Kas ir Žirinovskis?

Vladimirs Žirinovskis, īstajā- tēva uzvārdā Ēdelšteins dzimis 1946. gada 25. aprīlī Kazahijā, Almaatā. Viņa māte strādāja Almaatas veterinārā institūta ēdnīcā, kuras pirmais vīrs bija NKVD virsnieks Andrejs Žirinovskis Vasīlija dēls, kas bija atbildīgais par drošību Ļeņingradas dzelzceļa līnijās. Par pārkāpumiem darbs bija jāpamet. Pusotru gadu pirms Vladimira Žirinovska dzimšanas A. Žirinovskis mira. Vladimira tēvs- Polijā dzimis ebrejs Volfs Ēdelšteins strādāja par plānotāju Almaatas apavu rūpnīcā, bet Vladimira Žirinovska tēva brālis Ārons Ēdelšteins bija jurists un 1946. gadā tas kopā ar savu sievu Bellu Ēdelšteinu atgriezās Polijā. Viņa tēvs gāja bojā tad, kad V. Žirinovskim bija tikai viens gads. Vēlākos gados, būdams politikā un mēģinot slēpt savu ebrejisko izcelsmi, V. Žirinovskis ir kļuvis slavens ar savu frāzi par saviem vecākiem: "Māte ir krieviete, bet tēvs- jurists."

Ēdelšteina dēls
Līdz 1964. gada 10. jūnijam, kad viņš iesniedza dokumentus uzvārda maiņai, Vladimirs Žirinovskis bija Vladimirs Ēdelšteins. Pēc skolas beigšanas 1964. gadā viņš dodas uz Maskavu un iestājas Austrumu un Āfrikas valodu institūtā, kur apgūst turku valodu un literatūru. Paralēli tam Žirinovskis studē Ļeņinisma un Marksisma universitātē. 1969. gadā visai mistiskā veidā (ne visi varēja braukt uz kapitālistisku valsti) viņu kā 4. kursa studentu nosūta uz Turcijas pilsētu Iskandurūnu gūt praksi diplomdarbam, taču visai drīz Turcijas policija viņu arestē, jo varas iestādēm izdodas noskaidrot, ka V. Žirinovskis pulcina turku jauniešus- izplata tur klaji komunistiskas idejas un izdala nozīmītes ar Ļeņina portretu. 24 stundu laikā Turcijas varas iestādes jauno Žirinovski izsūta no valsts...
Arests Turcijā kalpo par iemeslu, pēc Žirinovska vārdiem, lai viņš iestātos PSKP, taču tieši šī neveiksme, vērvējot turkus VDK aģentūrai, liedz iespēju Žirinovskim strauji kāpt pa PSKP nomenklatūras kāpnēm.
1970. gadā Žirinovskis beidz institūtu un nonāk PSRS Aizsardzības ministrijas rīcībā, kļūst par "poļitruku" Aizkaukāza Kara apgabalā Tbilisi, virsnieka pakāpē. Pēc trīs gadiem viņš beidz dienestu un iestājas Maskavas Valsts universitātes Juridiskajā fakultātē un beidz to 1977. gadā. Jau 1973. gadā viņš kļūst par darbinieku Padomju Miera aizsardzības komitejas Rietumeiropas problēmu nodaļā, bet vairāku sīku kukuļņemšanas epizožu dēļ darbs tur ir jāpamet.
No 1975. gada viņš strādā Augstākajā Arodbiedrību skolas dekanātā, kur atbildēja par ārvalstu studentiem. Līdz 1983. gadam V. Žirinovskis strādā PSRS Juridskā kolēģijā, kas nodarbojās ar ārvalstu pilsoņu lietām- ārvalstnieku un PSRS pilsoņu laulību lietām utt. 1983. gadā Vladimirs Žirinovskis iegūst atļauju doties uz pastāvīgu dzīvi Izraēlā. Tai pašā gadā viņš sāk vadīt izdevniecības "MIR" juridisko nodaļu. 1988. gadā Žirinovskis sāk aktīvi piedalīties Padomju Miera sargāšanas komitejas darbībā. Tieši tad arī viņš gūst ievērību kā orators. Viņam neizdodas iestāties apvienībā "Demokrātiskā savienība", jo aktīvi protestē pret šīs organizācijas statūtos ierakstīto apakšpunktu, ka PSKP ir gājusi pa noziedzīgu ceļu.

Ebreju sakņu aicinājums
1988. gada nogalē Vladimirs Žirinovskis kopā ar domubiedriem izveido Krievijas ebreju nacionālistu kustību. Uzstājoties Padomju ebreju kultūras biedrības "Šalom" kongresā, viņš gūst PSRS ebreju atzinību un kopā ar Birobidžānas pilsētas (Ebreju Autonomā apgabala galvaspilsēta) PSKP sekretāru Ļevu Šapiro, PSRS cionistu kustības līderi Jūliju Košarovski tiek ievēlēts organizācijas valdē. Žirinovskis ar saviem draugiem cenšas izveidot PSRS sociāldemokrātisko partiju, taču tās programma, kuru Žirinovskis sarakstījis uz vienas lapiņas, daudzus nepārliecina...
1989. gadā kopā ar Vladimiru Bogačovu Žirinovskis izveido iniciatīvas grupu Padomju Savienības Liberāldemokrātiskās partijas izveidei. Par tās pamatdoktrīnu kopumu kalpoja jau pieminētā programma uz vienas lapiņas...

Krievu šovinisma aicinājums
1989. gada 3. septembrī Vladimirs Žirinovskis uzstājas Lužņiku stadionā Maskavā, kur risinājās Krievu radikāļu kustības "Pamjaķ" mītiņš Baltijas republikās dzīvojošo krievu aizstāvībai. Šī diena uzskatāma par lūzuma punktu, kad Žirinovskis saprot, ka ebreju nacionālisms vairs nav modē- laiks lielkrievu šovinismam!
Pēc desmit dienām notiek Padomju Savienības Liberāldemokrātiskās partijas dibināšanas kongress (ЛДПСС) un par tās vadītāju loģiski kļūst Žirinovskis. Tolaik tā bija otrā partija PSRS, it kā alternatīva līdz tam vadošajai un valdošajai PSKP. Tika uzskatīts, ka partijas organizēšanu inspirējusi PSRS Valsts drošības komiteja. Par šīs partijas dibināšanu rādīja PSRS Centrālās televīzijas ziņu raidījums "Vremja" un rakstīja vai visas lielākās avīzes. Uzreiz pēc tam viņš mēģina piedalīties Maskavas Tautas deputātu padomes vēlēšanās, taču cieš neveiksmi un kļūst par kāda rajona VDK vadītāja atbalstītāju, kas vēlēšanās konkurēja ar kādu demokrātiskā spārna kandidātu.
1990. gada rudenī Žirinovskis kopā ar Jurija Bokaņa vadīto "PSRS Zilo kustību" (Синеe движениe CCCP) un Viktora Alkšņa vadīto kustību "Sojuz" Kremlī tiekas ar PSKP politbiroja locekli Nikolaju Rižkovu, lai apspriestu valdības veidošanu. 6. oktobrī Žirinovskis tiek izslēgts no paša radītās partijas, sakarā ar ciešajiem sakariem ar VDK un neokomunistisko nostāju, kas diskreditējot partiju. 20. oktobrī Žirinovskis sasauc savu atbalstītāju konferenci, un tā tiek nodēvēta par PSRS Liberāldemokrātiskās partijas II. kongresu. Tiek nomainīta partijas vadība, par līderi atkal kļūst Žirinovskis.
Laikā, kad sākas Barikāžu laiks Latvijā un visā Baltijā, laikā, kad mirst simtiem lietuviešu pie Viļņas TV centra, Žirinovskis kopā ar V. Voroņinu Maskavā sasauc konferenci, kurā izsaka pilnīgu atbalstu PSRS armijas darbībai Baltijā un aicina M. Gorbačovu atlaist Baltijas republiku parlamentus, un ieviest tiešo PSRS prezidenta pārvaldi...
1991. gada 27. februārī V. Žirinovskis piedalās un dedzīgi uzstājas komunistiskās partijas rīkotajā konferencē "Par varenu, par vienotu Krieviju!". 14. aprīlī Žirinovskis tiek izvirzīts par kandidātu Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas prezidenta amatam, bet vēlēšanās iegūst "tikai" 7,81% balsu (par viņu nobalsoja vairāk nekā seši miljoni Krievijas iedzīvotāju!). Vēlēšanās uzvarēja mums zināmais Boriss Jeļcins. Savā priekšvēlēšanu programmā Žirinovskis solīja PSRS saglabāšanos un samazināt cenas šņabim...

Viens no pēdējiem PSRS aizstāvjiem
1991. gada jūlijā Žirinovskis ieradās Moldovā, pašpasludinātā krievu separātistu Piedņestrā. Mītiņa laikā Tiraspolē viņš paziņoja, ka B. Jeļcins drīz tikšot gāzts (no kurienes šīs ziņas, mēnesi pirms puča?). Sekoja 1991. gada augusta pučs, kura laikā viņš aktīvi atbalstīja Vissavienības Glābšanas komiteju un tās rīcību. Krievijas ģenerālprokuratūra ierosināja pret V. Žirinovski krimināllietu ("М-Е" №17/ 92) par sešiem pantiem, bet nezināmu iemeslu dēļ viss apklusa...
1992. gada 22. jūnijā V. Žirinovskis sastāda Krievijas ēnu Ministru kabinetu, kurā Aizsardzības ministra vieta ierādīta homoseksuālajam dzejniekam Eduardam Ļimonovam. Jau 1992. gada 11. augustā Krievijas Justīcijas ministrijas anulē Padomju Savienības Liberāldemokrātiskās partijas reģistrāciju, taču visai drīz- 1992. gada decembrī tiek reģistrēta "jauna"- Krievijas Liberāldemokrātiskā partija.

Klauna aicinājums
1992. gada 22. decembrī Minskā kāda mītiņa laikā Žirinovskis tiek piekauts. Ar to uzbrukumi neibeidzas. 1993. gada 31. janvārī Žirinovskim uzbrūk ap desmit cilvēku maskās, kas smagi piekauj viņa miesassargus, bet pats Žirinovskis tiek "cauri" ar sasistu plecu. 1993. gada vasarā Žirinovskis sāk tuvināties Borisam Jeļcinam un valsts varai kā tādai. Viņš atklāti atbalsta Krievijas parlamenta atlaišanu (drīz pēc tam to izdarīja ar tanku palīdzību).
1993. gada Krievijas Domes vēlēšanās KLDP izraisa sensāciju, iegūstot 22,92%!
1993. gada 13. decembra TV stdijā "Ostankino" naktī Žirinovskis piekauj prokuratūras izmeklētāju Tēlmanu Gdļjanu, bet viņa miesas sargi TV studijā izpūš asaru gāzi. Sākās pamatīgs skandāls.
1994. gada 14. janvārī Krievijas parlamenta zālē kāds deputāts iesit Žirinovskim pa seju, jo pēdējais parlamenta ēdnīcā ar saviem miesas sargiem sācis ieviest "savu kārtību". Drīz pēc tam- 8. aprīlī Žirinovskis un viņa apsardze Krievijas parlamenta ēkā piekauj savas partijas deputātu Borzjuku, bet kad to gribēja aizstāvēt kāds cits deputāts un korespondents, viņus piekauj Žirinovska miesas sargi.
Tai laikā Baltijas valstīm viņš draudēja pierobežā izvietot radioaktīvos atkritumus un ar milzu ventilatoriem radiāciju dzīt uz Igauniju un Latviju...
1994. gada jūnijā Krievijas ģenerālprokurors lūdz atņemt Žirinovskim deputāta imunitāti, lai to tiesātu par klajiem likumpārkāpumiem, kas konstatēti V. Žirinovska grāmatā "Pēdējais metiens uz Dienvidiem" (šajā grāmatā Žirinovskis aicināja izrēķināties ar saviem tautiešiem- Krievijas politiķiem). Parlaments gan atteica.
1994. gada 1. jūlijā Žirinovskis uzbrūk milicijas darbiniekam, saplēš protokolu un norauj tam dienesta zīmotnes, kad milicis apturējis viņa partijas mašīnu par ātruma pārsniegšanu.
1995. gada 31. janvārī Žirinovskis Strasbūrā paziņo, ka 100% atbalstot brutālo Krievijas armijas rīcību Čečenijā un nekādi upuri neesot par lielu!
1995. gada 9. septembrī Vladimirs Žirinovskis Krievijas Valsts Domes zālē piekauj deputāti Tiškovsku un velk sievieti aiz matiem pa plenārsēžu zāli, līdz to pārtrauc citi deputāti.
1996. gadā Žirinovskis aicina Valdību nacionalizēt vairākus Krievijas TV kanālus. Pakāpeniski tas arī tiek izdarīts.
1997. gada 8. maijā Maskavā pie Nezināmā kereivja kapa Žirinovskis piekauj un ievelk savā mašīnā kādas telekompānijas žurnālisti, bet TV "MTK" operatora galvu apzināti ar brutālu spēku iecērt tās pašas automašīnas durvīs. Ierosinātā krimināllieta pēc Krievijas Federācijas kriminālkodeksa 213. panta atkal izbeigta...

Vai ilglaicīga Kremļa uzticības persona?
Politiskie analītiķi konstatējuši, ka tieši V. Žirinovskis nereti izsaka idejas, kas, iespējams, nāk no Kremļa puses. Šādā veidā Krievijas vadītāji vienkārši vēlas pārbaudīt iespējamo reakciju uz saviem nākotnes plāniem. Varbūt tāpēc Žirinovskis bauda tādu imunitāti?
Zīmīgi, ka Žirinovskis, būdams visai agresīvs pret sievietēm un žurnālistiem, ir visai bailīgs. Viņš pat nepieņem ziedus no saviem piekritējiem, motivējot to ar gadījumu, kas notika ar Indijas premjeru Radživu Gandiju (viņu uzspridzināja teroriste pašnāvniece).
Apskatot Žirinovska personīgo dzīvi, jāpiemin, ka viņam ir dēls, kas nēsā mātes uzvārdu- Ļebeģevs. Viņš strādā KLDP birojā, atbildīgā amatā.
Cik var spriest, tad Žirinovskis ir pamatīgi gatavojies karjeras darbam VDK, taču sakarā ar sava mātes vīra Andreja Žirinovska pārkāpumiem un atbrīvošanu no NKVD, tas nav izdevies. Tomēr, daži avoti liecinājuši, ka PSRS Galvenās Izlūkošanas pārvalde (GRU) Žirinovski tomēr savērvēja, tādēļ arī sūtīja to uz Turciju. Sava lielīgā un skaļā rakstura dēļ, kā jau minēts, pasākums izgāzās.
Kā ziņo daži Krievijas mediji, tai skaitā "Московские ведомости", viņiem no Žirinovska tuviniekiem izdevies uzzināt, ka tik agresīvs viņš esot tikai publiskos pasākumos. Savās mājās Vladimirs Žirinovskis daudz guļot un esot ļoti mīļš pret sievu.
Pats Žirinovskis dažādiem ebreju izdevumiem labprāt stāsta par sevīm. Tā viņš atklāj, ka mācījies skolā, kurā klasē visas meitenes bija ebrejietes. Viņam ļoti patīkot ebreju sievietes. Žirinovskis pat paziņojis, ka studentu gados apmeklējis Maskavas sinagogu, tomēr pazīstams esot tikai ar vienu rabīnu- Berlu Lazaru, kas ir Krievijas virsrabīns. Kad tiek prasīts, par ko viņš sevi uzskata, tad atbild, ka par krievu, jo ebreji par ebreju pēc savām tradīcijām uzskatot tikai to, kas piedzimis ebrejietei. Tā kā viņa māte neesot ebrejiete, viņš esot krievs.
Žirinovskim arī esot savs uzskats Izraēlas jautājumā. Viņš uzskata, ka Izraēlas radīšana patreizējā vietā bija kļūda, jo apkārtējās arābu valstis nekad neļaušot tai mierīgi eksistēt. Vajadzēja veidot "jauno" Izraēlu Dienvidukrainā, iekļaujot tur Odesu, Hersonu un Izmaīlu (šīs pilsētas PSRS tradicionāli skaitījās ebreju pilsētas). Bez tam, Žirinovskis aicina visus emigrantus, kas no PSRS brauca uz Izraēlu, atgriezties Krievijā.
Neskatoties uz to, ka visai bieži Žirinovskis ir bijis tik atklāts par savu izcelsmi un tautību, tik pat bieži viņa rīcība bijusi pretēja. Vēl nesen, pirms Krievijas Domes vēlēšanām Žirinovskis aicināja savus apsargus nošaut kādu politiķi, kad tas TV ēterā nosauca Žirinovski... par ebreju...
Zīmīgi, ka vēl 1983. gadā Žirinovskim bija VDK atļauja emigrēt uz Izraēlu, bet tagad Izraēla ir liegusi šīs iebraukšanas tiesības.

Aigars Prūsis