Traģēdija vai biznesa plāns?

Vairumam Latvijas iedzīvotāju 4. jūlijs neizsaka pilnīgi neko, savukārt bija tādi, kas svinēja Amerikas Savienoto Valstu neatkarības dienu, citi tikmēr teicās sērojam par holokaustā bojā gājušajiem ebrejiem. Sēras bez šaubām nomāca visu pārējo. Vismaz medijos radās tāds iespaids. Ticu, ka bija sērojošie, bet nevarēju nepamanīt tos, kuri šo traģēdiju izmanto kā savas karjeras pakāpienus, izdabājot noteiktam sabiedrības slānim. Protams, jebkurš genocīds, vardarbība, ciešanas un nelaimes ir briesmīgas. Nav pieņemami jebkādi aizspriedumi ne pret vienu tautu. Saprotams, ka ebrejiem ir pamats sērot 4. jūlijā par saviem Otrajā pasaule karā kritušajiem tautiešiem. To pašu dara ikviena tauta, pieminot traģiskos vēstures notikumus. Tomēr ik reiz, kad Latvijā pienāk 4. jūlijs, notiek lietas, kuras nekādi nevar palikt nepamanītas. Tas ir tikai labākajā gadījumā. Netrūkst gadījumu, kuri atstāj paliekošas un negatīvas sekas. Viens, ko ar katru gadu noklusēt kļūst aizvien grūtāk, ir nemitīgā vainas apzināšanas tapināšana par tā sauktajām „latviešu šāvēju vienībām”, kuras Viktora Arāja un Herberta Cukura vadībā esot Latvijā sarīkojušas bez maz vai lielākās ebreju eksekūcijas Eiropā.

Bez tā nevar nepieminēt par tradīciju kļuvušos ebreju kopienas sēru mītiņus pie memoriāla Gogoļa ielā Rīgā, kur katru gadu pulcējas tie, kas piemin 1941. gadā nodedzinātajā sinagogā bojāgājušos. Nevienam nebūtu tiesību pārmest šiem cilvēkiem to darīt, taču runa jau nav par to. Runa ir par to, ka ik reiz, kā šeit ieskanas rabināta pārstāvju un atnākušo valsts amatpersonu balsis, sākas runas un minējumi par milzīgo bojāgājušo skaitu šajā sinagogā. Dažus gadus atpakaļ Maijas Miglas reportāžā no pasākuma vietas LTV1 “Panorāmā” skanēja sekojošais: “Pirms 63 gadiem nacistiskās Vācijas okupācijas laikā tajā tika ieslēgti un dzīvi sadedzināti cilvēki. Nav bijis iespējams noteikt viņu skaitu– daži desmiti vai vairāki tūkstoši.” Saprotiet pareizi, noziegums jau tāpēc nekļūst mazāks vai attaisnojams, bet kamdēļ šī savādā aritmētika? Beidzamos gados vismaz tiek diskutēts par to vai šajā sinagogā var ietilpt divi tūkstoši cilvēku, kas mokošā nāvē esot nosmakuši un sadeguši. Vismaz šogad atklāti bez liekas propagandas tiek pieminēts, ka neesot izdevies apzināt, cik tad ir to bojāgājušo, jo dažādos avotos esot minēti skaitļi no pieciem ebrejiem līdz pat trijiem tūkstošiem nelaimīgo. Ļoti precīzi šīs bezatbildīgās manipulācijas ar skaitļiem nodēvējis vēsturnieks Aivars Stranga, kurš Latvijas Radio 1 to reiz nodēvēja par neķītru melošanu. Viņš pauda, ka nedrīkst ikvienam noziegumam piegleznot fantastiskus skaitļus, minot par piemēru Gogoļa ielas sinagogu un Salaspils nometni, kad padomju režīms centās pierādīt, ka Salaspilī esot nogalināti bez maz vai simtiem tūkstoši cilvēku.

Ko tur liegties, bija Latvijā Viktors Arājs, bija tādi, kuri piedalījās ebreju administratīvajās pārvietošanās un sodu izpildēs. Bija arī tādi, kas piedalījās ebreju tautības cilvēku apšaušanā.

Melu sacensības?
Dāsni savos apgalvojumos par latviešu zvērībām ir daudzi, piemēram- Marģerts Vestermans starp lielākajiem Otrā pasaules kara slepkavām pat min latviešu lidotāju un aviokonstruktoru Herbertu Cukuru, kurš esot vainojams 30 000 ebreju nāvē.
Nav šaubu, ka tie ir neticami pārspīlējumi un izdomājumi, kas balstās uz acīmredzami izdomātiem, pat fantastiskiem faktiem. Herberts Cukurs nav piedalījies masu slepkavībās un pat ne sinagogas nodedzināšanā Gogoļa ielā, ne sinagogas dedzināšanā Šmerlī, kas notika 1941. gada 2. jūlijā. Nevar nepieminēt, ka šodienas sēru procesiju dalībnieku versijas par bojāgājušo skaitu šajā traģēdijā saskan ar okupētās Latvijas (LPSR) Valsts Drošības komitejas izstrādāto versiju, kurā minēti aptuveni 300 bojāgājušie. Vēlāk šis skaitlis pat palielinājās līdz neticamiem skaitļiem- diviem tūkstošiem. Liecības, uz kuru pamata gan LPSR VDK balstīja savas apsūdzības, gan šodienas Gogoļa ielas sērotāji uzskata par ticamu pamatu notikušajam, ir vairāk nekā nekorektas un robežojas ar šķebinošu fantastiku. Pārsteidzoši “precīzas” ir liecības, kuras glabājas “Yad Vashem” arhīvā Jeruzalemē. Tajā galabājas holokausta laikā Latvijā izdzīvojušo ebreju liecības. Piemēram Rafaels Šubs, kas esot izdzīvojušais šajos slaktiņos, 1949. gadā esot liecinājis, ka H. Cukurs 1941. gada 2. jūlijā sadedzināja astoņus ebrejus- sinagogas kalpotāju Feldheinu, viņa sievu un četrus viņu bērnus, un beigās arī rituālo kalpotāju Mincu. Ja arī šāda traģēdija notika, tad pierādījumu vai jebkādu ticamu liecību, ka to tik tiešām izdarīja Herberts Cukurs, nav un nemaz nevar būt, jo 1941. gada jūlijā latviešiem un latviešu militarizētajām vienībām nebija pilnīgi nekādas lemšanas tiesības. Vēl Šubs liecinājis, ka 4. jūlijā Cukurs esot aizdedzinājis Lielo sinagogu uz Gogoļa ielas, kurā tajā brīdī esot uzturējušies 300 Lietuvas ebreju. Savukārt Abrahams Šapiro no Minhenes liecinājis, ka Cukurs jau pieminētajā 1941. gada 2. jūlijā ar saviem padotajiem ielauzies Šapiro ģimenes dzīvoklī un pieprasījis, lai visu vērtīgo, kas tur atradās, atdodot viņam, bet ģimenes galvu Pinkusu Šapiro Cukurs aizvedis sev līdzi. Visbeidzot Cukurs esot pievācis arī šo dzīvokli, kas nonācis viņa īpašumā. Vēl viens Minhenē mītošais liecinieks Makss Tukacīrs 1948. gadā liecināja, ka 1941. gada 1. jūlijā Cukurs esot iestājies organizācijā “Pērkoņkrusts”, kas nav patiesība, protams, un ievācies pazīstamā ebreju baņķiera Šmulana namā, kas atradies Valdemāra ielā 19 (Rīgā). Viņš arī liecināja, ka Cukuram bijis revolvers, ar ko viņš sistemātiski sitis un nogalinājis ebreju sievietes. Katru dienu ar savu “naganu” viņš esot nositis no desmit līdz piecdesmit cilvēkiem. Maks Tukacīrs ir viens no tiem lieciniekiem, kas esot redzējis, kā Cukurs Rīgas geto centrālajā laukumā apstaigājot rindas, kurās stāvēja ap 30 000 ebreju. Viņš esot bijis akcijas vadītājs, kas pavēlējis vairākas dienas pēc kārtas vest uz Biķernieku mežu un nošaut 4000 ebreju. Tos, kuri negribēja vai nevarēja paiet, Cukurs esot sitis un nošāvis ar pieminēto “naganu”. Tā tas esot noticis līdz pat 1941. gada 8. decembrim. Mihails Mironovičs, kurš pēc apmešanās Ņujorkā (ASV) kļuva par Mihaēlu Mironu, liecināja, ka redzējis kā Cukurs, jājam zirga mugurā, šāvis uz ebrejiem. Šo liecību apšauba Latvijas Kara muzeja Otrā pasaules kara vēstures nodaļas vadītājs Uldis Neiburgs, kurš noskaidrojis, ka nevis Cukurs, bet gan V. Arājs mēdzis doties izjādēs ar zirgiem, jo Cukurs jau kopš Latvijas neatkarības laikiem bija aizrāvies ar tehniskajiem transporta līdzekļiem (tai skaitā aviāciju). Vācu okupācijas laikā Cukurs izmantoja tikai vieglo automašīnu. Gluži vai Holivudiskas šausmu ainas savās liecībās minējusi Sonja Kalmanoviča no Telavivas (Izraēla), kura Cukura sakarā stāstījusi, ka 1941. gada 30. novembrī viņš esot sitis ebrejus ar lielu pātagu, kuras galā bijis piesiets smags metāla gabals. Ar šo pātagu Cukurs esot sitis ap 300 ebreju sievietes. Vēlāk viņas visas esot nošautas divu dienu laikā. Īzaks Karms no Ņujorkas esot pat redzējis, kā Cukurs nošauj kādu vecu ebrejieti, bet pēc tam kādu mazu ebreju bērnu.

Kā “īpašs” liecinieks minams Dāvids Fiškins, kurs apgalvojis, ka Herbertu Cukuru pazīstot personiski. Fiškins apgalvoja, ka Cukurs esot sadists un liels kara noziedznieks, neskatoties uz to, ka par tādu atzīst tikai tiesa, jo viņš personīgi nogalinājis simitiem ebreju. Cukurs personīgi esot konvojējis 10 000 ebreju, kuri vesti uz nošaušanu. Tos, kas nav varējuši paiet, Cukurs atkal nošāvis. Starp nošautajiem bijuši desmit bērni un zīdaiņi. Tieši desmit. Tajā pašā dienā Cukurs mežā personīgi esot nošāvis piecsimts ebreju. Gerds Vanreihs savā liecībā min vēl šaušalīgākas ainas- viņš minējis, ka Cukurs kādai ebreju sievietei no rokām izrāvis divus zīdaiņus un sašķaidījis tiem galvaskausus. Tas esot noticis Rīgas ebreju slimnīcā un tā ārsta klātbūtnē, kas H. Cukuru esot izmeklējis un dakterējis pirms slavenā lidojuma uz Gambiju…

Faktiski šīs arī ir tās liecības, uz kuru pamata Izraēlas valsts specdienests organizēja Herberta Cukura sadistisko noslepkavošanu 1965. gada 23. februārī Montevideo (Urugvajā). Ticēt tām vai nē? Ir daudzi fakti, kas ir apšaubāmi. Kaut vai tas, ka Herbertam Cukuram bija tik pārcilvēciskas spējas, lai ar revolvera spalu vienas dienas laikā nosistu piecdesmit cilvēku. Tāpat maz ticams, ka Cukurs izmantojis milzīgu pātagu ar tajā iesietu dzelzs gabalu, lai piekautu trīssimts ebreju sievietes. Ir grūti iedomāties, kā Cukurs varēja uzspēt dažu dienu laikā nogalināt tūkstošiem ebreju, vairākus simtus no tiem personiski, atrodot vēl laiku un galvenais- spēku staigāt pa turīgo Rīgas ebreju dzīvokļiem, lai tos izlaupītu. Tāpat liekas neticams tas, ka izdzīvojušie liecinieki pauž pārliecību par to, ka H. Cukurs 1941. gada 2. jūlijā nodedzinājis gan divas sinagogas, kas bija stāvgrūdām pilnas ar ebrejiem, paspējis apšaut dažus simtus un vēl sist ar savu slaveno “naganu” ducim nelaimīgo. Jā, Cukurs ir bijis virsnieks V. Arāja vienībā, bet jau sen zināms, ka viņš bijis tikai tehniskais virsnieks, kas atbildējis par autotransporta garāžu. Nekādu pilnvaru rīkot tik vērienīgas ebreju slepkavošanas, laupīšanas un īpašuma pārdales Ostlandes galvaspilsētā viņam protams nebija. Neticami, ka Cukurs vai kāds cits to būtu darījis seperātā veidā, slepeni no vācu amatpersonām. Un kā zināms, nav nekādu pazīmju, ka šādu pilnvarojumu ir bijis. Pat arī ne Arājam.

Par vēsturi bez pārspīlējumiem!
Jau iepriekš esmu rakstījis, ka šāda nekorekta faktu sagrozīšana, apvainojumu vispārināšana un pārspīlēšana, nekādi nekalpo objektīvai vēstures izpratnei. Kam jānotiek, lai beidzot sabiedrība apjēgtu, īpaši ar to domāju tos, kas itin centīgi apmeklē 4. jūlija un tam līdzīgos pasākumus, ka ne jau kolektīvās atbildības nastas uzlikšana kādai tautai būs tas labākais ceļš. Īpaši, ja paši nav bez grēka, ar to domāju ebreju kopienas lielākās daļas lojalitāti Latvijas okupācijas spēkiem 1940.- 1941. gados. Veicot pašu elementārāko aptauju, palasot komentārus un diskusijas internetā, kontaktējoties ar cilvēkiem, ir redzams, ka ar katru gadu šī nedabiskā holokausta “pētīšana”, asaru pieprasījums no latviešiem, nes tikai aizvien lielāku nepatiku, neiecietību un pat dusmas. Ir viena “lieliska” recepte, kas izrakstāma, lai panāktu asu konfrontāciju starp latviešiem un nelatviešiem, šoreiz ebrejiem- lieciet pirmajiem visu laiku justies vainīgiem par to, ko viņi nav darījuši. Pieprasiet meslus par to, par ko maksāt nenākas. Un rezultāts ilgi neliks gaidīt. Bet vai nevarētu būt tā, ka kāds spēks tieši to grib, jūtot, ka holokausta tēma atkal tiek mazliet piemirsta? Gribas prasīt tā pat kā to rakstīja bijušais Latvijas goda konsuls Čikāgā (ASV) Norberts Klaucēns: “Cik ilgi vēl Holokaustu pētīsim?” Viņš rakstīja: “ar kādām tiesībām prezidente (V.V. Freiberga) runā tautas vārdā ar pasaules ebreju organizācijām, un nepārtraukti atbalsta turpmākas holokausta izpētes? Prezidente neņem vērā, ka latvieši ir inteliģenti cilvēki, kuri visi kādreiz prata iemācīties krievu valodu, un, ka viņus nav jāturpina mācīt bērnu dārza līmenī par holokaustu. Prezidentei nav no svara, ka apmēram 90% latviešu nebija pat dzimuši pirms 1945. gada, un viņiem nav nekāds sakars ar noziegumiem pret ebrejiem, ne ar holokaustu”. Vēl kas- tai pašā LTV1 “Panorāmā” izskanēja aicinājums no atceres pasākuma- “pielikt spēkus cīņā pret vardarbību un aizspriedumiem, lai nekas līdzīgs neatkārtotos un ļaunuma spēki nevaldītu pasaulē.” Izdzirdot šo, neviļus nobijos: “ko tad esmu palaidis garām?” Vai tiešām Latvijā atsācies holokausts? Vai Latvijā atkal ienākuši Vācijas karavīri? Vai Biķernieku mežā un Šķēdē atkal atskan šāvieni? Laikam gan nē. Tad pret kādu vardarbību mums būtu jāpieliek spēki? Vai būtu jāsāk vadīties no skandalozā cilvēku mednieka E. Zurofa direktīvām- “stučīt” ebreju ienaidniekus?

Vai noziegumam ir lielāks svars, ja upuru sarakstiem pieliksim klāt dažas nullītes? Domāju, ka nē. Bet ja kāds tādā veidā iegūst tik pat nullītes klāt pie savas bankas konta, cik izdomā to nelaimīgo skaitu, kas tika nogalināti Salaspilī vai kādā sinagogā, nedomāju, ka to vairs var uzskatīt par traģēdiju. Tas jau sāk atgādināt nekrietnu biznesa plānu, kura dalībnieki ir pelnījuši sabiedrisko nosodījumu.

Aigars Prūsis