Es lepojos

Te tas pats Jutubē: http://www.youtube.com/watch?v=WN1OZcpZAE4

Mana 4. maija Latvija

Atceros, agrāk dažās politiskajās aprindās bija politisks modes kliedziens izmanot jēdzienu 4. maija Latvija un 4. maija režīms. Dažādi tam bija iemesli. Lielā mērā iemesli tie paši, kas šodien- nosacīti 18. novembra (Ulmaņa laiku) Latvijā bija zaļāka zāle, latvieši laimīgāki, bet 4. maija Latvijā viss ir sliktāk. Lielā mērā tā jau arī ir. Pirmā Latvijas Republika bija pašu latviešu veidota valsts, kuras brīvība izcīnīta ar ieročiem rokās un kuras galvenā bagātība bija nevis ostas vai rūpnīcas, bet tauta tās cēlākajā nozīmē. Diemžēl, pēc 4. maija sabiedrībā tikušas piedzīvotas vienas vilšanās pēc otras, kuras vairumam ir spilgti iegūlušās atmiņās. Vieniem tās ir banku krīzes, otriem denacionalizācija ar visām no tās izrietošajām sekām, bet trešiem vilšanās pašu izvēlētajos valsts priekšstāvjos. Citiem tās bija sāpīgas atmiņas par okupācijas laiku pārestībām, kuras tā pa īstam nekad nav arī remdētas. Pieliekot klāt regulāro varas politisko tuvredzību, nemākulību un klajo nekaunību, ilūzijas pazūd un cerību vietā piezogas neticība. Savukārt citiem saglabājušās atmiņas par laikiem, kad varēja ar kāju vērt vaļā visas durvis, runāt vienā valodā vai uz puses Zemeslodes un par iztikšanu daudz nedomāt. Taču to, kas varētu pastāstīt, kādas grūtības un netaisnības bija laimīgajā Ulmaņa laiku Latvijā, palicis gaužām maz. Jo bija taču gan bankroti, gan bezdarbs, gan korupcija. Tieši tāpat kā citur. Ne vairāk un ne mazāk. Arī politiskās nekonsekvences bija tieši tik pat, cik šodien. Un varbūt pat vairāk. Par to esmu rakstījis agrāk, tādēļ neiedziļināšos.

Allaž esmu mīlējis 4. maija svētkus. Tie ir īpaši ne tikai tāpēc, ka šī diena pirms 20 gadiem atnesa Atmodas laiku sapņu un cerību piepildījumu, bet arī tādēļ, ka šo dienu skaidri atceros. Atceros uztraukuma pilnās minūtes, sēžot pie televizora, kad tika skaitītas balsis, kas dotas par neatkarību, atceros aplausus un gaviles visapkārt. Atceros sajūtas, kad skaistā, siltā maija pēcpusdienā atnācu mājās, esot vienā valstī, bet iznākot pa mājas durvīm pēc dažām stundām bija Latvija. Brīva, neatkarīga Latvija. Toreiz, esot 14 gadus vecam, par to, ka še atradās desmitiem tūkstošu padomju armijas militāristu un tūkstošiem cilvēku, kas gatavi pret mums vērst ieročus, braukt pāri cilvēkiem ar tankiem un sabradāt mūsu jauno neatkarību, nedomāju. Manā sirdī bija līksmība. Biju laimīgs bezgala. Uz pašbūvētā sinepju krāsas BMX, piesēju mazu- divu plaukstu lieluma Latvijas karodziņu, ko pirms tam biju pats darinājis un turējis uz palodzes. Emocijas bija tik lielas, ka nākamajā dienā no skapja paņēmu tumši sārtu audumu, ko mamma rūpīgi glabāja, lai šūtu sev kleitu un izgriezu no tā lielu taisnstūri, kuram pa vidu iešuju strēmeli no balta palaga. Karogs nesanāca diez ko taisns. Toties liels. Izkāru to pāri balkona malai un stāvēju pie tā. Priecājos, jutos laimīgs, lepns, saviļņots, sajūsmināts.

To, kas sekoja vēlāk, ir cits stāsts. Arī es esmu jutis vilšanos, ko vienmēr spēju uzvarēt, atsaucot savā atmiņā šos pārdzīvojumus 1990. gada 4. maija saulainajā pēcpusdienā. Esmu savā 34 gadu mūžā piedzīvojis daudz brīžu, kuros manī iezagušās šaubas un kauns par to, kas notiek Latvijā. Taču jauku brīžu, kas man licis lepoties ar savu valsti, bijis vairāk. Nekad neaizmirsīšu dienu, kad mani vecāki devās uz Rīgas barikādēm, nekad neaizmirsīšu dienu, kad Liepājas ostmalā tika iesvētīts mūsu pirmā karakuģa "Sams" karogs un pirmo reizi mūžā ieraudzīju leģendāro Hugo Legzdiņu. Nekad neaizmirsīšu daudzus brīžus, kas jau tapuši par vēstures liecību, taču saulaino 1990. gada 4. maiju es atceros ar vislielāko siltumu. Par to es stāstu saviem bērniem. Viņi ir 4. maija Latvijas bērni, kas šo valsti mīl tādu, kāda tā ir. Viņi ar to lepojas.

Kas Latvijas krieviem dalāms ar latviešiem?

Izlasīju, ka Rīgā esot piekauts kāds jaunietis, jo esot bijis tērpts drānās ar Krievijas simboliku . Pieļauju, ka šīs ziņas pirmavots- krieviski rakstošais laikraksts "Вести Сегодня" pamatīgi sabiezina notikušā krāsas, taču skaidrs, ka bietē došana lielā mērā nav tas labākais ceļš. Katrā ziņā par lietderīgāku būtu jāuzskata vēršanās (un arī tad bez primitīvas vardarbības) pret tiem, kas atbildīgs par 9. maija naida kampaņām Pārdaugavā, jo šis, pa seju dabūjušais, labākajā gadījumā salīdzināms ar slikta saimnieka sakacinātu šuneli, kas pēc samnieka "fas!" pavēles tik ilgi rējis un lēkājis gar kaimiņa kājām, kamēr dabūjis spērienu. Vislielākais "pē!" pirmkārt ir cietušā vecākiem, kuri ar lielu joni tagad skrej pa avīzēm, prasot pēc barga soda pāridarītājiem, taču tai pašā laikā savu lolojumu audzinājuši par savu valsti nemīlošu un nav paskaidrojuši, ka atvases uzvedība lielā mērā salīdzināma ar staigāšanu pa Telavivu SA uniformā. Otrs "pē!" pienāktos tiem pašiem krievu valodā rakstošajiem un skanošajiem plašsaziņas līdzekļiem, kas kārtīga "sē!" vietā, nemitīgi kūdī uz bezjēdzīgu nepakļaušanos sabiedriskajām ētikas un elementārām goda normām. Vai tiešām 17 gadus vecam jaunietim ir grūti ieskaidrot, ka bez viņa še dzīvo vēl vismaz pusotrs miljons cilvēku, kuri nepavisam nealkst pēc nemitīgiem Krievijas varenības atgādinājumiem vai citas valsts atribūtu manifestēšanu, zinot abu valstu sarežģīto vēsturi?
Lielā mērā es aizvien vairāk nesaprotu, kas Latvijas krieviem un latviešiem vispār dalāms? Krievijai Latvijas krievi nav vajadzīgi tāpat kā Latvijas latvieši. Ja pirmie uztur naivu ilūziju par citādo, tad atliek vien izteikt grūtsirdu nožēlu un līdzi jušanu. Tā ir sevis pašmocīšana un lielā mērā pilnvērtīgas dzīves kājāmmīdīšana gan sev, gan citiem, kas salīdzināms ar teātra apmeklējumu treniņbiksēs, pēc kura gūts slikts noskaņojums, jo apkārtējie tevi nav sapratuši...

Mūžam lai dzīvs Kalpaka gars

Šodien tik skaista saulaina sestdiena. Zilas, zilas debesis. Sniegs, neliels sals. Atcerējos, ka pulkveža Oskara Kalpaka bojāejas diena. Reizē drūmas atmiņas, taču lepnums, ka no mūsu tautas vidus nākuši tādi vīri. Un ne jau viens vai daži. Cik tūkstoši droši gāja pretīm ienaidniekam, lai cīnītos par jauno Latviju, vien ir vērts pieminēt.
Šorīt izlsīju, ka Latvijas Valsts arhīvā atrasts kāds iepriekš nezināms dokuments, kas apliecina to, kas atradies pie pulkveža Oskara Kalpaka viņa nāves brīdī 1919. gada 6. martā. It kā jau nekā tāda, kas varētu pārsteigt. Vien uzskaitīts, kas jau kārtīgam virsniekam vienmēr ir līdzi- personiskās higiēnas lietas, kabatas baterija, rakstāmpiederumi, daži veļas gabali, pulkstenis utt. Taču lasot es sajutu tādu kā neaprakstāmu to dienu traģismu, kam nācās iziet cauri ne tikai pulkvedim, bet arī pārējiem vīriem. Karavīrs un varonis tā kā, taču reizē viens no mums. Ar domām, pārdzīvojumiem, rūpēm par savu veselības stāvokli vai raizēm par uzdotā uzdevuma izpildi. Un tas lika padomāt par senatnē teikto, ka par varoņiem nepiedzimst. Tas nav rakstīts ne zvaigznēs, ne izzīlējams pie maksas šarlatāniem. Par varoņiem kļūst daudzi no mums pašiem, kas bieži vien šai misijai nav pat mērķtiecīgi gatavojušies. Un tieši šīs sajūtas manī vēl vairāk stiprināja apziņu, cik man personīgi ir svarīga mūsu valsts, mūsu Dzimtenes pagātne, visa tauta un tās nākotne.

I'm back

No neērtā Ryanair astotās rindas trešā krēsla ievērotais.

Redzu, ka pie mums viss pa vecam. Un paldies Visaugstākajam, ka tā. Ziema mums visiem gan sāk pārbaudīt nervu izturību, taču, kas gan ir sniegs un mīlīgs saliņš, salīdzinot to ar dubļainiem zāliejiem un piemīto kožļeņu trotuāriem, kas tiek bradāti mitrajā Albionā. Pabiju tur, sirsnīgi apsveicot savu papā vienā apaļā jubilejā: apaļi sešdesmit, no kuriem spici 11 promienē.
Jau sagatavoju rezerves SD kartes veselām bilžu sērijām, bet še tev, tik vien, kā ducis skopu kadru sanāca. Mazliet i laika trūkums, i čaukstošā iztrūkums makā, lai paceļotu, taču lielākā vaina tomēr tam laikam. Tiko aparāts no somas ārā un sagatavots bildēšanai, krusa no skaidrām debesīm. Krusa tiek pārlaista kādā nojumē un krusai seko tīri silts lietus, kam seko īsti pavasarīgs laiks. Un tā šis cikls pārvēršas īstā sacensībā starp klejojošu liepājnieku ar fotoaparātu un salas laika apstākļiem, kas brīžam nu dien sāk kaitināt.
Ievēroju, ka krīze nav gājusi garām arī turienei. Daudz slēgtu veikalu, daudz slēgtu iestāžu. Ļoti daudz. Šur tur iesāktais palicis nepabeigts. Bet, atceroties, ka šamie pēdējos 65 gadus varējuši dzīvot savai izaugsmei, nevis okupācijas seku likvidēšanai, pieņemu, ka tas slavenais kritiens uz dibenu ir bijis no zemāka augstuma. Līdz ar to viss ir kā ir: savā naivumā valdīt pār savu valsti joprojām uzticam tiem, kas visu laiduši grīstē, bet tos, kas iepriekš savai valstij devuši tik pat kā visu, piemirstam. Tikai te es ieteiktu ar kritiku piebremzēt, jo neba nu sniega izvešana vai bezdarba trūkuma pārciešana kaut kur sokas tik labi, ka jāiesaucas: re kur fiesta, re kur karnevāls! Pilnīgā pakaļā nozīmē to pašu arī citur. Cits jautājums, ka latvietis pārdzīvo, ka ilgi lolotais namiņš stāv nepabeigts vai cerētā labklājības saliņa- uz baisa parāda pirktais dzīvoklis tiks atņemts, kamēr pelēkās treniņbiksēs tērpts vidusmēra brits tīri labi jūtas savā māla ķieģeļu būcenī, dienas lielāko daļu sēžot pie televizora. Valsts ar kādu pabalstu varbūt pabalstīs, bet ēdienu par tīri ciešamu cenu jau nopirks kādā apkārtējā lielveikalā. Kamēr mūsu ārzemniekiem piederošie lielveikali drīzāk aizrīsies, nevis nolaidīs maizei vai pienam pusi cenas, ja termiņš šodien beigsies. Mūsu lupatbodniekli ar zelta zobiem mutē labāk sapūdēs savas kurpes, nevis atdos tās par pašcenu, lai tik nauda atgrieztos. Tāpēc jau arī tā ir, ka mūsu veikalos izliktas lielas reklāmas ar 70 un vēl vairāk procentu atlaidēm, kuras piemērotas matu gumijām vai šallēm, kamēr cilvēkam ikdienā nepieciešamais stāv ar diezgan smieklīgu atlaidi. Bet tur atlaides nozīmē atlaides. Un no Latvijas aizbraukušais to redzot žilbst, pērk un domā, ka leiputrija klāt. Nekaunas sēdēt lidmašīnā vai autobusā un skaļi, vecos labos krievu vārdiņus ik pa teikumiņam iespraužot, gānīties tā, ka nelabi metas. Un bieži vien dara to vareni. Viens otrs tautietis iekarst pat tik ļoti, ka pāriet krievu valodā, lai vienotā simbiozē ar Latviju pametušajiem lillāpasniekiem apspriestu pozitīvās pārmaiņas Krievijā. Bet citi turpretī īsts Latvijas lepnums aiz robežām. Zin kam piederīgi, zin, kādēļ devušies svešumā. Ar Latvijas karogu sirdī, atceroties, ka Latvija un neģēlīgs politiķis vai neapdāvināts birokrāts nav sinonīmi.
Dievs svētī Latviju!

P.S. Runājot par to laimi svešumā, laba viela pārdomām bija lasāma iekš TVNET. Un nedaudz bildīšu par viesošanos ieliku teitan: http://www.flickr.com/photos/aigarsprusis/sets/72157623418996200/.

Sarkanbaltisarkanā lentīte

Izlasīju par to atgadījumu ar "Okupantu autoparka" numuriem. Varētu jau lieki nešūmēties, jo nekā jauna te nav un viss. Kā ir, tā ir. Bez tam es jau iepriekš darīju zināmu, ka turpmāk atturēšos no jebkā negatīva savā publiskajās pardomās. Bet tieši šodien nejauši izlasīju šo ziņu, kas manī patiešām radīja dusmas (maigi sakot). Proti, vietējie Liepājas radikāļi nolēmuši kārtējo reizi mest izaicinājumu sabiedrībai un lepni dara zināmu, ka tikuši pie 5 kilometrus gariem oranži melno lentīšu baķiem, lai kārtējo reizi ap 9. maija laiku sāktu naidot cilvēkus. Tad nu lai es nepārkāptu paša uzliktos rāmjus negatīvajam, daru zināmu, ka esmu nopircis gana daudz un nopirkšu vēl vismaz tik pat sarkanbalti sarkanās lentītes, kuras no 1. marta līdz pat 4. maijam ikvienam, kas to gribēs, bezmaksas izdalīšu (papildus informāciju publicēšu tepat!). Uzskatīsim to par individuāli- sociālo akciju "Sarkanbaltisarkanā lentīte". Un lai šajā vēlēšanu gadā kāda ķēmīga sīkpartija šo sociālo ieceri nepadara par bezjēdzīgu politisku populismu, aicinu ikvienu, kam nepatīk paša paplašinātās ģimenes (tautas) apņirgšana un kopējo māju (Latvijas) zaimošana, nākt talkā. Un to varēs darīt sekojoši: ap februāra vidu individuāli (varam arī sazināties) izlemsim (izvērtēsim), kas var atlicināt kādu latiņu sarkanbalti sarkanās lentītes iegādei, lai to tālāk izplatīt, bet kas var šīs lentītes izplatīt tās iznēsājot pa ielām, ejot pie autovadītājiem, nesot uz skolām, uzdāvinot karavīriem, policistiem utt. Ap to pašu laiku es sameklēšu, kur šīs lentītes vislētāk var nopirkt. Patreiz varu padalīties, ka mūsu pašu Rīgas ražotāji- SIA "Lenta" (tā nav reklāma!) par gana pieņemamu cenu šīs lentītes piedāvā Rīgā, Jelgavas ielā 68/78. Iespējams, kādam ir vēl kāds variants, tad- ziņojiet!

P.S. Pie šīs pašas iniciatīvas pieder arī Latvijas karodziņi- gan tādi, ko liek pie mašīnas, gan tādi, ko ielikt nama logā, jo visu nosaka tikai rocība, draugi!

Mūžam brīvs lai latvju ērglis, savus spārnus sizdams, skrien!

Latvijai taču ir rītdiena!

Rodas iespaids, ka daudzi burtiski visus politiķus kļūdaini identificē kā valsti, ar to graujot valsts idejas pamatus. Protams, mīlēt Latviju piespiest nevar. Taču pavērojiet, kā mīl bērni. Arī Latviju. Viņu Latvija nav noēdies politiķis, zaglīgs darbonis vai negodīgs valsts ierēdnis. Viņu Latvija ir mamma, jūra, mīļās mājas, saule un daudz kas cits, ko stipri mīlēt. Labs piemērs atkārtošanai.

Tādēļ svētku dienā, kad mums dāvāta vēl viena silta, saulaina diena, kad visa mūsu latvju daba mostas un tuvojas pavasara plaukuma virsotne, bet apkārt mūs spiež vai nost pašu brēkšana, vēlos visus sveikt un iedrošināt ar kāda diža latviešu dzejnieka dzejas rindām:

Mūžam brīvs lai latvju ērglis, savus spārnus sizdams, skrien!
Lai pret nezināmiem laikiem cauri mūžiem ejam mēs,
Dod mums spēku, dod mums drosmi, dod mums vienprātību, tēvs!
Leonīds Breikšs

Latvijas un Lietuvas bruņoto spēku salīdzinājums

Diezgan bieži dzirdēts viedoklis, ka Lietuvas armija esot spēcīgākā armija Baltijas valstīs. Vēl vairāk, lietuvieši varot lepoties ar vienu no labākajām armijām Austrumeiropā, kamēr Latvijas Aizsardzības ministrijas vadība bijusi spiesta atzīt, ka mums vēl esot jāpanāk gan Lietuvas, gan Igaunijas bruņoto spēku kaujas spējas. Tādēļ vēlējos apskatīt skaitļos, kādas izskatās Latvijas un Lietuvas armijas.

Lietuvas Aizsardzības budžets un armijas lielums

Uz 2008. gadu Lietuvas Republikas Aizsardzības budžets bija 1, 3 miljardi litu, kas ir aptuveni 285 miljoni latu. Lietuvas bruņoto spēku personālsastāvs ir aptuveni 15 500 cilvēku. No tiem Sauszemes spēkus veido aptuveni 5800 cilvēku, Gaisa spēkos ir aptuveni 1000 cilvēku, bet Jūras spēkos ap 700 cilvēku. Lietuvas Brīvprātīgo aizsardzības spēkos (zemessardzē) ir aptuveni 4300 cilvēku. Pārējā armijas daļa ir militārā policija, loģistikas vienības, mācību centri u.c.

Latvijas Aizsardzības budžets un bruņoto spēku lielums

Uz 2008. gadu Latvijas Aizsardzības budžets bija 305 miljoni . No AM budžeta naudas vairāk nekā 4 miljoni Ls tiek Satversmes Aizsardzības biroja (SAB) vajadzībām, savukārt 3 miljoni Ls tiek Latvijas Bankas Aizsardzības pārvaldei. Gandrīz 20 miljonu Ls tiek piešķirti Robežsardzei. Saliekot kopā šos izdevumus ar armiju nesaistītos izdevumus, sanāk, ka Aizsardzības ministrijas rīcībā, lai uzturētu armiju nonāk aptuveni 278 miljoni Ls. Gandrīz tik pat, cik Lietuvā. Pētot skaitļus, izskatās, ka Latvijas Nacionālo Bruņoto spēku personālsastāvs ir aptuveni tāds pats kā Lietuvai- vairāk nekā 15 000 cilvēku. No NBS kopējā skaita Sauszemes spēkus veido aptuveni 950 cilvēku. Gaisa spēkos ir aptuveni 290 cilvēku, savukārt Jūras spēkos nepilni 600 cilvēki(uz 2008. gada 1. janvāri JS dienēja 551 cilvēks). Latvijas Zemessardzē ir aptuveni 11 000 cilvēku. Taču mazliet iedziļinoties, redzams, ka aina ir pavisam cita.

Latvijas Nacionālo Bruņoto spēku struktūra uz 2007. gada nogali (var apskatīt pilnā izmērā, nospiežot uz attēla). Redzams, ka NBS lielākā daļa faktiski nav kaujas spējīgas vienības.

Lietuvas Bruņoto spēku struktūra (var apskatīt pilnā izmērā, nospiežot uz attēla). Kaujas spējīgo vienību skaits, salīdzinot ar Latvijas NBS, ir daudz lielāks.

Gaisa spēki

Uz 2008. gadu Gaisa spēku vajadzībām tika plānoti vairāk nekā 9 miljoni latu (2007. gadā Gaisa spēkiem tika piešķirti 10 miljoni Ls). Te varētu šķist, ka ar budžetu Gaisa spēkiem ir lieliskā kārtībā. Ka kaujas aviācija ir nopietna padarīšana, tādēļ 290 cilvēku lielam Latvijas Gaisa spēku kolektīvam plānotie deviņi miljoni Ls izskatās fantastiski pienācīga summa. Aplūkojot publiski pieeajmo budžeta plānojumu, redzams, ka lauvas tiesa no Gaisa spēku vajadzībām domāto līdzekļu aizies Pretgaisa aizsardzības sistēma iegādes turpināšanai, Gaisa spēku militārās bāzes izveidošanai Lielvārdē u.c. Te neko pārmest nevarētu, jo bez pienācīgas bāzes pat pasaules modernākajai kaujas tehnikai nebūs nozīmes. Taču bēdīgi slavenie notikumi 2008. gada nogalē ar zvejas kuģa nogrimšanu, kārtējo reizi apliecināja, ka pašas modernākās aviācijas bāzes neko nedos, ja nebūs labu pilotu un nepieciešamā tehnika. Tātad, kaut kas nav bijis pareizi izplānots, nav izprasts samērību princips. Ar četriem transporta helikopteriem Mi- 8 un vienu transporta lidmašīnu L- 410 mūsu Gaisa spēki tomēr nespēj pildīt savus uzdevumus. Un ko dotu lielāks lidmašīnu skaits, ja pēc "Beverīnas" traģēdijas noskaidrojās, ka ar glābšanas darbiem varēja nodarboties vien 3 Gaisa spēku piloti, no kuriem liktenīgajā naktī neviens nebija kaujas gatavībā?
Laikā, kad visi to vien dzird vārdus "krīze, naudas samazināšana, līdzekļu trūkums utt.", rodas jautājums: kā ar līdzekļu optimizēšanu? Kur loģika no Aizsardzībai paredzētā budžeta teju 20 miljonus latu dod Iekšlietu ministrijas pakļautība esošai Robežsardzei, kurai ir savs aviācijas dienests, kamēr armijai, kas SAR ietvaros nodarbojas ar glābšanas darbiem, bija jāatliek 4 jaunu helikopteru iepirkšana?

Baltijas valstu Gaisa spēku tehniskā nodrošinājuma salīdzinājums uz 2008. gadu

Jūras spēki

Latvija ir jūras valsts, kurai nepieciešami kaujas spējīgi, mobili un moderni Jūras spēki. Tādēļ kāds tur brīnums, ka uz 2008. gadu Jūras spēku vajadzībām tika plānoti vairāk nekā 17 miljoni latu (2007. gadā 20 miljoni Ls)? No šīs iespaidīgas summas ir jāturpina mīnu kuģu iepirkšana (gandrīz 6 miljoni Ls 2008. gadam) no Nīderlandes, jāsāk jauno patruļkuģu būve (gandrīz 3 miljoni Ls 2008. gadam) un jāveic Jūras novērošanas sistēmas projekts par 4 miljoniem Ls.
Tāpat savus Jūras spēku aktīvi atjauno arī Lietuva.

Baltijas valstu Jūras spēku tehniskā nodrošinājuma salīdzinājums uz 2008. gadu

Latvijai nekad nebūs lielas kara flotes ar kreiseriem, jo mazām valstīm pirmkārt ir jāspēj realizēt savu teritoriālo ūdeņu drošību. Pirmkārt ar patruļkuģiem un tiem pašiem mīnu meklētājiem. Neskatoties uz to, ka Latvijas jūras robeža ir daudzkārt garāka par Lietuvas, mūsu Jūras spēkos cilvēku ir krietni mazāk. Pat pieņemot, ka Jūras spēkos tiek apkalpoti tikai karakuģi- četri mīnu meklētāji, četri "Storm" patruļkuģi, apgādes kuģi A- 53 "Virsaitis" un A- 90 "Varonis", izskatās, ka ar tiem 550 cilvēkiem kaut kā nepietiek. Pieņemsim, ka uz katra mīnu meklētāja ir līdz 30 jūrniekiem, uz patruļkuģiem ap 15 cilvēkiem, bet uz apgādes kuģiem ap 30 jūrniekiem, kādam vēl ir jāsargā piestātnes, noliktavas, kazarmas. Kāds taču sēž pie lokatoriem, kas novēro robežu drošību uz ūdeņiem. Bez pieminētajiem kuģiem ir vēl citi kuģi, bet galvenais, Jūras spēkos ir Krasta Apsardzes dienests ar savu piecu patruļkuteru flotili. Bet ko Jūras spēki iesāks, kad būs jāapkalpo visi pieci no Nīderlandes iegādātie mīnu meklētāji un visi pieci jaunie patruļkuteri? Tas nozīmē, ka visi Latvijas Jūras spēku kuģi vienlaicīgi jūrā iziet nemaz nespēj.
Arī te vispārējās taupības konjunktūras ēnā jāatgriežas par līdzekļu saprātīgu izlietojumu. Ja reiz Iekšlietu ministrijas Robežsardze no Aizsardzības budžeta saņem teju 20 miljonus Ls, kādēļ ir jāuztur divi krastu apsardzes dienesti- Jūras spēku un Robežsardzes? Pēdējās rīcībā jau ir diezgan liela un nopietna kuģu flote. Tikmēr naudas trūkumu Jūras spēkos Aizsardzības ministrija gatavojas novērst ar absolūti nenormālām metodēm.

Sauszemes spēki

Uz 2008. gadu Latvijas Sauszemes spēkiem tika plānoti vien 2,5 miljoni Ls. Maz? Jā, bet tagad paskatīsimies, kādēļ.
Ja par Jūras spēku un Gaisa spēku spējām vai nespējām vēl notiek diskusijas, tad jebkādas diskusijas ir beigušās Sauszemes spēku sakarā. Šādu spēku Latvijai praktiski nav. Pareizāk sakot, ir nelielas vienības, kuras godpilni izpilda armijas funkcijas, lai spētu izpildīt ar lielu pompozitāti uzsāktās misijas pasaules karstajos punktos. Šo faktu visu laiku centās ja ne noliegt, tad vismaz noklusēt. Jo kā gan tas var būt, ka Latvijai, kurai ir 64 000 kvadrātkilometru liela platība, par sauszemes drošību gādā vien 900 vīru, no kuriem daļa atrodas misijās citviet?
Par Aizsardzības ministrijas savādo plānošanas redzējumu liecina tas, ka praktiski visus neatkarības gadus kopš deviņdesmito gadu sākuma, nav bijušas daudzmaz skaidras vīzijas par sauszemes spēku nozīmi. Deviņdesmitos gados radītie kaujas bataljoni nebeidzamās reformās, restrukturizācijās un pārmaiņās pārtapuši par dažādām formācijām. Nav bijusi skaidrība par to vai Latvijā vajag strēlnieku vienības, īpašu uzdevumu vienības vai motorizētas vienības. Nepilnu desmit gadu laikā praktiski ikviena Sauszemes spēku vienība pārdzīvojusi diametrāli pretējas izmaiņas. Piemēram, Alūksnes mobilo strēlnieku bataljons ilgu un sarežģītu restrukturizāciju rezultātā pārtapa par mācību bataljonu, bet beigās to pavisam likvidēja, uz bataljona teritorijas bāzes izveidojot Kājnieku skolu. Līdzīgi ir gājis gan ar Sužu Ilzūkdesanta bataljonu, uz kura bāzes vēlāk tapa Latvijas bataljons (Latbat). Beigās tas pārtapa par Sauszemes spēku 1. kājnieku bataljonu. Par laimi, tā sauktajos Aizsardzības ministrijas "treknajos gados", kad NATO mērķa labad naudu varēja neskonēt, tika izveidots vismaz 2. kājnieku bataljons, paziņojot, ka drīzumā tapšot arī 3. un 4. kājnieku bataljons, kas būšot topošās Sauszemes spēku brigādes kodols. Sauszemes brigāde tā kā tapa, taču ar to kodolu tā pašvaki sanāca. Tādēļ mūsu valsti arī sargā Kājnieku brigāde, kurā ir vien divi bataljoni un dažas mazākas vienības ar nedaudz vairāk kā 900 vīriem, un sievām. Brigādes rīcībā nav neviena paša bruņutransportiera un karavīriem ar skaudību jānoskatās uz saviem kolēģiem Lietuvā, kuras sauszemes spēki ir pilnība motorizēti un nodrošināti ar bruņutehniku. Starp citu, to pašu veiksmīgi paveikusi Igaunija.
Latvijas un Lietuvas sauszemes spēku salīdzināšana pat izsaktās mazliet nepieklājīga. Pretstatā Lietuvas motorizētās kājnieku brigādes "Dzelzs vilks" četriem kaujas bataljoniem un artilērijas bataljonam, kuru rīcībā ir vairāki simti bruņutransportieru un artilērijas ierīces, mūsu nepilnie divi bataljoni bez jebkādas kaujas tehnikas izskatās pēc Vatikāna gvardes. Uzvelt skaitlisko pārsvaru uz obligāto militāro dienestu Lietuvai arī nevar, jo uz 2012. gadu Lietuva plāno savus sauszemes spēkus nokomplektēt ar 8000 profesionāļiem, kurus varētu atbalstīt tik pat rezervistu un brīvprātīgo zemessargu. Atsaukties uz to, ka Lietuvā mīt par miljons cilvēkiem vairāk, arī nevar. Igaunija, kurā ir par miljons cilvēkiem mazāk nekā Latvijā, sauszemes spēki ir vismaz divas reizes lielāki.
Varētu sevi mierināt, ka karavīru skaitam nav nozīmes. Iespējams, taču katram minumam ir savai griesti. Latvijas drošības griesti noteikti nevar būt 950 cilvēki ar nepilnīgu bruņojumu. Prasīt no šiem cilvēkiem atbildību par to, ko jāizpilda armijai krīzes stāvoklī, būs neiespējami.

Zemessardze

Uz 2008. gadu Zemessardzes vajadzībām tika plānoti nepilni 2 miljoni latu. Tātad, lielākajai NBS daļai- vairāk nekā 11 000 cilvēkiem no Aizsardzības budžeta tiek vien neliela daļa. To, kādā stāvoklī ir Zemessardze, daudziem ir zināms. Šis NBS lielākais spēka veids ilgus gadus ir bijis kā otrās šķiras karaspēks. Arī Zemessardzei pāri bradājis biedējošais restrukturizācijas rēgs. Zemessardze joprojām cieš no armijai elementāro vajadzību trūkuma- autotransporta, pienācīgām telpām, par bruņutransportu vai kaut kādiem citiem armijas atribūtiem pat nerunājot. Pēdējo gadu laikā Zemessardzes paspārnē tika izveidoti vairāki specializētie bataljoni, taču arī to darbība ir gaužām teorētiska. Maz ticams, ka Daugavpilī izvietotais 34. artilērijas bataljons ir kaujas spējīgs, jo nav dzirdēts, ka pēdējo desmit gadu laikā NBS būtu tikuši pie jauniem lielgabaliem.

Citas NBS vienības un naudas izlietojums
No Aizsardzības budžeta vislielāko finansējumu 2008. gadā saņēma Nodrošinājuma pavēlniecība- gandrīz 49 miljonus Ls. Nepilni divi miljoni pienācās Mācību vadības pavēlniecībai, un mazliet vairāk par pusi miljona latu tika ieplānots Nacionālajai aizsardzības akadēmijai.
Tā kā Latvijā ir profesionālā armija, vislielākā daļa no budžeta aiziet NBS personāla algām. Tas sastāda gandrīz 100 miljonus latu. Daļa naudas tiek ieguldīts militārajās mācībās. NBS vajadzībām tiek remontēti un būvēti dažādi objekti. Tostarp Aizsardzības ministrija 2008. gadā ar līdzfinansējumu aktīvi piedalījās dažādu sporta būvju tapšanā.

Secinājums
Neskatoties uz to, ka Latvijas un Lietuvas Aizsardzības budžeti praktiski ir vienādi, abu valstu armiju kaujas spēks ir diezgan atšķirīgs. Ja Lietuva ir likusi uzsvaru uz regulārā karaspēka kaujas spējām, tad Latvijas fenomens ir tās Zemessardze, kura ir divas reizes lielāka par regulāro armiju. Tā tas ir reti kurā valstī. No vienas puses- iemesls lepnumam, ka Zemessardze ir tik neatņemama Latvijas sabiedrības sastāvdaļa. Taču no otras puses, Zemessardze nebūt nav NBS prioritāte, lai nu ko teiktu politiķi un paši Aizsardzības ministrijas darboņi. Zemessardze ir samērā trūcīgs NBS spēka veids, kurš izdzīvojis lielā mērā pateicoties pašu zemessargu patriotismam. Turpretī skaitliski nelielie Latvijas regulārie militārie spēki cieš no tik pat liela tehnisko līdzekļu trūkuma kā valstis, kuru budžets ir daudzkārt mazāks, piemēram Moldova. Cietis sakāvi arī mīts, ka profesionālā Latvijas armija ir augsti disciplinēta. Pēdējā gada notikumi, kad atklājās virkne šokējošu pārkāpumu, noziegumu un korupciju militāristu vidū, sašķobījusi Aizsardzības ministrijas proponēto viedokli par mazu, bet labi motivētu, labi ekipētu un labi atalgotu armiju. Varbūt ar to atalgojumu un kompensācijām jautājums bija daudzmaz atrisināts, taču ar to pārējo nē.
Tāpat ir redzams, ka apgalvojums par pienācīgu finansējumu ne vienmēr ir pareizs. Aizsardzības budžets pēc NATO rekomendācijām Latvijai varbūt arī tika turēts slaveno 2% robežās, taču ar dažādu administratīvu viltību palīdzību tas īsti neatspoguļo patieso izlietojumu. Zem šiem 2% tika pabāzts gan citu iestāžu budžets, gan funkcijas, kuras ar aizsardzību tomēr ir visai tālas.
Ja Latviju "negaidīti" nebūtu pārsteigusi tik ilgi piesauktā krīze, Aizsardzības budžets būtu audzis vēl. Uz 2009. gadu aizsardzībai tika plānots izlietot 344. miljonus Ls, savukārt 2010. gadā aizsardzībai atvēlētie līdzekļi jau pietuvotos ceturtam simtam, sasniedzot 383 miljonus Ls. Un nav šaubu, no šīs naudas atkal taptu jaunas basketbola zāles, tiktu celtas dzīvojamās mājas un bērnudārzi NBS dienošo vajadzībām, nauda dāsni tecētu dažādu aģentūru vajadzībām. Atkal tiktu drukāti krāsaini reklāmas plakāti, uzlīmes, penāļi un zīmuļi ar aicinājumu izvēlēties profesionālā karavīra karjeru. Atkal sāktu izvest jaunas reformas, lai vienu mācību centru pārveidotu par otru mācību centru un otrādi. Tam atkal vajadzētu daudz naudas. Jo mainītos zīmogi, karogi, uzšuves un veidlapu dizains. Un gan jau atkal uzrastos kāds diletants, kas gribētu taisīt kavalērijas godasardzi.
Bet kas no tā visa pienāktos Latvijas un sabiedrības drošībai? Vai, pasarg Dievs, ja notiks vēl kāda kuģa avārija, Gaisa spēki un Jūras spēki spēs izglābt slīkstošos? Vai tiks izveidoti sen lolotie kājnieku bataljoni, lai beidzot NBS būtu nokomplektēta Kājnieku brigāde? Vai tiktu vismaz uzsākta Sauszemes spēku mehanizācija ar bruņutehniku, lai mūsu karavīri zem lodēm nebraukātu ar brezentu klātos džipos? Vai beidzot tiktu sākta Zemessardzes pienācīga apgāde? Vai Jaunsardzes jauniešiem beidzot tiktu izdotas formas, par kurām bērni tik ļoti sapņojuši, līdz izauguši un jaunsardzē vairs tiem nav vietas? Baidos, ka nē...

Papildus:
Nepilnības Latvijas bruņoto spēku attīstībā- http://militarisms.blogspot.com/2009/01/nepilnbas-latvijas-bruoto-spku-attstb.html
Mūsdienu Latvijas kara flote- http://www.aigarsprusis.lv/2008/05/msdienu-latvijas-kara-flote.html
Aizsardzības ministrijas 2008.gada budžeta paskaidrojuma raksts- http://www.mod.gov.lv/upload/budz_2008.pdf

Pie saknēm atrgiežoties

Mazliet pārdomājot, nolēmu, ka latvietim ir jābūt latviskam arī interneta vidē. Tādēļ nekādu .com vai .org, turpmāk mani atradīsiet adresē www.aigarsprusis.lv. Bez tam grūtos laikos ar abonēšanas maksu jāatbalsta vietējais NIC serviss!

Iepriekšējā bezmaksas adrese, protams, paliek spēkā.

Labākā dzīvesvieta krieviem

Portālā "Apollo" 2. novembrī izlasīju kādus zelta vārdus, kas nākuši no Igaunijas prezidenta Tomasa Hendrika Ilvesa mutes: Igaunija un Latvija ir labākā vieta, kur pašlaik dzīvot krieviem. Un patiesi, manas domas- gan Latvijā, gan arī Igaunijā ir skolas, kurās bezmaksas iespējams apgūt krievu valodu, kā arī šajās valstīs ir preses un likuma brīvība, ko krievu kopiena steidz izmantot pilnā apjomā. Krievijā tādas iespējas vairs pat nav pašiem krieviem, nerunājot par minoritātēm. Latvijā un Igaunijā ir iespējams izbaudīt demokrātijas un brīvības augļus, kādus citās bijušās padomijas zemēs, ieskaitot pašu krievzemi jau sen aizmirsuši (iemērs- http://korrespondent.net/russia/634004). Kur vēl var dzīvot, runājot tikai vienā valodā, braši saņemt visus valsts dotos labumus, lai nu kādi viņi būtu, dzīvot absolūti vienlīdzīgi un pat vienlīdzīgāk par iezemiešiem, un pilnīgi atklāti manifestēt savu nepatiku pret šī valstīm? Ik gadu Rīgā 9. maijā redzamas trakas lietas. Tallinā pērn gāja pavisam šerpi. Grūti noticēt, ka kaut ko tādu mēs jebkad redzēsim Braitonbīčā, Astanā, Baku, Turkmenbaši, Telavivā vai Bāden Bādenē. Un ja notiktu, vairāk nekā 100%, ka sekotu asa rīcība līdz pat deportācijai no valsts. Kādi objektīvi argumenti pret Ilvesa pausto?

Neliels brauciens uz Vaiņodi

Vaiņodes pagasts atrodas Kurzemē, Rietumkursas augstienē. Pagasts robežojas ar Liepājas rajona Gramzdas, Priekules un Embūtes pagastiem, kā arī ar Saldus rajona Nīgrandes pagastu. Vaiņodes pagastam ir arī 20 km gara robeža ar Lietuvas republiku. Padomju okupācijas gados Vaiņodē bija liela padomju karaspēka koncentrācija. Principā tas arī atstājis uz šo agrāk skaisto nostūri savu zīmogu. Lieli plašumi ir pamesti, slavenais Vaiņodes lidlauks praktiski sagrauts. Agrāk uz šo miestiņu varēja ērti un bez steigas nokļūt ar vilcienu, tagad nekā. Senos laikos tik dzīvā dzelzsceļa stacija ir pamesta. Vilcieni te vairs nekursē. Varētu likties, ka uz šo Latvijas nomali ved labs autoceļš. Nē. Asfaltēts, tomēr bedrains un baiss. Ko te ļaudīm no citurienes darīt? Šķiet, Latvija aizmirsusi par šo brīnišķo Kurzemes vietiņu. Lai mazliet atsvaidzinātu savas bērnības atmiņas par Vaiņodi, kurā esmu bijis daudz reižu, 2003. gada 3. maijā es devos izbraucienā pa šo leišmales nostūri.

Vaiņodes novērotāji pie paša ciema robežas

Kāds savāds miteklis bijušajā Vaiņodes kara lidlaukā

Agrāk te rēca un ieskrējās kara lidmašīnas. Slavenā Vaiņodes kara lidlauka skrejceļš. Agrāk to bija veseli divi. Vienu paši Liepājas rajona naskie uzņēmēji izvazāja (izvazāja arī vietējie un ne tikai skrejceļu). Otrais vien pa reizei bauda dragreisa dalībniekus, kas dažkārt beidzies traģiski.

Reiz te stāvēja iznīcinātāji un bumbvedētāji. Tagad angāri, kas spēja izturēt par kara satricinājumus, ir pamesti, visu, ko varēja, izlaupīja. Vietējie rokdarbnieki pat izcēluši milzīgos tērauda vārtus, kurus vēra vaļā milzīgi motori.

Varētu šķist, ka tā ir Čečenija pēc kara, taču jūs maldāties. Tā ir Vaiņode. Bijušā militārā lidlauka pilsētiņu tā brālīgi sadalīja apkārtējie iedzīvotāji. To, vai šie dzelzsbetona paneļi un sadauzītie silikāta ķieģeļi viņiem noderēja, nav zināms. Katrā ziņā, aprīnojama rīcība. Kaut vai riska dēļ.

Bijušā garnizona kultūras nama un kinoteātra ēka. Lieki teikt, ka to izlaupīja veiklie rokdarbnieki. Te gan jāsaka, ka ne jau aiz labas dzīves tas noticies. Ja bezdarbs un nabadzība bija visos lauku reģionos, te tas bija šausminošos apmēros.

Dzelzsceļa pārbrauktuve Vaiņodē. Kopš toreizējā satiksmes ministra Viļa Krištopāna "pragmatiskā" lēmuma slēgt dzelzsceļa satiksmi, te viss gājis tikai uz leju. Apliecinājums uz delnas.

Viena Vaiņodes centrālajām ielām. Nezinātājs pat nespētu tās ainavu atšķirt no kādas Krievijas sādžas.

Šajā Sanatorijas ielas namiņā mēdzu vasarās viesoties. Nu tas stāv pamests.

Protams, Vaiņodē ir arī daudz skaista. Taču tās izjūtas es atradu citā apmeklējuma reizē.