Fotografēšana un knipsēšana

Šodien mazliet uznāca iedvesma pārdomām par fotogrāfiju. Vēl pirms Jaunā gada A.Lebedeva blogā izlasīju gana loģisku skaidrojumu viņa fotografēšanas stilam (tie, kas šad tad tur iegriežas, zin, ko un kā viņš uzņem, tādēļ neiedziļināšos). Es varbūt arī saprotu viņa sarkasmu par tiem, kas cenšas savas bildes uzņemt un pēcapstrādē uzlabot līdz relatīvam perfektumam, jo mūsdienās tā tiešām kļuvusi par māniju. Rodas sajūta, ka cilvēki nemaz nenodala dokumentējošas bildes no tādām, kurās izpaužas pseidomākslinieciska pašdarbība. Nez vai ir liela jēga uzņemt bildi ar šķībi greizu horizontu, tad mesties pie PS, lai bildei uzliktu HDR filtra iespējas un tad naski to ievietot kādā publiskā galerijā ar kādu dziļi garīgu nosaukumu kā ''saules zārdi'' vai ''miglas fantāzija''. Atzīšos, jau sen pat neapskatu šādas bildes. Tai pat laikā man rada baudījumu aplūkot fotogrāfijas, ja tās ir iznākušas labi. Arī paša uzņemtas. Un vienmēr uzsveru, ka man nospļauties ar kādu fotoaparātu attēls uzņemts. Ja fotogrāfiju var mazliet uzlabot, es to daru vienmēr. Tādēļ es īsti nesaprotu A.Lebedeva šūmēšanos par fotoaparāta izvēli un vienas markas priekšrocību par otru. Lai man piedod ļaudis zinošāki par manīm, taču es nesaprotu, kāda jēga iegāzt aparatūrā tūkstošus, ja uzņemtais attēls neatšķiras no manas meitas paša lētākā fotoaparāta. Tā taču ir blatošana.

Lai neliktos, ka nodarbojos ar baigā znatoka mētāšanu, mazliet pastāstīšu kā es nonācu līdz šodienas sajūtām.
Lielie veči varbūt smaidīs, bet pēdējo gadu laikā es principiāli fotografēju tikai ar rokas uzstādījumiem, lai autodidaktiski pilnveidotu savu aizraušanos ar fotografēšanu (un nemaz tik vienkārši tas nav, ja atcerēsimies, ka dažus gadus atpakaļ neviens nemaz nesteidzās izklāstīt savus padomus internetā vai lētos žurnālos). Un būs vien jāpiekrīt, ka automātika ir teicams izdomājums, taču fotogrāfijas pievienotā vērtība palielinās, ja tā uzņemta ar autora smadzenēm, nevis tehnikas procesoru.
Šogad būs desmitais gads, kopš esmu iepazinis fotogrāfiju apstrādes iespējas. Sākumā tā bija spiesta lieta, jo digitālo kameru man nebija. Fotogrāfijas skanēju, mācījos šo to palabot. Pirmo digitālo kameru nopirku 2001. gadā. Es pat neatceros nosaukumu. Tiem laikiem dārgu- vismaz daži simti bija. Bildes reti kad varēja uzņemt daudz un tiem laikiem augstākajā kvalitātē, jo aparātam bija neliela iekšējā atmiņa. Jaunie nemaz neatceras, taču es kā lielu dārgumu toreiz dabīju 8 megabaitu atmiņu karti. Pēc tam 16, tad vēl lielāku. Tas nozīmēja, ka kameru droši varēja izmantot ikdienā, nēsājot to līdzi. Kopš tiem laikiem ievēroju, cik svarīgi ir uzņemt to, kam ikdienā varbūt pat ejam garām, taču nepievēršam dažādu iemeslu dēļ pārāk lielu uzmanību. Taču ir vismaz divas iespējas kā to piefiksēt. Var to izdarīt sūdīgi, bet var interesanti. Otrā iespēja mani valdzina. Paldies Dievam, tā domā daudzi un tādēļ ir fotoblogi, kurus regulāri apmeklēju gadiem.

Visbeidzot vakar ieraudzīju, ka latviešu Nikon mājas lapa piedzīvojusi pamatīgas pārmaiņas. Atradu daudz interesanta un noderīga. Taču tai pat laikā jutos mazliet pārsteigts. Piemēram, pie foto padomiem atradu publikāciju, kurā tiek skaidrots kā uzņemt savas vislabākās ceļojumu fotogrāfijas. Aprakstīts jau gana interesnati un daudziem tas varētu noderēt, taču vizuālie piemēri mani parsteidza. Un tādēļ es atkārtojos: lai man piedod ļaudis zinošāki par manīm, taču es nesaprotu, kāda jēga iegāzt aparatūrā tūkstošus, ja uzņemtais attēls neatšķiras no paša lētākā fotoaparāta? Tādēļ vienmēr, pirms kāds sāk polemiku par fotografēšanu, iesaku izlasīt šo kolosālo Kena Rokvela publikāciju: http://www.kenrockwell.com/tech/notcamera.htm. Vismaz pēdējos piecus gadus to ņemu par moto.

Citas pasaules

Pēdējā laikā, esot interneta vidē, lielākoties lasu un skatos daudz vēsturisko resursu. Īpašu sajūsmu rosina fotogrāfijas, kas tapušas laikos, par kuriem vien lasāms grāmatās. Viens no manu zināšanu baltajiem plankumiem bija pilsoņu karš ASV. Protams, tā jau nav, ka nebūtu šo to par to lasījis vai redzējis kādu miglfilmu. Taču tādu pamatīgu izpratni un skaidras vizualizācijas par šo periodu ASV vēsturē esmu guvis, apmeklējot un pastudierējot vairākas interesantas vietnes, piemēram šo te: http://www.civilwarphotos.net/. Kaut kas jau tajā visā ir: fotogrāfijās redzēt cilvēkus, kuri dzīvojuši 150 gadus atpakaļ.

Ja reiz paliekam ASV vēstures lauciņā, tad vēl viens fotoblogs, ko regulāri apmeklēju ir Shorpy.com. Pārsteidzošas fotgrāfijas, kuras ikvienu ieved pavisam citos laikos. Tiesa, jeņķu pasaulē. To var aplūkot te: http://www.shorpy.com/.
Starp citu, pagājušonedēļ beidzot nopirku sen ievēroto Lato Lapsas sarakstīto "Brīvības grāmatu". Atzīšos, ka pirku to dēļ Ziemeļkorejas, kuru L. Lapsa esot apmeklējis. Diemžēl, esmu vīlies. Jau pats autora garadarba sākums pagalam pārsteidza, proti, grāmata veltīta diviem viņa kaķiem. Laikam ar tādu attieksmi Lapsa grāmata rakstījis un uzdevis. Priekš kaķiem. Lai man piedod Lato Lapsa, taču grāmata uzrakstīta feļetona garā. Grāmatas pirmajā daļā autors nemitīgi atsaucas uz Džordža Orvela antiutopiju "Nineteen Eighty-Four". Visticamāk, ka līdzību ārprātīgā Kim Čen Ira valdītajā Ziemeļkorejā ar Dž. Orvela darbu ir vairāk nekā vajag, taču, pērkot latvieša žurnālista grāmatu, biju cerējis vismaz uz mazliet lielāku dokumentālo faktu atstāstījumu, subjektīvām pārdomām un kaut nelielu redzētā iztirzājumu plašākas reportāžas veidā. Ak jā, vienviet L.Lapsa atsaucas uz Artemija Lebedeva ceļojumu pa Ziemeļkoreju. Nez vai tas bija prātīgi, jo pazīstamā krievu dizaina granda ceļojums viņa mājas lapā sanāci krietni vien saturīgāks. Tik pat kritisks esmu par grāmatas otro daļu, kas veltīta Turkmenistānai. Fakts, ka šajā Vidusāzijas valstī valda pilnīgs ārprāts, arīdzan ir uz delnas. Taču Lapsas darbs vairāk iederētos kāda sestdienas žurnāla atvērumam ar nosaukuma "Tēvoča Muhameda stāsts netīrā tējnīcā".

Ziemeļkorejas sakarā iesaku aplūkot šo fotoblogu: http://sergeydolya.livejournal.com/59591.html.

Kak harašo bilo!

Esmu jau apradis ar domu, ka viena noteikta sabiedrības daļa ar asarām acīs atceras tos laikus, kad pienu tirgoja stikla pudelēs, visas burtnīcas bija zaļas, bet celofāna iepirkumu maisiņi ar uzrakstu "Marlboro" pie jūrniekiem maksāja piecus rubļus. Taču kad šo pašu manieri sākuši pārņemt letiņu jaunieši, biju pārsteigts. Ko viņi par to visu zin? Vai tiešām šie nesenie bērni uzskata, ka PSRS un Brežņevs bija analogs Čegevarai?
Nesen, esot kādā veikalā nejauši dzirdēju divu jaunu cilvēku sarunu, kuri sprieda, cik labi esot bijis pie krieviem vecos laikos. Viss esot bijis lēts. Spriežot pēc ārienes, šie cilvēku tos "krievu laikus" varēja atcerēties vien bērnu ratiņos un arī tad labākajā gadījumā fragmentāri. Gribēju te mazliet ierakstīt arī savas atmiņas par šiem laikiem, taču atradu vienu precīzu aprakstu par veikalu kultūru padomju zemē: http://tema.livejournal.com/268634.html. Iesaku palasīt, īpaši tiem, kas to neatcerās.

Kā būtu, ja būtu

Iesaku apskatīties: http://tema.livejournal.com/254448.html. Man sirds ietrīcējās, vai tiešām mūsu VEF un Radiotehnika? Bet...

Kā rodas plakāti

Izlasīju pārdomas par padomju propagandas tēmu "Māte Dzimtene sauc", kuru mums it kā stāstīja. Skolā kā pieņemts, pēcāk: ko katrs dzirdējis. Varbūt kāds atceras, bet kāds nē. Bet šodien izlasot citu viedokli, esmu pārsteigts, cik cilvēki tomēr ir smieklīgi. Brīžam līdz absurdam.

Izlasiet: http://tema.livejournal.com/227075.html

Asi, bet principā precīzi

Iesaku izlasīt visiem interneta anālēs klejojošajiem labi zināmā cilvēka viedokli. Šur un tur nepiekrītu, tomēr šodienas konjunktūrai, īpaši Austrumos, aktuāli.

Adrese te: http://tema.livejournal.com/200453.html