Interesantas lietiņas nāk gaismā

Vismaz pēdējos divus gadus esmu skeptisks pret ekonomisko lokālpatriotismu. Uzreiz bildīšu, ka nenēsāju Ogres ražojuma svīterus, "Laumas" apakšveļu man nenāktos vilkt aiz citiem iemesliem. Ar sagrabējušu RAF busiņu nebraukāju un radio klausos mašīnā, kurā VEF magnetolas nav. Toties dažus gadus atpakaļ šī patriotisma vārdā nopirku VEF tālruni. Tas bija lēts arī. Bet pēc neilga laika tas sāka čerkstēt un tas nonāca tam paredzētajā vietā- atkritumu konteinerā. Lai nu kā, ne par šīm lietām biju domājis. Vairāk par pārtiku, bez kuras neiztiekam ne dienu. Tad nu lūk, kad eju uz vietējo tirgu pirkt vietējos letiņu kartupeļus, no katrām piecām reizēm man iesmērē absolūti neēdamu produktu. Pat tad, ja kartupeļus tirgo lauku onkulis ar netīriem nagiem un galvo, ka tirgojamā šķirne esot adreta vai ķeizars, kas nākusi no pašmājas vagām, izrādās- kartupelis ir absolūti neēdams. Rezultātā praktiski lielāko daļu no kartupeļiem pērku veikalos un nedomāju, kas tos audzē. Ar citiem dārzeņiem protams tirgū vieglāk, jo tos var nogaršot. Svaigu smilšainu kartupeli jau neēdīsi. Arī par citu vietējo produktu biežo neatbilstību slavētajai kvalitātei vai cenai, arī esmu pārliecinājies daudzkārt. Piemērs, tie paši piena produkti veikalos. Es jau saprotu, ka atkal grauju pašmāju ekonomiku. Bet varu minēt spilgtu piemēru, kad principiāli pirku Latvijas ražojuma pienu 1 L pakās, tas skāba pārsteidzoši ātri, neskatoties uz to, ka mūsu ledusskapī tas nestāv ilgāk par divām dienām. Garša nebija kaut kas tāds, lai pie tā turētos. Kā jau veikala ūdeņainam pienam. Arī cena kļuva aizvien, aizvien augstāka, līdz izmēģināju "Supernetto" dabūjamo "Old Farmer" par 0.37Ls litrā. Iznākums, ka jau vairāk kā gadu to par aptuveni vienādu cenu arī pērku. Identiska situācija ar skābo krējumu. Kad vispārīgās mantrausības eiforijā par nelielu Latvijas ražojuma krējuma paciņu man sāka prasīt gandrīz latu, es neko neteicu. Bet kad Latvijas radio 1 izdzirdēju, ka pa šo naudu man piedāvā nevis krējumu, bet gan man nesaprotamu krējuma izstrādājumu, biju šokā. Neesmu izvēlīgs, bet es netaisos bāzt mutē kaut kādus izstrādājumus, ja maksāju par skābu krējumu. Tādēļ sāku sekot uzrakstiem uz iepakojumiem. Satrūkos, kad teju uz visiem skābā krējuma iepakojumiem bija šis sasodītais uzraksts maziem burtiņiem- "Skābā krējuma izstrādājums". Nonācu pie secinājuma, ka tai pašā "Supernetto" nopērkams 10% skābais krējums polipaka iepakojumā, kurš maksā tieši uz pusi lētāk. Es pat nepievēršu uzmanību, kas to ražo. Gan jau kāds gudrāks cilvēks zinās teikt, ka tie leišu un igauņu krējumi ir slikti, tajos nav mūsu zemniecības pozitīvie fluīdi, taču lūk, ko izlasīju šodien. Izrādās, ka Latvijas produktu veselīgums ir mīts. Ticēt tam vai nē, nemaz nedomāju par to. Rakstā ''Latvijā ražotā pārtika nemaz nav tik veselīga'' lasāmi visai satraucoši fakti, par ko jāpadomā gan. Neesmu idiots, kas domā, ka mūsu lauksaimnieki neizmanto pesticīdus, ka arklu velkt bērītis, bet vēl dažus gadus atpakaļ es tik tiešām ar lielām aizdomām raudzījos uz visām tām maksimas maizēm, leišu saldējumiem un holandiešu redīsiem. Patriotisma vārdā biju gatavs pirkt mūsu preces. Bet kad pateicībā par to saņemu vidējas kvalitātes preci un beigu beigās vēl izrādās, ka mūsu piena kombināti iepērk vai grasās iepirkt pienu no Lietuvas, esmu ļoti dusmīgs. Tā ir ņirgāšanās.

Ja runā par to pārtiku, tad te vēl kāds raksts par to: http://www.diena.lv/lat/politics/sabiedriba/udensgala-kancerogena-ella
un te arī: http://www.nra.lv/zinas/16058-iebilst-pret-modificetas-partikas-audzesanu-un-razosanu.htm