Tallina mostas. Otrais gājiens pa vecpilsētu.

Varenie igauņu mūri agrā decembra rītā.

Tumsā redzētais mani tik ļoti aizrāva, ka nolēmu: Tallina jāredz arī pie saules gaismas. Cik nu tā saule tur būs. Cēlos un cītīgi pārstaigāju nakts ceļus. Un atradu, ka pie gaismas Tallina ir vēl skaistāka. Daudz veco namu izremontēti, trotuāri jauni, vecais bruģis sakārtots. Visas zīmes jaunas. Jau no astoņiem rītā igauņu parlamenta apkārtne ļoti dzīvelīga. Apkārt staigā policisti un dzer karstu tēju. Pa Rigikoku leilajiem vārtiem brauc iekšā un ārā mašīnas. Laikam jau deputātu un citu valstisku darbinieku. Un tai pat laikā krievu dievlūdzējo dodas uz vareno katedrāli, kas stāv tieši pretīm parlamentam. Katedrāle, starp citu, pilnībā restaurēta.

No norādēm neko nesapratu.

Zīme, kas brīdina par zagļiem. Kaut Tallina par sevi atstāja ļoti drošas pilsētas iespaidu.

Tallinas vecpilsēta izrādās ir samērā kalnaina.

Kaut arī ziemas priekšvakars un nav pārāk mīlīgs laiks, manu, ka ielās tūristi. Tādi paši vientuļi vilki kā es, kas ar saviem fotoaparātiņiem iemūžina redzēto.
Lai arī saka, ka Igaunijā diezgan daudz krievu, Tallina pārsteidz ar igaunisku noskaņu. Tikai pie viena kroga pamanu ar krāsu uztrieptu uzrakstu krieviski. Līdzīgi kā pie mums, pilsētā daudz Igaunijas valsts karogu. Torņos, pie valsts un pašvaldības ēkām un karogu mastos pie sabiedriskām ēkām.

Tā nav vampīra pils. Tā nav Anglija. Tallina!

Jūtams Ziemassvētku tuvums.

Visbeidzot sajutu, ka tuvojas gada skaistākie svētki- Ziemassvētki. Igauņi ļoti rūpīgi un gaumīgi gatavojas šiem svētkiem. Nekādu krāsainu lampiņu un plastmasas salaveču vai sniegavīru. Vismaz Tallinas centrālās ielas atstāja ļoti rūpīgu iespaidu. Un pār mani nāca vēsts, ka katra latvieša pienākums ir apmeklēt brālīgo igauņu zemi! Te ir skaisti un igauņi ir ļoti laipni! Krieviski gan viņi atbild negribīgi. Un pareizi vien ir.

Ļoti patika laternas.

Gloria!

2007. gada 29. novembrī.

Brauciens uz Tallinu 2007. gada decembrī

2007. gada novembra nogalē bija tā laime apmeklēt mūsu Ziemeļu kaimiņu- igauņu galvaspilsētu. Brauciens gan solījās būt gana vienmuļš, jo vairākas dienas bija paredzēta vienīgi darba lietu kārtošanas. Bet nē. Viss sanāca necerēti labi. Tiesa, apskatīt skaisto Tallinu iznāca vien vēlu vakarā un agrā rītā. Pa dienu citas nodarbes.

Tik sniegots rīts!

Kad izbraucu cauri Ainažu robežkontroles punktam, kā ar lineālu bija novilkta klimatiskā līnija. Uzreiz aiz Latvijas robežas sniegs! Tuvojoties Igaunijas vidienei jau sniegputenis un satiksme samazinājusi ātrumu. Brīžam pat nevarēja redzēt cauri! Pie Tallinas laiks bija skaidrāks, līdz vakarā sniegs vairs nekrita un sevi pieteica Igaunijas lauskis.

Izgaismota ortodoksālā katedrāle blakus Igaunijas parlamentam.

No Tallinas industriālā parka, kur nācās pavadīt visu dienas pirmo pusi un kas atrodas pilsētas nomalē, uz Tallinu ved ārkārtīgi ērta šoseja. To, ka Igaunija reiz bijusi PSRS okupēta daļa, nekas neliecina. Neskatoties uz to, ka ir gada viens no drūmākajiem laikiem, proti, novembra beigas. Vismaz pa ielām un ceļiem, kuriem braucu, redzētais atstāja varen labu iespaidu. Kā jau bija gaidāms, ceļi Igaunijā izrādījās gana labāki par mūsu Latvijas. Tik plašas maģistrāles kā brālīgajā Lietuvā gan bija pamaz, tomēr šosejas ir līdzenas, labi koptas un prasīto 90 km/h varētu braukt vismaz 120 km/h. Bet ko darīt, likums paliek likums!

Pa šo kalniņu varēja tikai nošļūkt. Traki slidens!

Vakarā pims doties pie miera uz viesnīcu, nolēmu izstaigāt Tallinas vecpilsētu. To ierasti salīdzina ar Vecrīgu. It kā jau šādas tādas līdzības ir. Tomēr atšķirību tik pat daudz. Piemēram, Tallinas vecpilsētā bija sajūta, ka atrodos kādā Skandināvijas pilsētā. Vecrīga, ja pa to neklimtu treniņbiksēs tērpti saulespuķu ēdāji, vairāk atgādina ģermānisku pilsētiņas daļu. Turpretī Tallinā daudz ēku, kuras atgādina to pašu Pēterburgu vai Helsinkus. Tallina izrādās arī varen kalnaina. Negaidīti. Dažās vietās vecpilsēta līdzinās kādai Anglijas pilsētai. Arī tādas reljefa atšķirības kaut kā nevarēju atcerēties. Kaut pēdējo reizi šajā Ziemeļu pērlē biju gadus 25 atpakaļ.

Naksnīgās Tallinas burvība pirmās adventes gaidās- mērens saliņš, pirmās sniegpārslas. Izbraucot no Latvijas bija plusos...

Lai arī uz ielas nakts un sals, tomēr vecpilsētā ļaužu netrūkst. Neviena trokšņotāja, kaut visos bāros skan mūzika un cilvēki līksmi. Tieši vecpilsētā ierīkota slidotava, kurā vēlīni slidotāji skrāpē ledu.
Vēl kas interesants. Igauņi uz ielām nekaisa grants maisīju ar sāli, kā pie mums. Uz ielām un trotuāriem tiek bērti tādi kā granīta gabaliņi. Cik esmu dzirdējis, tā darot Skandināvijā. Pēc ziemas aiziešanas izbērto savāc un izmanto nākamgad. Ja padomā, gaužām vienkārši racionāli reizē. Iedomājos, kā vēl maija beigās pa Liepāju vējš dzenā ziemā izbērto granti un šausminos. Līdz Tallinai vēl ko tiekties!

Fonā Sv. Tomasa baznīca. Priekšplānā grāmatnīca.

Moderna koka māja.

Ala!

2007. gada 28. novembris