16. janvārī, izlasot laikrakstu "Neatkarīgā", iepriecināja intervija, kuru ilgi gaidīju- ar izcilo juristu un labi ieredzēto Andri Grūtupu. Visumā intervija ar labskanīgo nosaukumu ''Nācijai ir vajadzīgs līderis'' nelika vilties. Tostarp daudz drosmīgu vārdu. Daudz tāda, iekš kā vērts tomēr ieklausīties vairumam vēlētāju un vairumam politikā nodarbinātos. Taču pēc intervijas man neatlika nekā cita, kā sēsties un pārdomāt tajā izlasīto. Es nekādā ziņā nespētu sacensties tajā, ko zin advokāts Grūtups, tomēr savā cilvēcībā un emocijās šur tur īsti negribu piekrist. Piemēram, uz jautājumu vai ''Satversmes maiņa, kas nostiprinātu un paplašinātu prezidenta tiesības atlaist parlamentu, nelīdzētu?'', Grūtupa kungs pauž kritisku viedokli prezidenta virzienā. Lūk, daļa viņa atbildes: "[...]Vaira Vīķe-Freiberga atļāvās konfrontēt ar Saeimu otrā termiņa beigās, kad bija pamatīgi uzaudzējusi autoritāti. Bet Zatlers, muļķīgi viņu kopēdams, sāk savu prezidentūru ar konfrontāciju ar parlamentu. Tā ir negudra rīcība, kas liecina, ka viņam pašam nav savu domu – turpina tikai to, ko iesākusi Vaira Vīķe-Freiberga. Visa šī Satversmes grozīšana par tiesībām atlaist Saeimu ir ļoti slikta ideja, kas valsts pārvaldē viesīs tikai jukas. Tas kalpos bļāvēju un destruktīvu personu vairošanai valsts pārvaldē[...]". Iespējams, ka konfrontācija ar Saeimu šodienas kritiskajos apstākļos arī nav tas labākais solis, taču es tiešām īsti nesaprotu, kādēļ gan prezidents, pēc būtības pildīdams valsts morālās autoritātes lomu, nevarētu kritizēt Saeimu un izmantot valsts augstākajā pamatlikumā dotās tiesības? Jā, iespējams Satversme, kura tik tiešām ir novecojusi un mūsu laikam neatbilstoša, nepieļauj datumu nosaukšanu, lai parlaments adekvāti reaģētu uz Valsts prezidenta kritiku. Taču, apsverot šodienas konjunktūru, kaut kādu kompromisu taču ir jāizrāda arī Saeimai, ieskaitot Saeimas priekšsēdētāju Daudzes kungu, kura turēšanās pie likuma burta burtiski daudziem šķiet kaitinoša, taču likumiski pamatota. Tādēļ tik kategorisku spriedumu Zatlera virzienā arī no Grūtupa puses īsti neatbalstu. Lai nu ko par viņu agrāk pauda liberālo radikāļu mediji un šaubīgas reputācijas organizācijas, tomēr Zatlers nav sētmalas ampelmanis, kurš izlīdis nezin no kurienes, atšķirībā no vairuma Latvijas politikāņu, kuru kopējā masa ir bijušās muzeju apkopējas, bijušie komjaunatnes sekretāri, caurkrituši ledus tirgotāji, laimes meklētāji no ārzemēm vai vienkārši cilvēki, kuri politiskajos procesos nokļuvuši vairumam nesaprotamā veidā. Tiesa gan, jāpiekrīt Grūtupa kungam, ka būtu vērtīgi aizdomāties un beidzot sākt faktiskus darbus, lai nākamais prezidents būtu visas tautas vēlēts. Tas noteikti nebūs atrisinājums demokrātijai dabiskiem strīdiem un nevienprātībai. Tās noteikti nebūs brīnumzāles. Jo diez vai, vēlot prezidentu, pēkšņi cilvēki, kas savēlējuši pilnu Saeimu ar tiem, kas tur tagad sēž, ievēlēs kādu šķietami izcilu personību. Un nav noslēpums, ka diez vai tad par prezidentu būtu kļuvis Valdis Zatlers, kura iepriekšējais darbs medicīnā kādām ļautu šaubīties par viņa zināšanām un lēmumu lemšanas kārtību. Visticamāk, ka masu psihozes vadītu, daudzi ļautiņi nobalsotu ne par vienu citu, kā Liepājas pašvaldībai analfabētiskos padomus sniegušo Vairu Vīķi Freibergu. Kādēļ? Domāju, nav tādu, kas tam racionāli spēs rast atbildi. Vieni neslēpj sajūsmu, ka prezidente labi runā vairākās svešvalodās. Otriem joprojām palikuši atmiņā prezidentes klaigāšana Dziesmu svētkos. Trešie viņu uzskata par lielu Latvijas patrioti, neskatoties uz to, ka tieši Vairas Vīķes Freibergas laikā notika vislielākie triecieni nacionālās valsts pamatiem. Piemēram, ar prezidentes gādību drakoniski tika mainīti pilsonības un valodas likumi, pretēji citu valstu lēmumiem, Latvija tomēr labprātīgi atdeva skaisto Abrenes apriņķi Krievijai, kaut Eiropas Savienība un NATO to nemaz neprasīja. To tikai centās iestāstīt šodienas ''opozicionārs'', toreizējais Ārlietu ministrs un bijušās prezidentes labā roka Maskavas apmeklējuma laikā 9. maijā- Artis Pabriks. Arī strīdīgie jautājumi par tā saukto latviešu ''vainu'' holokaustā tieši ar Vairas Vīķes Freibergas regulārajām aktivitātēm nonāca līdz tik kritiskai atzīmei, ka izcēlās pat jautājumi par Otrā pasaules kara zaudējumu atlīdzināšanu no valsts budžeta, bet visiem zināmos vēsturiskajos datumos Brīvības pieminekli ierobežoja ar žogu un policistu rindām. Diemžēl, tā nav tikai Latvijas nelaime, ka tās priekšstāvji neattaisno liktās cerības. Pretēji uzskatam, ka parlamentāri ievēlēts prezidents vienmēr ir slikts vai politiski atkarīgs, neatbilst patiesībai. Lai kā būtu patikusi Vaira Vīķe Freiberga, tieši viņa tika ievēlēta visšaubīgākos apstākļos, izmantojot dažādas viltības un izraisot plašas politiskās batālijas parlamentā vairāku dienu garumā, kamēr Valdi Zatleru pretēji biežiem izsmiekliem neievēlēja zooloģiskajā dārzā, bet gan Saeimā tūkstošu atbalstītāju un noliedzēju klātbūtnē. To, kur politiķi ir tikušies, ko runājuši vai ko ēduši, ir tikai banāli spriedumi, kam nav likumīga pamata.
Tā vai citādi, bet izmaiņām ir jābūt. Kaut vai tādēļ, ka Saeimas vēlēšanas tik tiešām ir pārvērtušās par bagāto un ietekmīgo klubiņa cīņas lauku, aizcērtot parlamentārā panteona vārtus deguna priekšā ikvienam, kam nav bijusi tā laime būt šī klubiņa biedram vai vismaz pietuvinātajam. Tas nenozīmē, ka būtu atceļama 5% barjera, ka vēlētāju loks būtu jāpaplašina vai būtu kardināli jānojauc pastāvošā kārtība. Ierosme pārtraukt tā saukto "lokomotīvju" praksi jau vien būtu liels solis uz pozitīvām pārmaiņām. Latvijas Universitātes Valststiesību zinātņu katedras lektors Arvīds Dravnieks ļoti precīzi nodēvējis šo praksi: ''Šobrīd balsošanas sistēmai pietiek ar dažiem aktieriem, jeb, kā tos profesionālajā slengā sauc, lokomotīvēm. Partijas intelektuāli noplicinās, cilvēki faktiski tiek atgrūsti– sākumā no lēmumu pieņemšanas, vēlāk arī no ievēlēšanas.''*
Šķiet jau sen vajadzēja pārdomāt nelielas izmaiņas vēlēšanu kārtībā. Bieži aprunātā mažoritārā vēlēšanu sistēma diez vai jebkad Latvijā tiks ieviesta un diez vai tā būtu vajadzīga. Jo arī tad, ja visi simts deputāti tiktu ievēlēti kā bezpartejiski, sabiedrības labā šie ļaudis visticamāk nekādu lielu labumu nedotu un iespējams, parlamentārie kašķi sasniegtu vēl lielākus apmērus. Taču kaut neliela iespēja iekļūt parlamentā cilvēkam, kurš guvis sabiedrības atbalstu, bet nepārstāv kādu partiju, būtu diezgan godīgi. Jautājums: kā gan to izdarīt, nepārkāpjot Satversmi un kardināli nelaužot vēlēšanu kārtību, reizē arī to nesadārdzinot? Subjektīvi es, nepretendējot uz zināšanām likumdošanas būvniecībā, kā vienu no iespējām redzu atvēlēt kādu procentuālu daļu neatkarīgiem deputātiem, piešķirot pa vienam mandātam, piemēram, no katra vēlēšanu apgabala vai lielākajām pilsētām. Paralēli katras partijas listēm katrā vēlēšanu apgabalā būtu saraksts, kurā varētu tikt izvirzīti, piemēram, desmit ārpuspartiju kandidāti. Lai sarakstā iekļūtu tiešām godprātīgi cilvēki, līdzīgi kā tas ir partijām, arī šiem cilvēkiem nāktos iemaksāt drošības naudu, iesniegt obligātas atskaites KNAB un VID par pēdējā gada darbību. Lai izveidotu dabisko barjeru, kandidātam nāktos savākt kādu likumiski limitētu un notariāli apstiprinātu cilvēku parakstu skaitu, kas iesniedzams Centrālajā vēlēšanu komisijā.
Nobeidzot ar to, ko sāku, atkal gribas pievērst uzmanību Andra Grūtupa paustajam, kurš varētu uzņemties nācijas līdera lomu. Īsti nezinu, tas teikts pa jokam vai nopietni, taču viņa norādītie kandidāti uz šo nācijās līderu lomu mani gaužām apbēdināja. Nenoliedzot, ka Grūtupa nosauktais tautpartijietis Gundars Bērziņš ir gudrs un erudīts cilvēks, nenoliedzot, ka Andris Šķēle ir spēcīgs līderis un nepavisam nenoliedzot, ka ļoti labs saimnieks, drosmīgs cilvēks un ļoti spēcīgs politiķis ir Aivars Lembergs, tomēr nebūtu gatavs viņus pieņemt par savas nācijas līderi. Kādēļ? Pirmkārt, es varu nosaukt vismaz duci citu, kuri manuprāt arī būtu labi nācijas līderi. kam ar valdošām partijām un to lēmumiem nav sakara. Taču ne par to runa. Es baidos, ka izvairīties no turpmākiem satricinājumiem mums neizdosies vēl ilgi, ja nespēsim atrast citus nacionālos līderus, spēcīgus politiķus un valsts virzītājus. Nav jābūt īpaši apdāvinātam spriešanas spējās, lai secinātu, ka nekādas sabiedriskās vienotības šo pieminēto kungu vadībā nebūs. Nebūs tādas ne Repšes vadībā, ne skandālista Štokenberga vadībā. Nebūs kopējā gara arī tad, ja par līderi izvirzīsim jebkuru no patreizējās Saeimas, no patreizējiem ministriem, ministriju parlamentārajiem sekretāriem un daudziem citiem cilvēkiem, kuri faktiski vada valsti. Vienkārši tādēļ, ka sabiedrība ir pamatīgi vīlusies. Varbūt pat vīlusies visā valstī, kas ir nepiedodami un bīstami. Kad rodas tik ierastais jautājums: ko darīt vai kādi ir priekšlikumi, atliek samulst. Jo nav jau tā, ka no diviem miljoniem Latvijas iedzīvotāju neviens negrib būt gudrākais cilvēks valstī. Tas, kurš sniegs atbildi, kā salabot valsti un sabiedrību, arī būs tas nācijas līderis un nācijas glābējs. Taču tieši tad, kad tāds uzrodas, visos laikos un valstīs, sākušās lielas nelaimes. Jo jēdzieni "likt noticēt" un "spēt izdarīt", ir dažādi.
Tā vai citādi, bet izmaiņām ir jābūt. Kaut vai tādēļ, ka Saeimas vēlēšanas tik tiešām ir pārvērtušās par bagāto un ietekmīgo klubiņa cīņas lauku, aizcērtot parlamentārā panteona vārtus deguna priekšā ikvienam, kam nav bijusi tā laime būt šī klubiņa biedram vai vismaz pietuvinātajam. Tas nenozīmē, ka būtu atceļama 5% barjera, ka vēlētāju loks būtu jāpaplašina vai būtu kardināli jānojauc pastāvošā kārtība. Ierosme pārtraukt tā saukto "lokomotīvju" praksi jau vien būtu liels solis uz pozitīvām pārmaiņām. Latvijas Universitātes Valststiesību zinātņu katedras lektors Arvīds Dravnieks ļoti precīzi nodēvējis šo praksi: ''Šobrīd balsošanas sistēmai pietiek ar dažiem aktieriem, jeb, kā tos profesionālajā slengā sauc, lokomotīvēm. Partijas intelektuāli noplicinās, cilvēki faktiski tiek atgrūsti– sākumā no lēmumu pieņemšanas, vēlāk arī no ievēlēšanas.''*
Šķiet jau sen vajadzēja pārdomāt nelielas izmaiņas vēlēšanu kārtībā. Bieži aprunātā mažoritārā vēlēšanu sistēma diez vai jebkad Latvijā tiks ieviesta un diez vai tā būtu vajadzīga. Jo arī tad, ja visi simts deputāti tiktu ievēlēti kā bezpartejiski, sabiedrības labā šie ļaudis visticamāk nekādu lielu labumu nedotu un iespējams, parlamentārie kašķi sasniegtu vēl lielākus apmērus. Taču kaut neliela iespēja iekļūt parlamentā cilvēkam, kurš guvis sabiedrības atbalstu, bet nepārstāv kādu partiju, būtu diezgan godīgi. Jautājums: kā gan to izdarīt, nepārkāpjot Satversmi un kardināli nelaužot vēlēšanu kārtību, reizē arī to nesadārdzinot? Subjektīvi es, nepretendējot uz zināšanām likumdošanas būvniecībā, kā vienu no iespējām redzu atvēlēt kādu procentuālu daļu neatkarīgiem deputātiem, piešķirot pa vienam mandātam, piemēram, no katra vēlēšanu apgabala vai lielākajām pilsētām. Paralēli katras partijas listēm katrā vēlēšanu apgabalā būtu saraksts, kurā varētu tikt izvirzīti, piemēram, desmit ārpuspartiju kandidāti. Lai sarakstā iekļūtu tiešām godprātīgi cilvēki, līdzīgi kā tas ir partijām, arī šiem cilvēkiem nāktos iemaksāt drošības naudu, iesniegt obligātas atskaites KNAB un VID par pēdējā gada darbību. Lai izveidotu dabisko barjeru, kandidātam nāktos savākt kādu likumiski limitētu un notariāli apstiprinātu cilvēku parakstu skaitu, kas iesniedzams Centrālajā vēlēšanu komisijā.
Nobeidzot ar to, ko sāku, atkal gribas pievērst uzmanību Andra Grūtupa paustajam, kurš varētu uzņemties nācijas līdera lomu. Īsti nezinu, tas teikts pa jokam vai nopietni, taču viņa norādītie kandidāti uz šo nācijās līderu lomu mani gaužām apbēdināja. Nenoliedzot, ka Grūtupa nosauktais tautpartijietis Gundars Bērziņš ir gudrs un erudīts cilvēks, nenoliedzot, ka Andris Šķēle ir spēcīgs līderis un nepavisam nenoliedzot, ka ļoti labs saimnieks, drosmīgs cilvēks un ļoti spēcīgs politiķis ir Aivars Lembergs, tomēr nebūtu gatavs viņus pieņemt par savas nācijas līderi. Kādēļ? Pirmkārt, es varu nosaukt vismaz duci citu, kuri manuprāt arī būtu labi nācijas līderi. kam ar valdošām partijām un to lēmumiem nav sakara. Taču ne par to runa. Es baidos, ka izvairīties no turpmākiem satricinājumiem mums neizdosies vēl ilgi, ja nespēsim atrast citus nacionālos līderus, spēcīgus politiķus un valsts virzītājus. Nav jābūt īpaši apdāvinātam spriešanas spējās, lai secinātu, ka nekādas sabiedriskās vienotības šo pieminēto kungu vadībā nebūs. Nebūs tādas ne Repšes vadībā, ne skandālista Štokenberga vadībā. Nebūs kopējā gara arī tad, ja par līderi izvirzīsim jebkuru no patreizējās Saeimas, no patreizējiem ministriem, ministriju parlamentārajiem sekretāriem un daudziem citiem cilvēkiem, kuri faktiski vada valsti. Vienkārši tādēļ, ka sabiedrība ir pamatīgi vīlusies. Varbūt pat vīlusies visā valstī, kas ir nepiedodami un bīstami. Kad rodas tik ierastais jautājums: ko darīt vai kādi ir priekšlikumi, atliek samulst. Jo nav jau tā, ka no diviem miljoniem Latvijas iedzīvotāju neviens negrib būt gudrākais cilvēks valstī. Tas, kurš sniegs atbildi, kā salabot valsti un sabiedrību, arī būs tas nācijas līderis un nācijas glābējs. Taču tieši tad, kad tāds uzrodas, visos laikos un valstīs, sākušās lielas nelaimes. Jo jēdzieni "likt noticēt" un "spēt izdarīt", ir dažādi.
*- http://www.politika.lv/index.php?id=3819
Intervija ar A. Grūtupu: http://www.nra.lv/zinas/15279-grutups-nacijai-ir-vajadzigs-lideris.htm
Intervija ar A. Grūtupu: http://www.nra.lv/zinas/15279-grutups-nacijai-ir-vajadzigs-lideris.htm
1 komentārs:
Jā, tāda Hitlera mums šobrīd droši vien nav un tik drīz nebūs! Bet vēlēšanu likumā vienkārši jāatceļ % barjera, tad arī nenaudīgie varēs tikt iekšā! AG
Ierakstīt komentāru