Nozagtais maijs

Pienācis ir maija laiks, kad tik daudziem derdzas viss,
Nepatīk tiem Rīgas gaiļi, karogs Rīgas pilī arī slikts,
Ielu nosaukumi sveši, salasīt tos ir par grūtu,
Cilvēki uz ielām citi, nesaprot, ko svinēt vajag.

Medaļas uz veterāna krūtīm grab, zelta zobi mutē spīd,
Izspiedies no ķešas šņabis, kabatā ir iebāzts gurķis,
Jāiet svinēt lielo dienu, kad ar tankiem brauca šurp,
Atbrīvot un apgaismot, nederīgos izsūtīt.

Man ik dienas nākas dzirdēt gluži neticamas lietas:
Apgalvojumus, ka smirdošs zābaks- atnesis man brīvību un gaismu.
Nelīdz tas, ka grāmatās par to nav rakstīts,
Atbrīvotājs kliedz kā traks, draud ar dūrēm, lādējas un spļauj.

Gribu svinēt Mātes dienu, jāklausās ir skaļas lamas,
Izrādās, ka esmu nepateicīgs cūka, varoņdarbu noliedzējs,
Neprotu es pateikt paldies, priecāties par Kremļa sienām,
Esmu kļuvis savā valstī svešs, veterānam traucējošs.

Veterāns ar daudzām bļembām, dāma sārti pūderētiem vaigiem,
Viņi visi sit pie krūtīm, šņabja dvašu izplatot.
Liek man paciest, noliegt galvu, pretī vārdus nemētāt,
Viss kas apkārt, nav vairs mans, tagad viņi saimnieko.

Sēro bērzi, noplaukst ziedi, putni te vairs dziedāt negrib,
Tikai šķebinoši skaļi smiekli, ļaunais pūlis gavilē.
Smird pēc netaisnības apkārt, smacē sauli, aiztur vēju,
Tagad jāstāv cieši klusu, nozagts man ir skaistais maijs.

Mūžam brīvs lai latvju ērglis, savus spārnus sizdams, skrien!

Latvijai taču ir rītdiena!

Rodas iespaids, ka daudzi burtiski visus politiķus kļūdaini identificē kā valsti, ar to graujot valsts idejas pamatus. Protams, mīlēt Latviju piespiest nevar. Taču pavērojiet, kā mīl bērni. Arī Latviju. Viņu Latvija nav noēdies politiķis, zaglīgs darbonis vai negodīgs valsts ierēdnis. Viņu Latvija ir mamma, jūra, mīļās mājas, saule un daudz kas cits, ko stipri mīlēt. Labs piemērs atkārtošanai.

Tādēļ svētku dienā, kad mums dāvāta vēl viena silta, saulaina diena, kad visa mūsu latvju daba mostas un tuvojas pavasara plaukuma virsotne, bet apkārt mūs spiež vai nost pašu brēkšana, vēlos visus sveikt un iedrošināt ar kāda diža latviešu dzejnieka dzejas rindām:

Mūžam brīvs lai latvju ērglis, savus spārnus sizdams, skrien!
Lai pret nezināmiem laikiem cauri mūžiem ejam mēs,
Dod mums spēku, dod mums drosmi, dod mums vienprātību, tēvs!
Leonīds Breikšs

Mirdzot šķēpiem zeltsaules staros

Latviešu strēlnieku dziesma

Mirdzot šķēpiem zeltsaules staros,
Tauru skaņās kad viļņojas gaiss,
Cauri pilsētas vecajiem vārtiem
Ienāk latviešu strēlnieku pulks.

Aiz aizkariem augstu pie loga
Meičas actiņas skumīgi mirdz;
Domā strēlnieki - meiča ir daiļa,
Vai kāds brīnums, ka iesilst tiem sirds.

Pie miera jau strēlnieki dodas,
Ir pusnakts un visi jau dus.
Tikai dārzā zem ozola zariem
Mainās skūpsti, bet ozols cieš klus`...

No rīta zeltsaules staros,
Tauru skaņās kad viļņojas gaiss,
Dodas strēlnieki sīvajā kaujā,
Kas ir bijis, to nestāsta nakts.

Aiz aizkariem augstu pie loga
Meičas actiņas skumīgi mirdz;
Domā meiča - vai redzēšu zēnu,
Kura dēļ klusi pukst mana sirds.

Laukos aurot sāk rudeņa vēji,
Brāļu kapenēm pāri tie skrien.
Bāla meiča kopj kapu ar rozēm,
Rūgtu rūgtajas asaras lej.

Tālavas taurētājs

Rūdolfs Blaumanis
(1863.- 1908.)

Uz Tālavas druvām un mežiem
Nakts pelēkus palagus klāj;
Pār klusiem koku galiem
Jodi un murgi jāj.

Dus Miervaldis savā pilī,
Guļ viņa ļaužu pulks,
Guļ vaidelaiši un sargi,
Un zīmju gudrais tulks.

Tik augstākās egles galā
Taurētājs nomodā,
Tas spiego pēc ienaidnieka
Tuvu un tālumā.

Te it kā pa sapņiem tam liekas,
Ka slepeni soļi čab,
Ka šķēpi pašķindētu,
Ka zirgu pakavi klab.

Un troksnis ap egli ceļas,
Un bultas augšup skrien,
Un asu cirvju zobi
Egles stumburā lien.

“Šurp tauri! Kāp zemē! Ciet klusu!
Tu glābsi sev dzīvību;
Mēs algosim tevi ar zeltu,
Ar godu, ar brīvību!”

“Mans zelts ir mana tauta,
Mans gods ir viņas gods!
Kas postīdams viņu šausta,
Uz pekli lai rauj to jods!”

Un taurētājs pūš ar spēku,
Ka koku galotnes trīc, -
Un lejā atskan lāsti,
Un bultas spindz un sīc.

Mirdz lāpu sarkanā uguns,
Sāk cirtiens uz cirtiena līt;
Dreb, šūpojas staltā egle,
Un brakš, un gāžas, un krīt.

Un taurētāja krūti
Šķēpi un cirvji šķeļ,
Bet taures skaņas pilī
No miega Miervaldi ceļ.

Un viņš un viņa pulki
Uz cīņu kājas aun,
Un šķēpnešiem pretī drāžas,
Dzen staignājā tos un kaun…

Bet uzvaras gaviļu svētkos
Meitenes vaiņagus pin,
Un varoni sirmā māte
Sniegbaltos autos tin.

Uz sārta vietu tam taisa
No ozolu pazariem
Un līgava puķēm to kaisa,
Un dzintara gabaliem.

Un kamēr svaidītās liesmas
Pie dieviem jaunekli nes,
Dzied vīri tam slavas dziesmas,
Raud žēli meitenes.

Lūgšana

Leonīds Breikšs
(1908.-1942.)

Kungs, kas zāles čukstus dzirdi, kas pat smilgai neliec ciest,
Vārdi ir, kas latvju sirdīs deg un kvēl un nenodziest.
Vārdi ir, kas mūsu dzīslās līdz ar pirmo dienu skan,
Jo tu licis reiz šai zemē maniem brāļiem dzimt un man.
Kungs, mēs ticam, ka tu gribi un ka tas tavs svētais prāts,
Lai arvien šī tauta dzīvo un šīs zemes ražu vāc.
Lai pār lejām šīm un kalniem tikai latvju mēle skan,
To man klusi čukst šī zeme, to ik akmens saka man.
Tu tak negribi, lai važās atkal reiz mūs svešnieks kaļ.
Lai mēs, redzējuši sauli, krītam naktī atpakaļ !
Tu tak negribi, lai atkal latvju tauta ceļos krīt
Un lai mūs, kas šodien brīvi, atkal važās saslēdz rīt.
Tu tak negribi, lai mēlē svešā tevi lūdzam mēs.
Tu, kas devis mums šo zemi, tu, kas esi mūsu tēvs !
Vai nav skaistas mūsu dziesmas? Nē, tās nedzied vārga sirds !
Tāpēc mūžam tavai saulei latvju bērni jāapmirdz . . .
Tāpēc sargi mūs tais dienās, tornī sargs kad trauksmi sauc,
Tad, kad, nāves izkapts nopļauts, drauga rokās saļimst draugs -
Tad, kad svina bišu spieti plosīs latviešus un dzels,
Tad, kad baltu krustu birzis neredzamas rokas cels !
Tad par vēlu būs mūs vienot, ja mūs šodien plosīs naids.
Baigs, ak Kungs, tad pāri zemei skanēs latvju tautas vaids.
Ak, vai tiešām tikai jūgā brālis brāli pazīt spēs,
Un vai tikai kalpu gaitām mūžam izredzēti mēs ?
Vai šī brīvība tik sapnis mūsu tautas gaitā būs,
Un pēc gadiem sveši kungi klaušu gaitās izdzīs mūs?
Nē, tik grūti ir tam ticēt ! Nē, šī doma sirdī sāp . . .
Tāpēc lūdzam šajā dienā: Kungs, no sava troņa kāp!
Nāc un pārstaigā šo zemi, kamēr tā vēl sauli jauž,
Nāc un sakausē mūs klintī, lai neviens mūs nesalauž.
Nāc un svētī mūs un vieno un mums darba spēku dod,
Lai reiz liktenīgā stundā negaida mūs briesmīgs sods.
Šodien, Kungs, mēs tevi lūdzam: neļauj latvjiem mirt un zust,
Liec mums vienmēr tavu sauli brīviem pāri galvām just -
Līdz tiem laikiem, kuŗus šodien nezin vēl no mums neviens,
Mūžam brīvs lai latvju ērglis, savus spārnus sizdams, skrien!
Lai pret nezināmiem laikiem cauri mūžiem ejam mēs,
Dod mums spēku, dod mums drosmi, dod mums vienprātību, tēvs!

Dūrei tik spēks

Eduards Veidenbaums
(1867.- 1892.)

Virs zemes nav taisnības, dūrei tik spēks,
Kas varmākām skādi dar, nosaukts tiek grēks.
Par tiesnešiem cienīti blēži sēž
Un godīgie ādu nost citiem plēš.
Un cienīgs tēvs, zaglis, teic sprediķus;
"Tik pacieties, debesīs labāki būs!"

Virs zemes nav laimes, tik zvēru pulks bļauj,
Viens otram iz mutes tie maizi sev rauj,
Un priecīgs ikkatris, kad vēders tik pilns,
Kad bērni ir veseli, dzīvoklis silts.
Un glaimojot salkušie rakstnieki sauc:
"Cik praktiska tauta! Tai cerību daudz."

Jā, cerību gan. Vēl nosirmos laiks,
Un redzams būs strādnieku moku pilns vaigs,
Vēl liekēži slinkos un godīgi krāps,
Pēc debesu viltības ļaudis vēl slāps,
Zem kājām vēl varmākas taisnību mīs,
Par kaujamiem lopiem vēl cilvēkus dzīs,
Un muļķīgas dzejas vēl dzejnieki kals
Un vaimanās paši, kad salks un sals.

Svētku priekšvakarā

Tuvojas lieli svētki, kuri ikvienam, kas mīt šajā zemē, ir jāsvin. Kā, katra paša izvēle. Apmeklējot armijas parādi, ieliekot logā svecīti, sūtot viens otram apsveikumus, skatoties latviešu kino un teātri, lasot mūsu autoru grāmatas vai uzvelkot mastā karogu. Mācīsiemies arī latviešu labāko autoru darbus. Esmu nolēmis līdz svētkiem reizi pa reizei ierakstīt to dzeju, kas manā sirdī deg un kuru lasot nedrīkst palikt vienaldzīgs.

"Karogs''
autors- Edvards Virza (1883.-1940.)

Pūtiet, taures, skaniet, zvani,
saule, plašu gaismu lej!
Karogs, sarkanbaltisarkans
vējos atraisījies skrej.

Skrej pa laukiem, skrej pa klajiem,
sauc arvienu dzirdamāk,
Lai no mājām, lai no namiem,
lai no kapiem ārā nāk.

Pildās bargiem tēliem ielas,
pildās bālām ēnām gaiss,
Un iet mirušais un dzīvais, -
kur sauc karogs dīvainais.

Celies augstak, plīvojušais,
kur zūd saulē debess jums,
Lai redz tevi, kas šo zemi
kādreiz pārstaigās pēc mums.

Skrej pa priekšu pulkiem kaujā,
brīvs pats, brīvus dari mūs.
Līdz ar sauli, saules mūžu
tavai tautai dzīvot būs!