Karikatūru dēļ slepkavosim dāņus?

Pasauli turpina drebināt troksnis par dāņu laikraksta publicētajām Muhameda karikatūrām. Esmu dzirdējis dažnedāžadus viedokļus. Vieni saka, ka musulmaņi pareizi dara, skaļi protestējot un demolējot skandināvu vēstniecības, otri nosoda, sakot, ka tādi protesti tikai apdraud preses brīvību.
Saprotams, ka musulmaņiem varētu būt apvainojums par eiropiešu vieglprātīgo attieksmi, izsmejot musulmaņu pravieti. Nav arī nekādu šaubu, ka Eiropas un visas "Rietumu kultūras" prese itin bieži mazliet apliecina savu pārprasto attieksmi pret vispārpieņemtajām tradīcijām. Nav arī nekādas šaubas, ka musulmaņu acīs Eiropa nav viss civilizācijas un tikumības šūpulis. Drīzāk gan otrādi. Tomēr vēlos arī atgādināt pašiem musulmaņiem, kuriem visai tīkama ir farizejiska publiskā reliģiozitāte, kamēr pašu tikumības amplitūta no nīstās Rietumu kultūras ir gaužām maza.

Vai musulmaņi būtu tie, kas varētu kaut ko pārmest dāņiem?
Piemēra pēc minēšu, ka eiropiešu un amerikāņu lamāšana seksuālo izvirtību jomā ir gaužām smieklīga, ja ņem vērā, ka pasaulē ir desmitiem, pat ja ne simtiem musulmaņu valstu auditorijai radītu pornogrāfiskie kanāli un tūkstošiem interneta vietņu. Ja jau tam nebūtu pieprasījuma, nebūtu piedāvājuma. Tāpat ir smieklīgi, ja kāds arābu ierēdnis lepni gozējas mošejas priekšā, turot padusē lūgšanu tepiķīti un runājot par musulmaņu šķīstību, nemanot, ka tur pat pie viņu valsts krastiem neitrālajos ūdeņos kuģo desmitiem peldošo kazino un bordeļu. Bez šaubām, ne jau musulmaņu valstu pusē vien tas notiek. Taču šī ir reize, kad vietā atgādināt senseno teicienu: pirms meklēt skabargu otra acī, pameklē baļķi savā.

Ko musulmaņu valstis ir darījušas, lai Eiropa pat i neiedomātos ņirgāties par viņu svētajiem?
Iespējams, labo darbu netrūkst, taču islamistu nekrietnās izdarības izskanējušas daudz skaļāk. Sāksim ar to pašu sadzīvi. Esmu bijis vismaz ducī Eiropas valstu un vairumā no tām ir krietns skaits musulmaņu, kuri neviena netraucēti nēsā sev raksturīgo apģērbu, apmeklē savus reliģiskos iestādījumus un izturas tik pat brīvi kā citi cilvēki. Tātad nekādas diskriminācijas nav noteikti. Pat otrādi. Karstā vasaras pēcpusdienā, kādā Londonas nomalē esmu arī redzējis musulmaņu vīriešus ērtos treniņtērpos, kuri lepni pastaigājas pa lielveikalu, bužinot savu bārdu, kamēr vairākas viņu kundzes melnās un biezās parandžās pakalpīgi ar bērniem pie rokas tekalē viņiem aiz muguras un stiepj iepirkumu maisus. Bija acīmredzami, ka ne jau eiropieši viņus nomāca ar savām prasībām vai ieradumiem. Tieši otrādi. Nesenie nemieri Lielbritānijā, Vācijā, Beļģijā un galvenais- Francijā liecināja tieši par pretēju tendenci. Nomācoši liels skaits musulmaņu šajās valstīs izvēlas dzīvot sev raksturīgās kopienās, modināt Eiropas pilsētas ar skaļiem reliģiskajiem dziedājumiem no minaretu torņiem un slavēt Allahu, paralēli saņemot visus "nolādētās un neticīgo Eiropas" labumus, pabalstus tai skaitā, un nestrādāt. Netrūkst arī to, kuri izvēlas pilnīgi atklātas destrukcijas ceļu, piemēram, iesaistoties teroristiskajā darbībā. Būtu netaisni apgalvot, ka visi musulmaņi ir teroristi, jo tādu ir neliela daļiņa, taču netrūkst to, kuri viņus visādi atbalsta. Notikumi Vācijā pirms 2001. gada 11. septembra to apliecina, kad veselas musulmaņu ģimenes un pat draudzes aktīvi uzmundrināja topošos lidmašīnu nolaupītājus. Būsim atklāti, ka eiropieši, kuri to pašu būtu darījuši kādā islamticīgo zemē, ātri vien tiktu publiski pakārti vai citādi nogādāti citos medību laukos. Tai pat laikā ir apbrīnojama kristiešu pacietība, kad dažādās musulmaņu zemēs tiek dedzinātas baznīcas, slepkavoti mācītāji un vienkārši ticīgie. Atkal jāprasa, kas būtu noticis ar kādu kristiešu valsti, kurā to pašu izdarītu ar musulmaņiem vai viņu dievnamiem?

Kāda pozīcija ir jāieņem Latvijas iedzīvotājiem?
Mums noteikti nevajag ņirgāties par islamu, taču mēs nevaram nolūkoties ar sapratni uz musulmaņiem, kuri histēriski mīda ar guašu krāsām uzzīmētus dāņu karogus un lamā "neticīgos". Dāņiem jau tā ir ticis daudz. Postītas vēstniecības, dedzināti karogi un tikuši islamticīgo lāsti. Telebana trakuļi pat sadabūjuši centneru zelta, ar ko apmaksāt bēdīgi slavenā karikatūrista galvu. Taču mums jāapzinās, ka Dānija bija praktiski pirmā valsts, izņemot Islandi, kura 1991. gada smagajās dienās atzina mūsu trauslo neatkarību. Dāņi mums snieguši arī atbalstu gan armijai, gan citām nozarēm. Galu galā, tie ir mūsu brāļi, jo mums vairāk radnieciskā, nekā atšķirīgā, tādēļ mums noteikti būtu jāatbalsta dāņus grūtā brīdī, ja arī viņi pieļāvuši kļūdu, kura nebūt nav kaut kas ārkārtējs.

Personīgi es atsakos no jebkādām diskusijām, kam taisnība, kad izdzirdēju par aizliegumu dāņu tautības personām iebraukt Čečenijā (nezinu, ko dāņiem tur darīt?). Tam iniciators ir Kremļa atbalstītais idiots Kadirovs ar piecu klašu izglītību, kam nesen kāda Maskavas augstskola par "nopelniem miera stiprināšanā" piešķīrusi goda akadēmiķa grādu...

Aigars Prūsis