Dienesta auto

Jau kuro reizi nākas lasīt par dažādām pseidoproblēmām, kas man šķiet absurdas pēc būtības. Šoreiz par dienesta auto likstām.
Es varbūt kļūdos, taču neredzu nekādu problēmu tanī, ja valsts struktūru autoparks tiek sadalīts vairākās daļās- operatīvais, kuru izmanto dažādi speciālie dienesti, paliek kā ir. Tās ir valsts dienestu mašīnas. Skaidrs, ka prezidents un ducis citu valsts augtsāko amatpersonu ar divriteni nebrauks. Savukārt no transporta, kas vizina deputātus vai dažādu līmeņu klerkus valsts maizē, ir jānodala. Atklāti sakot, es neredzu nekādas loģikas tanī, ka pastāv tāda Saeimas autobāze, kurai pat pēc līdzekļu apcirpšanas pienākas teju divi miljoni latu. Katrs deputāts drīkstot ik mēnesi nobraukāt līdz 1500 km, komisiju un frakciju vadītāji – līdz 3000 km, bet Saeimas prezidija locekļi – līdz 5000 km. Saeimas autobāzē esot 75 automašīnas un pieci mikroautobusi. Protams, neesmu informēts, kādi pienākumi ir Saeimas autobāzei, taču mulsina, ka tautas priekšstāvjiem kaut kas tāds vispār ir vajadzīgs. Šķiet šis institūts saglabājies no padomju laikiem, kad augstākā nomenklatūra baudīja savu īpašo sociālo stāvokli ar dienesta automašīnu, kroņa šoferi, bezmaksas ceļazīmi uz kādu sanatoriju vai ārpuskārtas vietu rindā pasūtījumu galdā pēc Dienvidslāvu cepumiem un Bulgāru konservētajiem tomātiem.
Piedodiet, bet es nesaprotu, kādēļ deputātam vajadzīgs bezmaksas limuzīns un šoferis piedevām? Vai tiešām deputāta ienākumi ir tik nelieli, ka viņš nevarētu atļauties izmantot personīgo transportlīdzekli? Un ja deputātam tik tiešām kaut kur ir jādodas, bet nav savas mašīnas, Saeimas autobāzes funkciju pilnībā spēj pildīt privāta kompānija, kura uzvar noteiktas klases spēkratu iznomāšanas konkursā. Piemēram, deputāts piesaka, ka kādu dienu 10:00 viņam nepieciešams doties uz turieni vai turieni. Privātā kompānija par pasūtījumu ir tīrā sajūsmā un skaisti nospodrināts spēkrats ar visu vadītāju jau gaida pie Saeimas durvīm. Vai tas nebūtu lētāk, nekā valstij pirkt sazin kādas tur klases limuzīnus, maksāt tekošo mēnešalgu algu limuzīna šoferim plus vēl apmaksāt garāžas un remonta izdevumus? Piedevām vēl visa šī ķēdīte apaug ar visiem zināmiem birokrātiskiem izdevumiem. Kas gan var būt labāks, ja valsts atsakās no sev neraksturīgām funkcijām, ļaujot nopelnīt privātajam uzņēmējam?
Kas attiecas uz privātā sektora dienesta transportu, problēma vispār šķiet absurda un pašreiz valsts rīcība vairāk atgādina kaut kādu Kubas modeli. Jau redzams, ka privātās kompānijas masveidā maina dienesta transportlīdzekļu formālo piederību, lai izvairītos no jauniem mesliem. Vai nebūtu vienkāršāk noteikt pārejas periodu, liekot par pienākumu uz firmas transporta uzstādīt valsts sertificētu tehnisko izmaiņu līdzekli vai, kas precīzi ļautu fiksēt katras transporta vienības kustību, kā tas jau ir uz kravas automašīnām. Bez tam mūsdienās netrūkst uzņēmumu, kas savas automašīnas aprīkojuši ar GPS raidītājiem, lai izvairītos no tā, ka darbinieki dienesta automašīnas izmanto savām vajadzībām. Liekot par pienākumu uzstādīt raidītājus, kuri lasa maršrutu un sastāda ceļazīmi, kas tiek aplikti ar valsts nodevu jau uzstādot, atbrīvotu uzņēmējus no sarežģījumiem, modelējot nodokļa lielumu pēc dzinēja kubatūras vai citādām pazīmēm.
Taču nav noslēpums, ka šī ķeza ar uzņēmumu mašīnām lielā mērā sākās tieši tādēļ, ka atšķirībā no citām Eiropas Savienības valstīm, privātpersona Latvijā, pērkot automašīnu par saviem līdzekļiem, bija ļoti nevienādā situācijā salīdzinot ar tiem, kuri pirka dienesta automašīnu kā ''firmas mašīnu''. Privātais lietotājs ne tikai maksāja iedzīvotāju ienākuma nodokli un valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas, bet arī atšķirībā no uzņēmuma nevarēja atgūt pievienotās vērtības nodokli. Tādējādi iedzīvotājam auto maksāja vismaz divas reizes dārgāk nekā uzņēmumam. Un nav jau noslēpums, ka tā darīja ļoti daudzi.