Politiskie novērojumi oktobrī

Kā jau ierasts, visapkārt notikumu jūra. Kopainā nekā īpaša, viss pa vecam. Kā vienmēr, grūti man apiet politisko jandāliņu. Iedziļinoties un ķeroties pie iztirzāšanas, šis tas pārsteidz. Piemēram, politikas dārziņā visu uzmanības centrā visiem labi zināmais Andris Šķēle. Šī oligarha atgriešanos politikas druvā Tautas partija cenšas padarīt par teju otro Jēzus Kristus atnākšanu. Nevar noliegt, ka atšķirībā no viena otra Tautas partijas membera, piemēram, Slakteru Ata (kurš joprojām dzīvo savā pasaulītē un esot gatavs atkal tapt par ministru), Šķēle ir ļooooti erudīts, zinošs un spēcīgs līderis. Atšķirībā no patreizējā tautpartejieša Nr.1 Mareka Segliņa, cienītais oligarhs atstāj daudz, daudz pārliecinošāku iespaidu, par kādu Vents Armands Krauklis, Vinets Veldre vai jebkurš cits oranžais roku cēlājs varētu tikai sapņot. Viņus no Saeimas ar godbijīgu piecelšanos un aplausu jūru nepavadīs nekad. Bet ne par to runa. Lai ko tur tautpartijas kvekšķi runā par iekšējo demokrātiju, plurālismu un ierindas biedra stāvēšanu malā, pārsteidz kas cits: kā tas nākas, ka Andra Šķēles partija tik ilgus gadus ir vārījusi visus šos mēslus? Pieņemsim, ierindas biedrs to nezināja un neredzēja. Un ja Andris Šķēle kā bargais tētis nāk satīrīt savu padoto nedarbus, vai nenāktos skaidri un gaiši atzīt, ka Tautas partija ir vairāk nekā ļoti atbildīga par patreiz valstī notiekošo? Visumā piekrītu oranžo skaļākajam kritiķim Kārlis Streipam: "[...]Šķēle bija ļoti labs premjerministrs. Viņš bija pareizais cilvēks pareizajā vietā tad, kad Latvijas iedzīvotājiem bija jāpasaka, ka laiks sakost iztīrītos zobus, uzvilkt gludinātās bikses un ķerties pie darba. Bet kāds viņš būtu politiķis tagad? Vai viņš ir gatavs atzīt, ka "Tautas" partija pēdējo pāris gadu laikā ir kļūdījusies atkal un atkal, un šo kļūdu pamatā bijis nekas cits, kā prātam neaptverama uzpūtība un pašslavināšana?[...]".
Gribas iemest akmeni arī jaunlaicēnu dobītē. Patreizējā pozīcija politikā agrāk tik ļoti ķircinājās un burtiski barojās no latviešu Borata neveiklās intervijas, ka pienākot valdīšanas laikiem aizmirsa tās pašas lamatas. Nu sabiedrībā notiek diskusija par ekonomikas ministra Arta Kampara komunikācijas spējām. Būtu nelāgi ņirgāties par ministra angļu valodas zināšanām. Nu ļoti šaubos vai vairums Latvijas ministri visos laikos un visos politiskajos spēkos ir pārāki savās svešvalodu zināšanās, nerunājot par Ļeņina valodu. Taču es nudien nespēju nobrīnīties par elementāru paškritikas trūkumu. Vai tad Kampars cerēja, ka, esot zem mediju lupas, Latvijā par viņa rosīšanos Zviedrijā neuzzinās?
Toties manās acīs savu reitingu ir pacēlis visiem zināmais dzīvnieku draugs Ingmārs Līdaka. Paldies, Ingmār! Nacionālais lepnums ir jāsargā kā īstam vīram, nevis kā Jurim Dobelim , vāvuļojot.
Visbeidzot nespēju apiet laikrakstu "Diena". Pēc raidījuma "Kas notiek Latvijā?", manas bažas, ka šo laikrakstu pametušajiem ir radies iespaids par savu vienreizīgumu, unikalitāti un īpašo stāvokli pie žurnālistikas debesīm, apstiprinājušās. Bez tam bijušo "dieniešu" nemitīgā sabiedrības dalīšana pareizajos un nepareizajos man jau sāk izraisīt riebumu.