Politiskās gaidības

Laba diena izdevusies. Steidzamies mājup, taču atceros, ka mājās beidzies piens un nolemjam ieiet veikalā, kas pa ceļam. Tā ir Maxima. Tikai, ejot ārā ar savām piena pakām rokās ieraugu, cik garas rindas pie kasēm. Daudzi pērk šņabi. Pērk veselām kastēm. Nes kabatās, nes maisiņos un pat padusēs. Šņabis, šņabis, šņabis un vēlreiz šņabis. Visapkārt cilvēki ar šņabja pudelēm. Tik daudz, ka šķiet atgriezušies deficīta laiki un pudeles dod pa taloniem. Nogurušās Maximas kasieres tik skaita un krāmē. Nekāda smaida, nekāda prieka. Pārgurušas. Izeju stāvvietā un tur stāv daudz mašīnu, pie kurām slavenās oranži melnās lentītes. Dažādas. Citas jaunas un garas. Citas nomelnējušas, ka tikai diegi plandās pa gaisu. Vienam veselas divas- viena pie vienas antenas, otra pie garas kā pātaga. Dažam kā piedeva Krievijas karogs aiz stikla. Tad redzu, ka viens jaunietis izkāpj no melna BMW baltā treniņtērpā, kura mugurpusi rotā liels uzraksts Russia. Varbūt Krievijas tūrists, varbūt sportists uz Liepāju atbraucis? Varbūt par daudz tam pievēršu uzmanību, nodomāju. Bet tad atkal ieraugu ko savādu- turpat stāv cita mašīna, aiz kuras aizmugurējā loga padomju armijas karavīra cepure. Nu nezinu...

Sajūta, it kā apkārt plosītos kāda masu psihoze, lai kaut ko pierādītu, izrādītu vai parādītu. Kaut kāda sireāla sacensība: kurš lielāks krievs vai kuram vairāk vectēvu karojuši. Kurš vairāk nopirks, kurš vairāk svinēs. Kurš vairāk izdzers. Kuram garāka lentīte. Kuram vairāk Krievijas un PSRS regāliju.

Neteiktu, ka esmu gluži nomākts, redzot šo cilvēku gatavošanos sev svarīgiem notikumiem. Lai jau. Tomēr skumīgi, ka dzirdu vispārinājumus, sak- tādi jau tie latvieši esot: paši neprot priecāties un neļauj to darīt citiem. Ko man tādos gadījumos teikt? Cik esmu liels latvietis? Vai teikt, ka viens mans vectēvs, būdams tīrasiņu polis, karoja vācu armijā, bet otrs īstens latvietis bija pretējā frontes pusē un mūža pēdējo dieniņu sagaidīja ar absolūti sarkanu pārliecību? Vai maz par to ir runa? Drīzāk gan par to, ka katram savi svētki. Varbūt žēl, ka nespējam svinēt kopīgi vai vismaz tā, lai kādām nenodarītu pāri. Varbūt jāprasa citādi: vai es kādam nodaru pāri, nesvinot 9. maiju? Ceru, ka nē. Vai mani aizvaino, ka kāds svin 9. maiju? Protams, ka nē. Tomēr jūtos gaužām riebīgi, ka manai nolamāšanai nevajag daudz iemeslu. Tomēr nav jau tā, ka viss ietu uz sliktāko. Vismaz pēdējo dienu laikā redzētais Krievijas televīzijā, liek domāt, ka vismaz objektīva pozīcija bez fanātisma ir iespējama arī tur. Es ļoti ceru, ka tas nav tikai tādēļ, ka uz Maskavu devušies citzemju vadītāji. Es ceru, ka tās ir pārmaiņas no sirds.

Dažas noderīgas norādes šo pārdomu sakarā:

День Победы праздновать нельзя: http://grani.ru/blogs/free/entries/177824.html
Vai uzvara Otrā pasaules karā ir krievu tautas nopelns? http://www.aigarsprusis.lv/2008/05/vai-krievu-tauta-otraj-pasaules-kara.htm
Елена Боннэр: «Воевали не за Родину и не за Сталина, просто выхода не было...»: http://www.snob.ru/magazine/entry/17734
Днем обеды, епта: http://tema.livejournal.com/636165.html
Не советская Победа: http://grani.ru/blogs/free/entries/177848.html
Хенде хох, Гитлер капут: http://tema.livejournal.com/96215.html
7. maija raidījums "Красный угол" kanālā "Вести": http://www.vesti.ru/videos?vid=271339
Diezgan objektīva intervija ar Krievijas prezidentu (vietu par ieknābāšanu mums var izlaist): http://www.rian.ru/interview/20100507/231257764.html
Žirinovskis pat ietur mērenus toņus (jautājums tik, kāds iemesls): http://www.diena.lv/lat/multimediji/dienatv/politika/video-zirinovskis-mums-nevajag-nevienu-metru-teritorijas-ne-rietumos-ne-austrumos-ne-dienvidos

Nesvētki

Šodien "Dienas" portālā izlasīju, ka gana neviennozīmīgi vērtētajā pasākumā Uzvaras parkā Rīgā uzstāsies viens no maniem iecienītākajiem dziedātājiem Ainārs Mielavs. Mazliet neticot rakstītājam, ziņu pārlasīju vēlreiz, meklējot kādu atsauci, ka Mielavs nekādā gadījumā kopā ar PCTVL un barkašoviešiem neko nesvinēs, zinot, cik patriotiskus darbus spēja radīt šis mākslinieks Atmodas gados. Diemžēl nē, laikam Mielavs tomēr tur būs. Un man vienalga- 8. maijā vai 9. maijā. Lietas būtība nemainās. Šajās dienās nevienam pašam Latvijas iedzīvotājam ar dziesmām vai dejām svinēt nav ko. Es pieņemtu Aināra Mielava izvēli aiziet uz kapiem, godinot vienas vai otras puses kritušos karavīrus, taču es nekādi nerodu atbildi, kas tur darāms laikā uz skatuves, kad visapkārt plīvos Krievijas un PSRS karogi dažādās interpretācijās. Ar sirpjiem vai bez, ar ērgļiem vai bez, nekāda svara- viss viens. Vai tiešām Ainārs to neredz?

Lai nu paliek Mielavs ar savām dziesmām. To, ka Otrā pasaules kara laikā miljoniem vienkāršo krievu cilvēku drosmīgi cīnījās, cieta un gāja bojā, neviens nemaz neuzdrošinās apstrīdēt. To, ka Krievijai 9. maijs ir lieli svētki, arī neviens negrasās polimizēt. Ikviens godprātīgs cilvēks sirsnīgi apsveiks karu pārdzīvojušos padomju armijas veterānus, kas cīnījušies kaujas laukos un novēlēs viņiem saules mūžu. Taču neiedziļinoties vēstures anālēs, nav jābūt pārlieku apdāvinātam ar spriešanu, lai redzētu, cik politiski elektrizēti ir šie Krievijas svētki, kurus par visu varu cenšas padarīt par citu valstu svētkiem. Manās acīs šādu svētku pastiprināta manifestēšana valstī, kura pēc šīs "uzvaras" zaudēja neatkarību uz ilgiem 40 gadiem, bet desmitiem tūkstoši cilvēki tika represēti, ir mazākais pretīgi un tam dodams apzīmējums kā piespiedu svētki ar piespiedu tradīcijām un piespiedu godināšanu. Paldies Dievam, neesmu piedzīvojis kara šausmas un labi apzinos, ka jebkāds miers ir labāks par karu. Taču 1945. gada maijā līdz Latvijai miers neatnāca. Kā par mieru var uzskatīt atklātu un bruņotu teroru, spaidus un diskrimināciju pret Latvijas iedzīvotājiem vēl turpat desmit gadus pēc karadarbības beigām?

Tādēļ, godātā 9. maija draudze, nespiediet mūs mīlēt to, kas nav mūsu. Nav mūsu raksturā heroizēt karu, apdziedāt bumbas un raķetes.

Nepieciešama vakcīna pret idiotismu

Nu pat atgriezos no neliela brauciena un pirmais, ko ziņās pamanīju, ir 16. maijā notikušie "Draudzības" dienu pasākumi. Pareizāk sakot, kaut kā pa ausu galam dzirdēju, ka Rīgas domes žuliki to zilo gājienu tomēr neatļāva. Bet nē. Izrādās Administratīvā rajona tiesa domā citādi. Rīgā iet gājienos ir tiesības tikai okupantiem. Un tagad arī homoseksuālistiem.
Agrākos gados, kad šāda veida publiskās nodarbes nebija pārāk ierastas, zināmu iemeslu dēļ nebiju slinks un braucu uz Rīgu, lai vismaz kaut kā traucētu veidot priekšstatu, ka visi ir gatavi samierināties ar dažu simtu indivīdu seksuālo interešu manifestēšanu visai vulgārā veidā. Šogad Rīgā nebiju. Vainas apziņas mākts nolēmu, ka braukšu protestēt vismaz nākamgad. Bet re, redzējuši, ka ar lielu reklāmu izdevies sapulcināt vien dažus simtus savu nodarbju interesntus, no kuriem vairums atbraukuši no ārzemēm, izskanējusi ziņa, ka nākamgad Rīgā nekādu praidu nebūšot. Starp citu, pārsteidza, ka šogad laikraksts "Diena" ierastās histērijas vietā izvēlējās kaut cik korektāku nostāju. Bet nepatīkami gan pārsteidza kas cits. Proti, par praidu ļoti intensīvi reklāmas skanēja tieši Latvijas Radio 1 un Latvijas Radio 2 ēterā. Pieņemu, ka radio maciņš ir tik plāns, ka reklāmas un sludinājumi tiek pieņemti uz nebēdu. Bet ja reiz šis radio ir sabiedrisks medijs ar valsts finansējumu, tāda satura reklāmas varētu arī netranslēt.
Vēl es nebeidzu brīnīties par tādu ikdienas novērojumu kā netīrība. Par to rakstīt ierosināja kāds atgadījums kaimiņzemē. Izskatās, ka Potjomkina radītais bacilis mūsu Austrumu kaimiņos ir iesēdies par dziļu. Kā raksta mediji, pirms Krievzemes prezidenta Medvedeva vizītes Kirovas pilsētā notikusi liela rosība. Par godu šim apciemojumam pilsēta tikusi posta uz nebēdu. Kā jau ierasts, ticis krāsots, mazgāts un asfaltēts. Un ko tur brīnīties, ka šajā "pokazuhas" steigā dažām mājām fasādes nokrāsotas kopā ar visiem logiem vai lielā centībā noasfaltēta iela tā, ka vilciena sliedes vairs nav izmantojamas, bet kanalizācijas lūkas palikušas zem jaunā asfalta. Paši taču atceramies, kā vēl tikai gadus divdesmit atpakaļ pirms augstu partijas funkcionāru vai ģenerāļu vizitācijām tika krāsots gan zāliens, gan balināti koku stumbri. Mazliet no šīs divkosības un potjomkinisma palicis jau arī mūsu pašu zemē. Atcerēsimies to lielo namu krāsošanu un gružu vākšanu pirms ASV prezidenta Buša vizītes Rīgā. Joprojām īsti nesaprotu, kā tas nākas, ka par apkārtnes satīrīšanu vai sakopšanu sāk domāt tikai tad, kad kāds brauc ciemos vai notiek kāds svarīgs notikums? Nesaprotu, kā var dzīvot tādā vidē, kas neko citu, kā vien destruktīvu un pagalam nomācošu iespaidu uz pašu psihi nevar atstāt?
Ak jā, Māris Zanders pamanījis svarīgu niansi. Atklāti sakot, pat nebiju pamanījis, ka ''Saskaņas centrs'' ir tik pretlavisks. Likās, ka Ušakova grupējums ir gana nelatvisks un Kremlim gana draudzīgs. Bet nu izrādās, ka ''Saskaņas centrs'' deputātu kandidātu sarakstā ir cilvēki, kuri savulaik, būdami deputāti Augstākajā padomē, neatbalstīja Latvijas neatkarību. Tad jau nav ko brīnīties, ka Ušakova rīkotie 9. maija pasākumi bija tik nedabiski Latvijai.

Kā būtu ar tādu vakcīnu, kas izārstētu no stulbuma, idiotisma vai nožēlojama imperiālisma?

Skatījums caur greizo spoguli

Ar moskviču braukt negrib. Tas nekam neder. Krievijā dzīvot negrib. Latvijā taču labāk. Bet Krievija tomēr mīļāka.

Joprojām lasu un brīnos, kā cilvēki redz pasauli ap sevi. Portālā "Diena" lasāms politoloģijas studenta Vladimira Koļesņikova raksts ''Tolerances iespējas un aukstā kara rēgi'', kurā jaunais cilvēks raksta sekojošo: "[...]Cilvēki tagad labāk saprot, ka konfrontācija noved tikai pie krīzes, neļauj veidot labas attiecības ar kaimiņiem, veidot izdevīgu biznesu. Kam gan vajadzīgi leģiona gājieni un kāpēc veterāni antifašisti nevar mierīgi svinēt Lielo uzvaru pār fašismu Tēvijas karā? Kam viņi traucē un kādu neatkarību apdraud? Neko viņi neapdraud un nevajag karot ar veciem cilvēkiem[...]". Nevēlos ieslīgt polemikā, ka nekādu fašisma sagrāvi 9. maijā nesvin, taču ir redzams, ka jaunais cilvēks absolūti sagrozīti uztver notikušo. Pirmkārt, 9. maijā konfrontēja tie tur- pie Pārdaugavas pieminekļa, nevis tie, kuru tur nebija. Jo tieši pie pieminekļa skanēja saucieni "Krievija, Krievija!", tika manifestēti simtiem lozungu, kas nekādi nav savienojami ar savstarpēju toleranci. Otrkārt, tieši tie tur, kuri svin pēc Vladimira Koļesņikova vārdiem ''Lielo uzvaru pār fašismu Tēvijas karā'', lielā skaitā izvēlējās pie savām mašīnām pielikt Krievijas karogus un 9. maijā ar tiem burtiski pārpludināja Rīgu. Nu nezinu, kāda te vēl tolerance, Koļesņikova kungs?
Visbeidzot, jaunais cilvēks aicina nekarot ar veciem cilvēkiem. Piekrītu. Bet tieši to jau tie, kas svin 9. maiju Pārdaugavā, dara. 16. martā, 4. maijā un pat citos datumos. Līdz šim kaut kā nav manīts, ka kāds sarkanarmijas veterāns 9. maijā tiktu pazemots vai citādi padarīts par upuri. Bez tam, paši krievu valodā rakstošie mediji triumfāli rakstīja, ka Pārdaugavā pie Uzvaras pieminekļa bijuši teju 20 000 cilvēku (Ušakovs savā mājas lapā pat nosauc desmit reizes lielāku skaitu). Pat pavirši caurlūkojot fotogrāfijas un ziņu sižetus, redzams, ka Vladimira Koļesņikova piesaukto veco cilvēku, kas tik tiešām varētu būt kara veterāni, tur bija ļoti maz. Tātad, apgalvojums, ka sabiedriskā diskusija par 9. maija norises adekvātumu nekādi nav saistāms ar veciem cilvēkiem un viņu tiesību ierobežošanu.
Kā jau ierasts šādās diskusijās, izskan arī komerciālās problēmas, sakot, ka šis un tas traucējot biznesam. Varētu piekrist, taču kādā kontekstā tas ir pieminēts tieši pēc 9. maija, kas nenoliedzami pagājis zem Krievijas karogiem un Staļina bildēm? Rodas neskaidrības: kādēļ kādai pusei ir jāpakļaujas vēstures jautājumos, lai sekmīgi norisinātos biznesa attiecības? Lai desu labāk pirktu, pie veikala ir jāizkarina Krievijas karogs? Otrādi jau jaunais cilvēks nebija domājis, vai ne? Tā to redz politoloģijas students Vladimirs Koļesņikovs?

P.S. Nobeigumā par ko tādu, ko dzirdēt viņi negrib: http://www.bbc.co.uk/russian/multimedia/2009/05/090507_russia88_interview.shtml

Nozagtais maijs

Pienācis ir maija laiks, kad tik daudziem derdzas viss,
Nepatīk tiem Rīgas gaiļi, karogs Rīgas pilī arī slikts,
Ielu nosaukumi sveši, salasīt tos ir par grūtu,
Cilvēki uz ielām citi, nesaprot, ko svinēt vajag.

Medaļas uz veterāna krūtīm grab, zelta zobi mutē spīd,
Izspiedies no ķešas šņabis, kabatā ir iebāzts gurķis,
Jāiet svinēt lielo dienu, kad ar tankiem brauca šurp,
Atbrīvot un apgaismot, nederīgos izsūtīt.

Man ik dienas nākas dzirdēt gluži neticamas lietas:
Apgalvojumus, ka smirdošs zābaks- atnesis man brīvību un gaismu.
Nelīdz tas, ka grāmatās par to nav rakstīts,
Atbrīvotājs kliedz kā traks, draud ar dūrēm, lādējas un spļauj.

Gribu svinēt Mātes dienu, jāklausās ir skaļas lamas,
Izrādās, ka esmu nepateicīgs cūka, varoņdarbu noliedzējs,
Neprotu es pateikt paldies, priecāties par Kremļa sienām,
Esmu kļuvis savā valstī svešs, veterānam traucējošs.

Veterāns ar daudzām bļembām, dāma sārti pūderētiem vaigiem,
Viņi visi sit pie krūtīm, šņabja dvašu izplatot.
Liek man paciest, noliegt galvu, pretī vārdus nemētāt,
Viss kas apkārt, nav vairs mans, tagad viņi saimnieko.

Sēro bērzi, noplaukst ziedi, putni te vairs dziedāt negrib,
Tikai šķebinoši skaļi smiekli, ļaunais pūlis gavilē.
Smird pēc netaisnības apkārt, smacē sauli, aiztur vēju,
Tagad jāstāv cieši klusu, nozagts man ir skaistais maijs.

Reakcija 9. maijā

Nekādu pārsteigumu. Viss notiek tieši tā, ko es prognozēju pēc 13. janvāra. Un tagad atgādināšu, ko rakstīju 2009. gada 14. janvārī:

1. [...] turpmāk jebkādi anonīmi draudi ļaus aizliegt jebkādus masu pasākumus. Pirmkārt tas attieksies uz latviešiem svarīgo 16. martu. Tas pats ar prethomoseksuālisma protestiem. Aizmirstiet! Un 9. maijā, lai neviens latvietis vairs neiedomājas pat i iepīkstēties. Kārtības labad policija drīkstēs neapmierinātos izolēt, sodīt, ņemt paskaidrojumus utt. Miera labad. Šodien jau precīzi varam atskatīties uz to, ko teicu. 16. marts tika ierobežots, turpretī pilnīgi visi pasākumi 9. maijā, ieskaitot pat kazaku gājienu cauri Rīgai ar Krievijas karogiem, atļāva.
Pilnā apjomā arī ir atļauti visi homoseksuālistu pasākumi 16. maijā.

2. Par politiskās pozīcijas maiņu vismaz uz vairākiem gadiem varam aizmirst. Pašvaldības un Eiroparlamenta vēlēšanās nebūs nekādas 4. Atmodas.
Kā redzams, nevienas jaunas partijas, tātad nekādu izmaiņu nebūs. To pašu es jums atgādināšu pēc 6. jūnija.

3. Esam Krievijai devuši uzskatāmu apliecinājumu, ka Tallinas scenārijs mums ies tīri labi cauri. Tas nozīmē, ka Latvijā varēs atļauties vēl vairāk.
Un atļaujas vairāk arī. Šogad pie mašīnām, īpaši Rīgā Krievijas karogu daudz vairāk, bet 9. maijā zem šiem karogiem pat notiek uniformēts gājiens, kas bija neiedomājama nekaunība vēl tikai gadu atpakaļ. Visticamāk, ka nākamā Rīgas dome 9. maija pasākumus, tieši tāpat kā pērnā sasaukuma dome, mēģinās nomināli leģitimizēt. Un tad Rīgā ne tikai Maskavas nami tiks atklāti. I burti pie pieminekļa tiks atjaunoti, i Rīgas domes pāstāvji ņems dalību 9. maija trobelī.

P.S. Iesaku izlasīt ļoti, ļoti aktuālas pārdomas par 9. maiju: http://tema.livejournal.com/345908.html
P.S. 2 Mūsu hokejs un Znaroks tiek mīlēts arī 9. maijā!

Mēs atceramies!

Vairāk te: http://russkieland.wordpress.com/2009/05/04/congrats-on-9th-of-may-comrades/

Tiem, kas bļauj pēc tiesībām...

Tik daudz slikta, cik par Latviju dzirdam tagad, sen neesmu dzirdējis. Izbrīna, ka īpaši daudz gļotu, ko uzspļaut mūsu valstij ir tiem, kam ļoti, ļoti 9. maijā gribas aiziet līdz Pārdaugavas piemineklim un pateikt visu labo par Krieviju, bet slikto par Latviju. Bet uz to Krieviju kaut kā negribas. Jo redz, tur taču ar šņabja pudeli nevar vazāties un pilnā rīklē lamāt valdību, prezidentu un saukt pēc līdztiesības. Te var vairāk. Te taču ir tikai nīstā Latvija...
Iesaku noskatīties, kā ir Krievijā, ja liekas, ka Latvijā ir slikti.

Nelielas pārdomas pēc hokeja

Kāds zīmīgs fragmentiņš no izcilās krievu filmas "Suņa sirds", kas pilnībā attiecas uz izjūtām par Krievijas proponēto pompozitāti 9. maijā un šādu tādu pašmāju ļautiņu izdarībām.

Nu, zaudējām. Nu ko, tas ir sports. Neteikšu, ka bija jautra oma. Bet ne vairāk. Taču tas, ko man nācās piedzīvot vakar pēc hokeja, bija beidzamais piliens manā pacietības jūrā. Un sākšu no gala.
Kā pienāk aprīļa beigas, pie daudzām jo daudzām mašīnām redzamas oranži melnās lentītes. Tā tas notiek teju pēdējos piecus gadus. Teikšu tā: pirmo gadu man tās netraucēja. Pēc gada sāku domāt: ko viņi ar to grib pateikt? Es un visi pārējie taču zin, kad beidzās karš. Bet, kad pērn šo lentīšu padarīšana aizgāja tik tālu, ka to vizualizācijas mirguļoja burtiski visur- Krievijas un pat Latvijas TV, internetā, pie mašīnām un pat pie daža laba indivīda drēbēm, man tas lika aizdomāties. Vārdi- ''lepojamies'' un ''atceramies'' šo lentīšu sakarā jau sāka kaitināt, redzot katra gada 9. maija trokšņainos pasākumus Pārdaugavā un citviet. Kad vērīgāk ieskatījos, pie kādām mašīnām bija šīs lentītes, pamanīju, ka lielai daļai numuru stiprinājumus grezno divu veidu uzraksti- CCCP vai Russia. Nesen parādījās arī uzraksts Россия. Daža laba mašīnas salonu sāka greznot kāds Krievijas karodziņš. Taču kad 3. aprīlī pirms un pēc visiem zināmās hokeja spēles pa Liepājas ielām ieraudzīju braucam vismaz duci automašīnu, kuras rotā ne tikai iepriekš nosauktā simbolu komplektācija, bet arī Krievijas karogi, tas jau lika ne pajokam nodrebēt. Vēlāk internetā izlasīju, ka Rīgā aina bijusi līdzīga. Pieņemot, sports ir sports, daudz nebūtu jābēdā. Katram savi favorīti, katram savi prieki. Taču to, kad pa manas dzimtās pilsētas ielām joņo mašīnas, kuras rotātas ar Krievijas karogiem un no kuru atvērtajiem logiem skan lāsti pār mani un Latviju, saglabāt pat ārēju savaldību ir gaužām grūti. Nu kāds te sports? Kāds sakars sportam ar drēbēm, kuras rotā padomju režīma simbolika?
Ziniet, es kā vienkāršs latvietis krievu filozofiju laikam īsti nesaprotu. Neesmu arī mediķis. Tādēļ neņemos spriest kas tas ir: dzimtenes sajūtu zaudējušo spriedze vai pilnīgi atklāts riebums pret to vietu, kurā viņi dzīvo. Es spriežu pēc sevis un savas loģikas: lai kā man patiktu Vācija, es taču nevarētu atļauties braukāt pa Londonu ar ķeizariskās vai Hitlera Vācijas simboliem un pa mašīnas logu lamāt Angliju. Bet viņi- vietējie Latvijas krievi taču to dara! Un nekādas pazīmes, ka tādējādi tiek izrādīts prieks vai lepnums par sev tīkamo, neredzu arī.
Kas attiecas uz pašiem krieviem, tad labāk par pašiem krieviem es uzrakstīt nespēšu: ''Помните? Гордитесь? Начните со своего ебаного подъезда, куда без зажатого носа зайти сложно. Вкрутите лампочку, покрасьте стену, отмойте лифт. Тогда то, ради чего, возможно, воевали ваши предки, станет немного ближе'' (Atceraties? Lepojaties? Sāciet ar savu iz**** kāpņu telpu, kurā bez aizspiesta deguna ieiet nav iespējams. Ieskrūvējiet spuldzīti, nokrāsojiet kāpņu telpu, izmazgājiet liftu. Varbūt tad tas, par ko karoja jūsu senči, kļūs mazliet tuvāks). Vai nav viedi vārdi?
Vēl kāds viedoklis: "Лучше бы все лаве, что тратят на празнование, отдали бы пенсионерам. Пока молодые без дуплей гоняют с пивасом и гадят окурками, обильно напиваясьв честь праздника, некоторые ветераны, ходят в толпе синих безумцев и собирают бутылки с банками" (Labāk visu naudu, ko tērē svinēšanai, atdotu pensionāriem. Kamēr jaunie dzer alu un piedrazo ar izsmēķiem, un krietni piedzeras par godu svētkiem, daži veterāni staigā šo neprāšu barā un lasa tukšās pudeles).

Notikumiem pilna diena

Kā jau teicu, mūsu attālinātais atbalsts hokejistiem ir svarīgāks nekā liekas no pirmā brīža!

29. aprīlis atnācis ar gluži revolucionāriem notikumiem. Un to ir tik, ka līdz vakaram jau aizmirsies, kas notika no rīta. Tādēļ gluži vai ar statistiķa tabulu nolēmu tos pierakstīt.

1) Latvijas hokeja izlase stingri un noteikti apliecinājusi, ka ir ļoti, ļoti, ļoti nopietns spēks. Visas trīs spēles C apakšgrupā bija skatāmas. Vēl vairāk- baudāmas. Par gladiatoru cienīgu cīņu ar Zviedriju nemaz nerunājot. Šodienas Latvijas hokeja izlase ir tāda par kādu sapņojām tik ilgus gadus: jauna un ātra, kura šauj pa pretinieka vārtiem kā ložmetējs. Visbeidzot, kas nebūt nav mazsvarīgi, teju visa komanda kopīgi dzied Latvijas himnu! Viennozīmīgi, ka šajā faken krīzes laikā mūsu hokejpuikas mums dod lielu spēku. Paldies!
a) P.S. Bet te gan liek aizdomāties hokejfani.
b) Zviedrija paveikusi neiespējamo! Domāju, ka pat paglābjot nogurušos letiņu hokejistus no saplosīšanas.
2) Iekšlietu ministre Linda Mūrniece šodien uzdevusi likvidēt padomju milicijas reliktu Valsts policijā- apvienību "Apsardze". Kādēļ ar šo nedabisko veidojumu notika tik ilga auklēšanās, joprojām nesaprotu. Jācer, ka šim solim sekos cits loģisks solis: atteikšanās no vēl viena nedabiska padomju represīvo iestāžu mantojuma- pakāpju sistēmas iekšlietu sistēmā. Šim absurdam jau uzmanību esmu pievērsis vairākkārt.
3) Šodien Rīgas domes priekšsēdētājs Jānis Birks aicināja neatļaut 9. maija pasākumus pie tā sauktā ''uzvaras'' pieminekļa. Varētu pieļaut, ka tas ir priekšvēlēšanu populisms (kāds tas noteikti arī bija), taču jau pats fakts, ka Rīgas mērs uzdrošinās ko tādu teikt, ir diezgan liels notikums. Pie tam dienu iepriekš Birks atklāja, ka uzraksta ''Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem'' pie pieminekļa nebūšot. Tiesa, viņa vadītā municipalitāte ierosmi gan neatbalstīja pilnībā. Aizliegts tika tikai kāda komunistiskas sīkorganizācijas pieteiktais gājiens. Tādēļ gaužām vulgārais ļembasts un Latvijas nīšanas lielpasākums Pārdaugavā notiks arī šogad. Un galvaris šim balagānam ir neviens cits kā Maskavas stutētais šovmenis Nils Ušakovs.
4) Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretārs Mareks Gruškevics portālam "Diena" atklājis, ka bez darba var palikt vismaz katrs piektais skolotājs. Un tas jau ir krietni, krietni vairāk, nekā dažas dienas iepriekš bija gatava atklāt Izglītības ministre Tatjana Koķe. Ja tā, tad par tiem pēdējiem skolotāju protestiem prātā nāk sakāmvārds: no vilka bēga, lācim uzskrēja...
5) Visbeidzot, pie mums laukos nodedzis kāds pagalam atbaidošs iestādījums, kurš nezināmu iemeslu dēļ joprojām stāvēja nenovākts un biedēja Liepājas tūristus. Bet nu tas tikai liepājnieku prātam...

Maskavas pamuļķi

Laikraksts "Diena" raksta, ka Krievijas Valsts domē iesniegts likumprojekts ''Par pretdarbību nacisma reabilitācijai bijušās PSRS republikās". Tādēļ Krievijas parlaments jau pirms tā saukto 9. maija svētkiem grasās pieņemt likumu, ar kura palīdzību varēšot bargi sodīt tos, kas mēģina "reabilitēt nacismu" un apšauba Sarkanās armijas lomu nacisma sakaušanā. Likumprojekta autori uzskata, ka vajag bargi sodīt ikvienu, kurš pasludina par noziegumu antihitleriskās koalīcijas valstu rīcību Otrajā pasaules karā. Tiek uzskatīts, ka viens no likuma mērķiem ir iebiedēt Baltijas valstis, kas saniknojušas Staļina laika konjunktūrai simpatizējošos Kremļa politiķus. Tādēļ likuma izmaiņās ir paredzēta īpaša daļa ārzemniekiem. Proti, ja ārvalstu pilsonis (piemēram Latvijas vai Igaunijas) uzdrošināsies kritizēt PSRS lomu nacisma sakāvē, viņam būs liegta iebraukšana Krievijā, bet ieceļošanas gadījumā viņu varēs apcietināt un tiesāt. Un tiesāšanu veikšot īpaši tribunāli. Nu gluži kā pie Staļina, kad lietas "iztiesāja'' tā sauktās "troikas"- NKVD darbinieki, bet faktiski juridiski neizglītoti margināļi.
Starp citu, vēl nav skaidrs, kā Krievija gatavojas realizēt likumu un cīnīties ar PSRS "nopelnu" apšaubītājiem. Vai uz Latviju un citām valstīm tiks sūtītas īpaši sagatavotas grupas, kuras centīsies politiski nevēlamos nolaupīt un nelegāli izvest uz Krieviju, kā to jau praktizē kāda cita valsts, vai tiks izmantotas metodes, kādas Krievijas premjera Putina kolēģi izmantoja ar disidentiem agrākos gados? Piemēram, Ļitviņenko gadījumā talkā ņemot saindētu tēju ar poloniju 210 vai varbūt lietussargus, kuru rotā saindēts uzgalis kā tas notika 1978. gadā, atbrīvojoties no bulgāru disidenta Georgija Markova.
Galu galā, gribētos uzzināt, kā tad īsti būs ar to likuma tulkošanu sadzīvē. Vai saindēts lietussargs pienāksies arī tiem, kuru mašīnas pirms 9. maija nerotā tā sauktā ''georgijevskaja lentočka'' (георгиевская ленточка)? Un kas tad pildīs šīs Kremļa uzraugu funkcijas ārvalstīs? Vai Latvijā tas būs Nils Ušakovs ar "Saskaņas centru", kura aktīvisti izveidojuši komunistu varas darbus sludinošu interneta vietni www.9maja.lv, vai tie būs PCTVL vai gluži vienkārši šos pienākumus uzdos pildīt Jevgeņija Osipova neonacistiem, kuru rindās ir gan bijušais Drošības policijas šefs, gan citi ļautiņi, kuriem ir šādas tādas iemaņas, lai veikli kādu nolaistu no kātiem. Galu galā, Osipova kolēģi Maskavā itin labi tiek galā ar sev nevēlamo "nolikšanu pie vietas", piemēram slepkavojot vjetnamiešus un tadžikus.

P.S. Labs raksts par šo pašu tēmu: http://www.diena.lv/lat/politics/blog/aigars-kimenis/kremla-vestures-kroplotaji

Sātanisms

Mīļais 9. maijs

Naša Raša?

Laikrakstā "Neatkarīgā" lasāms par sen pārgremoto 9. maija problēmu. Izrādās, ka pērnā gada aprīlī izveidotā sabiedriskā organizācija ''9maja.lv'' aicina 9. maiju, kas Latvijai bija kārtējās okupācijas sākums, svinēt kā lielus svētkus! ''Saskaņas centra'' valdes priekšsēdētājs un Rīgas mēra amata kandidāts Nils Ušakovs aktīvi parādās krievvalodīgajos medijos, tostarp ar šī 9. maija organizācijas palīdzību. Pats Ušakovs sarunā ar ''Neatkarīgo'' gan noliedzis, ka 9maja.lv būtu daļa no priekšvēlēšanu aģitācijas pasākumiem. Viņu mērķis esot vien palīdzēt veterāniem un novirzīt jauniešu enerģiju uz ''kaut ko lietderīgu''. Un tieši šī jauniešu enerģijas novirzīšana uz "kaut ko lietderīgu" man izraisīja pārdomas. Proti, cik zinu, tad pēdējos desmit gadus 9. maijs Latvijā ir visiem acīmredzams sinonīms vārdam dzeršana. 9. maijs ir absolūts antonīms vārdam godpilna kritušo pieminēšana. Ļoti gribētos dzirdēt Nila Ušakova skaidrojumu vai šī enerģijas novirzīšana "uz kaut ko lietderīgu" notika arī 2004. gadā Liepājā, Tallinā 2007. gadā, kad Nilam Ušakovam tīkami jaunieši izlaupīja Tallinas veikalus, liekot igauņiem atcerēties Otrā pasaules kara uzvarētāju nožēlojamās izdarības.
Ja vienkāršam latvietim jautās, ko nozīmē 9. maijs viņa personīgajā dzīvē, liela daļa apgalvos, ka 9. maijs ir skaļa un bravūrīga uzvedība, kuru kāds organizē. Pēdējos gadus viss kļuvis vēl neciešamāk. Sākot no dzeltenmelnām lentītēm pie mašīnām, beidzot ar dažādiem sarīkojumiem, kuru mērķis ir tikai viens: demonstrēt, kurš ir Latvijas īstais saimnieks. Kā lai vēl izskaidro milzīgo troksni un uzbāzīgo tiekšanos par visu varu iebarot 9. maija īpašo nozīmi Latvijas iedzīvotājiem, kuriem šis datums drīzāk izraisa riebumu, jo atņēma godpilna un cilvēka cienīgu dzīvi uz nākamiem četrdesmit gadiem. Tiek kultivēti arī mīti, kuru apšaubīšanu jau sāk pielīdzināt holokausta noliegšanai. Piemēri? Piemēram, par Daugavas forsēšanu un Rīgas ieņemšanu ar ''varonīgām kaujām'' 1944. gada oktobrī. Visi taču zin, ka patiesībā tie ir salti meli. Sarkanā armija ienāca pamestā Rīgā. Vācu karaspēks ar lielu rīdzinieku skaitu bija atkāpies uz Kurzemi. Visa Otrā pasaules kara notikumi ir vieni vienīgi mīti, kurus joprojām proponē kā patiesību. Šo piemēru ir tik daudz, ka uzskaitīt ir praktiski neiespējams. Mīts par sarkanajiem partizāniem Latvijā, kas patiesībā bija gļēvi Latgales grūtnieču slepkavas un marodieri, kuri pat mūža norietā bīstas atzīt savus noziegumus un meklē glābiņu pašu nīstās Eiropas institūcijās. Tiek arī kultivēts mīts, ka 9. maijā tiek svinēta briesmīga režīma sagrāve. Bet patiesībā šīs svinības izvērtušās par nepieklājīgām dzīrēm, lai demonstrētu savu varēšanu aizsoļot līdz Eiropas vidum un vēl tālāk.
Visbeidzot, 9. maijs Latvijā attēlojams pavisam citādi, nekā to vēlas gleznot Nils Ušakovs un viņam līdzīgie. Ušakovs 9. maijā negodina varonīgos kareivjus, kas ar NKVD durkļiem tika dzīti uz vācu armijas ložmetēju ligzdām. Ušakovs negodina tos kareivjus, ko trieca pāri mīnu laukiem, lai saudzētu tankus, kam vēlāk bija lepni jābraukā pa Eiropas ceļiem. Ušakovs godina sarkanos komisārus, Lavrentiju Beriju, Josifu Staļinu, Simonu Šustinu un Alfonu Noviku. Jo tieši šādi cilvēki radīja 9. maiju tādu, kādu to redzēja civilizētā pasaule: jaunas koncentrācijas nometnes, dzeloņdrāšu nožogojumi, represijas, nāves sodi bez tiesas sprieduma, citu valstu okupācija.
Ušakova 9. maijs ir gaužām atbaidošs: diena, kad ar kerzas zābaku sitieniem pa seju cenšas pierādīt, ka 9. maijs nav politisks datums, ka tā nemaz nav politika, bet ir sirsnīga uzvaras svinēšana. 9. maija svinēšana Latvijā vairāk atgādina trokšņainu laupītāju dzīrošanu dažu nelaimīgo dzīvoklī rupju lamu pavadībā, kur paši upuri ir spiesti sēdēt svinību telpas kaktā, ciešot klusu, kamēr svinētāji izārdīsies pēc sirds patikas. 10. maija rīts seko pēc tam, kad svinētāji izgulējušies. Nelaimīgā dzīvokļa saimniekiem ar sāpošiem dibeniem ir jātīra atstātais cūkrakums. Nejēdzīgākais, ka šīs dzīres atkārtojas katru gadu un upuri spiesti pieciest aizvien vairāk. Viņiem ne tikai jāklausās pāridarītāju dziesmās, upuriem dziesmas liek arī dziedāt. Un ja upura acis nav veikli samitrinātas, kas dod ticamību laupītājiem, ka upurim tas patīk, atkal seko sitieni ar kerzas sābaku, sakot, ka upuris ir fašists. Tāds ir 9. maijs Latvijā.