Meklēšana

2010. gada 26. maijs

Kā pie Jums? Pie mums nekā jauna.

Vakar vakarā, kā katru gadu, piespiedu sevi sev neraksturīgai nodarbei- atkal skatījos Eirovīziju. Katru gadu stingri un nelokāmi nolemju, ka nekad vairs. Nu varbūt šoreiz... varbūt kaut kas labāks. Cerēju uz kādiem norvēģu brīnumiem. Eh, muļķis. Vakars zaudēts- viss kā vienmēr. Labākajās multikulturālisma tradīcijās divu krāsu koncerta vadītāji, kā iepriekšējos gados daudz dienvidslāviski- grieķisko skaņu ar bezgaumīgu tartararīdi un krieva vaidēšana piecu muzikantu pavadībā. Aiz valstiskās apziņas būtu zvanījis par Aishu, kaut atzīšos tā viņas dziesma man sirdi nesildīja, taču tā kā to neļauj darīt, savu balsi atdevu beļģim.
Bet mūsu galā nekā jauna. Ja neskaita lokālos pārdzīvojumus. Nu lūk, daži. Pagājušo nedēļ izmēģināju topošo veloceliņu. Uzrakstīju par to. Biju šausmās, cik gājēji rīkojas neapdomīgi. Un re, šodien jau izlasu, ka pirmie nelaimes gadījumi.
Citādi Liepājā viss pa vecam- no rīta drēgns un apmācies, pa dienu lija, tagad saulains, taču vējains.

Beidzot internetā ir iespēja apskatīt Gruzijas neatkarības dienas militāro parādi, ko nekādi citādi neredzēju. Es tomēr apbrīnoju šo tautu. Krīze tiem nekad nav beigusies kopš 1989.gada, kad Tbilisi padomju armija ar sapieru lāpstiņām izgaiņāja demonstrantus. Tādu labklājību kā mēs viņi nav baudījuši. Arī Latvijas miera stāvoklis, ko baudām no 1991. gada augusta, šiem tikai sapņos varētu rādīties. Redz, ir taču apņēmība- trešdaļa Gruzijas zem krievu zābaka, bet svētkos smaidošas sejas, braši karavīri. Arī armija, kas cieta pamatīgus zaudējumus Krievijas iebrukuma laikā, atkopusies tik tālu, ka i jaunas formas tapušas, i jauna tehnika sadabūta. Bet mēs tik čīkstam. Kā lielākās ziņas pēdējās dienās lasāmas tikai kriminālās vēstis. Un tad vēl par Šlesera- Ušakova ģīmetnēm, kas ar pipeli uzgleznotas. Bet radio un TV visu laiku borē smadzenes par pansionātam uzdāvāto medus burku un patversmē paņemto suni. Vienkārši super!

Nav komentāru: