошел в лес, сражается против оккупантов и пользуется поддержкой местного населения. В случае Кононова ни одно из этих условий не выполнялось. Кононов был кадровый служащий, который отступил с Красной Армией. Поддержкой местного населения он не пользовался. Он расстреливал и сжигал беременных женщин на девятом месяце, после чего заявлял, что они полицаи. И опять в хуторе Малые Баты он сражался не против оккупантов, а именно против мирного населения. В этом смысле он не партизан. Такие вещи называются терроризмом.

Я не совсем понимаю, чем Кононов, расстреливающий беременную женщину на девятом месяце, отличается от Мариам Шариповой, которая взрывает гражданское население в московском метро. И я не совсем понимаю, чем Сталин, который отдает приказы уничтожать жилье этого местного населения, которое виновато уже тем, что оказалось за линией фронта, отличается от Доку Умарова, который говорит, что все русские виноваты уже тем, что они русские.

Мы всё время говорим, что это пересмотр итогов Второй мировой войны, это пересмотр истории. Это действительно пересмотр истории, поскольку история Латвии после Второй мировой войны была написана Сталиным и была написана Кононовым, была написана людьми, которые в 40-м году оккупировали Латвию, будучи союзниками фашистов, и которые во время войны посылали вот такие в кавычках партизанские отряды, которые расстреливали мирное население и которые после войны продолжили делать то же самое.

Так получилось, что перестреляли не всех. Так получилось, что у жителей хутора Малые Баты остались сыновья и остались наследники. Как ни странно, они не считают Кононова героем. Они считают его карателем, который расстреливал беременных женщин. Переделать это их убеждение, заставить их считать иначе можно только одним способом – снова раздавить свободу Латвии танками и послать туда новых Кононовых жечь беременных женщин. С помощью, допустим, путинюгенда, забрасывающего яйцами латвийское посольство, это доказать невозможно.[...]

Intervija pilnā mērā izlasāma te: http://www.echo.msk.ru/programs/code/681519-echo/

Jaunās mākslinieces

2010-06-07T16:57:00.000+03:00

Ostas ainiņas paliks uz papīra.

Klusajā svētdienas pievakarē, bija sajūta, ka pilsēta kā izmirusi. Tik pat kā neviena cilvēka, mašīnas arī vien retu reizi garām paskrien. Pat ostas ūdeņi bija mierīgi un klusi. Bet tad Vecā ostmalā pamanīju meitenes, kas nesteidzīgi gleznoja ostas ainiņas. Biju nepieklājīgs un fotografēju.

Te vēl dažas bildes: http://www.flickr.com/photos/aigarsprusis/sets/72157624224706994/

Divas galvas

2010-06-06T23:46:00.002+03:00

Šovakar gluži smieklīga padarīšana iznāca. Braucot ar mīļo riteni pa ostas rajoniņu, pamanīju treleri, kurā garāmejošos uzmanīgi vēro manekena galva. Nu smieklīgi, ja neteiktu vairāk.

Kad izsmējos un jau biju ceļa jūtīs uz māju pusi, no skatloga garāmejošos vēroja absolūti bezgaumīga plastmasas galva starp plastmasas kapu ziediem, šķietami mēģinot ievilitāt lētas bižutērijas bodītē kādu muļķi. Bet kāda laime, ka bija svētdienas vakars. Es spēju izturēt galvas vilinājumu un pagāju bižutērijai garām.

Veloceliņa baudīšana ar rūgtuma piegaršu

2010-06-06T23:01:00.000+03:00

Patīkami parsteidz veloceliņš Kūrmājas prospektā. Labi pārredzams, jauka vieta.

Liepājas veloceliņš ir tapis tiktāl, ka pa to vismaz daļēji iespējams izbraukt cauri pilsētai. Ja par braukšanu no pilsētas Dienvidu robežas līdz Daugavas stadionam jau rakstīju, tad šoreiz rakstīšu par braucienu no Jūrmalas parka līdz Promenādei.
Sākšu ar to, ka līdz Daugavas stadiona rezerves laukumam var noklūt ļoti raiti un ērti, ja neskaita nepilnības un likstas par kurām jau rakstīju. Cilvēki un velosipēdisti vairumā jau apguvuši iešanas un braukšanas kultūru. Retu reizi vien kāds neprātis slāj pa riteņu joslām, bet vēl retāk sanāk kurioza aina, kad kāds sadomā sasiet kurpju šņores uz sarkanām velo joslām, radot diezgan nepatīkamas situācijas. Visumā jau jauki.
Tā nu braucu pa Kūrmājas prospektu līdz krustojumam ar Celtnieku ielu. Pirmais, kas liek samulst ir pagaidām nesaprotamā braukšanas kārtība tieši pirms autobusu pieturas pie 1. vidusskolas. Bet te es neko nepārmetu, jo skaidrs, ka kaut kādas ceļu zīmes jau te būs. Šķērsojot Kūrmājas prospektu pa gājēju pāreju (atgādināšu, ka pēc CSN tas jādara stumjot riteni!), nonāku uz Celtnieku ielas.

Jauka odziņa- zīmes, kas norāde braukšanas virzienu.

Pamanu patīkamu jaunumu- tieši velo joslās iestrādātas metāla zīmes, kas skaidro braukšanas virzienu. Ir skaisti un gana smalki, taču baidos, ka šīs lieliskās norādes var ciest no vandāļiem. Līdzīgi kā tas jau bijis ar līdzīgām zīmēm- notīm.

Baisie brauktuves iebrukumi te ir regulāri. Reiz te pat smagā mašīna iebruka.

Drīz vien seko pirmais sarūgtinājums- tieši vieta, kura jāšķērso, lai velosipēdisti tiktu pāri Celtnieku ielai, iebrukusi. Un man pat apnicis skaitīt, cik bieži te iebrūk asfalts. Vismaz divas reizes gadā noteikti.

Nenovākt šādu stabu uz veloceliņa, mazākais ir muļķība. Lai gan faktiski tas ir tik pat bīstami, cik dziļa bedre uz ielas.

Kad pārvaru satraukumu par izcilo ielas stāvokli, seko īsts šoks Celtnieku un Laivenieku ielas krustojumā. Sarkanās joslas pašā malā betona stabs. Nu gluži kā uz Klaipēdas ielas, par ko rakstīju jau rudenī. Bet tālāk šīs šausmas turpinās augošā progresijā.

Nākamais stabs nav no betona, bet ir no koka un jau pēc pārdesmit metriem. Iedomājieties, cik "patīkami" tādā iebraukt ar pieri. Un tie jau būs pamatīgi tiesas darbi, ja piere piederēs kādam ārzemniekam.

Tālāk seko īsts šoks- stabs tieši velosipēdistu celiņa centrā. Būvniekiem kaut kā palicis neērti neko nedarīt, tādēļ te celiņu mēģināts paplašināt... Redzot kaut ko tādu, es teiktu tā: arhitektam un būvdarbu vadītājam nāktos pamatīgs pēriens. Ja ne darba uzteikšana, tad vismaz ar siksnu pa dibenu!

Nu lūk, tāds arī bija nelielais braucien līdz Promenādei. Jebšu precīzāk teikt, līdz Celtnieku ielas galam, jo tur celiņš gluži vienkārši beidzas.

Izvēle

2010-06-06T13:04:00.000+03:00

Kurā ietu jūs?

Braucot garām, mazliet aizdomājos. Kā tad tas nākas, ka divos veikalos saimnieko divi saimnieki, kuru redzējums par vienu un to pašu ir dažāds? No vienas puses, veiksmīgāks mārketinga triks ir teikt, ka tie ir lētāki apģērbi. Jo kurš gan pārāk tīkos pirkt kādu sasvīdušu ārzemnieku drēbes. Taču no otras puses, ja gribas pavisam ko lētu, tad skaidrs, ka lietos ir lētāks par vienkārši lētu. Lakoniski un saprotami. Bet varbūt atgādiniet, ar ko tie atšķiras?

Viena no interesantākajām ielām

2010-06-03T14:23:00.000+03:00

Krišjāņa Valdemāra ielas pats sākums.

Ja kāds, kuram ļoti gribas redzēt dzīvo Liepāju, prasa, kur doties un ko redzēt, saku, ka jādodas uz Krišjāņa Valdemāra ielu. Tā ir īsts Vecliepājas simbols. Pats sākums krustojumā ar Graudu ielu ir varenu un greznu namu ielenkts. Tālāk seko zemāka apbūve, līdz noslēgumā var apskatīt vienstāvu un divstāvu koka apbūvi. Pa ceļam var redzēt i baznīcas, i tramvaju i īstu bruģi, pa kuru soļojuši gan svešzemju karavīri, gan braukuši zirgu pajūgi, kuru jau sen pilsētā vairs nav.

28mm un 500mm

2010-06-03T14:13:00.003+03:00

Šodien, braucot pa Vaiņodes ielu Liepājā, mastā uz "Lattelecom" mājas ieraudzīju divus vīrus. Vienkārši intereses pēc nobildēju- ar 28mm un 500mm. Šoreiz gan ne tādēļ, lai kaut ko izmēģinātu. Vienkārši pārsteidzoši, cik augstu un cik reizē mierīgi veči tur ņemas...

Tirgoņu ielas zaudētā burvība

2010-06-03T13:55:00.000+03:00

Šķiet, ka neskatoties uz agrāko laiku veikalu un daudzo iestādījumu trūkumu, Tirgoņu iela bija kas vairāk par Tirgoņu ielu.

Reiz, kad Tirgoņu iela vēl bija neliels Ļeņina (Lielās) ielas turpinājums, še tapa brīnišķa kājāmgājēju ieliņa. Tā bija īsta oāze pilsētā, kurā mēs bijām noilgojušies pēc kā vairāk, nekā to spēja piedāvāt baisie piecststāvu un deviņstāvu rajoni, kas nepieklājīgi aizvien vairāk sāka uzmākties vecajai Liepājai. Nojumītes pie ateljē "Gaismas modes", kurās pa dienām notika tirgošanās ar skābo "Vēsmas" saldējumu par 8 kapeikām, bet vakaros tur varēja dirnēt vienkāršie ļautiņi. "Saktas" kafejnīcas vārīto olu un skābā krējuma publika, kas mijās ar kafejnīcas "Aromāts" melnā balzama, mokas un kafijas publiku. Varbūt toreiz iela nebija tik sterili precīza ar taisnām līnijām, varbūt betona klucīši bija prastāki un lampas gluži vienkāršākas, taču kaut kā nespēju vairs atsaukt savās sajūtās to sātu, ko man sniedza vecā Tirgoņu iela. Varbūt pie vainas gadi, kas drupina ne vien ielas segumu, bet arī cilvēkus?

Ak jā, te "Remix" klips, kas man vistiešākajā veidā atsauc manas agrākās atmiņas: http://www.youtube.com/watch?v=Ff2-gkHll1A

Peldu ielas metāla tornis

2010-06-02T21:25:00.000+03:00

Metāls desmitiem metru augstumā.

Atzīšos, ka šim tornim eju garām kopš laikiem, kad biju pavisam mazs. Vecāki teicās, ka agrāk tas esot bijis milicijas tornis. Vai tā bija, nezinu. Bet tādas īstas atbildes, kas tas par torni, neesmu guvis līdz pat šai dienai. Vienkārši tas tur ir un viss.
Un tad vēl neslēpšu, ka ļoti gribētos uz tā uzrāpties, lai pilsētu sabildētu no augšas. Bet kā ar šādas darbības likumību?

Vārtrūme

2010-06-02T21:06:00.000+03:00

Jauks sākums.

Reiz, esot angļu pusē, ievēroju, ka turienes pilsētās vārtrūmes lielākoties ir caurstaigājamas. Un nevis tā vienkārši izejamas cauri pamestam pagalmam, bet ir reālas pilsētas un ielas turpinājums. Viena no vietām Liepājā, kas prasītos pēc laba turpinājuma, ir brīnišķā vārtrūme blakus “Top” veikalam Graudu ielā. Cauri jau tai iziet var. Arī sākums gluži labs, ja neskaita dumjos sienu apķēpājumus, tikai tālāk sagaida pagalms, kurā nekā nav. Vien dažas pīpājošas meitenes labākajā gadījumā.

Sliežu labošana

2010-06-02T00:31:00.000+03:00

Lielā ielā tramvaju parks uzdarbojas.

Līdz ar silto laiku sarosās arī tramvaju sliežu remontētāji. Paša pilsētas centrā krietni izrakņāts.

Maija pēdējo dienu burvība

2010-05-30T22:36:00.006+03:00

Skaistais maija mēnesis sakravājis somiņas un jau stāv pie durvīm- laiks aiziet. Ārpusē jau gaida jūnijs. Ar Līgo dziesmām, alu, siera rituļiem un labu omu.
Šī gada maijs manuprāt bijis ļoti brīnišķs. Pēc bargās ziemas tas atnesa laika apstākļus, ko tik ilgi gaidījām. Citur turpinās vulkāni, plūdi un citas klizmas, bet pie mums smaržoja pavasaris- ziedēja pienenes, zaļoja meži un pļavas. Ziedēja un zaļoja tik spēcīgi, ka paklīdeņu trači mūs nespēja satraukt. Vienuvārdu sakot, redz- mana mīļā tauta tautiņa, cik skaistu zemi Radītājs mums devis! Jel gavilē, lepnais latvi!

30. maijā biju Liepājas Jūrmalas parkā, kur kūsāja jautrība. Bet divi zirdziņi mierīgi bubināja.

Un vēl 30. maijā Liepājas ezera krastā vēroju gulbjus.

Bet dienu ātrāk- 29. maijā redzēju mazu daļiņu Tēvijas no 27 metru augstuma. Uzkāpjot Ložmetējkalna skatu tornī.

Gatavošanās svētkiem

2010-05-30T20:34:00.000+03:00

Mazie dancotāji.

Gatavošanās Tautas deju koncertam ģimenes svētku “Lielmutis Fricis un Lielmute Marta” ietvaros “Daugavas” rezerves stadionā, ieskandinot X Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkus un svinot vasaras skolēnu brīvlaika sākšanos.

Gulbju ezers

2010-05-30T20:21:00.000+03:00

Ezera saimnieks.

Šodien atkal viena zuper-puper diena. Saule, zilas debesis, kuras rotā vareni mākoņi un patīkams siltums. Ar riteņiem aizmināmies līdz Ezerkrastam. Tieši burvīgā Liepājas ezera krastā pamanīju, cik daudz purnu. Manuprāt tik putnīgs ezers nav sen bijis. Un gulbji, šie varenie putni! Nemaz ļaužu nebīstas. Cik gan to šodien bija. I nemaz nesaskaitīt. Abos krastos. Gan pie Vītiņu pļavām, gan pie pilsētas. Omulīgi gar krastu peld, ziņkārīgi novēro. Protams, gribējās pabildēt. Es neesmu pārāk advancēts putnu lietās, taču manuprāt šis ir jauns gulbēns.

Radošais gars

2010-05-30T19:37:00.000+03:00

Mākslinieki.

Braucot pa Siena tirgu, Kuršu un Siena ielas krustojumā pamanīju bariņu jauno mākslinieku. Nebija laika doties tiem klāt, taču domāju, tie ir Liepājas universitātes studenti.
Es tiešām neņemos spriest, vai šādas ainas ir citviet pilsētās, bet Liepāja ir īsta radošo ļaužu citadele. Teju visos gadalaikos, varbūt izņemot ziemu, pilsētas ielās sastopami cilvēki, kas glezno uz zīmē.

Lieli darbi

2010-05-28T14:46:00.000+03:00

Pežo ierakumos.

Lejot zupu Ganību ielas Statoilā, pamanīju, cik pamatīgas tranšejas saraktas visapkārt. Te cīnās Grobiņas SPMK vīri.

Barbariskā ielu lāpīšana 2

2010-05-27T00:43:00.000+03:00

Ūliha un Palangas ielas krustojums visā sava godībā. Jau sākusies trešā diena.

Vakar uzrakstīju par gadskārtējo ielu inkvizīju. Diemžēl laika trūkuma dēļ vakar nepaspēju nofotgrafēt to, kas manī raisīja vislielāko sašutumu. Šodien biju par visiem 100% pie pārliecības, ka visas zīmes būs saliktas vietās un sākta steidzama Ūliha ielas sakārtošana. Bet nekā! Vēl trakāk. Ja vakar es šausminājos par Ūliha un Palangas ielas krustojumu, tad šodien šim pievienojies Ūliha un Jūrmalas ielas krustojums. Abos krustojumos ne tikai ir absolūti neprātīgi izgraizīts asfalts, bet satiksme nekādi nav ierobežota. Nav ne barjeru, ne zīmju. Vien daži plastmasas konusiņi Palngas ielas malā.

Divas dienas (kaut nu vairāk nē!) mašīnas, bremzēm kaucot, šķērso šādu Ūliha un Palangas ielas krustojumu.

Savukārt Ūliha un Jūrmalas ielas krustojumā pat nav sarkano konusiņu.

Es lepojos

2010-05-26T19:16:00.004+03:00

Te tas pats Jutubē: http://www.youtube.com/watch?v=WN1OZcpZAE4

Kā pie Jums? Pie mums nekā jauna.

2010-05-26T16:44:00.005+03:00

Vakar vakarā, kā katru gadu, piespiedu sevi sev neraksturīgai nodarbei- atkal skatījos Eirovīziju. Katru gadu stingri un nelokāmi nolemju, ka nekad vairs. Nu varbūt šoreiz... varbūt kaut kas labāks. Cerēju uz kādiem norvēģu brīnumiem. Eh, muļķis. Vakars zaudēts- viss kā vienmēr. Labākajās multikulturālisma tradīcijās divu krāsu koncerta vadītāji, kā iepriekšējos gados daudz dienvidslāviski- grieķisko skaņu ar bezgaumīgu tartararīdi un krieva vaidēšana piecu muzikantu pavadībā. Aiz valstiskās apziņas būtu zvanījis par Aishu, kaut atzīšos tā viņas dziesma man sirdi nesildīja, taču tā kā to neļauj darīt, savu balsi atdevu beļģim.
Bet mūsu galā nekā jauna. Ja neskaita lokālos pārdzīvojumus. Nu lūk, daži. Pagājušo nedēļ izmēģināju topošo veloceliņu. Uzrakstīju par to. Biju šausmās, cik gājēji rīkojas neapdomīgi. Un re, šodien jau izlasu, ka pirmie nelaimes gadījumi.
Citādi Liepājā viss pa vecam- no rīta drēgns un apmācies, pa dienu lija, tagad saulains, taču vējains.

Beidzot internetā ir iespēja apskatīt Gruzijas neatkarības dienas militāro parādi, ko nekādi citādi neredzēju. Es tomēr apbrīnoju šo tautu. Krīze tiem nekad nav beigusies kopš 1989.gada, kad Tbilisi padomju armija ar sapieru lāpstiņām izgaiņāja demonstrantus. Tādu labklājību kā mēs viņi nav baudījuši. Arī Latvijas miera stāvoklis, ko baudām no 1991. gada augusta, šiem tikai sapņos varētu rādīties. Redz, ir taču apņēmība- trešdaļa Gruzijas zem krievu zābaka, bet svētkos smaidošas sejas, braši karavīri. Arī armija, kas cieta pamatīgus zaudējumus Krievijas iebrukuma laikā, atkopusies tik tālu, ka i jaunas formas tapušas, i jauna tehnika sadabūta. Bet mēs tik čīkstam. Kā lielākās ziņas pēdējās dienās lasāmas tikai kriminālās vēstis. Un tad vēl par Šlesera- Ušakova ģīmetnēm, kas ar pipeli uzgleznotas. Bet radio un TV visu laiku borē smadzenes par pansionātam uzdāvāto medus burku un patversmē paņemto suni. Vienkārši super!

Barbariskā ielu lāpīšana

2010-05-25T21:48:00.000+03:00

Ūliha ielas labošana.

Es protams esmu priecīgs, ka ziemas laikā izdangātās ielas sāk pielabot. Taču šodien Ūliha ielā piedzīvotais mazākais lika nopūsties. Nu tas jau nekam neder. Labi, var jau saprast, ka izfrēzēt bojātos posmus vajag. Bet kādēļ to nevar izdarīt agri no rīta, lai uz vakaru varētu sākt asfaltēt? Un kādēļ zīmes, ka notiek remonta darbi, tiek uzliktas burtiski dažu metru attālumā no šīm bedrēm? Pa dienu nebija laika stāties un bildēt, taču Ūliha un Palangas ielas krustojumā situācija pagalam katastrofāla. Tur bedres izkapātas pusriepas dziļumā, bet zīme burtiski uz bedres malas. Nobremzēt... mēģina jau, bet, kas ar mašīnu diskiem notiek... Labi, es varbūt piekasos. Bet iedomājieties ko tādu, piemēram Berlīnē, Amsterdamā vai Londonā.

Kā meža vidū

2010-05-25T21:33:00.000+03:00

Aina kā no idilliskas lauku ainavas.

Braucot pa Vaiņodes ielu Dienvidrietumu mikrorajonā, ievēroju kādu gluži neierastu ainu. Pamatīgos zaļumos ieaugušais dīķis starp piecstāvu namiem ietīts miglā, bet tā krastā makšķernieks.

Liepājā atvēries otrs Hesburger

2010-05-23T18:34:00.000+03:00

Lielisks notikums autobraucējiem- tieši "Nestes" tankā atvēries "Hesburger".

Pamanīju, ka nobeigts otrais "Hesburger" iestādījums. Šis tapis Kārļa Zāles laukumā. Kā jau reiz rakstīju, hesburgers man tīk krietni labāk par jeņķu Makdonaldu. Varbūt tās maizes ir līdzīgas, taču kaut kas man te patīk labāk.
Kas attiecas uz Liepāju, tad laikam gan palikšu uzticīgs Ganību ielas Hesburgerim. Man tur patīk.

Starp citu, ja esat aizmirsuši, paskatat, kā K.Zāles laukums ir mainījies nepilnos desmit gados: http://bit.ly/bLDLDE.

Liepājā jauna iela

2010-05-22T23:16:00.000+03:00

Cita Liepāja.

Reizē ar jaunā Jura Aizezera biroju nama tapšanu Graudu un Jūras ielas krustojumā, droši var apgalvot, ka Liepājā tapusi jauna ieliņa. Varbūt ne gluži iela, bet ielas turpinājms noteikti. Kad šodien še izgāju pirmo reizi cauri, sajūta gluži nereāla. Katrā ziņā, neLiepājnieciska.

Līvas tirgus Liepājā

2010-05-22T22:41:00.002+03:00

Saule, cilvēku smiekli, mūzika. Daudz, daudz smaržu- kūpinātas zivis, ceptas desiņas, alus, smalkmaizītes. Svaiga koka smarža. Smēdes ogļu dūmu smarža. Jūras sāļais gaiss. Tūkstošiem cilvēku. Tas ir Līvas tirgus Liepājā.
Manas fotogrāfijas par šo lielisko norisi te: http://www.flickr.com/photos/aigarsprusis/sets/72157624113936578/

Sācies izlaidumu laiks

2010-05-21T21:15:00.000+03:00

Izlaidumnieces.

Ja maijā uz ielām neraksturīgi daudz jauniešu uzvalkos, bet meitenes iziet uzposušās kā nekad, tad skaidrs, ka klāt izlaidumu laiks.

Diena uz kara kuģa

2010-05-20T18:31:00.013+03:00

Šodien pirmo reizi mūžā pabiju uz kara kuģa jūrā. Tas ne tikai bija viens no maniem ilgi lolotajiem sapņiem, lai redzētu kaujas kuģa darbību, bet arī ilgi lolota cerība ieraudzīt dzimto pilsētu no jūras puses. Pateicoties Aizsardzības ministrijas labvēlībai, man kā blogotājam ar interesi par militārajām lietām, kopā ar akreditētiem žurnālistiem un militārajiem atašejiem bija iespēja doties atklātā jūrā, kur notika iespaidīga atrastas mīnas uzspridzināšana.

Pastavēju kuģa priekšgalā. Gluži kā filmā "Titāniks", tikai viens un otrādi.

Savā prātā biju iedomājies, ka kuģis ir kaut kas ļoti neveikls. Domāju, ka izkļūšana no ostas tam aizņemtu sazin cik ilgu laiku. Principā mani vienīgie priekšstati par kuģi bija veidojušies no braucieniem ar prāmi. Tāpēc šodiena sākās ar īstu šoku, kad biju sacerējies bez liekas steigas apsēsties un vērot Liepājas ostu no kuģa klāja, talkā ņemot fotoaparātu. Še tev bija, M-05 "Viesturs" attauvojās un traucās pa Tirdzniecības kanālu jūras virzienā. Paiet minūte- kuģis paslīd garām TEC skurstenim. Gribu paspēt nofotografēt kanāla otro pusi, skatos, kuģis jau steidz garām bijušajai muitas ēkai. Vēl minūte un pelēkais mīnu iznīcinātājs jau paslīd garām "Kursas" zvejas kuģiem. Tad vēl mirklis gar "Laskanas" baļķu kaudzēm un "Viesturs" jau slīd gar Dienvida molu, uz kura ērti iekārtojies kāds vientuļš makšķernieks.
Būdams liepājnieks, nojautu, ka uz jūras varētu būt daudz aukstāks. Bet nekā, šodienas laiks gluži izcils. Kā pēcāk preses konferencē teicās Aizsardzības ministrs Imants Lieģis, skaistais laiks esot atvests no Rīgas. Nu kā lai strīdas...

Tāda izskatās mīļā Liepāja no jūras.

Jūrā mani pārsteidza Liepāja. Pareizāk sakot, biju šokēts, cik maz bija vajadzīgs, lai kuģis no krasta atietu vien dažas jūdzes, lai pilsētu taptu par nelielu krasta līnijas siluetu, ko tā īsti saskatīt bez binokļa ir pagrūti. Jā, bija redzams lielais vēja ģenerators Šķēdes kāpās. Tālāk saulē zaigoja Karostas katedrāles kupoli. Ieskatoties, bija ieraugāms televīzijas tornis. Vienkārši satriecoši, kā pilsēta pārdesmit minūšu laikā var palikt par gluži robainu krasta līniju. Tad jau nojaušu, ka naktīs un sliktākos laika apstākļos par Liepāju no jūras vispār jāaizmirst.

Uz kuģa klāja bija tā lieliskā iespēja parunāt ar cilvēkiem, kurus no ziņu virsrakstiem visi labi zinām. Piemēram īsta enciklopēdija jūras lietās izrādījās bijušais Jūras spēku komandieris Ilmārs Lešinskis. To, ko sazin cikos izdevumos, grāmatās un interneta anālēs meklēju burtiski gadiem, Lešinskis atstāstīja pārdesmit minūšu laikā. Piemēram, kā Lietuva tika pie saviem pirmajiem kara kuģiem vai kā mācības tika apšaudīti norakstītie Jūras spēku karakuģi. Biju bezgala priecīgs, uzzinot, ka bijušais Jūras spēku komandieris Aleksandrs Pavlovičs lasa manu blogu, kurā mēdzu izlikt savas civilista pārdomas.

Jurijs Melkonovs (no labās) atradis kopīgu valodu ar amerikāņu virsnieku.

Uz kuģa iepazinos ar Juriju Melkonovu, kura mājas lapu regulāri lasu. Nu jau par 100% esmu pārliecināts, ka tuvākajā laikā būšu J.Melkonova izdotā žurnāla "Baltfort " abonētājs. Vārdu sakot, brauciens līdz kulminācijas vietai, kurā bija iespēja vērot milzu sprādzienu, izrādījās tik piesātināts, ka informācija jaunām pardomām iegūta ļoooti daudz.

Krievijas un Baltkrievijas militārie pārstāvji, gaidot lielo sprādzienu.
Baltkrievu pulkvedis izrādījās ļoti labsirdīgs. Apgalvoja, ka Baltkrievija esot liels Latvijas draugs. Pulkvedis teicās, ka Latvijas armijai vajagot ciešāk sadarboties ar baltkrievu armiju. Arī bruņojumu viņi var piegādāt.

To, ka sprādziens ir sprādziens, šķiet zināju. Šķita, ka tas būs skaļš, ka gaisā būs ūdens stabs. Mana līdzšinējā izpratne par sprādzienu jūrā izrādījās pilnīgi norakstāma. 700 metru attālumā nograndušā mīna zem kuģa radīja tādu spērienu, ka domās jau sāku domāt par glābšanas vestes atrašanos vietu.

Pēc mīnas iznīcināšanas labā noskaņojumā Jūras akadēmijas asociētais profesors Ilmārs Lešinskis un Jūras spēku Flotiles štāba priekšnieks- komandkapteinis Juris Roze.

Aizsardzības ministrs Imants Lieģis (pa labi) un Nīderlandes vēstnieks sarunā ar žurnālistiem uz kara kuģa A-53 "Virsaitis". Diemžēl ministrs apstiprināja savus stingros nodomus atteikties no piektā "Alkmaar" mīnu meklētāja M-08 "Rūsiņš", kas joprojām atrodas Holandē. Līdzīgs liktenis gaidot vēl vienu kuģi, jo Jūras spēkiem jāpietiek ar trīs tādas klases kuģiem.

Atgriežoties no lieliskā brauciena, Liepājā sagaidīja rrrriktīgs karstums. Pie mums Liepājā, kā izteicās kāds kuģa viesis, draņķīgs laiks esot visu laiku. Vien daži izņēmumi. Pēdējo sešu- septiņu mēnešu laikā tam varētu piekrist, bet kad tāda superdiena kā šodien, un vēl supercilvēku kompānijā, tad tam rīdziniekam nevar piekrist. Mums tas laiks nav draņķīgs, vienkārši te ir Liepāja.

Plašāku reportāžu laipni lūgtum apskatīt te: http://www.flickr.com/photos/aigarsprusis/sets/72157624102458288/

Tilta līkā mugura

2010-05-19T22:27:00.000+03:00

Uz tilta klusuma nav nekad.

Gaidot pie sarkanā, pamanīju, cik noslogots ir nabaga Tramvaju tilts. Nu nav taču nekad tā, ka tur būtu tukšs. Pat vēlu vakaros. Nepārtraukti to moca. Gan tramvaji, gan autobusi, gan vieglo mašīnu armādas. Un tā katru dienu, katru nedēļu, mēnesi un cauru gadu.

Mi vas buģem ņemnogo vešaķ!

2010-05-19T22:14:00.000+03:00

Gluži kā Ņujorkas policija.

Raiņa parkā pamanīju drošsirdīgos pašvaldības policistus, kuri drosmīgi ar policijas mašīnu pietuvojās diviem jaunekļiem. Un patiesi, kamdēļ mīdīt dārgos apavus, ja var tik ērti pieripot? Pēc protokola, pēc soda naudas, pēc virtuļiem, pēc rīta avīzes...

Saules nogurdinātie 2

2010-05-18T22:32:00.004+03:00

Vakar beidzot noskatījos Ņikitas Mihalkova jauno filmu "Saules nogurdinātie 2" (Утомленные солнцем 2: Предстояние). Līdz pat filmas pirmajai epizodei biju par visiem 200% pārliecināts, ka filma ir padomju-krievu propoganda, ko Mihalkovs uzņēmis šodienas Krievijas konjunktūras iespaidā. Atzīstos- kļūdījos. Filma ir vienkārši izcila. Karš attainots tāds, kāds tas bija- baiss, nežēlīgs un biedējošs, nevis patosāls, kā tas ierasts Maskavas galā.
Ja būt pavisam atklātam, atzīšos- pēdējā laikā daudzas krievu filmas spējušas iekarot manu sirdi. Tostarp "Cars" (Царь). Domāju, ka nebūs pārspīlēti, ja teikšu, ka šī filma ir grandiozs piemineklis izcilajam krievu aktierim Oļegam Jankovsim.Katrā ziņā es iesaku noskatīties. Abas šīs filmas.

Jaukas pārmaiņas

2010-05-17T19:16:00.000+03:00

Veloceliņa būvniecība Celtnieku ielas galā.

Turpinot man tik svarīga veloceliņa tēmu, šodien beidzot ieraudzīju, kā celiņš Celtnieku ielā savienosies ar Promenādi. Līdz šim atzīšos nesapratu kā tas notiks. Nu pamanīju, ka daļēji nojauktas bijušās Okeāna zvejas flotes bāzes goda plākšņu sienas. Principā ļoti patīkamas izmaiņas.

Kononovs IR noziedznieks

2010-05-17T18:59:00.004+03:00

Šodien visi mediji vai vārās vecā perdeļa Kononova dēļ. Latvijas puse sajūsmināta, ka Krievijas lobētais terorists dabūjis pa mizu, bet Krievija savā lielummānijā draud visai Eiropai. Redz, viņuprāt šis riebeklis esot varonis, kurš šāvis padomju ienaidniekus- poļicajus. Protams savādi, ja Krievija neredz, ka starp dzīvi sadedzinātajiem "poļicajiem" bija sievietes, tostarp grūtniece.
Es protams priecājos, ka šis sieviešu un bērnu slepkava tiesas procesā zaudēja Latvijas valstij, taču no otras puses: kādēļ šim (ne) cilvēkam, kurš vainīgs smagos kara noziegumos, mierīgi ļauj pavadīt laimīgas un mierīgas vecumdienas valstī, kurā tas nodarbojies ar marodierēšanu, bandītismu un civiliedzīvotāju slepkavošanu?
Vienīgais mierinājums, ka šis noziedznieks ir pietiekami vecs. Taču no otras puses, vēl 9. maija priekšvakarā Krievijas prezidents Dima Medvedevs uzsvērti teicās, ka kara noziegumiem neesot noilguma...

Simfoniskā orķestra sezonas noslēgums reizē ar virsdiriģenta dzimšanas dienu

2010-05-16T21:50:00.000+03:00

Uzmanības centrā- Atvars Lakstīgala un ministrs Ints Dālderis.

Šodien Liepājas Latviešu biedrības namā ar koncertu, kurā ar klarnetes solo uzstājās Kultūras ministrs Ints Dālderis, noslēdzās Liepājas Simfoniskā orķestra sezona. Orķestra sezona noslēgusies reizē ar virsdiriģenta Atvara Lakstīgalas dzimšanas dienu, tādēļ koncerta noslēguma ieilgušie aplausi un cilvēku bravo saucieni ne pavisam nebija nejauši. Škiet publikai jaunais orķestra virsdiriģents jau tapis iemīļots. No iedomīgo liepājnieku puses tas nav maz!

Reportāža aplūkojama te: http://www.flickr.com/photos/aigarsprusis/sets/72157623948486119/

Veloceliņš un kultūra

2010-05-16T15:29:00.000+03:00

Šodien tik skaista, saulaina, silta un īsteni pavasarīga diena, ka neizmantot lielisko iespēju pamīt vella pēdu būtu nepareizi. Diemžēl pārāk daudz iespēju brīvi un netraucēti ar bērniem palīkumot nav. Gadu desmitiem Liepāja velosipēdistiem ir bijusi nedraudzīga pilsēta. Uz ielas ar riteni labāk nerādīties. Turpretī ja brauc pa trotuāriem, ko CSN (224. punkts) gan ļauj, gājēji arī nav diez ko saprotoši. Un visur izbraukt ar riteni nemaz nav iespējams. Gan augsto apmaļu dēļ, gan citu apstākļu dēļ. Tādēļ šodien loģiska liepājnieka izvēle, kas min pedāļus, doties uz turieni, kas tik ļoti un ilgi tika gaidīts. Uz veloceliņu. Diemžēl veloceliņš nav pabeigts līdz galam, tādēļ tāda netraucēta braukšana iespējama vien no pilsētas Dienvidu robežas līdz Pērkones ielai. Un te mūs sagaidīja pārdomas...

Liepājas- Nīcas šosejas malā ir informējoša planšete. Nieks, ka kļūda ieviesusies, bet te lasāms, ka darbiem jātop beigtiem jau pēc divām nedēļām! Grūti gan noticēt...

Tā sākas jaunais Liepājas veloceliņš. Atzīšos, ka es īsti neredzu vīziju, kas ar to bija domāts. Piedodiet, kur di**ā te braukt? Uz šoseju? Es neesmu inženieris, tomēr kā aktīvs velosipēdists un autobraucējs vienlaikus iedomājos, ka veloceliņam vajadzētu sākties ar nelielu stāvlaukumu. Lai tūristi, atbraucot uz Liepāju var noparkot mašīnu, paņemt velosipēdus un droši turpināt braucienu.

Sākot braukt pa jauno veloceliņu, nonākam līdz vietai, par kuru jau rakstīju pērn, kad šī vieta vēl tapa. Pirmkārt, es īsti neredzu loģiku, kādēļ uz veloceliņa ir šie stabi. Tas ne tikai ir absurdi, skata ziņā biedējoši, bet arī ārkārtīgi bīstami. Pagājuši turpat septiņi mēneši, bet šī vieta stāv sākotnējā izskatā. Un mani tas dara ļoti bažīgu, ka tā te var palikt. Vēl kas. Uz veloceliņa joprojām nav sadalošo līniju. Tādēļ faktiski šī ir tāda universāla ietve. Vismaz pagaidām.

Nākamais krustojums. Veloceliņš it kā gatavs, viss lieliski. Taču kur palikt gājējiem? Protams, ka gājējiem nospļauties uz sarkano celiņu un šie kursē neviena netraucēti.

Bet te sākas pavisma savādas lietas. Tā sākas gājēju celiņš, kas iet tieši blakus veloceliņam. Pirmkārt jau, kur pēc gājēju celiņa strupceļa paliks gājēji? Protams, bridīs uz veloceliņa. Sekojoši, braukšana te paliek tik pat kā neiespējama. Un kā gan tas var disciplinēt mūsu izvirtušos gājējus, kuri jau tā bieži vien aizmirst elementāru kultūru?

Braucot pa jaunā veloceliņa pabeigtajiem posmiem, ievēroju, ka jaunās māmiņas ar ratiņiem principiāli soļo pa veloseipēdistu celiņu. No sākuma tam nepievērsu uzmanību, bet kad šo ratiņu sāka parādīties aizvien biežāk, nolēmu skaitīt.

Veloceliņa posmā no Vaiņodes ielas gala līdz Pērkones ielai saskaitīju 12 sievietes ar ratiņiem, kas ērti un mierīgi stūma mazuļu ratiņus pa veloceliņu! Viena dāma pat jutās tik droši, ka bērnam ratiņos mainīja pamperīti! Un tas notiek uz veloceliņa!
Reiz, esot Berlīnē, redzēju turienes veloceliņu. Riteņbraucēji brauc naski, īsta satiksmes artērija. Un bija grūti iedomāties tur kaut ko tādu kā ratiņi uz šī celiņa. Pirmkārt nevienam neienāktu prātā tā riskēt ar bērnu, otrkārt tas ir klajš noteikumu pārkāpums.

Ar gandarījumu bija jāatzīst, ka vairums veloceliņa un gājēju trotuāra atšķirības saprot.

Diemžēl bija arī tā, ka nācās domāt: ko darīt- bremzēt un kāpt nost no riteņa vai braukt pa irdenām smiltīm. Vietā mest akmentiņus plāksterīšu līmētājiem: manuprāt pašvaldības policijai nāktos darīt to, ko sen jau vajadzēja- nolikt spēkratus un kāpt uz velosipēdiem, kamēr nav vēl vasaras pilnbrieds un sākt iedzīvināt noteikumus. Bet tiem, kas nesaprot, skaidrot iešanas & braukšanas kultūru uz jaunā Liepājas velosipēdistu sapņu celiņa!

Ekstremāļi

2010-05-15T12:54:00.000+03:00

Vietās, kur citi bīstas staigāt lauzt kājas, triālisti brauc.

15. maijā 14.novembra bulvāra fortos risinās pirmais Latvijas atklātā čempionāta posms triālā. Sacensībās dalību pieteikuši vairāk kā 40 Latvijas sportisti un viesi no Lietuvas, Igaunijas un Krievijas. Kopā ar velo triālistiem savu varēšanu demonstrē mototriālisti.

Te neliela reportāža: http://www.flickr.com/photos/aigarsprusis/sets/72157624064174428/

Negaiss un plūdi

2010-05-14T23:44:00.000+03:00

Liedaga ielas straumes.

Šodien Liepājā pirmo reizi plosījās negaiss. Ar tādām lietusgāzēm, ka applūda daudzas ielas. Tik stipru lietu sen nebiju redzējis. Pietika tikai kādus 10 metrus no veikala līdz mašīnai aizskriet, ka drēbes kā no veļas mašīnas izņemtas.

Parkošanās ģēnijs

2010-05-14T23:35:00.000+03:00

Noparkot mašīnu neprot, toties prot pie antenas piesiet oranži melno lentīti.

Šodien pie "Depo" veikala ieraudzīju kādu mašīnu, kas bija noparkota burtiski brauktuvei škērsām. Tik nejēdzīgi, ka blakus mašīnu vadītāji steidza savas mašīnas atbraukt tālāk, lai citi tiktu ārā no stāvvietas. Ieskatoties tuvāk, ieraudzīju, ka mašīna acīmredzot nolikta stāvēt bez stāvbremzēm un neitrālajā ātrumā, tādēļ arī izripojusi. Par laimi mašīna apstājās pie melna BMW bampera, nevis uz kāda cilvēka.

Vienas karstas dienas brīnumi

2010-05-14T08:27:00.000+03:00

Pavasaros pat slotas kāti uzplaukst!

Pa visiem 100% biju pārliecināts, ka šis stumbenis Klaipēdas ielā ir norakstāms. Bet re, Liepājā pirmo dienu pa īstam pavasarīgi karsts un šis daudzžuburainais birstes kāts uzplaucis!

Public Enemy Nr.1

2010-05-13T08:47:00.006+03:00

Latvijas policejisko dienestu intelektuālā impotence vairs nav ārstējama. Vismaz tāds iespaids man radies pēc pompozās Neo, jeb citādi pēc Ilmāra Poikāna apcietināšanas, kas pēdējo gadu notikumu kopainā izskatās gaužām pārspīlēta. Jo ko gan vēl domāt, ja aprīļa vidū Drošības policija manifestēja, ka Neo esot "pajauns latvietis, IT speciālists, ar pagariem matiem un brillēm", bet pēc tam izrādās, ka Neo ir gana nopietna izskata ģimenes cilvēks, kuru par pajaunu un garmatainu IT speciālistu vizuāli nodēvēt pagrūti. Un sīkums par to, klausoties Latvijas Radio 1, uzzināju, ka mūsu policija žurnālistes un raidījuma "de facto" vadītājas Ilzes Naglas dzīvoklī veikusi kratīšanu, kādu citkārt veic ietekmīgu mafijas bosu un sērijveida slepkavu mitekļos. Jo kā gan citādi uz to lūkoties, ja sievietes dzīvoklī vēlu vakarā ielaužas gavriki, kas sievietei pat izrevidē somiņu?
Es protams par to neliktos ne zinis, ja gluži nesen tieši uz tādiem pašiem grābekļiem mūsu pagoņainie intelektuāļi no viena no daudzajiem Latvijas policiju dienestiem jau nebūtu uzkāpuši. Ar to domāju žurnālistes Ilzes Jaunalksnes lietu, kad tādi paši pārgudri gavriki nolēma ņemt un noklausīties žurnālistes telefona sarunas, kas izrādījās absolūti bez pamata. Visbeidzot, kad atceros, cik naski bija šādi paši zēni tepat Liepājā, kad vajadzēja kratīt manu māju, lai atrastu duci aploksnes ar Herberta Cukura attēliem vai bija pieteikts mani pabaidīt pirms 16. marta, vemt gribas. Tādēļ jau pie mums ir, kā ir. Vienkārši sakot, varam "lepoties" ar Eiropas Savienībā lielāko policistu koncentrāciju uz iedzīvotāju kopskaitu, kamēr šī mundierotā armāda šauj ar smago artilēriju pa zvirbuļiem. Proti, policija jau prognozē, ka Poikānu varot ietupināt uz 10 gadiem pūt cietumā, bet tos, kas par miljoniem uztaisīja greizu VID deklarēšanās sistēmu, ar pirdienu palīdzību varēs turpināt atskaņot Bolero, sakot, ka tās ir rūpes par Latvijas valsti. Bravo!
P.S. To, ka Drošības policija un Co ir šaraškina kantoris, lieliski vizualizē arī atklātā melošana.

Ar mazuļu hokejspēli “Liepājas Metalurga” jaunatnes sporta skola noslēdz sezonu

2010-05-12T20:28:00.000+03:00

Vecumam nav nozīmes- visu izšķir hokejs!

Ar hokeja spēli starp pašiem mazākajiem “Liepājas Metalurga” sporta kluba hokejistiem 11. maijā noslēdzās šī kluba jaunatnes sporta centra 12. sezona. Katrā ziņā atnākušajiem bija īsts baudījums skatīties, kā mazie spēlētāji centās iedabūt ripu pretinieku vārtos. Visa spēle kā pa īstam, tikai maziņāka- laukums mazāks, nūjiņas mazākas. Mazi cimdiņi, mazas slidiņas, bet cīņas spars kā Latvijas izlasei. Nākamie čempioni, īsāk sakot!

Reportāža ir te: http://www.flickr.com/photos/aigarsprusis/sets/72157624041269022/

2010. gada bedrīšu lāpīšanas sezona sākusies!

2010-05-11T20:35:00.000+03:00

Labi, ka vismaz tik.

Neskatoties uz bargo un ilgo ziemu, uz to, ka pavasaris tāds slinks, šogad ceļus lāpa tā pamaz. Protams, atceroties padomju "gostus" un deviņdesmito gadu ielas, zinot šodienas krīzi, sūdzēties nevarētu. Labots jau tiek. Bet maz. Maz un vēlreiz maz. Pasaku to ar skaudru rūgtumu sirdī, jo tieši šodien izgāju mašīnai apskati. Kopā ar ceļu nodokli samaksāju 112 Ls. Pieplusojot izdevumus, kas tiek maksāti par degvielu, šerps prieks. Bet ko saņemu pretīm? Dienvidu tiltu pār kuru nekad neesmu braucis?

Kailie brandmūri

2010-05-09T22:05:00.000+03:00

Kaili, sarkani, drūmi.

Braucu pa Siena tirgu un ieraudzīju, cik neierasts skats uz namu mūriem, kas stāv atkailināti pēc tam, kad nojauktas mājas to otrajā pusē. Mazliet pat biedējoši.

9. maija futbols

2010-05-09T19:55:00.003+03:00

Man jau tas 9. maijs tomēr daudz nozīmē. Vismaz šogad, kad šajā dienā iekrita Mātes diena. Un šodien atkal sporta svētki- Liepājā notika ilgi gaidītā Kurzemes titānu cīņa- Liepājas Metalurgs pret Ventspili. Šoreiz jāsaka tā: liepājnieki bija pelnījuši uzvaru. Jo sarkanā metalurgu mašīna burtiski taranēja ventspilnieku vārtus, kurus vairākas reizes glāba neticama veiksme. Tad mūsu futbolisti netika galā ar slidīgo zāli un sazin kā klupa, gan krita. Tad veiklāks izrādījās ventspilnieku vārtu vīrs Aleksandrs Koļinko. Tomēr tā vai citādi, diena izdevusies. Neskatoties uz maijam nedabisko drēgnumu, stadionā ļaužu maz nebija. Īpaši sildīja sirdis mūsu Liepājas Metalurga fanu balsis. Lai gan tik pat skaļi bija venstpilnieku fani. Tiesa, šie laida krievu dziesmas. Par Katjušu...

Te var aplūkot reportāžu: http://www.flickr.com/photos/aigarsprusis/sets/72157624024286240/

Politiskās gaidības

2010-05-08T18:15:00.015+03:00

Laba diena izdevusies. Steidzamies mājup, taču atceros, ka mājās beidzies piens un nolemjam ieiet veikalā, kas pa ceļam. Tā ir Maxima. Tikai, ejot ārā ar savām piena pakām rokās ieraugu, cik garas rindas pie kasēm. Daudzi pērk šņabi. Pērk veselām kastēm. Nes kabatās, nes maisiņos un pat padusēs. Šņabis, šņabis, šņabis un vēlreiz šņabis. Visapkārt cilvēki ar šņabja pudelēm. Tik daudz, ka šķiet atgriezušies deficīta laiki un pudeles dod pa taloniem. Nogurušās Maximas kasieres tik skaita un krāmē. Nekāda smaida, nekāda prieka. Pārgurušas. Izeju stāvvietā un tur stāv daudz mašīnu, pie kurām slavenās oranži melnās lentītes. Dažādas. Citas jaunas un garas. Citas nomelnējušas, ka tikai diegi plandās pa gaisu. Vienam veselas divas- viena pie vienas antenas, otra pie garas kā pātaga. Dažam kā piedeva Krievijas karogs aiz stikla. Tad redzu, ka viens jaunietis izkāpj no melna BMW baltā treniņtērpā, kura mugurpusi rotā liels uzraksts Russia. Varbūt Krievijas tūrists, varbūt sportists uz Liepāju atbraucis? Varbūt par daudz tam pievēršu uzmanību, nodomāju. Bet tad atkal ieraugu ko savādu- turpat stāv cita mašīna, aiz kuras aizmugurējā loga padomju armijas karavīra cepure. Nu nezinu...

Sajūta, it kā apkārt plosītos kāda masu psihoze, lai kaut ko pierādītu, izrādītu vai parādītu. Kaut kāda sireāla sacensība: kurš lielāks krievs vai kuram vairāk vectēvu karojuši. Kurš vairāk nopirks, kurš vairāk svinēs. Kurš vairāk izdzers. Kuram garāka lentīte. Kuram vairāk Krievijas un PSRS regāliju.

Neteiktu, ka esmu gluži nomākts, redzot šo cilvēku gatavošanos sev svarīgiem notikumiem. Lai jau. Tomēr skumīgi, ka dzirdu vispārinājumus, sak- tādi jau tie latvieši esot: paši neprot priecāties un neļauj to darīt citiem. Ko man tādos gadījumos teikt? Cik esmu liels latvietis? Vai teikt, ka viens mans vectēvs, būdams tīrasiņu polis, karoja vācu armijā, bet otrs īstens latvietis bija pretējā frontes pusē un mūža pēdējo dieniņu sagaidīja ar absolūti sarkanu pārliecību? Vai maz par to ir runa? Drīzāk gan par to, ka katram savi svētki. Varbūt žēl, ka nespējam svinēt kopīgi vai vismaz tā, lai kādām nenodarītu pāri. Varbūt jāprasa citādi: vai es kādam nodaru pāri, nesvinot 9. maiju? Ceru, ka nē. Vai mani aizvaino, ka kāds svin 9. maiju? Protams, ka nē. Tomēr jūtos gaužām riebīgi, ka manai nolamāšanai nevajag daudz iemeslu. Tomēr nav jau tā, ka viss ietu uz sliktāko. Vismaz pēdējo dienu laikā redzētais Krievijas televīzijā, liek domāt, ka vismaz objektīva pozīcija bez fanātisma ir iespējama arī tur. Es ļoti ceru, ka tas nav tikai tādēļ, ka uz Maskavu devušies citzemju vadītāji. Es ceru, ka tās ir pārmaiņas no sirds.

Dažas noderīgas norādes šo pārdomu sakarā:

День Победы праздновать нельзя: http://grani.ru/blogs/free/entries/177824.html
Vai uzvara Otrā pasaules karā ir krievu tautas nopelns? http://www.aigarsprusis.lv/2008/05/vai-krievu-tauta-otraj-pasaules-kara.htm
Елена Боннэр: «Воевали не за Родину и не за Сталина, просто выхода не было...»: http://www.snob.ru/magazine/entry/17734
Днем обеды, епта: http://tema.livejournal.com/636165.html
Не советская Победа: http://grani.ru/blogs/free/entries/177848.html
Хенде хох, Гитлер капут: http://tema.livejournal.com/96215.html
7. maija raidījums "Красный угол" kanālā "Вести": http://www.vesti.ru/videos?vid=271339
Diezgan objektīva intervija ar Krievijas prezidentu (vietu par ieknābāšanu mums var izlaist): http://www.rian.ru/interview/20100507/231257764.html
Žirinovskis pat ietur mērenus toņus (jautājums tik, kāds iemesls): http://www.diena.lv/lat/multimediji/dienatv/politika/video-zirinovskis-mums-nevajag-nevienu-metru-teritorijas-ne-rietumos-ne-austrumos-ne-dienvidos

Frīkriteņi atsauca atmiņas

2010-05-08T12:24:00.003+03:00

Velosipēdi ir viena no manām lielajām mīlestībām. Tāpēc tā sāku cepties, ieraugot meičas ar vareniem frīkriteņiem. Skaidri atminos, ka pirmais ritenītis manā mūžā bija pažuvušu salātu krāsas "Miška" ar brūnām riepām. Tad tiku pie svaigu salātu krāsas saliekamā divriča "Kama", ko dažādu transformāciju veidā astoņdesmito gadu nogalē pārtaisīju par sinepju krāsas BMX. Patiesībā, kāds tur BMX. Uz saliekamā riteņa diskiem tika montētas mopēda "Delta" riepas (ak, cik grūti ar tām bija mīties!). Priekšējā dakša tika tīta kreklos un ar āmuru izdauzīta taisna, savukārt saliekamā riteņa rāmja vidus tika izzāģēts, lai Klaipēdas ielas namu pārvaldē- pie toriezējo BMX zēnu mekas santehniķiem, kur vienīgais maksāšas līdzeklis bija pudele ar kādu kārotu metinātāja dziru (citreiz noderēja vecie labie trīs rubļi), tika iemetinātas divas rores, kuras tika atrastas turpat metāllūžņu kaudzē. Tad sekoja citi eksperimenti kā priekšējā klaņa zobrata nomaiņa uz mazāku, savukārt aizmugurējās zvaigznītes apmaiņa uz krietni lielāku. Tādas toreiz bija uz "Orļonok" riteņiem. Un viss tikai tādēļ, lai ar tām sasodītajām mopēda riepām vieglāk mītos. Tad sekoja citi "uzlabojumi", piemēram, aizmugurējo rumbiņu izjaukšana un atstāšana bez bremzēm, lai pedāļi brīvi grieztos atpakaļ. Jo redz, padomju savienībā nebija saliekamā riteņa izmēru diski, kuros tiktu iespieķotas sporta riteņu rumbiņas. Tādēļ ierasto kājbremžu vietā tika izvēlētas no veca "Tūrista" noņemtas rokas bremzes. Tā kā veikalos nekā nebija, trosītes mūždien labākajā gadījumā bija par īsu. Vai bija pamatīgi bojātas un rezultātā reti kad bremzes stradāja labi. Nākamā transformācija bija mēģinājumi pārspieķot aizmugurējos diskus, lai ieliktu sporta riteņa rumbiņas. Ar kādu piekto reizi puslīdz sanāca, jo spieķu garums un rumbiņu izmēra atšķirības darīja savu. Astoņnieki, astoņnieki un vēlreiz astoņnieki. Ja nebija astoņnieki, tad olas, olas un vēlreiz olas. Kad ar to tika galā, sekoja mēģinājumi tikt pie "īstiem" BMX ragiem. Šajā ziņā visērtākie ragi bija no mopēdiem "Delta". Tos savukārt mopēdu īpašnieki ar lielu prieku mainīja pret zemākiem motociklu ragiem. Un tādējādi radās lielisks barteris. Lai ragi nelūztu nost, starp rokturiem vajadzēja iedabūt stiprinājumu. Visvienkāršākais šķita vienkārši iemetināt mazu rorīti. Atkal tika meklēta namu pārvaldes pudeles brālības palīdzība. To, cik šie samopālo BMX eksperimenti lika ciest, palikt bez zobiem, lauzt locekļus, jau būtu cits stāsts.
Tāds īsumā ir mans stāsts, ko atcerējos, ieraugot frīkbaikeres Kūrmājas prospektā. Ne pa tēmu teiksiet?

Nesvētki

2010-05-05T20:56:00.005+03:00

Šodien "Dienas" portālā izlasīju, ka gana neviennozīmīgi vērtētajā pasākumā Uzvaras parkā Rīgā uzstāsies viens no maniem iecienītākajiem dziedātājiem Ainārs Mielavs. Mazliet neticot rakstītājam, ziņu pārlasīju vēlreiz, meklējot kādu atsauci, ka Mielavs nekādā gadījumā kopā ar PCTVL un barkašoviešiem neko nesvinēs, zinot, cik patriotiskus darbus spēja radīt šis mākslinieks Atmodas gados. Diemžēl nē, laikam Mielavs tomēr tur būs. Un man vienalga- 8. maijā vai 9. maijā. Lietas būtība nemainās. Šajās dienās nevienam pašam Latvijas iedzīvotājam ar dziesmām vai dejām svinēt nav ko. Es pieņemtu Aināra Mielava izvēli aiziet uz kapiem, godinot vienas vai otras puses kritušos karavīrus, taču es nekādi nerodu atbildi, kas tur darāms laikā uz skatuves, kad visapkārt plīvos Krievijas un PSRS karogi dažādās interpretācijās. Ar sirpjiem vai bez, ar ērgļiem vai bez, nekāda svara- viss viens. Vai tiešām Ainārs to neredz?

Lai nu paliek Mielavs ar savām dziesmām. To, ka Otrā pasaules kara laikā miljoniem vienkāršo krievu cilvēku drosmīgi cīnījās, cieta un gāja bojā, neviens nemaz neuzdrošinās apstrīdēt. To, ka Krievijai 9. maijs ir lieli svētki, arī neviens negrasās polimizēt. Ikviens godprātīgs cilvēks sirsnīgi apsveiks karu pārdzīvojušos padomju armijas veterānus, kas cīnījušies kaujas laukos un novēlēs viņiem saules mūžu. Taču neiedziļinoties vēstures anālēs, nav jābūt pārlieku apdāvinātam ar spriešanu, lai redzētu, cik politiski elektrizēti ir šie Krievijas svētki, kurus par visu varu cenšas padarīt par citu valstu svētkiem. Manās acīs šādu svētku pastiprināta manifestēšana valstī, kura pēc šīs "uzvaras" zaudēja neatkarību uz ilgiem 40 gadiem, bet desmitiem tūkstoši cilvēki tika represēti, ir mazākais pretīgi un tam dodams apzīmējums kā piespiedu svētki ar piespiedu tradīcijām un piespiedu godināšanu. Paldies Dievam, neesmu piedzīvojis kara šausmas un labi apzinos, ka jebkāds miers ir labāks par karu. Taču 1945. gada maijā līdz Latvijai miers neatnāca. Kā par mieru var uzskatīt atklātu un bruņotu teroru, spaidus un diskrimināciju pret Latvijas iedzīvotājiem vēl turpat desmit gadus pēc karadarbības beigām?

Tādēļ, godātā 9. maija draudze, nespiediet mūs mīlēt to, kas nav mūsu. Nav mūsu raksturā heroizēt karu, apdziedāt bumbas un raķetes.