Liepājnieka virtuālie pieraksti: Brauciens uz Tallinu 2007. gada decembrī

2007. gada novembra nogalē bija tā laime apmeklēt mūsu Ziemeļu kaimiņu- igauņu galvaspilsētu. Brauciens gan solījās būt gana vienmuļš, jo vairākas dienas bija paredzēta vienīgi darba lietu kārtošanas. Bet nē. Viss sanāca necerēti labi. Tiesa, apskatīt skaisto Tallinu iznāca vien vēlu vakarā un agrā rītā. Pa dienu citas nodarbes.

Tik sniegots rīts!

Kad izbraucu cauri Ainažu robežkontroles punktam, kā ar lineālu bija novilkta klimatiskā līnija. Uzreiz aiz Latvijas robežas sniegs! Tuvojoties Igaunijas vidienei jau sniegputenis un satiksme samazinājusi ātrumu. Brīžam pat nevarēja redzēt cauri! Pie Tallinas laiks bija skaidrāks, līdz vakarā sniegs vairs nekrita un sevi pieteica Igaunijas lauskis.

Izgaismota ortodoksālā katedrāle blakus Igaunijas parlamentam.

No Tallinas industriālā parka, kur nācās pavadīt visu dienas pirmo pusi un kas atrodas pilsētas nomalē, uz Tallinu ved ārkārtīgi ērta šoseja. To, ka Igaunija reiz bijusi PSRS okupēta daļa, nekas neliecina. Neskatoties uz to, ka ir gada viens no drūmākajiem laikiem, proti, novembra beigas. Vismaz pa ielām un ceļiem, kuriem braucu, redzētais atstāja varen labu iespaidu. Kā jau bija gaidāms, ceļi Igaunijā izrādījās gana labāki par mūsu Latvijas. Tik plašas maģistrāles kā brālīgajā Lietuvā gan bija pamaz, tomēr šosejas ir līdzenas, labi koptas un prasīto 90 km/h varētu braukt vismaz 120 km/h. Bet ko darīt, likums paliek likums!

Pa šo kalniņu varēja tikai nošļūkt. Traki slidens!

Vakarā pims doties pie miera uz viesnīcu, nolēmu izstaigāt Tallinas vecpilsētu. To ierasti salīdzina ar Vecrīgu. It kā jau šādas tādas līdzības ir. Tomēr atšķirību tik pat daudz. Piemēram, Tallinas vecpilsētā bija sajūta, ka atrodos kādā Skandināvijas pilsētā. Vecrīga, ja pa to neklimtu treniņbiksēs tērpti saulespuķu ēdāji, vairāk atgādina ģermānisku pilsētiņas daļu. Turpretī Tallinā daudz ēku, kuras atgādina to pašu Pēterburgu vai Helsinkus. Tallina izrādās arī varen kalnaina. Negaidīti. Dažās vietās vecpilsēta līdzinās kādai Anglijas pilsētai. Arī tādas reljefa atšķirības kaut kā nevarēju atcerēties. Kaut pēdējo reizi šajā Ziemeļu pērlē biju gadus 25 atpakaļ.

Naksnīgās Tallinas burvība pirmās adventes gaidās- mērens saliņš, pirmās sniegpārslas. Izbraucot no Latvijas bija plusos...

Lai arī uz ielas nakts un sals, tomēr vecpilsētā ļaužu netrūkst. Neviena trokšņotāja, kaut visos bāros skan mūzika un cilvēki līksmi. Tieši vecpilsētā ierīkota slidotava, kurā vēlīni slidotāji skrāpē ledu.
Vēl kas interesants. Igauņi uz ielām nekaisa grants maisīju ar sāli, kā pie mums. Uz ielām un trotuāriem tiek bērti tādi kā granīta gabaliņi. Cik esmu dzirdējis, tā darot Skandināvijā. Pēc ziemas aiziešanas izbērto savāc un izmanto nākamgad. Ja padomā, gaužām vienkārši racionāli reizē. Iedomājos, kā vēl maija beigās pa Liepāju vējš dzenā ziemā izbērto granti un šausminos. Līdz Tallinai vēl ko tiekties!