Kā šodien atceros 2000. gada 12. augustu. Tā bija savāda diena. Visos pasaules ziņu kanālos runāja par kādu Krievijas zemūdeni, kas nogrimusi. Atklāti sakot, vairumam bija nospļauties, ka pa burbuli aizgājusi vien no Krievijas zemūdenēm vai nokritusi kārtējā no daudzām Krievijas armijas lidmašīnām. Kaut kas tāds tur notiek tik bieži, ka visi pieraduši. Taču lielākais šoks bija par ko citu, proti, visu laiku tika runāts, ka zemūdenē vēl ir dzīvi jūrnieki. Un izrādijās, ka bija arī. Vismaz ducis vīru sēdēja simts metru dziļumā, pilnīgā tumsā, aukstumā un mira nost no skābekļa trūkuma veselu nedēļu, kamēr Krievijas amatpersonas jaunā valdnieka Putina personā ietiepīgi atteicās no ārvalstu palīdzības, lai glābtu izdzīvojušos. Mediji, kas šo notikumu sakarā atļāvās kritizēt jauno Krievijas mesiju, bija vieni no pirmajiem, kas saņēma toreiz vēl samērā neveiklā Putina režīma pletnes sitienus.
Pagājuši desmit gadi un kāda ir Krievija? Tajā ir kļuvis labāk? Tur vairāk mīl savējos, nerunājot par citiem? Tur vairāk gatavi glābt nelaimē nonākušos? Ak, kaut nu. Līdzīgi kā PSRS stagnācijas laikos, Krievija nepastāv nelaimju, jo par tām mēdz runāt izvairīgi vai runāt neļauj vispār. Ja Krievija kļuvusi varenāka un labāka pašu acīs, tad Kremlim pakalpīgo mediju dēļ. Ja Krievijas vārds izskan biežāk, tad bieži vien tas notiek gaužām banāli- 9. maijā grandiozu parāžu laikā, ar kāda kašķīga sportista palīdzību, ar nebeidzamiem konfliktiem ar kaimiņvalstīm, ar Krievijas uzrakstiem uz treniņbiksēm... Atceros arī Putina uzvedību pie Larija Kinga CNN raidījumā. Vāji slēpta ņirgšana- mazākais, ko varēja redzēt. Tādu es redzu šodienas Krieviju. Valsts, kura sakās, ka esot pasaules centrs, kamēr paši burtiski gruzd no iekšpuses savas nenovīdības dēļ.
Rāda ziņas ar etiķeti krievija. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti krievija. Rādīt visas ziņas
2010. gada 12. augusts
2010. gada 22. jūlijs
Nelepnums
Ejot pa Liepājas Pētertirgu, pamanīju, ka pie viena no lupatnieku stenda vējā plīvo pāris krekli ar uzrakstu Russia. Šoreiz ne par to, ka man no sirds nepatīk, ka manā valstī, lai nu cik tā būtu ar trūkumiem, goda vietā tiek likts citas valsts vārds, kas ar pārlieku lielu mīlestību pret manu valsti nav centusies dalīties. Šoreiz par to, ka ir ikviena Latvijā mītoša cilvēka goda lieta, popularizēt savu valsti. Īpaši, kad tieši šajās dienās Liepājā mūsu basketbola meitenes rāda lielisku sniegumu. Īpaši, kad Liepājā sākas jauku festivālu laiks, kad pie mums brauc daudz tūristu.Pieņemot, ka tirgotājs tirgo to, kas ir ejošs, var pieciest daudz ko. To, ka tirgo pornogrāfiskus žurnālus, ka tirgo cigaretes, ka tirgo šņabi. Bez tā varētu iztikt. Viss viens- tirgo, jo tā tas ir visur. Tomēr es īsti nesaprotu, kamdēļ Latvijā un Liepājā vajadzētu būt pieprasījumam pēc krekliem, kurus rotā Krievijas nosaukums. Kaut kā neesmu manījis, ka pēdējos gados šī valsts būtu tapusi par laimes zemi pašas iedzīvotājiem. Šai valstī joprojām ir viens no augstākajiem korupcijas līmeņiem pasaulē, Latviju atstājot tālu, tālu aiz muguras. Pensijas tur nekad nav bijušas lielākas, lai cik nedzirdēdu sūdzības par mūsu bēdīgo stāvokli. Ne tur labāki ceļi, ne lielākas brīvības cilvēkiem. Kādi plaši zināmi panākumi kā cīņa ar badu, cīņa par mieru pasaulē vai kādi grandiozi sportiskie panākumi manīti zem šīs valsts nosaukuma nav. Lielā mērā, kur esam mēs, tur ir Krievija. Iespējams kļūdos, taču neticu, ka šo kreklu tirgotāji vai pircēji tik kvēli mīlētu vietu, kuras nosaukums uz krekla, ka būtu lasījuši “Karu un mieru” vai viņu grāmatplauktos stāvētu bieži pārlasīti Dostojevska, Puškina, Jeseņina vai Gogoļa darbi. Cik redzēts līdz šai dienai, drīzāk šos kreklus redzu mugurā tiem, kas par labām redz treniņbikses randiņa laikā vai lieliski pavadītu vakaru uz parka soliņu, sprauslājot saulespuķu sēklu mizas, malkojot no plastmasas pudeles alu un skaļi manifestējot sev zināmo vārdu krājumu. Vismaz Liepājā. Pieļauju, ka citviet tā nav. Bet tas nu tā, katram savs...
2010. gada 25. jūnijs
Divkosīgā lielvalsts
Pirmais, ko gribējās bilst ir sekojošais- šodien TV skatījos kā tikšanās reizē ar ASV prezidentu Baraku Obamu par nemieriem Kirgizstānā, kas jau prasījuši vismaz 200 cilvēku dzīvības, runā Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs. Neskatoties uz to, ka Kirgizstānā ir Krievijas karabāze un šajā valstī ir krietns skaits krievu (vairāk nekā 7%), krievu valoda ir valsts valoda, un neskatoties uz to, ka Krievija uzkrītoši manifestē savas tiesības iejaukties jebkur un jebkad, ja tiekot ''aizskartas'' Krievijas intereses (bet varbūt simtiem beigtu un simtiem tūkstoši dzīvu uzbeku bēgļu gaitās nav Krievijas interese?), Dmitrijs Medvedevs ar granīta stingru seju paziņoja, ka Krigizstānā notiekošais ir šīs valsts iekšējā lieta. Tai pašā laikā tik ļoti "cērtas" acīs šī divkosība, atceroties to pašu 2008. gada augustu, kad Maskavai pietika vien formāls iemesls, lai paziņotu, ka Gruzija realizējot genocīdu pret brālīgo Dienvidosetijas tautu un ar tankiem dotos ''piespiest'' Gruziju mieram. Un varētu jau saprast Krievijai tik ierastās manieres visur un vienmēr bāzt savu degunu, kur kaimiņa duksis nebāž savu metamo, jo tā jau pie viņiem pieņemts. Bet atceroties 2008. gada augusta informatīvo karu Krievijas medijos, kad ziņu sižetos it kā no Chinvali tika ziņots, ka gruzīņi tur apslaktējuši vairākus tūkstošus miermīlīgo iedzīvotāju, šodienas Krievijas varas iestāžu vienaldzīgā attieksme šķiet vairāk nekā šokējoša, zinot, ka Kirgizstānā notiekošais nav veselajam saprātam pieņemams.
Otrās pārdomas saistās ar jauno Krievijas- Baltkrievijas gāzes karu. To, ka Krievija savu gāzes monopolu izmanto tikai un vienīgi politiskos nolūkos, pierādīt laikam vajadzības nav. Tiem, kas neatceras relatīvi nesenos notikumus Krievijas- Ukrainas gāzes kara sakarā, varu ieteikt pārlasīt savu viedokli par to. Viens ir skaidrs ir noteikti: pat tad, ja šajos gāzes karos taisnība 100% būtu Krievijas pusē, Krievijas uzvedība šajos konfliktos ir vienkārši briesmīgi augstprātīga, ciniska un pretīga reizē. Bet tā nu ir sanācis, ka Krievijai šīs taisnības nav ne 100%, ne 90% un pat ne 20%. Šodien par to skaidri un gaiši liecina konflikta retrospektīvais risinājums, tas ir- izrādījies, ka baltkrievu pusei bijusi pilnīga taisnība, sakot, ka Krievijas pusei ir 260 miljonu ASV dolāru parāds par gāzes tranzītu cauri Baltkrievijai pa šīs valsts cauruļvadiem uz Eiropas valstīm, kamēr baltkrievu 200 miljonu parāds radies vēlāk. Starp citu, ļoti interesants ziņu sižets šo notikumu sakarā bija skatāms Baltkrievijas TV ziņās, kurās iepriekš tik atklāta kritika Kremļa virzienā vēl nebija skanējusi. Tas nozīmē tikai vienu. Šoreiz vairāk nekā jebkad agrāk, ir izšķirošais izvēles brīdis Baltkrievijai. Ko baltkrievi gribēs, kādu viņi saredz savu rītdienu. Būt par sīku un bizantisku Krievijas filiāli, pret kuru, kā tagad redzams, tā arī izturas vai būt par lielu Eiropas valsti.
Otrās pārdomas saistās ar jauno Krievijas- Baltkrievijas gāzes karu. To, ka Krievija savu gāzes monopolu izmanto tikai un vienīgi politiskos nolūkos, pierādīt laikam vajadzības nav. Tiem, kas neatceras relatīvi nesenos notikumus Krievijas- Ukrainas gāzes kara sakarā, varu ieteikt pārlasīt savu viedokli par to. Viens ir skaidrs ir noteikti: pat tad, ja šajos gāzes karos taisnība 100% būtu Krievijas pusē, Krievijas uzvedība šajos konfliktos ir vienkārši briesmīgi augstprātīga, ciniska un pretīga reizē. Bet tā nu ir sanācis, ka Krievijai šīs taisnības nav ne 100%, ne 90% un pat ne 20%. Šodien par to skaidri un gaiši liecina konflikta retrospektīvais risinājums, tas ir- izrādījies, ka baltkrievu pusei bijusi pilnīga taisnība, sakot, ka Krievijas pusei ir 260 miljonu ASV dolāru parāds par gāzes tranzītu cauri Baltkrievijai pa šīs valsts cauruļvadiem uz Eiropas valstīm, kamēr baltkrievu 200 miljonu parāds radies vēlāk. Starp citu, ļoti interesants ziņu sižets šo notikumu sakarā bija skatāms Baltkrievijas TV ziņās, kurās iepriekš tik atklāta kritika Kremļa virzienā vēl nebija skanējusi. Tas nozīmē tikai vienu. Šoreiz vairāk nekā jebkad agrāk, ir izšķirošais izvēles brīdis Baltkrievijai. Ko baltkrievi gribēs, kādu viņi saredz savu rītdienu. Būt par sīku un bizantisku Krievijas filiāli, pret kuru, kā tagad redzams, tā arī izturas vai būt par lielu Eiropas valsti.
2010. gada 9. jūnijs
Kononova noziegumu atbalss
Lēnām Kononova prāva sāk aizmirsties. Savu nostāju tā kā jau uzrakstīju, taču šorīt Maskavas radio "Эхо Москвы" mājas lapā bija iespēja noklausīties Jūlijas Latiņinas (Юлия Латынина) raidījums "Pielaides kods" (Код доступа). Visumā Latvijā un acīmredzot arī citās demokrātiskajās valstīs labi zināmi fakti, taču Krievijā šāds raidījums ir kaut kas īpašs. Tādēļ iesaku noklausīties. Raidījuma daļu par Kononova noziegumiem pārpublicēju.
[...]Я продолжаю рассказ про дело Кононова. Наверное, начать надо с приказа Сталина, если я не ошибаюсь, от 17 ноября 1941 года, того самого, в связи с которым действовала и Зоя Космодемьянская, и которым было приказано уничтожать все населенные пункты на территории, занятой противником, если они находились в нескольких десятках километров от линии фронта и вблизи дорог, по которым шло снабжение. Т.е. это был приказ, который, по сути говоря, обрекал на голодную и холодную смерть десятки миллионов российских граждан, которые были виноваты только в том, что они оказались за линией фронта.
Поскольку выполнение этого приказа было возложено на диверсантов, которыми руководили в основном НКВДшники, то понятно, что это привело к некоторым осложнениям в отношении мирного населения к тем, кого называли красные партизаны. Кроме того, НКВДшники – это такие ребята, которые и в мирной-то ситуации предпочитали стрелять в затылок тем, кто не виноват, а тут они еще получили возможность – можно уничтожить мирную деревню, которая не защищена, и получить за это орден, а можно напасть на немцев, которые будут отстреливаться.
Очень много было таких удивительных случаев, когда нападали почему-то не на немцев, а нападали почему-то на села. Вспомним только одно Локотское самоуправление в Белоруссии, когда люди, называвшие себя партизанами, не боролись с немцами, а боролись с людьми, которые восстановили частную собственность и построили церкви и самоуправлялись. Т.е. Локотское самоуправление, конечно, не было независимо от немцев, но явно не было первоочередной целью для всех, кроме диверсантов.
Так вот в связи с тем, что представляли из себя люди, заброшенные за линию фронта, у них часто складывались напряженные отношения с мирным населением. Естественно, напряженные отношения с мирным населением, судя по всему, сложились и у отряда, которым командовал Кононов. Хотя бы уже следует учесть, что Кононов – уроженец этих мест. В 40-м году, когда Советский Союз оккупировал эти земли, Кононов вступил в комсомол. Он стал помогать, с одной стороны, тем, кто де-факто были оккупантами. С другой стороны, не забудем, что в этот момент Советский Союз был союзником фашистской Германии. Т.е. если он хотел бороться против фашистов или их пособников, ему в этот момент следовало уйти в леса.
Но он ушел в леса не в 40-м году, он отступил с Красной армией. Он уже достаточно зарекомендовал себя на службе Советскому Союзу. Он прошел школу диверсионной подготовки, был заброшен, поскольку он знал эту местность и этих людей, в тыл. И там, как я уже сказала, отношения отряда Кононова и других отрядов с местными жителями не сложились.
Они не сложились настолько, что когда один из предыдущих партизанских отрядов зашел в деревню Малые Баты и укрылся в амбаре, принадлежавшем человеку, которого звали Крупник, то, по-видимому, этот крестьянин стукнул немцам, несмотря на то, что он понимал, что ответные карательные меры со стороны… Мне очень затруднительно называть этих людей красными партизанами, но будем сейчас использовать термин «красные партизаны». Короче говоря, этот партизанский отряд был уничтожен. Более того, немцы выдали шестерым жителям Малых Бат по винтовке и по две гранаты.
В связи с чем была предпринята ответная акция, и люди Кононова вошли в хутор Малые Баты. Они были одеты в форменную одежду немцев. Никто из жителей, как установил латвийский суд, сопротивления им не оказывал. Малые Баты не были включены в список опорных пунктов полиции немецкого оккупационного управления, ни один из жителей не был мобилизован в действующую армию и не состоял в милитаризованных формированиях немецких властей.
Соответственно, было уничтожено, сожжено и убито девять человек, включая беременную женщину, которую, как я уже сказала, затолкали обратно в огонь, из которого она вылезла. Это то, что произошло на хуторе. Латвийский суд снял то обвинение, что имущество убитых было разграблено за трудностью его доказуемости спустя такое количество времени.
Самое интересное, что почему-то не приводятся в наших СМИ не только эти подробности, но и оправдание самого Кононова. Между тем, несколько раз, оправдываясь перед латвийским судом, адвокаты Кононова говорили несколько вещей. Первую вещь мы уже слышали, что все убитые, оказывается, были полицаями. Еще раз повторяю, женщина на девятом месяце беременности.
Второе, что говорил Кононов, что, оказывается, состоялся партизанский суд, на котором именно этих людей приговорили к смерти за пособничество фашистам. Это всё равно что сказать, что 22 тысячи польских офицеров были убиты в Катыни и Медном по решению суда. Что такое партизанский суд? Как справедливо замечает Европейский суд, если Кононов считал, что жители совершили военное преступление, он мог их только арестовать и судить. Заочный суд с исполнением приговора с переодеванием в военную форму противника – это как-то странно.
Кроме этого, Кононов, защищаясь, сказал еще две вещи. Во-первых, он заявил, что его приказ был только доставить этих людей на суд. Это уже очень странно: суд уже произошел, они приговорены. А потом Кононов сказал, что он не выполнил приказ, прятался в кустах и не участвовал в убийстве мирного населения, и это делал кто-то другой. Короче говоря, «во-первых, я его не брала, во-вторых, я его вернула». Во-первых, они были полицаи, во-вторых, я прятался в кустах и приказа своего командования не выполнил.
Что еще следует добавить? Мы постоянно используем в отношении Кононова термин «красный партизан». Слово «партизан» предполагает человека, как правило, не военнообязанного, который добровольно пошел в лес, сражается против оккупантов и пользуется поддержкой местного населения. В случае Кононова ни одно из этих условий не выполнялось. Кононов был кадровый служащий, который отступил с Красной Армией. Поддержкой местного населения он не пользовался. Он расстреливал и сжигал беременных женщин на девятом месяце, после чего заявлял, что они полицаи. И опять в хуторе Малые Баты он сражался не против оккупантов, а именно против мирного населения. В этом смысле он не партизан. Такие вещи называются терроризмом.
Я не совсем понимаю, чем Кононов, расстреливающий беременную женщину на девятом месяце, отличается от Мариам Шариповой, которая взрывает гражданское население в московском метро. И я не совсем понимаю, чем Сталин, который отдает приказы уничтожать жилье этого местного населения, которое виновато уже тем, что оказалось за линией фронта, отличается от Доку Умарова, который говорит, что все русские виноваты уже тем, что они русские.
Мы всё время говорим, что это пересмотр итогов Второй мировой войны, это пересмотр истории. Это действительно пересмотр истории, поскольку история Латвии после Второй мировой войны была написана Сталиным и была написана Кононовым, была написана людьми, которые в 40-м году оккупировали Латвию, будучи союзниками фашистов, и которые во время войны посылали вот такие в кавычках партизанские отряды, которые расстреливали мирное население и которые после войны продолжили делать то же самое.
Так получилось, что перестреляли не всех. Так получилось, что у жителей хутора Малые Баты остались сыновья и остались наследники. Как ни странно, они не считают Кононова героем. Они считают его карателем, который расстреливал беременных женщин. Переделать это их убеждение, заставить их считать иначе можно только одним способом – снова раздавить свободу Латвии танками и послать туда новых Кононовых жечь беременных женщин. С помощью, допустим, путинюгенда, забрасывающего яйцами латвийское посольство, это доказать невозможно.[...]
Intervija pilnā mērā izlasāma te: http://www.echo.msk.ru/programs/code/681519-echo/
[...]Я продолжаю рассказ про дело Кононова. Наверное, начать надо с приказа Сталина, если я не ошибаюсь, от 17 ноября 1941 года, того самого, в связи с которым действовала и Зоя Космодемьянская, и которым было приказано уничтожать все населенные пункты на территории, занятой противником, если они находились в нескольких десятках километров от линии фронта и вблизи дорог, по которым шло снабжение. Т.е. это был приказ, который, по сути говоря, обрекал на голодную и холодную смерть десятки миллионов российских граждан, которые были виноваты только в том, что они оказались за линией фронта.
Поскольку выполнение этого приказа было возложено на диверсантов, которыми руководили в основном НКВДшники, то понятно, что это привело к некоторым осложнениям в отношении мирного населения к тем, кого называли красные партизаны. Кроме того, НКВДшники – это такие ребята, которые и в мирной-то ситуации предпочитали стрелять в затылок тем, кто не виноват, а тут они еще получили возможность – можно уничтожить мирную деревню, которая не защищена, и получить за это орден, а можно напасть на немцев, которые будут отстреливаться.
Очень много было таких удивительных случаев, когда нападали почему-то не на немцев, а нападали почему-то на села. Вспомним только одно Локотское самоуправление в Белоруссии, когда люди, называвшие себя партизанами, не боролись с немцами, а боролись с людьми, которые восстановили частную собственность и построили церкви и самоуправлялись. Т.е. Локотское самоуправление, конечно, не было независимо от немцев, но явно не было первоочередной целью для всех, кроме диверсантов.
Так вот в связи с тем, что представляли из себя люди, заброшенные за линию фронта, у них часто складывались напряженные отношения с мирным населением. Естественно, напряженные отношения с мирным населением, судя по всему, сложились и у отряда, которым командовал Кононов. Хотя бы уже следует учесть, что Кононов – уроженец этих мест. В 40-м году, когда Советский Союз оккупировал эти земли, Кононов вступил в комсомол. Он стал помогать, с одной стороны, тем, кто де-факто были оккупантами. С другой стороны, не забудем, что в этот момент Советский Союз был союзником фашистской Германии. Т.е. если он хотел бороться против фашистов или их пособников, ему в этот момент следовало уйти в леса.
Но он ушел в леса не в 40-м году, он отступил с Красной армией. Он уже достаточно зарекомендовал себя на службе Советскому Союзу. Он прошел школу диверсионной подготовки, был заброшен, поскольку он знал эту местность и этих людей, в тыл. И там, как я уже сказала, отношения отряда Кононова и других отрядов с местными жителями не сложились.
Они не сложились настолько, что когда один из предыдущих партизанских отрядов зашел в деревню Малые Баты и укрылся в амбаре, принадлежавшем человеку, которого звали Крупник, то, по-видимому, этот крестьянин стукнул немцам, несмотря на то, что он понимал, что ответные карательные меры со стороны… Мне очень затруднительно называть этих людей красными партизанами, но будем сейчас использовать термин «красные партизаны». Короче говоря, этот партизанский отряд был уничтожен. Более того, немцы выдали шестерым жителям Малых Бат по винтовке и по две гранаты.
В связи с чем была предпринята ответная акция, и люди Кононова вошли в хутор Малые Баты. Они были одеты в форменную одежду немцев. Никто из жителей, как установил латвийский суд, сопротивления им не оказывал. Малые Баты не были включены в список опорных пунктов полиции немецкого оккупационного управления, ни один из жителей не был мобилизован в действующую армию и не состоял в милитаризованных формированиях немецких властей.
Соответственно, было уничтожено, сожжено и убито девять человек, включая беременную женщину, которую, как я уже сказала, затолкали обратно в огонь, из которого она вылезла. Это то, что произошло на хуторе. Латвийский суд снял то обвинение, что имущество убитых было разграблено за трудностью его доказуемости спустя такое количество времени.
Самое интересное, что почему-то не приводятся в наших СМИ не только эти подробности, но и оправдание самого Кононова. Между тем, несколько раз, оправдываясь перед латвийским судом, адвокаты Кононова говорили несколько вещей. Первую вещь мы уже слышали, что все убитые, оказывается, были полицаями. Еще раз повторяю, женщина на девятом месяце беременности.
Второе, что говорил Кононов, что, оказывается, состоялся партизанский суд, на котором именно этих людей приговорили к смерти за пособничество фашистам. Это всё равно что сказать, что 22 тысячи польских офицеров были убиты в Катыни и Медном по решению суда. Что такое партизанский суд? Как справедливо замечает Европейский суд, если Кононов считал, что жители совершили военное преступление, он мог их только арестовать и судить. Заочный суд с исполнением приговора с переодеванием в военную форму противника – это как-то странно.
Кроме этого, Кононов, защищаясь, сказал еще две вещи. Во-первых, он заявил, что его приказ был только доставить этих людей на суд. Это уже очень странно: суд уже произошел, они приговорены. А потом Кононов сказал, что он не выполнил приказ, прятался в кустах и не участвовал в убийстве мирного населения, и это делал кто-то другой. Короче говоря, «во-первых, я его не брала, во-вторых, я его вернула». Во-первых, они были полицаи, во-вторых, я прятался в кустах и приказа своего командования не выполнил.
Что еще следует добавить? Мы постоянно используем в отношении Кононова термин «красный партизан». Слово «партизан» предполагает человека, как правило, не военнообязанного, который добровольно пошел в лес, сражается против оккупантов и пользуется поддержкой местного населения. В случае Кононова ни одно из этих условий не выполнялось. Кононов был кадровый служащий, который отступил с Красной Армией. Поддержкой местного населения он не пользовался. Он расстреливал и сжигал беременных женщин на девятом месяце, после чего заявлял, что они полицаи. И опять в хуторе Малые Баты он сражался не против оккупантов, а именно против мирного населения. В этом смысле он не партизан. Такие вещи называются терроризмом.
Я не совсем понимаю, чем Кононов, расстреливающий беременную женщину на девятом месяце, отличается от Мариам Шариповой, которая взрывает гражданское население в московском метро. И я не совсем понимаю, чем Сталин, который отдает приказы уничтожать жилье этого местного населения, которое виновато уже тем, что оказалось за линией фронта, отличается от Доку Умарова, который говорит, что все русские виноваты уже тем, что они русские.
Мы всё время говорим, что это пересмотр итогов Второй мировой войны, это пересмотр истории. Это действительно пересмотр истории, поскольку история Латвии после Второй мировой войны была написана Сталиным и была написана Кононовым, была написана людьми, которые в 40-м году оккупировали Латвию, будучи союзниками фашистов, и которые во время войны посылали вот такие в кавычках партизанские отряды, которые расстреливали мирное население и которые после войны продолжили делать то же самое.
Так получилось, что перестреляли не всех. Так получилось, что у жителей хутора Малые Баты остались сыновья и остались наследники. Как ни странно, они не считают Кононова героем. Они считают его карателем, который расстреливал беременных женщин. Переделать это их убеждение, заставить их считать иначе можно только одним способом – снова раздавить свободу Латвии танками и послать туда новых Кононовых жечь беременных женщин. С помощью, допустим, путинюгенда, забрасывающего яйцами латвийское посольство, это доказать невозможно.[...]
Intervija pilnā mērā izlasāma te: http://www.echo.msk.ru/programs/code/681519-echo/
2010. gada 18. maijs
Saules nogurdinātie 2
Vakar beidzot noskatījos Ņikitas Mihalkova jauno filmu "Saules nogurdinātie 2" (Утомленные солнцем 2: Предстояние). Līdz pat filmas pirmajai epizodei biju par visiem 200% pārliecināts, ka filma ir padomju-krievu propoganda, ko Mihalkovs uzņēmis šodienas Krievijas konjunktūras iespaidā. Atzīstos- kļūdījos. Filma ir vienkārši izcila. Karš attainots tāds, kāds tas bija- baiss, nežēlīgs un biedējošs, nevis patosāls, kā tas ierasts Maskavas galā.
Ja būt pavisam atklātam, atzīšos- pēdējā laikā daudzas krievu filmas spējušas iekarot manu sirdi. Tostarp "Cars" (Царь). Domāju, ka nebūs pārspīlēti, ja teikšu, ka šī filma ir grandiozs piemineklis izcilajam krievu aktierim Oļegam Jankovsim.Katrā ziņā es iesaku noskatīties. Abas šīs filmas.
Ja būt pavisam atklātam, atzīšos- pēdējā laikā daudzas krievu filmas spējušas iekarot manu sirdi. Tostarp "Cars" (Царь). Domāju, ka nebūs pārspīlēti, ja teikšu, ka šī filma ir grandiozs piemineklis izcilajam krievu aktierim Oļegam Jankovsim.Katrā ziņā es iesaku noskatīties. Abas šīs filmas.
2010. gada 17. maijs
Kononovs IR noziedznieks
Šodien visi mediji vai vārās vecā perdeļa Kononova dēļ. Latvijas puse sajūsmināta, ka Krievijas lobētais terorists dabūjis pa mizu, bet Krievija savā lielummānijā draud visai Eiropai. Redz, viņuprāt šis riebeklis esot varonis, kurš šāvis padomju ienaidniekus- poļicajus. Protams savādi, ja Krievija neredz, ka starp dzīvi sadedzinātajiem "poļicajiem" bija sievietes, tostarp grūtniece.
Es protams priecājos, ka šis sieviešu un bērnu slepkava tiesas procesā zaudēja Latvijas valstij, taču no otras puses: kādēļ šim (ne) cilvēkam, kurš vainīgs smagos kara noziegumos, mierīgi ļauj pavadīt laimīgas un mierīgas vecumdienas valstī, kurā tas nodarbojies ar marodierēšanu, bandītismu un civiliedzīvotāju slepkavošanu?
Vienīgais mierinājums, ka šis noziedznieks ir pietiekami vecs. Taču no otras puses, vēl 9. maija priekšvakarā Krievijas prezidents Dima Medvedevs uzsvērti teicās, ka kara noziegumiem neesot noilguma...
Es protams priecājos, ka šis sieviešu un bērnu slepkava tiesas procesā zaudēja Latvijas valstij, taču no otras puses: kādēļ šim (ne) cilvēkam, kurš vainīgs smagos kara noziegumos, mierīgi ļauj pavadīt laimīgas un mierīgas vecumdienas valstī, kurā tas nodarbojies ar marodierēšanu, bandītismu un civiliedzīvotāju slepkavošanu?
Vienīgais mierinājums, ka šis noziedznieks ir pietiekami vecs. Taču no otras puses, vēl 9. maija priekšvakarā Krievijas prezidents Dima Medvedevs uzsvērti teicās, ka kara noziegumiem neesot noilguma...
2010. gada 8. maijs
Politiskās gaidības
Laba diena izdevusies. Steidzamies mājup, taču atceros, ka mājās beidzies piens un nolemjam ieiet veikalā, kas pa ceļam. Tā ir Maxima. Tikai, ejot ārā ar savām piena pakām rokās ieraugu, cik garas rindas pie kasēm. Daudzi pērk šņabi. Pērk veselām kastēm. Nes kabatās, nes maisiņos un pat padusēs. Šņabis, šņabis, šņabis un vēlreiz šņabis. Visapkārt cilvēki ar šņabja pudelēm. Tik daudz, ka šķiet atgriezušies deficīta laiki un pudeles dod pa taloniem. Nogurušās Maximas kasieres tik skaita un krāmē. Nekāda smaida, nekāda prieka. Pārgurušas. Izeju stāvvietā un tur stāv daudz mašīnu, pie kurām slavenās oranži melnās lentītes. Dažādas. Citas jaunas un garas. Citas nomelnējušas, ka tikai diegi plandās pa gaisu. Vienam veselas divas- viena pie vienas antenas, otra pie garas kā pātaga. Dažam kā piedeva Krievijas karogs aiz stikla. Tad redzu, ka viens jaunietis izkāpj no melna BMW baltā treniņtērpā, kura mugurpusi rotā liels uzraksts Russia. Varbūt Krievijas tūrists, varbūt sportists uz Liepāju atbraucis? Varbūt par daudz tam pievēršu uzmanību, nodomāju. Bet tad atkal ieraugu ko savādu- turpat stāv cita mašīna, aiz kuras aizmugurējā loga padomju armijas karavīra cepure. Nu nezinu...Sajūta, it kā apkārt plosītos kāda masu psihoze, lai kaut ko pierādītu, izrādītu vai parādītu. Kaut kāda sireāla sacensība: kurš lielāks krievs vai kuram vairāk vectēvu karojuši. Kurš vairāk nopirks, kurš vairāk svinēs. Kurš vairāk izdzers. Kuram garāka lentīte. Kuram vairāk Krievijas un PSRS regāliju.
Neteiktu, ka esmu gluži nomākts, redzot šo cilvēku gatavošanos sev svarīgiem notikumiem. Lai jau. Tomēr skumīgi, ka dzirdu vispārinājumus, sak- tādi jau tie latvieši esot: paši neprot priecāties un neļauj to darīt citiem. Ko man tādos gadījumos teikt? Cik esmu liels latvietis? Vai teikt, ka viens mans vectēvs, būdams tīrasiņu polis, karoja vācu armijā, bet otrs īstens latvietis bija pretējā frontes pusē un mūža pēdējo dieniņu sagaidīja ar absolūti sarkanu pārliecību? Vai maz par to ir runa? Drīzāk gan par to, ka katram savi svētki. Varbūt žēl, ka nespējam svinēt kopīgi vai vismaz tā, lai kādām nenodarītu pāri. Varbūt jāprasa citādi: vai es kādam nodaru pāri, nesvinot 9. maiju? Ceru, ka nē. Vai mani aizvaino, ka kāds svin 9. maiju? Protams, ka nē. Tomēr jūtos gaužām riebīgi, ka manai nolamāšanai nevajag daudz iemeslu. Tomēr nav jau tā, ka viss ietu uz sliktāko. Vismaz pēdējo dienu laikā redzētais Krievijas televīzijā, liek domāt, ka vismaz objektīva pozīcija bez fanātisma ir iespējama arī tur. Es ļoti ceru, ka tas nav tikai tādēļ, ka uz Maskavu devušies citzemju vadītāji. Es ceru, ka tās ir pārmaiņas no sirds.
Dažas noderīgas norādes šo pārdomu sakarā:
День Победы праздновать нельзя: http://grani.ru/blogs/free/entries/177824.html
Vai uzvara Otrā pasaules karā ir krievu tautas nopelns? http://www.aigarsprusis.lv/2008/05/vai-krievu-tauta-otraj-pasaules-kara.htm
Елена Боннэр: «Воевали не за Родину и не за Сталина, просто выхода не было...»: http://www.snob.ru/magazine/entry/17734
Днем обеды, епта: http://tema.livejournal.com/636165.html
Не советская Победа: http://grani.ru/blogs/free/entries/177848.html
Хенде хох, Гитлер капут: http://tema.livejournal.com/96215.html
7. maija raidījums "Красный угол" kanālā "Вести": http://www.vesti.ru/videos?vid=271339
Diezgan objektīva intervija ar Krievijas prezidentu (vietu par ieknābāšanu mums var izlaist): http://www.rian.ru/interview/20100507/231257764.html
Žirinovskis pat ietur mērenus toņus (jautājums tik, kāds iemesls): http://www.diena.lv/lat/multimediji/dienatv/politika/video-zirinovskis-mums-nevajag-nevienu-metru-teritorijas-ne-rietumos-ne-austrumos-ne-dienvidos
Vai uzvara Otrā pasaules karā ir krievu tautas nopelns? http://www.aigarsprusis.lv/2008/05/vai-krievu-tauta-otraj-pasaules-kara.htm
Елена Боннэр: «Воевали не за Родину и не за Сталина, просто выхода не было...»: http://www.snob.ru/magazine/entry/17734
Днем обеды, епта: http://tema.livejournal.com/636165.html
Не советская Победа: http://grani.ru/blogs/free/entries/177848.html
Хенде хох, Гитлер капут: http://tema.livejournal.com/96215.html
7. maija raidījums "Красный угол" kanālā "Вести": http://www.vesti.ru/videos?vid=271339
Diezgan objektīva intervija ar Krievijas prezidentu (vietu par ieknābāšanu mums var izlaist): http://www.rian.ru/interview/20100507/231257764.html
Žirinovskis pat ietur mērenus toņus (jautājums tik, kāds iemesls): http://www.diena.lv/lat/multimediji/dienatv/politika/video-zirinovskis-mums-nevajag-nevienu-metru-teritorijas-ne-rietumos-ne-austrumos-ne-dienvidos
2010. gada 27. aprīlis
Ukraiņu kangars
Man pat nav īpašu komentāru. To, ka nacionālā goda sajūtu apdalītais Ukrainas prezidents ar īpaši raibu kriminālo pagātni nekādas mannā upes savai valstij nenesīs, skaidrs no sākta gala. Bet, kad tik ļoti var ignorēt savas valsts intereses, tad to jau sauc par diagnozi. Kaut viņu jupis rautu.
2010. gada 15. aprīlis
Georga lentītes?
Vienu dienu man kāds krievu tautības kaimiņš jautāja: kādēļ latvieši tik ļoti neieredzot Krievijas karogu un Georga lentītes pie mašīnām? Kādēļ latvieši, ieraugot pie kādas mašīnas Krievijas karogu vai šo Georga lentīti, kļūstot tik dusmīgi, ka esot gatavi pat logu mašīnai izdauzīt? Ko tie simboli esot slikti nodarījuši latviešiem? Es tā padomāju, padomāju un vēl mazliet padomāju. Tad es šim prasu: vai tu zini, cik daudzi latvieši ir cīnījušies un krituši zem Krievijas karoga Pirmā pasaules kara laikā? Šis sakās, ka neko par to nezin. Tad es prasu, vai viņš zin, cik daudz latvieši ar lepnumu ir nēsājuši Georga lentīti? Viņš smaida un izskatās, ka šis pārliecināts par manu blefošanu. Tad es viņam atgādināju, ka tikai vienā Ziemassvētku kaujā vien pret vācu armiju Tīreļpurvā krita vairāk nekā 5000 latviešu karavīru, kuri kaujā devās ar Krievijas karogu. Tad es viņam atgādināju, ka Latvijas armijas pirmais virspavēlnieks Oskars Kalpaks ir apbalvots ar Sv. Jura ordeņa 4. pakāpi (знаком Отличия Военного ордена святого Георгия ). Un tādu gadījumu ir pietiekami daudz, piemēram ģenerālis Rūdolfs Bangerskis. Tad es viņam prasu, kādās kaujās dalību ir ņēmis viņš, ka viņa nodirsto Opel Omega rotā Georga lentīte? Šis apvainojas, sakot, ka tas esot par piemiņu vectēvam, kas esot karojis pret vāciešiem. Nemaz neprasot, kāds viņa vectēvam sakars ar Liepāju un Latviju, saku, ka par piemiņu parasti uz kapiem aiznes ziedus vai vismaz mājās uzklāj galdu, atceroties kādus svarīgus notikumus. Vismaz tā mēs darām, atceroties savus varoņus, piemēram 11. novembrī. Tad šis saka, ka viņš lepojas, ka viņa vectēvs esot cīnījies pret fašismu, tādēļ tā lentīte. Es saku, ka arī lepojos, ka mans vectēvs ir cīnījies Otrā pasaules kara frontē, tikai tādēļ jau manu mašīnu Dzelzs krusta lentes (Das Ritterkreuz des Eisernen Kreuzes) nerotā. Šis izbrīnīts prasa, par ko manam opim Dzelzs krusts iedots. Es atbildu, ka tāds viņam nebija, taču tavam vectēvam Sv. Jura krusts arī nebija. Šis turpina, ka tā lentīte esot simbols. Tad es prasu, kāds simbols ir tas Krievijas karogs viņa mašīnā. Šis atbild, ka esot lepns par Krieviju. Prasu kādēļ, viņš saka, ka tā esot varena lielvalsts, kas uzvarējusi fašismu. Kad redzu, ka jebkurš jautājums grozās ap fašisma sakaušanu, prasu, kādēl tad viņš savu mašīnu neizrotā konkrēti un precīzi ar simboliem, kas vizualizētu par viņam tik svarīgo uzvaru Otrajā pasaules karā, piemēram Georgija Žukova ģīmetni vai ar attēlu par sarkanā karoga pacelšanu virs Reihstāga. Šis plāta rokas, sakot, ka runāju kā fašists. Un tad es viņam sniedzu atbildi uz to, kas viņu tik ļoti satrauca: latviešiem riebjas, ka ar kaut kādiem simboliem viņiem visu laiku grūž sejā kaut ko un par kaut ko. Latviešiem riebjas patvaļīga vēstures interpretācija, faktu sagrozīšana jautājumos, kas skar pašus latviešus. Tālajā 1914. gadā latvieši ar ziediem un Krievijas karogiem tika pavadīti uz fronti, vēl 1991. gadā latvieši bija gatavi Latvijas karogam blakus turēt jaunās Krievijas karogu, kad Maskavā krievi cīnījās pret PSRS armijas tankiem. Vai neliekas savādi, ka kopš tā laika tik daudz mainījies? Kā jau gaidīju, vīrs tumši zilās treniņbksēs un melnā žokejcepurē atbildi nesniedza. Vien aizslāja uz savu pelēko opeli, virs kura vēja kratīta, purinājās izplūkāta un izbalējusi lentīte oranži melnā krāsā...
Un kad esmu atstāstījis savu piezīvojumu un strauji tuvojas sabiedrībā tik neviennozīmīgi vērtētais 9. maijs, un pie viena otra spēkrata jau redzama provocējošā oranži melnā lentīte, būtu vērts noskatīties pamācošu sižetu, kurā par šīm lentītēm un ar to saistīto vēsturi stāsta militāros un vēstures jautājumos erudītais liepājnieks Juris Raķis.
Un kad esmu atstāstījis savu piezīvojumu un strauji tuvojas sabiedrībā tik neviennozīmīgi vērtētais 9. maijs, un pie viena otra spēkrata jau redzama provocējošā oranži melnā lentīte, būtu vērts noskatīties pamācošu sižetu, kurā par šīm lentītēm un ar to saistīto vēsturi stāsta militāros un vēstures jautājumos erudītais liepājnieks Juris Raķis.
2010. gada 29. marts
2010. gada 10. marts
Kas Latvijas krieviem dalāms ar latviešiem?
Izlasīju, ka Rīgā esot piekauts kāds jaunietis, jo esot bijis tērpts drānās ar Krievijas simboliku . Pieļauju, ka šīs ziņas pirmavots- krieviski rakstošais laikraksts "Вести Сегодня" pamatīgi sabiezina notikušā krāsas, taču skaidrs, ka bietē došana lielā mērā nav tas labākais ceļš. Katrā ziņā par lietderīgāku būtu jāuzskata vēršanās (un arī tad bez primitīvas vardarbības) pret tiem, kas atbildīgs par 9. maija naida kampaņām Pārdaugavā, jo šis, pa seju dabūjušais, labākajā gadījumā salīdzināms ar slikta saimnieka sakacinātu šuneli, kas pēc samnieka "fas!" pavēles tik ilgi rējis un lēkājis gar kaimiņa kājām, kamēr dabūjis spērienu. Vislielākais "pē!" pirmkārt ir cietušā vecākiem, kuri ar lielu joni tagad skrej pa avīzēm, prasot pēc barga soda pāridarītājiem, taču tai pašā laikā savu lolojumu audzinājuši par savu valsti nemīlošu un nav paskaidrojuši, ka atvases uzvedība lielā mērā salīdzināma ar staigāšanu pa Telavivu SA uniformā. Otrs "pē!" pienāktos tiem pašiem krievu valodā rakstošajiem un skanošajiem plašsaziņas līdzekļiem, kas kārtīga "sē!" vietā, nemitīgi kūdī uz bezjēdzīgu nepakļaušanos sabiedriskajām ētikas un elementārām goda normām. Vai tiešām 17 gadus vecam jaunietim ir grūti ieskaidrot, ka bez viņa še dzīvo vēl vismaz pusotrs miljons cilvēku, kuri nepavisam nealkst pēc nemitīgiem Krievijas varenības atgādinājumiem vai citas valsts atribūtu manifestēšanu, zinot abu valstu sarežģīto vēsturi?
Lielā mērā es aizvien vairāk nesaprotu, kas Latvijas krieviem un latviešiem vispār dalāms? Krievijai Latvijas krievi nav vajadzīgi tāpat kā Latvijas latvieši. Ja pirmie uztur naivu ilūziju par citādo, tad atliek vien izteikt grūtsirdu nožēlu un līdzi jušanu. Tā ir sevis pašmocīšana un lielā mērā pilnvērtīgas dzīves kājāmmīdīšana gan sev, gan citiem, kas salīdzināms ar teātra apmeklējumu treniņbiksēs, pēc kura gūts slikts noskaņojums, jo apkārtējie tevi nav sapratuši...
Lielā mērā es aizvien vairāk nesaprotu, kas Latvijas krieviem un latviešiem vispār dalāms? Krievijai Latvijas krievi nav vajadzīgi tāpat kā Latvijas latvieši. Ja pirmie uztur naivu ilūziju par citādo, tad atliek vien izteikt grūtsirdu nožēlu un līdzi jušanu. Tā ir sevis pašmocīšana un lielā mērā pilnvērtīgas dzīves kājāmmīdīšana gan sev, gan citiem, kas salīdzināms ar teātra apmeklējumu treniņbiksēs, pēc kura gūts slikts noskaņojums, jo apkārtējie tevi nav sapratuši...
2010. gada 25. februāris
Sports & vīns
Šodien man līksms prāts. Pirmkārt diena jau nakts melnumā sākās ar vienu zupper hokeja spēli, kurā godam uzvarēja stiprākie (arī mani otrie favorīti- Hosieši godam pacīnījās). Īpaša bauda pēc tam bija palasīt ziņas un tām sekojošos komentārus krievu mēlē. Ak, cik pēkšņi visi kļuvuši par mūsu Latvijas izlases draugiem, tik nu mīļi, tik nu piezemēti. Pēkšņi viņi aicina likt pie malas politiku, sak, tas tak tikai sports... Kaut vēl nepilnu nedēļu atpakaļ mūsējos sauca par fašikiem, nacikiem utt. Maigi sakot, Krievijas varas reakcija ir vēl pārsteidzošāka (nebrīnīšos, ja Puķinu Vladimirs jau gatavs turienes sportistiem rīkot paraugprāvas). Nav jau labi, taču atzīšos, tā arī vajadzēja: ja pirms lēciena pāri grāvim saka hop!, otro lēcēju nolamājot daudzstāvīgajos, rezultāts ir likumsakarīgs. Un es jau teicu: es nemaz, nemaz nekaunos, ja manas valsts izlase zaudē Krievijai, Kanādai vai Slovākijai, kas ir hokeja lielvalstis. Citādāk būs tiem otriem.
Ziniet, varbūt tā nedomā daudzi Krievijas iedzīvotāji, taču gribu pievērst uzmanību kādam komentāram: [...]для завоевания олимпийских медалей кроме идеальной техники, физподготовки и психологической устойчивости необходим еще один компонент. Это мотивация. И сегодня с этой мотивацией, у всех российских олимпийцев большие вопросы. На один из них до сих пор так и нет ответа. Зачем нужно выигрывать еще одну золотую медаль? Для кого выигрывать? Для страны, где царят тотальная коррупция, басманное правосудие и чуровские технологии на выборах? Для страны, где пьяные менты расстреливают детей, насилуют старушек, и давят насмерть беременных женщин на пешеходных переходах? Не в коня корм, как говорится. Ну выиграешь медаль, и что дальше? Чтобы потом хозяин Кремля тоже называл героев-олимпийцев "бывшие очень известные" спортсмены-олимпионики? Подобно тому, как совсем недавно этот "юрист до мозга костей" пренебрежительно отозвался о стяжавшем всемирную славу России чемпионе-шахматисте Каспарове[...].
Taču ārpus sporta, kas diemžēl tik pieblīvēts ar politisko konjunktūru, notiek arī citas priecīgas lietas. Un sīkas, gluži sadzīviskas, bet priecīgas, proti, šodien noslēdzies viens svarīgs posms: kopš pērnā gada augusta mēs aktīvi gatavojam mājas vīnu no Liepājas āboliem (paldies Guntim L., ka Nidas ielā vēl nav izzāģētas varenas ābeles!) un lauku ogām, kas pirktas Liepājas tirgū. Šodien notika daļēja dzidrinātās mājas vīna produkcijas saliešana pudelēs un aizkorķēšana. Pagaidām esam tikuši pie diviem vīna veidiem: tumši sarkanais- melno jāņogu un dzintarkrāsas ābolu vīns. Pirmais salds, ka traks var palikt (freilenēm domāts), otrs skābens, bet varen stiprs sanācis. Tas vīriem, kas garāki par 180 cm, citādi galīgi ļengani paliks. Kā nekā skrien otrajā grādu desmitā. Nezinu gan vai viss līdz galam izdosies kā smērēts, taču esmu cerību pārpilns. Saviem draugiem varu apsolīt, ka katra tuvākajā jubilejā vai kādos svētkos tiks pa pudelei manējā. Bet tiem, kas tīkotu pie tā tikt, diemžēl palīdzēt nespēšu. Ne tādēļ, ka žēl vai par maz, gluži vienkārši likumdošanas barbarisms mani var padarīt par noziedznieku. Tādēļ savām vajadzībām jā un jā, bet tālāk izplatīšanai nē un nē. Bet kas zin, ja solītās likumdošanas izmaiņas sekos, esmu apņēmības pilns visu mest pie malas un mesties vīndara druvā!
Ziniet, varbūt tā nedomā daudzi Krievijas iedzīvotāji, taču gribu pievērst uzmanību kādam komentāram: [...]для завоевания олимпийских медалей кроме идеальной техники, физподготовки и психологической устойчивости необходим еще один компонент. Это мотивация. И сегодня с этой мотивацией, у всех российских олимпийцев большие вопросы. На один из них до сих пор так и нет ответа. Зачем нужно выигрывать еще одну золотую медаль? Для кого выигрывать? Для страны, где царят тотальная коррупция, басманное правосудие и чуровские технологии на выборах? Для страны, где пьяные менты расстреливают детей, насилуют старушек, и давят насмерть беременных женщин на пешеходных переходах? Не в коня корм, как говорится. Ну выиграешь медаль, и что дальше? Чтобы потом хозяин Кремля тоже называл героев-олимпийцев "бывшие очень известные" спортсмены-олимпионики? Подобно тому, как совсем недавно этот "юрист до мозга костей" пренебрежительно отозвался о стяжавшем всемирную славу России чемпионе-шахматисте Каспарове[...].
Taču ārpus sporta, kas diemžēl tik pieblīvēts ar politisko konjunktūru, notiek arī citas priecīgas lietas. Un sīkas, gluži sadzīviskas, bet priecīgas, proti, šodien noslēdzies viens svarīgs posms: kopš pērnā gada augusta mēs aktīvi gatavojam mājas vīnu no Liepājas āboliem (paldies Guntim L., ka Nidas ielā vēl nav izzāģētas varenas ābeles!) un lauku ogām, kas pirktas Liepājas tirgū. Šodien notika daļēja dzidrinātās mājas vīna produkcijas saliešana pudelēs un aizkorķēšana. Pagaidām esam tikuši pie diviem vīna veidiem: tumši sarkanais- melno jāņogu un dzintarkrāsas ābolu vīns. Pirmais salds, ka traks var palikt (freilenēm domāts), otrs skābens, bet varen stiprs sanācis. Tas vīriem, kas garāki par 180 cm, citādi galīgi ļengani paliks. Kā nekā skrien otrajā grādu desmitā. Nezinu gan vai viss līdz galam izdosies kā smērēts, taču esmu cerību pārpilns. Saviem draugiem varu apsolīt, ka katra tuvākajā jubilejā vai kādos svētkos tiks pa pudelei manējā. Bet tiem, kas tīkotu pie tā tikt, diemžēl palīdzēt nespēšu. Ne tādēļ, ka žēl vai par maz, gluži vienkārši likumdošanas barbarisms mani var padarīt par noziedznieku. Tādēļ savām vajadzībām jā un jā, bet tālāk izplatīšanai nē un nē. Bet kas zin, ja solītās likumdošanas izmaiņas sekos, esmu apņēmības pilns visu mest pie malas un mesties vīndara druvā!
2010. gada 19. februāris
Kad kauns pavisam zudis
Nē, laikam bez tā nekādi. Bez izbrīna. Bez nebeidzama izbrīna. Par ko? Nu par to pašu- par Krieviju. Valsti, kuras dvēseli laikam saprast nevar. Maziskuma un patmīlības nomocīta. Nu kā lai citādi tulko principiālu slepkavas slavināšanu par spīti tam, ka šis slepkava- Vasilijs Kononvs ir atzīts par vainīgu ļoti smagos noziegumos? Kononovs, kurš tagad pavada sava asiņainā mūža pēdējās dienas, Otrā pasaules kara laikā nodarbojoties ar marodierismu un atklātām slepkavošanām, notiesāts tieši par varasdarbiem pret absolūti nevainīgiem cilvēkiem, tostarp par dzīvas grūtnieces sadedzināšanu, kas jau ir kaut kas tik ārprātīgs, ka normāla cilvēka saprašanai par smagu. Bet redz, mūsdienu Krievijā viss citādi. Un ko gan brīnīties par tāda sīka neģēļa godāšanu, ja burtiski tiko par spītu pašu cilvēku protestiem, Maskavas varas iestādes nolēmušas skaļi atzīmēt Vācijas sakāvi Otrajā pasaules karā ar ielu dekorācijām, kurās būs redzams cilvēces vēsturē nežēlīgākais un asiņainākais tirāns Josifs Staļins, kura priekšā Hitlers izskatās pēc nešpetna razbainieka?
Redzot kaut ko tik neloģisku, cinisku un vēsturi revidējošu, tādi sīkumi kā Krievijas olimpiskās izlases sportistu niķošanās jau šķiet pēc karikatūras. Tādēļ par tiem sporta komediantiem nemaz negribas domāt. Olimpiādes rezultāti, tostarp šodienas hokeja spēle starp Slovākijas un Krievijas izlasēm, visu salika pa plauktiem. Uzvar labākie, bet, kas nevelk, labāk, lai izvēlas lielisko iespēju pastāvēt klusi. Ja nē, tad neatliek nekā cita, kā lietot līdzību par cilvēku tramvajā, kurš pietaisījis bikses bļauj uz blakussēdētāju par neciešamo smaku.
Redzot kaut ko tik neloģisku, cinisku un vēsturi revidējošu, tādi sīkumi kā Krievijas olimpiskās izlases sportistu niķošanās jau šķiet pēc karikatūras. Tādēļ par tiem sporta komediantiem nemaz negribas domāt. Olimpiādes rezultāti, tostarp šodienas hokeja spēle starp Slovākijas un Krievijas izlasēm, visu salika pa plauktiem. Uzvar labākie, bet, kas nevelk, labāk, lai izvēlas lielisko iespēju pastāvēt klusi. Ja nē, tad neatliek nekā cita, kā lietot līdzību par cilvēku tramvajā, kurš pietaisījis bikses bļauj uz blakussēdētāju par neciešamo smaku.
2009. gada 20. septembris
Visapkārt sliktie
Nu padomājiet tikai, jūs mierīgi dzīvojat, esat miermīlīgs cilvēks, bet slinkie un skaudīgie kaimiņi ap jums to vien dara kā tīko jūsu namu nodedzināt un jūs pašus padarīt par bezpajumtniekiem. Skan krimināli, vai ne? Bet tādas ainas rodas prātā, pēdējo gadu laikā klausoties ziņas Krievijas TV kanālos un lasot ziņas internetā. Spriežot pēc teju visu krievu valodā translējošo TV kanālu ziņu sižetiem, pasaulē vairs nav neviena paša laba cilvēka ārpus Krievijas. Varbūt vēl abhāzi un venecuēlieši nav slikti. Bet pārējie noteikti nav nekādi labie. Pasaules sūro vēju appūstā krievzemīte ir pakļauta baisām briesmām. Nav nevienas pašas kaimiņvalsts, kurai prātā nebūtu kāda nelietība pret neaizsargāto Krieviju.
Kopīgas sauszemes robežas Krievijai ir ar 14 valstīm, bet jūras robežas ar divām. Visi, sākot ar Norvēģijas nekaunīgajiem robežsargiem, kas cenšoties izspiest krievu zvejniekus no zvejas laukiem, beidzot ar somiem, kam redz, radušies iebildumi par zemūdens gāzes vadu Nordstream, ir slikti. Vieni no negantākajiem Krievijas draudiem esot Baltijas valstis. Vieni sirpi un āmuru aizliedz, otri nemaz 9. maiju negrib svinēt. Nemaz labāki nav poļi. Bēdu ieleja pat ar baltkrieviem, kas nodevuši māmiņu Krieviju. Pārdevušies Rietumiem. Un vispār, velti tie leiši, latvieši, igauņi un poļi tur pīkst. 1939. gadā visu esot darījuši godam. Ar Hitleru kopīgs tusiņš rīkots miera labad.
To, ka nolādētie haholi ir slikti, zina taču katrs bērns nelaimīgajā Krievijā. Ukraina ir nelietīga valsts, kas sagrābusies krievzemītes vēsturiskās āres. Sākot ar Krimu un beidzot Kijevas krievzemi. Zog gāzi, pārdod ieročus asinskārajiem gruzīņiem, no Sevastopoles dzen ārā. Ukraiņi ir tik pat slikti kā pribalti. Vieni esesieši, otri benderovieši. Un atkal darbs Kremļa melu mašīnai.
Gruzija tagad ir briesmonis Nr.1. Kad gruzīņi padsmitus gadus vārījās savā sulā, tās bija gogas, kas neko neprot. Kad gruzīņu maziņā armija veselu nedēļu trieca nost Krievijas lidmašīnas un izrādīja nopietnu pretestību iebrukušajiem karapūļiem, tās vairs nebija gogas. Tie jau bija naidā zvērojošām acīm ukraiņu un amerikāņu apmācīti nezvēri, kas gatavi saplosīt māmulīti Krieviju strēmelēs. Tādēļ Kremļa melu mašīna tika likta lietā atkal. Tiesa, pašiem krieviem jau tas sāk piegriezties.
Bet to, kas notiek tālāk Austrumos, ir atsevišķa romāna vērts. Dzeltās ķīniešu ordas aiz robežas jau uzvilkušas zābakus, lai sāktu bradāt kultūras šūpuli Sibīriju. Varētu jau brēkt un draudēt tāpat kā ar gruzīņiem vai baltiešiem, bet tavu nelaimi, otrpus robežai šo bradātāju desmit reizes vairāk. Karot ar dažiem tūkstošiem bruņotu gruzīņu, avangardā sūtot daudzmaz lojālos čečeņu algotņus, ir viens, bet lieki kaitināt milzīgo ķīniešu pandu pat brūnajam krievu lācim ir gana liels risks. Tad nu atliek saglabāt pašcieņu, saspiest ciskas labi stingri un nerādīt šiem mugurpusi. Galu galā, turpat blakus baisie japāņi. Nepietiek, ka pārpludinājuši no Vladivostokas līdz Maskavai ceļus ar savām mašīnām, tie vēl tīko atņemt īsti ''vēsturiskās'' krievu zemes- Japānas Ziemeļu teritorijas- Kuriļu salas, kurās neviens dzīvs japānis jau sen nav redzēts.
Kas atliek? Meklēt citus kaimiņus. Kur? Piemēram, Namībijā. Nu un jāsamierinās citiem "stratēģiskiem" partneriem kā Dienvidosetija, Abhāzija un Ziemeļkoreja.Kopīgas sauszemes robežas Krievijai ir ar 14 valstīm, bet jūras robežas ar divām. Visi, sākot ar Norvēģijas nekaunīgajiem robežsargiem, kas cenšoties izspiest krievu zvejniekus no zvejas laukiem, beidzot ar somiem, kam redz, radušies iebildumi par zemūdens gāzes vadu Nordstream, ir slikti. Vieni no negantākajiem Krievijas draudiem esot Baltijas valstis. Vieni sirpi un āmuru aizliedz, otri nemaz 9. maiju negrib svinēt. Nemaz labāki nav poļi. Bēdu ieleja pat ar baltkrieviem, kas nodevuši māmiņu Krieviju. Pārdevušies Rietumiem. Un vispār, velti tie leiši, latvieši, igauņi un poļi tur pīkst. 1939. gadā visu esot darījuši godam. Ar Hitleru kopīgs tusiņš rīkots miera labad.
To, ka nolādētie haholi ir slikti, zina taču katrs bērns nelaimīgajā Krievijā. Ukraina ir nelietīga valsts, kas sagrābusies krievzemītes vēsturiskās āres. Sākot ar Krimu un beidzot Kijevas krievzemi. Zog gāzi, pārdod ieročus asinskārajiem gruzīņiem, no Sevastopoles dzen ārā. Ukraiņi ir tik pat slikti kā pribalti. Vieni esesieši, otri benderovieši. Un atkal darbs Kremļa melu mašīnai.
Gruzija tagad ir briesmonis Nr.1. Kad gruzīņi padsmitus gadus vārījās savā sulā, tās bija gogas, kas neko neprot. Kad gruzīņu maziņā armija veselu nedēļu trieca nost Krievijas lidmašīnas un izrādīja nopietnu pretestību iebrukušajiem karapūļiem, tās vairs nebija gogas. Tie jau bija naidā zvērojošām acīm ukraiņu un amerikāņu apmācīti nezvēri, kas gatavi saplosīt māmulīti Krieviju strēmelēs. Tādēļ Kremļa melu mašīna tika likta lietā atkal. Tiesa, pašiem krieviem jau tas sāk piegriezties.
Bet to, kas notiek tālāk Austrumos, ir atsevišķa romāna vērts. Dzeltās ķīniešu ordas aiz robežas jau uzvilkušas zābakus, lai sāktu bradāt kultūras šūpuli Sibīriju. Varētu jau brēkt un draudēt tāpat kā ar gruzīņiem vai baltiešiem, bet tavu nelaimi, otrpus robežai šo bradātāju desmit reizes vairāk. Karot ar dažiem tūkstošiem bruņotu gruzīņu, avangardā sūtot daudzmaz lojālos čečeņu algotņus, ir viens, bet lieki kaitināt milzīgo ķīniešu pandu pat brūnajam krievu lācim ir gana liels risks. Tad nu atliek saglabāt pašcieņu, saspiest ciskas labi stingri un nerādīt šiem mugurpusi. Galu galā, turpat blakus baisie japāņi. Nepietiek, ka pārpludinājuši no Vladivostokas līdz Maskavai ceļus ar savām mašīnām, tie vēl tīko atņemt īsti ''vēsturiskās'' krievu zemes- Japānas Ziemeļu teritorijas- Kuriļu salas, kurās neviens dzīvs japānis jau sen nav redzēts.
P.S. Es vienmēr domāju, kādēļ ir tik liela bauda un gribēšana mācīt, aizrādīt un kaunināt citus, ja paši dzīvo kā sušķi? Bet... varbūt tieši tādēļ? Vieglāk taču nolamāt televizorā amerikāņus nekā iziet ar slotu un satīrīt savu sētu...
2009. gada 17. augusts
Krievijas melnā diena
Lai vai cik TV ekrānos bieži mirgo turienes ''pleibojs'' Putins un apgalvo, ka viss iet tikai uz augšu, patiesība ir cita: ilgi sēdēt uz Padomju Savienības varenības drupām un klaigāt par bezierunu cieņu, kamēr biksēs brūna masa, nevarēs. Šodiena to apliecina.
1. Pasaule jau pieradusi, kad teju katru dienu kāds Krievijas armijas lidaparāts nogāžas. Taču šodien vēlreiz ir apstiprinājies, ka Krievijas armija pat pēc Pirra uzvaras Gruzijā nav superarmija, kā to labpatīkas turieniešiem sludināt, bet ir milzīgs un slikti organizēts veidojums, kurā nelaimes gadījumi notiek pat pašās elitārākajās vienības. 18. augustā mēģinājumu laikā gaisā sadūrušās divas kaujas lidmašīnas SU-27 no elitārās paraugdemonstrējumu vienības "Krievu vitjazi". Vienības komandieris gājis bojā. Starp citu, lai kā to negribas viņiem atzīt, bet šī ir otrā šīs krievu supervienības katastrofa ar tik traģiskām sekām.
2. Lai kā Krievijas varturi necenstos sevi pozicionēt par lielvaru, kas gatava lietot armiju citās valstīs, lai "aizstāvētu" savu tautiešu intereses, notikumi aizvien spilgtāk apliecina, ka Krieviju gaida aizvien smagāki satricinājumi. Proti, šodien Ingušijas galvaspilsētā Nazraņā noticis kārtējais terora akts. Nāvinieka sarīkotajā sprādzienā ir vismaz divi desmiti bojāgājušo un vairāki simti ievainoto Visi notikumi šajā Krievijas reģionā liecina par to, ka Čečenijas un pārējo Kaukāza pseidovalstisko veidojumu nākotne zem Krievijas patronāžas ir gaužām neskaidra.
3. Visbeidzot Krievijā notikusi tehnogēnā katastrofa hidroelektrostacijā. Sabrūkot HES sienai, bojā gājuši septiņi cilvēki un vismaz tik pat ievainoti, bet nepilns simts pazudis bez vēsts. Arī par šāda rakstura nelaimēm Krievija tika brīdināta jau sen. Un par to es rakstīju agrāk: http://www.aigarsprusis.lv/2009/02/baisi-skaitli.html.
1. Pasaule jau pieradusi, kad teju katru dienu kāds Krievijas armijas lidaparāts nogāžas. Taču šodien vēlreiz ir apstiprinājies, ka Krievijas armija pat pēc Pirra uzvaras Gruzijā nav superarmija, kā to labpatīkas turieniešiem sludināt, bet ir milzīgs un slikti organizēts veidojums, kurā nelaimes gadījumi notiek pat pašās elitārākajās vienības. 18. augustā mēģinājumu laikā gaisā sadūrušās divas kaujas lidmašīnas SU-27 no elitārās paraugdemonstrējumu vienības "Krievu vitjazi". Vienības komandieris gājis bojā. Starp citu, lai kā to negribas viņiem atzīt, bet šī ir otrā šīs krievu supervienības katastrofa ar tik traģiskām sekām.
2. Lai kā Krievijas varturi necenstos sevi pozicionēt par lielvaru, kas gatava lietot armiju citās valstīs, lai "aizstāvētu" savu tautiešu intereses, notikumi aizvien spilgtāk apliecina, ka Krieviju gaida aizvien smagāki satricinājumi. Proti, šodien Ingušijas galvaspilsētā Nazraņā noticis kārtējais terora akts. Nāvinieka sarīkotajā sprādzienā ir vismaz divi desmiti bojāgājušo un vairāki simti ievainoto Visi notikumi šajā Krievijas reģionā liecina par to, ka Čečenijas un pārējo Kaukāza pseidovalstisko veidojumu nākotne zem Krievijas patronāžas ir gaužām neskaidra.
3. Visbeidzot Krievijā notikusi tehnogēnā katastrofa hidroelektrostacijā. Sabrūkot HES sienai, bojā gājuši septiņi cilvēki un vismaz tik pat ievainoti, bet nepilns simts pazudis bez vēsts. Arī par šāda rakstura nelaimēm Krievija tika brīdināta jau sen. Un par to es rakstīju agrāk: http://www.aigarsprusis.lv/2009/02/baisi-skaitli.html.
P.S. To, ka Krievijā daudziem joprojām ir ar komunismu un imperiālismu inficētas smadzenes, liecina arī šī ziņa: http://www.diena.lv/lat/politics/arzemes/krievijas-izlukdienests-pazino-ka-molotova-ribentropa-pakts-bija-nepieciesams-pasaizsardzibas-nolukos
2009. gada 14. jūlijs
Nenormālie
Izlasīju, ka Simona Vīzentāla centra Izraēlas biroja vadītājs Efraims Zurofs Izraēlas medijos paudis satraukumu par nacisma un komunisma noziegumu pielīdzināšanu, uzskatot, ka tādā veidā Eiropā izkropļo izpratni par Holokaustu. Šis nenormālais pat paziņojis, ka nacisma un komunisma noziegumu pielīdzināšana liedz izmeklēt un izprast Baltijas valstu lomu un līdzdalību nacisma noziegumos.
Īsti nezinu, kas notiek Zurofa prātā un kādi ir viņa tālejošie mērķi, taču viņa uzvedībai ar veselo saprātu un loģikas pamatprincipiem nav nekāda sakara. Lasot šī cilvēka pausto, šķiet, ka padomju savienībā veiktie medicīniskie eksperimenti ar cilvēkiem ir skaistāki par citiem, Sibīrijas nāves nometnes labākas par Treblinku, bet barbariskie tribunāli, kas cilvēkus burtiski likvidēja kā ātrdarbības gaļasmašīna, bija tiesiskais pārpratums. Šķiet, ka Zurofa acīs desmit miljonu badā nomērdēto ukraiņu Staļina un viņa sarkanās elites sarīkotajā Golodomorā, ir pārejoša saimnieciskā neveiksme, nevis pasaules vēsturē nežēlīgākā izrēķināšanās ar veselu tautu.
Zīmīgi, ka Kremļa un Zurofa nostājas ir gana līdzīgas. Abi komunistisko "sasniegumu" apjūsmotāji dažādās valstīs burtiski dreb kā apses lapas par katru mēģinājumu beidzot nosodīt komunistiskā režīma noziegumus. Bez tam Maskavas trubadūri nemaz neslēpj, ka ir lepni ar savu asiņaino pagātni un nemaz negrasās neko darīt, lai komunisma heroizētāji nekad vairs neuzdrošinātos pat domās pieļaut genocīdu pret citām tautām. Kādēļ? Mūsdienu Krievija ir spilgts divkosības piemērs. Šodienas Krievijas varenie sev sit pie krūtīm, ka esot lielvalsts un tiesiskā PSRS mantiniece, kurai esot visas tiesības uz to godu, ko bauda ASV un citas lielvaras. Taču līdz ko atskan aicinājums labot PSRS pastrādātās netaisnības, Krievijas varasvīri ar pietvīkušu seju bēgs no PSRS rēga, skaļi un pompozi apkaros staļinisma paliekas, piešķirot sen mirušam cariskās Krievijas armijas ģenerālim reabilitāciju. Lai ievilinātu savā valstī investorus, pārdalītu īpašumtiesības vai gluži vienkārši izlaupītu, aizmirsīsies arī cars tētiņš. Un visus konkurentus sabāzīs tuptūžos vai gluži vienkārši likvidēs kāpņu telpās, lai to vietā sev pietuvinātu vāji slēptus idiotus.
Īsti nezinu, kas notiek Zurofa prātā un kādi ir viņa tālejošie mērķi, taču viņa uzvedībai ar veselo saprātu un loģikas pamatprincipiem nav nekāda sakara. Lasot šī cilvēka pausto, šķiet, ka padomju savienībā veiktie medicīniskie eksperimenti ar cilvēkiem ir skaistāki par citiem, Sibīrijas nāves nometnes labākas par Treblinku, bet barbariskie tribunāli, kas cilvēkus burtiski likvidēja kā ātrdarbības gaļasmašīna, bija tiesiskais pārpratums. Šķiet, ka Zurofa acīs desmit miljonu badā nomērdēto ukraiņu Staļina un viņa sarkanās elites sarīkotajā Golodomorā, ir pārejoša saimnieciskā neveiksme, nevis pasaules vēsturē nežēlīgākā izrēķināšanās ar veselu tautu.
Zīmīgi, ka Kremļa un Zurofa nostājas ir gana līdzīgas. Abi komunistisko "sasniegumu" apjūsmotāji dažādās valstīs burtiski dreb kā apses lapas par katru mēģinājumu beidzot nosodīt komunistiskā režīma noziegumus. Bez tam Maskavas trubadūri nemaz neslēpj, ka ir lepni ar savu asiņaino pagātni un nemaz negrasās neko darīt, lai komunisma heroizētāji nekad vairs neuzdrošinātos pat domās pieļaut genocīdu pret citām tautām. Kādēļ? Mūsdienu Krievija ir spilgts divkosības piemērs. Šodienas Krievijas varenie sev sit pie krūtīm, ka esot lielvalsts un tiesiskā PSRS mantiniece, kurai esot visas tiesības uz to godu, ko bauda ASV un citas lielvaras. Taču līdz ko atskan aicinājums labot PSRS pastrādātās netaisnības, Krievijas varasvīri ar pietvīkušu seju bēgs no PSRS rēga, skaļi un pompozi apkaros staļinisma paliekas, piešķirot sen mirušam cariskās Krievijas armijas ģenerālim reabilitāciju. Lai ievilinātu savā valstī investorus, pārdalītu īpašumtiesības vai gluži vienkārši izlaupītu, aizmirsīsies arī cars tētiņš. Un visus konkurentus sabāzīs tuptūžos vai gluži vienkārši likvidēs kāpņu telpās, lai to vietā sev pietuvinātu vāji slēptus idiotus.
P.S."Nabucco" ir smags trieciens Krievijai- http://www.delfi.lv/news/world/other/article.php?id=25663803
2009. gada 25. jūnijs
Piedodiet, atvainojiet, bet tas jau paliek smieklīgi
Pērn Krievija sacēla vētru par to, ka tā esot superlielvalsts, kas savu robežu tuvumā ārzemju karabāzes necietīšot. Krievijas armija "vienlīdzīgā cīņā'' uzvarējusi agresīvos gruzīnus, tāpēc esot laiks ASV ierādīt īsto vietu. Ar atklātu uzpirkšanu Krievija panāca, ka Kirgizstāna sāk žagoties Manasas bāzes sakarā. Maskavas politiskie huligāni jau sadomājās tiktāl, ka visos ziņu kanālos sāka bļaustīties par savas armijas sūtīšanu uz Kirzgistānu, lai gādātu par mieru šajā Vidusāzijas reģionā. Tikmēr ASV ar kirgīziem vienojušies, ka Manasā ASV kara bāze paliks. Maksās tikai par to vairāk. Agrāko 17 miljonu ASV dolāru vietā par vienu gadu maksās trīs reizes vairāk. Vēl vairāk, ASV un Kirgizstānas vienošanos pasaules ziņu mediji tulko īsi un kodolīgi- pilnīga Krievijas ārpolitiskā sakāve. Kirgīzi i krievu naudu savāca, i izkaulēja samaksas palielināšanu no jeņķiem. Pat paši Krievijas mediji, kuri vēl saglabā nominālu neatkarību no Kremļa, jau atzinuši: jā, esam dabūjuši pa dibenu...
Vietā arī atgādināt neseno nonsensu Krievijas attiecībās ar Baltkrieviju, kuru Kremļa punduris un viņa sestais- Ģima lācēns gara acīm jau redzēja kā savu satelītu. Bargais tēvocis Lukašenko skaidri un gaiši paskaidrojis, ka Baltkrievija ir neatkarīga valsts, kura nebūt nealkst pēc siltuma Krievijas smirdošajās padusēs. Lukašenko jau maijā pauda to, no kā Maskavas feodāļi bijās visvairāk: Baltkrievija vairs neklanīsies Krievijai.
Smaidu pagājušo nedēļ izraisīja kāds savāds atgadījums Ukrainā. Pareizāk sakot, absolūta ukraiņu miliču ņirgāšanās par Krievijas "spicāko" karaspēka veidu- jūras kājniekiem, kuri uz šosejas vecā autobusā noturēti visu dienu līdz saules dūrienam.
Te nu bija, "ģeržava, matuška, Staļins".Pēc visa tā Krievijas prezidentam neatliek nekas cits, kā meklēt draudzību ar citām valstīm. Šoreiz Namībiju un co. Izrādās, ka Krievija esot stratēģiskais Namībijas partneris. Šai mazapdzīvotajai Āfrikas valstij Krievija piegādājusi zvejas tīklus un avīžpapīru veselu 7 miljonu ASV dolāru apmērā. Tiešām iespaidīgi, vai ne?
2009. gada 4. jūnijs
4. jūnija satraucošie novērojumi
''E-paraksts pašreizējā tā veidolā Latvijā nedarbojas, un valdībai būs jālemj ko darīt tālāk,'' laikrakstam "Dienas Bizness" atzinis Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Edgars Zalāns. Nu super, kamdēļ vispār pastāvēja tā nožēlojamā E- lietu ministrija, ja šī paraksta ieviešana bija tās pamatuzdevums? Nepietiek, ka ministri šajā lauciņā bija neprašas un pēcāk nozari likvidēja vispār, nu izrādās miljoniem latu vienkārši nomesti zemē.
Izrādās Latvija esot varen agresīva valsts, ziņo portāls "Apollo". Par Latviju miermīlīgākas esot ne tikai kaimiņvalsts Lietuva un Igaunija, bet arī Omāna, Singapūra, Dienvidkoreja pat Lībija. Arī Rietumeiropas valstis Beļģija, Portugāle, Luksemburga, Austrija un Vācija. Es tikai kavējos domās, kāds tam iemesls? Vai pie vainas nav bēdīgi slavenās izglītības reformu pretinieku nemieru akcijas, kam vislielākie nopelni ir PCTVL radikāļiem un "Saskaņas centra" klaigātājiem? Vai par iemeslu šiem reitingiem nekalpo 9. maija trakošana, ko kultivē Rīgas mēra amatu pielaikojošais Nils Ušakovs? Vai Latvijas tēlu apzināti nebendē nemitīgās provokācijas ar draudiem par pilsoņu karu 16. martā un bezjēdzīgās leģionāru lamāšanas? Visbeidzot ''labu'' iespaidu par valsti atstājuši 13. janvāra grautiņi, kurus organizēja Pabriks ar Štokenbergu, bet slepus asistēja Krievijas vēstniecības spiegi.
Cik noprotams, Nila Ušakova ciešākie sabiedrotie atsāks aktīvu vēstures revidēšanu. Kremļa militāristu prāt ''Otro pasaules karu izraisīja nevis Vācija, bet gan Polija, jo ietiepīgie poļi atteicās izpildīt Hitlera"pamatotās prasības" atdot daļu savas teritorijas un tāpēc tika iekaroti''. Tas lasāms Krievijas Aizsardzības ministrijas mājaslapā publicētā materiālā. Es gan neiedziļināšos vēstures faktos, ka Otro pasaules karu sāka šodienas Krievijas tiesiskā priekštece PSRS, noslēdzot vienošanos ar Vāciju jau 1939. gada augustā, taču redzams, ka tik mierīga dzīvošana Latvijas nebūs viss. Ar katru gadu Krievijas presings pieaugs. Krievija jau panākusi, ka Latvijas krievu kopienas vairākums labprātāk plivina Krievijas karogus, līdzi jūt Krievijas sportistiem un flirtē ar totalitāro simboliku. 6. jūnija vēlēšanās skaidri apliecinās, ka Maskavas ieguldītie līdzekļi Latvijas politikā atmaksāsies ar uzviju.
Nobeigumā pirmsvēlēšanu maratona sīvākais duelis, kurā Šlesers dabūja bietē. Sižets bija skatāms LNT:
Izrādās Latvija esot varen agresīva valsts, ziņo portāls "Apollo". Par Latviju miermīlīgākas esot ne tikai kaimiņvalsts Lietuva un Igaunija, bet arī Omāna, Singapūra, Dienvidkoreja pat Lībija. Arī Rietumeiropas valstis Beļģija, Portugāle, Luksemburga, Austrija un Vācija. Es tikai kavējos domās, kāds tam iemesls? Vai pie vainas nav bēdīgi slavenās izglītības reformu pretinieku nemieru akcijas, kam vislielākie nopelni ir PCTVL radikāļiem un "Saskaņas centra" klaigātājiem? Vai par iemeslu šiem reitingiem nekalpo 9. maija trakošana, ko kultivē Rīgas mēra amatu pielaikojošais Nils Ušakovs? Vai Latvijas tēlu apzināti nebendē nemitīgās provokācijas ar draudiem par pilsoņu karu 16. martā un bezjēdzīgās leģionāru lamāšanas? Visbeidzot ''labu'' iespaidu par valsti atstājuši 13. janvāra grautiņi, kurus organizēja Pabriks ar Štokenbergu, bet slepus asistēja Krievijas vēstniecības spiegi.
Cik noprotams, Nila Ušakova ciešākie sabiedrotie atsāks aktīvu vēstures revidēšanu. Kremļa militāristu prāt ''Otro pasaules karu izraisīja nevis Vācija, bet gan Polija, jo ietiepīgie poļi atteicās izpildīt Hitlera"pamatotās prasības" atdot daļu savas teritorijas un tāpēc tika iekaroti''. Tas lasāms Krievijas Aizsardzības ministrijas mājaslapā publicētā materiālā. Es gan neiedziļināšos vēstures faktos, ka Otro pasaules karu sāka šodienas Krievijas tiesiskā priekštece PSRS, noslēdzot vienošanos ar Vāciju jau 1939. gada augustā, taču redzams, ka tik mierīga dzīvošana Latvijas nebūs viss. Ar katru gadu Krievijas presings pieaugs. Krievija jau panākusi, ka Latvijas krievu kopienas vairākums labprātāk plivina Krievijas karogus, līdzi jūt Krievijas sportistiem un flirtē ar totalitāro simboliku. 6. jūnija vēlēšanās skaidri apliecinās, ka Maskavas ieguldītie līdzekļi Latvijas politikā atmaksāsies ar uzviju.
Nobeigumā pirmsvēlēšanu maratona sīvākais duelis, kurā Šlesers dabūja bietē. Sižets bija skatāms LNT:
2009. gada 17. maijs
Nepieciešama vakcīna pret idiotismu
Nu pat atgriezos no neliela brauciena un pirmais, ko ziņās pamanīju, ir 16. maijā notikušie "Draudzības" dienu pasākumi. Pareizāk sakot, kaut kā pa ausu galam dzirdēju, ka Rīgas domes žuliki to zilo gājienu tomēr neatļāva. Bet nē. Izrādās Administratīvā rajona tiesa domā citādi. Rīgā iet gājienos ir tiesības tikai okupantiem. Un tagad arī homoseksuālistiem.
Agrākos gados, kad šāda veida publiskās nodarbes nebija pārāk ierastas, zināmu iemeslu dēļ nebiju slinks un braucu uz Rīgu, lai vismaz kaut kā traucētu veidot priekšstatu, ka visi ir gatavi samierināties ar dažu simtu indivīdu seksuālo interešu manifestēšanu visai vulgārā veidā. Šogad Rīgā nebiju. Vainas apziņas mākts nolēmu, ka braukšu protestēt vismaz nākamgad. Bet re, redzējuši, ka ar lielu reklāmu izdevies sapulcināt vien dažus simtus savu nodarbju interesntus, no kuriem vairums atbraukuši no ārzemēm, izskanējusi ziņa, ka nākamgad Rīgā nekādu praidu nebūšot. Starp citu, pārsteidza, ka šogad laikraksts "Diena" ierastās histērijas vietā izvēlējās kaut cik korektāku nostāju. Bet nepatīkami gan pārsteidza kas cits. Proti, par praidu ļoti intensīvi reklāmas skanēja tieši Latvijas Radio 1 un Latvijas Radio 2 ēterā. Pieņemu, ka radio maciņš ir tik plāns, ka reklāmas un sludinājumi tiek pieņemti uz nebēdu. Bet ja reiz šis radio ir sabiedrisks medijs ar valsts finansējumu, tāda satura reklāmas varētu arī netranslēt.
Vēl es nebeidzu brīnīties par tādu ikdienas novērojumu kā netīrība. Par to rakstīt ierosināja kāds atgadījums kaimiņzemē. Izskatās, ka Potjomkina radītais bacilis mūsu Austrumu kaimiņos ir iesēdies par dziļu. Kā raksta mediji, pirms Krievzemes prezidenta Medvedeva vizītes Kirovas pilsētā notikusi liela rosība. Par godu šim apciemojumam pilsēta tikusi posta uz nebēdu. Kā jau ierasts, ticis krāsots, mazgāts un asfaltēts. Un ko tur brīnīties, ka šajā "pokazuhas" steigā dažām mājām fasādes nokrāsotas kopā ar visiem logiem vai lielā centībā noasfaltēta iela tā, ka vilciena sliedes vairs nav izmantojamas, bet kanalizācijas lūkas palikušas zem jaunā asfalta. Paši taču atceramies, kā vēl tikai gadus divdesmit atpakaļ pirms augstu partijas funkcionāru vai ģenerāļu vizitācijām tika krāsots gan zāliens, gan balināti koku stumbri. Mazliet no šīs divkosības un potjomkinisma palicis jau arī mūsu pašu zemē. Atcerēsimies to lielo namu krāsošanu un gružu vākšanu pirms ASV prezidenta Buša vizītes Rīgā. Joprojām īsti nesaprotu, kā tas nākas, ka par apkārtnes satīrīšanu vai sakopšanu sāk domāt tikai tad, kad kāds brauc ciemos vai notiek kāds svarīgs notikums? Nesaprotu, kā var dzīvot tādā vidē, kas neko citu, kā vien destruktīvu un pagalam nomācošu iespaidu uz pašu psihi nevar atstāt?
Ak jā, Māris Zanders pamanījis svarīgu niansi. Atklāti sakot, pat nebiju pamanījis, ka ''Saskaņas centrs'' ir tik pretlavisks. Likās, ka Ušakova grupējums ir gana nelatvisks un Kremlim gana draudzīgs. Bet nu izrādās, ka ''Saskaņas centrs'' deputātu kandidātu sarakstā ir cilvēki, kuri savulaik, būdami deputāti Augstākajā padomē, neatbalstīja Latvijas neatkarību. Tad jau nav ko brīnīties, ka Ušakova rīkotie 9. maija pasākumi bija tik nedabiski Latvijai.
Kā būtu ar tādu vakcīnu, kas izārstētu no stulbuma, idiotisma vai nožēlojama imperiālisma?
Agrākos gados, kad šāda veida publiskās nodarbes nebija pārāk ierastas, zināmu iemeslu dēļ nebiju slinks un braucu uz Rīgu, lai vismaz kaut kā traucētu veidot priekšstatu, ka visi ir gatavi samierināties ar dažu simtu indivīdu seksuālo interešu manifestēšanu visai vulgārā veidā. Šogad Rīgā nebiju. Vainas apziņas mākts nolēmu, ka braukšu protestēt vismaz nākamgad. Bet re, redzējuši, ka ar lielu reklāmu izdevies sapulcināt vien dažus simtus savu nodarbju interesntus, no kuriem vairums atbraukuši no ārzemēm, izskanējusi ziņa, ka nākamgad Rīgā nekādu praidu nebūšot. Starp citu, pārsteidza, ka šogad laikraksts "Diena" ierastās histērijas vietā izvēlējās kaut cik korektāku nostāju. Bet nepatīkami gan pārsteidza kas cits. Proti, par praidu ļoti intensīvi reklāmas skanēja tieši Latvijas Radio 1 un Latvijas Radio 2 ēterā. Pieņemu, ka radio maciņš ir tik plāns, ka reklāmas un sludinājumi tiek pieņemti uz nebēdu. Bet ja reiz šis radio ir sabiedrisks medijs ar valsts finansējumu, tāda satura reklāmas varētu arī netranslēt.
Vēl es nebeidzu brīnīties par tādu ikdienas novērojumu kā netīrība. Par to rakstīt ierosināja kāds atgadījums kaimiņzemē. Izskatās, ka Potjomkina radītais bacilis mūsu Austrumu kaimiņos ir iesēdies par dziļu. Kā raksta mediji, pirms Krievzemes prezidenta Medvedeva vizītes Kirovas pilsētā notikusi liela rosība. Par godu šim apciemojumam pilsēta tikusi posta uz nebēdu. Kā jau ierasts, ticis krāsots, mazgāts un asfaltēts. Un ko tur brīnīties, ka šajā "pokazuhas" steigā dažām mājām fasādes nokrāsotas kopā ar visiem logiem vai lielā centībā noasfaltēta iela tā, ka vilciena sliedes vairs nav izmantojamas, bet kanalizācijas lūkas palikušas zem jaunā asfalta. Paši taču atceramies, kā vēl tikai gadus divdesmit atpakaļ pirms augstu partijas funkcionāru vai ģenerāļu vizitācijām tika krāsots gan zāliens, gan balināti koku stumbri. Mazliet no šīs divkosības un potjomkinisma palicis jau arī mūsu pašu zemē. Atcerēsimies to lielo namu krāsošanu un gružu vākšanu pirms ASV prezidenta Buša vizītes Rīgā. Joprojām īsti nesaprotu, kā tas nākas, ka par apkārtnes satīrīšanu vai sakopšanu sāk domāt tikai tad, kad kāds brauc ciemos vai notiek kāds svarīgs notikums? Nesaprotu, kā var dzīvot tādā vidē, kas neko citu, kā vien destruktīvu un pagalam nomācošu iespaidu uz pašu psihi nevar atstāt?
Ak jā, Māris Zanders pamanījis svarīgu niansi. Atklāti sakot, pat nebiju pamanījis, ka ''Saskaņas centrs'' ir tik pretlavisks. Likās, ka Ušakova grupējums ir gana nelatvisks un Kremlim gana draudzīgs. Bet nu izrādās, ka ''Saskaņas centrs'' deputātu kandidātu sarakstā ir cilvēki, kuri savulaik, būdami deputāti Augstākajā padomē, neatbalstīja Latvijas neatkarību. Tad jau nav ko brīnīties, ka Ušakova rīkotie 9. maija pasākumi bija tik nedabiski Latvijai.
Kā būtu ar tādu vakcīnu, kas izārstētu no stulbuma, idiotisma vai nožēlojama imperiālisma?
2009. gada 11. maijs
Skatījums caur greizo spoguli
Ar moskviču braukt negrib. Tas nekam neder. Krievijā dzīvot negrib. Latvijā taču labāk. Bet Krievija tomēr mīļāka.Joprojām lasu un brīnos, kā cilvēki redz pasauli ap sevi. Portālā "Diena" lasāms politoloģijas studenta Vladimira Koļesņikova raksts ''Tolerances iespējas un aukstā kara rēgi'', kurā jaunais cilvēks raksta sekojošo: "[...]Cilvēki tagad labāk saprot, ka konfrontācija noved tikai pie krīzes, neļauj veidot labas attiecības ar kaimiņiem, veidot izdevīgu biznesu. Kam gan vajadzīgi leģiona gājieni un kāpēc veterāni antifašisti nevar mierīgi svinēt Lielo uzvaru pār fašismu Tēvijas karā? Kam viņi traucē un kādu neatkarību apdraud? Neko viņi neapdraud un nevajag karot ar veciem cilvēkiem[...]". Nevēlos ieslīgt polemikā, ka nekādu fašisma sagrāvi 9. maijā nesvin, taču ir redzams, ka jaunais cilvēks absolūti sagrozīti uztver notikušo. Pirmkārt, 9. maijā konfrontēja tie tur- pie Pārdaugavas pieminekļa, nevis tie, kuru tur nebija. Jo tieši pie pieminekļa skanēja saucieni "Krievija, Krievija!", tika manifestēti simtiem lozungu, kas nekādi nav savienojami ar savstarpēju toleranci. Otrkārt, tieši tie tur, kuri svin pēc Vladimira Koļesņikova vārdiem ''Lielo uzvaru pār fašismu Tēvijas karā'', lielā skaitā izvēlējās pie savām mašīnām pielikt Krievijas karogus un 9. maijā ar tiem burtiski pārpludināja Rīgu. Nu nezinu, kāda te vēl tolerance, Koļesņikova kungs?
Visbeidzot, jaunais cilvēks aicina nekarot ar veciem cilvēkiem. Piekrītu. Bet tieši to jau tie, kas svin 9. maiju Pārdaugavā, dara. 16. martā, 4. maijā un pat citos datumos. Līdz šim kaut kā nav manīts, ka kāds sarkanarmijas veterāns 9. maijā tiktu pazemots vai citādi padarīts par upuri. Bez tam, paši krievu valodā rakstošie mediji triumfāli rakstīja, ka Pārdaugavā pie Uzvaras pieminekļa bijuši teju 20 000 cilvēku (Ušakovs savā mājas lapā pat nosauc desmit reizes lielāku skaitu). Pat pavirši caurlūkojot fotogrāfijas un ziņu sižetus, redzams, ka Vladimira Koļesņikova piesaukto veco cilvēku, kas tik tiešām varētu būt kara veterāni, tur bija ļoti maz. Tātad, apgalvojums, ka sabiedriskā diskusija par 9. maija norises adekvātumu nekādi nav saistāms ar veciem cilvēkiem un viņu tiesību ierobežošanu.
Kā jau ierasts šādās diskusijās, izskan arī komerciālās problēmas, sakot, ka šis un tas traucējot biznesam. Varētu piekrist, taču kādā kontekstā tas ir pieminēts tieši pēc 9. maija, kas nenoliedzami pagājis zem Krievijas karogiem un Staļina bildēm? Rodas neskaidrības: kādēļ kādai pusei ir jāpakļaujas vēstures jautājumos, lai sekmīgi norisinātos biznesa attiecības? Lai desu labāk pirktu, pie veikala ir jāizkarina Krievijas karogs? Otrādi jau jaunais cilvēks nebija domājis, vai ne? Tā to redz politoloģijas students Vladimirs Koļesņikovs?
Visbeidzot, jaunais cilvēks aicina nekarot ar veciem cilvēkiem. Piekrītu. Bet tieši to jau tie, kas svin 9. maiju Pārdaugavā, dara. 16. martā, 4. maijā un pat citos datumos. Līdz šim kaut kā nav manīts, ka kāds sarkanarmijas veterāns 9. maijā tiktu pazemots vai citādi padarīts par upuri. Bez tam, paši krievu valodā rakstošie mediji triumfāli rakstīja, ka Pārdaugavā pie Uzvaras pieminekļa bijuši teju 20 000 cilvēku (Ušakovs savā mājas lapā pat nosauc desmit reizes lielāku skaitu). Pat pavirši caurlūkojot fotogrāfijas un ziņu sižetus, redzams, ka Vladimira Koļesņikova piesaukto veco cilvēku, kas tik tiešām varētu būt kara veterāni, tur bija ļoti maz. Tātad, apgalvojums, ka sabiedriskā diskusija par 9. maija norises adekvātumu nekādi nav saistāms ar veciem cilvēkiem un viņu tiesību ierobežošanu.
Kā jau ierasts šādās diskusijās, izskan arī komerciālās problēmas, sakot, ka šis un tas traucējot biznesam. Varētu piekrist, taču kādā kontekstā tas ir pieminēts tieši pēc 9. maija, kas nenoliedzami pagājis zem Krievijas karogiem un Staļina bildēm? Rodas neskaidrības: kādēļ kādai pusei ir jāpakļaujas vēstures jautājumos, lai sekmīgi norisinātos biznesa attiecības? Lai desu labāk pirktu, pie veikala ir jāizkarina Krievijas karogs? Otrādi jau jaunais cilvēks nebija domājis, vai ne? Tā to redz politoloģijas students Vladimirs Koļesņikovs?
P.S. Nobeigumā par ko tādu, ko dzirdēt viņi negrib: http://www.bbc.co.uk/russian/multimedia/2009/05/090507_russia88_interview.shtml
Abonēt:
Ziņas (Atom)