Armijai zirgus?

Kad teju, teju sabiedrība nomierinājusies, ka tās valsts aizsardzības resoru vada bijušais veterinārā dienesta vadītājs, kurš pats atzinies "neesam pārāk zinošs militārajos jautājumos", cilvēku prātiem atkal tika sagādātas jaunas vētras. Un šoreiz pie vainas pats Vinets Veldre, kurš deva vienu no savām pirmajām pavēlēm: uzsākt darbu pie zirgu goda gvardes izveides! Pats ministrs laikrakstam "Latvijas Avīze" gan pauda, ka viņam neesot doma atjaunot kavalēriju un to 21. gadsimtā sūtīt pret tankiem. Esot vien ideja izveidot zirgu goda gvardi, kas sagaidītu prominentas ārzemju personas.

Kamēr ministrs Veldre gara acīm jūsmo par Latvijas armijas kavalēriju, pašu armijai trūkst elementārākās vajadzības (autora foto)

Starp citu, pēc jaunā ministra pieteikšanas daudzi jau sāka jokot, ka Veldre, kura profesija ir veterinārārsts un kurš esot tik liels zirgu mīļotājs, ka nopircis desmit zirgus, taisīšot Latvijas armijai savu kavalēriju. Taču nepagāja ne mēnesis, kopš cienītais veterinārs sācis saimniekot Krišjāņa Valdemāra ielas namā un savu zirgmīlestību Veldres kungs cenšas iedzīvināt armijā.

Militāristi par Veldres ieceri dusmīgi
Kāds augsts Latvijas armijas apvienotā štāba virsnieks laikraksta "Latvijas Avīze" žurnālistam 2008. gada janvārī pat atklāja, reizē neslēpjot dusmas, ka armijas štābs esot saņēmis aizsardzības ministra pavēli sākt darbu pie "zirgu goda gvardes" izveides, neskatoties uz to, ka aizsardzības budžetam trūkstot vairāku miljonu latu jau iesāktiem nopietniem projektiem. Joprojām neesot izveidota trešā kājnieku bataljona, neesot bruņumašīnu, štāba bataljonā nav izremontētas kazarmas. Virsnieks pat pieminēja, ka Latvijas kontingentam Afganistānā nav apbruņotu džipu, jo tie aizsardzības ministrijai neesot pa kabatai...

Vai Latvijas armijai ir vajadzīga kavalērija?
Ja arī runa ietu tikai pat godasardzes rotu vai vadu, ir skaidrs, ka mūsu valsts nevar atļauties šādu greznību. Nenoliedzami, šāds goda sardzes elements būtu skaits un ļoti prestižs. Par to mēs būtu ļoti lepni katru 11. un 18. novembri. Atsevišķas goda sardzes jātnieku nodaļas ir vairākās Eiropas valstīs, tostarp Francijai, Lielbritānijai un Vācijai. Sava militārā kavalērija ir arī Krievijai. Taču Veldres kungs nav pamanījis kādu atšķirību, proti, Latvijas armija nav pieminēto valstu svara kategorijā. Jāatgādina, ka visām pieminētajām valstīm ir lielākās armijas Eiropā un vienas no vislabāk finansētajām, izņemot, varbūt tikai Krievijas, kuras miljonu lielajam un izsalkušajam karaspēkam naudas nekad nebūs gana.
Latvijas armija labākajā gadījumā varētu meklēt līdzības ar nelielo Maķedoniju vai kādu citu nelielu Eiropas valsti, taču mūžīgās reformas un daudziem nesaprotamās iepirkumu procedūras, un piedevām nesenā armijas profesionalizācija armija padarījusi par kaut ko līdzīgu Vatikāna gvardei. Svētkos mūsu armija izskatās vareni: pa gaisu traucas četri lidaparāti, Daugavā noenkurojušies abi divi lielie karakuģi, kurus apsargā daži mazāki kuģīši, bet labi izkoptā parādes solī braši soļo dažādu vienību kareivji. Kulminācijas brīdī pār Rīgu skan divdesmit viena lielgabalu zalve, liekot ļaudīm patiesi lepoties, ka mūsu armijai ir ko parādīt. Bet ar to mūsu armijas līdzība ar citu valstu armijām arī beidzas. Diemžēl.

Kāda no malas izskatās mūsu armija?
Nevēlos būt bargs kritizētājs, tomēr gribas izdarīt dažus secinājumus, kas radušies pēc cītīgas sekošanas mūsu armijas matamarfozēm pēdējā desmitgadē.
No 4894 cilvēku "lielās" Latvijas armijas (pēc 2007. gada Aizsardzības ministrijas datiem), teju trešdaļa ir civilkalpotāji. Otra puse ir dažnedažādi štābi (NBS Apvienotajā štābā viens ir 8 departamenti), nodrošinājuma pavēlniecība, kuras sastāvā 2005. gadā bija divas Atbalsta bāzes, Militārās medicīnas centrs, Transporta bataljons un Nodrošinājuma bataljons, sporta klubi, kuri protams ir vajadzīgi, vismaz trīs militārie orķestri, kas arī ir vajadzīgi un muzicē vareni, nesdami Latvijas vārdu pasaulē. Aizsardzības ministrijas paspārnē ir arī Saeimas un Valsts prezidenta drošības dienests (ko nezināmu iemeslu dēļ nevarēja vai negribēja apvienot ar līdzīgu institūciju- Militāro policiju), Mācību pavēlniecība, kurā ietilpst Rekrutēšanas un atlases centrs un ducis mācību centru: NBS Instruktoru skola Cēsīs, NBS Sakaru skola un Valodu skola Rīgā, Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas skola Kadagā, NBS Kājnieku skola Alūksnē, kas izveidota uz bijušā Alūksnes mobilo strēlnieku bataljona bāzes, Jūras spēku mācību centrs Liepājā, kurā ietilpst veselas divas skolas- Jūrniecības un taktikas skola, kā arī Ūdenslīdēju skola. Bez visām šīm mācību iestādēm pastāv arī Nacionālā Aizsardzības akadēmija. Vēl ir krietns skaits savdabīgu veidojumu, kā militāro atašeju dienests, Latvijas Kara muzejs, Latvijas Ģeotelpiskā informācijas Aģentūra, Valsts aģentūra "Tēvijas Sargs" un Aizsardzības īpašuma valsts aģentūra, kurā vien strādājot 450 cilvēki (gandrīz vesels bataljons!). Arī tas ir vajadzīgs, tikai sanāk, ka atlikušajos dažos tūkstošos ietilpst lepni skanošs Štāba bataljons, kurā (pēc militārā žurnāla "Tēvijas Sargs" datiem), karavīru trūkuma dēļ dien aptuveni divi simti vīru. Agrāk to bija vismaz reizes trīs vairāk. Vēl mūsu bruņotajos spēkos ir nepilni seši simti jūrnieku (precīzi uz 2007. gadu- 558 cilvēku), ieskaitot krasta apsardzi, kuru tagad dublē iekšlietu ministrijai pakļautā Robežsardze ar saviem kuģiem, nelieli Gaisa spēki ar četriem vairāk vai mazāk mūsdienīgiem helikopteriem Mi- 17 un vienu čehu dāvāto lidmašīnu L- 410 (pārējie daži lidaparāti ir morāli novecojušie An- 2 un Mi- 2), kuros kalpo vien daži simti vīru un sievu (uz 2007. gadu 292 cilvēki). Starp citu, par attieksmi pret Gaisa spēkiem varēja noprast no vairāku Aizsardzības ministru izteikumiem presē. Piemēram 2001. gada septembrī laikrakstā "Kurzemes Vārds" bija lasāma intervija ar ministru Kristovski, kurš darīja zināmus dažus faktus: "­ Cilvēki skatās filmas un redz, kādas modernas lidmašīnas ir citu valstu rīcībā. Taču Gaisa spēku un dažādu aizsardzības sistēmu iegāde un uzturēšana izmaksā ļoti dārgi. Tāpēc mums ir precīzi jāapzinās, kādus vēlamies Gaisa spēkus nākotnē, un arī tas, kādus varam atļauties. ASV mums gandrīz par velti piedāvāja helikopterus "Cobra". Izrēķinājām, cik maksās to uzturēšana, apsvērām savas prioritātes un atteicāmies. Turklāt paši helikopteri mums neko īpaši būtisku nebūtu devuši, jo ar tiem kopā nepieciešamas ar citas Gaisa spēku atbalsta vienības. Piemēram, reaktīvās lidmašīnas, raķešu kompleksi un cita veida bruņojums. Jāskatās reāli, mēs to pagaidām nevaram atļauties... " Pagājuši septiņi gadi un attieksme mainījusies maz.

Latvijas armijas mugurkauls ir Ādažu bāze, kurā mitinās teju vienīgās kaujasspējīgās latvju armijas vienības. Divi puslīdz nokomplektēti kājnieku bataljoni un dažas nelielas specializētas vienības kā atmīnētāji, militārie ķīmiķi utt., kuriem jāgādā par mieru Afganistānā, Irākā un vēl sazin kur, tikai ne pašu zemē. Pēc 2007. gada datiem kopumā mūsu armijas Sauszemes spēkos ietilpst 971 cilvēks (Igaunijas sauszemes spēkos ir aptuveni 3000 karavīru). Cik zināms, tad Sauszemes spēkiem praktiski nekāda bruņutransporta, izņemot trīs Čehijas dāvātos tankus T- 55, no kuriem viens vairs neesot braucams, un divas bijušo Sužu izlūkdesanta bataljona BRDM-2 bruņumašīnu, nav. Kas noticis ar duci deviņdesmito gadu sākumā dāvātajām ''Scania'' bruņumašīnām SKP m/42, nav. Tās mēģināja modernizēt, bet iespējams tās vairs nespēj izkustēties no vietas, jo Zviedrijas armijas vajadzībām tās tika ražotas no 1943. līdz 1947. gadam. Vien zināms, ka viena tāda ir Robežsardzei. Tikmēr mūsu Ziemeļu kaimiņu igauņu armijas rīcībā ir apskaužams bruņutehnikas autoparks: 60 moderni Somijas XA- 180 bruņutransportieri, 32 padomju ražojuma BTR- 30, 7 padomju BRDM-2 un 9 Dienvidāfrikas ražojuma Mamba APC.

Liepājas zemessargu transports- tā sauktie Kristovska un Eihmaņa sagādātie nekam nederīgie Land Roveri, un dažas citas sarūsējušas grabažas (autora foto)

Citviet esmu lasījis, ka mūsu bruņotajos spēkos ietilpst arī Zemessardze, kas ''esot mūsu drošības stūrakmens''. Agrāt tā tiešām bija iespaidīga brīvprātīgo armija- teju 17 000 vīru. Tomēr zinot pēdējo piecu gadu notikumus, kuru laikā Zemessardzi- patriotisku un drosmīgu vīru kopumu sāka reformēt, izformēt un restrukturizēt, tāds čiks vien sanāca. 2007. gadā Zemessardzes rindās bija vien 10 385 cilvēku. Sava taisnība visticamāk bijusi tiem, kas centās Zemessardzei radīt tādu kā regulārās armijas apveidus, dažus tās bataljonus specializējot. Piemēram, tagad Daugavpilī bāzējas mūsu bruņoto spēku artilēristi- 34. zemessardzes artilērijas bataljons, savukārt varen garu un reizē gaužām neveiklu nosaukumu tagad nes 31. zemessardzes bataljons. Tas tagad ir Aizsardzībai pret masu iznīcināšanas ieročiem bataljons. 17. zemessardzes bataljons kļuvis par pretgaisa aizsardzības bataljonu. Tiešī šīs vienības zemessargi ir tie, kas pēdējos gadus katru 18. novembri ar saviem zviedru pretgaisa aizsardzības lielgabaliem drebina Rīgu. Taču šo nebeidzamo reformu rezultātā kādas iespaidīgas izmaiņas ierindas zemessargi nav sajutuši. Krietns skaits bataljonu likvidēti, piedēvējot tam apvienošanās mirāžu, lai itkā optimizētu tehniskos līdzekļus, bruņojumu un nekustamos īpašumus, kuros apvienotajiem bataljoniem mājot. Bet ikviens var pārliecināties, ka Zemessardze no šīm izmaiņām praktiski neko nav guvusi. Daudzviet bataljoni mitinās tādās pašās nepiemērotās telpās. Piemēram Liepājā zemessargu mājvieta jau vismaz desmit gadus ir bijušajā bērnu dārzā. Jauni vai vismaz labāki transportlīdzekļi, nerunājot par kaujas tehniku, zemessargu rīcībā nav nodoti (vai tas tiek tā slēpts, ka visus neatkarības gadus par to nekas nav zināms). Kardinālu uzlabojumu formastērpu sakarā arī nav kopš deviņdesmito gadu vidus. Kā zemessargi, tā viņu jaunā maiņa jaunsargi izskatās gaužām žēlīgi. 2008. gada janvārī jaunsargu mājas lapā gan beidzot bija lasāms, ka izveidotas pirmās skices jaunajam jaunsarga formas tērpam. Taču cauri jaunsardzei jau izgājusi vesela paaudze, kura mīlēt Latviju mācījās vecās drānās...
Par bruņojumu, kas pietiktu visiem brīvprātīgajiem gan mācībām, gan, nedod Dievs, kara gadījumā, nav dzirdēts. Sekojošs vienkāršā cilvēka secinājums: kamdēļ bija vajadzīga šī Zemessardzes "restrukturizācija", ja līdz 2008. gadam NATO valsts bruņoto spēku sastāvdaļai nav notikušas kaut cik jaušamas izmaiņas lielāku kaujasspēju virzienā?

"Lindau" klases mīnu meklētājs "Namejs" ir 1960. gadā Rietumvācijā būvēts kuģis, kas mūsu flotes rīcībā nonāca tikai 1999. gada rudenī. To pamatoti varēja uzskatīt par vecu, tomēr labu kuģi, jo tika pamatīgi saremontēts un kopts. Nezināmu iemeslu dēļ jūrniekiem ar to lika veikt tālus pārgājienus ļoti sarežģītos metereoloģiskos apstākļos gan Ziemeļjūrā, gan citos ūdeņos, kaut kuģa pamatuzdevumi ir mīnu meklēšana piekrastes ūdeņos. (autora foto)

Kādai vajadzētu būt Latvijas armijai?
Cik ziņojuši paši militāristi, to rīcībā 2007. gadā bija budžets 508,08 miljonu ASV dolāru lielumā. Zināms, ka no šīs naudas tiekot uzturēta Latvijas Bankas Aizsardzības pārvalde, daļēji Drošības policija. Tiek celtas jaunas sporta halles, kuras līdzfinansē Aizsardzības ministrija. Tāpēc liels kumoss militāristiem iet secen.
Nav saprotams, kādēļ valstij, kurai ir stratēģiska nozīme visa reģiona mērogā, joprojām nav vismaz vienas kaujas spējīgas brigādes, kuras rīcībā būtu vismaz minimālais skaits bruņutehnikas, kas nepieciešama gan dalībai ārvalstu misijās, gan lokālajām vajadzībām, piemēram, mācībām vai dabas stihiju laikā. Kā tas var būt, ka Latvijas armija karo Afganistānā un Irākā, bet tās karavīriem pat nav atbilstoša ekipējuma? Kā tas var būt, ka Jūras spēku vajadzībām pērk karakuģus, kuri pēc tam bāzējas bez maz vai Liepājas centrā, kamēr Aizsardzības ministrijai piederošās piestātnes Karostā stāv tukšas vai tiek izmantotas citiem mērķiem? Kā tas var būt, ka koka mīnu traleris ''Namejs'', kurš paredzēts piekrastes ūdeņu attīrīšanai no mīnām (būvēts turpat pusgadsimtu atpakaļ, tomēr pienācīgi remontēts un modernizēts), tiek dzīts uz Ziemeļjūru pa 6 metrus augstiem viļņiem tā, ka tas izļodzas pa visām šuvēm, lai pēcāk par šo "varoņdarbu" dižotos vai visās avīžu slejās? Kā lai nesmejas par Gaisa spēkiem, no kuru rīcībā esošiem četriem helikopteriem MI- 17, viens tika aprīkots ar salonu augstu amatpersonu pārvadāšanai? To par pārvietošanās līdzekli bija iecienījusi bijusī valsts prezidente. Un te jau arī ir atbilde, kādai būtu jābūt mūsu armijai. Vismaz tādai, lai par to nesmietos. Tādēļ zirgu goda sardzi mūsu armijai nevajag.

Aigars Prūsis