Jauns datums histērijai

Šodien otro reizi esmu spiests rakstīt par medijem. Proti, atkal ziņa Nr.1, kas tiek copy/paste stilā manifestēta pilnīgi visur, redz, kaut kādi sliktie, gribot godināt nacistus. Nemaz neiedziļināos šajā grupveida paskvilā, vien uzdošu jautājumu: vai kāds maz zin, kas patiesībā notika 1941. gada 1. jūlijā? Labi, es saprotu, žurnālistiem ir jādara copy/paste, viņiem nav laika lasīt grāmatas. Labi, 9. maija brīnumpuika Nils Ušakovs visu redz cauri Staļina pīpes dūmiem, bet ar kuru galu domā tāds politiķis kā Artis Pabriks, sakot, ka 1. jūlijā Rīgā ienāca nacistu armija. Vai Pabrikam nekas nav zināms par to, ka Vācijas regulārajā karaspēkā zvērēšana politiskai ideoloģijai un politiskie komisāri atšķirībā no Pabrika kvēli mīlētās sarkanarmijas nepastāvēja?
Pabriks arī skaidro, ka nacistiskās okupācijas rezultātā jau pirmajos mēnešos tikai nogalināti vairāki tūkstoši Latvijas pilsoņu, tai skaitā arī Pabrika vectēvs. Protams, Vācija nekad negrasījās atjaunot Latviju, kāda tā bija līdz 1940. gada jūnijam. Protams, Vācijas okupācijas režīms nesaudzīgi izrēķinājās ar komunistiem, politiskajiem komisāriem un visiem pretiniekiem. Arī ebrejiem, kam normālā miera stāvoklī nav nekāda attaisnojuma. Bet vai Pabrikam nekas nav zināms par notikumiem, kas risinājās no 1940. gada 17. jūnija līdz 1941. gada 14. jūnijam? Vai Pabriks nav dzirdējis, ka šajā laika posmā risinājās notikumi, kas ieguva nosaukumu Baigais gads? Vai Pabriks neko nav dzirdējis, ka 1941. gada 14. jūnijs bija tikai prelūdija baisām masu represijām, kuru mērķis bija plašas genocīda operācijas ne tikai pret latviešiem, bet arī pret Latvijas krieviem, ebrejiem un visiem citiem, kuru eksistence nebija paredzēta sarkanajā komunisma ellē ar nosaukumu PSRS? Vai tiešām Pabriks sirdsšķīsti tic, ja Vācijas karaspēks 1941. gada 1. jūlija neienāktu Rīgā, nesekotu jaunas izsūtīšanas un nošaušanas?
Šodien Pabriks lieliski atgādināja, ka nelietības seja paliek nelietības seja, neskatoties uz to, kāds pūderis uz tās uzklāts. Manu patreizējo noskaņojumu par labu "Vienotībai" gaidāmajās vēlēšanās tāds kā Pabriks diez vai ietekmētu, jo manās acīs Pabriks ir tas pats, kas bija pirms un pēc 13. janvāra notikumiem. Taču to, ka iekšlietu ministre rīkosies tik... histēriski, negaidīju. Un tas jau sāk nomākt.

Kur atrast glābēju?

16. janvārī, izlasot laikrakstu "Neatkarīgā", iepriecināja intervija, kuru ilgi gaidīju- ar izcilo juristu un labi ieredzēto Andri Grūtupu. Visumā intervija ar labskanīgo nosaukumu ''Nācijai ir vajadzīgs līderis'' nelika vilties. Tostarp daudz drosmīgu vārdu. Daudz tāda, iekš kā vērts tomēr ieklausīties vairumam vēlētāju un vairumam politikā nodarbinātos. Taču pēc intervijas man neatlika nekā cita, kā sēsties un pārdomāt tajā izlasīto. Es nekādā ziņā nespētu sacensties tajā, ko zin advokāts Grūtups, tomēr savā cilvēcībā un emocijās šur tur īsti negribu piekrist. Piemēram, uz jautājumu vai ''Satversmes maiņa, kas nostiprinātu un paplašinātu prezidenta tiesības atlaist parlamentu, nelīdzētu?'', Grūtupa kungs pauž kritisku viedokli prezidenta virzienā. Lūk, daļa viņa atbildes: "[...]Vaira Vīķe-Freiberga atļāvās konfrontēt ar Saeimu otrā termiņa beigās, kad bija pamatīgi uzaudzējusi autoritāti. Bet Zatlers, muļķīgi viņu kopēdams, sāk savu prezidentūru ar konfrontāciju ar parlamentu. Tā ir negudra rīcība, kas liecina, ka viņam pašam nav savu domu – turpina tikai to, ko iesākusi Vaira Vīķe-Freiberga. Visa šī Satversmes grozīšana par tiesībām atlaist Saeimu ir ļoti slikta ideja, kas valsts pārvaldē viesīs tikai jukas. Tas kalpos bļāvēju un destruktīvu personu vairošanai valsts pārvaldē[...]". Iespējams, ka konfrontācija ar Saeimu šodienas kritiskajos apstākļos arī nav tas labākais solis, taču es tiešām īsti nesaprotu, kādēļ gan prezidents, pēc būtības pildīdams valsts morālās autoritātes lomu, nevarētu kritizēt Saeimu un izmantot valsts augstākajā pamatlikumā dotās tiesības? Jā, iespējams Satversme, kura tik tiešām ir novecojusi un mūsu laikam neatbilstoša, nepieļauj datumu nosaukšanu, lai parlaments adekvāti reaģētu uz Valsts prezidenta kritiku. Taču, apsverot šodienas konjunktūru, kaut kādu kompromisu taču ir jāizrāda arī Saeimai, ieskaitot Saeimas priekšsēdētāju Daudzes kungu, kura turēšanās pie likuma burta burtiski daudziem šķiet kaitinoša, taču likumiski pamatota. Tādēļ tik kategorisku spriedumu Zatlera virzienā arī no Grūtupa puses īsti neatbalstu. Lai nu ko par viņu agrāk pauda liberālo radikāļu mediji un šaubīgas reputācijas organizācijas, tomēr Zatlers nav sētmalas ampelmanis, kurš izlīdis nezin no kurienes, atšķirībā no vairuma Latvijas politikāņu, kuru kopējā masa ir bijušās muzeju apkopējas, bijušie komjaunatnes sekretāri, caurkrituši ledus tirgotāji, laimes meklētāji no ārzemēm vai vienkārši cilvēki, kuri politiskajos procesos nokļuvuši vairumam nesaprotamā veidā. Tiesa gan, jāpiekrīt Grūtupa kungam, ka būtu vērtīgi aizdomāties un beidzot sākt faktiskus darbus, lai nākamais prezidents būtu visas tautas vēlēts. Tas noteikti nebūs atrisinājums demokrātijai dabiskiem strīdiem un nevienprātībai. Tās noteikti nebūs brīnumzāles. Jo diez vai, vēlot prezidentu, pēkšņi cilvēki, kas savēlējuši pilnu Saeimu ar tiem, kas tur tagad sēž, ievēlēs kādu šķietami izcilu personību. Un nav noslēpums, ka diez vai tad par prezidentu būtu kļuvis Valdis Zatlers, kura iepriekšējais darbs medicīnā kādām ļautu šaubīties par viņa zināšanām un lēmumu lemšanas kārtību. Visticamāk, ka masu psihozes vadītu, daudzi ļautiņi nobalsotu ne par vienu citu, kā Liepājas pašvaldībai analfabētiskos padomus sniegušo Vairu Vīķi Freibergu. Kādēļ? Domāju, nav tādu, kas tam racionāli spēs rast atbildi. Vieni neslēpj sajūsmu, ka prezidente labi runā vairākās svešvalodās. Otriem joprojām palikuši atmiņā prezidentes klaigāšana Dziesmu svētkos. Trešie viņu uzskata par lielu Latvijas patrioti, neskatoties uz to, ka tieši Vairas Vīķes Freibergas laikā notika vislielākie triecieni nacionālās valsts pamatiem. Piemēram, ar prezidentes gādību drakoniski tika mainīti pilsonības un valodas likumi, pretēji citu valstu lēmumiem, Latvija tomēr labprātīgi atdeva skaisto Abrenes apriņķi Krievijai, kaut Eiropas Savienība un NATO to nemaz neprasīja. To tikai centās iestāstīt šodienas ''opozicionārs'', toreizējais Ārlietu ministrs un bijušās prezidentes labā roka Maskavas apmeklējuma laikā 9. maijā- Artis Pabriks. Arī strīdīgie jautājumi par tā saukto latviešu ''vainu'' holokaustā tieši ar Vairas Vīķes Freibergas regulārajām aktivitātēm nonāca līdz tik kritiskai atzīmei, ka izcēlās pat jautājumi par Otrā pasaules kara zaudējumu atlīdzināšanu no valsts budžeta, bet visiem zināmos vēsturiskajos datumos Brīvības pieminekli ierobežoja ar žogu un policistu rindām. Diemžēl, tā nav tikai Latvijas nelaime, ka tās priekšstāvji neattaisno liktās cerības. Pretēji uzskatam, ka parlamentāri ievēlēts prezidents vienmēr ir slikts vai politiski atkarīgs, neatbilst patiesībai. Lai kā būtu patikusi Vaira Vīķe Freiberga, tieši viņa tika ievēlēta visšaubīgākos apstākļos, izmantojot dažādas viltības un izraisot plašas politiskās batālijas parlamentā vairāku dienu garumā, kamēr Valdi Zatleru pretēji biežiem izsmiekliem neievēlēja zooloģiskajā dārzā, bet gan Saeimā tūkstošu atbalstītāju un noliedzēju klātbūtnē. To, kur politiķi ir tikušies, ko runājuši vai ko ēduši, ir tikai banāli spriedumi, kam nav likumīga pamata.

Tā vai citādi, bet izmaiņām ir jābūt. Kaut vai tādēļ, ka Saeimas vēlēšanas tik tiešām ir pārvērtušās par bagāto un ietekmīgo klubiņa cīņas lauku, aizcērtot parlamentārā panteona vārtus deguna priekšā ikvienam, kam nav bijusi tā laime būt šī klubiņa biedram vai vismaz pietuvinātajam. Tas nenozīmē, ka būtu atceļama 5% barjera, ka vēlētāju loks būtu jāpaplašina vai būtu kardināli jānojauc pastāvošā kārtība. Ierosme pārtraukt tā saukto "lokomotīvju" praksi jau vien būtu liels solis uz pozitīvām pārmaiņām. Latvijas Universitātes Valststiesību zinātņu katedras lektors Arvīds Dravnieks ļoti precīzi nodēvējis šo praksi: ''Šobrīd balsošanas sistēmai pietiek ar dažiem aktieriem, jeb, kā tos profesionālajā slengā sauc, lokomotīvēm. Partijas intelektuāli noplicinās, cilvēki faktiski tiek atgrūsti– sākumā no lēmumu pieņemšanas, vēlāk arī no ievēlēšanas.''*
Šķiet jau sen vajadzēja pārdomāt nelielas izmaiņas vēlēšanu kārtībā. Bieži aprunātā mažoritārā vēlēšanu sistēma diez vai jebkad Latvijā tiks ieviesta un diez vai tā būtu vajadzīga. Jo arī tad, ja visi simts deputāti tiktu ievēlēti kā bezpartejiski, sabiedrības labā šie ļaudis visticamāk nekādu lielu labumu nedotu un iespējams, parlamentārie kašķi sasniegtu vēl lielākus apmērus. Taču kaut neliela iespēja iekļūt parlamentā cilvēkam, kurš guvis sabiedrības atbalstu, bet nepārstāv kādu partiju, būtu diezgan godīgi. Jautājums: kā gan to izdarīt, nepārkāpjot Satversmi un kardināli nelaužot vēlēšanu kārtību, reizē arī to nesadārdzinot? Subjektīvi es, nepretendējot uz zināšanām likumdošanas būvniecībā, kā vienu no iespējām redzu atvēlēt kādu procentuālu daļu neatkarīgiem deputātiem, piešķirot pa vienam mandātam, piemēram, no katra vēlēšanu apgabala vai lielākajām pilsētām. Paralēli katras partijas listēm katrā vēlēšanu apgabalā būtu saraksts, kurā varētu tikt izvirzīti, piemēram, desmit ārpuspartiju kandidāti. Lai sarakstā iekļūtu tiešām godprātīgi cilvēki, līdzīgi kā tas ir partijām, arī šiem cilvēkiem nāktos iemaksāt drošības naudu, iesniegt obligātas atskaites KNAB un VID par pēdējā gada darbību. Lai izveidotu dabisko barjeru, kandidātam nāktos savākt kādu likumiski limitētu un notariāli apstiprinātu cilvēku parakstu skaitu, kas iesniedzams Centrālajā vēlēšanu komisijā.

Nobeidzot ar to, ko sāku, atkal gribas pievērst uzmanību Andra Grūtupa paustajam, kurš varētu uzņemties nācijas līdera lomu. Īsti nezinu, tas teikts pa jokam vai nopietni, taču viņa norādītie kandidāti uz šo nācijās līderu lomu mani gaužām apbēdināja. Nenoliedzot, ka Grūtupa nosauktais tautpartijietis Gundars Bērziņš ir gudrs un erudīts cilvēks, nenoliedzot, ka Andris Šķēle ir spēcīgs līderis un nepavisam nenoliedzot, ka ļoti labs saimnieks, drosmīgs cilvēks un ļoti spēcīgs politiķis ir Aivars Lembergs, tomēr nebūtu gatavs viņus pieņemt par savas nācijas līderi. Kādēļ? Pirmkārt, es varu nosaukt vismaz duci citu, kuri manuprāt arī būtu labi nācijas līderi. kam ar valdošām partijām un to lēmumiem nav sakara. Taču ne par to runa. Es baidos, ka izvairīties no turpmākiem satricinājumiem mums neizdosies vēl ilgi, ja nespēsim atrast citus nacionālos līderus, spēcīgus politiķus un valsts virzītājus. Nav jābūt īpaši apdāvinātam spriešanas spējās, lai secinātu, ka nekādas sabiedriskās vienotības šo pieminēto kungu vadībā nebūs. Nebūs tādas ne Repšes vadībā, ne skandālista Štokenberga vadībā. Nebūs kopējā gara arī tad, ja par līderi izvirzīsim jebkuru no patreizējās Saeimas, no patreizējiem ministriem, ministriju parlamentārajiem sekretāriem un daudziem citiem cilvēkiem, kuri faktiski vada valsti. Vienkārši tādēļ, ka sabiedrība ir pamatīgi vīlusies. Varbūt pat vīlusies visā valstī, kas ir nepiedodami un bīstami. Kad rodas tik ierastais jautājums: ko darīt vai kādi ir priekšlikumi, atliek samulst. Jo nav jau tā, ka no diviem miljoniem Latvijas iedzīvotāju neviens negrib būt gudrākais cilvēks valstī. Tas, kurš sniegs atbildi, kā salabot valsti un sabiedrību, arī būs tas nācijas līderis un nācijas glābējs. Taču tieši tad, kad tāds uzrodas, visos laikos un valstīs, sākušās lielas nelaimes. Jo jēdzieni "likt noticēt" un "spēt izdarīt", ir dažādi.

*- http://www.politika.lv/index.php?id=3819
Intervija ar A. Grūtupu: http://www.nra.lv/zinas/15279-grutups-nacijai-ir-vajadzigs-lideris.htm

Pabriks ir nelietis un gļēvulis

Mareks Segliņš par Pabriku. Es nebalsoju un nebalsošu par Tautas partiju, bet Pabriks tiešām ir gļēvulis, Abrenes izpārdevējs un nelietis.

P.S. Brāļi igauņi arī bija gatavi nākt talkā: http://www.mixnews.lv/ru/incidents/news/2009-01-14/16319

Ko 13. janvārī Štokenbergs un co panāca?

1. Tagad izrādīsies, ka Slakteris nemaz nav tik slikts Finanšu ministrs, ka Veldre ir kompetents militārajos jautājumos, ka kailfoto fotogrāfs Roze ir liels zemnieku draugs.

2. Valdība un policija nav melojusi, ka būs masu nekārtības. Tas nozīmē, ka turpmāk jebkādi anonīmi draudi ļaus aizliegt jebkādus masu pasākumus. Pirmkārt tas attieksies uz latviešiem svarīgo 16. martu. Tas pats ar prethomoseksuālisma protestiem. Aizmirstiet! Un 9. maijā, lai neviens latvietis vairs neiedomājas pat i iepīkstēties. Kārtības labad policija drīkstēs neapmierinātos izolēt, sodīt, ņemt paskaidrojumus utt. Miera labad.

3. Par politiskās pozīcijas maiņu vismaz uz vairākiem gadiem varam aizmirst. Pašvaldības un Eiroparlamenta vēlēšanās nebūs nekādas 4. Atmodas. Neveiklās teritoriālās reformas un kaut cik saprātīgas opozīcijas trūkuma dēļ, pie varas rausies un to iegūs krietns ducis muļķu un neliešu. Visa Latvija pārvērtīsies par lielu Jūrmalas pašvaldību un Boldāna ciematu.

4. Notikušais apstiprina, ka ir tikai divas iespējas: Štokenbergs un co, kā jau teicu, ir Tautas partijas rezerves projekts, vai nu viņi ir absolūti cietpauri, kas neko nesajēdz no opozīcijas darba. Tad jāprasa: cik lieliem ir jābūt muļķiem, lai esot Saeimā un esot miljonāriem nespētu normāli organizēt politisko procesu? Tādā gadījumā viņi lielāks lāsts par visiem šleseriem un slakteriem.

5. Esam Krievijai devuši uzskatāmu apliecinājumu, ka Tallinas scenārijs mums ies tīri labi cauri. Tas nozīmē, ka Latvijā varēs atļauties vēl vairāk.

Krievija ar Štokenberga palīdzību savu panākusi: Rīgā masu nekārtības

Nekārtību aina Vecrīgā. Foto: www.diena.lv

Neskatoties uz brīdinājumiem, neskatoties uz to, ka bija skaidrs: tā sauktais Štokenberga mītiņš 13. janvārī Doma laukumā būs katalizators Tallinas scenārijam, vietējie politiskie idioti, kretīni žurnālisti un pseidopolitologi ir panākuši, ka Rīgā notiek masu nekārtības. Štokenbergisti, sabrāļojušies ar krievu radikāļiem, gatavi darīt to pašu, ko tie grieķu komunisti- demolēt, plēst, kauties, dedzināt!
Attaisnojoties ar vieniem politiskiem deģenerātiem, kas pat neprot tekoši runāt dzimtajā valodā, nerunājot par angļu valodu, viņi gatavi izraisīt nelaimes un iedzīt valsti vēl lielākā krīzē. Es ceru, ka šo nekārtību kūdītāji un faktiskie vaininieki: bijušais Ekonomikas ministrs un miljonārs Štokenbergs, bijušais Ārlietu ministrs un Abrenes iztirgotājs Pabriks, Krievijas čekistu draugaļa Ušakovs, kūdītājs Latvijas televīzijā Streips, tā sauktais "arodbiedrību" līderis Krīgers un citi vardarbības tiešie, un netiešie organizētāji nonāks tur, kur ir jānonāk- cietumā! Jo viņi ļoti labi zināja, ka Krievijas specdienesti ar vietējo piekto kolonnu vēlas Igaunijas traģisko notikumu atkārtošanos Rīgā.
Un varu atkārtot vēlreiz: auna pieres, kas apgalvoja, ka latviešu un krievu partijām nav ko dalīt, vai nu ir muļķi, vai provokatori. Ko Kremļa sulaiņiem no Saskaņas centra un PCTVL nozīmē Latvija un tās ekonomiskās nelaimes?

P.S. Ziņas par nekārtībām Rīgā (kā jau bija gaidāms, Krievijas kanāli jau bija sagatavojušies un ziņoja par briesmu lietām pret Latvijas opozīciju):
http://www.vesti.ru/doc.html?id=241621
http://lenta.ru/news/2009/01/13/meeting/
http://www.rian.ru/incidents/20090113/159139208.html
http://www.delfi.lv/news/national/politics/article.php?id=22908607
http://diena.lv/lat/politics/politika/protesta-akcijas-dalibnieki-megina-ielauzties-saeima
http://www.apollo.lv/portal/news/articles/146415
http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/article.php?id=577280
http://diena.lv/lat/politics/politika/pulis-alejas-pie-finansu-ministrijas-policistus-nemana
http://www.apollo.lv/portal/news/articles/146428

Žurku skrējiens

Skatoties uz pašmāju politiķu reakciju pēc jaunā ASV prezidenta ievēlēšanas, pārsteidz, cik veikli dažs labs pārmeties no karojoša ērgļa par miera balodi. Pārsteidz, ka cilvēki, kas vēl nesen ar putām uz lūpām lādēja ikvienu, kas kritizēja Džordžu Bušu, bet tagad acis nemirkšķinot slavē jauno ASV izvēli.
Joprojām uzskatu, ka Sadams Huseins bija labāks, nekā tūkstošiem mirušu jaunu amerikāņu un tūkstošiem trakojošu dvieļgalvu Irākā, kas nākotnē nevilcināsies spridzināt vilcienus arī Latvijā. Subjektīvi es nekad neesu slēpis, ka starp Demokrātu vai Republikāņu tandēmu, pēdējie vismaz nav apkaunoti ar tādu briesmoni kā Franklins Delano Rūzvelts un var lepoties, ka to rindās ir bijis Ronalds Reigans. Taču pat minimālas konsekvences mūsu valsts politiķi taču varētu saglabāt. Pat pavirši palapojot pēdējo piecu gadu laikrakstus, redzams, ka teju visi Latvijas politiskie trubadūri mētājušies pa pašlabuma vagām kā nelabie.

2003. gads. ASV Valsts sekretārs Kolins Pauels, kurš pirms pašām 2008. gada ASV prezidenta vēlēšanām nodevīgi pamet savus agrākos darba devējus, ANO mītnē Ņujorkā demonstrē stikla flakoniņu ar kādu, iespējams, indīgu vielu. Visi zin, ka tie ir meli. Latvijā valdošais sviests gan nē. Seko arī Latvijas politiķu reakcija. ''Nostājoties Francijas un Vācijas pusē, mēs varbūt novērsīsim karu, bet vājināsim NATO un zaudēsim savu stiprāko un vienīgo stratēģisko partneri- ASV'': izteiksmīgi pauž Latvijas Republikas Ārlietu ministrs Artis Pabriks. Lietot vārdu "okupācija" Irākas sakarā nevar, jo tas saasina stāvokli pasaulē, laikrakstam "Rīgas Balss" atkal skaidro Latvijas Ārlietu ministrs Artis Pabriks, Tautas partijas biedrs.

2005. gads. "Ja Latvija atsauc bruņotos spēkus no Irākas, tā sniedz atbalstu teroristiem!": laikrakstam "Diena" stingri pauž Ojārs Kalniņš. Tikmēr šajā bezjēdzīgā karā Latvija sāk zaudēt savus karavīrus. Joprojām nekas neliecina, ka Ojārs Kalniņš ar savu patronesi Vairu Vīķi Freibergu kravā somas, lai dotos mūsu zēniem uz Irāku palīgā.

2007. gada vasara. Valstī joprojām plosās ASV vēstniecības atbalstītā neotolerances vilnis. Vērmaņdārzā izrādās visādi slaisti un homoseksuālisti, gan pēcāk- 4. jūlijā braši ap Ketrīnas Todas Beilijas sarūpētām tortēm pieplok vietējais politiskais sviests. Kad tiek ievēlēts jaunais Latvijas prezidents Valdis Zatlers, šī vienlīdzības, savstarpējās cieņas un iecietības mācība nāk visā savā godībā. Preses konferencē par jaunievēlēto prezidentu atklāti ņirgājas divas liberāla laikraksta žurnālistes- Baiba Rulle un Gunta Solga. Pie Saeimas jauno prezidentu sagaida "Jaunā laika", "Saskaņas centra" un biedrības "Delna" sakūdīti cilvēki, kuri sauc "Aploksnes, aploksnes!'' un ''Zaglis, zaglis!".

2007. gada rudens. Pārpildīta Latvijas Universitātes Lielā aula, kurā pulcējušies gan studenti, gan arī daudzi sabiedrībā pazīstams sviests no opozīcijas un valdošās koalīcijas, daudzi ārvalstu vēstnieki, Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadība, "Parex bankas" vadītājs Valērijs Kargins un citi. Skaļu aplausu sagaidīta, ierodas ASV vēstniece Latvijā.
"[...] Kā teicis prezidents Bušs, mēs atbalstīsim tos, kas aizstāv brīvību. Mēs nerīkosimies citu vietā tad, ja viņiem pašiem ir rīcības brīvība to darīt. Tas ir kaut kas tāds, kas jums jāizdara savā labā [...] Valdība eksistē, lai kalpotu tautai — visai tautai, nevis tikai tās daļai[...] Esam redzējuši notikumus, kas šķiet pretrunā ar mūsu kopīgajām vērtībām. Piemēram, mēģinājumi tiesās ielikt tiesnešus, kas "zinās, kas jādara", mēģinājumi manipulēt ar likumiem, kas nosaka drošības iestāžu darbību, lai pieļautu lielāku politisko iejaukšanos, publiskas kampaņas, kas diskreditē tiesības un likuma varu sargājošas institūcijas,"- tikai daži fragmenti no ASV vēstnieces Latvijas Republikā Ketrīnas Todas Beilijas uzrunas Latvijas Universitātē.
"Beilijas runa bijusi draudzīga, atklāta un ieturēta «republikānisma garā». Vēstniece uzrunājusi visu sabiedrību, norādot, ka demokrātija nav perfekta, bet trausla sistēma. Beilijas teiktais atspoguļojot ASV pausto nostāju. ASV politika vienmēr bijusi mesiāniska, ar lielu ticību progresam.[...] Vēstnieces runā nav izskanējis nekas tāds, kā dēļ varētu tikt celtas pretenzijas un ko varētu uzskatīt par diplomātiski nepieklājīgu,'' medijiem pauda nākamā dienā pēc ASV vēstnieces runas Latvijas Republikas Ārlietu ministrs Artis Pabriks, joprojām Tautas partijas biedrs.

2008. gada rudens. "[...] Pēdējā laikā ASV prestižs ir būtiski krities un tas atsaucas arī uz Latviju kā ASV partneri. Obama ir tas prezidents, kurš spējīgs pēc iespējas veiksmīgāk panākt tādas Amerikas atgriešanos, kurai uzticas,'' uzskata Artis Pabriks, tagad jau partijas "Citai politikai" biedrs. Pabriks Latvijas Radio 1 arī atklāj, ka iekšēji viņš un viņa partija esot cerējusi uz šādu vēlēšanu iznākumu. Viņš un Sorosa sponsorētais Baraks Obama esot domubiedri.

Atsevišķa saruna būtu par Kārli Streipu. 2008. gada 4. novembra LTV raidījumā "Skats no malas'' šis cilvēks sabradāja pēdējās savas vizuālās cilvēcības paliekas. Ar vāji slēptu labbatiku un smaidu paziņodams, ka Džons Makkeins ir vecs un slims cilvēks, kas sirgst ar ādas vēzi, tāpēc līdz pirmās prezidentūras termiņa baigām varot nemaz neizdzīvot, Streips atļāvies pārkāpt TABU, ko vesels cilvēks nedarītu. Pretīgi.

Militāro diletantu uzlidojums?

Pēdējā laikā sanāk tā padaudz par tām militārajām lietām. Šoreiz manu uzmanību pievērsis laikraksts "Diena" ar Guntas Slogas rakstu "Taupīt nāksies arī prāvu budžetu saņemošajā aizsardzībā". Publikācijā minētais lielā tiesā ir svarīgi un daļēji tam varētu piekrist, piemēram par to, ka nelielajiem Latvijas bruņotiem spēkiem ir atsevišķi spēku veidu štābi vai tas, ka Aizsardzības ministrija no sava budžeta apmaksā ārvalstu sportistu milzīgās algas. Reitings, panākumi un sportiskais līmenis protams ir svarīgs, taču diez vai to vajadzētu celt uz militārā resora apmaksātu ārzemju sportistu rēķina. Ja tas pats notiktu uz kādas Aizsardzības ministrijas apmaksātas sporta skolas vai citādas vietējo kadru kalves bāzes, neviens pat neiedrošinātos protestēt. Savādi arī, ka Aizsardzības ministrija piedalās gandrīz visu Latvijas sporta būvju tapšanā ar līdzfinansējumu. To vajadzība nav apšaubāma, taču tādā gadījumā nav saprotams, kamdēļ Latvijā ir citas ministrijas. Galu galā, vai tad dažādie resori kā agrākos laikos nevar dalīt šo finansējumu solidāri?
Taču Guntas Slogas rakstā pārsteidz kas cits. Proti atkal par ekspertiem pieaicināti cilvēki, kuriem vismazāk vajadzētu mest pārmetumu akmentiņtus citu dārziņā. Ar pārmetumiem neskopojas Glens Grānts, bijušais Lielbritānijas militārais atašejs Latvijā. Viņš apgalvo, ka jau no paša sākuma NBS attīstība un līdz ar to arī tai atvēlētie līdzekļi ir gājuši nepareizā virzienā. Lielākā daļa Latvijas padomnieku nāca no valstīm ar milzīgām armijām. Tādēļ tika veidoti atsevišķi gaisa spēki, jūras spēki un tā tālāk. Taču Latvija to nemaz nevar atļauties. Īsti gan nav skaidrs, ko Grānts cenšas pateikt. Jo kā zināms, dalīti spēku veidi ir pats optimālākais bruņoto spēku modelis, lai tie sekmīgi pildītu ne tikai militāros uzdevumus, bet sniegtu atbalstus ar civilajiem dienestiem, piemēram Katastrofu medicīnas centram vai vācot naftas produktus Daugavā. Kā Latvijai ar teju 500km garu jūras robežu drošību ūdeņos varētu nodrošināt abstrakts un unificēts bruņots spēks, Grānts gan nepaskaidro.
Grānts iesaka vēl ko: Tiek izbūvētas jūras spēku bāzes Rīgā un Liepājā, kur katrā stāv pa kuģim, uzturēšanas izmaksas ir milzīgas, taču daudz lētāk būtu īrēt atsevišķus dokus. Nemaz neiedziļinoties sīkumos, varu atgādināt, ka dažs labs Aizsardzības ministrs, kas tagad uzturas Briseles zilajos gaiteņos, ar savu svītu taupības nolūkos sāka proponēt to, ka Gaisa spēkiem bez maz vai jāpamet Lielvārdes bāze un jāpārdislocē savi helikopteri uz lidostu "Rīga". Tā būšot lētāk. Tiesa, lētāk varbūt arī būtu, taču absurdāk vēl vairāk. Taču punktu šim militāro diletantu solim pielika Grānta kungam labi zināmā iestāde- NATO. Vēl vairāk. Praktiski nav neviens gads, kad NBS nenotiktu restrukturizācijas, reorganizācijas un reformas. Ar šiem nemitīgajiem eksperimentiem esam panākuši vienu: patreiz Latvijas bruņotie spēki ir vājākais Baltijas valstu posms.
Visbeidzot kas ir Glens Grānts? Kā raksta laikraksts "Diena", viņš šobrīd ir iestājies partijā ''Sabiedrība citai politikai''...
Tā, starp citu. Ja nemaldos, tieši šīs partijas biedri- agrākie tautpartijieši, piemēram bijušais Ārlietu ministrs Artis Pabriks, bija tie, kas visādi kaitēja Latvijas drošībai, sašķeļot Baltijas valstu kopējo nostāju 9. maija svinību sakarā 2005. gadā, Maskavā. Par Abreni nemaz nepieminēšu.
P.S. "Dienas" raksts pilnībā atrodams te: http://diena.lv/lat/politics/politika/budzets/kugus-pirks-bet-likvides-armijas-stabus