Joprojām lielumlielais vairums Latvijas iedzīvotāju nezin, kādēļ uz to tālo zemi bija jādodas karot mūsu zēniem. Savā preses relīzē Aizsardzības ministrija 2003. gadā par karu Irākā izteicās ASV republikāņu pirmsvēlēšanu debašu tonim cienīgi: ''Mūsu uzdevums ir- līdz ar koalīcijas partneriem uzraudzīt demokratizācijas procesu Irākā, līdz tas kļūst neatgriezenisks.'' Līdzīgi, kā tas bija Staļina valdīšanas laikā, kad katrs centās pārspēt otro slavas izteikšanā diktatoram, ar saviem spriedumiem par labu Irākas karam sacentās arī mūsu pašu politikāņi. Piemēram toreizējas ārlietu ministrs A. Pabriks laikrakstam "Diena" pauda, ka ''nostājoties Francijas un Vācijas pusē (kas bija pret karu Irākā), mēs varbūt novērsīsim karu, bet vājināsim NATO un zaudēsim savu stiprāko un vienīgo stratēģisko partneri- ASV.'' Jau pieminētais Irākas ''demokratizēšanas'' sīvākais atbalstītājs laikrakstam "Rīgas Balss" pauda, ka lietot vārdu “okupācija” nevarot, jo tas jau arī saasinot stāvokli pasaulē. Viņš domājot, ka tā esot Irākas atbrīvošana. Tāpēc tajā piedaloties arī Latvija. Līdzīgi, kā par Sadama Huseina moku kambariem un milzīgām pazemes laboratotijām, kurās topot kodolieroči, izpaudās Latvijas ārpolitikas institūta direkors Atis Lejiņš, ar minējumiem neskopojās arī bijusī partijas "Jaunais laiks" prezidenta kandidāte Sandra Kalniete. Viņa tam pašam ultraliberālajam laikrakstam "Diena" pauda, ka jāpanāk, lai bezatbildīgi režīmi nevarētu masu iznīcināšanas ieročus nekontrolēti attīstīt un lai teroristiem būtu liegtas jebkuras iespējas tikt pie ieročiem. Tagad, kad Irāka sagrauta, Kalnietes kundze kaut kā neredz, ka teroristi pie kārotā tiek bez grūtībām...
Visplašāk proponētais iemesls, kādēļ vispār bija jāuzbrūk Irākai, bija masu iznīcināšanas ieroču iespējamā klātbūtne. Pareizāk gan sakot, ka gan ASV amatpersonas, gan Latvijas amatpersonas šajā sakarā izteicās izteikti imperatīvos toņos. Tas notika tik augstos toņos, ka ASV Valsts sekretārs Kolins Pauels ANO mītnē Ņujorkā demonstrēja stikla flakoniņu ar kādu, iespējams, indīgu vielu. Piektais kara gads it kā tomēr pielicis punktu mītam par Sadama Huseina kodolarsenālu, tomēr neviens tā īsti nav atbildējis, ar kādām tiesībām visai pasaulei meloja un kādēļ bija jāmelo pašmāju politiķiem, neveikli atdarinot ASV nosprausto kara partijas kursu. Kad šķita, ka Irāka ar godu jāpamet, vismaz atbalstu ASV esam snieguši, 2005. gadā savu pārsteidzošo nostāju steidza demonstrēt ASV eksportētie latvieši kā Ojārs Kalniņš. Viņš savos izteikumos bija skarbāks par pašiem ASV un Krievijas demagogiem, sakot, ''ja Latvija atsauc bruņotos spēkus no Irākas, tā sniedz atbalstu teroristiem.'' Tas bija lasāms laikrakstā "Diena" 2005. gadā. Pagājuši trīs gadi un Latvija Irāku tomēr pamet. Ojārs Kalniņš gan klusē.
Par latviešu dalību īstā karadarbībā cilvēki uzzina no pašu karavīru video
Laikraksts "Neatkarīgā" 2008. gada martā publicēja ziņu par diviem videoklipiem, kuros redzams, kā 2007. gada maijā latviešu karavīru patruļai uzbrūk irākiešu nemiernieki. Darbība klipos risinās, iespējams, Irākas pilsētā Divānijā, kur līdz 2007. gada vasarai dienēja latviešu kājnieku rota. Pirmajā klipā redzams pilsētas laukums un ēkas. Pie tām piebrauc armijas automašīnas, no kuras izkāpj mūsu karavīri un met maskēšanās dūmu granātas. Filmētājs sēž automašīnā, bet kadros dzirdamas sarunas latviešu valodā, dažādas militāras komandas un saucieni. Pēkšņi uz mašīnas esošais ložmetējnieks atklāj uguni un uz džipa motora pārsega birst ložmetēja patronu izšautās čaulas. Fonā karavīri sauc: "Atkāpjamies, atkāpjamies!" Šāvieni skan visapkārt. Pēc dažām ložmetēja kārtām karavīri brauc prom no apšaudes vietas. Atceļā latviešu zēni sarunājas, ka ir nošāvuši kādu no pretiniekiem, bet kādam mūsējam ir trāpīts pa ķiveri.
Savukārt jau nākamajā dienā pēc "Neatkarīgās" publikācijas videoklipi "YouTube" vairs nebija pieejami. Tie pazuda, kad Nacionālie bruņotie spēki (NBS) paziņoja, ka izvērtēs publicētos video materiālus.
Paralēli tam NBS komandiera personīgā štāba Preses daļas virsnieks kapteinis Normunds Stafeckis paziņoja, ka NBS neatbalsta nesankcionētu materiālu ievietošanu publiskajā telpā, jo''esot grūti balansēt starp brīvu informācijas pieejamību sabiedrībai un vienību, karavīru operacionālo drošību starptautisko operāciju rajonos.'' Ja tikšot konstatēts, ka tajos ir karavīru operacionālās drošības apdraudējums, par šo materiālu veidošanu un publiskošanu atbildīgajām personām tiks piemērota disciplinārā atbildība.
Stafeckis arī skaidroja, ka karavīriem nav aizliegts fotografēt vai filmēt savu dienesta gaitu, veidojot personīgu foto vai video arhīvu. Taču katram esot jāapzinās, vai šie materiāli nesatur informāciju, kas var pasliktināt, apdraudēt citu karavīru drošību operāciju rajonā, izpaust valsts noslēpumu saturošu informāciju un citu ar normatīvajiem aktiem aizsargātu informāciju. Nav gan saprotams, kāda tur varētu būt valsts noslēpumus saturoša informācija vai kas no šī video varētu kaitēt citiem karavīriem. Vienīgais, ka visi redzēja, ka latvieši piedalās īstā karā, ko tik ilgi cenšas pasniegt zem dažādiem eifēmismiem kā demokratizēšana, atbrīvošana vai civilās dzīves atjaunošana.
Kāpēc Latvijai vajag turpināt uzturēt mītu par Irākas "demokratizāciju"?
Reti kurais sevi cienošais Latvijas iedzīvotājs vairs aizstāvēs viedokli, ka karš Irākā bija objektīva atbilde uz 2001. gada 11. septembri. Pašas ASV jau dažus gadus atpakaļ apstiprināja, ka Sadamam Huseinam, kurš tik tiešām bija sasodīts kuces dēls, ar terora aktiem ASV nebija nekāda sakara. Arī solītā miera Irākā kā nav, tā nav. Tieši otrādi. ASV un tās sabiedroto zaudējumi šajā karā jau sāk biedēt, jo bojāgājuši un sakropļoti ir tūkstošiem jaunu cilvēku, kuri savām valstīm vairāk bija vajadzīgi dzīvi un veseli. Arī paša Irāka šo piecu gadu laikā zaudējusi daudzkārt vairāk cilvēku, nekā visas Sadama Huseina valdīšanas laikā. Pēc Pasaules Veselības organizācijas datiem no kara sākuma 2003. gadā līdz 2006. gadam dzīvību zaudējuši vairāk nekā 150 000 civilo irākiešu, kuriem ar Huseinu vai teroristiem nav bijis nekāds sakars. Citi eksperti uzskata, ka bojāgājušo civilistu skaits ir vismaz 200 000. Tiek lēsts, ka nemieru dēļ valsti pametuši aptuveni divi miljoni irākiešu, savukārt teju divi miljoni bēguļo no karadarbības pašas valsts iekšienē. Pašu ASV karavīru zaudējumi jau tuvojas četriem tūkstošiem, nerunājot par ASV sabiedroto zaudējumiem. Visa Irākas ekonomika patiesībā guļ drupās. Viena no relatīvi modernajām un laicīgajām valstīm šajā reģionā, kas varēja kļūt par Rietumvalstu sabiedroto, tagad balansē uz robežas, lai izjuktu (un patiesībā teroristu grupējumi to arī cenšas panākt). Irākas kaimiņos esošā Saūda Arābija (ASV sabiedrotā) jau atbalsta Irākas sunnītus, kas valstī valdīja Sadama laikā. Viņi tagad pretnostādīti Irākas šiītiem. Pēdējo sabiedrotie, lai cik savādi neizklausītos, ir agrāko gadu ciešie draugi, bet tagadējie ienaidnieki Irāna un ASV.
Tikmēr vietā prasīt: ko mēs tur meklējām un turpinām darīt? Daudzi teiks jau ierasto pantiņu par pienākumiem un ASV lomu mūsu neatkarības atgūšanā. Tomēr gribētos arī atgādināt, kā ASV pret Latviju izrādījusi šīs ''labās'' attiecības. "ASV nekad neaizmirsīšot Latvijas ieguldījumu cīņā ar terorismu un trīs bojāgājušos karavīrus Irākas karā, intervijā telekompānijai LNT uzsvēra jaunais ASV vēstnieks Latvijā Čārlzs Larsons. Viņš arī uzsvēra, ka Latvijas un ASV sadarbība ilgst jau 85 gadus un ASV vienmēr būs "plecu pie pleca" ar Latviju. Tomēr Čārlza Larsona priekštece Ketrīna Toda Beilija šos labās sadarbības gadus redzēja citādus. Viņas rīcība vairāk atgādināja mūsu pieredzi PSRS laikos, kad no Maskavas brauca augsti kungi un mācīja mūs dzīvot pareizi. Beilija pamācoši lasīja lekcijas par unnātīgiem Latvijas politiķiem (kuri tik tiešām tādi arī ir, tomēr pati vēstnieces attieksme bija klaji aizvainojoša pret godīgajiem Latvijas pilsoņiem), kamēr tai pašā laikā uz cietumu par saistību ar kukuļņemšanu nācās doties vairākiem ASV kongresmeņiem, bet Ņujorkas pavalsts gubernators jau var gatavot sausiņus prostitūcijas tīkla uzturēšanas sakarā. Vēl Beilija latviešiem būs palikusi atmiņā kā liela homoseksuālistu aizstāve, kas personīgi iejaucās diskusijā, kad lēma par atļauju rīkot homoseksuālistu un transvestītu gājienu Rīgā. Šī kundze, kā jau var noprast, deva nepārprotamus mājienus, ka gejpraidam jānotiek, ar visām to tā izrietošajām sekām, jānotiek!
Starp citu, bijušais ASV prezidenta padomnieks drošības jautājumos Zbigņevs Bžezinskis deviņdesmito gadu sākumā, kad mums tik ļoti vajadzēja ASV atbalstu, pauda absolūti pretēju pozīciju, sakot, ka PSRS karaspēka atrašanās Baltijā vēl neesot okupācijas rādītājs. Ar tādu pašu moto šķiet veselus četrus gadus esam nesuši brīvību Irākai.
Aigars Prūsis
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru