Manās acīs Šlesers nav neko zaudējis

Atzīšos, ka manās acīs Šlesers neko nav zaudējis pēc tam, kad NRA un citviet izskanēja šausmu stāsti par viņa ģimenes pagātnes lietām. Līdz šim nebiju Šlesera apvienības atbalstītājs, tomēr lai nu vai kā, uzskatu, ka to nevajadzēja celt gaismā, neskatoties ne uz ko. Neskatoties uz Šlesera bravūrību un politiskajām spēlītēm, viņam par tēva noziegumiem nav jāatbild. Nezinu, kā citiem, man tas liekas cinisms un totāla cūcība no žurnaļugu puses. Un nemaz nevēlos dzirdēt atrunas, ka katrai pasūtījuma paskvilai ir savs pasūtītājs un katrai avīzei savs saimnieks. Diršana pa lielam! Te ir jautājums par žurnālistu ētiku, ko itin bieži apšaubu.

Ziemeļkoreja

Par Ziemeļkoreju tik daudz runā, ka taisni vai jābrīnās. Teju katru dienu dzirdamas ziņas, ka šī komunistiskā Āzijas valsts rotaļājas ar raķetēm un kodolieročiem. Tomēr te ir kāda nianse. Runāts un rakstīts ir daudz, bet vizuāli šo zemi redzēt negadās bieži. Retu reizi kāds ir nokļuvis šai zemē un tad nu gan ir īsts pārdzīvojums redzēt nezināmo.

Šodien ieraudzīju vienu reportāžu no Ķīnas- Ziemeļkorejas robežas. Vienkārši fantastiskas bildes, kuru autors ir holandiešu fotogrāfs Tomas van Houtryve. Lūk- http://drugoi.livejournal.com/2953852.html. Savukārt dažus gadus atpakaļ ļoti interesantu fotoreportāžu varēja apskatīt te: http://www.tema.ru/travel/north-korea-1/.
Starp citu, pērngad Ziemeļkorejā esot viesojies arī pazīstamais žurnālists Lato Lapsa. Tiesa, nekādus aprakstus par to atradis pagaidām neesmu. Bet gaidu ar nepacietību.
P.S. Kādu laiciņu atpakaļ par šo dīvaino pasaules nostūri labu reportāžu bija izvietojusi "Neatkarīgā": http://www.nra.lv/foto-zinas/23320-ziemelkorejas-ikdiena.htm. Un te arī: http://foto.delfi.lv/picture/658509.

4. jūnija satraucošie novērojumi

''E-paraksts pašreizējā tā veidolā Latvijā nedarbojas, un valdībai būs jālemj ko darīt tālāk,'' laikrakstam "Dienas Bizness" atzinis Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Edgars Zalāns. Nu super, kamdēļ vispār pastāvēja tā nožēlojamā E- lietu ministrija, ja šī paraksta ieviešana bija tās pamatuzdevums? Nepietiek, ka ministri šajā lauciņā bija neprašas un pēcāk nozari likvidēja vispār, nu izrādās miljoniem latu vienkārši nomesti zemē.

Izrādās Latvija esot varen agresīva valsts, ziņo portāls "Apollo". Par Latviju miermīlīgākas esot ne tikai kaimiņvalsts Lietuva un Igaunija, bet arī Omāna, Singapūra, Dienvidkoreja pat Lībija. Arī Rietumeiropas valstis Beļģija, Portugāle, Luksemburga, Austrija un Vācija. Es tikai kavējos domās, kāds tam iemesls? Vai pie vainas nav bēdīgi slavenās izglītības reformu pretinieku nemieru akcijas, kam vislielākie nopelni ir PCTVL radikāļiem un "Saskaņas centra" klaigātājiem? Vai par iemeslu šiem reitingiem nekalpo 9. maija trakošana, ko kultivē Rīgas mēra amatu pielaikojošais Nils Ušakovs? Vai Latvijas tēlu apzināti nebendē nemitīgās provokācijas ar draudiem par pilsoņu karu 16. martā un bezjēdzīgās leģionāru lamāšanas? Visbeidzot ''labu'' iespaidu par valsti atstājuši 13. janvāra grautiņi, kurus organizēja Pabriks ar Štokenbergu, bet slepus asistēja Krievijas vēstniecības spiegi.

Cik noprotams, Nila Ušakova ciešākie sabiedrotie atsāks aktīvu vēstures revidēšanu. Kremļa militāristu prāt ''Otro pasaules karu izraisīja nevis Vācija, bet gan Polija, jo ietiepīgie poļi atteicās izpildīt Hitlera"pamatotās prasības" atdot daļu savas teritorijas un tāpēc tika iekaroti''. Tas lasāms Krievijas Aizsardzības ministrijas mājaslapā publicētā materiālā. Es gan neiedziļināšos vēstures faktos, ka Otro pasaules karu sāka šodienas Krievijas tiesiskā priekštece PSRS, noslēdzot vienošanos ar Vāciju jau 1939. gada augustā, taču redzams, ka tik mierīga dzīvošana Latvijas nebūs viss. Ar katru gadu Krievijas presings pieaugs. Krievija jau panākusi, ka Latvijas krievu kopienas vairākums labprātāk plivina Krievijas karogus, līdzi jūt Krievijas sportistiem un flirtē ar totalitāro simboliku. 6. jūnija vēlēšanās skaidri apliecinās, ka Maskavas ieguldītie līdzekļi Latvijas politikā atmaksāsies ar uzviju.

Nobeigumā pirmsvēlēšanu maratona sīvākais duelis, kurā Šlesers dabūja bietē. Sižets bija skatāms LNT:

Par gaisotni Liepājā un atklātu pašlepnuma trūkumu

Cilvēks, kas Liepājai nesīšot pārmaiņu vējus. Nest jau nesīs, tikai kādus? Otru Baigo gadu?

Šodien šis tas man lika aizdomāties par Liepājas politisko dīķīti. Runa iet par to, ka "Neatkarīgajā" lasāms viens varen trāpīgs Elitas Veidemanes raksts ''Kauja par Liepāju: šerifs pret bambuļakiem''. Kā jau var nojaust, runa iet par priekšvēlēšanu gaisotni Liepājā. Uzrakstīts drosmīgi, mazliet ironiski, taču trāpīgi. Ir ko padomāt. Kāds tas mūsu zivju dīķis izskatās no malas...

Otrs iemesls pārdomām radies, lūkojoties Liepājas ziņu portālā Liepājniekiem.lv. Ikviens, atverot šo vietējā laikraksta "Kurzemes Vārds" interaktīvo interneta vietni redzēs, kāda politizācijas pakāpe valda Liepājā. Pat nedabiska. Portāla titullapā veselas trīs grafiskās partiju reklāmas un seši apmaksāti partiju reklāmu raksti. Papildus tam sadaļā "Vēlēšanas 2009" četri raksti. Protams, tas, ka tik daudz reklāmu vienuviet, kaitina. Bet, pieņemot krīzes uzspiesto konjunktūru, to varētu paciest. Tikai nav saprotams, kādēļ šo grašu dēļ "Kurzemes Vārds" gatavs manifestēt barkašoviešu demagoģiju. Īpaši, ja tā ir tik nekaunīga un atklāti ņirgājas par mūsu valsti, zinot, kas ir šī partija, ko viņi domā un kādi ir viņu darbi pagātnē. Bet galvenais, nav taču noslēpums, ko viņi domā par pasaulē notiekošo. Gan par Liepāju, gan Latviju, gan pašu "Kurzemes Vārdu"...

P.S. Šodien ievēroju, ka portāls Liepājniekiem.lv izdzēsis manis pievienotās bildes, kurās Osipovs un viņa rīkļu rāvēji redzami neviennozīmīgās pozās. Jautājums: kādēļ? Naudas dēļ, ko par reklāmu maksā barkašovietis Osipovs? Varbūt aiz cieņas pret pašu Osipovu?

Nespējnieki valsti vadīt nevar

Ziniet, kad Lembergu pirmo reizi minēja kā kandidātu premjera amatam, biju skeptisks. Iemesli tam bija dažādi. Kaut vai tas, ka Ventspils ir Ventspils, taču Latvija ir Latvija. Taču pagājuši vairāki gadi. Kā esam visi pamanījuši, šis tas ir mainījies. Taču vēl februārī izskanēja, ka ZZS premjera kandidāts joprojām ir Aivars Lembergs. Visu to šurumburumu dēļ jau sāku domāt, ka esmu kļūdījies. Un pēdējo punktu pārdomu ciklā pielika šodien laikrakstā "Neatkarīgā" lasāmā intervija ar pašu A. Lembergu. Nekā sensacionāla jau nav. Nekā tāda, ko mēs nezinātu. Taču Lembergs gluži trāpīgi apkopojis to, kas tagad notiek. Lūk, intervijas daļa, kurā tiek runāts par patreizējo "Jaunā laika" vilcināšanās un neizlēmības stāvokli: "[...]Jaunais laiks ar Dombrovski priekšgalā nebija gatavi, ka viņiem radīsies iespēja atgriezties pie varas un iegūt vēl arī finanšu un ekonomikas ministru amatus. Viņiem jau sen vajadzēja darboties ēnu kabineta režīmā atbildīgākajās nozarēs. Bet izrādās, ka viņi atrašanos opozīcijā neuztvēra kā pienākumu meklēt labāku vai alternatīvu risinājumu attīstības problēmām. Tas man faktiski ir pārsteigums. Bet rezultāts ir tāds, ka no novembra valstī nekas nenotiek, ja neskaita aritmētiskas darbības. Iemesls ir skaidrs – ja tu neesi gatavojies vadīt valsti, tad ielēkt iekšā šajā darbā ir ļoti grūti.[...]" Nu kā lai nepiekrīt? "Jaunais laiks", kas sevi nekautrējās pozicionēt kā pārmaiņu nesējus, pēdējo mēnešu laikā tik tiešām demonstrē diezgan lielu stagnēšanu. Pieņemot, ka pretdarbības daudz aprunātajām reformām ir lielas. Savu artavu pieliek arī citas varas partijas. Vēlēšanas arī nāk... Taču līdz pat šodienai es tik tiešām pat neesmu dzirdējis, ko tad "Jaunais laiks" godātā premjera un ministru personās gatavotos darīt. Krīzes situācija prasa radikālu pārvaldes sistēmas pārkārtošanu, kas nav izdarīts. Visi brēc, ka desmitiem aģentūru dublē ministrijas, "barojas" un neko nedara, bet tā īsti neviena liela aģentūra nav nolikvidēta.

Varētu pieņemt, ka neko daudz jau izdarīt arī nevar. Viss ir tik slikti, tik nolaists, ka atliek neko nedarīt. Taču piemēra pēc varu minēt kaut vai to pašu reformu jautājumu veselības jomā. Tik ilgi kožļāts, bet vismaz vīzijas apveida, kā nav tā nav. Tiek teikts, ka beidzot samazināšot gultu skaitu slimnīcās, kurš esot par lielu Latvijas mērogiem un tas nozīmēs slimnīcu slēgšanu, taču no otrās puses, tā jau nav reforma un vīzija. Tā ir iestāžu likvidēšana vai labākajā gadījumā optimizēšana. Vīzija, tai sekojošais projekts un reforma būtu redzējums par Latvijas medicīnas, un veselības aprūpes vietu, un veidu nākotnē. Kāda tā Latvijas veselības aprūpe un medicīnas nozare būs: pēc Zviedrijas parauga, pēc Lielbritānijas parauga vai tāda kā ASV? Līdzīga aina arī ar izglītības jomu. Ja agrāk ar skolotājiem tika lietots burkāna un pātagas princips, tad tagad tikai pātagas princips. Var saprast pedagogus, kuri jūtas pagalam nedroši, kad izglītības ministre Tatjana Koķe paziņoja, ka bez darba varot palikt 2000 skolotāju. Ministrijas valsts sekretārs Mareks Gruškevics pat min skaitli 6000, kas ir sestā daļa visu vispārizglītojošo skolu pedagogu. Taču jau sen zināms, izglītības sistēma tik tiešām ir jāreformē. Ne tikai laižot vaļā no darba skolotājus un slēdzot mazās lauku skolas, bet tik tiešām jāreformē. Es kā cilvēks no malas neņemos spriest, kurš ir lieks un kura iestāde nav vajadzīga, taču diezgan ilgi skan diskusijas par to pašu arodskolu sistēmu. Subjektīvi man šķiet, ka ministrijai un arī daļai pašu pedagogu nemaz nav skaidrs, kas ir arodskolu institūts. Pat sabiedrība tās bieži vien uztver kā iestādes, kurās mācās tie, kas negribēja vai netika mācīties vidusskolā. Vai tad iestādēm, par kuru tik neskaidri priekšstati, ir nākotne? Locies kā gribi, bet cik ilgi tā arodskolu mocīšana notiks? Varbūt pat nevajag domāt neko jaunu. Pietiktu, ja adaptētu kādas citas valsts labi iestrādāto paraugu.

Atgriežoties pie Lemberga intervijas, iekrita acīs viņa teiktās līdzības SVF un ES ultimātu sakarā: "[...]mēs varam vilkt vēsturiskas paralēles un salīdzināt Latviju ar Lietuvu padomju laikos. Arī tad tika dotas vienas un tās pašas komandas no Maskavas, bet tomēr rezultāts bija ļoti dažāds[...]". Un kā nu ne. Pietiek paskatīties uz ceļu tīklu. Kuri pat padomju laikos Lietuvā bija galvas tiesu pārāki. Redzot izmaiņas mūsdienās, pat sāpīgi salīdzināt. Apjoms, vēriens un arī ceļu kvalitāte Lietuvā ir uzskatāms pretstats nesaimnieciskumam Latvijā. Un tas viss, neskatoties uz to, ka krietnu laiku Latvijas satiksmes ministrs bija miljonārs. Ko par ceļiem. Maizi jāpērk leišu bodēs!
Arī pašvaldību sakarā Lembergs precīzi pasaka to, ko daļa politiķu nemaz nezin, savukārt vietējo pagastu un jauno novadu ''gaišās galvas'' nemaz negrib i dzirdēt. Proti, ''pašvaldība var eksistēt tikai tad, ja tai ir neatkarīgi finanšu ienākumu avoti. Ja ienākumi atkarīgi no valsts, tad tās nav pašvaldības, bet gan padomju laiku vietējās padomes. Normālā valstī vairāk virzās uz pašvaldībām, deleģē funkcijas uz leju. Atbilstīgi nosaukumam – paši valda. Turpretī Latvija tieši pretēji virzās uz vietējām padomēm.''

Ak, cik daudz vēl ko teikt un rakstīt! Ak, cik viss ir slikti! Tomēr, nezaudējot optimismu, izkulties vajadzētu. Ko es muldu, vajag! Tikai kaut kā nerodas sajūta, ka Godmani nošķūrējošie to spēj. Varbūt kļūdos, varbūt nesaprotu, taču uzticēt sviras vecim ar iekšām un gana asu prātu gan derētu. Un kāpēc ne Aivaram Lembergam?

Liepājas vidū taps otrs Dienvidu tilts?

Divi laikraksti vienlaikus- "Neatkarīgā" un ''Dienas Bizness'' pievērsuši uzmanību kādam faktam, kurš apritē cirkulē jau ilgāku laiku, proti, koncertzāļu būvniecības jautājumam. Laikraksti dara zināmu, ka Kultūras ministrija līdz 30. aprīlim gaidot četru pašvaldību- Liepājas, Rēzeknes, Ventspils un Cēsu pieteikumus par koncertzāļu būvniecību novados. Izrādās, ka gandrīz 15 miljonus latu to būvniecībai varētu saņemt no Eiropas Reģionālās attīstības fonda , bet Finanšu ministrija koncertzāļu būvniecībai šogad līdzekļus tam neesot atvēlējusi. Principā šim faktam vajadzētu būt pozitīvai sensācijai, jo reģionos šādi lieli objekti būtu īstā skābekļa deva slāpstošajai būvniecības nozarei. Jo šis tik tiešām būtu īstais laiks, lai atsāktu lielu valsts un pašvaldības objektu būvniecību. Pirmkārt, lai glābtu reģionus no strauji augošā bezdarba un ekonomiskās stagnācijas, otrkārt, šodienas ekonomiskais kritums koncertzāles ļautu uzcelt par krietni zemākām izmaksām, nekā tas notiktu tā sauktajos "treknajos gados". Visbeidzot, Tautas partijas kultivētās un tā sauktās "Oranžās koncertzāles" reģionos ir ļoti nepieciešamas. Taču, ar dažādiem lielākiem vai mazākiem skandāliem šo koncertzāļu tapšana jau ilgāku laiku ir zem gaužām biedējoša neskaidrības plīvura. Un arī šoreiz laikraksti pievērš uzmanību dažādiem nepatīkamiem faktiem. Taču visvairāk mani kā liepājnieku nepatīkami pārsteidz ar Liepājas koncertzāli virmojošie skandāli. Un lūk, "Neatkarīgā" noskaidrojusi, ka Liepājas koncertzāles ''Lielais dzintars'' būvniecības projekta īstenošanai jau tika piešķirts 1,4 miljonu latu finansējums no privatizācijas līdzekļiem. Savukārt 2007. gadā Liepājas koncertzāles projektam tika piešķirts jau 3 miljonu latu valsts budžeta finansējums. 2008. gadā tika piešķirts vēl 1,7 miljonu latu valsts budžeta finansējums. Tā jau nav, ka lietas labā nekas netika veikts. Diezgan lielos triecientempos 2005. gadā tika nojaukts bijušais kinoteātris "Liepāja". Tas esot izmaksājis ap 1,3 miljoniem latu. Projektēšanai, inženiertīklu projektiem, skiču projektam un daļēji tehniskajam projektam kopā esot iztērēti 1,65 miljoni latu. Vairāk nekā 200 000 latu izlietoti prezentācijām, komandējumiem, juridiskajiem pakalpojumiem un tulkošanai. Teiktu tā: dzīvots uz nebēdu. Taču par pārējo, diemžēl, jāpiekrīt "Neatkarīgās" novērojumiem, ka ''vienīgais redzamais apliecinājums Liepājas plāniem būvēt koncertzāli ir plāksnīte pilsētas centrālajā laukumā, kurā norādīts, ka tur kaut kad atradīsies daudzfunkcionāls centrs''...

Šā gada janvārī tika izziņots, ka ilgi kārotā koncertzāle gan vēl tik ātri netapšot. Publiski pieejamā informācija pēc laikraksta publicētā liecina, ka Liepājas koncertzāles sākotnējās izmaksas tika lēstas 4 miljonu latu apmērā. Tomēr 2006. gadā gan tika lēsts, ka izmaksas sasniegšot pat 14 miljoniem latu. Arī tās Liepājas mērogiem ir diezgan lielas izmaksas. Taču pērn "Lielā dzintara" izmaksu aprēķini sasnieguši 30 miljonu latu slieksni, ziņo "Neatkarīgā". Atklāti sakot, pirmo reizi uzzināju, ka koncertzāles izmaksas varētu būt tik iespaidīgas. Jo vismaz laukums, kas tās vajadzībām izbrīvēts, neatstāj tik vērienīga projekta iespaidu. Vismaz, ja vien tas nav debesskrāpis vai otrs Dienvidu tilts.
Visbeidzot "Neatkarīgā" dara zināmu, ka Liepājas pašvaldība, lūgta komentēt, cik daudz līdzekļu būtu nepieciešams jaunās koncertzāles ''Lielais dzintars'' būvniecībai, atbildi atteikusies sniegt. Tā vietā esot skaidrots, cik lielas būšot koncertzāles telpas un ietilpība. ''Visticamāk, to var skaidrot ar negribēšanu atklāt, kur jau ir tērēti vairāk nekā seši miljoni latu, kas līdz šim piešķirti no valsts līdzekļiem,'' secina laikraksts.
Tā sakot, komentāri lieki...

Mīļais 9. maijs

Naša Raša?

Laikrakstā "Neatkarīgā" lasāms par sen pārgremoto 9. maija problēmu. Izrādās, ka pērnā gada aprīlī izveidotā sabiedriskā organizācija ''9maja.lv'' aicina 9. maiju, kas Latvijai bija kārtējās okupācijas sākums, svinēt kā lielus svētkus! ''Saskaņas centra'' valdes priekšsēdētājs un Rīgas mēra amata kandidāts Nils Ušakovs aktīvi parādās krievvalodīgajos medijos, tostarp ar šī 9. maija organizācijas palīdzību. Pats Ušakovs sarunā ar ''Neatkarīgo'' gan noliedzis, ka 9maja.lv būtu daļa no priekšvēlēšanu aģitācijas pasākumiem. Viņu mērķis esot vien palīdzēt veterāniem un novirzīt jauniešu enerģiju uz ''kaut ko lietderīgu''. Un tieši šī jauniešu enerģijas novirzīšana uz "kaut ko lietderīgu" man izraisīja pārdomas. Proti, cik zinu, tad pēdējos desmit gadus 9. maijs Latvijā ir visiem acīmredzams sinonīms vārdam dzeršana. 9. maijs ir absolūts antonīms vārdam godpilna kritušo pieminēšana. Ļoti gribētos dzirdēt Nila Ušakova skaidrojumu vai šī enerģijas novirzīšana "uz kaut ko lietderīgu" notika arī 2004. gadā Liepājā, Tallinā 2007. gadā, kad Nilam Ušakovam tīkami jaunieši izlaupīja Tallinas veikalus, liekot igauņiem atcerēties Otrā pasaules kara uzvarētāju nožēlojamās izdarības.
Ja vienkāršam latvietim jautās, ko nozīmē 9. maijs viņa personīgajā dzīvē, liela daļa apgalvos, ka 9. maijs ir skaļa un bravūrīga uzvedība, kuru kāds organizē. Pēdējos gadus viss kļuvis vēl neciešamāk. Sākot no dzeltenmelnām lentītēm pie mašīnām, beidzot ar dažādiem sarīkojumiem, kuru mērķis ir tikai viens: demonstrēt, kurš ir Latvijas īstais saimnieks. Kā lai vēl izskaidro milzīgo troksni un uzbāzīgo tiekšanos par visu varu iebarot 9. maija īpašo nozīmi Latvijas iedzīvotājiem, kuriem šis datums drīzāk izraisa riebumu, jo atņēma godpilna un cilvēka cienīgu dzīvi uz nākamiem četrdesmit gadiem. Tiek kultivēti arī mīti, kuru apšaubīšanu jau sāk pielīdzināt holokausta noliegšanai. Piemēri? Piemēram, par Daugavas forsēšanu un Rīgas ieņemšanu ar ''varonīgām kaujām'' 1944. gada oktobrī. Visi taču zin, ka patiesībā tie ir salti meli. Sarkanā armija ienāca pamestā Rīgā. Vācu karaspēks ar lielu rīdzinieku skaitu bija atkāpies uz Kurzemi. Visa Otrā pasaules kara notikumi ir vieni vienīgi mīti, kurus joprojām proponē kā patiesību. Šo piemēru ir tik daudz, ka uzskaitīt ir praktiski neiespējams. Mīts par sarkanajiem partizāniem Latvijā, kas patiesībā bija gļēvi Latgales grūtnieču slepkavas un marodieri, kuri pat mūža norietā bīstas atzīt savus noziegumus un meklē glābiņu pašu nīstās Eiropas institūcijās. Tiek arī kultivēts mīts, ka 9. maijā tiek svinēta briesmīga režīma sagrāve. Bet patiesībā šīs svinības izvērtušās par nepieklājīgām dzīrēm, lai demonstrētu savu varēšanu aizsoļot līdz Eiropas vidum un vēl tālāk.
Visbeidzot, 9. maijs Latvijā attēlojams pavisam citādi, nekā to vēlas gleznot Nils Ušakovs un viņam līdzīgie. Ušakovs 9. maijā negodina varonīgos kareivjus, kas ar NKVD durkļiem tika dzīti uz vācu armijas ložmetēju ligzdām. Ušakovs negodina tos kareivjus, ko trieca pāri mīnu laukiem, lai saudzētu tankus, kam vēlāk bija lepni jābraukā pa Eiropas ceļiem. Ušakovs godina sarkanos komisārus, Lavrentiju Beriju, Josifu Staļinu, Simonu Šustinu un Alfonu Noviku. Jo tieši šādi cilvēki radīja 9. maiju tādu, kādu to redzēja civilizētā pasaule: jaunas koncentrācijas nometnes, dzeloņdrāšu nožogojumi, represijas, nāves sodi bez tiesas sprieduma, citu valstu okupācija.
Ušakova 9. maijs ir gaužām atbaidošs: diena, kad ar kerzas zābaku sitieniem pa seju cenšas pierādīt, ka 9. maijs nav politisks datums, ka tā nemaz nav politika, bet ir sirsnīga uzvaras svinēšana. 9. maija svinēšana Latvijā vairāk atgādina trokšņainu laupītāju dzīrošanu dažu nelaimīgo dzīvoklī rupju lamu pavadībā, kur paši upuri ir spiesti sēdēt svinību telpas kaktā, ciešot klusu, kamēr svinētāji izārdīsies pēc sirds patikas. 10. maija rīts seko pēc tam, kad svinētāji izgulējušies. Nelaimīgā dzīvokļa saimniekiem ar sāpošiem dibeniem ir jātīra atstātais cūkrakums. Nejēdzīgākais, ka šīs dzīres atkārtojas katru gadu un upuri spiesti pieciest aizvien vairāk. Viņiem ne tikai jāklausās pāridarītāju dziesmās, upuriem dziesmas liek arī dziedāt. Un ja upura acis nav veikli samitrinātas, kas dod ticamību laupītājiem, ka upurim tas patīk, atkal seko sitieni ar kerzas sābaku, sakot, ka upuris ir fašists. Tāds ir 9. maijs Latvijā.

Joprojām gaidām atvainošanos

Laikraksts "Neatkarīgā'' raksta, ka videofailu vietnē Youtube.com ievietots amatiera montēts video, kurā attēlota Uzvaras pieminekļa Rīgā spridzināšana. Apskatīju un jēgu šim darbam nesapratu. Manuprāt tam bija jāizskatās citādi. Tādēļ ievietoju to tādu, kāds man šķistu pareizāks. Joprojām uzskatu, ka viens otrs manai Tēvijai ir atvainošanos parādā. Mazākajā mērā, ja kas...

Interesantas lietiņas nāk gaismā

Vismaz pēdējos divus gadus esmu skeptisks pret ekonomisko lokālpatriotismu. Uzreiz bildīšu, ka nenēsāju Ogres ražojuma svīterus, "Laumas" apakšveļu man nenāktos vilkt aiz citiem iemesliem. Ar sagrabējušu RAF busiņu nebraukāju un radio klausos mašīnā, kurā VEF magnetolas nav. Toties dažus gadus atpakaļ šī patriotisma vārdā nopirku VEF tālruni. Tas bija lēts arī. Bet pēc neilga laika tas sāka čerkstēt un tas nonāca tam paredzētajā vietā- atkritumu konteinerā. Lai nu kā, ne par šīm lietām biju domājis. Vairāk par pārtiku, bez kuras neiztiekam ne dienu. Tad nu lūk, kad eju uz vietējo tirgu pirkt vietējos letiņu kartupeļus, no katrām piecām reizēm man iesmērē absolūti neēdamu produktu. Pat tad, ja kartupeļus tirgo lauku onkulis ar netīriem nagiem un galvo, ka tirgojamā šķirne esot adreta vai ķeizars, kas nākusi no pašmājas vagām, izrādās- kartupelis ir absolūti neēdams. Rezultātā praktiski lielāko daļu no kartupeļiem pērku veikalos un nedomāju, kas tos audzē. Ar citiem dārzeņiem protams tirgū vieglāk, jo tos var nogaršot. Svaigu smilšainu kartupeli jau neēdīsi. Arī par citu vietējo produktu biežo neatbilstību slavētajai kvalitātei vai cenai, arī esmu pārliecinājies daudzkārt. Piemērs, tie paši piena produkti veikalos. Es jau saprotu, ka atkal grauju pašmāju ekonomiku. Bet varu minēt spilgtu piemēru, kad principiāli pirku Latvijas ražojuma pienu 1 L pakās, tas skāba pārsteidzoši ātri, neskatoties uz to, ka mūsu ledusskapī tas nestāv ilgāk par divām dienām. Garša nebija kaut kas tāds, lai pie tā turētos. Kā jau veikala ūdeņainam pienam. Arī cena kļuva aizvien, aizvien augstāka, līdz izmēģināju "Supernetto" dabūjamo "Old Farmer" par 0.37Ls litrā. Iznākums, ka jau vairāk kā gadu to par aptuveni vienādu cenu arī pērku. Identiska situācija ar skābo krējumu. Kad vispārīgās mantrausības eiforijā par nelielu Latvijas ražojuma krējuma paciņu man sāka prasīt gandrīz latu, es neko neteicu. Bet kad Latvijas radio 1 izdzirdēju, ka pa šo naudu man piedāvā nevis krējumu, bet gan man nesaprotamu krējuma izstrādājumu, biju šokā. Neesmu izvēlīgs, bet es netaisos bāzt mutē kaut kādus izstrādājumus, ja maksāju par skābu krējumu. Tādēļ sāku sekot uzrakstiem uz iepakojumiem. Satrūkos, kad teju uz visiem skābā krējuma iepakojumiem bija šis sasodītais uzraksts maziem burtiņiem- "Skābā krējuma izstrādājums". Nonācu pie secinājuma, ka tai pašā "Supernetto" nopērkams 10% skābais krējums polipaka iepakojumā, kurš maksā tieši uz pusi lētāk. Es pat nepievēršu uzmanību, kas to ražo. Gan jau kāds gudrāks cilvēks zinās teikt, ka tie leišu un igauņu krējumi ir slikti, tajos nav mūsu zemniecības pozitīvie fluīdi, taču lūk, ko izlasīju šodien. Izrādās, ka Latvijas produktu veselīgums ir mīts. Ticēt tam vai nē, nemaz nedomāju par to. Rakstā ''Latvijā ražotā pārtika nemaz nav tik veselīga'' lasāmi visai satraucoši fakti, par ko jāpadomā gan. Neesmu idiots, kas domā, ka mūsu lauksaimnieki neizmanto pesticīdus, ka arklu velkt bērītis, bet vēl dažus gadus atpakaļ es tik tiešām ar lielām aizdomām raudzījos uz visām tām maksimas maizēm, leišu saldējumiem un holandiešu redīsiem. Patriotisma vārdā biju gatavs pirkt mūsu preces. Bet kad pateicībā par to saņemu vidējas kvalitātes preci un beigu beigās vēl izrādās, ka mūsu piena kombināti iepērk vai grasās iepirkt pienu no Lietuvas, esmu ļoti dusmīgs. Tā ir ņirgāšanās.

Ja runā par to pārtiku, tad te vēl kāds raksts par to: http://www.diena.lv/lat/politics/sabiedriba/udensgala-kancerogena-ella
un te arī: http://www.nra.lv/zinas/16058-iebilst-pret-modificetas-partikas-audzesanu-un-razosanu.htm

Pirmdienas reakcija

Jau pats rīts liek pievērsties politikai. Laikraksts "Neatkarīgā" atkal trāpīgi uztvēris akūtu problēmu, kas mums vēl krietnu laiku sagādās galvassāpes un liks atcerēties, ka dzīvojam blakus bīstamam kaimiņam, kurš ne par ko nevēlas saprast, ka abu sētas atdala žogs, ka katram ir savas ieraksts zemesgrāmatā. Un tā nu šis uzbazīgais kaimiņš pēc katras nakts uzdzīves rītos mēdz nākt skaidrot attiecības: http://www.nra.lv/zinas/15421-bridina-par-maskavas-ieinteresetibu-destabilizet-baltiju.htm.
Bet tikmēr liberālais laikraksts "Diena" ar Pāvela Širova publikāciju ''Krievija gatavojas Rīgas scenārija atkārtošanai'', sniedz plašu ieskatu, ka pašā Krievijā nemaz tik gludi viss nenotiek: http://diena.lv/lat/politics/arzemes/krievija-gatavojas-rigas-scenarija-atkartosanai. Visbeidzot mēreni konservatīvais laikraktsts "Latvijas Avīze" intervējusi vienu no to saukto krievu partijas pārstāvjiem- Jāni Urbanoviču. Ar "Saskaņas centra" Saeimas frakcijas vadītāju intervija lasāma te: http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/?doc=45452&ins_print

Elita Veidemane: Nicinājuma bruģakmeņi

Laikrakstā "Neatkarīgā" izlasīju Elitas Veidemanes rakstu "Nicinājuma bruģakmeņi". Kā jau bija gaidāms, Elita no manas, un domāju daudzu citu mutēm arī, burtiski izrāvusi vārdus, ko tā īsti atrast nespēju. Un kāds tur brīnums, šī drosmīgā un lieliskā sieviete- Atmodes varone savu arodu prot labāk nekā vairums Latvijas avīžu ļaužu. Obligāti izlasiet, draugi!

Te norāde: http://www.nra.lv/blogi/15196-nicinajuma-brugakmeni.htm

Paidera kungam atkal nepiekrītu

Laikraksta "Neatkarīgā" portālā izlasīju Jura Paidera rakstu "Gāzes karā uzvarētāju nebūs". Caurskatot Paidera kunga rakstu, šķiet autors nav ņēmis vērā vairākas nianses. Proti, viņš raksta: "[...]Iepriekšējais gāzes karš beidzās ar Ukrainas premjerministres Jūlijas Timošenko panākto kompromisu. Viens no kompromisa punktiem bija tāds, ka Krievijas gāzes monopolists nepārdod gāzi Ukrainas uzņēmumam Naftagaz, bet pārdod tieši šim darījumam izveidotam starpniekam. Ne jau velti Jūlijas Timošenko iesauka ir Gāzes princese. Iepriekšējā gāzes kara rezultātā tika uzkonstruēta shēma, kas gāzes biznesu padara necaurspīdīgu, no kura var smelties tie, kas ir iesaistīti. Tagad sanāk, ka Gazprom parādā ir starpnieks. Taču starpnieks ir tukša čaula. Tāpēc arī Ukraina konfliktu vēlas reducēt kā komerciālu strīdu. Starpnieks bankrotē, lai Gazprom noraksta zaudējumus, un dzīve turpinās. Dibinām jaunu starpnieku, kurš taisīs parādus līdz nākamajam gāzes karam[...]". Taču Paidera kungs ir izlaidis kādu faktu: tā sauktais gāzes pirkšanas un pārdošanas starpnieks ir uzņēmums "RosUkrenergo". Šis starpnieks nepiegādā tikai Krievijas gāzi vien, kā to cenšas iestāstīt pasaulei autoritārais Krievijas premjers Vladimirs Putins un pats Paiders arī. "RosUkrenergo" ir starpnieks gāzes piegādei Ukrainai arī no Turkmēnijas cauri Krievijai. Zināms, ka turkmēņu gāze ir krietni lētāka. Un šis starpnieks tika izveidots tieši tādēļ, ka Krievija vēlējās saglabāt savas gāzes tirgu Ukrainā, paralēli pelnot ar gāzes tranzītu uz Ukrainu no Turkmēnijas. Galvenais, lēmumu par šīs "tukšās čaulas" izveidi pieņēma neviens cits kā vien Kremlim lojālais toreizējais Ukrainas premjerministrs un Reģionu partijas līderis Viktors Janukovičs 2004. gada vasarā cieši kopībā ar saviem politiskajiem saimniekiem Maskavā, kad vēl nekādas tā sauktās ''oranžās koalīcijas'' nebija. Paralēli gāzes piegādēm Ukrainai, "RosUkrenergo" piegādāja gāzi arī Polijai. Pēc ekspertu aprēķiniem viena 2005. gada peļņa šim starpniecības uzņēmumam bijusi gandrīz 700 miljonu ASV dolāru, bet nākamajā gadā šī peļņa jau bija teju 800 miljonu ASV dolāru. Tajā pašā laikā bijušā un nākamā Ukrainas premjerministre Jūlija Timošenko nāca klajā ar paziņojumu, ka "RosUkrenergo" nodarbojas ar naudas atmazgāšanu un savas darbības dēļ Ukrainas budžetam radījusi vismaz 1 miljardu ASV dolāru lielus zaudējumus, kā arī izraisījusi gāzes deficītu Ukrainā. 2006. gadā vairāki respektabli ASV mediji (starp tiem "The Wall Street Journal") ziņoja, ka ASV Federālās izmeklēšanas birojs (FBI) sācis interesēties par "RosUkrenergo" un šī uzņēmuma maz zināmo partneri "Raiffeisen Investment", kurā figurēja viens no tā sauktās Maskavas piektās kolonnas Ukrainā- Reģionu partijas dāsnākajiem draugiem- Dmitrijs Firtašs.
Bez tam Paidera kungs nav ievērojis, ka iepriekš tika panākta vienošanās starp Krievijas "Gazprom" un Ukrainas "Naftogaz", ka no 2009. gada 1. janvāra tiks izveidots jauns operators, kurš nodarbosies ar gāzes tranzītu uz Ukrainu, sadalot jaunā operatora akcijas tieši uz pusēm katrai valstij- 50% Krievijai un 50% Ukrainai. Vainot Ukrainu strīda komercializācijā nav nekāda pamata.
Juris Paiders raksta vēl ko: "[...]Gruzija Dienvidosetijā karoja ar Ukrainas tankiem, un Krievijas migi tika notriekti ar Ukrainā izstrādātām pretgaisa aizsardzības sistēmām. Cena par antikrievijas ārpolitiku ir pilna samaksa par gāzes piegādēm. Kāpēc Krievijai piegādāt slāvu brāļiem gāzi par puscenu, lai to izmantotu tanku ražošanai, kuri Kaukāzā blietēs pa Krievijas armiju?[...]" Gribas argumentēt pretēju viedokli arī te. Proti, ar bruņojuma eksportu nodarbojas arī Krievija. Un tās ieroču eksports ar Ukrainu nav salīdzināms. Līdz šim vēl nav bijis gadījums, kad Krievija atsakās pārdot bruņojumu valstīm, kuras par nedrošām uzskata tās, kuras par saviem stratēģiskajiem partneriem mēdz dēvēt paši Krievijas līderi. Vēl vairāk. Pretēji Rietumvalstu nostājai, Krievija sekmē Irānas kodolprogrammu. Krievija apgādā ar bruņojumu valstis, kurās ar šiem ieročiem sastrādātie "mēsli" pēc tam ir jāsavāc citām valstīm.
Tāpat ir jāatgādina, ka par savas gāzes tranzītu uz Eiropu Krievija Ukrainai maksā krietni vien mazāk nekā tas izmaksā citās valstīs. Tādēļ Paidera kunga pārmetumi Ukrainai ir absolūti nevietā. Īpaši mītiskā "antikrievijas" ārpolitika. Ja jau paši Krievijas līderi apgalvo, ka gāzes konfliktam nav nekāda sakara ar politiku, tad kādēļ šo politiku saredz Paiders. Ja tomēr Krievija šādi izrēķinās ar Ukrainu politiski, tad jebkādas tālākās sarunas par gāzes cenām un noteikumiem ir liekas.

P.S. Gāzes tranzīta sadārdzinājumu apstiprinājusi arī Krievijai formāli draudzīgā Baltkrievija: http://www.delfi.lv/news/world/other/article.php?id=22854953 un te, kas ir Dmitrijs Firtašs: http://files.korrespondent.net/politics/firtash.

Atskats vēsturē

Šodien laikrakstā "Neatkarīgā" izlasīju Jura Paidera rakstu ''Vēsture atkārtojas 1932 = 2008''. Pamatā jau daudz pareiza cienītā Paidera rakstiņā, tikai šo to cienītais palaidis garām. Proti, J. Paiders raksta sekojošo, atsaucoties uz Riharda Treija grāmatu ''Latvijas brīvvalsts Ministru prezidenti (1918–1940)'': ''[...]1931. gada rudenī saimnieciskās krīzes izpausmes bija pilnībā pārņēmušas Latviju, jo lauksaimniecības precēm cenas nokritās zem pašizmaksas un sākās zemnieku izputēšana. Lauksaimniecības preču eksports samazinājās, un sākās valūtas krīze. 1931. gada nogalē par Ministru prezidentu kļuva sociāldemokrāts Marģers Skujenieks.[...]'' Pirmkārt jau neprecīzi minēts, ka M. Skujenieks bija tā teikt sociķis. Pirmkārt jau M. Skujenieks bija viens no netipiskākajiem sociāldemokrātiem, jo allaž savos uzskatos bija vairāk labējs, nekā kreiss. Bez tam 1931. gadā Marģers Skujenieks jau bija ''Progresīvās apvienības'' biedrs. 1934. gada apvērsumu M. Skujenieks atbalstīja kā dedzīgs Latvijas patriots, kļūdams par Ministru prezidenta biedru. Vēlāk gan Skujenieks vīlās Ulmaņa neizpildītajos solījumos par jauno Satversmi un valdību pameta.
Tāpat Paidera kungs atsaucas uz to, ka M. Skujenieka valdības ''pirmais solis bija radikāla valsts budžeta izdevumu samazināšana. Galvenais, uz kā valstij izdevās mobilizēt resursus lauksaimniecības un rūpniecības atbalstam, bija Kara ministrija, jo militārie izdevumi tika samazināti līdz nepieredzētam minimumam. Izdevumu samazināšana vismazāk skāra Izglītības un Iekšlietu ministriju.'' Fakti gan liecina ko citu. Lauvas tiesu budžeta zaudēja arī Iekšlietu un Izglītības ministrija. Piemēram, Izglītības ministrijas budžets 1931.- 1932. gadā bija 20,7 miljoni latu, savukārt 1932.- 1933. gadā tikai 13,8 miljoni latu. Tas tiesa, cieta arī Kara ministrijas budžets. Neapmierinošs tas palika līdz pat 1939. gadam, kad Kārļa Ulmaņa valdība atjēdzās, ka Otrā pasaules kara un PSRS iebrukuma priekšvakarā valsts lepnums un sargs-armija bruņota ar Pirmā pasaules kara ieročiem. Kad līdzekļi armijai tika rasti, bija jau par vēlu. Bija sācies Otrais pasaules karš un ieroči bija prece Nr.1 visām valstīm.