Velosipēdi ir viena no manām lielajām mīlestībām. Tāpēc tā sāku cepties, ieraugot meičas ar vareniem frīkriteņiem. Skaidri atminos, ka pirmais ritenītis manā mūžā bija pažuvušu salātu krāsas "Miška" ar brūnām riepām. Tad tiku pie svaigu salātu krāsas saliekamā divriča "Kama", ko dažādu transformāciju veidā astoņdesmito gadu nogalē pārtaisīju par sinepju krāsas BMX. Patiesībā, kāds tur BMX. Uz saliekamā riteņa diskiem tika montētas mopēda "Delta" riepas (ak, cik grūti ar tām bija mīties!). Priekšējā dakša tika tīta kreklos un ar āmuru izdauzīta taisna, savukārt saliekamā riteņa rāmja vidus tika izzāģēts, lai Klaipēdas ielas namu pārvaldē- pie toriezējo BMX zēnu mekas santehniķiem, kur vienīgais maksāšas līdzeklis bija pudele ar kādu kārotu metinātāja dziru (citreiz noderēja vecie labie trīs rubļi), tika iemetinātas divas rores, kuras tika atrastas turpat metāllūžņu kaudzē. Tad sekoja citi eksperimenti kā priekšējā klaņa zobrata nomaiņa uz mazāku, savukārt aizmugurējās zvaigznītes apmaiņa uz krietni lielāku. Tādas toreiz bija uz "Orļonok" riteņiem. Un viss tikai tādēļ, lai ar tām sasodītajām mopēda riepām vieglāk mītos. Tad sekoja citi "uzlabojumi", piemēram, aizmugurējo rumbiņu izjaukšana un atstāšana bez bremzēm, lai pedāļi brīvi grieztos atpakaļ. Jo redz, padomju savienībā nebija saliekamā riteņa izmēru diski, kuros tiktu iespieķotas sporta riteņu rumbiņas. Tādēļ ierasto kājbremžu vietā tika izvēlētas no veca "Tūrista" noņemtas rokas bremzes. Tā kā veikalos nekā nebija, trosītes mūždien labākajā gadījumā bija par īsu. Vai bija pamatīgi bojātas un rezultātā reti kad bremzes stradāja labi. Nākamā transformācija bija mēģinājumi pārspieķot aizmugurējos diskus, lai ieliktu sporta riteņa rumbiņas. Ar kādu piekto reizi puslīdz sanāca, jo spieķu garums un rumbiņu izmēra atšķirības darīja savu. Astoņnieki, astoņnieki un vēlreiz astoņnieki. Ja nebija astoņnieki, tad olas, olas un vēlreiz olas. Kad ar to tika galā, sekoja mēģinājumi tikt pie "īstiem" BMX ragiem. Šajā ziņā visērtākie ragi bija no mopēdiem "Delta". Tos savukārt mopēdu īpašnieki ar lielu prieku mainīja pret zemākiem motociklu ragiem. Un tādējādi radās lielisks barteris. Lai ragi nelūztu nost, starp rokturiem vajadzēja iedabūt stiprinājumu. Visvienkāršākais šķita vienkārši iemetināt mazu rorīti. Atkal tika meklēta namu pārvaldes pudeles brālības palīdzība. To, cik šie samopālo BMX eksperimenti lika ciest, palikt bez zobiem, lauzt locekļus, jau būtu cits stāsts.
Tāds īsumā ir mans stāsts, ko atcerējos, ieraugot frīkbaikeres Kūrmājas prospektā. Ne pa tēmu teiksiet?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru