Uz Krakovu

Pirmās dienas lielākais iepriecinājums- jauka jeņķu stila viesnīca ar labu tualeti, ērtu gultu un apsargātu autostāvvietu. Varbūt vienīgais, kas iztraucēja, desmitiem trokšņainu ukrainas ebreju, kas bija ieradušies uz kaut kādu kārtējo holokausta pasākumu zem nosaukuma "es atceros" vai "stāstiet par to", vai kaut kā līdzīgi, līdz vēlam vakaram skaļi smējās un pīpēja zem logiem.

Pirmdien ar mīļo Crysler veiksmīgi nokļuvām Krakovā- tik izslavētajā poļu pērlē. Jāsāk ar to, ka ceļš uz Krakovu gaužām žēlīgs. Vairāk atgādina ceļa posmu no Liepājas līdz Rucavai. Biju iedomāies, ka Polijas galvaspilsētu un tās slavenākos tūrisma rajonus savieno vismaz četrjoslu šoseja, ja ne jauns ātrgaitas bānis. Normālas braukšanas priekus var baudīt vien fragmentāri, jeb precīzāk sakot, tik pat kā nemaz. Tādēļ lielais optimisms pirmdienas pēcpusdienā ap 16:00, ka pēdējie 300 kilometri no Varšavas līdz Krakovai būs jauka un ātra pavizināšanās līdz Tatru pakājei, izpalika. Krakovu sasniedzām vien tuvu deviņiem vakarā. Arī paša iebraukšana Krakovā maigi sakot uz šoka robežas. Par Krakovu liecināja vien GPS bļaustīšanās, nevis kāds uzraksts.
Viesnīca iepriecina. Holiday inn ķēdes jeņķu tipa hotelis brīnišķs. Numuriņos kondicionieris, ērtas gultas. Pat tējkanna. Toties ledusskapja nav.

Otrdien bija plānota Krakovas apskate, bet to drukāšu pēcāk. Īsumā tāds ir pirmdienas apraksts.