Tālāk?

Pēdējās dienas tik daudz notikumu, ka atkal šis tas jāieraksta. Par visu nekādi, tāpēc par dažām lietām.
Pirmkārt, noklausījos Andra Šķēles runu, kas izskanēja Tautas partijas kongresā. Subjektīvi es neko sliktu vai ko tādu, kam cilvēks ar veselo saprātu varētu nepiekrist, nedzirdēju. Mazliet politiskās paškritikas, mazliet Šķēlem raksturīgā sarkasma, mazliet tika mēģināts imitēt bargo vadoni, kas atnācis sadot pa mizu līdz šim valdošajiem palaidņiem. Jā, ja pieņemtu, ka universālais Tautas partijas spīdeklis Slakteris, kurš esam gan labs zemkopības, gan aizsardzības, gan finanšu ministrs, kurš spēja uztaisīt pa visu pasauli Latvijas blamāžu, ir nevainīgs palaidnis, tad jau runa vietā. Arī tad, ja nekādas Jūrmalgeitas un lielāko kretīnu lietas nav bijušas, tad runa derēja. Ja aizsardzības ministrs Veldre, kurš armijai bez bruņojuma grasījās dibināt zirgu gvardi, ir sīks un neliels palaidnis, arīdzan tad runa būtu bijusi derīga. Visbeidzot, pēc tam, kad šodien TV3 raidījumā "Nekā personīga" man atgādināja to Meļņika patruļkuģu epopeju (ak vai, es par to jau rakstīju aprīlī!), Andra Šķēles uzstāšanās Tautas partijas kongresā šķita nekaunīga. Gribas nolamāties, piedodiet. Es saprotu, ka Tautas partijā nebūt nestājās un nedarbojas cilvēki, kuri tīko apzagt Latviju, izlaupīt bērnu slimnīcas, slēgt apšaubāmus robežbūves vai kuģu būves līgumus, izdabāt Krievijas gāzes magnātiem utt. Taču to, ka ļooooti daudzās nelaimēs, kas tagad vajā Latviju, ir vainojama tieši Tautas partija un tās absolūti netalantīgie, patmīlīgie un bieži vien nekam nederīgie politiķi, ir fakts, ko noliegt vai no tā izvairīties būtu nekaunība. Piedodama ir viena muļķa ālēšanās un tā steidzama nomaiņa, bet tādu savākšana vienkopus, ir bīstama. Secinājumi jāizdara pašiem. Un labi šai gadījumā ir uzrakstījis Aivars Ozoliņš no "Citas Dienas". Nepārpublicēšu, iesaku izlasīt.

Otrs, ko pamanīju, bija "Parex" bankas dāsni atalgotā prezidenta Nila Melngaiļa paziņojums, ka ''Parex'' bankai no valsts vēl vajadzēs 100 miljonus latu. Piedodiet, bet tā jau ir maucība. Piedodiet. Atvainojiet, bet tad jau labāk ir pieņemt valdības lēmumu uzsākt bezdarbnieku un pensionāru eitanizēšanu turpat pie "Parex" bankas filiālēm, lai šos cilvēkus turpmāk nemānītu, nemocītu un nenolemtu bezjēdzīgai eksistencei bez jebkādām cerībām uz gaišāku nākotni.

Nu un nobeigumā es atkal nonāku pie loģiska jautājuma: kas notiks tālāk? Šķēle taps par premjeru? Iespējams? Iedos "Parex" bankai tos miljonus? Iespējams, jo kā redzams, maz kam uztrauc, ka šai bankā joprojām turpinās naudas sabats. Un ne tikai te. Tādu vietu netrūkst. Un pēc visa tā, noliekot pie malas gadiem ilgi notikušās bezjēdzības, vienkāršais cilvēks var saglabāt vēsu prātu?

Politiskie novērojumi oktobrī

Kā jau ierasts, visapkārt notikumu jūra. Kopainā nekā īpaša, viss pa vecam. Kā vienmēr, grūti man apiet politisko jandāliņu. Iedziļinoties un ķeroties pie iztirzāšanas, šis tas pārsteidz. Piemēram, politikas dārziņā visu uzmanības centrā visiem labi zināmais Andris Šķēle. Šī oligarha atgriešanos politikas druvā Tautas partija cenšas padarīt par teju otro Jēzus Kristus atnākšanu. Nevar noliegt, ka atšķirībā no viena otra Tautas partijas membera, piemēram, Slakteru Ata (kurš joprojām dzīvo savā pasaulītē un esot gatavs atkal tapt par ministru), Šķēle ir ļooooti erudīts, zinošs un spēcīgs līderis. Atšķirībā no patreizējā tautpartejieša Nr.1 Mareka Segliņa, cienītais oligarhs atstāj daudz, daudz pārliecinošāku iespaidu, par kādu Vents Armands Krauklis, Vinets Veldre vai jebkurš cits oranžais roku cēlājs varētu tikai sapņot. Viņus no Saeimas ar godbijīgu piecelšanos un aplausu jūru nepavadīs nekad. Bet ne par to runa. Lai ko tur tautpartijas kvekšķi runā par iekšējo demokrātiju, plurālismu un ierindas biedra stāvēšanu malā, pārsteidz kas cits: kā tas nākas, ka Andra Šķēles partija tik ilgus gadus ir vārījusi visus šos mēslus? Pieņemsim, ierindas biedrs to nezināja un neredzēja. Un ja Andris Šķēle kā bargais tētis nāk satīrīt savu padoto nedarbus, vai nenāktos skaidri un gaiši atzīt, ka Tautas partija ir vairāk nekā ļoti atbildīga par patreiz valstī notiekošo? Visumā piekrītu oranžo skaļākajam kritiķim Kārlis Streipam: "[...]Šķēle bija ļoti labs premjerministrs. Viņš bija pareizais cilvēks pareizajā vietā tad, kad Latvijas iedzīvotājiem bija jāpasaka, ka laiks sakost iztīrītos zobus, uzvilkt gludinātās bikses un ķerties pie darba. Bet kāds viņš būtu politiķis tagad? Vai viņš ir gatavs atzīt, ka "Tautas" partija pēdējo pāris gadu laikā ir kļūdījusies atkal un atkal, un šo kļūdu pamatā bijis nekas cits, kā prātam neaptverama uzpūtība un pašslavināšana?[...]".
Gribas iemest akmeni arī jaunlaicēnu dobītē. Patreizējā pozīcija politikā agrāk tik ļoti ķircinājās un burtiski barojās no latviešu Borata neveiklās intervijas, ka pienākot valdīšanas laikiem aizmirsa tās pašas lamatas. Nu sabiedrībā notiek diskusija par ekonomikas ministra Arta Kampara komunikācijas spējām. Būtu nelāgi ņirgāties par ministra angļu valodas zināšanām. Nu ļoti šaubos vai vairums Latvijas ministri visos laikos un visos politiskajos spēkos ir pārāki savās svešvalodu zināšanās, nerunājot par Ļeņina valodu. Taču es nudien nespēju nobrīnīties par elementāru paškritikas trūkumu. Vai tad Kampars cerēja, ka, esot zem mediju lupas, Latvijā par viņa rosīšanos Zviedrijā neuzzinās?
Toties manās acīs savu reitingu ir pacēlis visiem zināmais dzīvnieku draugs Ingmārs Līdaka. Paldies, Ingmār! Nacionālais lepnums ir jāsargā kā īstam vīram, nevis kā Jurim Dobelim , vāvuļojot.
Visbeidzot nespēju apiet laikrakstu "Diena". Pēc raidījuma "Kas notiek Latvijā?", manas bažas, ka šo laikrakstu pametušajiem ir radies iespaids par savu vienreizīgumu, unikalitāti un īpašo stāvokli pie žurnālistikas debesīm, apstiprinājušās. Bez tam bijušo "dieniešu" nemitīgā sabiedrības dalīšana pareizajos un nepareizajos man jau sāk izraisīt riebumu.

Idioti?

"Dienas biznesā" izlasīju kārtējo Tautas partijas membera Ata Slaktera domu pērli, ''ka Parex bankas glābēji ir jāapbalvo''. Iespējams šis īpatnis gara acīm redz tādu pašu ainu, kāda risinājās pirms pērnajiem Ziemassvētkiem, kad bijušajam aizsardzības ministram, vēl vienam Tautas partijas spīdeklim Vinetam Veldrem par ''fantastiskiem panākumiem'' ministrēšanas laikā pasniedza apbalvojumu- ložmetēju "SPG 43". Nemaz nezinu, ko domāt: tas aiz strauji progresējoša vājprāta vai vienkārši kārtējais Slaktera ''nasing speciāls'', taču brīdī, kad durvju priekšā ziema, bet bezdarbnieku rindas tikai paliek garākas, ierosme jau indicē, ka aiz tās slēpjas diagnoze. Un diez vai bez medicīnas palīdzības novēršama. Bet aiz šī smieklīgā Slaktera paziņojuma presē lasāma kāda cita "labā vēsts". Proti, "Parex" saimniekiem labvēlīgā bankas glābšana notikusi politisko uzstādījumu ēnā. Tam savu pirkstu esot pielicis i cilvēks, kas Latviju aplaimojis ar Eiropā "gludākajiem" ceļiem, i cilvēks, kas slavens ar saviem vērtīgajiem vekseļiem. Un viss kļūst gaužām skaidri. Pat ļoti. Redz, viss jau iepriekš nolemts, sadalīts, bet par šo ''sģelku'' šiem vēl pienāktos kāda uzslava vērtīgas gratulācijas veidā. Nu kaut vai personīgā ieroča vai kāda ordeņa veidā.
Ak jā. Tas, ka šī oranžā kopa pārspēj visu prātam aptveramo un prātam neaptveramo, izkristalizējas ar katru dienu. Tapis zināms, ka trekno gadu fetišs A.Kalvītis Maskavā ticies ar autoritāro Krievijas premjeru Putinu. Ko šie cilvēki runājuši, ir viens. Otrs, ka A.Kalvītis laikrakstam ''Čas'' stāstījis, ka ''ar V.Putinu pārrunājis pašreizējās starpvalstu attiecības un to attīstības iespējas. Puses atzinušas, ka abu valstu attiecības uzlabojas, par ko liecina divpusējā politiskā un ekonomiskā dialoga aktivizēšanās''. Savādi, vai ne?

Pat nezinu, ko tagad domāt...

Mazliet pastaigājot pa blogu ārēm, iekš Pods.lv izlasīju ko gaužām šokējošu: "Dienas Biznesa" krievu versijā lasāms raksts ''Международные кредиторы в шоке от латвийского бюджета'' (Starptautiskie kreditori šokā par Latvija budžetu). Rakstā uzpeld tik tiešām šokējoša informācija. Es tiešām esmu samērā mierīgs par visu, ko redzu apkārt. Mani jau sen nespēj pārsteigt partiju, īpaši jau valdošo, nodarījumi (pat noziegumi). Esmu jau samierinājies, ka mūsu valstī ilgus gadus var būt satiksmes ministrs miljonārs un oligarhs reizē, kamēr ceļi ir sabrukuši, bet tai pat laikā Rīgā tapis pasaulē dārgākais tilts. Nebrīnos, ka politiķis saņem milzu algas par savu esamību un eksistenci. Esmu jau apradis ar domu, ka par Aizsardzības ministru var strādāt gan zemnieks, gan veterinārs, gan arī ārzemju letiņš, kuram ar latviešu valodu tā pašvaki, bet finanšu lietas kārto āpatiņš. Esmu jau samierinājies, ka dzīvoju pilsētā, kurā mērs no finanšu grūtībās nonākuša auto tirgotāja, pēc kļūšanas par mēru, kļūst par miljonāru. Esmu jau pieņēmis par pašsaprotamu, ka Latvijā ir tik daudz dažādu specdienestu un viņi ne tikai čakarē tādus kā es, bet jau sāk apkarot viens otru, kamēr bandīti un valsts ienaidnieki dzīvo zaļi. Pat bijusī prezidente izrīkojās kā blēde, kam uzmanību īpaši nepievērsu. Nebrīnos ne par ko. Bet kad izlasīju šo rakstu "Dienas Biznesā", es jau sāku domāt, ka Rīgā prasās pēc karātavām. Baidos, ka citi līdzekļi nelīdzēs. Jo kā gan lai reaģē, ja izrādās, ka Latvijā ir vairāk nekā 220 valsts un pašvaldību aģentūras, kuru uzturēšana ir uz nodokļu maksātāju pleciem? Ko lai domā, ja izlasu, ka 74 valsts aģentūru uzturēšanai, kurās uz 2008. gadu strādāja gandrīz 9600 cilvēku, 2008. gadā tika izlietots gandrīz 200 miljonu latu? Ko lai tagad domāju, ja izrādās, ka pat budžeta veidošanas pamatprincipi Latvijas ministriem un ierēdņiem nav bijuši saprotami? Nezinu. Vienīgais, ko spēju izdomāt: cerēt, ka rakstā nav patiesība. Bet vai nav?

Atkal Vinets!

11. februārī izlasīju kādu pārsteidzošu ziņu, proti, apspriežot valsts aizsardzības un bruņoto spēku attīstības aktualitātes 2008. un 2009. gadā, Aizsardzības ministrs Vinets Veldre uzsvēris, ka dienests NBS saistīts ar kalpošanu savai tautai un aicināja karavīrus vairāk valkāt formas tērpu ikdienā un svētku dienās, aktīvi lietot valsts un NBS simboliku. Bez šaubām, tie ir ļoti spēcīgi vārdi, kas būtu jāievēro. Taču nepagāja ne nedēļa un dienā, kad pie Latvijas namiem tiek izkārti valsts karogi, godinot brālīgās Lietuvas neatkarības 91. gadadienu, bija tā laime atkal lasīt Aizsardzības ministra Vineta Veldres publiskās pārdomas. Šoreiz Veldres kungs savā blogā publicējis rakstu ''Kaujasspēju neredzamā puse''. Spriežot pēc virsraksta, varētu šķist, ka tiek apcerētas mūsu armijas kaujas spējas vai vismaz kaut kas par to. Tomēr Veldres kungs palicis uzticīgs saviem paradumiem- dramatizēt un runāt didaktisko toņos, nepasakot absolūti neko. Piemēram: ''[...]Pašā primitīvākajā līmenī armijas kaujasspējas tik tiešām var traktēt kā kolektīvos un individuālos ieročus, no kuru daudzuma ir atkarīga bruņoto spēku varenība. Šāds priekšstats, pieļauju, valda lielākajā daļā Latvijas iedzīvotāju, un tas ir normāli. Tomēr šāda reducēšana ir bīstama, ja tā sāk domāt militārpersonas.[...]'' Un jau nākamajā teikumā ministrs precizē augstākminēto: ''Armijas kaujasspējas nenosaka tikai ‘dzelži’ vien, jo ļoti svarīga ir arī organizācijas iekšējā sakārtotība un prestižs sabiedrībā. Tādēļ kaujasspēju kontekstā netaustāmās lietas – armijas organizētības un mobilitātes pakāpe, iekšējās disciplīnas ievērošana, mērķtiecīga sadarbība ar civilo sabiedrību u.tml. var izrādīties izšķirošas.''
Mazliet iedziļinoties Veldres kunga pārdomās kaujas spēju sakarā, gribētos pievērst uzmanību tam, ka tieši pats ministrs, sākot savu ministrēšanas ciklu, paziņoja, ka NBS paspārnē steidzami jāveido kavalērijas goda sardze. Nepagāja ne gads, kad Vineta Veldres ministrēto resoru skāra viens satricinājums pēc otra. Sākot no ieroču tirdzniecības armijas azotē, beidzot ar militārpersonu pašnāvībām un slaktiņu šaubīgu naudas darījumu un azartspēļu atkarības ēnā. Pēdējo mēnešu laikā viena otra NBS amatpersona nonākusi aiz restēm arī korpucijas sakarā, prasot samaksu par uzvaru iepirkumu konkursos. Bet kā jau pievērsu uzmanību agrāk, joprojām nav atbildes traģiskās kuģa nogrimšanas sakarā Jūras spēku acu priekšā. Tieši šo neskaidrību sakarā sabiedrība nepajokam satraucās un uzdeva jautājumu: kas notiek ar NBS? Tā vietā, lai rastu vismaz godīgas atbildes un nomierinātu sabiedrību ar solījumiem kļūdas novērst, ministrs Veldre gāja citu ceļu- sāka neveikli laipot un pat atklāti melot. Tātad, par kādām kaujas spējām spriedelē Vinets Veldre, sakot, ka Armijas kaujasspējas nenosaka tikai ‘dzelži’ vien? Nav taču noslēpums, ka mūsu armijai nemaz šo "dzelžu" nav. Joprojām nav atrisināts burtiski kliedzošais jautājums par armijas mehanizāciju ar bruņutransportieriem, ko mūsu kaimiņi Lietuvā un Igaunijā puslīdz atrisinājuši. Neskatoties uz to, ka "Beverīnas" traģēdija sāpīgi apliecināja mūsu NBS Gaisa spēku nespēju pildīt savus uzdevumus, jo tiem ne tikai trūkst helikopteri, bet izrādījies, ka Gaisa spēki kopš savas izveides 1992. gadā vien spējuši nodrošināt tikai to, ka Latvijas Gaisa spēkos ir trīs lidotāji, kas var lidot ar helikopteriem sliktas redzamības apstākļos un kādu glābt...
Baidos, ka paša armija nemaz nezin, par ko runā Vinets. Jo vismaz ''pagaidām'' karavīri dzīvo nemitīgo reformu periodā, kas sācies līdz ar pašu armijas izveidi 1991. gadā. Atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, Latvijas bruņotie spēki ir saņēmuši tik daudz solījumus, bet reizē tik maz sagaidījuši to izpildi, ka Aizsardzības ministriju droši varētu pārdēvēt par Solījumu un nemitīgo reformu ministriju. Bet tas jau ir cits stāsts, ko apskatīju agrāk: http://www.aigarsprusis.lv/2008/10/igaunija-bruojas-latvija-nek.html.

Ministrs pārpratums

7. janvārī LR1 raidījumā "Krustpukti" bija klausāms odiozais Aizsardzības ministrs Vinets Veldre. Kā jau ierasts, lai ko Veldres kungam neprasīja, viņš atrada jebkādus iemeslus, lai sevi paslavētu. Viņš esot panācis, ka karavīriem nesamazinās algas, viņš esot panācis vislabāko kadru optimizāciju utt. No malas protams izklausījās smieklīgi. Es jau reiz rakstīju par ministra Veldres izteikumiem, kas izklausījās gaužām neveikli- http://aigarsprusis.blogspot.com/2008/12/trs-jautjumi-ministra-veldres-trs.html. Tadēļ neatkārtošos. Taču pārsteidza kas cits: kad tika prasīts par ''Beverīnas'' avāriju, konkrēti- kādēļ ministrs esot teicis, ka Zviedrijas helikopters esot varējis līdz Liepājai atlidot 10- 15 minūtes ātrāk, ja vēlāk noskaidrojies, ka Latvijas helikopters nav spējis ierasties vispār, Veldre sāka stāstīt pavisam jaunu notikušā versiju. Kā izrādās, helikopters, kam bija jābūt gatavībā (cik saprotu, tad pārējie trīs helikopteri lidotāju trūkuma dēļ Lielvārdē vienkārši rūsē) un jāglābj grimstošās ''Beverīnas'' apkalpe, esot bijis remontā kaimiņvalstī un rīcībspējīgie piloti esot bijuši pakaļ šim helikopterim. Vēl vairāk, helikopters tieši tai dienā un tieši nelaimēs stundā jau esot lidojis uz Latviju no remonta, tādēļ Zviedrijas helikopters, matemātiski rēķinot, varējis ierasties ātrāk. Labi pieņemsim, ka tā. Taču tagad ieklausieties: Gaisa spēki pēc taģēdijas ar "Beverīnu" atzina, ka viņu rīcībā ir tikai trīs piloti, kas esot spējīgi pilotēt helikopteri nakts laikā virs jūras, vētrā, lai kādu glābtu utt. Loģiski spriežot, vismaz viens šāds pilots ir Lielvārdē. Bet nē! Pēc 7. janvāra Veldres teiktā izriet, ka tieši avārijas naktī un vētras laikā vienīgais pilots ir nosūtīts uz kādu no Latvijas kaimiņvalsti, kuru Veldres kungs nenosauca (esmu dzirdējis, ka Gaisa spēku helikopterus remontējot Lietuvā un Polijā), lai no remonta savāktu vienu no četriem Latvijas glābšanas helikopteriem. Loģiski spriežot, nebija nekādas vajadzības lidot no šīs nenosauktās kaimiņvalsts nakts melnumā, lai pārvestu uz Lielvārdi helikopteri. Vai šādu procedūru nebija spējīgs paveikt pilots, kura kvalifikācija ir lidot dienas apstākļos, sagaidot rītausmu? Baidos izklausīties pārlieku aizdomīgs, taču man šķiet, ka te der tikai divas versijas.
Pirmā versija: Latvijas Gaisa spēku rīcībā ir tikai trīs piloti un tie miljoni, kas piešķirti šim NBS spēka veidam ir izlietoti citiem nolūkiem, tikai ne pilotu sagatavošanai, kas šķiet tomēr ir pamatu pamats. Ja tā, tad tas jau būtu atsevišķa pētījuma vērts. Jo kā gan nākas, ka kopš Gaisa spēku izveides 1992. gadā to rīcībā nav vismaz tāds lidotāju skaits, kas spējīgi pilotēt vismaz to nelielo avioparku, kas ir viņu rīcība- četri helikopteri Mi- 17 un viena lidmašīna L- 410?
Otrā versija: Gaisa spēkus vada idiots, kuram šķiet, ka avārijas un katastrofas notiek iepriekš precīzi nosakot traģēdijas laiku un vietu, lai glābšanas dienesti varētu pienācīgi sagatavoties. Ja tā, tad te jau nāktos domāt, ka mūsu NBS ir ļoti, ļoti, ļoti lielas problēmas.

Pēc tam ministrs Veldre metāliskā intonācijā paziņoja, ka pie Portugāles krastiem ar katamarānu "Kaupo" notikusi nelaime. Krasta apsardzības dienestam esot ļoti laba sadarbība ar citu valstu dienestiem. Vēl vairāk. Kanādas krasta apsardzes dienests pat esot atzinis, ka Latvijas krasta apsardze esot labākā šajā reģionā. Lai nu kā, arī šie paziņojumi izklausījās smieklīgi. Par laimi ministra satraucošais paziņojums izrādījās pārpratums.

Vai nacionālās īpatnības?

14. decembrī LTV 1 raidījumā "De Facto" bija skatāms sižets, kas kārtējo reizi lika aizdomāties par vairākām lietām. Pirmkārt, kas tad īsti notiek ar glābšanas nozari, otrkārt, vai nebūtu laiks vienam otram parādīt durvis. Pārsteidz un izbrīna valsts amatpersonas. Īpaši Vineta Veldres nostāja izbrīna. Tā vietā, lai problēmas novērstu, dusmīgais Vinets draud informācijas publiskotājiem ar sutu. Man personīgi ir tikai viens jautājums: ''vai tiešām valsts iestādēs, pieņemot darbā, neprasa CV, motivācijas vēstuli un nav pārrunas par cilvēka atbilstību amatam?''
Par šīm nejēdzībām esmu rakstījis gana plaši un bieži. Esmu arī centies iedziļināties dažos jautājumos. Ja rodat laiku, zemāk redzamās norādēs ir raksti:

http://aigarsprusis.blogspot.com/2008/12/trs-jautjumi-ministra-veldres-trs.html
http://aigarsprusis.blogspot.com/2008/12/trkst-informcijas-trkst-atkltbas.html
http://aigarsprusis.blogspot.com/2008/12/nevarjm-paldzt.html
http://aigarsprusis.blogspot.com/2008/05/msdienu-latvijas-kara-flote.html
http://aigarsprusis.blogspot.com/2008/01/armijai-zirgus.html

P.S. Lai rastu kopainu, noskatieties arī šo sižetu:

Trīs jautājumi ministra Veldres trīs jautājumiem

Šodien Aizsardzības ministrijas mājas lapas sadaļā "Aizsardzības ministra blogs" izlasīju jaunāko ministra Vineta Veldres ierakstu "Trīs jautājumi par „Beverīnas” traģēdiju". Varbūt vairs nav īstais laiks turpināt publicēt savas pārdomas par šo baiso notikumu, tomēr ir savādi redzēt ministra paštaisnumu. Pirmkārt, kam gan vēl, ja ne pašam Veldrem vajadzētu atbildēt uz paša jautājumiem, jo tieši viņš vada Aizsardzības ministriju, kas atbild par glābšanas darbiem uz jūras. Otrkārt: vai ministrs nevēlas atbildēt uz paša pausto uzreiz pēc traģēdijas?

1. Nākamajā dienā pēc nelaimes, 3. decembrī Vinets Veldre plašsaziņas līdzekļiem pauda, ka "[...] zvejas kuģa "Beverīna" apkalpe jūrā bija devusies bez glābšanas vestēm un glābšanas plostiem [...]". Tagad zināms, ka plosts taču bija. Vēl vairāk, tas bija sagatavots apkalpes evakuācijai, taču kuģa A- 53 "Virsatis" doto ieteikumu dēļ apkalpe plostā neiekāpa. Neskatoties uz to, vai vestes bija mugurā vai nē, neskatoties uz to, ko "Beverīna" jūrā darīja, arī glābšanas vestes ūdenslīdēji atrada.
Jautājums: kādēļ ministrs pauda pārsteidzīgu un tādēļ arī nepatiesu informāciju?

2. Ministrs medijiem klāstījis, ka ''zviedri šajā rajonā varējuši ierasties 10-15 minūtes ātrāk nekā mūsu pašu helikopters no Lielvārdes''? Tika minēti dažādi papildus apstākļi, arī vēja virziens. Pēc dažām dienām atklājies, ka Latvijas Gaisa spēkos esot tikai 3 lidotāji, kas varot lidot nakts laikā virs jūras un kādu glābt, bet neviens no viņiem neesot atradies postenī.
Jautājums: kādēļ ministrs teica nepatiesību, ka zviedri varējuši ierasties 10- 15 minūtes ātrāk, ja Latvijas Gaisa spēku helikopters ierasties pietiekami kvalificētu lidotāju trūkuma dēļ nevarēja ierasties vispār?

3. Ministrs medijiem apgalvoja, ka ''pēc tam "Virsaitis" piedāvājis evakuēt kuģa apkalpi, pat izmetot glābšanas plostu jūrā, taču zvejnieki atteikušies''. Noskaidrojies, ka tā nav patiesība. ''Virsaitis'' nemaz nav piedalījies glābšanas operācijā, bet gan veicis pasīvo novērošanu. Pie tam, kā jau minēts, tieši no kuģa "Virsaitis" skanēja aicinājums plostā vēl nekāpt.
Jautājums: kādēļ ministrs Veldre teica nepatiesību, ka apkalpe atteikusies evakuēties un nav kāpusi izmestajā plostā, ja noskaidrojies, ka plosts un peldriņķi izmesti tikai pēc tam, ka "Beverīna" apgāzās?

Trūkst informācijas, trūkst atklātības

Neskaidrības par kuģa "Beverīna" bojāeju joprojām vairāk, nekā skaidrību. Tomēr daudzus no mums māc bažas, ka apstiprināsies pašas sliktākās priekšnojautas: cilvēku glābšanai tika izdarīts par maz. Nekādu iemeslu kādu vainot nav, taču nevienas pienācīgas atbildes par notikušo nav rastas. No vienas puses skan pārmetumi un lāsti par slikto "Beverīnas" īpašnieku, kurš esot dzinis vētrainā jūrā zvejniekus, otri apgalvo, ka kuģis nav zvejojis, bet ir īsts pirātu kuģis, kas nodarbojies ar nelegālu nozveju. Citi sakās zinām, ka "Beverīna" ķeksējusi no jūras dibena kapara kabeļus. Protams, bēdīgi slavenais "Beverīnas" īpašnieks diez vai ir svētulis, taču kad uz kādas Krievijas zemūdenes vienam kaimiņzemes matrozim radās vēdera darbības traucējumi, mūsu glābšanas struktūras daudz nedomājot metās palīgā. Pieņemot, ka uz "Beverīnas" bija seši vienkārši vīri, kuri nonāca nelaimē, kuri cerēja uz to pašu, šķiet nav sagaidījuši. Arī šoreiz no militāro struktūru puses skan apgalvojumi, ka viss izdarīts uz to labāko.
Neviens domājošs cilvēks nelamās "Virsaiša" komandu par notikušo, kamēr nav neviena paša atzinuma par šo traģisko notikumu. Taču tik pat korektiem vajadzētu izturēties arī pret tiem, kam neveicās. Bet, nē. No valsts dienestu puses tiek pūsts vecās stabulēs: sistēma ir nekļūdīga, pie visa vainīgi paši bojāgājušie (šī attieksme neviļus atmiņā atsauc traģisko notikumu Rīgā, Ķempes ielā). Aizsardzības ministrs Vinets Veldre jau tūlīt pēc nelaimes paziņoja, ka uz "Beverīnas" nebija ne glābšanas vestu, ne plosta (lasāms te: http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/article.php?id=572027). Tātad, paši vainīgi. Bet kā gan ministrs to zināja? Ja tomēr plosts un vestes bija? Nākamajā dienā kāds Valsts Vides dienesta inspektors lepni stāsta, kāds "Beverīnas" saimnieks esot briesmonis, kas ņirgājas par Latvijas likumdošanu. Jā, iespējams. Bet kāds tam sakars ar nelaimē nonākušo tiesībām uz palīdzību? SIA "Baltic Fish" vadītājs, kuram piederēja "Beverīna", jūras dzelmē taču neguļ. Valsts algoto amatpersonu izturēšanās šķiet vairāk nekā neatbilstoša. Kaut kā neesmu manījis līdzīgu attieksmi, piemēram, pret Jūras spēkos dienošajiem. Kā nekā viņu kolēģis burtiski nesen nošāvis divus cilvēkus ar pistoli, kas skaitījusies uz kuģa "Zibens".

Ja nemaldos, visas radiosarunas tiek ierakstītas. Nomieriniet cilvēkus un atskaņojiet to, kas netraucē izmeklēšanai. Kamdēļ nemitīgi apgalvot, ka "Beverīnas" kapteinis visu laiku ietiepīgi atteicies no palīdzības, ja publiski šo sarunu nevar atskaņot? Kamdēļ visu laiku atkārtot, ka darīts tika tik daudz, bet "Beverīnas" glābšanā iesaistītā kuģa "Gints" kapteinis sarunā ar "Panorāmu" apgalvo ko citu. Diemžēl, viņa paustais nav pārlieku glaimojošs glābējiem. Ja šis cilvēks saka nepatiesību, likumdošana taču skaidri nosaka atbildību par nepatiesu ziņu sniegšanu.
Visbeidzot, vienreiz taču ir jāmācās! Cik vīriem vēl jāpaliek dzelmē, lai atbildīgie dienesti beidzot reaģētu bez jebkādām šaubām, rīkotos precīzi un sekmīgi? Kā tas vareja gadīties, ka palīgā atsteidzās zviedri, bet viņu helikopterim bija jāsteidz tālāk uz Ventspili, lai uzpildītu degvielu? Runas par pastāvīgu helikoptera posteni Liepājā skan jau sazin cik gadus. Bet sagaidot 2008. gada nogali pat neesam padomājuši par degvielu glābšanas darbiem uz jūras. Rosās domas arī par tiem pašiem vētru brīdinājumiem. Savādi, pirms vienas vētra skan brīdinājumi, skan ugunsdzēsēju padomi kā rīkoties, liela preses uzmanība, bet pirms šīs traģiskās nakts tik vien kā viens teikums meteo ziņās...

P.S. Aicinu noskatīties LTV 1 ''Panorāma'' sižetu.

Militāro diletantu uzlidojums?

Pēdējā laikā sanāk tā padaudz par tām militārajām lietām. Šoreiz manu uzmanību pievērsis laikraksts "Diena" ar Guntas Slogas rakstu "Taupīt nāksies arī prāvu budžetu saņemošajā aizsardzībā". Publikācijā minētais lielā tiesā ir svarīgi un daļēji tam varētu piekrist, piemēram par to, ka nelielajiem Latvijas bruņotiem spēkiem ir atsevišķi spēku veidu štābi vai tas, ka Aizsardzības ministrija no sava budžeta apmaksā ārvalstu sportistu milzīgās algas. Reitings, panākumi un sportiskais līmenis protams ir svarīgs, taču diez vai to vajadzētu celt uz militārā resora apmaksātu ārzemju sportistu rēķina. Ja tas pats notiktu uz kādas Aizsardzības ministrijas apmaksātas sporta skolas vai citādas vietējo kadru kalves bāzes, neviens pat neiedrošinātos protestēt. Savādi arī, ka Aizsardzības ministrija piedalās gandrīz visu Latvijas sporta būvju tapšanā ar līdzfinansējumu. To vajadzība nav apšaubāma, taču tādā gadījumā nav saprotams, kamdēļ Latvijā ir citas ministrijas. Galu galā, vai tad dažādie resori kā agrākos laikos nevar dalīt šo finansējumu solidāri?
Taču Guntas Slogas rakstā pārsteidz kas cits. Proti atkal par ekspertiem pieaicināti cilvēki, kuriem vismazāk vajadzētu mest pārmetumu akmentiņtus citu dārziņā. Ar pārmetumiem neskopojas Glens Grānts, bijušais Lielbritānijas militārais atašejs Latvijā. Viņš apgalvo, ka jau no paša sākuma NBS attīstība un līdz ar to arī tai atvēlētie līdzekļi ir gājuši nepareizā virzienā. Lielākā daļa Latvijas padomnieku nāca no valstīm ar milzīgām armijām. Tādēļ tika veidoti atsevišķi gaisa spēki, jūras spēki un tā tālāk. Taču Latvija to nemaz nevar atļauties. Īsti gan nav skaidrs, ko Grānts cenšas pateikt. Jo kā zināms, dalīti spēku veidi ir pats optimālākais bruņoto spēku modelis, lai tie sekmīgi pildītu ne tikai militāros uzdevumus, bet sniegtu atbalstus ar civilajiem dienestiem, piemēram Katastrofu medicīnas centram vai vācot naftas produktus Daugavā. Kā Latvijai ar teju 500km garu jūras robežu drošību ūdeņos varētu nodrošināt abstrakts un unificēts bruņots spēks, Grānts gan nepaskaidro.
Grānts iesaka vēl ko: Tiek izbūvētas jūras spēku bāzes Rīgā un Liepājā, kur katrā stāv pa kuģim, uzturēšanas izmaksas ir milzīgas, taču daudz lētāk būtu īrēt atsevišķus dokus. Nemaz neiedziļinoties sīkumos, varu atgādināt, ka dažs labs Aizsardzības ministrs, kas tagad uzturas Briseles zilajos gaiteņos, ar savu svītu taupības nolūkos sāka proponēt to, ka Gaisa spēkiem bez maz vai jāpamet Lielvārdes bāze un jāpārdislocē savi helikopteri uz lidostu "Rīga". Tā būšot lētāk. Tiesa, lētāk varbūt arī būtu, taču absurdāk vēl vairāk. Taču punktu šim militāro diletantu solim pielika Grānta kungam labi zināmā iestāde- NATO. Vēl vairāk. Praktiski nav neviens gads, kad NBS nenotiktu restrukturizācijas, reorganizācijas un reformas. Ar šiem nemitīgajiem eksperimentiem esam panākuši vienu: patreiz Latvijas bruņotie spēki ir vājākais Baltijas valstu posms.
Visbeidzot kas ir Glens Grānts? Kā raksta laikraksts "Diena", viņš šobrīd ir iestājies partijā ''Sabiedrība citai politikai''...
Tā, starp citu. Ja nemaldos, tieši šīs partijas biedri- agrākie tautpartijieši, piemēram bijušais Ārlietu ministrs Artis Pabriks, bija tie, kas visādi kaitēja Latvijas drošībai, sašķeļot Baltijas valstu kopējo nostāju 9. maija svinību sakarā 2005. gadā, Maskavā. Par Abreni nemaz nepieminēšu.
P.S. "Dienas" raksts pilnībā atrodams te: http://diena.lv/lat/politics/politika/budzets/kugus-pirks-bet-likvides-armijas-stabus

Armijai zirgus?

Kad teju, teju sabiedrība nomierinājusies, ka tās valsts aizsardzības resoru vada bijušais veterinārā dienesta vadītājs, kurš pats atzinies "neesam pārāk zinošs militārajos jautājumos", cilvēku prātiem atkal tika sagādātas jaunas vētras. Un šoreiz pie vainas pats Vinets Veldre, kurš deva vienu no savām pirmajām pavēlēm: uzsākt darbu pie zirgu goda gvardes izveides! Pats ministrs laikrakstam "Latvijas Avīze" gan pauda, ka viņam neesot doma atjaunot kavalēriju un to 21. gadsimtā sūtīt pret tankiem. Esot vien ideja izveidot zirgu goda gvardi, kas sagaidītu prominentas ārzemju personas.

Kamēr ministrs Veldre gara acīm jūsmo par Latvijas armijas kavalēriju, pašu armijai trūkst elementārākās vajadzības (autora foto)

Starp citu, pēc jaunā ministra pieteikšanas daudzi jau sāka jokot, ka Veldre, kura profesija ir veterinārārsts un kurš esot tik liels zirgu mīļotājs, ka nopircis desmit zirgus, taisīšot Latvijas armijai savu kavalēriju. Taču nepagāja ne mēnesis, kopš cienītais veterinārs sācis saimniekot Krišjāņa Valdemāra ielas namā un savu zirgmīlestību Veldres kungs cenšas iedzīvināt armijā.

Militāristi par Veldres ieceri dusmīgi
Kāds augsts Latvijas armijas apvienotā štāba virsnieks laikraksta "Latvijas Avīze" žurnālistam 2008. gada janvārī pat atklāja, reizē neslēpjot dusmas, ka armijas štābs esot saņēmis aizsardzības ministra pavēli sākt darbu pie "zirgu goda gvardes" izveides, neskatoties uz to, ka aizsardzības budžetam trūkstot vairāku miljonu latu jau iesāktiem nopietniem projektiem. Joprojām neesot izveidota trešā kājnieku bataljona, neesot bruņumašīnu, štāba bataljonā nav izremontētas kazarmas. Virsnieks pat pieminēja, ka Latvijas kontingentam Afganistānā nav apbruņotu džipu, jo tie aizsardzības ministrijai neesot pa kabatai...

Vai Latvijas armijai ir vajadzīga kavalērija?
Ja arī runa ietu tikai pat godasardzes rotu vai vadu, ir skaidrs, ka mūsu valsts nevar atļauties šādu greznību. Nenoliedzami, šāds goda sardzes elements būtu skaits un ļoti prestižs. Par to mēs būtu ļoti lepni katru 11. un 18. novembri. Atsevišķas goda sardzes jātnieku nodaļas ir vairākās Eiropas valstīs, tostarp Francijai, Lielbritānijai un Vācijai. Sava militārā kavalērija ir arī Krievijai. Taču Veldres kungs nav pamanījis kādu atšķirību, proti, Latvijas armija nav pieminēto valstu svara kategorijā. Jāatgādina, ka visām pieminētajām valstīm ir lielākās armijas Eiropā un vienas no vislabāk finansētajām, izņemot, varbūt tikai Krievijas, kuras miljonu lielajam un izsalkušajam karaspēkam naudas nekad nebūs gana.
Latvijas armija labākajā gadījumā varētu meklēt līdzības ar nelielo Maķedoniju vai kādu citu nelielu Eiropas valsti, taču mūžīgās reformas un daudziem nesaprotamās iepirkumu procedūras, un piedevām nesenā armijas profesionalizācija armija padarījusi par kaut ko līdzīgu Vatikāna gvardei. Svētkos mūsu armija izskatās vareni: pa gaisu traucas četri lidaparāti, Daugavā noenkurojušies abi divi lielie karakuģi, kurus apsargā daži mazāki kuģīši, bet labi izkoptā parādes solī braši soļo dažādu vienību kareivji. Kulminācijas brīdī pār Rīgu skan divdesmit viena lielgabalu zalve, liekot ļaudīm patiesi lepoties, ka mūsu armijai ir ko parādīt. Bet ar to mūsu armijas līdzība ar citu valstu armijām arī beidzas. Diemžēl.

Kāda no malas izskatās mūsu armija?
Nevēlos būt bargs kritizētājs, tomēr gribas izdarīt dažus secinājumus, kas radušies pēc cītīgas sekošanas mūsu armijas matamarfozēm pēdējā desmitgadē.
No 4894 cilvēku "lielās" Latvijas armijas (pēc 2007. gada Aizsardzības ministrijas datiem), teju trešdaļa ir civilkalpotāji. Otra puse ir dažnedažādi štābi (NBS Apvienotajā štābā viens ir 8 departamenti), nodrošinājuma pavēlniecība, kuras sastāvā 2005. gadā bija divas Atbalsta bāzes, Militārās medicīnas centrs, Transporta bataljons un Nodrošinājuma bataljons, sporta klubi, kuri protams ir vajadzīgi, vismaz trīs militārie orķestri, kas arī ir vajadzīgi un muzicē vareni, nesdami Latvijas vārdu pasaulē. Aizsardzības ministrijas paspārnē ir arī Saeimas un Valsts prezidenta drošības dienests (ko nezināmu iemeslu dēļ nevarēja vai negribēja apvienot ar līdzīgu institūciju- Militāro policiju), Mācību pavēlniecība, kurā ietilpst Rekrutēšanas un atlases centrs un ducis mācību centru: NBS Instruktoru skola Cēsīs, NBS Sakaru skola un Valodu skola Rīgā, Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas skola Kadagā, NBS Kājnieku skola Alūksnē, kas izveidota uz bijušā Alūksnes mobilo strēlnieku bataljona bāzes, Jūras spēku mācību centrs Liepājā, kurā ietilpst veselas divas skolas- Jūrniecības un taktikas skola, kā arī Ūdenslīdēju skola. Bez visām šīm mācību iestādēm pastāv arī Nacionālā Aizsardzības akadēmija. Vēl ir krietns skaits savdabīgu veidojumu, kā militāro atašeju dienests, Latvijas Kara muzejs, Latvijas Ģeotelpiskā informācijas Aģentūra, Valsts aģentūra "Tēvijas Sargs" un Aizsardzības īpašuma valsts aģentūra, kurā vien strādājot 450 cilvēki (gandrīz vesels bataljons!). Arī tas ir vajadzīgs, tikai sanāk, ka atlikušajos dažos tūkstošos ietilpst lepni skanošs Štāba bataljons, kurā (pēc militārā žurnāla "Tēvijas Sargs" datiem), karavīru trūkuma dēļ dien aptuveni divi simti vīru. Agrāk to bija vismaz reizes trīs vairāk. Vēl mūsu bruņotajos spēkos ir nepilni seši simti jūrnieku (precīzi uz 2007. gadu- 558 cilvēku), ieskaitot krasta apsardzi, kuru tagad dublē iekšlietu ministrijai pakļautā Robežsardze ar saviem kuģiem, nelieli Gaisa spēki ar četriem vairāk vai mazāk mūsdienīgiem helikopteriem Mi- 17 un vienu čehu dāvāto lidmašīnu L- 410 (pārējie daži lidaparāti ir morāli novecojušie An- 2 un Mi- 2), kuros kalpo vien daži simti vīru un sievu (uz 2007. gadu 292 cilvēki). Starp citu, par attieksmi pret Gaisa spēkiem varēja noprast no vairāku Aizsardzības ministru izteikumiem presē. Piemēram 2001. gada septembrī laikrakstā "Kurzemes Vārds" bija lasāma intervija ar ministru Kristovski, kurš darīja zināmus dažus faktus: "­ Cilvēki skatās filmas un redz, kādas modernas lidmašīnas ir citu valstu rīcībā. Taču Gaisa spēku un dažādu aizsardzības sistēmu iegāde un uzturēšana izmaksā ļoti dārgi. Tāpēc mums ir precīzi jāapzinās, kādus vēlamies Gaisa spēkus nākotnē, un arī tas, kādus varam atļauties. ASV mums gandrīz par velti piedāvāja helikopterus "Cobra". Izrēķinājām, cik maksās to uzturēšana, apsvērām savas prioritātes un atteicāmies. Turklāt paši helikopteri mums neko īpaši būtisku nebūtu devuši, jo ar tiem kopā nepieciešamas ar citas Gaisa spēku atbalsta vienības. Piemēram, reaktīvās lidmašīnas, raķešu kompleksi un cita veida bruņojums. Jāskatās reāli, mēs to pagaidām nevaram atļauties... " Pagājuši septiņi gadi un attieksme mainījusies maz.

Latvijas armijas mugurkauls ir Ādažu bāze, kurā mitinās teju vienīgās kaujasspējīgās latvju armijas vienības. Divi puslīdz nokomplektēti kājnieku bataljoni un dažas nelielas specializētas vienības kā atmīnētāji, militārie ķīmiķi utt., kuriem jāgādā par mieru Afganistānā, Irākā un vēl sazin kur, tikai ne pašu zemē. Pēc 2007. gada datiem kopumā mūsu armijas Sauszemes spēkos ietilpst 971 cilvēks (Igaunijas sauszemes spēkos ir aptuveni 3000 karavīru). Cik zināms, tad Sauszemes spēkiem praktiski nekāda bruņutransporta, izņemot trīs Čehijas dāvātos tankus T- 55, no kuriem viens vairs neesot braucams, un divas bijušo Sužu izlūkdesanta bataljona BRDM-2 bruņumašīnu, nav. Kas noticis ar duci deviņdesmito gadu sākumā dāvātajām ''Scania'' bruņumašīnām SKP m/42, nav. Tās mēģināja modernizēt, bet iespējams tās vairs nespēj izkustēties no vietas, jo Zviedrijas armijas vajadzībām tās tika ražotas no 1943. līdz 1947. gadam. Vien zināms, ka viena tāda ir Robežsardzei. Tikmēr mūsu Ziemeļu kaimiņu igauņu armijas rīcībā ir apskaužams bruņutehnikas autoparks: 60 moderni Somijas XA- 180 bruņutransportieri, 32 padomju ražojuma BTR- 30, 7 padomju BRDM-2 un 9 Dienvidāfrikas ražojuma Mamba APC.

Liepājas zemessargu transports- tā sauktie Kristovska un Eihmaņa sagādātie nekam nederīgie Land Roveri, un dažas citas sarūsējušas grabažas (autora foto)

Citviet esmu lasījis, ka mūsu bruņotajos spēkos ietilpst arī Zemessardze, kas ''esot mūsu drošības stūrakmens''. Agrāt tā tiešām bija iespaidīga brīvprātīgo armija- teju 17 000 vīru. Tomēr zinot pēdējo piecu gadu notikumus, kuru laikā Zemessardzi- patriotisku un drosmīgu vīru kopumu sāka reformēt, izformēt un restrukturizēt, tāds čiks vien sanāca. 2007. gadā Zemessardzes rindās bija vien 10 385 cilvēku. Sava taisnība visticamāk bijusi tiem, kas centās Zemessardzei radīt tādu kā regulārās armijas apveidus, dažus tās bataljonus specializējot. Piemēram, tagad Daugavpilī bāzējas mūsu bruņoto spēku artilēristi- 34. zemessardzes artilērijas bataljons, savukārt varen garu un reizē gaužām neveiklu nosaukumu tagad nes 31. zemessardzes bataljons. Tas tagad ir Aizsardzībai pret masu iznīcināšanas ieročiem bataljons. 17. zemessardzes bataljons kļuvis par pretgaisa aizsardzības bataljonu. Tiešī šīs vienības zemessargi ir tie, kas pēdējos gadus katru 18. novembri ar saviem zviedru pretgaisa aizsardzības lielgabaliem drebina Rīgu. Taču šo nebeidzamo reformu rezultātā kādas iespaidīgas izmaiņas ierindas zemessargi nav sajutuši. Krietns skaits bataljonu likvidēti, piedēvējot tam apvienošanās mirāžu, lai itkā optimizētu tehniskos līdzekļus, bruņojumu un nekustamos īpašumus, kuros apvienotajiem bataljoniem mājot. Bet ikviens var pārliecināties, ka Zemessardze no šīm izmaiņām praktiski neko nav guvusi. Daudzviet bataljoni mitinās tādās pašās nepiemērotās telpās. Piemēram Liepājā zemessargu mājvieta jau vismaz desmit gadus ir bijušajā bērnu dārzā. Jauni vai vismaz labāki transportlīdzekļi, nerunājot par kaujas tehniku, zemessargu rīcībā nav nodoti (vai tas tiek tā slēpts, ka visus neatkarības gadus par to nekas nav zināms). Kardinālu uzlabojumu formastērpu sakarā arī nav kopš deviņdesmito gadu vidus. Kā zemessargi, tā viņu jaunā maiņa jaunsargi izskatās gaužām žēlīgi. 2008. gada janvārī jaunsargu mājas lapā gan beidzot bija lasāms, ka izveidotas pirmās skices jaunajam jaunsarga formas tērpam. Taču cauri jaunsardzei jau izgājusi vesela paaudze, kura mīlēt Latviju mācījās vecās drānās...
Par bruņojumu, kas pietiktu visiem brīvprātīgajiem gan mācībām, gan, nedod Dievs, kara gadījumā, nav dzirdēts. Sekojošs vienkāršā cilvēka secinājums: kamdēļ bija vajadzīga šī Zemessardzes "restrukturizācija", ja līdz 2008. gadam NATO valsts bruņoto spēku sastāvdaļai nav notikušas kaut cik jaušamas izmaiņas lielāku kaujasspēju virzienā?

"Lindau" klases mīnu meklētājs "Namejs" ir 1960. gadā Rietumvācijā būvēts kuģis, kas mūsu flotes rīcībā nonāca tikai 1999. gada rudenī. To pamatoti varēja uzskatīt par vecu, tomēr labu kuģi, jo tika pamatīgi saremontēts un kopts. Nezināmu iemeslu dēļ jūrniekiem ar to lika veikt tālus pārgājienus ļoti sarežģītos metereoloģiskos apstākļos gan Ziemeļjūrā, gan citos ūdeņos, kaut kuģa pamatuzdevumi ir mīnu meklēšana piekrastes ūdeņos. (autora foto)

Kādai vajadzētu būt Latvijas armijai?
Cik ziņojuši paši militāristi, to rīcībā 2007. gadā bija budžets 508,08 miljonu ASV dolāru lielumā. Zināms, ka no šīs naudas tiekot uzturēta Latvijas Bankas Aizsardzības pārvalde, daļēji Drošības policija. Tiek celtas jaunas sporta halles, kuras līdzfinansē Aizsardzības ministrija. Tāpēc liels kumoss militāristiem iet secen.
Nav saprotams, kādēļ valstij, kurai ir stratēģiska nozīme visa reģiona mērogā, joprojām nav vismaz vienas kaujas spējīgas brigādes, kuras rīcībā būtu vismaz minimālais skaits bruņutehnikas, kas nepieciešama gan dalībai ārvalstu misijās, gan lokālajām vajadzībām, piemēram, mācībām vai dabas stihiju laikā. Kā tas var būt, ka Latvijas armija karo Afganistānā un Irākā, bet tās karavīriem pat nav atbilstoša ekipējuma? Kā tas var būt, ka Jūras spēku vajadzībām pērk karakuģus, kuri pēc tam bāzējas bez maz vai Liepājas centrā, kamēr Aizsardzības ministrijai piederošās piestātnes Karostā stāv tukšas vai tiek izmantotas citiem mērķiem? Kā tas var būt, ka koka mīnu traleris ''Namejs'', kurš paredzēts piekrastes ūdeņu attīrīšanai no mīnām (būvēts turpat pusgadsimtu atpakaļ, tomēr pienācīgi remontēts un modernizēts), tiek dzīts uz Ziemeļjūru pa 6 metrus augstiem viļņiem tā, ka tas izļodzas pa visām šuvēm, lai pēcāk par šo "varoņdarbu" dižotos vai visās avīžu slejās? Kā lai nesmejas par Gaisa spēkiem, no kuru rīcībā esošiem četriem helikopteriem MI- 17, viens tika aprīkots ar salonu augstu amatpersonu pārvadāšanai? To par pārvietošanās līdzekli bija iecienījusi bijusī valsts prezidente. Un te jau arī ir atbilde, kādai būtu jābūt mūsu armijai. Vismaz tādai, lai par to nesmietos. Tādēļ zirgu goda sardzi mūsu armijai nevajag.

Aigars Prūsis