Burtiski esmu aizgrābts, lasot Žuna Džana un Džona Halideja grāmatu "Mao: cits stāsts" (Izdevniecība"Atēna", 2007. gads). Pirms ķerties klāt 700 ar kapeikām biezajai grāmatai, es protams rēķinājos, ka šis ķīnietis kā jebkurš cits komunistu cūka ir briesmonis, kam nobruģēt taciņu uz savu troni no citu cilvēku galvaskausiem ir tīrais nieks. Tomēr lasot šo grāmatu sanāk, ka Mao Dzeduns bez jebkādiem pārspīlējumiem ir uzbūvējis ātrgaitas lielceļu ar četrām joslām no savu tautiešu kauliem uz troni. Pārsteidzošākais, ka Mao nežēlība nav bijusi tēžu un formulējumu abstrakcija, ka bija sastopama tādos cilvēkos kā Pēteris Stučka vai tajā pašā Ļeņinā. Šie cilvēki bija klasiskas "baltās apkaklītes", kas savas rokas mērkt asinīs bija gatavi vien sēžot pie rakstāmgalda, izdonot baisas pavēles, zinot, ka simtiem asinskāru pakalpiņu tās izpildīs. Mao Dzeduns turpretī ir spilgta vizualizācija racionālam un reizē iracionālam aprēķinam, kāds citādās politiskās sistēmās diez vai būtu iedomājams. Te pat nobāl teiciens par Romas nodedzināšanu.
Ak jā, kādēļ to visu vispār rakstu. Iedomājos, ka būtu bijis svētīgi nosūtīt uz Ķīnu Mao valdīšanas laikā tos cilvēkus, kas šodien raidījumā "Nekā personīga" pauda neapmierinātību ar Okupācijas muzeja nelietderīgo pastāvēšanu...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru