Herberts Cukurs- visu apjūsmots nacionālais varonis, kas ar saviem lidojumiem ierakstījis neizdzēšamu lappusi Latvijas un visas pasaules aviācijas vēsturē. Līdz padomju okupācijai izskatīgā un staltā H. Cukura fotoattēls bija gandrīz vai katra latvieša mājā. Jaunu meiteņu elks, piemērs, kam vēlējās līdzināties praktiski ikviens jauneklis Latvijā. Šis tumšmatainais liepājnieks ar īsti kurzemnieciskajiem sejas vaibstiem, drosmi un prātam neaptveramu izveicību bija leģenda, kuru tagad nomelno cilvēki, kam nekas nav svēts. Pēc Otrā pasaules kara pret Herbertu Cukuru vairākkārt izvirzīja apsūdzības par līdzdalību ebreju slepkavošanā, taču pierādījumus neatrada un lietas izbeidza. Neskatoties uz to, ebreju teroristi, Izraēlas valsts atbalstīti, izcilo latviešu aviatoru un lidmašīnu konstruktoru Herbertu Cukuru 1965. gada 24. februārī Urugvajas galvaspilsētā Montevideo zvērīgi nogalināja. Vainīgie nav notiesāti līdz pat šai dienai, kaut slepkavas ir zināmi...
Drosmīgais liepājnieks
Sirmie liepājnieki savās atmiņās Herbertu Cukuru vispirms atcerējušies no tālajiem divdesmitajiem gadiem kā drošsirdīgu, pat pārgalvīgu debesu triku meistaru, kas Liepājas debesīs ar savu lidmašīnu veicis acīm neticamus paraugdemonstrējumus. Tie, kurus Herberts Cukurs izvizināja, otro reizi viņa lidmašīnā vairs neriskēja kāpt. Cukura iemīļotais teiciens bija: "Gaisā vēl neviens nav nosities, nosisties var tikai uz zemes." Bez tam vēl ilgi pa Liepāju klīda sarunas, kā Cukurs ar savu lidmašīnu, kurai bija nomontēti spārni, no Karostas mēģināja nokļūt pilsētas centrā. Cukura savādais brauciens pa Kalpaka un Raiņa ielām beidzās, kad iejaucās Liepājas prefektūras kārtībnieki.
Kurš gan nebija dzirdējis par Herberta Cukura lidojumu pa Karostas (tagad Kalpaka) tilta apakšu, kad viņa lidmašīnu no ūdens virsmas šķīra burtiski metrs. Diemžēl, šādu pārgalvību dēļ H. Cukuram bija jāatstāj dienests armijā. Bet tikai uz neilgu laiku.
Neskatoties uz Herberta Cukura pārgalvīgajiem piedzīvojumiem, savā būtībā viņš bija ārkārtīgi gudrs un erudīts cilvēks. Neviens nenoliegs, ka lidmašīnu konstruēšana nebūtu pa spēkam jebkuram. Cukurs to varēja. Pat vēl vairāk. Viņa lidaparāti bija tik labi, ka pirmās Latvijas Republikas laikā valdība pat plānoja uzsākt Herberta Cukura konstruētos bumbvedētājus C-6 būvēt Latvijā gan pašu armijas, gan eksporta vajadzībām.
Aviatora biogrāfija
Izcilais latviešu aviācijas pionieris Herberts Cukurs dzimis 1900. gada 17. maijā Liepājā, mehāniskās darbnīcas īpašnieka un amatnieka Jāņa Cukura ģimenē. Herberta Cukura māte bija Anna Cukurs, jaunavas uzvārdā Skudra. Mazais Herberts savu bērnību pavadīja Liepājā, kura toreiz vēl bija Cariskās Krievijas impērijas galvenā ostas pilsēta Eiropas daļā. Kopā ar savu brāli Herberts ļoti bieži un ilgi, līdz vēlam vakaram pavada tēva mehāniskajās darbnīcās uz tagadējās Brīvības ielas. Visticamāk, ka iespaidi šajā darbnīcā arī ir iemesls H. Cukura interesei un talantam tehniskajos darbos. Jau agrā bērnībā un vēlāk jaunībā vecāki ievērojuši Herberta tieksmi uz dažādu mehānismu meistarošanu.
Herberts Cukurs Brazīlijā pilotējot paša būvēto hidroplānu(Foto: H.Cukura dēla Ričarda Cukura īpašums)
Herberta Cukura vārdu ir mēģināts notraipīt ar melu dubļiem ne vien reiz vien. Tā latviešu sociāldemokrātu līderis, kolaborants un tautas nodevējs Bruno Kalniņš, savā atmiņu sējumā „Vēl cīņa nav galā!”, kas iznāca apgādā «Memento» 1983. gadā, piemin kādu jaunieti– Herbertu Cukuru, kurš 1919. gada februārī Liepājā tika izslēgts no Latvijas sociāldemokrātiskās jaunatnes savienības, jo nodarbojās tur ar boļševistisku propagandu. Viņš esot uzturējis kontaktu ar toreizējās latviešu boļševiku valdības kara komisāru K. Pētersonu. Ja zinām, ka tieši sociāldemokrāti bija ārkārtīgi naidīgi pret jauno Latvijas valsti un vēl 1919. gada smagajos mēnešos, kad Latvijas Pagaidu valdība cīnījās par savas tautas un valsts izglābšanu no divām naidīgām varām, virs Liepājas domes nama, kurā valdīja sociāldemokrāti, plīvoja sarkanais karogs, jo sarkanbaltisarkanais karogs sociāldemokrātiem bija svešs līdz pat divdesmito gadu otrai pusei. Jāsecina, ka Bruno Kalniņš pamatīgi liekuļo. Un B. Kalniņa sadarbība ar PSRS okupācijas spēkiem 1940. gadā apstiprina šo secinājumu.
1919. gadā Herberts Cukurs pabeidza Liepājas četrgadīgo skolu un 1919. gada 22. martā brīvprātīgi iestājas jaundibinātās Latvijas valsts armijā. Uz to brīdi Herbertam ir tikai 18 gadu. H. Cukurs ticis iedalīts 2. Ventspils kājnieku pulka Cēsu bataljona leģendārajā 7. rotā, kura tika nosaukta par „Urrā!” rotu. H. Cukurs karoja pret boļševiku okupācijas karaspēku Latgales frontē ložmetējnieku vadā. Par izrādīto drosmi un varonību Herberts Cukurs tika paaugstināts dienesta pakāpē par seržantu. Pēc Brīvības cīņām Cukurs iestājās Kara skolas virsnieku kursos, kur ieguva savu pirmo virsnieka pakāpi- Latvijas armijas leitnanta zīmotnes. 1921. gada 7. septembrī Cukurs pārcelts uz Aviācijas divizionu, kur sāk apmācības Aviācijas skolas lidotāju kursos. Līdz 1922. gada 22. septembrim H. Cukurs ir nolidojis gandrīz 12 lidstundas. Pēc tam Cukurs uzsāk savus pirmos patstāvīgos lidojumus. Līdz 1922. gada 10. novembrim Cukurs veica lidotāja pārbaudes lidojumus un ieguva lidotāja- novērotāja statusu.
Viņa vārds neizdzēšami ierakstīts vēsturē ne tikai ar savu drosmīgo dalību Brīvības cīņu laikā un dienestu Latvijas aviācijas spēkos, bet arī ar lidojumiem vienatnē pāri kontinentiem un arī ar lidmašīnu projektēšanu un konstruēšanu. Tieši ar šo, it kā neredzamo darbu, Herberts Cukurs arī sāka savu ceļu aviācijā, 23 gadu vecumā uzbūvējot pirmo lidmašīnu C-1. Dienot Aviācijas divizionā, H. Cukurs aviācijas darbnīcās uzsāka savas pirmās personiskās vieglmotora lidmašīnas C-1 būvi.
Jau 1923. gada 13. janvārī Herberts Cukurs tiek paaugstināts par virsleitnantu un viņš tika iedalīts 1. nodaļā kā iznīcinātāju lidotājs. H. Cukuram jālido ar Vācijas Ķeizariskās armijas trofejlidmašīnām „Fokker” DVII un Itālijas ražojuma „Balila”. Dienesta laikā Herberts Cukurs dzīvoja Rīgā, Baltās muižas ielā 18- 2.
Tradicionālo Latvijas aviācijas svētku laikā 1924. gada 15. jūnijā Herberts Cukurs savu lidmašīnu ir gandrīz pabeidzis un izstāda to publiskai apskatei ar nosaukumu „Auseklītis”. Tā bija pirmā brīvi nesošā zemplākšņa lidmašīna Latvijas aviācijā vispār. Lidmašīnai bija tikai 12 ZS motors. Patiesībā šo lidmašīnu varēja arī nodēvēt par motoplanieri. Pilnībā lidaparāts tika nobeigts 1924. gada 15. jūlijā, kad pirmo reizi Cukurs ar to arī izlidoja. Uz lidmašīnas konstrukciju lielu iespaidu bija atstājis vācu aviokonstruktors Dr.ing. Verners fon Langsdorfs. Herberta Cukura projektēto un uzbūvēto C-1 Langsdorfs aprakstījis žurnālā „Flugoche” 1925. gada marta numurā. C-1 bija izgatavots no koka un aviācijas finiera, kuru toreiz ražoja tepat Latvijā un eksportēja pat uz Vāciju. Lidmašīnai bija lieliskas planēšanas spējas. Nelielais motors (pirmais motors bija ”Harley Davidson” motocikla dzinējs, ko plaši izmantoja arī citu valstu aviatori- tai skaitā ASV) bija iemesls lidmašīnas apgrūtinātajam ieskrējiem un pacelšanās manevram. Kaut Latvijas aviatori un lidotāji pret šo Cukura lidmašīnu izturējās skeptiski un rezervēti, vēlākā avioindustrijas attīstība pierādīja, ka tieši šāda tipa lidmašīnām ir lemts nomainīt tradicionālos divplākšņus. Tieši Latvijas vadošo aviatoru un lidotāju stagnātisko uzskatu dēļ, ka divplākšņi ir stabilāki un drošāki, Latvijas armijas un civilās aviācijas vajadzībām tika iepriktas šādu tipu lidmašīnas, ieskaitot Latvijas tālaika modernākās kaujas lidmašīnas- angļu iznīcinātājus "Gloster Gladiator".
Savu C-1 „Auseklīti” Cukurs velāk pārdod savam kolēģim Kārlim Konstantam, kurš jauniegādātajam „Auseklītim” uzmontēja jaudīgāku dzinēju- 25 ZS Itālijas ražojuma„Anzani”. 1932. gada 15. aprīlī ar šo pārtaisīto lidmašīnu iet bojā students Jānis Feizaks. H. Cukurs gan J. Feizaku bija apmācījis lidot ar jauno C-3, taču patstāvīgi lidot ar šo lidmašīnu viņš vēl neuzticēja. Tomēr tas nav traucējis J. Feizaku pārgalvīgi doties patstāvīgā lidojumā ar pārbūvēto „Auseklīti”. Sekas tam, protams bija traģiskas, jo nepieredzējušais Feizaks netika galā ar vadību. Pēc katastrofas K. Konstants sadauzīto „Auseklīti” atjaunoja, uzstādot tajā vēl jaudīgāku dzinēju un pārdēvējot par „Peka-Peka”. Savu lielisko lidspēju dēļ, lidmašīna tika ekspluatēta līdz pat 1937. gadam.
1924. gada 20. novembrī Herberts Cukurs atvaļinājās no Latvijas armijas un atgriezā savā dzimtajā pilsētā Liepājā. Atvaļināšanās notiek it kā uz paša gribas un tā arī publiski tika ziņots, taču patiesībā pamats tam bija pieminētā Cukura pārgalvīgā lidošana zem Kalpaka tilta un braukšana pa Liepājas ielām ar lidmašīnu bez spārniem. Bez visa tā Cukuram esot bijušas problēmas ar redzi, kas lidotājiem ir vitāli svarīga.
Liepājā viņš intensīvi turpināja lidojumus ar savu C- 1 pilsētas pludmalē. Līdz 1926. gadam Cukurs veica vairāk nekā 100 lidojumu. Ar savu entuziasmu un aktīvo darbību aviācijas lauciņā Cukurs izraisa ārkārtīgi lielu Liepājas jaunatnes interesi. Jaunieši sāk pulcēties jaunizveidotajā aeroklubā kapteiņa Freimeņa vadībā, Ventspils 2. kājnieku pulkā. Tikmēr pats Cukurs bija atsācis militāro dienestu.
1925. gada 12. janvārī Herberts Cukurs tiek norīkots dienestam uz Liepāju, kur bāzējās mūsu valsts Jūras aviācija. Te Herberts Cukurs kalpo līdz 1927. gada 14. novembrim. Dienot Jūras aviācijā, Herberts Cukurs sāk domāt un strādāt pie savas nākamās lidmašīnas C-3 radīšanas, kas vēlāk pārtop par leģendāro „Kurzemes hercogieni”, ar ko viņs aizceļoja uz bijušo Kurzemes koloniju Gambiju. Lai uzsāktu jaunās lidmašīnas būvi, Cukuram bija nepieciešami diezgan lieli līdzekļi. Šī vajadzība pēcāk kalpo par iemeslu Cukura aiziešanai no armijas otro reizi.
Dienot Jūras aviācijā, 1925. gada decembrī Herberts Cukurs uzsāka priekšdarbus pie savas jaunās C-3 lidmašīnas radīšanas. Visus savus aprēķinus un pašu būves gaitu Herberts Cukurs aprakstījis pirmskara Latvijas superpopulārajā grāmatā „Mans lidojums uz Gambiju”. Cukurs C-3 bija iecerējis kā divvietīgu lidmašīnu ar ārkārtīgi augstām prasībām un lidspējām, lai ar to spētu veikt augstākās pilotāžas elementus. Tālie lidojumi H. Cukuram vēl nebija padomā. Uz C-3 viņš plānoja uzstādīt 35 ZS motoru, kas spētu attīstīt ātrumu 125 km/h. Cukurs lidmašīnu projektēja tā, lai tajā varētu pārmonēt arī jaudīgāku dzinēju, ko vēlāk arī izdarīja.
Būvdarbi pie jaunās c-3 varēja sākties 1926. gada decembrī, kad Liepājas aerokluba enerģiskais priekšnieks kapteinis Freimanis bija sagādājis 800 latu pamatkaptālu. Tika sameklētas nepieciešamās telpas tepat Liepājā. Par palīgiem pieteicās flotes instruktoru skolas kaprāļi- Limbahs, kas gatavoja lidmašīnas apkalumus, Lediņš un Spole, kas bija galdnieki. Tā kā neērtības sagādāja biežā braukāšana no dienesta un dzīvesvietu Karostā uz pilsētas centru, kur atradās darbnīcas, lidmašīnas būvēšana tika pārnesta uz H. Cukura dzīvokli Karostā. Kad lidmašīnai tika izgatavots un samontēts korpuss, un stūres iekārta, par palīgu pieteicās arī jaunmatrozis Plēsums. Bet dzīvoklis lidmašīnas būvei kļuva par šauru. Darbi tika pārnesti atpakaļ uz darbnīcām. Kad likās, ka lidaparāta būve iet raiti, strauji sāka pietrūkt līdzekļu darbu turpināšanai, jo visi materiāli tika pirkti par Herberta Cukura jūras aviācijas virsleitnanta pamatalgu un aviācijas biedrības palīdzību. Alkstot beigt sava lolojuma C-3 būvi, Cukurs atvadās no dienesta Jūras aviācijā un ar uzņēmēja Iknera palīdzību viņš kļūst par šoferi Glūdas dzelzsceļa jaunbūvē. Nomainot prestižo, bet diemžēl ne tik labi apmaksāto dienestu armijā, Cukurs kā kravas automašīnas šoferis vadā akmeņus, granti, dzelzceļa gulšņus. Vēlāk Cukurs iegādājas kravas automašīnu savā īpašumā un turpina smagi strādāt, līdz tas atnes augļus- Cukurs kļūst par ekspeditoru un transoprta daļas vadītāju. Labais atalgojums ir pamats tam, lai varētu atsākties C-3 lidmašīnas būve. Tomēr vairāku apsvērumu dēļ darbi pēc neilga laika atkal ir jāpārtrauc. Cukurs nolemj pārcelties uz dzīvi Rīgā, tuvāk Spilves lidlaukam, kas nākotnē kļūst par galveno Cukura lidmašīnu būves vietu. Tālākā C-3 būve turpinājās visu 1929. un 1930. gadu, līdz 28. aprīlī C-3 tika ielidota.
Šajā pašā laikā arī tika nodibināta Latvijas Aviācijas biedrība, kas palīdzēja Cukuram būvēt savu lidmašīnu.
Uz Gambiju!
Herberts Cukurs arī bija otrais cilvēks neatkarīgās Latvijas vēsturē, kurš pēc neveiksmīgā studenta- lidotāja Upmaļa lidojuma, kas 1923. gadā avarēja Kolkas apkaimē, sāka nodarboties ar bezmotora lidaparātu problēmu risināšanu. Pē C-1 un C-3 uzbūvēšanas, Cukurs Rīgā uzbūvē pirmo Latvijas planieri C-4. Planieris ir būvēts pēc vācu „Zoglin” tipa planiera parauga. Planiera būvei Cukurs izmantoja norakstīto kara lidmašīnu detaļas. H. Cukura konstruētais un būvētais iesācēja tipa planieris C-4 plašākai apskatei tika izstādīts Latvijas ražojumu izstādē Esplanādē 1932. gadā. Pēcāk Cukurs šo planieri pārdeva Jelgavas aizsargu planieristu kopai.
Kad pazīstamais latviešu lidotājs Pūliņš 1933. gada maijā Vācijā cieta neveiksmi brauciena laikā uz Gambiju, Cukurs tā paša gada 28. augustā pārņēma stafeti pārlidojumam uz Gambiju. Bez liekas ažiotāžas (kaut visas Latvijas avīzes togad izplatīja dažnedažādas baumas un puspatiesības par Cukuru) viņš ar savu C-3 „Kurzemes hercogieni”, kas kopš 1930. gada bija pamatīgi izmēģināta, izlidoja uz tālo Gambiju. Diemžēl vecais C-3 „Renault” dzinējs bija sācis nestabili strādāt, jo bija pamatīgi izdilis. Pēcāk šis dzinējs Cukuram sagādāja nevienu vien problēmu un avārijas, taču Herberts Cukurs, būdams arī teicams mehāniķis, spēja mašīnu tik labi salabot, ka ar to bija iespējams turpināt ceļu. Cukurs uzskatīja, ka viņa lidojums ir ne tikai milzīga avantūra un pašmērķis, bet arī visas Latvijas aviācijas gods un prestižs, tāpēc jebkādu atgriešanos Latvijā viņš izslēdza. Pārlidojums uz Gambiju bija svarīgs arī tādēļ, ka tas bija simbolisks akts kurzemnieku lepnumam par savu hercogisti un tās hercogu Jēkabu, kas valdīja hercogistē no 1642 līdz 1682. gadam. Tā kā Cukurs bija kurzemnieks, viņa romantiski patriotiskās jūtas bija saprotamas. Pēc 282 gadiem un 14 dienām, kopš Holande atkaroja no Kurzemes šo koloniju, 1933. gada 3. novembrī viens no visdižākajiem kurzemniekiem visā tās vēsturē- Herberts Cukurs, nolaidās Gambijā ar savu pašbūvēto C-3 lidmašīnu. Par šo smago un briesmu pilno ceļojumu uz bijušo Kurzemes koloniju var lasīt Herberta Cukura 1934. gadā izdotajā grāmatā „Mans lidojums uz Gambiju”.
Ceļš uz mājām Cukuram bija smags un grūts. 1934. gada 17. maijā Cukurs izlidoja finiša taisnē- no Austrumprūsijas uz Liepāju. Liepājā ātri izplatījās ziņa, ka H. Cukura pilotētā lidmašīna tuvojas Liepājai. Ap pulksten 19.oo Liepājas Kara ostas lidlaukā sapulcēās vairāk nekā 7000 liepājnieku. Blakus skrejceļam bija sakurināti trīs lieli ugunskuri, lai atvieglotu C-3 nosēšanos. Drīzumā Liepājas debesīs, liepājnieku saucienu pavadīts, parādijās leģendārais Herberta Cukura C-3, par kuru ik dienas tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju lasīja „Jaunākajās ziņās”. Cukura lidmašīna apmeta ap Liepāju vairākus goda apļus un tad nolaidās ļaužu pārpilnajā lidlaukā. Herbertu Cukuru sveica ģimene- tēvs Jānis Cukurs, sieva Milda Cukurs (jaunavas vārdā Bērzupe), dēlēns Gunārs Cukurs, Latvijas Aviācijas biedrības vadītājs un aviācijas veterāns Nikolajs Sudmalis, Cukura draugs un viņa darbības atbalstītājs Liepājas Aerokluba vadītājs kapteinis Freimanis, bijušie biedri no Jūras aviācijas diviziona Liepājā. Pēc jūsmīgas sagaidīšanas Herbertu Cukuru uz rokām aiznesa līdz automašīnai, ar kuru tas devās apraudzīt savu slimo māti Annu Cukurs un jaundzimušo meitiņu Antineaju Cukurs, kura mūsdienās mīt tālajā Brazīlijā un godam nes sava tēva uzvārdu.
Aigars Prūsis