Laikraksta "Neatkarīgā" portālā izlasīju Jura Paidera rakstu
"Gāzes karā uzvarētāju nebūs". Caurskatot Paidera kunga rakstu, šķiet autors nav ņēmis vērā vairākas nianses. Proti, viņš raksta: "[...]
Iepriekšējais gāzes karš beidzās ar Ukrainas premjerministres Jūlijas Timošenko panākto kompromisu. Viens no kompromisa punktiem bija tāds, ka Krievijas gāzes monopolists nepārdod gāzi Ukrainas uzņēmumam Naftagaz, bet pārdod tieši šim darījumam izveidotam starpniekam. Ne jau velti Jūlijas Timošenko iesauka ir Gāzes princese. Iepriekšējā gāzes kara rezultātā tika uzkonstruēta shēma, kas gāzes biznesu padara necaurspīdīgu, no kura var smelties tie, kas ir iesaistīti. Tagad sanāk, ka Gazprom parādā ir starpnieks. Taču starpnieks ir tukša čaula. Tāpēc arī Ukraina konfliktu vēlas reducēt kā komerciālu strīdu. Starpnieks bankrotē, lai Gazprom noraksta zaudējumus, un dzīve turpinās. Dibinām jaunu starpnieku, kurš taisīs parādus līdz nākamajam gāzes karam[...]". Taču Paidera kungs ir izlaidis kādu faktu: tā sauktais gāzes pirkšanas un pārdošanas starpnieks ir uzņēmums "RosUkrenergo". Šis starpnieks nepiegādā tikai Krievijas gāzi vien, kā to cenšas iestāstīt pasaulei autoritārais Krievijas premjers Vladimirs Putins un pats Paiders arī. "RosUkrenergo" ir starpnieks gāzes piegādei Ukrainai arī no Turkmēnijas cauri Krievijai. Zināms, ka turkmēņu gāze ir krietni lētāka. Un šis starpnieks tika izveidots tieši tādēļ, ka Krievija vēlējās saglabāt savas gāzes tirgu Ukrainā, paralēli pelnot ar gāzes tranzītu uz Ukrainu no Turkmēnijas. Galvenais, lēmumu par šīs "tukšās čaulas" izveidi pieņēma neviens cits kā vien Kremlim lojālais toreizējais Ukrainas premjerministrs un Reģionu partijas līderis Viktors Janukovičs 2004. gada vasarā cieši kopībā ar saviem politiskajiem saimniekiem Maskavā, kad vēl nekādas tā sauktās ''oranžās koalīcijas'' nebija. Paralēli gāzes piegādēm Ukrainai, "RosUkrenergo" piegādāja gāzi arī Polijai. Pēc ekspertu aprēķiniem viena 2005. gada peļņa šim starpniecības uzņēmumam bijusi gandrīz 700 miljonu ASV dolāru, bet nākamajā gadā šī peļņa jau bija teju 800 miljonu ASV dolāru. Tajā pašā laikā bijušā un nākamā Ukrainas premjerministre Jūlija Timošenko nāca klajā ar paziņojumu, ka "RosUkrenergo" nodarbojas ar naudas atmazgāšanu un savas darbības dēļ Ukrainas budžetam radījusi vismaz 1 miljardu ASV dolāru lielus zaudējumus, kā arī izraisījusi gāzes deficītu Ukrainā. 2006. gadā vairāki respektabli ASV mediji (starp tiem "
The Wall Street Journal") ziņoja, ka ASV Federālās izmeklēšanas birojs (FBI) sācis interesēties par "RosUkrenergo" un šī uzņēmuma maz zināmo partneri "Raiffeisen Investment", kurā figurēja viens no tā sauktās Maskavas piektās kolonnas Ukrainā- Reģionu partijas dāsnākajiem draugiem- Dmitrijs Firtašs.
Bez tam Paidera kungs nav ievērojis, ka iepriekš tika panākta vienošanās starp Krievijas "Gazprom" un Ukrainas "Naftogaz", ka no 2009. gada 1. janvāra tiks izveidots jauns operators, kurš nodarbosies ar gāzes tranzītu uz Ukrainu, sadalot jaunā operatora akcijas tieši uz pusēm katrai valstij- 50% Krievijai un 50% Ukrainai. Vainot Ukrainu strīda komercializācijā nav nekāda pamata.
Juris Paiders raksta vēl ko: "[...]
Gruzija Dienvidosetijā karoja ar Ukrainas tankiem, un Krievijas migi tika notriekti ar Ukrainā izstrādātām pretgaisa aizsardzības sistēmām. Cena par antikrievijas ārpolitiku ir pilna samaksa par gāzes piegādēm. Kāpēc Krievijai piegādāt slāvu brāļiem gāzi par puscenu, lai to izmantotu tanku ražošanai, kuri Kaukāzā blietēs pa Krievijas armiju?[...]" Gribas argumentēt pretēju viedokli arī te. Proti, ar bruņojuma eksportu nodarbojas arī Krievija. Un tās ieroču eksports ar Ukrainu nav salīdzināms. Līdz šim vēl nav bijis gadījums, kad Krievija atsakās pārdot bruņojumu valstīm, kuras par nedrošām uzskata tās, kuras par saviem stratēģiskajiem partneriem mēdz dēvēt paši Krievijas līderi. Vēl vairāk. Pretēji Rietumvalstu nostājai, Krievija sekmē Irānas kodolprogrammu. Krievija apgādā ar bruņojumu valstis, kurās ar šiem ieročiem sastrādātie "mēsli" pēc tam ir jāsavāc citām valstīm.
Tāpat ir jāatgādina, ka par savas gāzes tranzītu uz Eiropu Krievija Ukrainai maksā krietni vien mazāk nekā tas izmaksā citās valstīs. Tādēļ Paidera kunga pārmetumi Ukrainai ir absolūti nevietā. Īpaši mītiskā "antikrievijas" ārpolitika. Ja jau paši Krievijas līderi apgalvo, ka gāzes konfliktam nav nekāda sakara ar politiku, tad kādēļ šo politiku saredz Paiders. Ja tomēr Krievija šādi izrēķinās ar Ukrainu politiski, tad jebkādas tālākās sarunas par gāzes cenām un noteikumiem ir liekas.
P.S. Gāzes tranzīta sadārdzinājumu apstiprinājusi arī Krievijai formāli draudzīgā Baltkrievija:
http://www.delfi.lv/news/world/other/article.php?id=22854953 un te, kas ir Dmitrijs Firtašs:
http://files.korrespondent.net/politics/firtash.
2007. gada 12. maija naktī sprādziens atskanēja Kalpaka ielā.
