Gotovina- horvātu varonis (un mazliet par karu Horvātijā)

Kamēr Horvātijā turpinās plaši protesti pret horvātu ģenerāļa Antes Gotovinas arestu, ko Eiropas Savienības un ANO institūcijas apvaino kara noziegumos, eiropieši šķiet piemirsuši, kāds tad ir šo konfliktu pats sākums. Tikai vienā Horvātijas ostas pilsētā Splitā pie Adrijas jūras uz protesta demonstrāciju bija pulcējušies vairāk nekā 50 000 cilvēku, lai nostātos sava atvaļinātā armijas ģenerāļa sardzē. Arī citās Horvātijas pilsētās ielās izgājuši desmitiem tūkstoši cilvēku. Horvātu neatkarības kara veterāni pieprasījuši, lai Gotovinas prāva no skandalozās Hāgas tiktu pārcelta uz Horvātiju un lai valdība panāktu viņa atbrīvošanu līdz prāvas sākumam un gādātu par viņa juridisko aizstāvību.

ANO Starptautiskā kara tribunāla virsprokurore Karla del Ponte ģenerāli Gotovinu apsūdz 150 serbu civiliedzīvotāju nāvē un 150 000- 200 000 Slobodana Miloševiča režīmam simpatizējošu serbu deportācijā no teritorijas, kuru bija okupējuši serbu separātistu paramilitarizētās vienības, kas izcēlās ar ārkārtīgi lielu nežēlību.

Neskatoties uz to, ka agrāk ģenerālis Gotovina baudīja ASV militāristu labvēlību un panāca ASV un citu valstu palīdzību horvātu armijai, dažus gadus atpakaļ šī valsts izsludināja 5 miljonu dolāru prēmiju par Gotovinas galvu. Gluži kā par Bin Ladenu vai kādu citu teroristu. Nav arī noslēpums, ka tas tiek darīts, lai mazliet nomierināru serbus, kuri pēc Dienvidslāvijas sabrukuma iedzīvojušies vien zaudējumos pēc zaudējuma, gan frontēs, gan uz politiskās skatuves.

Kas ir Ante Gotovina?
Gotovina dzimis 1955. gadā Horvātijas provincē pie Adrijas jūras- Dalmācijā. Savu kareivja karejru Gotovina sāka jau 18 gadu vecumā, iestājoties franču leģionā. Apzinīgi dienējot, Gotovina iegūst arī Francijas pilsonību. Militāro operāciju laikā Gotovina nonāk Latīņamerikas zemēs, kur viņš tiek arestēts un tiek turēts apcietinājumā. 1990. gadā Gotovina atgriezās Horvātijā, lai cīnītos par savas dzimtenes neatkarību. Franču leģionāra pieredze ļauj gūt panākumus militārajā karjerā.
1995. gadā Gotovina jau ir ieguvis ģenerālā pakāpi un vada Horvātijas okupēto teritoriju atbrīvošanu.

Kā sākās karš Horvātijā
Viss sākās 1989. gada augustā, kad Horvātijas Sociālistiskās republikas parlaments pieņem labojumus konstitūcijā par valsts valodu, pasludinot par vienīgo valsts valodu republikā horvātu valodu. Republikā par dominējošo pasludina latīņu alfabētu. Tas "aizskar" Horvātijā mītošos serbus un atklāti izskan pirmie aicinājumi pasludināt serbu autonomiju. Savukārt, kad 1990. gada 25. jūnijā Horvātijas parlaments pieņem likumu par Horvātijas nacionālo simbolu atjaunošanu, neapmierinātie serbi to vēlas attainot par "fašisma atdzimšanu", jo Otrā pasaules kara laikā tāds pats ģerbonis esot rotājis Vācijas sabiedroto (horvātu ustašu) karogu. Tai pat dienā "apspiestie" serbi Srbes pilsētā pieņem deklarāciju par serbu autonomiju. Tiek arī izveidots Horvātijas serbu parlaments- serbu Nacionālā Veče. 1990. gada 16. augustā serbu radikāļi sarīko referendumu par savu autonomiju. Lai nepieļautu tālāku konflikta saasināšanos, uz nemierīgo Krajinas ieleju Horvātijas valdība nosūta horvātu kārtības sargus. Uzzinot par tādu Horvātijas ''uzdrošināšanos'', serbu radikāļi uzbrūk horvātu policistiem, atņem tiem ieročus un sāk uz ielām būvēt barikādes. Seko Ziemeļu Dalmācijas pasludināšana par Serbu Autonomo apgabalu. Jau pēc dažiem mēnešiem visi Krajinas galvaspilsētas Kninas apkārtne tiek pārvērsta par serbu anklāvu uz kura ceļiem izvietojušies Horvātijas serbu militāristi. 1991. gada 4. janvārī separātisti izveido savu Iekšlietu ministriju un sāk formēt savu armiju. Tai pat laikā Dienvidslāvijas federālā valdība Belgradā pieņem lēmumu: ievest Horvātijā jaunas Dienvidslāvijas armijas vienības, lai atbruņotu Horvātijas bruņotos spēkus, kas pamatā tiek veidoti no policijas. Atbildot uz to, 20. februārī Horvātijas parlaments pieņem lēmumu, ka Dienvidslāvijas federatīvie likumi Horvātijas teritorijā vairs nav spēkā. Serbi nepaliek parādā un izziņo, ka viņu autonomijā ir spēkā tikai Dienvidslāvijas likumdošana. Martā Pankracas ciemā notiek arī pirmās sadursmes, kurās tiek izmantoti šaujamieroči.

Situācija nonāk līdz atklātam konfliktam naktī uz 1991. gada 1. maiju, kad senās horvātu pilsētas Vukovaras pievārtē serbi nogalina tur patrulējušos horvātu policistus. Pilsētas apkaimi pilnībā pārņem savā kontrolē serbi un sākas horvātu represijas. Serbi cenšas iekļūt arī Vukovarā, uz to horvāti atbild ar pretuguni. Apšaudēs iet bojā abu pušu 17 cilvēki. Horvātijā sākas nemieri, prasot pārtraukt serbu uzbrukumus, līdz 5. maijā Splitas pilsētā Horvātijas prezidents Franjo Tudžmans spiests uzstāties ar runu, kurā aicina uzņēmumus pāriet uz kara laika produkcijas ražošanu. Viņš arī aicina horvātus nepakļauties Dienvidslāvijas Tautas armijas diktātam. 12. maijā serbi sarīko referendumu par pilnīgu neatkarību no Horvātijas, bet 19. maijā visā Horvātijā notiek referendums par neatkarību no Dienvidslāvijas. 23. maijā, kad horvāti devuši jāvārdu neatkarībai, valdība uzsāk Horvātijas armijas veidošanu. Tā tiek formēta uz horvātu valodā runājošo Dienvidslāvijas armijas karaspēka daļu pamatiem. Armijas vadību uzņemas no Dienvidslāvijas armijas aizgājusī horvātu ģeneralitāte. Serbi tai pat laikā Horvātijas armiju pamet un daudzi ar visu bruņojumu pāriet Krajinas serbu pašpasludinātās armijas pusē. Visbeidzot pienāk 1991. gada 25. jūnijs, kad tiek pasludināta Horvātijas neatkarība no Dienvidslāvijas Federācijas.

Horvātija bija pirmā no Dienvidslāvijas republikām, kurā serbi sāka konfrontāciju, izmantojot armiju. Tā nav nejaušība, ka Dienvidslāvijas Tautas armijas korpuss, kas bija bāzēts Krajinas galvaspilsētā Kninā atklāti nostājās pret horvātiem, jo korpusu komandēja neviens cits kā bēdīgi slavenais vēlākais Bosnijas kara faktiskais izraisītājs un Sarajevas blokādes iniciators, ģenerālis Radko Mladičs. Kaut formāli Dienvidslāvijas armijas uzdevums bija nepieļaut bruņota konflikta izcelšanos starp serbiem un horvātiem, tieši Mladičs sankcionēja sev padoto armijas daļu atklātu iesaistīšanos Krajinas ''serbizācijā'', padzenot horvātus no savām mājām. Un nav arī noslēpums, ka serbu militārās varenības oreols bija iespaidīgs, kamēr Horvātijai nebija savas armijas.
Serbu militāristi atklāti nostājās Horvātijas neatkarības pretinieku pusē, tādēļ 1991. gada augustā jaunizveidotā horvātu armija sāk serbu radikāļiem simpatizējošās Dienvidslāvijas Tautas armijas garnizonu bloķēšanu Splitā un Vukovarā. Taču horvātu spēki izrādās par vājiem un regulārās karaspēka daļas 24. septembrī serbu ģenerāļa Paniča vadībā uzbrūk Vukovarai. Pēc ilgstošām ielu cīņām un pilsētas apšaudes, Dienvidsāvijas Tautas armija un serbu paramilitārie formējumi novembra beigās pilnībā ieņem pilsētu (faktiski gan tā jau bija palikusi par drupām). Unikālā Adrijas pērle Vukovara tika nopostīta. Līdz pat 1992. gadam Dienvidslāvijas Tautas armija bombardēja arī Zadaru, Osijeku, Vinkovcu, Karlovacu, Dubrovniku un citas Horvātijas pilsētas. Dienvidslāvijas Tautas armija un Horvātijas serbu paramilitāristi kopumā okupē teju trešdaļu Horvātijas.

Kad Horvātijas vidienē izveidots serbu anklāvs, daļa Dienvidslāvijas Tautas armijas dodas Bosnijas virzienā, kur kopā ar vietējiem serbu paramilitāristiem tiks īstenots vēl lielāks genocīds.
Karš Horvātijā ieilgst uz veseliem trijiem gadiem, līdz horvātiem un Bosnijas musulmaņiem izdodas noslēgt vienošanos par kopīgu vēršanos pret serbu militarizētajām vienībām. Lūzuma punkts ir 1994. gada februāris, kad horvāti kopā ar bosniešiem ieņem svarīgās kalnu augstienes ap Kninas pilsētu. Tā kā visa kara laikā ANO spēki apliecinājuši savu bezspēcību, horvāti aizvien apņēmīgāk pieprasa to izvešanu. Kopumā Horvātijā bāzējās aptuveni 15 000 zilo ķiveru. 1994. gada nogalē Eiropas un ASV beidzot apjēdz, ka viņu bezdarbība un ieroču blokāde Horvātijai ir stiprina tikai serbu paramilitāristus un marodierus, kuru rīcībā ir bijušās Dienvidslāvijas Tautas armijas milzīgie ieroču krājumi.

Ārvalstis beidzot atļauj militārajiem padomniekiem sniegt palīdzību Horvātijas armijai, lai to pienācīgi sagatavotu. 1995. gada martā Horvātijas prezidents Franjo Tudžmans pieprasa izvest no Krainas ielejas ANO karaspēku. Tas tiek pamatots ar gaidāmo Krajinas atbrīvošanu. Serbi sev raksturīgajā lielummānijā, domā, ka horvāti blefo, jo tuvojas Horvātijas parlamenta vēlēšanas. Vēlēšanās Tudžmana uzruna tiešām gūst plašu rezonansi, taču jau maija sākumā horvātu drošības spēki negaidītā uzbrukumā atkaro serbu kontrolēto teritorijas daļu Rietumu Slavonijā, liekot serbu 18. korpusam ciest smagu sakāvi. Serbu autonomisti Kninas pilsētā, atbildot uz zaudējumu, sarīko iespaidīgu savas armijas parādi, kurā soļo 8000 karavīru un paziņo, ka horvātu atkaroto drīz viņi iekarošot atkal. Taču tās ir Serbu Krajinas beigu sākums, jo Krajinas autonomistiem sāk trūkt degviela un citi resursi. Beidzot Horvātija arī saņem ierobežotu militāru palīdzību no Vācijas. Jūlijā Londonā notiek vācu, ASV un horvātu politiķu tikšanās, kurā tiek pieņemts lēmums par atbalstu Horvātijas tiesībām atgūt serbu okupētās teritorijas.

Absurdi apvainojumi un serbu "upuri"
Ģenerālim Gotovinam tiek arī izvirzītas apsūdzības sakarā ar pārmērīgu artilērijas lietošanu uzbrukumā serbu nocietinātajai Kninai, kad notika Dienvidslāvijas atbalstīto serbu militāristu ieņemtās Horvātijas Krajinas ielejas atbrīvošana, kuru bija ieņēmuši tā sauktie Serbu Krajinas bruņoties spēki (Войско) un pasludinājuši par Krajinas Serbu republiku (Республика Србская Краина). Knina tik tiešām atgādināja mūsdienu cietoksni un tajā bija koncentrēts milzīgs skaits militāristu un un dažādu civilistu ar ieročiem rokās. Lai izprastu, kādēļ Gotovina pret Kninas serbu militāristiem lietoja smago artilēriju, jāpaskaidro, ka Krajinas serbus jau 1992. gadā ar ieročiem dāsni apgādāja Dienvidslāvijas Tautas armija un Dienvidslāvijas Federatīvās republikas Iekšlietu ministrija. Iemesls tam bija gaužām sadzīvisks: Dienvidslāvijas armija nevēlējās zaudēt iespaidīgos ieroču un militāro resursu arsenālu, kas atradās Dienvidslāvijas Tautas armijas noliktavās Krajinas ielejā. Izvest no turienes to nebija iespējams, jo Krajinai nebija kopēju robežu ar Serbiju. Tādēļ "daloties" ar Dienvidslāvijas krājumiem, bija iespējams izveidot diezgan spēcīgu serbu radikāļu formāciju Horvātijā. Sekojoši Krainas serbu regulārajā armijā bija vairāk nekā 25 000 militāristu, kuru uzskati maz atšķīrās no dedzīgākajiem Tito četņikiem. No tiem 5000 militāristu bija Slavonijas Baraņas korpusa dalībnieki, kuri bija okupējuši Austrumslavoniju. Horvātiem atņemto Krajinu aizsargāja iespaidīgi spēki: 4 armijas korpusi, 2 tanku brigādes, 4 kājnieku brigādes, 1 artilērijas brigāde, 1 ātrās reāģēšanas bataljons, 1 diversiju rota, aviācijas pulks un 4 serbu militārās policijas rotas. Galvenais Krajinas okupantu triecienspēks bija Atsevišķais taktisko raķešu divizons, kura kaujas raķetes bija notēmētas uz Horvātijas galvaspilsētu Zagrebu un Karlovicas pilsētu. Neoficiāli tika runāts, ka raķešu bāzi apsargāja Slobodanam Miloševičam paklausīgas karaspēka daļas, lai nepieļautu, ka vietējie serbu paramilitāristi ar tām neapšaudītu iecerētos mērķus, jo tas tikai katalizētu Rietumvalstu iejaukšanos. Kādas būtu sekas, ja serbi būtu realizējuši šo pilsētu apšaudi ar raķetēm, nav grūti iedomājama. Bez tam Krajinā bija dislocēti aptuveni 280 Dienvidslāvijas armijas tanku, kuri bija nonākuši serbu seperātistu rokās. Kaut daļa no šiem tankiem bija morāli novecojušie, bet modernizētie pēc Otrā pasaules kara būvētie T- 34, vairāk nekā puse tomēr bija bijušās PSRS galvenais tanks T- 55 un T- 62. Tostarp serbiem bija arī М-84 tanki, kas bija padomju T- 72 Dienvidslāvijas modernizētā modifikācija. Bez šiem tankiem serbu rīcībā bija vairāk nekā 180 bruņutransportieru М-80, pamatā BTR- 152 prototips. Taču lielākās briesmas Horvātijas neatkarībai bija tieši 600 artilērijas ieroču un mehanizēto mīnmetēju vienības, un 10 taktiskās raķešu sistēmas Р-65 "Луна" ("zeme- zeme"). Zīmīgi, ka serbu rīcībā bija arī liels skaits Zviedrijas ražojuma "Bofors" 40 мм transportējamās artilērijas iekārtas. Bez tā visa Krajinas okupantus no gaisa sargāja vismaz 28 kaujas lidmašīnas J-22 ("Галеб" un "Соко"), kuras bāzējās modernā bijušās Dienvidslāvijas Tautas armijas aviobāzē Udbirnā. Paskrienot pa priekšu notikumiem, nevar nepieminēt, ka horvāti izrādīja neviltotu īzbrīnu, cik moderni ieroči bija serbiem, kuri kaunpilni zaudēja cīņu...

Bez regulārā karaspēka Krajinas serbu rīcībā bija arī brīvprātīgo vienības 15 000 vīru kopskaitā. Kaut šo vienību rīcībā nebija tik daudz smagā bruņojuma kā autonomijas regulārajam karaspēkam, cietsirdība pret horvātu civilistiem bija liela. Speciālisti aprēķinājuši, ka pirms Horvātijas armijas uzbrukuma, Krajinas serbu rīcībā bija aptuveni 90 000 labi apbruņotu militārpersonu. Bez tam bija jāņem vērā, ka serbu militāros resursus regulāri papildināja daudz spēcīgākā serbu militārā hunta Bosnijā un pašā Dienvidslāvijā, kuru dāsni atbalstīja Krievija. Pirms paša Horvātijas uzbrukuma, Dienvidslāvija saviem tautiešiem atsūtīja talkā bēdīgi slaveno serbu militāro marodieri Arkanu ar viņa policijas specvienību, kurā bija aptuveni 300 militārperosnu un ducis bruņutehnikas. Šis cilvēks, kuru dažus gadus atpakaļ mafiju apšaudē nošāva Serbijā, bija iemantojis bēdīgu slavu ar savu sadistisko izturēšanos pret civilistiem Bosnijā un Kosovā.

Horvātijas spēki
Kaut Horvātijai nebija tik milzīgu spēku kā Dienvidslāvijai un tās vasaļvalstīm Horvātijā un Bosnijā, horvātu uzvaras iemesls bija tās virsniecība un ģeneralitāte, kura līdz Dienvidslāvijas sabrukumam veidoja lielu daļu no visas sociālistiskās Dienvidslāvijas Federācijas armijas kodola. Liela loma Horvātijas spēkam bija arī horvātu emigrantiem, kuri pameta valsti Otrā pasaules kara beigās. Horvāti sajutās stipri tiktāl, ka atbalstīja savus tautiešus Bosnijā, lai tie pievienotu daļu Bosnijas Horvātijai. Jau tika izdotas kartes, kurās Bosnija bija kā daļa no Lielhorvātijas, savukārt vienu brīdi Bosnijas horvāti pat pavērsa ieročus pret Bosnijas valdības spēkiem un pasludināja savu Gercegas- Bosnas republiku (kuru arī Horvātijas valdība bija gatava pievienot lielajai Horvātijai), par kuras līderi kļuva Mate Bobans. Uzbrūkot Bosnijas pilsētai Mostarai, kuru kontrolēja serbi, kaujās tika iesaistīti pat 40 000 Horvātijas regulārās armijas daļas karavīru. Taču starptautisko sankciju draudu dēļ, Horvātijas prezidents Franjo Tudžmans pavēlēja horvātu armijai iziet no Bosnijas. Ko, protams, steidza izmantot Lielserbijas šakāļi, kas pamestās horvātu teritorijās ieveda savas militārās vienības. Lai saglabātu relatīvu drošību, horvāti tomēr Bosniju nepameta pilnībā un saglabāja placdarmus iespējamam uzbrukumam perspektīvā. Daudzi speciālisti joprojām nav vienprātīgi Horvātijas militārā spēka fenomena sakarā, tomēr par visticamāko versiju tiek uzskatīts tas, ka Dienvidslāvijas diktators Josifs Brozs Tito savas valdīšanas laikā Dienvidslāvijas Tautas armijas speciālo uzdevumu vienības principiāli formēja no horvātiem, piesaistot musulmaņus no Bosnijas. Tradīcijas bija saglabājušās līdz pat serbofīļa Slobodana Miloševiča nākšanai pie varas 1989. gadā. Šī zināšanu "bagāža" nenoliedzami bija noderīga kara laikā deviņdesmitajos gados.

Plānojot Krajinas atbrīvošanas operāciju "Viesuļvētra", Horvātijā notika plaša mobilizācija. Līdz ar to horvātu armijas rindās tika sapulcināti ap 240 000 cilvēku. Vairums no tiem gan bija nacionālie gvardi (zemessargi), kuri tika sadalīti 26 kājnieku un 8 mehanizētās brigādēs. Kaujās par Krajinu tika paredzēts iesaistīt aptuveni 75 000 regulārās armijas karavīru un 70 000 nacionālo gvardu. Nevar neatgādināt, ka Nacionālā gvarde bija kļuvusi slavena ar savu patriotisko noskaņojumu un drosmi cīņās ar daudz spēcīgāko pretinieku.
No aptuveni 420 morāli novecojušiem bijušās Dienvidslāvijas tankiem un Vācijas dāvinātajiem "Leopardiem" operācijā par Krajinas atbrīvošanu, mobilizēti tika mazāk par 400. Savukārt no 600 bruņumašīnām un bruņu transportieriem, puse tika nodoti Krajinas atbrīvotāju rīcībā. Vairums no 2000 artilērijas vienībām arī tika nogādātas uz Krajinas pusi. No plānotajiem 150 lidaparātiem, kaujās par Krajinu bija iespējams iesaistīt vien 16 helikopterus un 40 dažādu tipa transporta, un kaujas lidmašīnas.

1995. gada augustā, sākoties operācijai "Viesuļvētra", kaujās par Krajinu piedalījās aptuveni 60 000 horvātu karavīru un nacionālo gvardu, jo pārējai armijai bija jāgatavojas iespējamai serbu uzbrukumiem no Bosnijas Serbu republikas puses, kas varēja doties palīgā saviem tautiešiem uz Krajinu.

Kaut oficiāli par to nekur neraksta, tomēr ir fakti, kas liecinājuši, ka viens no veiksmīgā uzbrukuma faktoriem bijis tas, ka Horvātijas armijas rindās cīnijās tradicionālie horvātu draugi- vācieši un vāciskotie holandieši, pildot padomdevēju pienākumus. Arī Horvātijas Iekšlietu ministras spēku padomnieki un instruktori bija vācu speciālisti. Savukārt ANO spēki (francūžu un kanādiešu vienības), kas atradās šajā konflikta zonā, tieši traucēja horvātu pusei, neļaujot tiem realizēt uzbrukumus vairākos frontes iecirkņos.

Horvātu Krajinas atbrīvošana- viena no pēdējo laiku spilgtākajām kaujas operācijām Eiropā
Tieši Gotovina un vairāki citi ģenerāļi bija tie, kas veiksmīgi izplānoja un vadīja negaidīto uzbrukumu 1995. gadā. Veiksmīgās Krajinas atbrīvošanas dēļ praktiski beidzās arī karš, kurš plosīja bijušo visu Dienvidslāvijas teritoriju. Tika pārtrauktas Krievijas atbalstīto serbu eksekūciju vienību vardarbība, kuras bija vainojamas daudzu tūkstošu civiliedzīvotāju bojāejai. Horvāti faktiski iznīcināja iespaidīgo serbu bruņoto grupējumu Horvātijā, liekot tā pārpalikumeim bēgt uz Bosnijas Serbu republiku. Pēcāk šie Krajinas militāristi nonāca vēl lielāka miesnieku- Radovana Karadžiča un Radko Mladiča rokās, kas tos iesaistīja Bosnijas Serbu republikas paramilitārajos formējumos. Daļa Krajinas veterānu vēlāk kopā ar Serbijas bijušajiem kriminālnoziedzniekiem izveidoja pusmilitāras policijas vienības, kuras sāka terorizēt Kosovu, ļaujot tur mītošajiem albāņu musulmaņiem sākt savu vardarbīgo pretošanos, kas vēlāk noveda pie Kosovas faktiskas atdalīšanās no Serbijas.

Krajinas atbrīvošanas upuri
Cīņās par Krajinas atbrīvošanu Horvāti zaudēja daudzus labus karavīrus. Bojā gāja aptuveni 200 horvātu, ievainoti tika vairāk nekā 1000 karavīru. Aptuveni 300 horvātu karavīru tika saņemti gūstā. Serbiem izdevās notriekt divas lidmašīnas un vienu helikopteri. 50 Horvātijas tanki un bruņumašīnas palika kaujas laukos.

Tai pat laikā serbu zaudējumi bija milzīgi. Kaujās krita aptuveni 10 000 serbu, no kuriem aptuveni trešdaļa bija regulārās serbu armijas karavīri, taču vismaz trešdaļa bija civilisti, kuri krita Kninā un citās pilsētās, kad serbu fanātiķi liedza tiem bēgt no karadarbības zonas. Vairāk nekā 10 000 serbu militāristu tika saņemti gūstā. Lai paglābtos no pilnīga sabrukuma, vairāk nekā 25 000 serbu militāristi bēga uz Bosnijas Serbu republiku. Un arī tad tikšana uz Bosnijas teritoriju bija iespējama vien tad, kad serbi apmaiņā pret drošības koridoru atbrīvoja sagūstītos 300 horvātu karavīrus.

Viens no kaunpilnajiem serbu zaudējuma iemesliem bija tas, ka liela daļa serbu augstāko komandieru mazāk gādāja par savu karavīru apmācībām, bet vairāk rūpējās par pašu kabatām, regulāri tirgojot kaujas tehniku un ieročus visām konfliktā iesaistītajām pusēm. Bez tam Slobodana Miloševiča svaidītie Krajinas līderi- bijušais stomatologs Milans Babičs, bijušais milicis Milans Martičs un bijušais noliktavas pārzinis Gorans Hadžidžs sevi apliecināja par merkantīļiem, nevis serbu taisnības cīnītājiem.

Pēc 1995. gada augusta Horvātijas armijas uzvaras, pašpasludinātā Krajinas Serbu republika pārstāja eksistēt. Tās līderi, pēc pašu serbu iedzīvotāju vārdiem, aizbēga paši pirmie, pametot Krajinas serbus likteņa varā. Vairāki desmiti serbi gāja bojā horvātu atriebības uzbrukumos. Vairāki serbu ciemati tika nodedzināti. Tiek lēsts, ka Krajinas atbrīvošanas operācijas ietvaros horvāti nopostīja vismaz 10 000 namu, kuros dzīvoja serbu huntai simpatizējoši cilvēki. Savukārt pašu serbu radītajajās koncentrācijas nometnēs tagad bija jāsēž viņiem pašiem, kur tos, protams, neviens nežēloja. Kamēr tas notika, tieši tāpat kā serbu Krajinas līderi, Belgradas līderi ar Slobodanu Miloševiču bija šokā. Brūkošās Dienvidslāvijas politikāņu ieplānotā Krajinas neatkarība, bet pēc tam apvienošanās ar Bosnijas Serbu republiku, lai kopā pievienotos jaunai Lielserbijai, nenotika. Dažu pastāvēšanas gadu laikā Krajina bija pārvērtusies par serbu kontrabandistu mafijas minvalsti, kuras līderi, upurējot serbu civiliedzīvotājus, rausa savu bagātību. Tikmēr Horvātija ar ASV militāro tehnoloģiju un resursu firmas "Military professional resources Inc." palīdzību uzlaboja savas armijas kaujasspējas. Par savas politikas katastrofu Belgrada klusēja un kamēr Kninā iebrauca horvātu tanki, pa Dienvidlsāvijas TV raidīja cirka izrādi...

Neuzticība Eiropas un ANO institūcijām ir šo institūciju korupcija un birokrātija
Daudzi horvāti (un praktiski visas bijušās Dienvidslāvijas tautas) joprojām uzskata, ka ANO un citas starptautiskās organizācijas nemaz nevēlējās, lai konflikts Horvātijā beigtos, jo teju desmit gadus ANO kara izbeigšanai praktiski neko nedarīja, kā vien tērēja milzīgas naudas summas formālu amatpersonu algošanā, dažādu semināru organizēšanai un nekam nederīgu un gļēvu zilo ķiveru algošanai, kam nebija nepieciešamo militāro priekšzināšanu. Spilgtākais piemērs ANO bruņoto spēku distrofijai bija serbu sarīkotā asinspirts Bosnijas pilsētā Srebreņicā, kur zilo ķiveru bataljona acu priekšā 1995. gada jūlijā serbu paramilitāristi apslaktēja 7414 musulmaņus. Vēl tikai jāpiemin, ka Srebreņica bija pasludināta par ANO drošības zonu, uz kuru meklēt glābiņu devās cilvēki no apkārtējiem anklāviem. ANO bataljonu komandēja holandiešu virsnieks.
Jāatgādina, ka vēl šā gada februārī, sarunās par Horvātijas uzņemšanu Eiropas Savienībā, Horvātijas Ārlietu ministre Kolinda Grabara- Kitaroviča paziņoja, ka Horvātijas valsts negrasās iet starptautisko spekulāciju pavadā un par ģenerāļa Antes Gotovinas izdošanu nevarot būt ne runas. Savukārt par Gotovinas slepeno izdošanu tiek vainots ultra liberālais Horvātijas politiķis un premjers Ivica Račans, kurš jau 2001. gadā paziņoja, ka atbalsta Horvātijas ciešu sadarbību un ar tā saukto Hāgas "tribunālu".

Aigars Prūsis