Nozagtais maijs

Pienācis ir maija laiks, kad tik daudziem derdzas viss,
Nepatīk tiem Rīgas gaiļi, karogs Rīgas pilī arī slikts,
Ielu nosaukumi sveši, salasīt tos ir par grūtu,
Cilvēki uz ielām citi, nesaprot, ko svinēt vajag.

Medaļas uz veterāna krūtīm grab, zelta zobi mutē spīd,
Izspiedies no ķešas šņabis, kabatā ir iebāzts gurķis,
Jāiet svinēt lielo dienu, kad ar tankiem brauca šurp,
Atbrīvot un apgaismot, nederīgos izsūtīt.

Man ik dienas nākas dzirdēt gluži neticamas lietas:
Apgalvojumus, ka smirdošs zābaks- atnesis man brīvību un gaismu.
Nelīdz tas, ka grāmatās par to nav rakstīts,
Atbrīvotājs kliedz kā traks, draud ar dūrēm, lādējas un spļauj.

Gribu svinēt Mātes dienu, jāklausās ir skaļas lamas,
Izrādās, ka esmu nepateicīgs cūka, varoņdarbu noliedzējs,
Neprotu es pateikt paldies, priecāties par Kremļa sienām,
Esmu kļuvis savā valstī svešs, veterānam traucējošs.

Veterāns ar daudzām bļembām, dāma sārti pūderētiem vaigiem,
Viņi visi sit pie krūtīm, šņabja dvašu izplatot.
Liek man paciest, noliegt galvu, pretī vārdus nemētāt,
Viss kas apkārt, nav vairs mans, tagad viņi saimnieko.

Sēro bērzi, noplaukst ziedi, putni te vairs dziedāt negrib,
Tikai šķebinoši skaļi smiekli, ļaunais pūlis gavilē.
Smird pēc netaisnības apkārt, smacē sauli, aiztur vēju,
Tagad jāstāv cieši klusu, nozagts man ir skaistais maijs.