Neparastā Anglijas piekraste

Ar šādiem koši krāsotiem traktoriem angļi velk jūrā savas zvejas laivas.

Jau esot Vitbijā, nolēmām apmeklēt Ziemeļjūras piekrasti vēlreiz. Šoreiz nolēmām apskatīt Midlsbrū (Midlesbrough) apkārtni. Ap šo britu futbola, ostas, metalurģijas un ķīmisko rūpnīcu pilsētu slejas kalni, stāvi jūras krasti un daudz saistošu apskates vietu. Uzreiz jāmin, ka Klīvlendas (Cleveland) apbgabals pārsteidz ar savu dažādību. Ja tieši aiz Midlsbrū slejas milzīgie Tīsaidas (Teesside) rūpnīcu korpusi, neskaitāmi skursteņi un citas industriālas būves, tad pēc dažām jūdzēm tos nomaina klusas dabas ainas. Tas vien jau izraisa emocionālu Lielbritānijas atšķirību baudījumu.

Mums tik neierasta aina- apbūve un iela pašā jūras krastā.

Pirmo ko apmeklējam ir Redka (Redcar). Pārsteidzoši skaista Ziemeļjūras pludmale, kuras panorāmas neatņemama sastāvdaļa ir kūpošie Midlsbrū rūpnīcu skursteņi, metalurģijas rūpnīcas domnas un tvaiku mākoņi. Jūras krasts ir smilšains, līdzīgs kā Liepājas pludmale, tomēr smiltis krietni rupjākas. Vietām no smiltīm izlīduši klinšaini akmens veidojumi, kas vairāk atgādina kādu senu lavas upi. Pievēršam uzmanību uz pludmalē izskalotiem augiem, kas ļoti atgādina astoņkājus. Bērni no tiem baidās un spiedz kā negudri, kad nesos ar tiem pakaļ...

Jūras zāles profesionālai bērnu baidīšanai.

Gar pludmali, praktiski visas pilsētiņas garumā iet iela, laikam to būtu jādēvē par promenādi. Namos gar to neskaitāmi veikaliņi, bāriņi, spēļu zāles. Par brīnumu, viss gan diezgan kluss un tukšs. Laikam vēl agrs.

Uzreiz nevarējām saprast, kas tie par akmens krāvumiem jūrā. Likās, ka sens mols vai pat iela bijusi. Bet nē. Izrādās dabas veidojums.

Vēl kas interesants. Promenādes malā stāv raibi izkrāsoti zvejnieku traktori ar piekabēm uz kurām ved zvejnieku laivas jūrā. No sāļā ūdens traktoreļi gan gaužām saēsti, taču vairums no tiem paklausīgi pukšķināja un darīja savus pienākumus. Viens otrs ielas malā izskatījās gadiem nekustināts. Laikam saplīsis vai zvejošana kļuvusi nerentabla. Neskatoties uz to, redkieši šos atstātos braucamrīkus nav ne izdemolējuši, ne citādi apskādējuši. Uz tiem rotaļājas bērni un pie tiem fotografējas tūristi.

Jūra sagrauž visu!

Paša Redka pārsteidza ar to, ka tajā redzējām ļoti maz bērnus un jauniešus. Pilsētā lielākoties vecāki ļaudis.

Nedaudz izstaigājam mazās pilsētas centru. Atklāti sakot, visapkārt ierastais un konservatīvais britisms. Gan arhitektūrā, gan iekārtojumā. Ielu malās satrupējuši veikaliņi, kuros tirgo suvenīrus, uz ielām cilvēki ēd savus frī un ķēpājas ar majonēzi, bet korpulentas angļu jaunietes treniņbiksēs un iešļūcenēs grozās pie saldējumu kioskiem. Acīs iekrīt vēl kas. Diezgan daudz aizvērtu veikalu. Kaili manekeni samesti kaudzēs, netīri skatlogi un izsvaidītas kartona kastes. Dažviet logi aizsnagloti ar finiera plāksnēm. Šķiet, ka vecie labie laiki, kad tūkstošiem tūristu te metušies baudīt Ziemeļjūras sāļos vējus un sauli, ir aiz muguras.

Lai gan šī pilsēta mums patika un redzējām daudz interesanta, mūs nepameta sajūtas, ka agrāk te bijuši labāki laiki. Izskatījās, ka šī vieta reiz bijusi tūristu un atpūtnieku pilna, bet nu paši briti izvēlas ceļot uz siltākām zemēm, nevis baudīt sāļo Ziemeļjūras gaisu.

Pēc Redkas devāmies uz visai pazīstamu vietu. Tā ir Saltburna pie jūras (Saltburn by the Sea). Šī skaistā Ziemeļjūras pilsētiņa gleznota, fotografēta un filmēta. Šīs pilsētas simboli ir gan unikālais vilcieniņš, kas uzved un noved kalnā atpūtniekus, gan stāvās sarkanbrūnās klintis, kuras okupējušas neskaitāmas lielo jūras kaiju ordas. Nemelošu, ja teikšu, ka lielākais piedzīvojums todien bija tieši šīs vietas apmeklējums. Pirmkārt tādēļ, ka nobraukt pie Saltburnas pludmales varēja tikai pa ārkārtīgi šauru, līkumoti un un galvenais- stāvu ieliņu. Braukt vajadzēja ļoti lēni un uzmanīgi. Man- kurzemniekam no ''plakankalnes'' tas bija īsts action! Bez labām bremzēm te labāk nerādīties, biedri!

Luksofori pašā pludmalē!

Redkas jūras krasts.

Saltburna Liepājas dabasmīļus sagaida ar saulainu un ļoti skaistu laiku. Neliels vējiņš, kaiju klaigas, sāļš gaiss. Vienā pusē grezni viesu nami, koka mols jūrā uz pāļiem, otrā pusē grandiozās klintis šokolādes krāsā. Klinšu augša apaugusi ar zālāju, sūnām un krūmājiem. Koku gan te praktiski nav. Akmeņainajā pludmalē atrodam beigtus krabjus. Diezgan daudz to te. Tā vien Baltijas jūras ļaudīm ir eksotika! Lēnā solī dodamies pretīm klintīm. Jo tuvāk, jo lielākas un iespaidīgākas tās kļūst. Par izbrīnu, arī te pamaz cilvēku. Nespēju vien fotografēt. Veicu simtiem uzņēmumu, filmēju un priecājos. Tiešām pasakaini skati. Pienākot pie klintīm, ieraugām, ka tās ir gluži slapjas un klātas ar brūniem dubļiem. Patiesībā klintis nemaz nav brūnas. Brūns ir māls. Klintis ir pelēkmelnas. Mālains ūdens pa klints stāvajām sienām nemitīgi tek un iekrāso Saltburnas klintis. Tā lūk!

Saltburnas stāvai ceļš mūs pārsteidza. Bez labām bremzēm prom!

Vietām gar klints sienu tek veselas strautiņu urdziņas, graužot akmeni. Vietām sienās jau izgraustas nelielas alas. Tajās pat var ieiet un angļu rakari lien iekšā, bildē, priecājas, taču ar mūsu Siguldas lielajām alām nesalīdzināt. Šo vēsti būtu vērts aiznest līdz angļiem. Mīļai latvju Siguldai tiktu kāds tūrisma kumoss...

Smiltis it kā tādas, kā pie mums, bet tās klintis...

Kad Saltburnas jūras krasts izstaigāts, dodamies uz stāvvietas pusi, kur esam noparkojušies. Stāvvieta atrodas nelielā klajumiņā starp kalniem. Gar kalniem koka žoģeļi ar dzeloņdrātīm, bet aiz tiem pāris aitiņas. No stāvvietas veras skaista panorāma uz Saltburnas pilsētu. Redzams, kā automašīnu rindiņa lēni rāpjas kalnā. Viens otrs angļu nebēdnis ar kravas busiņu brauc diezgan ātri. Laikam kāds vietējais pārtikas vadātājs, kas te braukā regulāri.

Ziniet, ja rodas iespēja, apmeklējiet šo kluso un jūras šņākoņas ieskauto vietu. Jums patiks!

Tā priecājoties par skaisto Anglijas piekrasti, jūtam jau pamatīgu sagurumu. Tā kā pēc dienas esam nobrieduši doties ilgi lolotajā braucienā uz Skotiju, braucam uz Stoktonas pusi.

4. daļas beigas

2005. gada oktobris