Laiks drēgns. Uzmācīgās ziņas galvenokārt par slikto omu nevienam neuzlabo. Taču tuvojas mūsu Dzimtenes gada lielākie svētki. Pretēji ierastajam pirmssvētku uztraukumam un priekam nākas dzirdēt savādus spriedumus par ''sasodīto'' Latviju, korumpēto valsti un gana citus lāstus. No viena otra dzirdēju, ka viņš ienīstot šo valsti, bet Latviju mīlot. Savāds spriedums, zinot, ka Latvijas jēdzienu no Latvijas valsts jēdziena kaut kā atdalīt nav iespējams. Domājot tieši par šo tēmu, gribu ieteikt noklausīties Radio SWH Māra Zandera raidījumu, kas bija klausāms 11. novembrī.
Patiešām riebjas nekaunīgie politikāņi, kas valsti varbūt arī bezdibenī apzināti vest nav gribējuši, taču kaut kas līdzīgs sanāca. Riebjas policisti, kuri kaujas ar sievām tiesnesēm un padara valsti par cirku, riebjas armijas amatpersonas, kas neko nejēdz no armijas lietām. Taču ir acīmredzami, ka mūsu Latviju apzināti vai neapzināti postījuši vien pārsimti neliešu. Tā jau nav, ka mūsu karavīri ir slikti, policijā strādā muļķi, bet valsts pārvaldē atrodami vieni vienīgi partiju ielikteņi, kas tīko izlaupīt bērnu slimnīcas. Patīk vai nē, bet ar visu nemākulīgo ministrēšanu Aizsardzības ministrijā, Latvijai ir laba armija, kas godam pilda pienākumus savas valsts un tautas labā, nebīstoties tam ziedot dzīvību. Latvijas policija, neskatoties uz smago pēcpadomju mantojumu smagi strādājot neatgriezeniski ir mainījusi noziedzības raksturu. Salīdzinājumam atcerēsimies kā bija deviņdesmitos gados, kad pat Liepājas Centrāltirgum nevarēja mierīgi cauri iziet, nerunājot par Rīgas. Ir jāatzīst, ka bez robežsagiem mēs tik mierīgi naktīs negulētu viss. Bet tieši viņi dienu un nakti sargā mūsu valsti un visus iedzīvotājus uz Austrumu robežas. Vai mūsu ikdienas drošība ir iedomājama bez ugunsdzēsējiem, kuru atalgojums vai darba apstākļi nekad nav piedzīvojuši treknos gadus? Tādēļ pienākot 18. novembrim, iesaku nedomāt par Latviju kā abstrakciju, kas tiek nemākulīgi vadīta, lai pazemotu latviešus, bet gan atcerēties, ka aiz Latvijas vārda stāv tūkstošiem dažādu profesiju ikdienas varoņu- skolotāji, mediķi, policisti, karavīri, ugunsdzēsēji, robežsargi, maizes cepēji, lauksaimnieki, celtnieki, rūpnīcu strādnieki un daudzi citi vīri, un sievas, bez kuru strādīgajām rokām nekādas Latvijas nebūtu. Latvija pastāvēs bez šleseriem, ušakoviem, šķēlēm, karginiem, laventiem un haritonoviem. Un tieši tādu Latviju mēs godinām 18. novembrī. Skatoties uz mūsu karogu, acīs jāpatur mūsu vecāki un ģimenes. Jānoliec galvas Latvijas iedzīvotāju priekšā, kas bezbailīgi ziedojuši savas dzīvības Pirmajā pasaules karā, Neatkarības cīņās, Otrajā pasaules karā un Barikādēs. Aizdedzot savās mājās svecītes, padomāsim par mūsu karavīriem tālajā un bezjēdzīgajā Afganistānā, aizdomāsimies par tiem kas svešumā objektīvu apstākļu dēļ, gan par tiem, kas ļāvušies apmuļķošanai un pagriezuši muguras Tēvijai.
Šajā šķietami bezcerīgajā rudens laikā atcerēsimies, ka mūsu spēkos vēl ir visu salabot, neuzticoties netīriem politikāņiem. Pat tad, ja Latvijā nebūtu neviena paša godīga politiķa, mums vēl ir cerības un iemesls cīnīties. Mums nav akli jāseko kretīniem, kas valsti uzskata par lielisku iespēju iedzīvoties bagātībā. Mums nav akli jāpakļaujas gļēvuļiem, kas aicina uz rīcību, bet pēc tam pamūk. Nav jātic bezjēdzīgiem solījumiem, ka linu drānās ar vadoņa fotogrāfiju krūšu kabatā tauta nonāks labākos laikos. Jo mēs esam daudz, daudz labāki, nekā šie politiskie pederasti spēj iedomāties.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru