Drūmā laika dažas cerības

Šodien, pārlasot ziņas, pamanīju, ka lēni, tomēr notiek relatīva situācijas stabilizēšanās. Teikšu godīgi, nekādus uzlabojumus subjektīvi neesmu jutis, taču priecē vismaz fakts, ka tas trakais kritiens šķiet ir beidzies. Latvija esot arī izbēgusi no bankrota draudiem. Daudz jau ir tas, ka beidzot skan stingri solījumi skolotājiem, mediķiem un mentiem algas nost negriezt. Tas nav maz, zinot, cik daudz cilvēki jau palikuši bez darba, bet daudzi pat bez elementāriem iztikas līdzekļiem.
Acīs iekrita arī Valda Birkava teiktais, ka mums esot švaks ekonomikas ministrs, bet varen labs finanšu. Iespējams, Valdim taisnība. Viņš jau vīrs no tā gudrā gala. Tikai man personīgi gribētos arī dzirdēt Birkava sprieduma iztirzājumus. Negribētos ticēt, ka tas dēļ Kampara angļu valodas.
Neskatoties uz savu agrāko skepsi Einara Repšes virzienā, grūti nepiekrist viņa kategoriskajiem izteicieniem. Tā ņergāšanās ap budžeta samazinājumiem tiešām bija kaitinoša, zinot, ka nekādas piekāpšanās no SVF puses nebūs. Ja reiz esam pateikuši hop, grāvim pāri jālec.
Daudzi joprojām pūš vecajās stabulēs, ka redz, Latvijas prezidents esot galīgi garām, neskatoties uz Valda Zatlera visai drosmīgiem paziņojumiem. Es gan tam nepiekrītu. Mums ir paveicies ar prezidentu. Iedomāsimies Valda Zatlera vietā kādu no iepriekšējiem prezidentiem. Pilnīgi nespējīgo Gunti Ulmani vai ambiciozo Vairu Vīķi Freibergu, kurai nervi uzdeva pat situācijās, kas šodien izskatās gaužām smieklīgas. Ak jā, tos treknos gadus lieliski atgādināja kāda politiski represētā vēstule.
Starp citu, tik saldi nemaz neiet arī citviet. Bankas brūk arī citur. Lai nu ko tur nemitīgi censtos pierādīt. Gan Islandē, gan Lielbritānijā, gan Holandē. Nu neesam mēs unikāli un kārpainie ieperinājušies visur.
Krievijā ekonomiskais kritiens turpinās. Paralēli tam pēdējās vēlēšanas Krievijā ir sagrāvušas jebkādas ilūzijas par tur valdošo režīmu. Gribīgi vai negribīgi, bet aizvien vairāk Eiropas silto azoti spiests meklēt arī agrākais Eiropas diktators Nr.1. Ir 100% skaidrs, ka teju, teju Baltkrievija tiks pievilkta vēl tuvāk Eiropas Savienībai. Un tas nozīmē, ka sekos ES ekonomiskā intervence arī tur. Ne velti leiši tik naski ataicināja A. Lukašenko uz Klaipēdu. Būtu ļoti žēl, ja mēs šo vareno iespēju un tirgu atdotu mūsu veiklajiem kaimiņiem, kamēr pašiem nāksies burkšķēt par sagrauto ražošanu utt.
Ak jā, nesen izlasīju, ka ASV pret Obamas kursu briest aizvien lielāka neapmierinātība. Un izrādās, ka Vašingtonā jau notikuši mūsu platuma grādiem neredzēti protesti. Ko tas nozīmē mums, ir skaidrs. Cerību, ka Krievijai mūs tik ātri neiztirgos.

Beidzot viss noliekas pa plauktiem

Reizes simts visiem, kas nepagurdami kurn un lamā Latvijas tagadējo stāvokli, skaidroju, ka nodokļu celšana & algu samazinājums sekos visur. Latvijas ir ķezā, tas ir fakts. Vienu otru bijušo ministru tik tiešām nāktos pie laternas piekārt. Arī tas ir fakts. Taču piemēri ar Lietuvas "fenomenu" bija nevietā. Nav vairs tie laiki, kad uz leišmali pēc desām bija jāskrien, jo vietējās bija jāved uz badīgo Krieviju. Pat bērnam ir skaidrs, ka Lietuva nav tik milzīga ekonomika, lai ar savu "Maximu" paglābtos no tā, kam tagad ejam cauri mēs. Nu tas noticis. Lietuva ceļ i Pievienotās vērtības nodokli, i samazina algas. To pašu dara Igaunija.

To, ka leišos nav viss tik gludi apliecināja tie paši janvāra nemieri, kas pārsviedās no Rīgas uz Viļņu. Bez tam par smago valsts stāvokli liecina arī tas, ka Lietuvas Aizsardzības ministrija ir vērsusies pie profesionālā militārā dienesta karavīriem un citiem aizsardzības jomas darbiniekiem ar lūgumu doties bezalgas atvaļinājumā. Pirms tam algu aizkavēšanos jau piedzīvojuši Lietuvas policisti. Ikviens, iebraucot Lietuvā, var apskatīt, kas tur notiek. Kas Latvijā notika pusgadu atpakaļ, tagad sākas Lietuvā. Totāla neapmierinātība un cemme taču ir visiem, bet ir totāls stulbums pakļauties Kremļa trubadūru demagoģijai un tādēļ sākt lamāt mūsu valsti. Slakteris, Šlesers un Kalvītis vēl nav valsts. Manuprāt ir laba iespēja tautai apvienoties ap jauniem līderiem, piemēram kā prezidents Zatlers un teikt skaļu fui! visiem blēžiem, kas tagad ar lielu sparu gatavojas turpināt plicināt mūsu valsti vēl tālāk. Valdis Zatlers atšķirībā no raganas ir ļoti uzskatāmi apliecinājis, ka cilvēku nīšana un iedomība viņam ir sveša. Krīzes brīžos prezidents nudien ir spējis parādīt tādu stāju, kādu citi valsts maizē sēdošie nav spējuši.

P.S. Te var apskatīt manas bildes no 18. jūnija manifestācijas Liepājā: http://www.poga.lv/photos/aigarsp/sets/set:33161/

Indulgence visiem dzīves gadījumiem

Lasu un neticu savām acīm: kāds brīnišķīgs pirmā aprīļa joks! Lasu vēlreiz, nē. Tikai ziņa, ka Ekonomikas policija izbeigusi pagājušā gada nogalē sākto kriminālprocesu saistībā ar bijušās Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas un viņas dzīvesbiedra Imanta uzņēmuma "VVF Consulting" saņemto pasūtījumu no Liepājas pašvaldības. Ja kāds neatminas par ko bija runa, tad eksprezidentes šaraškina kantorītis par vairāk nekā 16 000 latiem Liepājas domei iesniedza sacerējumu sliktā latviešu valodā, kurā bija lasāms aicinājums sakopt dzejnieku apdziedāto pilsētas vēju un pamācības izvērtēt, cik interesenti katru mēnesi konsultē Liepājas domes mājas lapu internetā. Par šo gadījumu lielu brēku sacēla laikraksts "Neatkarīgā". Un kas zin, cik veikli viss noklustu, ja ne ventspilnieku acīgums.
Starp citu, lēmums par procesa izbeigšanu pieņemts jau šā šā gada februārī. Kādēļ par to tik ilgi klusēts, arī savādi. Varbūt kādam vispārējā nemieru skurbuļa iespaidā likās, ka liepājnieki dosies lauzt bruģi un sitīs logus ārā pašvaldībai?
Protams, es pieļauju, ka formāli Freibergu kantoris nekādus noziegumus nav veikuši. Viņi vienkārši piečakarēja Liepājas domes priekšsēdētāju. Taču tik pat noteikti es zinu, ka kaut kas tamlīdzīgs citās Rietumu kultūras valstīs notikt nevarētu. Bet ja notiktu, sekotu barga sabiedrības reakcija. Tai pat laikā citkārt tik čaklie visu politisko procesu pētnieki un analizētāji no "Delnas", "Providus" un citām sorosītu tīkla organizācijām, pārsteidzošā kārtā ietur klusumu. Vai labākajā gadījumā vārgi izdod kādu skaņu, lai tikai ietekmīgo masonu mestreni neaizvainotu. Ikreiz, kad kādam aizmugurē stūmējam neļauj pa Rīgu maršēt ar varavīksnes karogu, šie atmostas. Redz netaisnību. Kad iespēja paskatīties patreizējā prezidenta kabatās, atkal Sorosa ķēdes suņi ir FAS pozā. Ar Vairu citādi. Nez vai iemesls tam kā tai senā sakāmvārdā, ka vārna vārnai acīs neknābj. Jo zināms taču, ka Vaira un Imants ar sorosītiem uz TU. Vēl vairāk, izskatās, ka dāma tapusi par agresīvo liberāļu ikonu, kurai ļauts krietni vairāk nekā citiem. Ja krāpties, tad pa lielam. Ja apvainot un ņirgāties, tad uz pilnu klapi. Ja pašslavināties, tad tā, ka citiem ausis vīst.
To, ka Freibergas kundze nekad netiks sodīta un tas, ka kļūdīties vai mazliet pašmugulēties ir gaužām ierasti visās valstīs un visos politiskajos līmeņos, nav jaunums. Neviens jau neko neteiktu, ja Liepājas pašvaldība Ulda Seska personā vēlētos sniegt savdabīgu gratulāciju eksprezidentei. Dot madāmai saujā 16 000 Ls būtu bijis kaut kā stulbi, tādēļ tika uzrīkots treknajiem gadiem raksturīgais konkurss, kurā uzvarētājs jau skaidrs, savukārt konkurss ir ne par ko. Mēs laucinieki no Liepājas esam vienkārši ļaudis, ko no mums prasīt, taču vismaz prezidentu un eksprezidentu mēroga personas jau nu varētu atturēties no tik primitīvām spekulācijām un naudas kāšanas. Citādi izskatās pēc tāda indulgences abonementa.

Sirdī iekaltā diena

Izlasot vairākas publikācijas 16. marta sakarā, esmu pārsteigts, cik neloģiski ir cilvēku spriedumi. Gadu no gada tiek proponēti mīti un pagalam aplami priekšstati, kas ir Latviešu leģions, kas ir leģionāri, kas 16. marts. Par to jau ir stāstīts un rakstīts ļoti daudz. Labāk par godātajiem vēsturniekiem nespēšu. Taču kā vienkāršam cilvēkam ir smagi sajust, cik netaisni tiek spriests par mūsu karavīriem. Jo es taču skaidri zinu, ka mans vectēvs un daudzu citu vectēvi, un tuvinieki nebija vainojami Otrā pasaules kara nelaimēs.

Kāpēc tiek melots, ka latvieši kalpoja Hitleram?

Pirms sāktu attaisnoties, ka leģionāri nebūt nebija slepkavnieki, leģions kā formācija nepiedalījās holokaustā un ciemu dedzināšanā, bet Hitleram kalpots netika noteikti, vēlos atgādināt, ka latvieši kā viena no daudzām Eiropas tautām drīkstēja stāties formācijās, kurām „labvēlīgi” piešķīra nacionālo etnosu nosaukumus. Tā nu Latvija tika pie sava Latviešu SS brīvprātīgo leģiona (vāciski- Lettische SS Freiwilligen Legion). Pārspīlēti uzkrītoši, cik bieži, lietojot vārdu fašists, nacists, nacisma glorifikācija utt., tiek lietots vārds „latvieši”. Varbūt šie fašistu birku karinātāji nemaz nezin, ka tik vienkārša šī aina nebija viss. Vietā atgādināt vēsturnieka Ulda Neiburga izsmeļošo rakstu „Latvijas krievi Hitlera pusē cīņā pret boļševismu”. Lūk, kas lasāms U. Neiburga publikācijā: „Diskusijās par Latviešu leģionu bieži vien ir aizmirsts, ka dažādās Vācijas bruņoto spēku vienībās cīņā pret PSRS piedalījās arī krievu, poļu, lietuviešu, čigānu un citu tautību Latvijas pavalstnieki.” Zināms, ka vācu okupācijas laikā no krievu tautības Latvijas pavalstniekiem izveidoja 7 policijas bataljonus. Pirmos no tiem 1943. gadā saformēja no brīvprātīgajiem. Tikai vēlāk šīs vienības, tieši tāpat kā etnisko latviešu vienības iepriekš, papildināja piespiedu mobilizācijas rezultātā. Kopumā šajos bataljonos dienēja gandrīz 8000 Latvijas krievu karavīru. U. Neiburgs min, ka ap 600 krievu no Latgales iesnieguši pieteikumus stāties Latviešu leģionā. Vēsturnieks atklājis, ka bez pieminētajiem 7 bataljoniem krievu tautības Latvijas iedzīvotāji veidojuši vēl citas vienības, pulcinot gandrīz 2000 vīru.
Tātad, apgalvojums, ka Vācijas militarizētajās vienībās dienējuši tikai latvieši, kuri tīkojuši pēc svešu tautu asinīm, īsti neatbilst patiesībai. Otrā pasaules kara laikā mobilizācijai tika pakļauti visu tautību Latvijas iedzīvotāji. Lielākoties katram no brīvprātīgajiem vai mobilizētajiem Latvijas iedzīvotājiem bija savs iemesls, kādēļ tie devās karā. Vieni vēlējās atriebt padomju režīma nomocītos un izsūtītos ģimenes locekļus, otri vēlējās pasargāt Latviju no vēl viena Baigā gada, kurā nagus mauca arī krieviem.

Svētki vai atceres diena kapos?

Vismaz desmit gadus tiek runāts, ka 16. martā ir jāpulcējas kapsētās nevis pie Brīvības pieminekļa. Viens tam atradis pamatojumu, jo 16. marts kaitējot Latvijas tēlam, otrs apgalvo, ka karavīrus jāgodina tur, kur tie apglabāti- kapos. Protams, varētu tam piekrist. Ja nebūtu jāsarkst un jādzird par Latvijas tēla bojāšanu, kamēr viens Latvijas ministrs ārzemēs tiek nosaukts par latviešu Boratu.
Taču kur pieminēt tos, kuru kapavietas ir nevienam nezināmi meži un purvi? Kur pieminēt tos karavīrus, kas nonāvēti pēc Otrā pasaules kara Sibīrijas soda nometnēs, vergu darbos? Kā paskaidrot sirmai māmuļai, ka viņas brālis vai dzīvesbiedrs pieminams nevis savas valsts galvaspilsētas sirdī pie Brīvības pieminekļa, kura remontam viņa ziedojusi pensijas latiņus, bet kaut kur kapos, kuros tuvinieka pīšļu nemaz nav? Un ko atbildēt, ja tiks uzdots jautājums: kura pīšļi dus Pārdaugavā, kur katru gadu notiek līksmi un skaļi svētki par godu citas armijas karavīriem?
Grūti prasīt, lai leģionāru tuvinieki savus ziediņus Brīvības pieminekļa pakājē guldītu citā datumā, kā to ieteica Vaira Vīķe- Freiberga. Ieteiktais 11. novembris kā visu karavīru piemiņas diena tik tiešām ir skaista ierosme. Bet kā tad ar principiem, ka 16. marts nav svētku diena, kamēr 11. novembris Latvijas kalendāros ir svētku diena? Ko tad īsti darīt: svinēt vai pieminēt? Klusu aizbraukt uz kapiem vai uguņošanas gaismās līksmot? Kā nodalīt varoņdarbus 1919. gadā, no varoņdarbiem Otrā pasaules karā? Kā dalīt? Uzskatīt, ka kritušie līdz 1921. gadam ir labie, bet kritušie no 1941. gada ir slikti? Lai kā nemēģinātu, nekas nesanāks.

Bīstams datums?

Pirms spriest, jāzin, ka 1944. gadā no 16. līdz 19. martam abas Latviešu leģiona divīzijas Austrumu frontē pie Veļikajas upes Krievijā plecu pie pleca izcīnīja smagas kaujas ar sarkanarmiju. Leģiona karavīri cīnījās par augstieni, kas kartē necili bija apzīmēta kā „augstiene nr.93.4”. Pretinieka spēki centās šo augstieni pārņemt savās rokās, lai no labi pārredzamās vietas uzsāktu uzbrukumu. Pēc triju dienu smagām kaujām leģiona karavīriem izdevās noturēt stratēģiski svarīgo vietu. Taču galvenais- tā bija pirmā kauja, kurā viena mērķa sasniegšanai vienlaikus iesaistījās 15. un 19. divīzijas, kuras bija saformētas no latviešu karavīriem. Kauja beidzās ar uzvaru pār ievērojami pārāku pretinieku, kas apliecināja latviešu karavīru drosmi.
Beidzoties Otrajam pasaules karam, tūkstošiem latviešu karavīru nonāca Rietumu sabiedroto gūstā. Gūstekņu nometnē 1945. gada 28. decembrī bijušie frontinieki nodibināja "Daugavas Vanagu" organizāciju. Pēc septiņiem gadiem „Daugavas Vanagi” nolēma, ka turpmāk 16. martu atzīmēs kā Latviešu leģiona piemiņas dienu, kurā atcerēties frontē kritušos biedrus. Līdz ar Atmodu 16. marts tika pieminēts arī Latvijā. Veterāni un viņu tuvinieki neviena netraucēti devās godināt leģionārus pie Brīvības pieminekļa, jo citu vietu vienkārši nebija. Nebija ne Lestenes brāļu kapu, ne citas pienācīgas vietas, kurā pieminēt kritušos. Šīs tradīcija, neskatoties uz politiskās konjunktūras izmaiņām, ir saglabājusies.

16. marts paliks.

Nav noslēpums, ka leģionāri ir simbolisks turpinājums iznīcinātai Latvijas armijai, kurai nosargāt Dzimtenes neatkarību neizdevās. Cīnīties ar tautas atmiņām nav iespējams. Velti cerēt, ka līdz ar pēdējo dzīvo leģionāru pievienošanos leģiona debesu pulkiem, 16. marts izzudīs. Reiz jau mēģināja aizliegt 18. novembri. Spītējot visbriesmīgākajiem draudiem, logos dega sveču liesmiņas, bet mēteļos iešūtos karogus izņēma, lai tiem vismaz pieskartos.
Neko jaunu izdomāt mums neizdosies. Daudziem tik neērtais 16. marts tāds arī paliks. Nelūgsim, lai ar savu klātbūtni 16. martā vēstures notikumus godinātu valsts augstākās amatpersonas. Mēs saprotam, ka esam pārāk maza tauta, lai mainītu pasauli. Taču mēs esam pārāk stipri, lai kādam šķistu, ka ar žogiem un barjerām var izmainīt mūsu ticību savu karavīru drosmei, bez kuras daudzi no mums nemaz nebūtu nākuši pasaulē. Akmenī kaltos burtus vēl var mēģināt dzēst, bet kā izdzēst ierakstīto tautas sirdīs un atmiņās? Tas nav iespējams.

Bukingoltprāt Krievija ir labs piemērs politiķu uzvedībai

Latvijā esot jāveido nediskriminējoša sabiedrība, uzskata bijušās Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas ārštata padomnieks ekonomikas jautājumos, uzņēmējs Sols Bukingolts. Bukingolts arī jautā: kāda starpība, teiksim, starp amerikāņu vai Krievijas, un Latvijas politiķi? Un viņš arī atbild: Amerikā un Krievijā cilvēki viņu grib, bet šeit politiķi grib, lai viņi ir gribēti. Jūs izlasījāt pareizi, kā labu piemēru biedrs Bukingolts min Krieviju. Līdz šim biju pārliecināts, ka politisko piemēru sarakstā ASV varbūt varētu arī būt, bet Krievija, kurā opozīcijas politiķus un pat žurnālistus šauj nost kāpņu telpās...
Es protams nevēlos uzņemties Latvijas vadošo plutokrātu aizstāvja lomu, taču lasot šādas ārēji vesela un normāla cilvēka pārdomas, rodas sajūta, ka Sols Bukingolts ir veikli maskējies Kremļa algots rupors, kurš reizē arī aizstāv savas intereses. Ja nē, tad otrs variants- Sols Bukingolts nav normāls. Es nedomāju, ka pat lielākie Latvijas politiskie bandīti spēj līdzināties tāda paša ranga Krievijas politiķiem. Nemaz nesalīdzināsim Latvijas ietekmīgāko pašvaldības vadītāju uzvedību ar turienes gubernatoriem, kuri ne tikai plaši pazīstami ar savu korupciju, bet pat ar tik odiozām lietiņām, kā savu homoseksuālo partneru turēšanu seksuālā verdzībā. Varbūt Bukingolts nav ievērojis, taču Krievijā izvēlēties sev tīkamos politiskos priekšstāvjus ir gaužām sarežģīti. Tur ienes vēlēšanas maz atšķiras no tām vēlēšanām, ko Latvijas iedzīvotāji varēja izbaudīt uz savas ādas gadus divdesmit piecus atpakaļ. Jā, toreiz par Augstākās padomes deputātiem kļuva slaucējas ar ''tīru'' biogrāfiju, darba trieciennieki, Baltijas Kara apgabala ģenerāļi un citi cilvēki, kuri tik tiešām varēja arī necensties izpatikt. Jo partija bija tikai viena, atlika doties un un vēlēšanu iecirkni vēlēt par vienu partiju, vienu sarakstu un vienu izvirzītu biedru, lai tas nokļūtu Augstākajā padomē ar 99% vai pat 102% balsu skaitu. Bet ja tik tiešām kāds tur iedomājās protestēt, psihiatriskās klīnikās sagaidīja smaidošs personāls, kas plurālisma aizstāvju domas veikli izmainīja ar vecajām un labajām metodēm, proti- sitieniem ar gumijas rundziņu un barbiturātiem.

Pamāti atceroties

Reizi pa reizei kādā avīzē vai portālā lasāms viedoklis, ko mātišķi sniedz bijusī prezidente Vaira Vīķe Freiberga. Ziniet, es apbrīnoju šīs sievietes izturēšanos. Kaut vai tādēļ, ka viņa joprojām neatsaka sev iespēju kādu kritizēt un sevi slavināt vienlaikus, paralēli uzsverot, ka no politikas esot gana tālu, kaut tieši viņa par premjeru divas reizes pēc kārtas kronēja šodienas nelaimju simbolu- Kalvīti. Es nekādi nespēju saprast viņas kritiku valdības un citu institūciju virzienā, pat ja tā tik tiešām ir pamatota, ja tieši viņa savas prezidentūras laikā Latvijas sabiedrībai nodemonstrēja absolūtu alkatību, izšķērdību un augstprātību. Atcerēsimies kaut vai viņas izšķērdīgo pucēšanās paradumus, kura kalngals bija bēdīgi slavenā pulksteņu lieta, kas robežojās ar prastu alkatību. Arī pēc prezidentūras beigām Freibergas kundze nav vairījusies visādi gūt labumu, kas citiem politiķiem vai bijušajiem prezidentiem citās valstīs šķistu tomēr pārlieku liela greznība un interešu konflikts.
Atcerēsimies arī bēdīgi slaveno mēģinājumu iegūt savā īpašumā zemi Jūrmalā. Varu atgādināt, ka nepilnus piecus gadus atpakaļ Freibergu ģimenes nolūkotais zemes gabals atrodas Dubultos, Rūdolfa Blaumaņa ielā 15 a. Tur pat netālu atrodas Valsts prezidenta rezidence. 2002. gadā skandāliem apvītā Jūrmalas pašvaldība bija iecerējusi kādu būvniecību, taču netika atrasts pietiekami likumīgs pamats, lai būvniecību šajā krasta kāpu aizsargjoslā sāktu. Taču tieši šo 2002. gada 23. oktobra lēmumu Jūrmalas dome izmantoja, lai skaidrotu bijušās prezidentes vīra interesi. Bez tam pilnīgi idiotiskā lepnumā Jūrmalas dome nemaz neslēpa savu pretimnākšanu Freibergu iecerēm. Un iesaistīts šajā miglainajā darījumā bija neviens cits kā cietumā sēdošais un bijušais Jūrmalas domes priekšsēdētājs Juris Hlevickis.
Jebkurā valstī, īpaši jau Skandināvijā, kuru par tik lielu piemēru min Latvijai, šāds valsts augstāko amatpersonu apkaunojošs notikums beigtos ar visiem prognozējamu iznākumu: atkāpšanos no amata. Bet ne pie mums. Nepagāja ne trīs gadi kopš Jūrmalas zemes skandāla, kad ar jaunu joni izskanēja ziņa par prezidentes dzīvokli. Kad Valsts nekustamā īpašumu aģentūrai tika lūgts iepazīstināt ar precīzu dzīvokļa remontdarbu tāmi, tika publiskots "Izmaksu kopsavilkums", kurā redzams, ka dzīvokļa remontdarbi kopumā ir izmaksājuši 450 679 latus. Kādēļ? Atbildi sniedza Vairas Vīķes Freibergas sekretāre Karīna Rāviņa-Vimba 2007. gada augustā: ''Vīķe-Freiberga nevēlas, lai tiktu publiskota viņas jaunā dzīvokļa tāme, jo dzīvokļa remontdarbu izdevumi atspoguļojot viņas "personīgās vēlmes un personīgas lietas". Interesants fakts, ka šis remonts nodemonstrēja pārsteidzošu sadārdzinājumu. Tika lēsts, ka remonts izmaksāšot 382 000 Ls, bet nepārsniegšot 400 000Ls. Beigās izmaksas kļuva krietni lielākas- vairāk nekā 450 000Ls.
To, ko prezidente spējusi paveikt politiski, nemaz nav nozīmes iztirzāt. Vieni var ģībt un krist par Freibergas kundzes darbiem, taču tik pat daudziem tas izskatījās pēc nodevības. Piemēram, lepnais paziņojums 2005. gada 12. janvārī: ''[...] Nav pieļaujams, ka mēs nepiedalītos forumos, kur tiek spriests gan par mūsu pagātni, gan par valsts un mūsu kontinenta šodienu un nākotni[...]''. Ar to protams bija domāta viņas klātbūtne gaidāmajos 9. maija pasākumos Maskavā. Beigu beigās visi bijām liecinieki tam, ka šis Freibergas kundzes piesauktais "forums" bija atbaidošs Kremļa organizēts staļinisma un PSRS slavinājuma priekšnesums, kura laikā toreizējai prezidentei pat neierādīja pienācīgu vietu valstu vadītāju ložā. Tā vietā bargā kundze varēja daiļoties ar savu iespaidīgo izmēru platmali starp sarkanarmijas veterāniem. Neskatoties uz vēlākajiem apgalvojumiem, ka viņa nenožēlo došanos uz Maskavu 9.maijā, lai piedalītos Otrā pasaules kara beigu svinībās, jo tādējādi viņi godinājuši tos, kas nesa upurus par fašisma sagrāvi, 9. maijā viņa gaidītās uzmanības vietā piedzīvoja pliķi no Kremļa un atklātu konfliktu ar pārējiem Baltijas valstu prezidentiem. Kad ik reiz dzirdu kādu, kas aicina nolikt pie malas Freibergas "grēciņus", jo viņa Latvijas vārdu nesusi pasaulē, gribu prasīt: cik tad to vārdu viņa nesusi un kāda tam bijusi jēga? Vai samērojot miljonus, kas tikuši tērēti šiem nebeidzamajiem ceļojumiem pa pasauli, bijuši šīs Latvijas vārda nešanas vērti? Vai tik vērti, ka jāturpina uzskatīt citus par muļķiem? Kā? Kaut tā: http://www.nra.lv/zinas/10126-liepajas-dome-no-vvf-sanem-padomus-par-16-000-latu.htm.
Nobeigumā kāds intervijas fragments ar Vairu Vīķi- Freibergu 1994. gadā: "[...]Vilšanos tajā, ko var sniegt organizētā baznīca, biju piedzīvojusi jau agrāk. Akli ticēt, kā baznīca to prasītu, īsti vairs nespēju. Nelīdzēja arī protestantisma sausā prātniecība, uzsvars uz Bībeli kā vienīgo autentisko dievišķās atklāsmes avotu utt. Es jutos, ka Dievs vai nu ir miris, vai mani pametis.
Tā šo divu vilšanos dēļ es sāku meklēt kaut ko citu un tas mani noveda pie ezotērisma mācībām un studijām. Sākumā es, pēc tam mans vīrs Imants un ar laiku arī mana meita Indra iesaistījāmies Rozes Krusta ordenī un sākām sekot tā programmai ar meditācijām un vingrinājumiem[...]". Domāju, ka šis egoisma un pašdievības sindroms arī nesis sekas šodienas notikumiem Latvijā. Un ne tikai, protams.
P.S. Visu šo interviju iespējams izlasīt te: http://www.tautasforums.lv/?p=623.

Lasāmviela: http://www.nra.lv/zinas/3401-darga-davana-vikei-freibergai-uz-valsts-rekina.htm

Kur atrast glābēju?

16. janvārī, izlasot laikrakstu "Neatkarīgā", iepriecināja intervija, kuru ilgi gaidīju- ar izcilo juristu un labi ieredzēto Andri Grūtupu. Visumā intervija ar labskanīgo nosaukumu ''Nācijai ir vajadzīgs līderis'' nelika vilties. Tostarp daudz drosmīgu vārdu. Daudz tāda, iekš kā vērts tomēr ieklausīties vairumam vēlētāju un vairumam politikā nodarbinātos. Taču pēc intervijas man neatlika nekā cita, kā sēsties un pārdomāt tajā izlasīto. Es nekādā ziņā nespētu sacensties tajā, ko zin advokāts Grūtups, tomēr savā cilvēcībā un emocijās šur tur īsti negribu piekrist. Piemēram, uz jautājumu vai ''Satversmes maiņa, kas nostiprinātu un paplašinātu prezidenta tiesības atlaist parlamentu, nelīdzētu?'', Grūtupa kungs pauž kritisku viedokli prezidenta virzienā. Lūk, daļa viņa atbildes: "[...]Vaira Vīķe-Freiberga atļāvās konfrontēt ar Saeimu otrā termiņa beigās, kad bija pamatīgi uzaudzējusi autoritāti. Bet Zatlers, muļķīgi viņu kopēdams, sāk savu prezidentūru ar konfrontāciju ar parlamentu. Tā ir negudra rīcība, kas liecina, ka viņam pašam nav savu domu – turpina tikai to, ko iesākusi Vaira Vīķe-Freiberga. Visa šī Satversmes grozīšana par tiesībām atlaist Saeimu ir ļoti slikta ideja, kas valsts pārvaldē viesīs tikai jukas. Tas kalpos bļāvēju un destruktīvu personu vairošanai valsts pārvaldē[...]". Iespējams, ka konfrontācija ar Saeimu šodienas kritiskajos apstākļos arī nav tas labākais solis, taču es tiešām īsti nesaprotu, kādēļ gan prezidents, pēc būtības pildīdams valsts morālās autoritātes lomu, nevarētu kritizēt Saeimu un izmantot valsts augstākajā pamatlikumā dotās tiesības? Jā, iespējams Satversme, kura tik tiešām ir novecojusi un mūsu laikam neatbilstoša, nepieļauj datumu nosaukšanu, lai parlaments adekvāti reaģētu uz Valsts prezidenta kritiku. Taču, apsverot šodienas konjunktūru, kaut kādu kompromisu taču ir jāizrāda arī Saeimai, ieskaitot Saeimas priekšsēdētāju Daudzes kungu, kura turēšanās pie likuma burta burtiski daudziem šķiet kaitinoša, taču likumiski pamatota. Tādēļ tik kategorisku spriedumu Zatlera virzienā arī no Grūtupa puses īsti neatbalstu. Lai nu ko par viņu agrāk pauda liberālo radikāļu mediji un šaubīgas reputācijas organizācijas, tomēr Zatlers nav sētmalas ampelmanis, kurš izlīdis nezin no kurienes, atšķirībā no vairuma Latvijas politikāņu, kuru kopējā masa ir bijušās muzeju apkopējas, bijušie komjaunatnes sekretāri, caurkrituši ledus tirgotāji, laimes meklētāji no ārzemēm vai vienkārši cilvēki, kuri politiskajos procesos nokļuvuši vairumam nesaprotamā veidā. Tiesa gan, jāpiekrīt Grūtupa kungam, ka būtu vērtīgi aizdomāties un beidzot sākt faktiskus darbus, lai nākamais prezidents būtu visas tautas vēlēts. Tas noteikti nebūs atrisinājums demokrātijai dabiskiem strīdiem un nevienprātībai. Tās noteikti nebūs brīnumzāles. Jo diez vai, vēlot prezidentu, pēkšņi cilvēki, kas savēlējuši pilnu Saeimu ar tiem, kas tur tagad sēž, ievēlēs kādu šķietami izcilu personību. Un nav noslēpums, ka diez vai tad par prezidentu būtu kļuvis Valdis Zatlers, kura iepriekšējais darbs medicīnā kādām ļautu šaubīties par viņa zināšanām un lēmumu lemšanas kārtību. Visticamāk, ka masu psihozes vadītu, daudzi ļautiņi nobalsotu ne par vienu citu, kā Liepājas pašvaldībai analfabētiskos padomus sniegušo Vairu Vīķi Freibergu. Kādēļ? Domāju, nav tādu, kas tam racionāli spēs rast atbildi. Vieni neslēpj sajūsmu, ka prezidente labi runā vairākās svešvalodās. Otriem joprojām palikuši atmiņā prezidentes klaigāšana Dziesmu svētkos. Trešie viņu uzskata par lielu Latvijas patrioti, neskatoties uz to, ka tieši Vairas Vīķes Freibergas laikā notika vislielākie triecieni nacionālās valsts pamatiem. Piemēram, ar prezidentes gādību drakoniski tika mainīti pilsonības un valodas likumi, pretēji citu valstu lēmumiem, Latvija tomēr labprātīgi atdeva skaisto Abrenes apriņķi Krievijai, kaut Eiropas Savienība un NATO to nemaz neprasīja. To tikai centās iestāstīt šodienas ''opozicionārs'', toreizējais Ārlietu ministrs un bijušās prezidentes labā roka Maskavas apmeklējuma laikā 9. maijā- Artis Pabriks. Arī strīdīgie jautājumi par tā saukto latviešu ''vainu'' holokaustā tieši ar Vairas Vīķes Freibergas regulārajām aktivitātēm nonāca līdz tik kritiskai atzīmei, ka izcēlās pat jautājumi par Otrā pasaules kara zaudējumu atlīdzināšanu no valsts budžeta, bet visiem zināmos vēsturiskajos datumos Brīvības pieminekli ierobežoja ar žogu un policistu rindām. Diemžēl, tā nav tikai Latvijas nelaime, ka tās priekšstāvji neattaisno liktās cerības. Pretēji uzskatam, ka parlamentāri ievēlēts prezidents vienmēr ir slikts vai politiski atkarīgs, neatbilst patiesībai. Lai kā būtu patikusi Vaira Vīķe Freiberga, tieši viņa tika ievēlēta visšaubīgākos apstākļos, izmantojot dažādas viltības un izraisot plašas politiskās batālijas parlamentā vairāku dienu garumā, kamēr Valdi Zatleru pretēji biežiem izsmiekliem neievēlēja zooloģiskajā dārzā, bet gan Saeimā tūkstošu atbalstītāju un noliedzēju klātbūtnē. To, kur politiķi ir tikušies, ko runājuši vai ko ēduši, ir tikai banāli spriedumi, kam nav likumīga pamata.

Tā vai citādi, bet izmaiņām ir jābūt. Kaut vai tādēļ, ka Saeimas vēlēšanas tik tiešām ir pārvērtušās par bagāto un ietekmīgo klubiņa cīņas lauku, aizcērtot parlamentārā panteona vārtus deguna priekšā ikvienam, kam nav bijusi tā laime būt šī klubiņa biedram vai vismaz pietuvinātajam. Tas nenozīmē, ka būtu atceļama 5% barjera, ka vēlētāju loks būtu jāpaplašina vai būtu kardināli jānojauc pastāvošā kārtība. Ierosme pārtraukt tā saukto "lokomotīvju" praksi jau vien būtu liels solis uz pozitīvām pārmaiņām. Latvijas Universitātes Valststiesību zinātņu katedras lektors Arvīds Dravnieks ļoti precīzi nodēvējis šo praksi: ''Šobrīd balsošanas sistēmai pietiek ar dažiem aktieriem, jeb, kā tos profesionālajā slengā sauc, lokomotīvēm. Partijas intelektuāli noplicinās, cilvēki faktiski tiek atgrūsti– sākumā no lēmumu pieņemšanas, vēlāk arī no ievēlēšanas.''*
Šķiet jau sen vajadzēja pārdomāt nelielas izmaiņas vēlēšanu kārtībā. Bieži aprunātā mažoritārā vēlēšanu sistēma diez vai jebkad Latvijā tiks ieviesta un diez vai tā būtu vajadzīga. Jo arī tad, ja visi simts deputāti tiktu ievēlēti kā bezpartejiski, sabiedrības labā šie ļaudis visticamāk nekādu lielu labumu nedotu un iespējams, parlamentārie kašķi sasniegtu vēl lielākus apmērus. Taču kaut neliela iespēja iekļūt parlamentā cilvēkam, kurš guvis sabiedrības atbalstu, bet nepārstāv kādu partiju, būtu diezgan godīgi. Jautājums: kā gan to izdarīt, nepārkāpjot Satversmi un kardināli nelaužot vēlēšanu kārtību, reizē arī to nesadārdzinot? Subjektīvi es, nepretendējot uz zināšanām likumdošanas būvniecībā, kā vienu no iespējām redzu atvēlēt kādu procentuālu daļu neatkarīgiem deputātiem, piešķirot pa vienam mandātam, piemēram, no katra vēlēšanu apgabala vai lielākajām pilsētām. Paralēli katras partijas listēm katrā vēlēšanu apgabalā būtu saraksts, kurā varētu tikt izvirzīti, piemēram, desmit ārpuspartiju kandidāti. Lai sarakstā iekļūtu tiešām godprātīgi cilvēki, līdzīgi kā tas ir partijām, arī šiem cilvēkiem nāktos iemaksāt drošības naudu, iesniegt obligātas atskaites KNAB un VID par pēdējā gada darbību. Lai izveidotu dabisko barjeru, kandidātam nāktos savākt kādu likumiski limitētu un notariāli apstiprinātu cilvēku parakstu skaitu, kas iesniedzams Centrālajā vēlēšanu komisijā.

Nobeidzot ar to, ko sāku, atkal gribas pievērst uzmanību Andra Grūtupa paustajam, kurš varētu uzņemties nācijas līdera lomu. Īsti nezinu, tas teikts pa jokam vai nopietni, taču viņa norādītie kandidāti uz šo nācijās līderu lomu mani gaužām apbēdināja. Nenoliedzot, ka Grūtupa nosauktais tautpartijietis Gundars Bērziņš ir gudrs un erudīts cilvēks, nenoliedzot, ka Andris Šķēle ir spēcīgs līderis un nepavisam nenoliedzot, ka ļoti labs saimnieks, drosmīgs cilvēks un ļoti spēcīgs politiķis ir Aivars Lembergs, tomēr nebūtu gatavs viņus pieņemt par savas nācijas līderi. Kādēļ? Pirmkārt, es varu nosaukt vismaz duci citu, kuri manuprāt arī būtu labi nācijas līderi. kam ar valdošām partijām un to lēmumiem nav sakara. Taču ne par to runa. Es baidos, ka izvairīties no turpmākiem satricinājumiem mums neizdosies vēl ilgi, ja nespēsim atrast citus nacionālos līderus, spēcīgus politiķus un valsts virzītājus. Nav jābūt īpaši apdāvinātam spriešanas spējās, lai secinātu, ka nekādas sabiedriskās vienotības šo pieminēto kungu vadībā nebūs. Nebūs tādas ne Repšes vadībā, ne skandālista Štokenberga vadībā. Nebūs kopējā gara arī tad, ja par līderi izvirzīsim jebkuru no patreizējās Saeimas, no patreizējiem ministriem, ministriju parlamentārajiem sekretāriem un daudziem citiem cilvēkiem, kuri faktiski vada valsti. Vienkārši tādēļ, ka sabiedrība ir pamatīgi vīlusies. Varbūt pat vīlusies visā valstī, kas ir nepiedodami un bīstami. Kad rodas tik ierastais jautājums: ko darīt vai kādi ir priekšlikumi, atliek samulst. Jo nav jau tā, ka no diviem miljoniem Latvijas iedzīvotāju neviens negrib būt gudrākais cilvēks valstī. Tas, kurš sniegs atbildi, kā salabot valsti un sabiedrību, arī būs tas nācijas līderis un nācijas glābējs. Taču tieši tad, kad tāds uzrodas, visos laikos un valstīs, sākušās lielas nelaimes. Jo jēdzieni "likt noticēt" un "spēt izdarīt", ir dažādi.

*- http://www.politika.lv/index.php?id=3819
Intervija ar A. Grūtupu: http://www.nra.lv/zinas/15279-grutups-nacijai-ir-vajadzigs-lideris.htm

Kā izrādās...

Liepājas domes rīkotajā konkursā par pilsētas attīstības politikas analīzi, kura rezultātā vairāk nekā 16 tūkstoši latu pašvaldības naudas iztērēti par 13 lappuses garu sliktā latviešu valodā sarakstītu un vidusskolēna līmeņa padomiem pilnu sacerējumu, nevajadzīgajiem pretendentiem izvirzīti būtiski augstāki uzdevumi nekā tā uzvarētājam – eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas uzņēmumam VVF Consulting, ziņo Lato Lapsa laikrakstā "Neatkarīgā". Turklāt pašvaldībā dzirdēts pat neoficiāls skaidrojums, ka šis pseidokonkurss bijis sava veida pateicība eksprezidentei par viņas ražīgo astoņu gadu darbu Latvijas un arī Liepājas labā... Nu ko tur brīnīties, tā jau domāju ne tikai es. Taču, ka šī lieta ir austa tik primitīvi, neticēju. Biju iedomājies, ka Liepājas pašvaldībā šīs lietiņas kārto mazliet prātīgā un viņi varēja apjaust, ka Kanādas madāma mīl veikt provocēšanu.
Vai tas ir sākums, lai Uldi Sesku ar šo idiotisko kundzes "podstavu'' noēstu? Dzirdēts, ka esot kāds cits mēra kandidāts, pareizāk sakot- kandidāte no oranžo vidus. Bet kas mums to teiks...

Publikācija pilnībā lasāma te: http://www.nra.lv/zinas/10961-liepajas-vvf-konkursa-nevajadzigie-pretendenti-atsijati-jau-laikus.htm

Freibergas kundze turpina pārsteigt

Pēc tam, kad visi esam izsmējušies par Vairas Vīķes Freibergas muļķīgajiem padomiem Liepājai par 16 190Ls, kundze nākusi klajā ar jaunu atklāsmi. Bijusī Valsts prezidente krievu valodā raidoša kanāla TV5 raidījumā "Bez cenzūras" aizsaulē aizgājušo aktrisi Viju Artmani intervijā nodēvēja par "spēcīgu un augstistāvošu komunisti". Zīmīgi, ka tieši Freibergas prezidentēšanas laikā izcilajai aktrisei tā arī netika piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis. Valsts apbalvojumu māksliniece ieguva tikai gadu pirms nāves, 2007. gada novembrī, kad Rīgas pilī jau bija Valdis Zatlers.
Kā raksta laikraksts "Neatkarīgā", Latvijas PSR Augstākās padomes, kuras deputāte bija V. Artmane, sēžu stenogrammas no 1989. un 1990. gada rāda, ka aktrise ir bijusi aktīva debatētāja un viņas uzstāšanās, lemjot par Latvijai vēsturiski svarīgiem jautājumiem, neatstāj divdomīgu iespaidu par aktrises uzskatiem. Viņa viennozīmīgi izteikusies, kad apspriesti vairāki Latvijas suverenitātes un neatkarības virzienā sperti soļi. Vienlaikus šī deklarācija, kuru no tribīnes atbalstīja arī V. Artmane, bija dokuments, uz kuru AP vēlāk balstījās, sperot soļus uz pilnīgu neatkarību. 1990. gada 12. janvāra sēdes stenogramma rāda, ka V. Artmane aizstāvējusi LPSR simbolikas maiņu, atjaunojot himnu Dievs, svētī Latviju! un sarkanbaltsarkano karogu.

Pilns šīs ziņas teksts lasāms te: http://www.nra.lv/zinas/10453-eksprezidente-artmane-bija-augstistavosa-komuniste.htm
Savukārt ar asu, bet taisnīgu publikāciju reaģējis Vijas Artmanes dēls Kaspars Dimiters. Viņa raksts lasāms te: http://www.nra.lv/blogi/10521-mans-komentars-pie-vvf-viedokla.htm

Liepājas mērs māžojas

18. oktobrī vai visa Latvija vārījās, uzzinot, ka bijusī prezidente par 16 190 Ls uzrakstījusi gaužām nožēlojamu domrakstu par ''Liepājas attīstību''. Bet izlasot šodienas "Neatkarīgo", atkal šoks. ''Liepājas domes speciālisti vēl vairākus mēnešus pētīs, kuri ieteikumi no eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas uzņēmuma VVF Consulting radītā 13 lappuses garā un 16 tūkstošus latu izmaksājušā domraksta ir "vērā ņemami", laikrakstam paziņojis pilsētas mērs Uldis Sesks.
Tā vietā, lai atzītu, ka Liepājas dome ir piekāsta un atprasītu no madam Freibergas un viņas kunga tos nodokļu maksātāju iztērētos 16 190 Ls, Liepājas mērs sāk māžošanos. Nu labi, tuvojas vēlēšanas, uz ielas palikt negrib neviens, bet ir taču jābūt kaut kādam veselam saprātam un godam. Vai tiešām šo Freibergas murgu vajadzētu tagad attaisnot, labot tajā gramatikas un stila kļūdas, un mēģināt to iedzīvināt? Galu galā, ja es aizeju uz veikalu un nopērku smirdošu desu, kurai turklāt ir norādīts iztecējis lietošanas laiks, es to nesu atpakaļ un sūdzos. Šajā gadījumā eksprezidentes kundze Liepājai iesmērējusi "beigtu zivi", bet pilsētas mērs vairās atgriezt šo smirdošo produktu tā pārdevējam. Un lūk, kas lasāms laikrakstā: ''uz jautājumu, vai ar uzņēmumu noslēgtajā līgumā ir paredzēta iespēja nekvalitatīva produkta saņemšanas gadījumā nemaksāt visu paredzēto summu vai arī iespēja lietot kādas citas sankcijas, U. Sesks atbildēja, ka viņš vispār neatceroties, kāds līgums noslēgts: "Tad jums ir jāzvana pirmdien. Ko jūs vēl gribat zināt? Vai jums nepatika mana atbilde?"'' Un sakiet vēl, ka tā stipendiātu lieta ir mīts...

P.S. 18. oktobra publikācija no "Neatkarīgās" pilnībā lasāma te: http://www.nra.lv/zinas/10214-liepaja-vvf-padomus-petisot-vel-menesiem-ilgi.htm

Liepājas dome no eksprezidentes saņem muļķīgus padomus par 16 190 latiem

Kaut šī absurdā padarīšana, par kuru šodien vēstī vairāki plašsaziņas līdzekļi, nav jaunums, tomēr man kā liepājniekam ir kauns lasīt šodienas laikrakstu "Neatkarīgā", kur lasāms Lato Lapsas raksts "Liepājas dome no VVF saņem padomus par 16 000 latu".
"Trīspadsmit lappuses garš sacerējums sliktā latviešu valodā ar vidusskolēna līmeņa padomiem, ko parakstījusi Vaira Vīķe-Freiberga, ir Liepājas domes taustāmais ieguvums no 16 190 latiem.Tie eksprezidentes uzņēmumam samaksāti ", raksta laikraksts. Un patiesi, rodas tikai viens jautājums: kā nav kauna? Ja Liepājas pašvaldība bija lēmusi Vairu Vīķi Freibergu kaut kādā veida gratulēt par, iespējams, labu astoņu gadu darbu, to varēja izdarīt daudz cienīgākā veidā, nevis tik nekrietni tērējot pilsētas iedzīvotāju naudu. Bez tam, vai tad savā prezidentēšanas laikā Freibergas kundze ir rādījusi kaut vienu reizi, kad viņas zināšanas pašvaldības jautājumos būtu tik pietiekamas? Labi. Sen taču zināms, ka šādu pseidoprojektu rakstīšana ir gaužām izplatīts korupcijas paveids. Netrūkst labdaru, kas nolīgst kādu ārkārtīgi dārgu "speciālistu" par valsts vai pašvaldības līdzekļiem, lai taptu kāda vīzija vai projekts. Tādi tiek pasūtīti ne pirmo un ne pēdējo reizi. Galvenā bēda, ka kundze, labi apzinās savu neomesiānisko tēlu, kuru viņa ar lielu sparu veidoja visus prezidentēšanas gadus. Daudzi tautieši ar putām uz lūpām ņems lietussargu un pēc kundzes kaujas sauciena dosies šturmēt i Saeimu, i Prezidenta pili, i telegrāfu. Viņa ļoti labi zin, ka, izveidojot savu mesiānisko spēku, garantēta iekļūšana Saeimā ar vismaz ceturdaļu vēlētāju balsīm. No kundzes mutes skanējuši gan pārmetumi Ventspils Aivaram, gan Mākoņu Andrim. Joprojām kundze neliedz savu viedokli kādam medijam, lai iedotu dunku kāda amatvīra mīkstajā pavēderē. Viņa zin, ka viņas bīstas. Un tomēr, viņa paņēma 16 190Ls un "uzmeta" oranžo Liepājas domi...

Ja kāds prasīs, kas lielāks bubulis, man visvairāk atmiņā palikusi prezidente, kura par visu varu centās grozīt valsts valodas likumu, aktīvi lobēja vienas etniskas grupas ekonomiskās intereses, regulāri savās runās pauda nostāju, par kādu jebkuras valsts tauta savu priekšgājēju izdzītu no prezidenta mītnes ar sūdainu koku. Atvainojos par izteicienu. Ak, kāds interesenats ieteikums no Freibergas kundzes puses- akcentēt Liepājas kultūrvēsturisko mantojumu: cara kūrorts, nozīmīgs ebreju centrs, stratēģiskas militārās lomas pilsēta nocietinājumi, kara osta. Kā jaušams, bez tā šis cilvēks nevar iztikt nekādi. Un tā jau ir vai nu apsēstība, vai pataloģisks fetišs.
P.S. Pilns Lato Lapsas raksts izlasāms te: http://www.nra.lv/zinas/10126-liepajas-dome-no-vvf-sanem-padomus-par-16-000-latu.htm
Savukārt portāls TVNET izvietojis šī ārprātīgā "dokumenta" skanējumus: http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/article.php?id=566359