Diezgan bieži man kāds prasa: par ko es balsošot vēlēšanās? Itin bieži es pats sev to varu prasīt. Jau krietnu laiku mans dzīvesveids ir tik apolitisks, ka varu atļauties daudz. Varu klusēt, ko līdz šim esmu darījis, varu neklusēt.
Atzīšos, vēl gadu atpakaļ domāju par visiem 100%, ka atbalstīšu Pilsonisko savienību. Patika, kā Kristovskis nolika pie vietas Šleseru. Patika Kalnietes rosīšanās. Patika "The Soviet Story", kur šīs partijas dalībnieki nebijās paust patiesību. Kad šī partija apvienojās ar Jauno laiku, nekādu ļaunumu neredzēju. Pat neredzēju nekā slikta, kad kopā ar Sabiedrību citai politikai tika izveidota apvienība Vienotība. Bet pēc 1. jūlija par sevi atgādināja vecais teiciens, ka vismaz daļa politiķu smird. Daudzi smird īpaši, liekot domāt, ka termins "politiskais līķis" ir visai precīzs. Nē, man 1. jūlijs neko nenozīmē kā cilvēkam, kas nav piedzīvojis ne Baigo gadu, ne Otro pasaules karu. Taču šā gada 1. jūlijā es ieraudzīju jau aizmirstās sajūtas, ko nozīmē valsts, kurā joprojām valda aprēķina cilvēki, karjeristi, pašlabuma meklētāji vai vienkārši gļēvuļi. Ar to domāju diezgan nelāgās atmiņas par 16. marta notikumiem.
Es protams saprotu, ka, cerot uz siltiem krēsliem politiskajā panteonā, ietapt margināļa godā ir liela neraža. Skaidrs, ka pirms vēlēšanām visu nosaka nauda un tie, kas aiz šīs šmeles stāv. Skaidrs, ka pirmsvēlēšanu laiks ir ļooooti dārgs, tādēļ atliek ne vien mēģināt izlavierēt starp naudas devēju noteikumiem un vēlētāju pieprasījuma pēc noteikta rakstura publiskās politikas, bet ir liela dilemma, kā apslāpēt savu pārliecību un ticību kaut kādiem ideāliem, kas tikuši sludināti. Krietni vieglāk ir tiem, kam nav nekādu ideālu, bet pavisam vienkārši, ja nav nekādas pārliecības. Ja tās nav, tad nekas nav sludināts un tas nozīmē, ka ir bijusi prasta pirmsvēlēšanu diršana, prasti sakot. Tādi kā Šlesers, acis nemirkšķinot sasola zelta kalnus, bet pēc tam neko neizpilda, un tas ir viens. To, ka tādi kā Baķka aicināja nebalsot par Latvijas neatkarības deklarāciju pirms 1990. gada 4. maija, sakot, ka tā nebūs LR, bet būšot L(PS)R un pēcāk ne mirkli nežagojās ņemt visus politiskās korupcijas labumus, pēc tam vēl snauduļot Saeimas prezidijā, arī nav liela nelaime. Vai mazums absurdu esam pieredzējuši? Cits jautājums, ko tad, ja līdz pēdējam brīdim sludināti ideāli par gaišo nākotni un lolotas cerības iekļūt augstākajos politikas gaiteņos, pievienojoties kādam politiskajam līķim? Vai paliek cerības, ka šī vecā un trūdošā politikāņu kopa nesabojās šos ideālistus, par kuriem tik bieži teikts- ļaujiet tak jaunajiem iet politikā? Protams, ka sabojās. Tādēļ tik daudzi mokās savā letiņa lokālpatriotisma dilemmā: kā būt tālāk, kam ticēt, par ko tad balsot...
Bet man šo dilemmu nav. Es neticu jebkādām politiskām metamorfozēm pirms šīm vēlēšanām, lai vai cik lielas centības nebūtu. Es neuzticos partijām, kuras vainojamas visās mūsu iepriekšējo gadu nelaimēs. Galu galā- es neuzticos partijai, kurus vada politiķis, kas ne tikai praktizē, bet arī publiski demonstrē poligāmu dzīvesveidu, maz atšķirdamies no Afganistānas vai Pakistānas mullām.
Nobeigumā rodas jautājums: ko izvēlēties tam, kas nevēlas oligarhu, shēmotāju un citādu politisko gangsteru visatļautību? Partiju apvienību, kuras rindās ir vairāki idioti ar histērisku uzvedību un vainojami 13. janvāra nekārtībās vai partiju apvienību, kurā ir tie paši vecie shēmotāji ar duci cilvēkiem, kas līdz šim spējuši gūt plašāku atpazīstamību vien ar "Latvijas Avīzes" īpašnieka maigo gādību? Varbūt kļūdos, bet mazāk biedējoši ir tie, starp kuriem ir daži idioti.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru