Irāka un tās diktators Sadams Huseins

Irāka, kādu šodien mēs pazīstam, izveidojās 1920. gadā. Irākas valsts izveidi patiesībā sekmēja Lielbritānija, kas paturēja šīs valsts patieso kontroli arī pēc tās suverenitātes pasludināšanas 1932. gadā. Britu impērijai kontrole pār šo naftas zemi bija ļoti svarīga. Tādēļ jau 1925. gadā Irākas naftas atradņu izstrādes koncesiju ieguva angļu, franču un amerikāņu kopuzņēmums "Turkish Petrolium". Pēc četriem gadiem to pārdēvēja par "Iraq petrolium". Kaut 1952. gadā Irākas ienākumi no šīs kompānijas naftas ieguves pieauga par vairāk nekā 50%, irākiešu naidīgo attieksmi pret Rietumiem tas nemazināja.

Sadama Huseina ceļš uz varu
Sadama Huseina īstais uzvārds ir Al-Tikritī. Nākamais Irākas diktators dzimis 1937. gada 27. aprīlī, Tikrītas pilsētā, kas atrodas aprtuveni 150 km no Bagdādes. S. Huseina tēvs bija vienkāršs zemnieks, kas visu mūžu kopa zemi. Smagā darba nomocīts zemnieks mira, kad S. Huseinam bija tikai deviņi mēneši. Pēc irākiešu paražām tēva brālis- Al Hadžs Ibragims, armijas virsnieks, kurš cīnījās pret britu okupāciju, kļuva par Huseina ģimenes galvu. Bez Sadama, kā jau musulmaņu zemēs ierasts, ģimenē bija krietns skaits bērnu un iztikšana bija gaužām nabadzīga.

1954. gadā jaunais Sadams Huseins būdams Bagdādes "Hark" koledžas students, iestājās Arābu sociālistiskās atdzimšanas partijas (BAAS) slepenā šūniņā. Jāmin, ka BAAS bija partija, kuras ideoloģija bija bāzēta uz sociālisma un arābu nacionālismu bāzēta kustība. Jau 1957. gadā Huseins kļūst par pilntiesību ""baasistu". Seko Huseina aktīva dalība divos mēģinājumos gāzt Irākā valdošos režīmus. Pirmo reiz viņš piedalās nemieros pret Britu monarhiju, bet 1959. gadā Sadams Huseins piedalās Irākas diktatora, armijas brigādes ģenerāļa Abdela Kerima Kesina gāšanas mēģinājumā, kurš līdzīgā veidā varu ieguva gadu iepriekš. Par to Huseinam tika piespriests nāvessods. Tikai pateicoties tam, ka viņam izdevās bēgt uz Sīriju, pēcāk uz Ēģipti, nāves sods palika neizpildīts. Kad Kesina režīms tika gāzts, Huseins atgriezās Irākā un kļuva par BAAS reģionālā biroja vadītāju.

1968. gadā BAAS beidzot iegūst varu. Par Irākas vadītāju kļūst ģenerālis Ahmads Hasans al Bakrs, kura meitu aprec Huseins. Līdz ar to Bakrs un Huseins kļuva par BAAS ietekmīgāko spēku.

Tai pašā gadā S. Huseins kļuva par Revolucionārās padomes locekli. Pēc gada Huseins absolvēja Bagdādes universitāti "Muntasīrija", iegūstot jurista diplomu.

Irākas politika
1970. gadā Irākas valdība noslēdz vienošanos ar kurdu minoritāti par autonomijas izveidi nākamo četru gadu laikā. Taču 1974. gadā kurdi pauž aktīvu neapmierinātību, kad Irākas valdības nosprauž topošās Irākas Kurdistānas robežas. Autonomijā neatrodas naftas laukiem bagātā Kirkūka. Bez tā Irākas valdība bija sākusi Kirkūkas apgabala arabizāciju, izspiežot kurdus. Seko ASV un toreizējās ASV sabiedrotās Irānas atbalstīta kurdu sacelšanās. Kurdu nemieri ilgst veselu gadu, līdz 1975. gadā Bagdāde ar Irānu paraksta tā saukto Alžīras vienošanos, kas paredzēja vairāku Irākas robežapgabalu nodošanu Irānai. Līdz ar to uzlabojās arī abu kaimiņvalstu attiecības, kamēr Huseina armija kurdu nemierus stingri apspieda.

Abu valstu attiecības uzlabojas tiktāl, ka Irāka izdzen no valsts Irānas šaha lielāko pretinieku- ajatollu Ruhollu Homeinī. Šī izdzīšana, lai piekāptos prorietumnieciskai Irānai, kalpoja par iemeslu, tam, ka Huseins tika pasludināts par ajatollas Homeinī personīgo ienaidnieku. Vēlāk tas nospēlēja ļoti svarīgu lomu gaidāmajos notikumos abu valstu starpā...

1972. gadā Irāka paraksta sadarbības līgumu ar komunistisko PSRS. 1973. gadā pēc padomju "draugu" ieteikuma seko "Iraq petrolium" nacionalizācija. Šī nacionalizācijas bija viens no priekšnoteikumiem PSRS draudzībai, lai apturētu lēto naftas straumi Rietumu virzienā.
No 1971. līdz 1978. gadam Huseins mācās Bagdādes kara akadēmijā. Paralēli tam Huseins, būdams Revolucionārās padomes priekšsēdētāja vietnieks vadīja visskaļāko akciju savas valdīšanas laikā, deportējot ceturtdaļmiljona kurdu un izveidojot gar Irānas robežu 25 km platu tā saukto "arābu joslu". Šajā joslā tika nojaukti vairāki simti kurdu ciemati, bet kurdu vietā apmetās etniskie irākieši, kas bija lojāli jaunajai Irākai.

1979. gada 16. jūlijā, novirzot no valsts vadības sievasstēvu, Huseins kļuva par Irākas prezidentu un bruņoto spēku virspavēlnieku.

Pēc nākšanas pie varas Huseins labākajās tirānu tradīcijās sāka savu bijušo domubiedru arestus. Sekoja gan politisko oponentu, gan pašu biedru tiesāšanas, spīdzināšanas un pat nošaušanas.
Kad vara Irākā tika pilnībā sakoncentrēta Huseina rokās, sākās viena no asiņainākajām vēstures lapusēm reģionā. Tiesa, lielā mērā sekojošais karš un Huseina režīma sāktās "tīrīšanas" katalizēja kaimiņvalsts Irāna, kas kūdīja Irākas šiītus sākt bruņotu sacelšanos pret valošajiem sunnītiem. Šiītu sacelšanās pret sunnītiem nonāca jau tiktāl, ka 1980. gadā tika organizēts terora akts, lai nogalinātu Irākas vicepremjeru, vienīgo kristiešu pārstāvi Bagdādē- Tariku Azizu.
Visu šo notikumu gaitā Sadams Huseins spēra pretsoļus un aktualizēja Irākas pretenzijas uz Irānas robežu apgabaliem. Paralēli tam Huseins, uzbrūkot Irānai, cerēja pārtraukt Irānas aktīvo atbalstu kurdu nemierniekiem.

Irākas- Irānas karš
Astoņu gadu ilgais karš sākās 1980. gada 22. septembrī, kad sākās plaša mēroga Irākas uzbrukums Irānai. Irākas mērķis bija panākt ar naftu bagātās Irānas Huzistānas provinces pievienošanu Irākai. Irāka jau paspēja šo Irānas provinci pārdēvēt par Arabistānu. Paralēli tam Irāka centās iegūt kontroli pār Šat al Arab ūdens ceļu.

Tā kā Irānā proamerikānisko šahu nomainīja Islāma Republikas revolucionāri, ASV nolēma sodīt Irānu, sniedzot iespaidīgu atbalstu Sadama Huseina režīmam. Visa kara laikā ASV Irākai piešķīra iespaidīgu daudzumu modernu ieroču. Bez tam CIP sāka piegādāt Sadama armijai informāciju no savām izlūkošanas lidmašīnām AVACS par Irānas armijas izvietojumu, ļaujot Irākas gaisa spēkiem ar to efektīvi cīnīties.

Sadams Huseins apliecināja arī savas iespaidīgās duālista spējas, saglabājot ciešas saiknes ar PSRS, kas paralēli ASV ar smago bruņojumu un rūpniecisko aprīkojumu apgādāja Irāku.
ASV bija Irākas pusē arī tad, kad 1981. gadā Izraēlas Gaisa spēki sabombardēka irākiešu kodolreaktoru "Osiris", ko uzbūvēja francūži. Neticami, bet toreiz Izraēlas rīcību ASV pat nosodīja ANO Ģenerālās asamblejas sēdē. Neilgi pēc tam Irāka un ASV atjaunoja diplomātiskās attiecības, kuras tika sarautas pēc 1967. gada izraēļu- arābu kara.

1984. gadā notika tā sauktā "Neprātīgā kauja", kad El Kurnas robežu rajona purvainajā apvidū kaujā devās aptuveni miljons karavīru. Pret Irānas armiju Huseina militāristi izmantoja savus ķīmiskos ieročus.

1986. gadā ANO nāca klajā ar ziņojumu, ka Huseins pret Irānu izmanto ķīmiskos ieročus. ASV gan tas netraucēja turpināt Irākas atbalstīšanu. Visabsurdākā ASV rīcība izpaudās tieši kara pēdējos mēnešos, kad Irāna un Irāka savstarpēji gremdēja savu pretinieku naftas platformas un tankkuģus. Arī šajā kara posmā ASV palīdzēja Irākai, saspridzinot vairākas irāņu naftas platfromas. Virsotne ASV liekulībai bija virs Persijas līča notriektā Irāņu aviosabiedrības lidmašīna ar 290 civilajiem pasažieriem. Tiesa, ASV to noliedza.

Irākas un ASV savstapējās attiecības manāmi atsala vien tad, kad līdz sabiedrībai nonāca "Iran- kontra" dokuments, kas apliecināja, ka ASV devušas bruņojumu arī Irānai.
Kad 1988. gada augustā ajatolla Homeinī piekrita pamieram ar Irāku, Huseins 9. augustu pasludināja par Lielās uzvaras dienu, kam par godu tika būvēti grandiozi monumenti un pieminekļi. Karš bija atņēmis dzīvību aptuveni miljonam cilvēku.
Pēc kara Huseins pacietīgi sāka nodot savas asinis. Kad to bija pusotrs litrs, irākiešu mākslinieki no Huseina asinīm uzrakstīja Korānu.

Irākas iebrukums Kuveitā
Irākas iebrukums Kuveitā notika laikā, kad Irāka pārcieta ļoti smagu ekonomsiko depresiju, kas radās Irānas- Irākas kara dēļ. Valsts ārējais parāds sniedzās vismaz līdz 80 miljardiem ASV dolāru. Valsts atjaunošana nenotika iecerētajos apjomos, jo valstij bija lieli parādi. Cerētais politiskais un eonomiskais atbalsts no valstīm, kas atbalstīja Irāku kara laikā, izpalika. Taču galvenais Irākas krīzes iemesls bija straujais naftas cenu kritums pasaules tirgū, proti, naftas cena svārstījās no 11 līdz 19 ASV dolāriem par barelu. Šo kritumu ASV spiediena rezultātā izraisīja divas valstis- Apvienotie Arābu Emirāti un Kuveita. Kad Irāka lūdza Kuveitai aizdevumus, lai atjaunotu savu ekonomiku, Kuveitas emīrs atteica, sakot, ka Irānas draudu vairs neesot, tādēļ Irākai pašai jātiek galā. Var tikai minēt irākiešu sašutumu un paša Huseina dusmas, kad Irākai ar graujošā astoņu gada kara sekām, bija jācīnās vienai, zinot, ka Irāku uz karu kūdīja vairums Persijas līča valstis un ASV.

Sekoja Irākas "atbilde Kuveitas ekonomiskajai agresijai". Irākiešu armija 1990. gada augustā bez īpašām grūtībām šķērsoja Kuveitas robežu un sakāva skaitliski nelielo Kuveitas algotņu armiju. Vietā minēt, ka Kuveitai nav savas nacionālās armijas. To formē līdzīgi kā franču leģionu no algotņiem, kuriem bieži vien pat nav ne etnisku, ne ideoloģisku saišu ar Kuveitu.
Tālāk sekoja vairākas ANO rezolūcijas, kas nosodīja Irākas iebrukumu. Kad nekādu rezultātu sarunu laikā nebija, ASV sāka veidot koalīcijas spēkus Kuveitas atbrīvošanai.

1991. gada 17. janvārī Normana Švarckopa vadībā ASV un Lielbritānijas spēki sāka savu uzbrukumu Irākai. Atbildot uz to Irāka sāka ar raķetēm apšaudīt Izraēlas pilsētas un Saūda Arābijas teritoriju, kurā uzturējās ASV armija. Pēc tā ASV piešķīra Izraēlai lielu militāro pabalstu, kas ļāva uzstādīt visā Izraēlas teritorijā pretraķešu aizsardzības sistēmu "Patriot".
Līdz ar ASV uzlidojumiem strauji pieauga bojāgājušo irākiešu civilistu skaits. Redzot, ka ASV neatturas bombardēt Irākas civilos objektus, Huseins nolemj Irākas armijas un industriālajos objektos izvietot kuveitiešu ķīlniekus.

1991. gada 24. februārī ASV ar sabiedrotajiem sāk sauszemes operāciju. Ekonomiski un militāri novājinātās Irākas armijas pretošanās tika salauzta ļoti ātri. Jau 26. februārī, redzot acīmredzamo Rietumvalstu pārspēku, Irākas armija Kuveitu pamet. Seko noteikumi Irākai, kurus paraksta Savfanas irākiešu karabāzē, kuru ieņēmuši ASV spēki.
Irākas sakāves iespaidoti, sacelšanos atsāka kurdi, kuri pārņēma savā kontrolē praktiski visu Irākas Kurdistānu. Kurdu nemiernieki ar lielām cerīgām lūkojās Rietumvalstu virzienā, kura solīja gāzt Sadama Huseina režīmu. Taču solītā atbalsta vietā pie kurdiem ieradās Irākas armijas vienības, kuras kaut ASV sakautas, tomēr vēl kaujas spējīgas sacelšanos apturēja, bet sacelšanās dalībniekus nežēlīgi sodīja.

Irāka pēc Persijas līča pirmā kara
Pēc ASV uzvaras, Irākai tika liegts naftas eksports. Kad 1991. gada nogalē Irākai tika atļauts tirgot naftu nelielos daudzumos, Sadams Huseins atteicās. Tikai 1995. gadā Huseins piekrita naftas eksportam, lai gūtu līdzekļus civilajām vajadzībām. Pirmā Rietumu palīdzība uz daudzo karu nomocīto Irāku atnāca tikai 1997. gadā. Pēc Unicef datiem 1999. gadā, mazu bērnu mirstība Irākā bija visaugstākā kopš Persijas līča kara. Naftas embargo izgāzās un palīdzības programmas koordinators Denis Halidejs no amata atkāpās, paužot, ka blokāde kaitē tikai Irākas miermīlīgajiem iedzīvotājiem nevis Huseinam.

1999. gadā naftas embargo Irākai tika atcelts pilnībā, paralēli tam sākās jauna konflikta eskalācija, kad ANO inspektori pa Irāku nesekmīgi meklēja masu iznīcināšanas ieročus, bet Irākas militāristi bieži vien lika tiem šķēršlus.

Laikā, kad ASV Balto namu plosīja bēdīgi slavenais seksa skandāls, orālā seksa mīļotājs Ovālajā kabinetā izsludināja operāciju "Tuksneša vētra". Operācijas ietvaros tika atsākta dažādu Irākas industriālo un militāro objektu bombardēšana. Bombardēšanas rezultātā dzīvību zaudēja 62 irākiešu militāristi un ap 200 guva savainojumus. Pēc tā Irāka aizliedza visas inspekcijas savā teritorijā.

Tālāko mēs zinām visi
2000. gada novembrī par ASV prezidentu kļuva Džordžs Bušs jaunākais. Tieši tāpat kā tēvs, šis Bušs arī bija kategorisks spēka piekritējs Irākas sakarā. Jau no pirmajām savas prezidentūras dienām Bušs darīja zināmu, ka ASV vēlas mainīt Irākā valdošo režīmu pret demokrātiju.
2003. gada martā ASV sāka Irākas "demokratizāciju", kura turpinās vēl šobaltdien. Uz 2007. gada 2. janvāri Irākā bojā gājuši variāk nekā 3000 ASV karavīru un vēl vairāki simti ASV sabiedroto valstu, tostarp Latvijas, militārpersonas. Irākas zaudējumi aprēķināti ir ļoti neprecīzi. Domājams, ka to skaits jau ir mērāms simtos tūkstošos.

Irākas karš ir sašķēlis ne tikai islama pasauli. Tas radījis plaisu pašos Rietumos. Kaut bijušais Irākas diktators un ASV sabiedrotais pazemojošā veidā jau pakārts šiītu radikāļu gaviļu pavadīts, vecā Irākas politiskā sistēma demontēta, miers un demokrātija Irākā šķiet vismaz tuvāko gadu laikā nebūs. Jau ir pazīmes, ka Irāka kļuvusi par ASV otro Vjetnamu. Ar ko tas beidzās, visi ļoti labi zin...

Aigars Prūsis