Nespējnieki valsti vadīt nevar

Ziniet, kad Lembergu pirmo reizi minēja kā kandidātu premjera amatam, biju skeptisks. Iemesli tam bija dažādi. Kaut vai tas, ka Ventspils ir Ventspils, taču Latvija ir Latvija. Taču pagājuši vairāki gadi. Kā esam visi pamanījuši, šis tas ir mainījies. Taču vēl februārī izskanēja, ka ZZS premjera kandidāts joprojām ir Aivars Lembergs. Visu to šurumburumu dēļ jau sāku domāt, ka esmu kļūdījies. Un pēdējo punktu pārdomu ciklā pielika šodien laikrakstā "Neatkarīgā" lasāmā intervija ar pašu A. Lembergu. Nekā sensacionāla jau nav. Nekā tāda, ko mēs nezinātu. Taču Lembergs gluži trāpīgi apkopojis to, kas tagad notiek. Lūk, intervijas daļa, kurā tiek runāts par patreizējo "Jaunā laika" vilcināšanās un neizlēmības stāvokli: "[...]Jaunais laiks ar Dombrovski priekšgalā nebija gatavi, ka viņiem radīsies iespēja atgriezties pie varas un iegūt vēl arī finanšu un ekonomikas ministru amatus. Viņiem jau sen vajadzēja darboties ēnu kabineta režīmā atbildīgākajās nozarēs. Bet izrādās, ka viņi atrašanos opozīcijā neuztvēra kā pienākumu meklēt labāku vai alternatīvu risinājumu attīstības problēmām. Tas man faktiski ir pārsteigums. Bet rezultāts ir tāds, ka no novembra valstī nekas nenotiek, ja neskaita aritmētiskas darbības. Iemesls ir skaidrs – ja tu neesi gatavojies vadīt valsti, tad ielēkt iekšā šajā darbā ir ļoti grūti.[...]" Nu kā lai nepiekrīt? "Jaunais laiks", kas sevi nekautrējās pozicionēt kā pārmaiņu nesējus, pēdējo mēnešu laikā tik tiešām demonstrē diezgan lielu stagnēšanu. Pieņemot, ka pretdarbības daudz aprunātajām reformām ir lielas. Savu artavu pieliek arī citas varas partijas. Vēlēšanas arī nāk... Taču līdz pat šodienai es tik tiešām pat neesmu dzirdējis, ko tad "Jaunais laiks" godātā premjera un ministru personās gatavotos darīt. Krīzes situācija prasa radikālu pārvaldes sistēmas pārkārtošanu, kas nav izdarīts. Visi brēc, ka desmitiem aģentūru dublē ministrijas, "barojas" un neko nedara, bet tā īsti neviena liela aģentūra nav nolikvidēta.

Varētu pieņemt, ka neko daudz jau izdarīt arī nevar. Viss ir tik slikti, tik nolaists, ka atliek neko nedarīt. Taču piemēra pēc varu minēt kaut vai to pašu reformu jautājumu veselības jomā. Tik ilgi kožļāts, bet vismaz vīzijas apveida, kā nav tā nav. Tiek teikts, ka beidzot samazināšot gultu skaitu slimnīcās, kurš esot par lielu Latvijas mērogiem un tas nozīmēs slimnīcu slēgšanu, taču no otrās puses, tā jau nav reforma un vīzija. Tā ir iestāžu likvidēšana vai labākajā gadījumā optimizēšana. Vīzija, tai sekojošais projekts un reforma būtu redzējums par Latvijas medicīnas, un veselības aprūpes vietu, un veidu nākotnē. Kāda tā Latvijas veselības aprūpe un medicīnas nozare būs: pēc Zviedrijas parauga, pēc Lielbritānijas parauga vai tāda kā ASV? Līdzīga aina arī ar izglītības jomu. Ja agrāk ar skolotājiem tika lietots burkāna un pātagas princips, tad tagad tikai pātagas princips. Var saprast pedagogus, kuri jūtas pagalam nedroši, kad izglītības ministre Tatjana Koķe paziņoja, ka bez darba varot palikt 2000 skolotāju. Ministrijas valsts sekretārs Mareks Gruškevics pat min skaitli 6000, kas ir sestā daļa visu vispārizglītojošo skolu pedagogu. Taču jau sen zināms, izglītības sistēma tik tiešām ir jāreformē. Ne tikai laižot vaļā no darba skolotājus un slēdzot mazās lauku skolas, bet tik tiešām jāreformē. Es kā cilvēks no malas neņemos spriest, kurš ir lieks un kura iestāde nav vajadzīga, taču diezgan ilgi skan diskusijas par to pašu arodskolu sistēmu. Subjektīvi man šķiet, ka ministrijai un arī daļai pašu pedagogu nemaz nav skaidrs, kas ir arodskolu institūts. Pat sabiedrība tās bieži vien uztver kā iestādes, kurās mācās tie, kas negribēja vai netika mācīties vidusskolā. Vai tad iestādēm, par kuru tik neskaidri priekšstati, ir nākotne? Locies kā gribi, bet cik ilgi tā arodskolu mocīšana notiks? Varbūt pat nevajag domāt neko jaunu. Pietiktu, ja adaptētu kādas citas valsts labi iestrādāto paraugu.

Atgriežoties pie Lemberga intervijas, iekrita acīs viņa teiktās līdzības SVF un ES ultimātu sakarā: "[...]mēs varam vilkt vēsturiskas paralēles un salīdzināt Latviju ar Lietuvu padomju laikos. Arī tad tika dotas vienas un tās pašas komandas no Maskavas, bet tomēr rezultāts bija ļoti dažāds[...]". Un kā nu ne. Pietiek paskatīties uz ceļu tīklu. Kuri pat padomju laikos Lietuvā bija galvas tiesu pārāki. Redzot izmaiņas mūsdienās, pat sāpīgi salīdzināt. Apjoms, vēriens un arī ceļu kvalitāte Lietuvā ir uzskatāms pretstats nesaimnieciskumam Latvijā. Un tas viss, neskatoties uz to, ka krietnu laiku Latvijas satiksmes ministrs bija miljonārs. Ko par ceļiem. Maizi jāpērk leišu bodēs!
Arī pašvaldību sakarā Lembergs precīzi pasaka to, ko daļa politiķu nemaz nezin, savukārt vietējo pagastu un jauno novadu ''gaišās galvas'' nemaz negrib i dzirdēt. Proti, ''pašvaldība var eksistēt tikai tad, ja tai ir neatkarīgi finanšu ienākumu avoti. Ja ienākumi atkarīgi no valsts, tad tās nav pašvaldības, bet gan padomju laiku vietējās padomes. Normālā valstī vairāk virzās uz pašvaldībām, deleģē funkcijas uz leju. Atbilstīgi nosaukumam – paši valda. Turpretī Latvija tieši pretēji virzās uz vietējām padomēm.''

Ak, cik daudz vēl ko teikt un rakstīt! Ak, cik viss ir slikti! Tomēr, nezaudējot optimismu, izkulties vajadzētu. Ko es muldu, vajag! Tikai kaut kā nerodas sajūta, ka Godmani nošķūrējošie to spēj. Varbūt kļūdos, varbūt nesaprotu, taču uzticēt sviras vecim ar iekšām un gana asu prātu gan derētu. Un kāpēc ne Aivaram Lembergam?