Krakova liek vilties

Neskatoties uz savu manifestēto reliģiozitāti, saukļiem, ka Krakova ir poļu ķēniņu pilsēta, skaistāko baznīcu vieta, par Krakovu man palika emocijas, kas redzamas šajā bildē.

Krakova pārsteidz divējādi. No vienas puses tā ir vēsturiska pilsēta ar daudziem grezniem dievnamiem, pīlīm un unikāliem namiem, kādus citur redzēt var neizdoties, taču no otras puses tā ir pagalam nekārtīga pilsēta ziemeļnieka acīm. Pēc slavenās Krakovas diez vai tagad atļaušos kritizēt Liepājas ielas, veikalus un parkus.

Polijā cilvēku netrūkst, taču viņiem uz katra krustojuma jābūvē visādi altārīši un jākrāso laukakmeņi, tādēļ nav laika tirgot biļetes. Un mums- cilvēkiem, kas to nesaprot, bija jāgaida uz milzu rindu, lai ietiktu Vāveles pilī.


Krakovā trūkst cilvēku, lai tirgotu biļetes un tīrītu ielas, jo simtiem poļu pilda sludinājumu un reklāmas staba funkcijas.

Ja salīdzina Krakovas vecpilsētu ar Vecrīgu vai Tallinas vecpilsētu, jāatzīst, ka Krakovā tā ir diezgan liela, platākām ielām, augstākām mājām, taču diez vai tīrāka un vienkāršam tūristam draudzīgāka. Ja Vecrīgā no braucošas mašīnas jāuzmanās vien pa retam, tad Krakovas vecpilsētā ir jādomā, kur iet, jo pilnas mazās ieliņas ar taksometriem, dažāda veida rikšām un dažādu marku biezo mašīnām. Atklāti sakot, ja Krakovā nebūtu slavenās Vāveles pils (kurā strādāja tikai viena kase un plus 35 grādu karstumā pie tās nācās stāvēt vairākas stundas, kas noslēdzās ar rindas pamešanu), slavenais tirgus laukums ar milzu katedrāli, tad Vecrīga ar savu glamūru sit pāri. Diezgan lielu riebumu par Krakovu atstāja simtiem uzbāzīgu gidu, vizinātpiedāvātāji, reklāmu dalītāji, iekšā saucēji un prasti ubagotāji ar netīrām kājām, kuras par godpilnu pienākumu viņi uzskata uzlikt uz soliņa tā, lai visi ārzemnieki riebumā šķobītos. Ja prasa vienu, piecas vai desmit reizes, var pieciest, bet ja dienas laikā prasa un piedāvā desmitiem vai pat simtiem cilvēku, tas ir drausmīgi pretīgi, uzbāzīgi un apnīkoši. No uzbāzīgiem poļiem nācās burtiski atkauties kā no mušām.

Šmucīgie Krakovas vecpilsētas soliņu aizņēmēji.

Kā nomācošu vēl gribu pieminēt diezgan nesaprotamu apsargu rosīšanos. Nolikt mugursomu zālītē, lai apmainītu objektīvu nevar, jo uzreiz pieskrien klāt līdz zobiem bruņots polis, bet rupji sakot, dirst tur drīkst. Baznīcā ubagot drīkst, bet fotografēt nedrīkst, par ko atgādina pāris uzstājīgu vīru. Pat bez zibspuldzes, pat maliņā griestus, pat klusu un tālu no visiem. Nospļāvos un fotografēju, neskatoties uz šļahtiča riešanos.

Lai dabūtu šādas bildes, Krakovā ne tikai jānes līdzi fototehnika 20 kg svarā, bet arī jābūt gatavam uz konfliktiem ar poļu apsargiem.

Citādi jau jauki, ja piemirst par nelāgo. Bija ko apskatīt, pafotografēju. Ar kuģīti, kas drīzāk nosaucama par garāžā no dēļiem saskrūvētu plostu ar laivas aprisēm, izbraucām pa netīro Vislu. Atlika smaidīt, kad redzējām, ka zem tiltiem ne tikai nav savākti plūdos atnestie gruži, bet ap grandizo Vāveles pili pat nav nopļauts zālājs un apslaucīti trotuāri. Čubīši, pudeļu korķi un citas drazas. Atzīšos, Krakovu tādu nebiju iedomājies. Vismaz pēc tik biežiem atstāstījumiem par Krakovu kā vienu no Eiropas pērlēm.

Vislas krastmala pie slavenās Vāveles pils uz mani atstāja dīvainus iespaidus. Restorāni, kur goda vietā gružu konteineri, vizināšanās gondolas no prastiem dēļiem, kas nokrāsotas ar grīdas krāsu, netīrie trotuāri, šmucīgā upe pa kuru peld pudeles un spaiņi...

Teikšu tā- ja Rīgai būtu tik pat labi saimnieki kā Ventspilī, tā pārspētu piecas Krakovas. Pagaidām man kā liepājniekam, neskatoties uz mākslīgi ievazāto bizantiskumu, Rīga tomēr šķiet krietni jaukāka nekā Krakova.

Jaukākās atmiņas bildēs saliku te: http://www.flickr.com/photos/aigarsprusis/sets/72157624671183280/