Dzelzsceļa uz Vecliepāju vairs nav

Sliežu demontāža, kas savienoja Jaunliepāju ar Vecliepāju.

Izlasīju, ka pašvaldība vērsusies pie "Latvijas dzelzceļa" ar lūgumu demontēt pusotra kilometra garo dzelzceļa posmu, ko ieriekš izmantoja sērkociņfabrika un citi uzņēmumi. Loģiski jau ir, ka vajadzības pēc šī dzelzsceļa atzara nekādas. Rūpnīcas Vecliepājas daļā tik pat kā nav, bet tās, kuras ir, pēc vilcieniem neprasās. Mūsdienās to visu paveic ceļu vilcieni- kravas mašīnas. Taču tīri emocionāli savādi. Kādreiz tak tik bieži te stūmās vilcieni. Un tieši šī atzara dēļ okupācijas laikos nojauca unikālo dzelzsceļa tiltu, kurš laikos, kad Liepājas ezers bija kuģojams, bija izgriežams.

Jaunais dzelzceļš uz Liepājas ostu

2009. gada 21. martā, Pulvera ielā.

Pa sazin cik lielām naudām Pulvera ielā tapa dzelzsceļa posms, kas savieno Liepājas ostu ar pārējo pasauli. Iepriekšējais gāja tieši gar staciju, šķērsojot Raiņa ielu, radot vienkārši neizsakāmas neērtības. Bet še tev bija. Ilgu laiku šīs sliedes rūsēja un mūžīgie sastrēgumi vecajā vietā turpinās vēl šobaltdien. Kādēļ?

Dažviet sodi ir humāni

2009. gada 18. janvārī, dzelzsceļa stacijā.

Visur cenas ceļas, sodi kļūst lielāki, bet te viss pa vecam. Pat rodas kārdinājums pārkāpt noteikumus...

Latvijas dzelzsceļa tanki

2008. gada 10. maijā, pie dzelzsceļa stacijas.

Esot stacijā, nejauši ieraudzīju vilciena sastāvu, uz kura bija uzkrauti trīs tanki. Vērīgāk lūkojoties, varēja redzēt, ka tanki ir pārtaisīti par greideriem. Pēcāk uzzināju, ka tie pieder Latvijas dzelzsceļam un tie stāv Jelgavā. Diemžēl, pie rokas nebija sakarīgas tehnikas, vien mašīnā mazītiņš fotoaparātiņš, kur nekādu labo ainu neiegūt.

Izvestos pieminot

Sliežu ceļš Tores stacijā, pa kuru 1949. gada 25. martā sākās daudzu Liepājas puses ļaužu ceļš uz Sibīriju

2005. gada 25. marta dienā saule bez jebkādas žēlastības sāka kausēt pēdējos sniega laukus un ledu. Atceroties izvestos Latvijas iedzīvotājus, ko baisā okupācijas vara izveda uz Sibīriju, pavasara tuvums lika cerēt, ka nekas tāds vairs nevar notikt. Un skats uz nākotni daudziem kļuva gaišāks.

Šaursliežu dzelzsceļa tilts pār Bārtas upi

Tilts pār Bārtu

2001. gada vasarā bijām Bārtas upes krastā. Brienot cauri nātrēm, nonācām gluži vai kā rēgu pasaulē. Brikšņos atradām šo tiltu, par ko nekā nezināju. Tagad gan noskaidroju, ka kādreiz Dubeņus un Rucavu savienoja šaursliežu dzelsceļš. Pār Bārtas upi Ječu tuvumā upi škērsoja šāds tilts. Varens tilts, patiesi! Iedomājaties skatu, kad no meža varenai lokomatīves taurei švilpjot un melnus dūmus mesdams, upi sķērso bānītis, kas ved ļaudis uz Rucavu. Diemžēl, šo brīnišķo transporta artēriju likvidēja pagājušā gadsimta sešdesmito gadu sākumā. Viena šī tilta daļa tagad ir Grobiņā. No tās uztaisīts gājēju tiltiņš aiz Grobiņas pilsdrupām. Būtu brīnišķi, ja šī tilta pārpalikumi vismaz tiktu saglabāti nākamajām paaudzēm. Bet, kas par to domās?