Spējas palīdzēt

Trešdien pēc raidījuma "Kas notiek Latvijā?" sajutu aicinājumu nākamajās parlamenta vēlēšanās atdot savu balsi par Einaru Repši. Raidījumā vērotais atkal lika aizdomāties par dažādu Latvijas dienestu stāvokli. Varētu jau apcerēt politiskās norises, taču šoreiz atkal apskatīšu valsts drošības iestāžu dienas un nedienas. Kādēļ? Šodien izlasīju, ka Nacionālie bruņotie spēki pašreizējā budžeta apstākļos neredz nekādas iespējas izpildīt Latvijas Jūras administrācijas zvejas kuģa "Beverīna" un sešu tā apkalpes locekļu bojāejas izmeklēšanas komisijas ieteikumus un Gaisa spēku helikopteru dislokācijas vietas pārcelt tuvāk Latvijas rietumu piekrastes ostām. Atzīšos, šāda nekompetence vai pat atklāta nekaunība mani ļoti pārsteidza. Un ne jau tikai par Gaisa spēkiem vai armiju es domāju. Par Latvijas drošības un aizsardzības spējām kopumā. Lai izprastu kādēļ, pārdomas iztirzāšu.
Sākšu ar to, ka pēc neatkarības atgūšanas Baltijas valstis bija absolūti vienādās starta pozīcijās, ja neskaita Latviju ar kritisko etnisko situāciju uz 1991. gadu ar visām no tā izrietošajām sekām. Jaunās valstis un to armijas tika būvētas no pašiem pamatiem. Atšķirībā no citām PSRS okupētajām valstīm, Baltijas valstīm nepalika ne savu teritoriālo karaspēka vienību, kā tas bija bijušajām sociālistiskā bloka valstīm, piemēram Polijai vai Čehijai. Baltijas valstīm mantojumā no padomju armijas nepalika arī bruņojums kā Gruzijai, Ukrainai vai Baltkrievijai. Pilnīgi viss tika būvēts pēc pašu izpratnes un varēšanas. Kā jau rakstīju agrāk, īpaši par savas valsts aizsardzību ir gādājusi Lietuva, kura pirmās brīvprātīgo vienības izveidoja jau 1990. gadā, kamēr Latvijā vēl notika politiskā žagošanās par valstisko statusu utt. Katras valsts pamatos ir iekšējā drošība un kārtība, kuru pamatā nodrošina policija, savukārt par valsts aizsardzību gādā armija.

1. Policija un kārtība.
Lietuva (arī Igaunija) par vairākiem gadiem arī apsteidza Latviju, uz milicijas bāzes izveidojot savu policiju, kas traģiskajos barikāžu laikos izrādījās liktenīgi. Tiesa gan, kā jau minēju Latvijas etniskais stāvoklis diktēja savu. Atšķirībā no pārējām Baltijas valstīm, Latvijas milicija bija absolūti nelatvisks veidojums. Teju 65% milicijas darbinieku nebija etniskie iedzīvotāji, nerunājot par to, ka lauvas tiesu policistu nemaz nebija Latvijas pilsoņi vēl deviņdesmito gadu vidū. Tādēļ ir viegli izskaidrojams, kāpēc Atmodas laikā bēdīgi slavenais OMON bija tika varens Rīgā, bet Viļņā tikai tāda Rīgas OMON filiāle. Igaunijā šo nezvēru nebija vispār. Līdz ar to jautājums par lojalitāti savai valstij radās reti vai vispār nebija apspriežami. Bet kā tad bija pie mums? Padomju laika transformētais mutants- Valsts policija joprojām nespēj tikt galā ar savu pagātnes nastu. Daudzas policijas amatpersonas nostaļģēja pēc padomju laikiem vai pilnīgi atklāti kaitēja valstij. Bet ko tur brīnīties, ja paša policijas vadība nespēj atteikties no padomju tipa izdienas pakāpēm un grezniem uzplečiem. Pat policijas sistēmas reforma tā pa īstam nekad arī nav notikusi. Tad ko šodien brīnīties, ja starp Baltijas valstīm varam lepoties ar lielāko policiju, kurā ir gan lampasos tērpti ģenerāļi, gan katrā pilsētā pa kādam pulkvedim. Lai nešķistu, ka es vienkārši esmu skeptisks pret policiju, ir jārunā skaitļiem. Un tie atklāj, ka uz 2007. gadu Latvijā ir 435 valsts policistu uz 100 000 iedzīvotājiem (kopumā- 9987) un 1582 pašvaldības policistu, kurus uztur no pašvaldību budžetiem. Jāņem arī vērā iedzīvotāju skaita samazināšanās dinamika, kura tomēr ir negatīva. Tikmēr Igaunijā ir nepilni 3300 policistu. Viens otrs oponēs, ka Igaunija esot mazāka valsts. Jā, bet Somijā ir tikai 7178 policistu. Starp citu, jau 2007. gada audita ziņojumā „Valsts policijas struktūras un štatu funkcionālais audits” konstatēts, ka policistu skaits Latvijā bija un ir stipri virs vidējā Eiropas Savienības līmeņa. Tātad arī maksājam pāri saviem līdzekļiem. Pievērsīšu uzmanību, ka te nav pieminēti citu policejisko struktūru darbinieki (VID Finanšu policija, Drošības policija utt.). Pārsteidzoši, bet Valsts policijai ar to vēl nav gana. Jau rakstīju, ka policijas spēkus gatavojas papildināt ar specvienību "Alfa" katrā pilsētā.
Bet tagad galvenais: vai skaitliski lielā policija ir attaisnojusi savas pastāvēšanas jēgu, vadoties no noziedzības līmeņa, darba efektivitātes vai gluži vienkārši, paskatoties uz kārtību ielās?
Būšu netaisns, ja bez ievērības atstāšu faktus, ka pēdējā gada laikā ir vismaz mēģinājums veikt kaut kādas izmaiņas policijā. Beidzot policija atsakās no sociālistiskā perioda veidojuma- apvienības "Apsardze", kurā tika nodarbināti turpat 700 policistu, kuri nodarbojās ar policijas darba imitēšanu. Pārmaiņas it kā notikušas arī policijas struktūrā. Bet cik efektīvi? Spriežot pēc pašu ierindas policistu teiktā, štatu samazināšana galvenokārt skarot vien "apakšas". Bez darba paliek policisti, kas strādāja uz ielām. Vismaz mūspusē neviens priekšnieks bez darba nav palicis. Te kādi policista secinājumi par policijā notiekošo pēc audita: "[...]Priekšnieku nav kļuvis mazāk — pēc Rīgas reģiona policijas izveidošanas notika priekšnieku rotācija, bet viņu skaits nesamazinājās. Birokrātija policijā patiešām ir liela- lai policists nomainītu formastērpu, tas jāsaskaņo kādās piecās instancēs[...]". Es protams nepretendēju uz absolūtu nekļūdīgumu, taču ir vairāk nekā skaidrs, ka atgriešanās pie prefektūru institūta, dienesta pakāpju atcelšana policijā, atgriežoties pie amatu kārtības, kā tas bija līdz 1940. gadam, likvidētu uzblīdušo valsts policijas kabinetu virsniecību. Policijai ir jābūt augstas raudzes servisa dienestam, kurā jāstrādā cilvēkiem vismaz ar profesionālo augstāko izglītību, kas atbilstu profesijai. Kam seko loģisks secinājums par adekvātu atalgojumu. Esmu pārliecināts, ka Latvijā jābūt policijai, kurā būtu nevis teju 10 000 valsts policistu un vēl pusotrs tūkstotis pašvaldības policistu, bet gan 5000 vienotas policijas policistiem, kuri labi ekipēti un godam apmaksāti speciālisti, kas sīvās konkurences dēļ par kukuļņemšanu vai slinkošanu pat bīsies iedomāties. Nav jādomā jauns divritenis, vienkārši paņemsim labāko, kas ir kaimiņiem- igauņiem vai somiem.

2. Armija un valsts drošība.
Domāju, ka armijas lietās esmu lielākais blogotājs Latvijā (ja kļūdos, palabojiet!). Bet ne par to. Kā jau minēju pašā pārdomu sākumā, NBS publiskajā telpā demonstrē gaužām neveiklu rosīšanos savā atbildības lauciņā. Jāsāk ar to, ka joprojām nav īsti skaidrs, kādu mūsu armiju vēlas redzēt paši par šo nozari atbildīgie. Iespējams, atkal kļūdos, taču rodas iespaids, ka nav pat īstas vīzijas par to, kāda armija Latvijai nepieciešama. Cik ilgi pastāv atjaunotās Latvijas armija, tik ilgi arī notiek reformas un pārmaiņas. Tas gan būtu apsveicami, ja tik tiešām reformas notiktu uz loģiskiem pamatiem, secinot, ka iepriekšējā situācija ir jāmaina. Bet vai tā ir?
Tieši gadu atpakaļ, izlasot par armijas modernizāciju Igaunijā uzrakstīju par militārajām lietām arī Latvijā. Mans subjektīvais secinājums bija un palicis nemainīgs: ''Labākajās Latvijas Aizsardzības ministrijas tradīcijās nav pat nojaušams, vai ir kāda vīzija un plāni par mūsu bruņotajiem spēkiem tuvākā un tālākā nākotnē.'' Kopš pērnā gada oktobra šis tas mainījies. Latvija atteikusies no idiotiskā plāna par līdzekļu piešķiršanu (gandrīz 4 miljoni latu) pievienošanās projektam stratēģisko pārvadājumu C-17 klases lidaparātu iegādei. Faktiski tas būtu līdzfinansējums, lai nopirktu dažas lidmašīnas, kuras līdz Latvijai nonāktu vien retu reizi un arī tad, lai līdz Afganistānai kādu kravu aizvestu. Beidzot arī nākusi "atklāsme", ka Latvijas Jūras spēkiem nevajadzēja 5 mīnu meklēšanas kuģus, bet būtu pieticis ar četriem vai pat trijiem (par to rakstīju jau šā gada 10. jūnijā), bet tur jau mainīt neko vairs nevar. Beidzot Aizsardzības ministrija bija spiesta tikt skaidrībā ar savām aģentūrām, kuru uzdevumi palikuši miglā tīti. Bija sākusies rosība pie daudzo militāro štābu apvienošanas, mazinot kabineta "karotājus". Zinot iepriekšējās desmitgades notikumus, īstas ticības nav.
Ir teiciens, ka ķēde ir tik izturīga, cik stiprs ir tās vājākais posms. Latvijas Gaisa spēki ir Latvijas Nacionālo bruņoto spēku vājākais posms. Vismaz pagaidām. Tādēļ vairāk par to.
Visticamāk, ka Gaisa spēkos dienē zinoši un labi karavīri. Visticamāk, ka vairums šo cilvēku par Gaisa spēkiem zin daudz, daudz vairāk nekā es. Taču man kā malā stāvētājam ir acīmredzami, ka šis spēka veids mūsu bruņotajos spēkos ir attīstījies pagalam aplami. Atšķirībā no Lietuvas, kuras Gaisa spēki tik tiešām ir īsts bruņoto spēku lepnums, mūsu Gaisa spēki labākajā gadījumā izskatās pēc medikoptera posteņa, kuru vienīgais uzdevums ir transportēt slimniekus. Tos pašus darbus nesen pasākuši veikt arī Robežsardzes lidotāji ar saviem helikopteriem (starp citu, šie nav vienīgie pienākumi, kas tiek dublēti ar NBS). Cilvēku glābšana ir svēts pienākums un varam priecāties, ka militārie helikopteri tam lieti noder. Taču rodas objektīvs skeptiķa jautājums: varbūt lētāk ir nopirkt vienu ''medikopteru'', kādu to redzējām slavenajā vācu seriālā, kas nodarbotos ar cilvēku glābšanu? Ja nē, tad kā lai izskaidro gadiem ilgo muļļāšanos ar nopietnu Gaisa spēku kaujas spēju celšanu (atcerēsimies mūsu bezcerīgo paļaušanos uz NATO lidmašīnām, kad virs Latvijas lidoja Krievijas spiegu lidmašīnas)? Teorētiski, aplūkojot iepriekšējo gadu budžeta izdevumus, redzams, ka no Latvijas Aizsardzības budžeta 305 miljoniem Ls uz 2008. gadu, 9 miljoni latu tika novirzīti Gaisa spēkiem. Gadu iepriekš- 10 miljonu Ls. Saplusojot vairākus gadus kopā, izskatās iespaidīgi. Taču nekā. Vairums no šīs naudas aizgājis pretgaisa aizsardzības sistēma iegādes turpināšanai un Gaisa spēku militārās bāzes izveidošanai Lielvārdē. Tātad nav jābrīnās, ka Gaisa spēku spēkos nav nekas vairāk, kā tikai aizvest no punkta A uz punktu B slimniekus, tādējādi pildot avio hospitāļa uzdevumus. Bet, kad notiek kas nopietnāks, kā tas bija "Beverīnas" gadījumā, čiks vien sanāca. Tikmēr mūsu kaimiņi saviem Gaisa spēkiem izvirzījuši citas prioritātes. Par to liecina katras valsts atšķirīgais avioparks. Arī Lietuvā Gaisa spēki nodarbojas ar cilvēku glābšanu. 24 stundu kaujas gatavībā Lietuvai atrodas vismaz divi glābšanas helikopteri Mi-8. Taču atšķirībā no Latvijas, Lietuva jau deviņdesmito gadu pirmajā pusē skaidri noteica savas prioritātes, pirmkārt pašu spēkiem sagatavot militāros lidotājus. Lai to veiktu, deviņdesmito gadu pirmajā pusē Lietuva iegādātās sešas bijušās Čehoslovākijas ražojuma reaktīvās lidmašīnas- L-39, kas visus šos gadus tika aktīvi ekspluatētas. 2007. gadā divas L-39ZA Rumānijā tika modernizētas, bet divas L-39C lidojuma gaitas beigušas. Lietuvas puse pirms globālās ekonomiskās krīzes jau bija sākusi pārrunas ar Čehiju par iespējām lidmašīnas L- 39C nomainīt ar jauno prototipu Aero L-159 Alca. Nav šaubu, agri vai vēlu lietuvieši to paveiks. Atšķirībā no Latvijas Gaisa spēkiem, Lietuvas kolēģiem jau pirmajos neatkarības gados izdevās iegūt trīs AN- 26 lidmašīnas (tādas pašas lidmašīnas no toreizējās Latvijas nacionālās aviokompānijas "Latavio" bija nolemts nodot arī mūsu Gaisa spēkiem, taču tas nenotika), ar kurām uz misijām tika transportēti Lietuvas karavīri, kamēr Latvijas Gaisa spēku mugurkaulu joprojām veido viena vienīga lidmašīna L-410. Tā kā Lietuva skaidri deklarējusi savas armijas aeromobilitātes spēju paaugstināšanu, visas trīs AN-26 tika nomainītas ar modernajām Alenia Aeronautica C-27J Spartan. Līdz ar to ir noslēdzies viens no lielākajiem Lietuvas Gaisa spēku modernizācijas plāniem.
Atšķirībā no Latvijas un Lietuvas, Igaunijā ar glābšanas darbiem nodarbojas robežsardzes dienests. Līdz ar to Igaunijas Gaisa spēkiem par slimnieku transportēšanu nav jādomā. Igaunijas Gaisa spēki pēdējos gados sākuši realizēt savu kaujas pilotu apmācību. Lai to veiktu pērn arī Igaunija izvēlējās savus Gaisa spēkus stiprināt ar Čehu reaktīvo lidmašīnu L-39C. Tiesa, viegli neklājas arī igauņiem, tādēļ tika izvēlēta divu šo lidmašīnu īrēšana.

3. Secinājumi.
Kā jau minēju iepriekš, Latvijai tik tiešām nav klājies viegli. Visi dienesti radīti teju klajā laukā. Bieži pieļautas kļūdas, bet bieži veiktas atklātas ļaunprātības. Jaunās valstīs tas nav retums, taču vienmēr gribas prasīt: kādēļ viss sliktais, kas vien var notikt, notiek tieši ar Latviju? Kādēļ visas kļūdas tiek pieļautas tieši te? Kādēļ valsts tik bieži radusi paļauties uz varbūtību, ka viss nokārtosies? Bieži vien valsts rīkojusies tik aplami, ka esam radījuši par sevi pilnīgi nenormālu iespaidu. Atcerēsimies, cik bieži par Aizsardzības ministriem tikuši iecelti neprašas, klauni vai pat atklāti praktizējoši idioti. Vai tiešām Latvijā trūkst gudru cilvēku, kas vismaz apmēram nojauš kādēļ ir armija?
Ja reiz līdz Lietuvas Gaisa spēkiem vairs neaizsniegties, varbūt šodienas krīzes apstākļos Latvijas Gaisa spēkiem vajadzētu padomāt vismaz par lidmašīnu īrēšanu kā Igaunijai, zinot, ka desmitiem miljonu jaunu iegādei vēl ilgi nebūs? Varbūt Latvijai būtu jādomā par iespējām glābšanas darbus uzticēt Robežsardzes aviācijai, zinot, ka Iekšlietu ministrija jau tagad nodarbojas ar glābšanas darbiem? Vai tā nav bēgšana no atbildības, publiski paziņojot par NBS arī trūkstot pilotu, kuri varētu pacelties gaisā ar helikopteru sarežģītākos laika apstākļos ar speciālu aprīkojumu (nesen pat esot bijis gadījums, kad atteikta palīdzība šāda pilota trūkuma dēļ). Ja Gaisa spēki savus pamatuzdevumus nespēja veikt, kad valsts aizsardzības budžets bija 305 miljonu Ls, par kādiem Gaisa spēkiem mēs vispār varam runāt šodien vai rīt? Bez tam, kādēļ Lietuva, kuras aizsardzības budžets iepriekšējos gados ir bijis ļoti līdzīgs Latvijas aizsardzības budžetam, ir spējusi ne tikai nodrošināt savu militāro dienestu funkciju izpildi, bet arī veikusi vērienīgu bruņoto spēku modernizāciju? Vai tik skaļi izslavētā Latvijas armijas profesionalizācija un apgādāšana ar jauniem ''unikāliem'' formas tērpiem nav bijusi Pirra uzvara, slavējot NBS izcilo apgādi un straujo attīstību? Jā, laikam lietuviešiem frencīši tie paši vecie, taču viņu bruņotie spēki pagaidām ir vairījušies atzīt, ka nespēj izpildīt savus uzdevumus. Un neticu, ka kritika algu samazinājuma virzienā šoreiz derēs. Tā jau ir pērkamu algotņu valoda.

Brīvdienās redzētais

Liepājā Jūras svētki ar semītiskām noskaņām- vēderdejas, paklāji un austrumu mūzika.

Brīvdienas pavadītas godam. Arī notikumi visapkārt visai interesanti. Piemēram, kaimiņvalsts prezidents Aleksandrs Lukašenko intervijā austriešu avīzei ''Die Presse'' darījis zināmu, ka palīdzību, ko Rietumvalstis šajā krīzē sniedz Baltkrievijai, tiek augsti novērtēta un nekad netiks aizmirsta. Pretēji notikšot ar Krieviju, kas solīja dāsnu palīdzību, bet piemānīja. Visticamāk, ka Lukašenko pozīcija signalizē: Baltkrievija ir gatava integrācijai Eiropā, atsakoties no Kremļa suteneriem.
Šajās dienās mūsu Dienvidu kaimiņzeme Lietuva jaunās prezidentes rokās. Amatā stāšanās ceremonija lietuviešiem sanākusi ļoti grezna. To var apskatīt te: http://tv.delfi.lt/video/3eDYKbsa/. Neskatoties uz tādām pašām ekonomiskajām ziepēm kā mums, leiši nacionālo lepnuma garu uztur godam. Varbūt arī mums vajadzētu mazāk čīkstēšanas un vairāk priecīgu ziņu?
Bet pats esmu gandarīts par skaisto laiku Jūras svētkos. Liepājā svētki bija ļoti apmeklēti. Sabiedrība draudzīga, smaidoša. Vakarā klausījāmies "Credo". Vienīgais, kas sarūgtināja, kādēļ nekas neliecināja, ka ir jūras svētki? Bija viss- vēderdejas, klauni un akrobāti. Tikai ne tradicionālo zvejnieku un jūras svētku noskaņas. Varbūt esmu pārlieku vecmodīgs.
Te var apskatīt manas bildes no Jūras svētkiem Liepājā: http://fotografesana.lv/2009/07/11/juras-svetki-liepaja/.

Lieliska iniciatīva

''Dienas'' portālā izlasīju, ka izdevniecība "Santa" uzsākusi akciju “Sasildīsim Latviju!”. No pirmā acu uzmetiena varbūt ir grūti noprast, kas tā par akciju: atkal naudas vākšana kādiem grūtdieņiem vai patriotisko jūtu celšana. Izrādās iniciatīvas pamatā ir ekonomistu un politiķu aprindās triviāli sen novazātais termins "ekonomikas sildīšana". Akcijā Latvijas iedzīvotāji tiek aicināti pielikt savu roku Latvijas ekonomikas sildīšanā, izvēloties Latvijas preces un pakalpojumus. Akcijas laikā 19 žurnālos tiks stāstīts par Latvijā ražotājiem produktiem, latviešu un ārvalstu uzņēmējiem.
Bet dažs eksperts pavisam atšķirīgi vērtē šādu atbalstu Latvijas ekonomikai. Piemēram, Ārvalstu investoru padomes vadītājs Latvijā Andris Lauciņš "Dienai" izteicies, ka jebkādas protekcionisma izpausmes neveicina ekonomikas attīstību, īpaši krīzes apstākļos, un tas krīzi tikai padziļina. Viņaprāt mēs jau tagad esam maksimāli protekcionisti, Latvijā jau tagad ir viens no augstākajiem procentiem vietējo ražojumu izmantošanā pārējo Eiropas Savienības valstu vidū. Vai tā ir taisnība? Nedomāju gan. Pietiek aizklimt līdz tai pašai Lietuvai un paskatīties turienes veikalu sortimentu. Labākajā gadījumā veikalu plauktos zem "Karūnas" plauktiem mētāsies dažas "Laimas" asortu kastes un saldētavās labākajā gadījumā būs viena veida "Kārumiņi" oranžajā krāsā. Pretēja aina ir visos Latvijas veikalos, kur leišu produkcija burtiski piegānījusi gluži visas preču nodaļas.
Kāda aina ir pārējā uzņēmējdarbības areālā nemaz nav vērts diskutēt. Tādēļ tie lielie klaigātāji par protekcionisma ļauno būtību varētu izmantot lielisko iespēju paklusēt.

Beidzot viss noliekas pa plauktiem

Reizes simts visiem, kas nepagurdami kurn un lamā Latvijas tagadējo stāvokli, skaidroju, ka nodokļu celšana & algu samazinājums sekos visur. Latvijas ir ķezā, tas ir fakts. Vienu otru bijušo ministru tik tiešām nāktos pie laternas piekārt. Arī tas ir fakts. Taču piemēri ar Lietuvas "fenomenu" bija nevietā. Nav vairs tie laiki, kad uz leišmali pēc desām bija jāskrien, jo vietējās bija jāved uz badīgo Krieviju. Pat bērnam ir skaidrs, ka Lietuva nav tik milzīga ekonomika, lai ar savu "Maximu" paglābtos no tā, kam tagad ejam cauri mēs. Nu tas noticis. Lietuva ceļ i Pievienotās vērtības nodokli, i samazina algas. To pašu dara Igaunija.

To, ka leišos nav viss tik gludi apliecināja tie paši janvāra nemieri, kas pārsviedās no Rīgas uz Viļņu. Bez tam par smago valsts stāvokli liecina arī tas, ka Lietuvas Aizsardzības ministrija ir vērsusies pie profesionālā militārā dienesta karavīriem un citiem aizsardzības jomas darbiniekiem ar lūgumu doties bezalgas atvaļinājumā. Pirms tam algu aizkavēšanos jau piedzīvojuši Lietuvas policisti. Ikviens, iebraucot Lietuvā, var apskatīt, kas tur notiek. Kas Latvijā notika pusgadu atpakaļ, tagad sākas Lietuvā. Totāla neapmierinātība un cemme taču ir visiem, bet ir totāls stulbums pakļauties Kremļa trubadūru demagoģijai un tādēļ sākt lamāt mūsu valsti. Slakteris, Šlesers un Kalvītis vēl nav valsts. Manuprāt ir laba iespēja tautai apvienoties ap jauniem līderiem, piemēram kā prezidents Zatlers un teikt skaļu fui! visiem blēžiem, kas tagad ar lielu sparu gatavojas turpināt plicināt mūsu valsti vēl tālāk. Valdis Zatlers atšķirībā no raganas ir ļoti uzskatāmi apliecinājis, ka cilvēku nīšana un iedomība viņam ir sveša. Krīzes brīžos prezidents nudien ir spējis parādīt tādu stāju, kādu citi valsts maizē sēdošie nav spējuši.

P.S. Te var apskatīt manas bildes no 18. jūnija manifestācijas Liepājā: http://www.poga.lv/photos/aigarsp/sets/set:33161/

Leišmales apceļošana

Pārsteidza, ka leišos bija krietns skaits zirgu. Daudzi pajūgos. Diemžēl, pie mums to tik pat kā nav.

23. maijā veicām nelielu leišmales apceļošanu. Ceļš no Liepājas veda cauri Priekulei un Gramzdai uz Skodu Lietuvā. Cauri Skodai devāmies uz Mažeķiem, tad līdz Ventai un Papilei. Godīgi sakot, nemaz nezināju, ka mūsu Ventas upe sākas tik tālu. Un, ka Ventas vārdu nes ciemats Lietuvā. Ventas baseina apkārtne Lietuvā ir ļoti gleznaina. Baznīcu silueti, pakalni, lauki. Visbeidzot Lietuvas Žemaitija pārsteidza ar daudzām vēsturiskām baznīcām un kapiem. Ierastā leišu krāsainuma vietā gluži ziemeļnieciskas ainas. Laukos netrūkst Latvijai raksturīgo viensētu. Arī pašas mājas vairāk atgādina namiņus Kuldīgā vai Aizputē.
Ak jā. Ceļi gan tur ir labāki. Pat ļoti dziļos laukos. Tā jau nav, ka visur jaunas šosejas, taču visi ir ērti izbraucami, labas ceļu zīmes, norādes. Daudzviet notiek remontdarbi.

Vairāk bildes te: http://www.poga.lv/photos/aigarsp/sets/set:32775/

Beidzot militārās nedienas skar arī Lietuvu

Ziniet, kad ir grūti atrast ko labu pašmāju politiskajos notikumos, jāpriecājas par citu neveiksmēm. Tā kā esmu tik daudz kritizējis mūsu NBS, tad šoreiz kā nelielu pļauku Lietuvai vēlos ielikt informāciju, ko uzgāju par kaimiņu valsts aizdomīgo darījumu, iepērkot par bargu naudu "Hunt" klases mīnu meklēšanas kuģus saviem Jūras spēkiem. Secinājums pēc 30 aprīļa laikraksta "Respublika" raksta izlasīšanas, ka viņējie mīnu traleri izrādās ir pagalam aizdomīgi un varen dārgi, salīdzinot ar mūsējiem "Alkmaar" klases kuģiem. Īsti gan nezinu, cik Lietuvas medijos rakstītais ir patiesība, taču pat virsēji pārskatot Latvijas un Lietuvas mīnu meklēšanas kuģu tehniskos parametrus un izmaksas, top redzams, ka mūsu bračkām notikusi kāda militāra rakstura dižķibele....

Raksta skanējumu ieliku te: http://bildites.lv/images/gx9sb877pz9ekqxzdft.jpg

Nīdēšana krīzi pastiprina!

Bieži esmu vērojis un pārliecinos par vismaz dažiem iemesliem, kādēļ mūsu valsts un sabiedrība iepinusies šajās nepatikšanās, par krīzi domājot. Neteiktu, ka turpmāk lietot vārdu salikumu "ekonomiskā krīze" būtu vietā. Manuprāt tā ir sabiedriskās krīzes smagākas klīniskais turpinājums, kam varētu sakot tikai divi rezultāti: šodienas eksistences turpināšanās, kas robežojas ar izzušanu vai nomināla izveseļošanās. Pirmais scenārijs ir sabiedrības galēja degradācija un absolūta pašidentitātes sagrūšana līdz neredzētiem apmēriem, kas novedīs pie pilnīgas valsts pazaudēšanas. Aizvien vairāk sabiedrība paļausies uz politisko pestītāju solījumiem, kam sekos strauja vilšanās, līdz tādu mesiānistu meklējumi beigsies vispār un sabiedrība flegmatiski noskatīsies uz dažādu figurantu rotācijām Ministru kabinetā. Tie savukārt, meklējot glābšanas formulu, turpinās eksperimentēt, novedot valsti vēl lielāka sabrukuma priekšā.
Tikai tad, ja notiks otrais scenārijs un sekos lēns, bet smags ārstēšanās process, valsts atjaunosies. Bet kā tas var notikt, ja sabiedrība, kurai beidzot atkal ir dota iespēja izvēlēties valsts priekšstāvjus, turpina rīkoties pagalam aplami?

Vainīgi ir "viņi"!
Esmu izbrīnīts, kad joprojām dzirdu ļaužu paustās idiomas par šo krīzi. Piemēram, joprojām ir aktuāls viedoklis, ka pie visa vainīgi ir tie tur- ''viņi''. Visbiežāk jēdziens ''viņi'' ir tie, kas ieņēmuši augstus amatus un ko sabiedrība visbiežāk redz televizoros. Reizē ir jāredz dīvaina reakcija, kad tiek jautāts: kam jūs uzticējāt savu mandātu valsts pārvaldīšanai, proti, par ko vēlējāt? Līdz šim kaut kā netika manīts, ka iepriekšējās vēlēšanās vairums savā izvēlē vadītos no loģiskiem spriedumiem vai uzmanīgas programmu studēšanas. Izvēle allaž bijusi vienkārša: tam skaista frizūra, noteikti ļoti gudrs, tas ļoti bagāts, vairāk jau nezagšot, bet tas tur bijis vienmēr, neko labāku jau neatradīsim. Liela daļa vispār vadās no pirmsvēlēšanu reklāmām un savos spriedumos maz atšķiras no bērna. Spriediet paši, kas no šādas izvēles ir sanācis un kur esam. Sanāk, ka tie "viņi" regulāri pirms katrām vēlēšanām ir bijuši diezgan patīkami zēni, ko pilnvarojām mūsu kuģi politikas okeānos vest, bet kad jautrie zēni un dāmas vēlētāju atbalstīti stūrē uz pilnu klapi, kur uzskata par vajadzīgu, bļaujam atlaist Saeimu!

Latvijas grūtības ir jāmeklē arī citviet
Kad tiek runāts par politiskā klimata veselīgumu Latvijā, daudzi par piemēru steidz ņemt mūsu kaimiņvalstis. Piemēram, Lietuvu, kurā it kā viss esot labākajā kārtībā, kam piekrist, protams, nevarētu. Taču, kad tiek salīdzināta Latvija ar Lietuvu, es vienmēr atgādinu: Latviju drīzāk ir jāsalīdzina ar citu valsti, piemēram, bijušo Dienvidslāvijas republiku Bosniju un Hercogovinu. Kādēļ? Lūk, daži piemēri: Lietuvā etnisko pamatiedzīvotāju ir aptuveni 84%. Otra lielākā minoritāte ir poļi, kuru Lietuvā ir gandrīz 7%. Krievu Lietuvā ir 6%, kuriem alternatīvas informācijas telpas nemaz nav.
Kāda aina ir Latvijā? Latvijā etnisko pamatiedzīvotāju skaits ir 59%. Otras lielākā minoritāte ir krievi- gandrīz 30%. Nākamā lielākā minoritāte ir baltkrievi, kuri lielākoties tiek identificēti kā "krievvalodīgie"- gandrīz 4% (arī salīdzinājumi ar Igauniju nebūs vietā, jo tur etniskais sastāvs arī ir atšķirīgs: Igaunijas etniskie pamatiedzīvotāji gandrīz 70%, krievi- 25%, bet nākamā lielākā etniskā minoritāte Igaunijā ir ukraiņi- 2%). Kā zināms, trešdaļa Latvijas iedzīvotāju savu pasaules skatījumu atrod citos informatīvajos apvāršņos, kuru galvenais diriģents ir no citas valsts. Un ko tas nodara mums un kāda ir atšķirība starp Lietuvu, un Latviju? Lūk, daži piemēri:

1) Lietuvā atšķirībā no Latvijas nav tik polarizēta etniskā politika, kuras sākums meklējams laikā, kad Latvija atguva neatkarību. Lietuvā tādu "krievu" vai "lietuviešu" partiju nepastāv. Ir kreisas, centriskas vai labējas partijas. Visas dažādās simbiozēs, kas nozīmē, ka Lietuvas pilsonis ir tiesīgs izlemt, kādā virzienā valsts varētu doties. Latvijā turpretī nav tradicionālā politiskā dalījuma: kreisie, centristi un labējie. Ja pēdējo lomu ilgus gadus centās spēlēt TB/LNNK, tad faktiski šīs partijas ''labējums'' izpaudās vien priekšvēlēšanu populismā, nevis politiskajā darbībā, nemaz nerunājot par ekonomiku. Tādēļ praktiski visas tā sauktās "latviešu" partijas sevi vairāk vai mazāk apzīmēja kā labējas partijas. Lielākai ticamībai dažas pielika birkas- labējas konservatīvi vai labējas centriski. Turpretī tradicionālās kreisās politikas, par kādu Eiropā tiek uzskatīti dažādi sociāldemokrātiskie virzieni, Latvijā praktiski nav. Par kreisajiem Latvijā kopš deviņdesmito gadu sākuma, pateicoties spēcīgam Krievijas spiedienam un Krievijas specdienestu aģentūras darbam, tiek dēvētas tā sauktās "krievu" partijas ar lielāku vai mazāku pagātnes mantojuma nastu. Tas ir izdevīgi, jo rada mānīgu iespaidu, ka kreisās- "krievu" partijas cīnās par sociālo vienlīdzību, kaut patiesībā tas nekad nav bijis. Politiskā kapitāla audzēšanai Latvijas "kreisie", daudz nedomājot, izmanto ļoti bīstamus paņēmienus, kas skar etniskās attiecības, piemēram, ielu nosaukumiem jābūt divās valodās, skolās jāmācās ne tikai valsts valodā, bet arī krieviski utt. Ir vēl radikālāki šo politisko uzstādījumu saukļi: krievu valoda kā otrā valsts valoda Latvijā vai vēlēšanu tiesības nepilsoņiem. Diemžēl, pretēji veselajam saprātam, pēdējos gados šie aicinājumi nemazinās. Vēl vairāk- kopīgu valodu atradušas absolūti amorfas grupas: gan bijušie komunisti un padomju armijas pensionētās militārpersonas, gan monarhisti, kuri kāro carisma atdzimšanu Krievijā, gan praktizējuši radikāļi, kuru politiskajā kontā ir pat brutāli noziegumi.
Līdz ar to politisko partiju spektra ziņā, Latvijas situācija ir absolūti atšķirīga. Latvijas pilsonim praktiski nemaz nav iespēju izvēlēties savas valsts politiskā vai ekonomiskā virziena kursu. Pirms atdot savu balsi, Latvijas pilsonim ir jāizdara izvēle starp šauri niansētām atšķirībām kā personālijas sarakstā, nevis kopīgu partiju doktrinālo atšķirību. Šī šaurā Krievijas specdienestu katalizētā etniskā polarizācija Latvijas politisko klimatu ir sagandējusi tiktāl, ka bieži vien latviešu vēlētājs spiests izvēlēties "mazāko ļaunumu"- balsot par pašu blēdi vai par politiķi, kurš Latviju aizvedīs Krievijas apskāvienos.

2) Lietuvai nav tiešo robežu ar Krieviju, ja neskaita nelielo Kaļiņingradas anklāvu. Tādēļ praktiski nekontrolējamas saiknes starp Lietuvu un Krieviju nepastāv. Latvijai un Igaunijai šīs robežas ir un šādu robežu esamība ir radījusi daudzus nevēlamus precedentus, kas norāda, ka Krievija ļaunprātīgi to izmanto, lai realizētu savas intereses kaimiņvalstīs. Tas tiek darīts, gan atbalstot vietējās minoritātes prasības (ļoti atgādina notikumus Čehoslovākijas Sudetijā pirms Otrā pasaules kara), gan atklāti raisot etnisko spriedzi, tostarp eksportējot uz Baltijas valstīm propagandas filmas. Un ne jau Latvijā vien.
Kamēr Latvijā starp 16. martu un 9. maiju notiek ideoloģiskais karš, kurā Kremļa lobētā puse nekaunas izmantot klaji nekaunīgus paņēmienus, Lietuvā tas vēl nekad nav piedzīvots. Līdz ar to 9. maijs Lietuvā nenozīmē neko daudz vairāk kā vien cilvēku vēlēšanos aiziet uz kapiem un mierīgi pieminēt kritušos. Latvija šajās dienās turpretī dzīvo barikāžu laikam tuvam stāvoklī.

3) Lietuvas ekonomika nav tik etniski polarizēta kā Latvijā. Līdz ar to Latvijā ir radusies tāda bīstama parādība kā sev vēlama etniska politiskā spēkā finansēšana. Atcerēsimies nemierus izglītības sakarā, kad savu lomu spēlēja bēdīgi slavenās bankas īpašnieks, kuru tagad mēs visi solidāri glābjam uz saviem pleciem.
Bez tam nav taču noslēpums, ka ir atsevišķas nozares, kuras vistiešākajā nozīmē ir atkarīgas no Krievijas labvēlības. Lai panāktu sev labvēlīgas nostādnes vai toni, Krievijas puse nekad nav vairījusies izmantot gan draudus, gan pielabināšanās taktiku.

Un tie ir tikai daži piemēri, kas mūsu valsti ilgus gadus atdala no robežšķirtnes uz labāku dzīvi.

Sabiedrība pazaudējusi atmiņu
Nesen nācās dzirdēt sarunu, kurā Ivaram Godmanim pārmeta Latvijas divkārtēju izputināšanu. Godmanim noteikti būtu daudz ko pastāstīt un diez vai viņš izticis bez kļūdām, taču ikreiz, dzirdot sarunu par stāvokli Latvijas ekonomikā 1990. - 1992. gadā, ir jāsastopas ar absolūti nekompetenci. Piemēram, Latvijas toreizējai valdībai tiek piesaukta Latvijas rūpniecības un lauksaimniecības sagraušana. Daudzi šos terminu- "rūpniecības sagraušana" lieto kā abstrakciju un pat neiedomājas, ko nozīmē sociālistiskā plāna ekonomika un ko nozīmē šodienas ekonomika. Zem šī abstrakcija jēdziena pat netiek pieļauts, ka tirgus ekonomikā ražošana var pastāvēt vien tad, ja ir pieprasījums.
Ko tur liegties, tika pieļautas daudzas un sen zināmas kļūdas. Taču apgalvojumi par Latvijas rūpniecības gigantiem VEF, Straume, RAF utt. visbiežāk ir bērnišķi nekā racionāli, kas lej ūdeni uz Kremļa propagandas dzirnavām. Pirmkārt, līdz pat 1991. gada nogalei lielākā daļa lielo rūpnīcu bija vissavienības nozīmes uzņēmumi. Vairums šo uzņēmumu vadītāju bija Latvijas neatkarībai pretēji noskaņoti cilvēki, kuri nealka pārkārtot ražotnes jaunām prasībām. Otrkārt, visas saražotās produkcijas vairums tika sūtīts prom uz citām PSRS daļām, bet pēc PSRS sabrukuma Krievija politisku apsvērumu dēļ pēc draudzības ar Latviju nav tiekusies. Citas bijušās PSRS republikas bija vēl nabadzīgākas un ražot produkciju, ko kādam nogādāt uz ilglaicīgu parādu, kad plašā areālā plosijās milzīga inflācija un naudas maiņas vilnis, bija neiespējami. Treškārt, tie, kas apzinātā vecumā piedzīvojuši šos "brīnišķos" padomju gadus, diez vai jebkad spēs apgalvot, ka RAF mikroautobuss varēja turpināt nest slavu Jelgavai, nemaz nerunājot, ka tas nekad nepārdzīvotu šodienas ekonomisko lejupslīdi, kas liek sabrukt pat ASV autogigantiem (kāds tur RAF, ja Crysler nevar izķepuroties?). Ja padomju atomašīnas ar kaut ko bija slavenas, tad tikai ar to, ka pēc jaunas mašīnas iegādes tā bija pilnībā jāizjauc un jāsaliek kopā pa otram lāgam. RAF produkta kvalitāte bija vēl šausmīgāka. Un nodarboties ar demagoģiju, ka RAF kādreiz varēja kļūt par konkurentu VW vai Ford mikroautobusiem, ir pilnīgi nevietā. Pat Gaz mikroautobusi, ko Krievijā sāka būvēt deviņdesmito gadu nogalē un tika atzīti par labākiem nekā RAF, izrādījušies tik slikti, ka braukšanu ar tiem šoferi uzskatīja par lāstu. Kādas perspektīvas nākotnē varēja solīt RAF? Atjaunot eksportu uz Kubu, lai pretīm saņemtu jēlcukuru vai uz Angolu pretī nesaņemot vispār neko, kā to jau reiz darīja? Tieši tādas pašas nedienas piedzīvotu jebkura cita no PSRS mantotā rūpniecība, kura nespētu konkurēt ar analoģisku rūpniecību citās valstīs, ja tajās neinvestētu desmitiem miljardu latu, kuru ne toreiz, ne tagad Latvijai gluži vienkārši nav. Velti gausties par "Straumes" kafijas dzirnaviņu vai mikseru ražošanas pārtraukšanu, ja analoģiski Ķīnas produkti pieejami par daudz zemāku cenu. Grūti noticēt, ka lokālpatriotisms būtu bijis tik liels un visi būtu izvēlējušies vietējo preci.

Varu atgādināt arī kolhozu likvidēšanu un prasīt: kurš no tiem, kas šo grēku piedēvē Godmanim, kolhozā būtu strādājis? Tā kā lauksaimniecība Latvijā bija visprogresīvākā nozare, ''Kolhozu privatizācijas likums'' tika pieņemts jau 1991. gada 21. jūnijā. Kolhoziem bija jāpārtop par paju sabiedrībām. Lielā mērā kolhozu likvidācija gan notika piespiedu kārtā un tika pieļautas kļūdas, piemēram, kolhozu privatizācijas gaitā likums atļāva paju īpašniekiem nošķirt objektu no kopējās mantas, nerēķinoties ar paju sabiedrības interesēm. Taču grūti noliegt, ka vairākums lauku cilvēku bija kā apreibuši no negaidītās izdevības: kolhozus likvidēt, bet mantu– sadalīt. Kad pašiem vajadzēja sākt saimniekot, rēķināt, domāt un meklēt produkcijas noieta tirgu, eiforiju nomainīja skurbulis. Kad 1994. gadā ar likuma labojumiem to gribēja labot, bija par vēlu. Viss bija izvazāts. Tādēļ Godmaņa vainošana ir tikai viena puse, jo radītās paju sabiedrības izjauca paši tās dalībnieki un dinamiskās izmaiņas. Ja iepriekš kolhozi varēja strādāt ar lielu jaudu kaut vai tādēļ, ka viena gada laikā no Latvijas uz Krieviju izveda aptuveni 200 000 tonnu gaļas (pēdējā propagandas filmā tika uzsvērts, ka Krievija barojusi Latviju!). Pēc neatkarības atgūšanas notika tieši tas pats, kas rūpniecībā: dažādu iemeslu dēļ Krievija produkciju vairs neņēma pretī. Paralēli tam bijušajās PSRS republikās plosījās inflācija. Latvijā degvielas un minerālmēslu cenas pieauga 200 reizes, bet elektronerģijas cenas pieauga gandrīz četrus simtus reizes, sagraujot cenu paritāti.

Nost ar nīdēšanu!
Veselais saprāts teiktu, ka grūtie laiki jāpārdzīvo, kopīgi nesot nastu. Taču kā lai to izdara, ja šķiet, ka grūtāk vairs nespēj būt: bezdarbs aug augumā, naudas aizvien mazāk, līdz ar to izsīkst pēdējie uzticības grami politikai un valsts varai. Kā zināms, izvēles jau nav pārlieku lielās. Daudzinātā prombraukšana šodienas notikumu laikā nesola neko labu arī citur. Ar iešanu ielās atsevišķu nozaru intersēs, tiek izdarīts lāča pakalpojumu pašai nozarei, gan citiem. Pedagogi prasot algu nesamazināšanu, neviļus manifestējuši, ka viņu stāvoklis nav tik bezcerīgs kā citiem, piemēram- ugunsdzēsējiem vai bez darba palikušajai celtnieku armijai, izraisījuši diskusiju, kura bija vismazāk vajadzīga. Tagad tiek meklēti ''liekēži'' ar lielāku atalgojumu starp valsts kalpotājiem, pedagogiem, mediķiem, karavīriem un policistiem, aizmirstot pašu galveno: visi ir vajadzīgi, visiem jāsaņem pēc nopelniem. Tikai ko darīt tiem, aiz kuru mugurām nav visvarenās nozares arodbiedrības? Piemēram, izverdzinātam pārdevējam vai rūpnīcas strādniekam?
Izmantojot smagos laikus, nesnauž arī tie, kas vēlas aktivizēt savu postošo nodarbi. Visticamāk, ka krīzes iespaidā aizvien agresīvāk uzvedīsies tā sauktā piektā kolonna, meklējot visu labo Krievijā, bet slikto- tikai Latvijā. To jau esam piedzīvojuši un ik dienas redzam joprojām. Šķiet arī pašas Latvijas varas gaiteņos izzudis līdz pērnā gada 18. novembrim tik pozitīvi kultivētā Latvijas lepnuma iecere. Bet tieši tagad būtu īstā reize, kad vismaz ar sīkumiņu vajadzētu stiprināt sabiedrību. Sāksim ar Latvijas karodziņa pielikšanu pie mašīnas vai mājas balkona. Kā citas tautas un valstis grūtos brīžos!

Latvijas un Lietuvas bruņoto spēku salīdzinājums

Diezgan bieži dzirdēts viedoklis, ka Lietuvas armija esot spēcīgākā armija Baltijas valstīs. Vēl vairāk, lietuvieši varot lepoties ar vienu no labākajām armijām Austrumeiropā, kamēr Latvijas Aizsardzības ministrijas vadība bijusi spiesta atzīt, ka mums vēl esot jāpanāk gan Lietuvas, gan Igaunijas bruņoto spēku kaujas spējas. Tādēļ vēlējos apskatīt skaitļos, kādas izskatās Latvijas un Lietuvas armijas.

Lietuvas Aizsardzības budžets un armijas lielums

Uz 2008. gadu Lietuvas Republikas Aizsardzības budžets bija 1, 3 miljardi litu, kas ir aptuveni 285 miljoni latu. Lietuvas bruņoto spēku personālsastāvs ir aptuveni 15 500 cilvēku. No tiem Sauszemes spēkus veido aptuveni 5800 cilvēku, Gaisa spēkos ir aptuveni 1000 cilvēku, bet Jūras spēkos ap 700 cilvēku. Lietuvas Brīvprātīgo aizsardzības spēkos (zemessardzē) ir aptuveni 4300 cilvēku. Pārējā armijas daļa ir militārā policija, loģistikas vienības, mācību centri u.c.

Latvijas Aizsardzības budžets un bruņoto spēku lielums

Uz 2008. gadu Latvijas Aizsardzības budžets bija 305 miljoni . No AM budžeta naudas vairāk nekā 4 miljoni Ls tiek Satversmes Aizsardzības biroja (SAB) vajadzībām, savukārt 3 miljoni Ls tiek Latvijas Bankas Aizsardzības pārvaldei. Gandrīz 20 miljonu Ls tiek piešķirti Robežsardzei. Saliekot kopā šos izdevumus ar armiju nesaistītos izdevumus, sanāk, ka Aizsardzības ministrijas rīcībā, lai uzturētu armiju nonāk aptuveni 278 miljoni Ls. Gandrīz tik pat, cik Lietuvā. Pētot skaitļus, izskatās, ka Latvijas Nacionālo Bruņoto spēku personālsastāvs ir aptuveni tāds pats kā Lietuvai- vairāk nekā 15 000 cilvēku. No NBS kopējā skaita Sauszemes spēkus veido aptuveni 950 cilvēku. Gaisa spēkos ir aptuveni 290 cilvēku, savukārt Jūras spēkos nepilni 600 cilvēki(uz 2008. gada 1. janvāri JS dienēja 551 cilvēks). Latvijas Zemessardzē ir aptuveni 11 000 cilvēku. Taču mazliet iedziļinoties, redzams, ka aina ir pavisam cita.

Latvijas Nacionālo Bruņoto spēku struktūra uz 2007. gada nogali (var apskatīt pilnā izmērā, nospiežot uz attēla). Redzams, ka NBS lielākā daļa faktiski nav kaujas spējīgas vienības.

Lietuvas Bruņoto spēku struktūra (var apskatīt pilnā izmērā, nospiežot uz attēla). Kaujas spējīgo vienību skaits, salīdzinot ar Latvijas NBS, ir daudz lielāks.

Gaisa spēki

Uz 2008. gadu Gaisa spēku vajadzībām tika plānoti vairāk nekā 9 miljoni latu (2007. gadā Gaisa spēkiem tika piešķirti 10 miljoni Ls). Te varētu šķist, ka ar budžetu Gaisa spēkiem ir lieliskā kārtībā. Ka kaujas aviācija ir nopietna padarīšana, tādēļ 290 cilvēku lielam Latvijas Gaisa spēku kolektīvam plānotie deviņi miljoni Ls izskatās fantastiski pienācīga summa. Aplūkojot publiski pieeajmo budžeta plānojumu, redzams, ka lauvas tiesa no Gaisa spēku vajadzībām domāto līdzekļu aizies Pretgaisa aizsardzības sistēma iegādes turpināšanai, Gaisa spēku militārās bāzes izveidošanai Lielvārdē u.c. Te neko pārmest nevarētu, jo bez pienācīgas bāzes pat pasaules modernākajai kaujas tehnikai nebūs nozīmes. Taču bēdīgi slavenie notikumi 2008. gada nogalē ar zvejas kuģa nogrimšanu, kārtējo reizi apliecināja, ka pašas modernākās aviācijas bāzes neko nedos, ja nebūs labu pilotu un nepieciešamā tehnika. Tātad, kaut kas nav bijis pareizi izplānots, nav izprasts samērību princips. Ar četriem transporta helikopteriem Mi- 8 un vienu transporta lidmašīnu L- 410 mūsu Gaisa spēki tomēr nespēj pildīt savus uzdevumus. Un ko dotu lielāks lidmašīnu skaits, ja pēc "Beverīnas" traģēdijas noskaidrojās, ka ar glābšanas darbiem varēja nodarboties vien 3 Gaisa spēku piloti, no kuriem liktenīgajā naktī neviens nebija kaujas gatavībā?
Laikā, kad visi to vien dzird vārdus "krīze, naudas samazināšana, līdzekļu trūkums utt.", rodas jautājums: kā ar līdzekļu optimizēšanu? Kur loģika no Aizsardzībai paredzētā budžeta teju 20 miljonus latu dod Iekšlietu ministrijas pakļautība esošai Robežsardzei, kurai ir savs aviācijas dienests, kamēr armijai, kas SAR ietvaros nodarbojas ar glābšanas darbiem, bija jāatliek 4 jaunu helikopteru iepirkšana?

Baltijas valstu Gaisa spēku tehniskā nodrošinājuma salīdzinājums uz 2008. gadu

Jūras spēki

Latvija ir jūras valsts, kurai nepieciešami kaujas spējīgi, mobili un moderni Jūras spēki. Tādēļ kāds tur brīnums, ka uz 2008. gadu Jūras spēku vajadzībām tika plānoti vairāk nekā 17 miljoni latu (2007. gadā 20 miljoni Ls)? No šīs iespaidīgas summas ir jāturpina mīnu kuģu iepirkšana (gandrīz 6 miljoni Ls 2008. gadam) no Nīderlandes, jāsāk jauno patruļkuģu būve (gandrīz 3 miljoni Ls 2008. gadam) un jāveic Jūras novērošanas sistēmas projekts par 4 miljoniem Ls.
Tāpat savus Jūras spēku aktīvi atjauno arī Lietuva.

Baltijas valstu Jūras spēku tehniskā nodrošinājuma salīdzinājums uz 2008. gadu

Latvijai nekad nebūs lielas kara flotes ar kreiseriem, jo mazām valstīm pirmkārt ir jāspēj realizēt savu teritoriālo ūdeņu drošību. Pirmkārt ar patruļkuģiem un tiem pašiem mīnu meklētājiem. Neskatoties uz to, ka Latvijas jūras robeža ir daudzkārt garāka par Lietuvas, mūsu Jūras spēkos cilvēku ir krietni mazāk. Pat pieņemot, ka Jūras spēkos tiek apkalpoti tikai karakuģi- četri mīnu meklētāji, četri "Storm" patruļkuģi, apgādes kuģi A- 53 "Virsaitis" un A- 90 "Varonis", izskatās, ka ar tiem 550 cilvēkiem kaut kā nepietiek. Pieņemsim, ka uz katra mīnu meklētāja ir līdz 30 jūrniekiem, uz patruļkuģiem ap 15 cilvēkiem, bet uz apgādes kuģiem ap 30 jūrniekiem, kādam vēl ir jāsargā piestātnes, noliktavas, kazarmas. Kāds taču sēž pie lokatoriem, kas novēro robežu drošību uz ūdeņiem. Bez pieminētajiem kuģiem ir vēl citi kuģi, bet galvenais, Jūras spēkos ir Krasta Apsardzes dienests ar savu piecu patruļkuteru flotili. Bet ko Jūras spēki iesāks, kad būs jāapkalpo visi pieci no Nīderlandes iegādātie mīnu meklētāji un visi pieci jaunie patruļkuteri? Tas nozīmē, ka visi Latvijas Jūras spēku kuģi vienlaicīgi jūrā iziet nemaz nespēj.
Arī te vispārējās taupības konjunktūras ēnā jāatgriežas par līdzekļu saprātīgu izlietojumu. Ja reiz Iekšlietu ministrijas Robežsardze no Aizsardzības budžeta saņem teju 20 miljonus Ls, kādēļ ir jāuztur divi krastu apsardzes dienesti- Jūras spēku un Robežsardzes? Pēdējās rīcībā jau ir diezgan liela un nopietna kuģu flote. Tikmēr naudas trūkumu Jūras spēkos Aizsardzības ministrija gatavojas novērst ar absolūti nenormālām metodēm.

Sauszemes spēki

Uz 2008. gadu Latvijas Sauszemes spēkiem tika plānoti vien 2,5 miljoni Ls. Maz? Jā, bet tagad paskatīsimies, kādēļ.
Ja par Jūras spēku un Gaisa spēku spējām vai nespējām vēl notiek diskusijas, tad jebkādas diskusijas ir beigušās Sauszemes spēku sakarā. Šādu spēku Latvijai praktiski nav. Pareizāk sakot, ir nelielas vienības, kuras godpilni izpilda armijas funkcijas, lai spētu izpildīt ar lielu pompozitāti uzsāktās misijas pasaules karstajos punktos. Šo faktu visu laiku centās ja ne noliegt, tad vismaz noklusēt. Jo kā gan tas var būt, ka Latvijai, kurai ir 64 000 kvadrātkilometru liela platība, par sauszemes drošību gādā vien 900 vīru, no kuriem daļa atrodas misijās citviet?
Par Aizsardzības ministrijas savādo plānošanas redzējumu liecina tas, ka praktiski visus neatkarības gadus kopš deviņdesmito gadu sākuma, nav bijušas daudzmaz skaidras vīzijas par sauszemes spēku nozīmi. Deviņdesmitos gados radītie kaujas bataljoni nebeidzamās reformās, restrukturizācijās un pārmaiņās pārtapuši par dažādām formācijām. Nav bijusi skaidrība par to vai Latvijā vajag strēlnieku vienības, īpašu uzdevumu vienības vai motorizētas vienības. Nepilnu desmit gadu laikā praktiski ikviena Sauszemes spēku vienība pārdzīvojusi diametrāli pretējas izmaiņas. Piemēram, Alūksnes mobilo strēlnieku bataljons ilgu un sarežģītu restrukturizāciju rezultātā pārtapa par mācību bataljonu, bet beigās to pavisam likvidēja, uz bataljona teritorijas bāzes izveidojot Kājnieku skolu. Līdzīgi ir gājis gan ar Sužu Ilzūkdesanta bataljonu, uz kura bāzes vēlāk tapa Latvijas bataljons (Latbat). Beigās tas pārtapa par Sauszemes spēku 1. kājnieku bataljonu. Par laimi, tā sauktajos Aizsardzības ministrijas "treknajos gados", kad NATO mērķa labad naudu varēja neskonēt, tika izveidots vismaz 2. kājnieku bataljons, paziņojot, ka drīzumā tapšot arī 3. un 4. kājnieku bataljons, kas būšot topošās Sauszemes spēku brigādes kodols. Sauszemes brigāde tā kā tapa, taču ar to kodolu tā pašvaki sanāca. Tādēļ mūsu valsti arī sargā Kājnieku brigāde, kurā ir vien divi bataljoni un dažas mazākas vienības ar nedaudz vairāk kā 900 vīriem, un sievām. Brigādes rīcībā nav neviena paša bruņutransportiera un karavīriem ar skaudību jānoskatās uz saviem kolēģiem Lietuvā, kuras sauszemes spēki ir pilnība motorizēti un nodrošināti ar bruņutehniku. Starp citu, to pašu veiksmīgi paveikusi Igaunija.
Latvijas un Lietuvas sauszemes spēku salīdzināšana pat izsaktās mazliet nepieklājīga. Pretstatā Lietuvas motorizētās kājnieku brigādes "Dzelzs vilks" četriem kaujas bataljoniem un artilērijas bataljonam, kuru rīcībā ir vairāki simti bruņutransportieru un artilērijas ierīces, mūsu nepilnie divi bataljoni bez jebkādas kaujas tehnikas izskatās pēc Vatikāna gvardes. Uzvelt skaitlisko pārsvaru uz obligāto militāro dienestu Lietuvai arī nevar, jo uz 2012. gadu Lietuva plāno savus sauszemes spēkus nokomplektēt ar 8000 profesionāļiem, kurus varētu atbalstīt tik pat rezervistu un brīvprātīgo zemessargu. Atsaukties uz to, ka Lietuvā mīt par miljons cilvēkiem vairāk, arī nevar. Igaunija, kurā ir par miljons cilvēkiem mazāk nekā Latvijā, sauszemes spēki ir vismaz divas reizes lielāki.
Varētu sevi mierināt, ka karavīru skaitam nav nozīmes. Iespējams, taču katram minumam ir savai griesti. Latvijas drošības griesti noteikti nevar būt 950 cilvēki ar nepilnīgu bruņojumu. Prasīt no šiem cilvēkiem atbildību par to, ko jāizpilda armijai krīzes stāvoklī, būs neiespējami.

Zemessardze

Uz 2008. gadu Zemessardzes vajadzībām tika plānoti nepilni 2 miljoni latu. Tātad, lielākajai NBS daļai- vairāk nekā 11 000 cilvēkiem no Aizsardzības budžeta tiek vien neliela daļa. To, kādā stāvoklī ir Zemessardze, daudziem ir zināms. Šis NBS lielākais spēka veids ilgus gadus ir bijis kā otrās šķiras karaspēks. Arī Zemessardzei pāri bradājis biedējošais restrukturizācijas rēgs. Zemessardze joprojām cieš no armijai elementāro vajadzību trūkuma- autotransporta, pienācīgām telpām, par bruņutransportu vai kaut kādiem citiem armijas atribūtiem pat nerunājot. Pēdējo gadu laikā Zemessardzes paspārnē tika izveidoti vairāki specializētie bataljoni, taču arī to darbība ir gaužām teorētiska. Maz ticams, ka Daugavpilī izvietotais 34. artilērijas bataljons ir kaujas spējīgs, jo nav dzirdēts, ka pēdējo desmit gadu laikā NBS būtu tikuši pie jauniem lielgabaliem.

Citas NBS vienības un naudas izlietojums
No Aizsardzības budžeta vislielāko finansējumu 2008. gadā saņēma Nodrošinājuma pavēlniecība- gandrīz 49 miljonus Ls. Nepilni divi miljoni pienācās Mācību vadības pavēlniecībai, un mazliet vairāk par pusi miljona latu tika ieplānots Nacionālajai aizsardzības akadēmijai.
Tā kā Latvijā ir profesionālā armija, vislielākā daļa no budžeta aiziet NBS personāla algām. Tas sastāda gandrīz 100 miljonus latu. Daļa naudas tiek ieguldīts militārajās mācībās. NBS vajadzībām tiek remontēti un būvēti dažādi objekti. Tostarp Aizsardzības ministrija 2008. gadā ar līdzfinansējumu aktīvi piedalījās dažādu sporta būvju tapšanā.

Secinājums
Neskatoties uz to, ka Latvijas un Lietuvas Aizsardzības budžeti praktiski ir vienādi, abu valstu armiju kaujas spēks ir diezgan atšķirīgs. Ja Lietuva ir likusi uzsvaru uz regulārā karaspēka kaujas spējām, tad Latvijas fenomens ir tās Zemessardze, kura ir divas reizes lielāka par regulāro armiju. Tā tas ir reti kurā valstī. No vienas puses- iemesls lepnumam, ka Zemessardze ir tik neatņemama Latvijas sabiedrības sastāvdaļa. Taču no otras puses, Zemessardze nebūt nav NBS prioritāte, lai nu ko teiktu politiķi un paši Aizsardzības ministrijas darboņi. Zemessardze ir samērā trūcīgs NBS spēka veids, kurš izdzīvojis lielā mērā pateicoties pašu zemessargu patriotismam. Turpretī skaitliski nelielie Latvijas regulārie militārie spēki cieš no tik pat liela tehnisko līdzekļu trūkuma kā valstis, kuru budžets ir daudzkārt mazāks, piemēram Moldova. Cietis sakāvi arī mīts, ka profesionālā Latvijas armija ir augsti disciplinēta. Pēdējā gada notikumi, kad atklājās virkne šokējošu pārkāpumu, noziegumu un korupciju militāristu vidū, sašķobījusi Aizsardzības ministrijas proponēto viedokli par mazu, bet labi motivētu, labi ekipētu un labi atalgotu armiju. Varbūt ar to atalgojumu un kompensācijām jautājums bija daudzmaz atrisināts, taču ar to pārējo nē.
Tāpat ir redzams, ka apgalvojums par pienācīgu finansējumu ne vienmēr ir pareizs. Aizsardzības budžets pēc NATO rekomendācijām Latvijai varbūt arī tika turēts slaveno 2% robežās, taču ar dažādu administratīvu viltību palīdzību tas īsti neatspoguļo patieso izlietojumu. Zem šiem 2% tika pabāzts gan citu iestāžu budžets, gan funkcijas, kuras ar aizsardzību tomēr ir visai tālas.
Ja Latviju "negaidīti" nebūtu pārsteigusi tik ilgi piesauktā krīze, Aizsardzības budžets būtu audzis vēl. Uz 2009. gadu aizsardzībai tika plānots izlietot 344. miljonus Ls, savukārt 2010. gadā aizsardzībai atvēlētie līdzekļi jau pietuvotos ceturtam simtam, sasniedzot 383 miljonus Ls. Un nav šaubu, no šīs naudas atkal taptu jaunas basketbola zāles, tiktu celtas dzīvojamās mājas un bērnudārzi NBS dienošo vajadzībām, nauda dāsni tecētu dažādu aģentūru vajadzībām. Atkal tiktu drukāti krāsaini reklāmas plakāti, uzlīmes, penāļi un zīmuļi ar aicinājumu izvēlēties profesionālā karavīra karjeru. Atkal sāktu izvest jaunas reformas, lai vienu mācību centru pārveidotu par otru mācību centru un otrādi. Tam atkal vajadzētu daudz naudas. Jo mainītos zīmogi, karogi, uzšuves un veidlapu dizains. Un gan jau atkal uzrastos kāds diletants, kas gribētu taisīt kavalērijas godasardzi.
Bet kas no tā visa pienāktos Latvijas un sabiedrības drošībai? Vai, pasarg Dievs, ja notiks vēl kāda kuģa avārija, Gaisa spēki un Jūras spēki spēs izglābt slīkstošos? Vai tiks izveidoti sen lolotie kājnieku bataljoni, lai beidzot NBS būtu nokomplektēta Kājnieku brigāde? Vai tiktu vismaz uzsākta Sauszemes spēku mehanizācija ar bruņutehniku, lai mūsu karavīri zem lodēm nebraukātu ar brezentu klātos džipos? Vai beidzot tiktu sākta Zemessardzes pienācīga apgāde? Vai Jaunsardzes jauniešiem beidzot tiktu izdotas formas, par kurām bērni tik ļoti sapņojuši, līdz izauguši un jaunsardzē vairs tiem nav vietas? Baidos, ka nē...

Papildus:
Nepilnības Latvijas bruņoto spēku attīstībā- http://militarisms.blogspot.com/2009/01/nepilnbas-latvijas-bruoto-spku-attstb.html
Mūsdienu Latvijas kara flote- http://www.aigarsprusis.lv/2008/05/msdienu-latvijas-kara-flote.html
Aizsardzības ministrijas 2008.gada budžeta paskaidrojuma raksts- http://www.mod.gov.lv/upload/budz_2008.pdf