1986. gadā pasauli satricināja šokējoša ziņa- nelielās, tomēr ārkārtīgi ietekmīgās Tuvo Austrumu valsts Izraēlas rīcībā ir vairāk nekā 200 kodolgalviņu. Tas nozīmēja, ka Izraēlai ir viens no lielākajiem kodolarsenāliem pasaulē. Lielāks bruņojums bija tikai ASV, PSRS, Lielbritānijai un Francijai. Speciālisti pat aprēķināja, ka ar šo atomieroču daudzumu visus zemeslodes iedzīvotājus varētu iznīcināt vairākkārtīgi. Pasaules sabiedrība bija šokēta: kā Izraēla, kuras zemes dzīlēs nav ne urāna, ne citu minerālu, spēja iegūt komponentus, lai izstrādātu šos masu iznīcināšanas ieročus? Pie tam- šādu komponentu tirdzniecība uz citām valstīm, nevar būt likumīga, jo visas starptautiskās vienošanās to kategoriski aizliedz. Arī tad, ja runa ietu tikai par vienu kodolgalviņu, arī tad tas būtu starptautiskas uzmanības centrā, jo tikai viena kodolbumba spētu iznīcināt jebkuru pasaules pilsētu, bet Izraēlas arsenālā to bija vairāki simti!
Kā Izraēla kļuva par kodollielvalsti?
Daudzi uzdeva jautājumu: kā tad mazā Izraēla spēja radīt ko tādu! Līdz šim taču neviens neko nezināja. Tomēr tas ir mānīgs priekšstats. Izraēlas kodolprogrammu aktīvi atbalstīja dažas Rietumvalstis. Tas, ka Izraēlai ir sniegts atbalsts masu iznīcināšanas ieroču radīšana, ir pierādīts fakts. No ASV kompānijas „Newman” mistiskā veidā nozuda urāna konteineri- kopumā ap 350 kg urāna. Izmeklēšana atbildes, protams, nesniedza, kaut tika atrasti pavedieni, kas veda Izraēlas virzienā. Izraēlas specdienesti ir arī regulāri zaguši, lai iegūtu urānu. Piemēram no Vācija Federatīvās Republikas kravas kuģa „Scheersberg” un vairākiem kravas konvojiem Vācijas teritorijā tika nolaupītas urānu saturošas kravas slēgtos konteineros. Jau 1960. gadā ASV spiegošanas lidmašīna U-2 Negevas tuksnesī nofotografēja lielas dzelzsbetona ēkas celtniecību, kuras sienu biezums spēja noturēt lielu radioaktīvo starojumu. ASV eksperti nekļūdīgi noteica, ka objekts tiek būvēts kodolreaktoram. Bet tad notika dīvainākais- kad Izraēlu apmeklēja „neatkarīga” ASV kongresmeņu komisija, Izraēla viņiem iesniedza detalizētus plānus, kurā Negevas tuksneša slepenais objekts izrādījies vienkārša tekstilfabrika... Un dīvainākais, ka ASV kongresmeņi, Negevas tuksnesi neapmeklējot, vairāk nevienu lieku jautājumu neuzdeva. Tomēr apskatot ASV Kongresa etnisko sastāvu, nākas secināt, ka ASV Kongress maz atšķiras no Izraēlas kneseta...
Vai kodolieroči ir bīstami tikai musulmaņu vai komunistu rokās?
Izraēla tā arī nekad nav pievienojusies Kodolieroču neizplatīšanas līgumam (par to pašu- par nepievienošanos Kolodieroču neizplatīšanas līgumam, Ziemeļkorejai ir noteikta ekonomiskā blokāde), taču iepriekš sevi pasludināja par valsti, kas aktīvi apkaro kodoldraudus. Šīs Izraēlas dīvainās misijas apogejs bija 1981. gada 7. jūnijs, kad 8 Izraēlas Gaisa spēku lidmašīnas F- 16 veica nekaunīgu un pārdrošu uzbrukumu Irākai, sabombardējot tās civilo kodolreaktoru Ozirakā, motivējot, ka Irāka vēloties (atkārtoju- vēloties, nevis to jau dara) izgatavot kodolbumbu, kas varot apdraudēt Izraēlas valsti. Pēc šī uzbrukuma starptautiskās Atomenerģijas aģentūras eksperti secināja, ka šajā reaktorā tik tiešām nav bijušas ietaises, ar kuru varētu ražot komponentus kodolieročiem, taču, bez šaubām, ja Irāka ļoti gribētu, tās izgatavotu. Tomēr civilizētā pasaulē šāds kaujas aviācijas iebrukums kaimiņvalstī būtu neiedomājams, bet acīmredzot tikai ne Izraēlai, kas šādu taktiku lieto joprojām, regulāri bombardējot kaimiņvalstu teritorijas. Starp citu, viens no tiem, kas bombardēja Irākas reaktoru bija pirmais izraēliešu kosmonauts Ilans Ramons, kurš pēc paša vārdiem: no izplatījuma raidījis uz zemi talmudiskās lūgšanas, bet uz zemes tā tomēr neatgriezās, jo atspoles lidaparāts „Columbia” cieta katastrofā...
Izraēlas militārā kodolprogramma lielā slepenībā
Kad ietekmīgais britu laikraksts „The Sunday Times” ziņoja par to, ka Izraēlas rīcībā ir ne tikai vairāki simti kodolgalviņu, bet tās teritorijā- Negevas tuksnesī Dimonā atrodas milzīga, bunkuram līdzīga pazemes laboratorija (šij bunkurā ir līdz pat desmit stāviem, pie tam- zem zemes), kurā ikdienas tiek izgatavoti aizvien jauni masu iznīcināšanas ieroči. Šī „The Sunday Times” publikācija ne tikai satrieca pasaules sabiedrību, bet iedragāja pirmkārt pašas Izraēlas prestižu, kurai, protams, tas bija mazsvarīgi. Visvairāk šīs valsts vadība un militāristi satraucās par to, ka ir atklāti šīs valsts praktiski neierobežotā bruņošanās un nekaunīgā melu politika- Izraēla pat vēl līdz šīm dienām noliedz, ka tās rīcībā ir bīstamie kodolieroči, taču tas, ka tie ir meli, pierādīt vairs nav vajadzības. Kādēļ? Sāksim ar to, ka drosmīgais cilvēks, kurš atklāja šo Izraēlas valsts noziedzīgo drudžaino kodolbruņošanos- ebreju fiziķis, kristietis Mordehajs Vanunu no 1986. gada līdz pat 2004. gada aprīlim izcieta ilgu gadu cietumsodu par Izraēlas kodolarsenāla esamības publiskošanu. Vēl kas- M. Vanunu Rietumvalstu medijiem paziņojis, ka pret viņu visus šos gadus Izraēlas cietumos izturējušies ārkārtīgi necilvēcīgi. Izejot pa cietuma vārtiem, viņš rādīja uzvaras zīmi un teica: „18 gadus es cietu, jo biju godīgs kristietis!” Un te rodas neskaidrības: „kā var notiesāt par to, ka cilvēks publisko to, kā nemaz nav?” Vai par goda un neslavas celšanu, vai par melošanu Izraēlā tiesā ar mūža ieslodzījumiem? Ja tas tā nav, tad kādēļ Mordehaju Vanunu izraēliešu specdienestiem bija jānolaupa tūkstošiem kilometru attālumā no Izraēlas valsts robežām- Lielbritānijā? Līdzīgi Izraēla rīkojusies ne tikai šajā gadījumā vien- laupīt cilvēkus Izraēla iesāka krietni agrāk- arī latvieti H. Cukuru „Mossad” fanātiskie algotņi zvēriski nogalināja, mēģinot viņu nolaupīt Ar ko bija izskaidrojama šāda duāla un gaužām neizprotama Izraēlas rīcība šajā gadījumā? Domājams, ka atbildi sniedz pats Mordehajs Vanunu, apgalvodams, ka vairs neredz nekādu jēgu Izraēlas valsts pastāvēšanai un nekontrolētajai bruņošanās mānijai ar masu iznīcināšanas ieročiem. Pats M. Vanunu pasaulē un pašā Izraēlā tikmēr iemantojis neviltotu popularitāti, jo tikai retais spētu rīkoties tik drosmīgi: paziņodams par Izraēlas slepeno kodolprogrammu. M. Vanunu ne tikai neslēpās, bet pat atteicās no jebkādiem honorāriem un samaksām par šīs informācijas publiskošanu, jo viņš uzskata, ka rīkojies godprātīgi, kā kristietim pienākas. Zinot, ka Izraēla vienmēr ir lietojusi pārmērīgu spēku pret ikvienu, kas atļāvies to ne tikai apdraudēt, bet pat kritizēt, M. Vanunu izdarītais nav pārvērtējams- nešaubos, ka Izraēla ar šo kodolarsenālu nevilcinātos rīkoties, ja šāda iespēja rastos, īpaši, ja to varētu izdarīt slepeni, varbūt, pat cita vārdā. Precedenti šādai rīcībai jau ir, kaut vai, kad Izraēlas bruņoties spēki slepeni uzbruka ASV karakuģim „USS Liberty”. Uzbrukumā gāja bojā un ievainojumus guva daudz amerikāņu jūrnieku. Tikai retais noticēja Izraēlas militāristu skaidrojumam, ka notikusi traģiska sagadīšanās...
Labie kodolieroči un sliktie
Šis Dimonas kodolreaktora jautājums šķiet aktuāls arī tādēļ, ka nu jau vairāk nekā gadu notiek asiņains karš Irākā, valstī, kuru praktiski visi Izraēlas militāristi dēvēja par ienaidnieku Nr. 1. Un karš sākās tikai tādēļ, ka Irāka tika apvainota masu iznīcināšanas ieroču radīšanas mēģinājumos, bet kā tagad jau mēs visi redzam, tādu ieroču Irākai nebija, nav un nebūs. Vai tie bija meli vai liktenīgi maldi, lai spriež katrs atsevišķi, tomēr zināms ir viens- neviens nevar noliegt to, ka viens no iniciatoriem un virzītājspēkiem uzbrukuma Irākai bija tieši Izraēla. Bez tam ir grūti nepieminēt to, ka Irākā atrodas arī Latvijas karavīri. Par ko viņi tur cīnās, grūti saprast. Kaut vai tādēļ, ka ir grūti ieskaidrot vienkāršam irākietiem: ar ko tad ir labāka šodienas Irākas „demokratizēšana” ar tai sekojošo asinsizliešanu gada garumā, bet ar ko bija sliktāks daudz mazasinīgākais „briesmoņu” Huseinu klans...
Mordehaja Vanunu biogrāfija īsumā
Mordehajs Vanunu ir dzimis lielā daudzbērnu ģimenē (ģimenē bija 11 bērni)Marokā 1954. gada 13. oktobrī, Merakešas pilsētā. 1963. gadā kopā ar vecākiem viņš izceļo uz Izraēlu. No 1971. līdz 1974. gadam M. Vanunu dienē Izraēlais aizsardzības spēkos, sapieru vienībā un dienestu beidz kā seržants. Dienesta laikā viņš saņēmis apbalvojumu par priekšzīmīgu dienestu. No 1975. līdz 1985. gadam viņš strādā Izraēlas kodoobjektā Dimonā kā laborants, kad viņu no darba atbrīvo. Tai pat laikā viņš mācās Ben Guriona universitātē 1985. gadā viņš beidz studijas filozofijā un ģeogrāfijā. Jau šajā laikā M. Vanunu ir neapmierināts ar valdības politiku un viņš kļūst par profesora Efrona Polakova atbalstītāju, kurš savas pārliecības dēļ (viņš atteicās dienēt armijā tad, kad Izraēla veica asiņaino iebrukumu kaimiņvalstī Libānā, bet par to viņu notiesāja ar diezgan ilgu cietumsodu). Izraēlas specdienesti šā iemesla dēļ un "radikālo" uzskatu dēļ (viņš pauda atbalstu Palestīnas neatkarībai) sāk pievērst Vanunu pastiprinātu uzmanību. 1986. gadā viņš apceļo Nepālu, Taizemi un Birmu. Beigās viņš apmeklē Austrāliju, kurā viņš iepazīst kristietību un nolemj te palikt uz laiku. Tai pašā gadā viņš ir kristījies Svētā Jāņa anglikāņu baznīcā Sidnejā. Šā iemesla dēļ no viņa atteicās vecāki un visi viņa brāļi un māsas.
1986. gada kristiešu draudzē notika diskusijas par mieru pasaulē un viņš atklāj sev zināmo par Izraēlas kodolieročiem. Kolumbiešu žurnālista Oskara Gerero mudināts viņš nolemj publiskot sev zināmos faktus par Izraēlas kodolbruņošanos. Austrālijas mediji, nevēloties saasināt attiecības ar ietekmīgo Tuvo Austrumu valsti, atsakās publicēt Vanunu pausto informāciju, taču britu laikraksts „The Sunday Times” norīko žurnālistu Pīteru Hunamu izmeklēt Vanunu zināmās ziņas. P. Hunamu un M. Vanunu kļūst par draugiem un abi nolemj informēt pasauli par Izraēlas noziegumiem. Tai pat laikā, kad sākās gatavošanās publikācijai, cits britu laikraksts "Sunday Mirror" publicē rakstu, kurā kvēli tiek aizstāvēta Izraēla un M. Vanunu tiek nodēvēts par nelietīgu meli. Vanunu ir šokēts. Laikraksts „The Sunday Times” 1986. gada 5. oktobrī publicē viņa sniegto informāciju. Izraēlas reakcija seko momentāli- uzreiz pēc tā "Mossad" organizē fiktīvu Vanunu iepazīšanos ar ebreju spiedzi. Vanunu notic spiedzei, kura apgalvoja, ka esot tādās pašās domās kā viņš. Kaut Pīters Hunams brīdina Vanunu neticēt šij sievietei, liekas Vanunu ir apmāts un dodas viņai līdzi uz Romu. Vanunu tur pazūd... Romā spieddze un divi citi "Mossad" teroristi M. Vanunu piekauj, injicē viņam narkotikas un nolaupa viņu. „Mossad” fanātiskie aģenti nogādā M. Vanunu Izraēlā, kur 1987. gada augustā slēgtā tiesas sēdē viņam piespriež ārkārtīgi bargu un ilgu cietumsodu- 18 gadus cietumā. 11 gadus Vanunu sēž vieninieka kamerā un viņam ir liegti jebkādi kontakti ar citiem cilvēkiem. Vanunu vesleības stāvoklis šajos gados strauji pasliktinājās. Pēdējos septiņus gadus vi am gan ļauj lasīt, kontaktēties ar citiem ieslodzītājiem. Cietumā viņam atraksta ASV, Minesotā dzīvojošs kristiešu pāris- Marija un Nikolas Eolofi, kuri pieņem Vanunu par savu audžudēļu. Vanunu sapņo pārcelties uz dzīvi pie šiem labajiem cilvēkiem. Esot cietumā ar Vanunu kontaktējās un atbalstīja tikai divi viņa brāļi- Meirs un Ašers. Ne vecāki, ne pārējie brāļi un māsas viņu pat nevēlējās redzēt...
Vanunu izdarītais un drosme pārsteidza pasauli. Viņa aizstāvību uzņēmās ietekmīgi cilvēki, starp kuriem bija Daniels Elsbergs, kurš septiņdesmitajos gados cīnījās pret karu Vjetnamā, Nobela miera prēmijas laureāts profesors Rotblats, kodolatbruņošanās kampaņas vadītājs Brūss Kents, aktrise Sjūzana Jorka.
Atrodoties ieslodzījumā, Vanunu atbalstīja pasaules sabiedrība. Tā 1987. gadā Zviedrija piešķir viņam Livelihood prēmiju, ko dēvē arī par alternatīvo Nobela prēmiju. Pēc gada viņam tiek piešķirta Dānijas Miera prēmija. 1990. gada 20. septembrī Eiropas Parlaments pieņem pirmo rezolūciju M. Vanunu sakarā. 1991. gada oktobrī M. Vanunu aizstāvībai pievienojas „Amnesty International”. 1991. gada 21. decembrī Londonā pie Izraēlas vēstniecības notiek pirmā lielā demonstrācija M. Vanunu aizstāvībai. 1994. gadā demonstrācijas notiek arī ASV. Tikai 1995. gadā Izraēlas valdība atļauj neatkarīgai Lielbritānijas mediķu komandai apskatīt un novērtēt ieslodzītā M. Vanunu veselības stāvokli. 1997. gadā tiek uzņemta dokumentālā filma "The Vanunu Story” (Vanunu stāsts). Tikai 1998. gada 17. februārī M. Vanunu audžuvecākiem- Marijai un Nikolasam Eolofiem tiek atļauta pirmā tikšanās ar audžudēlu. Olimpiādes laikā Austrālijā 2000. gadā Sidnejas Anglikāņu baznīcā, kurā kristījās M. Vanunu tiek uzstādīts liels plakāts, pieprasot brīvību M. Vanunu.
2004. gada 21. aprīli M. Vanunu negribīgi tiek atbrīvots no apcietinājuma, bet Izraēlas iekšlietu ministrs Ābrams Porazs izdeva rīkojumu, lai maksimāli diskriminētu un ierobežotu M. Vanunu. Viņam tiek liegta iespēja pamest Izraēlu, tuvoties lidostām, ostām, ārvalstu vēstniecībām un militārajiem objektiem. M. Vanunu ir aizliegti jebkādi kontakti ar ārzemniekiem. Viņš arī nedrīkst lietot inernetu. Izraēlas tiesa M. Vanunu uzliek par pienākumu ziņot par savu atrašanos vietu ik reizi, kad pamet savu dzīvokli. Ja viņš pārkāps šos noteikumus, Izraēlas policija viņu atkal apcietinās… Zinot Izraēlas attieksmi pret šo vīru, kodolatbruņošanās kampaņas sekretārs Ernests Rodkers paziņoja, ka Vanunu draud fiziska iznīcināšana, ko Izraēla praktizējot itin bieži, ja viņš nepametīs šo valsti. Šo pieņēmumu apstiprina skandalozais Izraēlas prezidents Ezers Veismans (pērn viņš teatrāli atteicās apmeklēt Okupācijas muzeju Rīgā), kurš 1997. gadā teica: "Viņš ir spiegs, kas nodevis mūsu noslēpumus. Tas, ka viņš to izdarījis pārliecības, nevis naudas dēļ, neko nemaina. Viņs ir ebreju nodevējs!"
Tikmēr britu TV kanāls BBC noīrēja varonīgajam ebreju kristietim plašu un mājīgu dzīvokli Telavivā- “Andromedā”. Tas ir ekskluzīvs dzīvojamo namu kvartāls, kurā dzīvo citu valstu pilsoņi, galvenokārt žurnālisti, bet pats Vanunu vēlas apmesties kādā no nedaudzajām Izraēlas kristiešu dievnamiem, kamēr viņam būs iespēja pamest šo ļauno valsti.
Arī tagad Izraēla veic virkni tādu lietu, ko nosoda praktiski visas pasaules valstis, varbūt, izņemot Latviju un ASV. Par visu, ko dara Izraēla, imperatīvi selektīvā veidā mums tiek ziņots, neļaujot objektīvi izprast šīs valsts būtību- kalpot pārprastai idejai par izredzētību, lai ko tas nemaksātu, kaut vai pārējās pasaules bojāeju.
Protams, mums nevajadzētu uzskatīt, ka visi Izraēlas iedzīvotāji to vien gaida, kā radīt kādu kodolbumbu, lai nodarītu ļaunumu pasaulei. Tam piemērs ir jau pieminētais Mordehajs Vanunu, kurš ziedoja savas dzīves 18 gadus, lai informētu pasauli, par Izraēlas plānoto kodolkaru.
Aigars Prūsis
Kā Izraēla kļuva par kodollielvalsti?
Daudzi uzdeva jautājumu: kā tad mazā Izraēla spēja radīt ko tādu! Līdz šim taču neviens neko nezināja. Tomēr tas ir mānīgs priekšstats. Izraēlas kodolprogrammu aktīvi atbalstīja dažas Rietumvalstis. Tas, ka Izraēlai ir sniegts atbalsts masu iznīcināšanas ieroču radīšana, ir pierādīts fakts. No ASV kompānijas „Newman” mistiskā veidā nozuda urāna konteineri- kopumā ap 350 kg urāna. Izmeklēšana atbildes, protams, nesniedza, kaut tika atrasti pavedieni, kas veda Izraēlas virzienā. Izraēlas specdienesti ir arī regulāri zaguši, lai iegūtu urānu. Piemēram no Vācija Federatīvās Republikas kravas kuģa „Scheersberg” un vairākiem kravas konvojiem Vācijas teritorijā tika nolaupītas urānu saturošas kravas slēgtos konteineros. Jau 1960. gadā ASV spiegošanas lidmašīna U-2 Negevas tuksnesī nofotografēja lielas dzelzsbetona ēkas celtniecību, kuras sienu biezums spēja noturēt lielu radioaktīvo starojumu. ASV eksperti nekļūdīgi noteica, ka objekts tiek būvēts kodolreaktoram. Bet tad notika dīvainākais- kad Izraēlu apmeklēja „neatkarīga” ASV kongresmeņu komisija, Izraēla viņiem iesniedza detalizētus plānus, kurā Negevas tuksneša slepenais objekts izrādījies vienkārša tekstilfabrika... Un dīvainākais, ka ASV kongresmeņi, Negevas tuksnesi neapmeklējot, vairāk nevienu lieku jautājumu neuzdeva. Tomēr apskatot ASV Kongresa etnisko sastāvu, nākas secināt, ka ASV Kongress maz atšķiras no Izraēlas kneseta...
Vai kodolieroči ir bīstami tikai musulmaņu vai komunistu rokās?
Izraēla tā arī nekad nav pievienojusies Kodolieroču neizplatīšanas līgumam (par to pašu- par nepievienošanos Kolodieroču neizplatīšanas līgumam, Ziemeļkorejai ir noteikta ekonomiskā blokāde), taču iepriekš sevi pasludināja par valsti, kas aktīvi apkaro kodoldraudus. Šīs Izraēlas dīvainās misijas apogejs bija 1981. gada 7. jūnijs, kad 8 Izraēlas Gaisa spēku lidmašīnas F- 16 veica nekaunīgu un pārdrošu uzbrukumu Irākai, sabombardējot tās civilo kodolreaktoru Ozirakā, motivējot, ka Irāka vēloties (atkārtoju- vēloties, nevis to jau dara) izgatavot kodolbumbu, kas varot apdraudēt Izraēlas valsti. Pēc šī uzbrukuma starptautiskās Atomenerģijas aģentūras eksperti secināja, ka šajā reaktorā tik tiešām nav bijušas ietaises, ar kuru varētu ražot komponentus kodolieročiem, taču, bez šaubām, ja Irāka ļoti gribētu, tās izgatavotu. Tomēr civilizētā pasaulē šāds kaujas aviācijas iebrukums kaimiņvalstī būtu neiedomājams, bet acīmredzot tikai ne Izraēlai, kas šādu taktiku lieto joprojām, regulāri bombardējot kaimiņvalstu teritorijas. Starp citu, viens no tiem, kas bombardēja Irākas reaktoru bija pirmais izraēliešu kosmonauts Ilans Ramons, kurš pēc paša vārdiem: no izplatījuma raidījis uz zemi talmudiskās lūgšanas, bet uz zemes tā tomēr neatgriezās, jo atspoles lidaparāts „Columbia” cieta katastrofā...
Izraēlas militārā kodolprogramma lielā slepenībā
Kad ietekmīgais britu laikraksts „The Sunday Times” ziņoja par to, ka Izraēlas rīcībā ir ne tikai vairāki simti kodolgalviņu, bet tās teritorijā- Negevas tuksnesī Dimonā atrodas milzīga, bunkuram līdzīga pazemes laboratorija (šij bunkurā ir līdz pat desmit stāviem, pie tam- zem zemes), kurā ikdienas tiek izgatavoti aizvien jauni masu iznīcināšanas ieroči. Šī „The Sunday Times” publikācija ne tikai satrieca pasaules sabiedrību, bet iedragāja pirmkārt pašas Izraēlas prestižu, kurai, protams, tas bija mazsvarīgi. Visvairāk šīs valsts vadība un militāristi satraucās par to, ka ir atklāti šīs valsts praktiski neierobežotā bruņošanās un nekaunīgā melu politika- Izraēla pat vēl līdz šīm dienām noliedz, ka tās rīcībā ir bīstamie kodolieroči, taču tas, ka tie ir meli, pierādīt vairs nav vajadzības. Kādēļ? Sāksim ar to, ka drosmīgais cilvēks, kurš atklāja šo Izraēlas valsts noziedzīgo drudžaino kodolbruņošanos- ebreju fiziķis, kristietis Mordehajs Vanunu no 1986. gada līdz pat 2004. gada aprīlim izcieta ilgu gadu cietumsodu par Izraēlas kodolarsenāla esamības publiskošanu. Vēl kas- M. Vanunu Rietumvalstu medijiem paziņojis, ka pret viņu visus šos gadus Izraēlas cietumos izturējušies ārkārtīgi necilvēcīgi. Izejot pa cietuma vārtiem, viņš rādīja uzvaras zīmi un teica: „18 gadus es cietu, jo biju godīgs kristietis!” Un te rodas neskaidrības: „kā var notiesāt par to, ka cilvēks publisko to, kā nemaz nav?” Vai par goda un neslavas celšanu, vai par melošanu Izraēlā tiesā ar mūža ieslodzījumiem? Ja tas tā nav, tad kādēļ Mordehaju Vanunu izraēliešu specdienestiem bija jānolaupa tūkstošiem kilometru attālumā no Izraēlas valsts robežām- Lielbritānijā? Līdzīgi Izraēla rīkojusies ne tikai šajā gadījumā vien- laupīt cilvēkus Izraēla iesāka krietni agrāk- arī latvieti H. Cukuru „Mossad” fanātiskie algotņi zvēriski nogalināja, mēģinot viņu nolaupīt Ar ko bija izskaidrojama šāda duāla un gaužām neizprotama Izraēlas rīcība šajā gadījumā? Domājams, ka atbildi sniedz pats Mordehajs Vanunu, apgalvodams, ka vairs neredz nekādu jēgu Izraēlas valsts pastāvēšanai un nekontrolētajai bruņošanās mānijai ar masu iznīcināšanas ieročiem. Pats M. Vanunu pasaulē un pašā Izraēlā tikmēr iemantojis neviltotu popularitāti, jo tikai retais spētu rīkoties tik drosmīgi: paziņodams par Izraēlas slepeno kodolprogrammu. M. Vanunu ne tikai neslēpās, bet pat atteicās no jebkādiem honorāriem un samaksām par šīs informācijas publiskošanu, jo viņš uzskata, ka rīkojies godprātīgi, kā kristietim pienākas. Zinot, ka Izraēla vienmēr ir lietojusi pārmērīgu spēku pret ikvienu, kas atļāvies to ne tikai apdraudēt, bet pat kritizēt, M. Vanunu izdarītais nav pārvērtējams- nešaubos, ka Izraēla ar šo kodolarsenālu nevilcinātos rīkoties, ja šāda iespēja rastos, īpaši, ja to varētu izdarīt slepeni, varbūt, pat cita vārdā. Precedenti šādai rīcībai jau ir, kaut vai, kad Izraēlas bruņoties spēki slepeni uzbruka ASV karakuģim „USS Liberty”. Uzbrukumā gāja bojā un ievainojumus guva daudz amerikāņu jūrnieku. Tikai retais noticēja Izraēlas militāristu skaidrojumam, ka notikusi traģiska sagadīšanās...
Labie kodolieroči un sliktie
Šis Dimonas kodolreaktora jautājums šķiet aktuāls arī tādēļ, ka nu jau vairāk nekā gadu notiek asiņains karš Irākā, valstī, kuru praktiski visi Izraēlas militāristi dēvēja par ienaidnieku Nr. 1. Un karš sākās tikai tādēļ, ka Irāka tika apvainota masu iznīcināšanas ieroču radīšanas mēģinājumos, bet kā tagad jau mēs visi redzam, tādu ieroču Irākai nebija, nav un nebūs. Vai tie bija meli vai liktenīgi maldi, lai spriež katrs atsevišķi, tomēr zināms ir viens- neviens nevar noliegt to, ka viens no iniciatoriem un virzītājspēkiem uzbrukuma Irākai bija tieši Izraēla. Bez tam ir grūti nepieminēt to, ka Irākā atrodas arī Latvijas karavīri. Par ko viņi tur cīnās, grūti saprast. Kaut vai tādēļ, ka ir grūti ieskaidrot vienkāršam irākietiem: ar ko tad ir labāka šodienas Irākas „demokratizēšana” ar tai sekojošo asinsizliešanu gada garumā, bet ar ko bija sliktāks daudz mazasinīgākais „briesmoņu” Huseinu klans...
Mordehaja Vanunu biogrāfija īsumā
Mordehajs Vanunu ir dzimis lielā daudzbērnu ģimenē (ģimenē bija 11 bērni)Marokā 1954. gada 13. oktobrī, Merakešas pilsētā. 1963. gadā kopā ar vecākiem viņš izceļo uz Izraēlu. No 1971. līdz 1974. gadam M. Vanunu dienē Izraēlais aizsardzības spēkos, sapieru vienībā un dienestu beidz kā seržants. Dienesta laikā viņš saņēmis apbalvojumu par priekšzīmīgu dienestu. No 1975. līdz 1985. gadam viņš strādā Izraēlas kodoobjektā Dimonā kā laborants, kad viņu no darba atbrīvo. Tai pat laikā viņš mācās Ben Guriona universitātē 1985. gadā viņš beidz studijas filozofijā un ģeogrāfijā. Jau šajā laikā M. Vanunu ir neapmierināts ar valdības politiku un viņš kļūst par profesora Efrona Polakova atbalstītāju, kurš savas pārliecības dēļ (viņš atteicās dienēt armijā tad, kad Izraēla veica asiņaino iebrukumu kaimiņvalstī Libānā, bet par to viņu notiesāja ar diezgan ilgu cietumsodu). Izraēlas specdienesti šā iemesla dēļ un "radikālo" uzskatu dēļ (viņš pauda atbalstu Palestīnas neatkarībai) sāk pievērst Vanunu pastiprinātu uzmanību. 1986. gadā viņš apceļo Nepālu, Taizemi un Birmu. Beigās viņš apmeklē Austrāliju, kurā viņš iepazīst kristietību un nolemj te palikt uz laiku. Tai pašā gadā viņš ir kristījies Svētā Jāņa anglikāņu baznīcā Sidnejā. Šā iemesla dēļ no viņa atteicās vecāki un visi viņa brāļi un māsas.
1986. gada kristiešu draudzē notika diskusijas par mieru pasaulē un viņš atklāj sev zināmo par Izraēlas kodolieročiem. Kolumbiešu žurnālista Oskara Gerero mudināts viņš nolemj publiskot sev zināmos faktus par Izraēlas kodolbruņošanos. Austrālijas mediji, nevēloties saasināt attiecības ar ietekmīgo Tuvo Austrumu valsti, atsakās publicēt Vanunu pausto informāciju, taču britu laikraksts „The Sunday Times” norīko žurnālistu Pīteru Hunamu izmeklēt Vanunu zināmās ziņas. P. Hunamu un M. Vanunu kļūst par draugiem un abi nolemj informēt pasauli par Izraēlas noziegumiem. Tai pat laikā, kad sākās gatavošanās publikācijai, cits britu laikraksts "Sunday Mirror" publicē rakstu, kurā kvēli tiek aizstāvēta Izraēla un M. Vanunu tiek nodēvēts par nelietīgu meli. Vanunu ir šokēts. Laikraksts „The Sunday Times” 1986. gada 5. oktobrī publicē viņa sniegto informāciju. Izraēlas reakcija seko momentāli- uzreiz pēc tā "Mossad" organizē fiktīvu Vanunu iepazīšanos ar ebreju spiedzi. Vanunu notic spiedzei, kura apgalvoja, ka esot tādās pašās domās kā viņš. Kaut Pīters Hunams brīdina Vanunu neticēt šij sievietei, liekas Vanunu ir apmāts un dodas viņai līdzi uz Romu. Vanunu tur pazūd... Romā spieddze un divi citi "Mossad" teroristi M. Vanunu piekauj, injicē viņam narkotikas un nolaupa viņu. „Mossad” fanātiskie aģenti nogādā M. Vanunu Izraēlā, kur 1987. gada augustā slēgtā tiesas sēdē viņam piespriež ārkārtīgi bargu un ilgu cietumsodu- 18 gadus cietumā. 11 gadus Vanunu sēž vieninieka kamerā un viņam ir liegti jebkādi kontakti ar citiem cilvēkiem. Vanunu vesleības stāvoklis šajos gados strauji pasliktinājās. Pēdējos septiņus gadus vi am gan ļauj lasīt, kontaktēties ar citiem ieslodzītājiem. Cietumā viņam atraksta ASV, Minesotā dzīvojošs kristiešu pāris- Marija un Nikolas Eolofi, kuri pieņem Vanunu par savu audžudēļu. Vanunu sapņo pārcelties uz dzīvi pie šiem labajiem cilvēkiem. Esot cietumā ar Vanunu kontaktējās un atbalstīja tikai divi viņa brāļi- Meirs un Ašers. Ne vecāki, ne pārējie brāļi un māsas viņu pat nevēlējās redzēt...
Vanunu izdarītais un drosme pārsteidza pasauli. Viņa aizstāvību uzņēmās ietekmīgi cilvēki, starp kuriem bija Daniels Elsbergs, kurš septiņdesmitajos gados cīnījās pret karu Vjetnamā, Nobela miera prēmijas laureāts profesors Rotblats, kodolatbruņošanās kampaņas vadītājs Brūss Kents, aktrise Sjūzana Jorka.
Atrodoties ieslodzījumā, Vanunu atbalstīja pasaules sabiedrība. Tā 1987. gadā Zviedrija piešķir viņam Livelihood prēmiju, ko dēvē arī par alternatīvo Nobela prēmiju. Pēc gada viņam tiek piešķirta Dānijas Miera prēmija. 1990. gada 20. septembrī Eiropas Parlaments pieņem pirmo rezolūciju M. Vanunu sakarā. 1991. gada oktobrī M. Vanunu aizstāvībai pievienojas „Amnesty International”. 1991. gada 21. decembrī Londonā pie Izraēlas vēstniecības notiek pirmā lielā demonstrācija M. Vanunu aizstāvībai. 1994. gadā demonstrācijas notiek arī ASV. Tikai 1995. gadā Izraēlas valdība atļauj neatkarīgai Lielbritānijas mediķu komandai apskatīt un novērtēt ieslodzītā M. Vanunu veselības stāvokli. 1997. gadā tiek uzņemta dokumentālā filma "The Vanunu Story” (Vanunu stāsts). Tikai 1998. gada 17. februārī M. Vanunu audžuvecākiem- Marijai un Nikolasam Eolofiem tiek atļauta pirmā tikšanās ar audžudēlu. Olimpiādes laikā Austrālijā 2000. gadā Sidnejas Anglikāņu baznīcā, kurā kristījās M. Vanunu tiek uzstādīts liels plakāts, pieprasot brīvību M. Vanunu.
2004. gada 21. aprīli M. Vanunu negribīgi tiek atbrīvots no apcietinājuma, bet Izraēlas iekšlietu ministrs Ābrams Porazs izdeva rīkojumu, lai maksimāli diskriminētu un ierobežotu M. Vanunu. Viņam tiek liegta iespēja pamest Izraēlu, tuvoties lidostām, ostām, ārvalstu vēstniecībām un militārajiem objektiem. M. Vanunu ir aizliegti jebkādi kontakti ar ārzemniekiem. Viņš arī nedrīkst lietot inernetu. Izraēlas tiesa M. Vanunu uzliek par pienākumu ziņot par savu atrašanos vietu ik reizi, kad pamet savu dzīvokli. Ja viņš pārkāps šos noteikumus, Izraēlas policija viņu atkal apcietinās… Zinot Izraēlas attieksmi pret šo vīru, kodolatbruņošanās kampaņas sekretārs Ernests Rodkers paziņoja, ka Vanunu draud fiziska iznīcināšana, ko Izraēla praktizējot itin bieži, ja viņš nepametīs šo valsti. Šo pieņēmumu apstiprina skandalozais Izraēlas prezidents Ezers Veismans (pērn viņš teatrāli atteicās apmeklēt Okupācijas muzeju Rīgā), kurš 1997. gadā teica: "Viņš ir spiegs, kas nodevis mūsu noslēpumus. Tas, ka viņš to izdarījis pārliecības, nevis naudas dēļ, neko nemaina. Viņs ir ebreju nodevējs!"
Tikmēr britu TV kanāls BBC noīrēja varonīgajam ebreju kristietim plašu un mājīgu dzīvokli Telavivā- “Andromedā”. Tas ir ekskluzīvs dzīvojamo namu kvartāls, kurā dzīvo citu valstu pilsoņi, galvenokārt žurnālisti, bet pats Vanunu vēlas apmesties kādā no nedaudzajām Izraēlas kristiešu dievnamiem, kamēr viņam būs iespēja pamest šo ļauno valsti.
Arī tagad Izraēla veic virkni tādu lietu, ko nosoda praktiski visas pasaules valstis, varbūt, izņemot Latviju un ASV. Par visu, ko dara Izraēla, imperatīvi selektīvā veidā mums tiek ziņots, neļaujot objektīvi izprast šīs valsts būtību- kalpot pārprastai idejai par izredzētību, lai ko tas nemaksātu, kaut vai pārējās pasaules bojāeju.
Protams, mums nevajadzētu uzskatīt, ka visi Izraēlas iedzīvotāji to vien gaida, kā radīt kādu kodolbumbu, lai nodarītu ļaunumu pasaulei. Tam piemērs ir jau pieminētais Mordehajs Vanunu, kurš ziedoja savas dzīves 18 gadus, lai informētu pasauli, par Izraēlas plānoto kodolkaru.
Aigars Prūsis
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru