Kad svētki nosvinēti

Svētku pārpalikums Peldu ielā.

Svētki aiziet, gruži paliek. Cik esmu redzējis ārzemēs, tad tur piederas pie lietas visus pārpalikumus atstāt, kur pagadās. Īpaši sušķīgi man šķita angļi. Žēl, ka arī daudzi mūsējie šīs manieres atzīst par labām. Taču taisnības labad jāsaka, ka vienīgā vieta visā Peldu ielas garumā, kur izdevās atrast gružu kasti, bija pie "Top" veikaliņa Peldu ielā, starp Dzintaru un Ūliha ielu.

Pasaciņa

Ukraiņu virtuve.

Pastāstīšu kādu pasaciņu. Reiz, kad Liepāja bija milzīgās padomju karflotes bāze un ieraudzīt pilsētā zem liepām kādu ārzemnieku bija neiespējami, cilvēki dzīvoja daudz nesteidzīgāku dzīvi. Katrs sīkums, ko tagad uztveram kā neko, bija kas īpašs. Piemēram, par pieciem rubļiem nopirkt celofāna maisiņu, ko rotāja puskaila meitene vai kovbojs, kas pīpēja Marlboro cigareti, bija liels notikums. Iemainīt pret kaut kādu krikumu tukšu alus skārdeni arī bija notikums. Kādā no sestdienas tirgiem nopirkt uzlīmi uz kuras bija uzraksts Camel un uzlīmēt to goda vietā, piemēram uz ledusskapja vai automašīnas pārsega, bija kaut kas ļoti īpašs. Tādi sīkumi darīja mūsu ikdienu īpašu. Bet bija arī citādi īpašas dienas. Kad mamma mani ņēma pie rokas un aizveda uz Jūrmalas parka atrakcijām. Margrietiņa, raķetes un tad autotrodoms. Pēc tam, ja mammai makā bija dažas piecpadsmit kapeikas, sekoja spēļu automāti, piemēram- jūras kauja.
Un tad īpašas dienas kulminācija sekoja bērnu kafejnīcas "Pasaciņa" apmeklējums. Putukrējums metāla trauciņā ar plastmasas kājiņu, ko bija kāri jāēd ar alumīnija tējkaroti, buljona pīrādziņš par 14 kapeikām, bieza tomātu sula graņonkā par astoņām kapeikām. Kā šodien stāv atmiņā krēslainās kafejnīcas telpas ar sienu gleznojumiem no dāžādām multfilmām, ar tumši sarkano dermantīnu apsistā lete aiz kuras stāvēja bārmene, kafijas automāta šņākšana, tējkarotīšu skaņa, kas tika kasīts pēdējās putukrējuma karotes no metāla trauciņa.
Kādēļ es to atstāstīju, jautāsiet. Vienkārši ejot pa Peldu ielu, ieraudzīju, ka kafejnīca "Pasaciņa" vēl ir. Taču zem nosaukuma "Pasaciņa" atrodama Ukraiņu virtuve, kā to vizualizē iespaidīga reklāma, kas darināta tieši tādā manierē, kad uz šo kafejnīcu nācu es, būdams bērns.

Peldu ielas metāla tornis

Metāls desmitiem metru augstumā.

Atzīšos, ka šim tornim eju garām kopš laikiem, kad biju pavisam mazs. Vecāki teicās, ka agrāk tas esot bijis milicijas tornis. Vai tā bija, nezinu. Bet tādas īstas atbildes, kas tas par torni, neesmu guvis līdz pat šai dienai. Vienkārši tas tur ir un viss.
Un tad vēl neslēpšu, ka ļoti gribētos uz tā uzrāpties, lai pilsētu sabildētu no augšas. Bet kā ar šādas darbības likumību?

Lietainais aprīlis

Alejas un Peldu ielas krustojums

Sniega vairs nav. Bet 2005. gada pavasaris atnācis gan tāds slapjš un pelēks.

Degošs šķūnis paralizē visu pilsētas centru

Brīvprātīgie ugunsdzēsēji

Karstā 2002. gada vasara prasīja savu- dega malu malās. Kūlas ugunsgrēku bija tik daudz, ka Liepāju no liesmojošiem graustiem nācās glābt Liepājas rajona brīvprātīgajiem ugunsdzēsējiem. Paldies viņiem par to!
Plašāka notikuma galerija apskatāma te: http://www.poga.lv/photos/aigarsp/sets/set:30107/