Kononova noziegumu atbalss

Lēnām Kononova prāva sāk aizmirsties. Savu nostāju tā kā jau uzrakstīju, taču šorīt Maskavas radio "Эхо Москвы" mājas lapā bija iespēja noklausīties Jūlijas Latiņinas (Юлия Латынина) raidījums "Pielaides kods" (Код доступа). Visumā Latvijā un acīmredzot arī citās demokrātiskajās valstīs labi zināmi fakti, taču Krievijā šāds raidījums ir kaut kas īpašs. Tādēļ iesaku noklausīties. Raidījuma daļu par Kononova noziegumiem pārpublicēju.

[...]Я продолжаю рассказ про дело Кононова. Наверное, начать надо с приказа Сталина, если я не ошибаюсь, от 17 ноября 1941 года, того самого, в связи с которым действовала и Зоя Космодемьянская, и которым было приказано уничтожать все населенные пункты на территории, занятой противником, если они находились в нескольких десятках километров от линии фронта и вблизи дорог, по которым шло снабжение. Т.е. это был приказ, который, по сути говоря, обрекал на голодную и холодную смерть десятки миллионов российских граждан, которые были виноваты только в том, что они оказались за линией фронта.

Поскольку выполнение этого приказа было возложено на диверсантов, которыми руководили в основном НКВДшники, то понятно, что это привело к некоторым осложнениям в отношении мирного населения к тем, кого называли красные партизаны. Кроме того, НКВДшники – это такие ребята, которые и в мирной-то ситуации предпочитали стрелять в затылок тем, кто не виноват, а тут они еще получили возможность – можно уничтожить мирную деревню, которая не защищена, и получить за это орден, а можно напасть на немцев, которые будут отстреливаться.

Очень много было таких удивительных случаев, когда нападали почему-то не на немцев, а нападали почему-то на села. Вспомним только одно Локотское самоуправление в Белоруссии, когда люди, называвшие себя партизанами, не боролись с немцами, а боролись с людьми, которые восстановили частную собственность и построили церкви и самоуправлялись. Т.е. Локотское самоуправление, конечно, не было независимо от немцев, но явно не было первоочередной целью для всех, кроме диверсантов.

Так вот в связи с тем, что представляли из себя люди, заброшенные за линию фронта, у них часто складывались напряженные отношения с мирным населением. Естественно, напряженные отношения с мирным населением, судя по всему, сложились и у отряда, которым командовал Кононов. Хотя бы уже следует учесть, что Кононов – уроженец этих мест. В 40-м году, когда Советский Союз оккупировал эти земли, Кононов вступил в комсомол. Он стал помогать, с одной стороны, тем, кто де-факто были оккупантами. С другой стороны, не забудем, что в этот момент Советский Союз был союзником фашистской Германии. Т.е. если он хотел бороться против фашистов или их пособников, ему в этот момент следовало уйти в леса.

Но он ушел в леса не в 40-м году, он отступил с Красной армией. Он уже достаточно зарекомендовал себя на службе Советскому Союзу. Он прошел школу диверсионной подготовки, был заброшен, поскольку он знал эту местность и этих людей, в тыл. И там, как я уже сказала, отношения отряда Кононова и других отрядов с местными жителями не сложились.

Они не сложились настолько, что когда один из предыдущих партизанских отрядов зашел в деревню Малые Баты и укрылся в амбаре, принадлежавшем человеку, которого звали Крупник, то, по-видимому, этот крестьянин стукнул немцам, несмотря на то, что он понимал, что ответные карательные меры со стороны… Мне очень затруднительно называть этих людей красными партизанами, но будем сейчас использовать термин «красные партизаны». Короче говоря, этот партизанский отряд был уничтожен. Более того, немцы выдали шестерым жителям Малых Бат по винтовке и по две гранаты.

В связи с чем была предпринята ответная акция, и люди Кононова вошли в хутор Малые Баты. Они были одеты в форменную одежду немцев. Никто из жителей, как установил латвийский суд, сопротивления им не оказывал. Малые Баты не были включены в список опорных пунктов полиции немецкого оккупационного управления, ни один из жителей не был мобилизован в действующую армию и не состоял в милитаризованных формированиях немецких властей.

Соответственно, было уничтожено, сожжено и убито девять человек, включая беременную женщину, которую, как я уже сказала, затолкали обратно в огонь, из которого она вылезла. Это то, что произошло на хуторе. Латвийский суд снял то обвинение, что имущество убитых было разграблено за трудностью его доказуемости спустя такое количество времени.

Самое интересное, что почему-то не приводятся в наших СМИ не только эти подробности, но и оправдание самого Кононова. Между тем, несколько раз, оправдываясь перед латвийским судом, адвокаты Кононова говорили несколько вещей. Первую вещь мы уже слышали, что все убитые, оказывается, были полицаями. Еще раз повторяю, женщина на девятом месяце беременности.

Второе, что говорил Кононов, что, оказывается, состоялся партизанский суд, на котором именно этих людей приговорили к смерти за пособничество фашистам. Это всё равно что сказать, что 22 тысячи польских офицеров были убиты в Катыни и Медном по решению суда. Что такое партизанский суд? Как справедливо замечает Европейский суд, если Кононов считал, что жители совершили военное преступление, он мог их только арестовать и судить. Заочный суд с исполнением приговора с переодеванием в военную форму противника – это как-то странно.

Кроме этого, Кононов, защищаясь, сказал еще две вещи. Во-первых, он заявил, что его приказ был только доставить этих людей на суд. Это уже очень странно: суд уже произошел, они приговорены. А потом Кононов сказал, что он не выполнил приказ, прятался в кустах и не участвовал в убийстве мирного населения, и это делал кто-то другой. Короче говоря, «во-первых, я его не брала, во-вторых, я его вернула». Во-первых, они были полицаи, во-вторых, я прятался в кустах и приказа своего командования не выполнил.

Что еще следует добавить? Мы постоянно используем в отношении Кононова термин «красный партизан». Слово «партизан» предполагает человека, как правило, не военнообязанного, который добровольно пошел в лес, сражается против оккупантов и пользуется поддержкой местного населения. В случае Кононова ни одно из этих условий не выполнялось. Кононов был кадровый служащий, который отступил с Красной Армией. Поддержкой местного населения он не пользовался. Он расстреливал и сжигал беременных женщин на девятом месяце, после чего заявлял, что они полицаи. И опять в хуторе Малые Баты он сражался не против оккупантов, а именно против мирного населения. В этом смысле он не партизан. Такие вещи называются терроризмом.

Я не совсем понимаю, чем Кононов, расстреливающий беременную женщину на девятом месяце, отличается от Мариам Шариповой, которая взрывает гражданское население в московском метро. И я не совсем понимаю, чем Сталин, который отдает приказы уничтожать жилье этого местного населения, которое виновато уже тем, что оказалось за линией фронта, отличается от Доку Умарова, который говорит, что все русские виноваты уже тем, что они русские.

Мы всё время говорим, что это пересмотр итогов Второй мировой войны, это пересмотр истории. Это действительно пересмотр истории, поскольку история Латвии после Второй мировой войны была написана Сталиным и была написана Кононовым, была написана людьми, которые в 40-м году оккупировали Латвию, будучи союзниками фашистов, и которые во время войны посылали вот такие в кавычках партизанские отряды, которые расстреливали мирное население и которые после войны продолжили делать то же самое.

Так получилось, что перестреляли не всех. Так получилось, что у жителей хутора Малые Баты остались сыновья и остались наследники. Как ни странно, они не считают Кононова героем. Они считают его карателем, который расстреливал беременных женщин. Переделать это их убеждение, заставить их считать иначе можно только одним способом – снова раздавить свободу Латвии танками и послать туда новых Кононовых жечь беременных женщин. С помощью, допустим, путинюгенда, забрасывающего яйцами латвийское посольство, это доказать невозможно.[...]

Intervija pilnā mērā izlasāma te: http://www.echo.msk.ru/programs/code/681519-echo/

Saules nogurdinātie 2

Vakar beidzot noskatījos Ņikitas Mihalkova jauno filmu "Saules nogurdinātie 2" (Утомленные солнцем 2: Предстояние). Līdz pat filmas pirmajai epizodei biju par visiem 200% pārliecināts, ka filma ir padomju-krievu propoganda, ko Mihalkovs uzņēmis šodienas Krievijas konjunktūras iespaidā. Atzīstos- kļūdījos. Filma ir vienkārši izcila. Karš attainots tāds, kāds tas bija- baiss, nežēlīgs un biedējošs, nevis patosāls, kā tas ierasts Maskavas galā.
Ja būt pavisam atklātam, atzīšos- pēdējā laikā daudzas krievu filmas spējušas iekarot manu sirdi. Tostarp "Cars" (Царь). Domāju, ka nebūs pārspīlēti, ja teikšu, ka šī filma ir grandiozs piemineklis izcilajam krievu aktierim Oļegam Jankovsim.Katrā ziņā es iesaku noskatīties. Abas šīs filmas.

Kononovs IR noziedznieks

Šodien visi mediji vai vārās vecā perdeļa Kononova dēļ. Latvijas puse sajūsmināta, ka Krievijas lobētais terorists dabūjis pa mizu, bet Krievija savā lielummānijā draud visai Eiropai. Redz, viņuprāt šis riebeklis esot varonis, kurš šāvis padomju ienaidniekus- poļicajus. Protams savādi, ja Krievija neredz, ka starp dzīvi sadedzinātajiem "poļicajiem" bija sievietes, tostarp grūtniece.
Es protams priecājos, ka šis sieviešu un bērnu slepkava tiesas procesā zaudēja Latvijas valstij, taču no otras puses: kādēļ šim (ne) cilvēkam, kurš vainīgs smagos kara noziegumos, mierīgi ļauj pavadīt laimīgas un mierīgas vecumdienas valstī, kurā tas nodarbojies ar marodierēšanu, bandītismu un civiliedzīvotāju slepkavošanu?
Vienīgais mierinājums, ka šis noziedznieks ir pietiekami vecs. Taču no otras puses, vēl 9. maija priekšvakarā Krievijas prezidents Dima Medvedevs uzsvērti teicās, ka kara noziegumiem neesot noilguma...

Georga lentītes?

Vienu dienu man kāds krievu tautības kaimiņš jautāja: kādēļ latvieši tik ļoti neieredzot Krievijas karogu un Georga lentītes pie mašīnām? Kādēļ latvieši, ieraugot pie kādas mašīnas Krievijas karogu vai šo Georga lentīti, kļūstot tik dusmīgi, ka esot gatavi pat logu mašīnai izdauzīt? Ko tie simboli esot slikti nodarījuši latviešiem? Es tā padomāju, padomāju un vēl mazliet padomāju. Tad es šim prasu: vai tu zini, cik daudzi latvieši ir cīnījušies un krituši zem Krievijas karoga Pirmā pasaules kara laikā? Šis sakās, ka neko par to nezin. Tad es prasu, vai viņš zin, cik daudz latvieši ar lepnumu ir nēsājuši Georga lentīti? Viņš smaida un izskatās, ka šis pārliecināts par manu blefošanu. Tad es viņam atgādināju, ka tikai vienā Ziemassvētku kaujā vien pret vācu armiju Tīreļpurvā krita vairāk nekā 5000 latviešu karavīru, kuri kaujā devās ar Krievijas karogu. Tad es viņam atgādināju, ka Latvijas armijas pirmais virspavēlnieks Oskars Kalpaks ir apbalvots ar Sv. Jura ordeņa 4. pakāpi (знаком Отличия Военного ордена святого Георгия ). Un tādu gadījumu ir pietiekami daudz, piemēram ģenerālis Rūdolfs Bangerskis. Tad es viņam prasu, kādās kaujās dalību ir ņēmis viņš, ka viņa nodirsto Opel Omega rotā Georga lentīte? Šis apvainojas, sakot, ka tas esot par piemiņu vectēvam, kas esot karojis pret vāciešiem. Nemaz neprasot, kāds viņa vectēvam sakars ar Liepāju un Latviju, saku, ka par piemiņu parasti uz kapiem aiznes ziedus vai vismaz mājās uzklāj galdu, atceroties kādus svarīgus notikumus. Vismaz tā mēs darām, atceroties savus varoņus, piemēram 11. novembrī. Tad šis saka, ka viņš lepojas, ka viņa vectēvs esot cīnījies pret fašismu, tādēļ tā lentīte. Es saku, ka arī lepojos, ka mans vectēvs ir cīnījies Otrā pasaules kara frontē, tikai tādēļ jau manu mašīnu Dzelzs krusta lentes (Das Ritterkreuz des Eisernen Kreuzes) nerotā. Šis izbrīnīts prasa, par ko manam opim Dzelzs krusts iedots. Es atbildu, ka tāds viņam nebija, taču tavam vectēvam Sv. Jura krusts arī nebija. Šis turpina, ka tā lentīte esot simbols. Tad es prasu, kāds simbols ir tas Krievijas karogs viņa mašīnā. Šis atbild, ka esot lepns par Krieviju. Prasu kādēļ, viņš saka, ka tā esot varena lielvalsts, kas uzvarējusi fašismu. Kad redzu, ka jebkurš jautājums grozās ap fašisma sakaušanu, prasu, kādēl tad viņš savu mašīnu neizrotā konkrēti un precīzi ar simboliem, kas vizualizētu par viņam tik svarīgo uzvaru Otrajā pasaules karā, piemēram Georgija Žukova ģīmetni vai ar attēlu par sarkanā karoga pacelšanu virs Reihstāga. Šis plāta rokas, sakot, ka runāju kā fašists. Un tad es viņam sniedzu atbildi uz to, kas viņu tik ļoti satrauca: latviešiem riebjas, ka ar kaut kādiem simboliem viņiem visu laiku grūž sejā kaut ko un par kaut ko. Latviešiem riebjas patvaļīga vēstures interpretācija, faktu sagrozīšana jautājumos, kas skar pašus latviešus. Tālajā 1914. gadā latvieši ar ziediem un Krievijas karogiem tika pavadīti uz fronti, vēl 1991. gadā latvieši bija gatavi Latvijas karogam blakus turēt jaunās Krievijas karogu, kad Maskavā krievi cīnījās pret PSRS armijas tankiem. Vai neliekas savādi, ka kopš tā laika tik daudz mainījies? Kā jau gaidīju, vīrs tumši zilās treniņbksēs un melnā žokejcepurē atbildi nesniedza. Vien aizslāja uz savu pelēko opeli, virs kura vēja kratīta, purinājās izplūkāta un izbalējusi lentīte oranži melnā krāsā...
Un kad esmu atstāstījis savu piezīvojumu un strauji tuvojas sabiedrībā tik neviennozīmīgi vērtētais 9. maijs, un pie viena otra spēkrata jau redzama provocējošā oranži melnā lentīte, būtu vērts noskatīties pamācošu sižetu, kurā par šīm lentītēm un ar to saistīto vēsturi stāsta militāros un vēstures jautājumos erudītais liepājnieks Juris Raķis.

Arktiskais cirks

Izlasīju, ka Kanādas darbošanās dēļ Arktikas tuvumā, Krievija nolēmusi izveidot atsevišķu karaspēka grupējumu Arktikā. Principā, nekā sevišķa. Varētu pieļaut, ka tā ir kārtējā vārdu spēle vai Kremļa vasaļu šizofrēnija. Ko Krievija padarīs pasaules ietekmīgās valsts Ziemeļu draugam Kanādai, kura vēlas rīkot militāros manevrus savas valsts teritoriālo ūdeņu tuvumā? Taču ne viss ir tik vienkārši. Proti, daudziem šķita, ka pārklausījušies, izdzirdot ziņās stāstīto, kad pērngad Krievija iegremdēja arktiskajos ūdeņos savu karogu no metāla un 15. gadsimta tradīcijās pasludināja "jaunatklātās zemes" par savām. Ja agrāk tas tika darīts, dzenot pa priekšu tankus, bet vagonus, kur salādēt laupījumu pēc tam, tagad jārīkojas citādi. Nemitīgi tiek provocētas citas valstis. Tad to virzienā tiek sūtītas lidmašīnas, tad gar citu valstu krastiem kā līķēdājas hiēnas ganās Krievijas karakuģi. Visbeidzot, citām valstīm par spītu, tiek kopta draudzība ar dažādiem pie varas esošiem margināļiem.

Tieši tik pat murgaini un neprognozējami Krievija rīkojusies iepriekš. Piemēram, savu ekonomisko interešu vārdā anektējot citu valstu teritorijas, pasludinot tam dažādus formālus iemeslus. Tieši ekonomisko interešu vārdā Krievija joprojām par visu varu cenšas saglabāt savu militāro klātbūtni Japānai atņemtajās Kuriļu salās, kurās no Krievijas tik vien, kā atstātie gruži karaspēka daļu tuvumā vai Somijai atņemtajā Karēlijā. Tādu piemēru ir pietiekami daudz- Piedņestras reģions Moldovā, Chinvali rajons un Abhāzijas reģions Gruzijā. Nemitīgas provokācijas un politiskos satricinājumus nākas piedzīvot Ukrainai un tās Krimas reģionam. Arī Abrenes apriņķis Latvijā, kuru grūti pamatojamu argumentu dēļ Krievija ar vietējo politisko noziedznieku pazemīgo izkalpošanos piesavinājās. Savu kaimiņvalstu pastāvīga uzturēšana bailēs, spriedzē un nemitīgā konfliktā, Krievijas politiskai elitei ir tik pat nepieciešams kā zivij ūdens. Tā tas bija barbarisko Krievijas caru valdīšanas laikā, tā tas bija 20. gadsimtā. Krievijas tuvums par svētību nav bijis nevienai pašai tās kaimiņvalstij. Vai tā būtu Afganistāna, Japāna, Gruzija, Armēnija vai Ukraina, visām ticis. Nešķirojot, kas robežas otrā pusē- Rumānija, Polija, Igaunija vai Latvija. Bradātas tikušas visas valstis, kuru robežas nelaimīgā kārtā bijušas Krievijai blakus. Pilnīgi visas. No mākslīgi izraisīta bada mērdēti tika ne tikai ukraiņi, bet arī šķietami Krievijas "tradicionālie draugi" kazahi. Krievu bumbas nav saudzējušas ne Helsinkus, ne Tallinu.
Daudziem būs grūti atrast kopsakarības starp Krievijas rosīšanos ap Arktiku vai tās agrākās simbiozes Padomju Savienības intervenciju kaimiņvalstīs. Daudziem šķitīs, kāds sakars Arktikai ar komunistu izvērsto teroru pret Poliju vai Latviju? Taču paskatoties mazliet plašāk, kopsakarību netrūkst. Lūk, dažas: okupēto valstu (teritoriju) ekonomiskā kolonizēšana kā tas notika ar bijušajām padomju republikām un Austrumeiropas valstīm. Vai arī atklāta izlaupīšana kā tas notika ar Otrā pasaules karā sakauto Vāciju. Bet tā ir tikai aisberga redzamā daļa. Kolonizators neapmierinājās ar izlaupīšanu un kolonizāciju vien. Lai apmierinātu savas valsts prasības pēc vergu spēka, tāds tika rasts ieņemto teritoriju iedzīvotājus izsūtot uz soda nometnēm, piedēvējot tam dažādus politiski- administratīvus eifēmismus kā ''politiski neuzticamu personu administratīvā pārvietošana''.
Skaidrs, ka mūsdienu pasaules iekārta Maskavai vairs neļauj rīkoties tā, kā tai labpaticies pēdējo četru gadsimtu laikā. Arī pati Krievija vairs nav tā. Tā nav strauji augoša impērija, no kuras bīstas visa pasaule. Tā nav dabiskais šķērslis mongoļu- tatāru iebrukumam. Šodienas Krievija drīzāk ir otra Ziemeļkoreja ar tās nenormālo valdnieku vai korupcijā slīkstoša Zimbabve, kurai palaimējies atrasties nevis smirdošā tuksnesī starp apkaltušām palmām, bet gan izrakteņu pārbagātajā teritorijā uz kuru vāji slēpjoties tēmē kāda daudz, daudz iespaidīgāka valsts Krievijas Austrumos.

Vai uzvara Otrā pasaules karā ir krievu tautas nopelns?

Viens no visizplatītākajiem komunistu ideoloģijas meliem pēdējā pusgadsimta garumā bija, ka uzvara pār nacionālsociālistisko Vāciju pamatā bija krievu tautas nopelns. Nenoliedzot, ka krievu tauta tiešām Otrā pasaules kara laikā cieta nesamērojami lielus zaudējumus un krievu tauta patiesi izcieta šausmas, taisnības labad nāktos atgādināt, ka ne jau Vācijas uzbrukums PSRS robežām 1941. gada jūnijā bija iemesls daudzo miljonu bojāejai visa Otrā pasaules kara laikā.

Otro pasaules karu uzvarēja Rietumvalstu un PSRS koalīcija, nevis krievu tauta
Jau sen zināms fakts: ja Vācija būtu karojusi ar PSRS bez industriāli attīstīto valstu atbalsta, Padomju savienība protams būtu cietusi sakāvi, vai labākajā gadījumā, pēc daudzu vēsturnieku domām, būtu noslēgts PSRS neizdevīgs pamiers, kas atņemtu lauvas tiesu PSRS Eiropas centrālo daļu: Ukrainu, Baltkrieviju un daļu Kaukāza. Vēl 1943. gadā Josifs Staļins pieļāva pamiera iespēja ar Vāciju, lai izbeigtu karadarbību, jo Rietumvalstis vilcinājās ar otrās frontes atklāšanau.
Tāpat ir skaidrs, ka Staļina politikas rezultātā no PSRS armija kopš trīsdesmito gadu sākuma maršala Tuhačevska vadībā apzināti tika konstruēta kā uzbrukuma armija ar milzīgu dzīvā spēka pārsvaru pār visām to laiku pasaules armijām. 1941. gada jūnija haotiskā bēgšana no uzbrūkošā vērmahta bija uzskatāms piemērs sarkanarmijas nespējai pat minimāli organizēt aizsardzības pasākumus. Sarkanā armija sākotnēji nespēja pildīt savas pamatfunkcijas, jo armija bija radīta kā okupācijas realizācijas spēks.

Karu neuzvarēja PSRS neizsmeļamie resursi
Maldīgs arī ir priekšstats, ka PSRS bija neierobežoti materiālie un dabas resursi, tādēļ tā uzvarēja Vāciju. Tas, ka Jakutijas dzīlēs ir daudz dimantu un Tālajos austrumos milzīgi dzelsrūdas krājumi un nafta, nenozīmē, ka PSRS spēja organizēt savu nacionālo dabas bagatību lietderīgu apsaimniekošanu. Kaut vai dēļ tā, ka lielākā daļa padomju industrijas balstijās uz mazkvalificētu ieslodzīto darbu, no kuriem lielākā daļa bija politiski represētie.

Otrais pasaules karš. Padomju armija ar ASV ražotiem tankiem M3, kas lielā skaitā nonāca PSRS rīcībā pēc Lend-Lease Operations vienošanās.

Savukārt saskaņā ar Lendlīzes vienošanos vien (Lend-Lease Operations), PSRS no ASV saņēma milzīgu skaitu tanku, lidmašīnu, apvidus automašīnu, ieroču, smērvielas, veselas rūpnīcas un pat pārtiku. Piemēram Staļins 1942. gada 3. septembrī izmisīgi lūdza ASV ar britu premjera Čērčila starpniecību katru mēnesi PSRS piegādāt 400 lidmašīnas, 500 tankus un vismaz 30 000 tonnu alumīnija. Staļina lūgums tika uzklausīts un 1. oktobrī ASV ar Lielbritāniju nolēma deviņu mēnešu laikā PSRS piegādāt 3600 lidmašīnas, 4500 tankus, 12 700 lielgabalus un vairākus simtus tūkstošus tonnu izejvielu. Bez tam līdz 1945. gadam PSRS no sabiedrotajām Rietumvalstīm ieguva 120 lielos kravas kuģus. Visi sūtījumi tika uzskatīti par bezprocenta kredītu, ko jāatdot desmit gadus pēc kara (uzvaras) beigām. Pēc kara PSRS kārtējo reizi demonstrēja sava laupītāja garu. Piemēram, Staļins paziņoja, ka PSRS no Rietumiem esot saņēmusi tikai 13 kuģus un par pārējiem maksāt atteicās, kaut patiesībā kuģu bija simtiem. Komunisti tradicionāli apgalvoja, ka palīdzības apjoms bijis nenozīmīgs. Piemēra pēc var minēt, ka Lendlīzes palīdzības ietvaros PSRS saņēma aptuveni 20% no kopējās tehnikas un resursu daudzuma, kas bija nepieciešams karadarbībai, kaut padomju politskie "vēsturnieki" tiecās pamatīgi samazināt šīs palīdzības lielumu, apelējot ar vienkāršās tautas varonību, Staļina gudrību, Žukova militāro talantu utt.

Tāpat jāatgādina, ka Otrā pasaules kara lūzuma punkts bija nevis bezjēdzīgā Staļingradas kauja, bet gan 1944. gads, kad Rietumvalstis atklāja otro fronti. Koalīcijā pret Vāciju karoja pasaules spēcīgākās valstis, kamēr Vācijas sabiedrotie Eiropas kontinentā bija militāri impotentā Itālija, Rumānija, Bulgārija utt.

Lielie zaudējumi sarkanarmijā bieži vien nebija kauju rezultāts
Neskatoties uz to, krievu tauta Otrā pasaules kara laikā tik tiešām cieta milzu zaudējumus un liels skaits krievu patiešām bija varoņi, 9. maijs kā "padomju tautas uzvaras diena" ir padomju propogandas triks. Uzvara pār Vāciju bija iespējama tikai pateicoties sabiedrotajiem un Vācijas ierobežoto resursu dēļ. Pie tam liela daļa bojāgājušo krievu nemaz nemira frontē. Piemēram pazīstamais krievu politiķis Aleksandrs Jakovļevs nesen apzinājis faktus, kas liecina, ka vairāk nekā miljons krievu karavīru bija politisko komisāru apšauti vai arī tie nošauti it kā par gļēvumu vai dezertēšanu. Runājot par personīgo pieredzi, Jakovļevs sacījis, ka tā bijusi ikdienas parādība, kad NKVD masveidā apšauj pašu karavīrus. Tiek arī uzskatīts, ka milzīgs skaits padomju karavīru mira no bada vai nemākulīgas medicīniskās palīdzības pēc ievainojumiem frontē. Padomju karavīri, kuri nokļuva gūstā, pēc atbrīvošanas vairumā gadījumu tika uzskatīti par ienaidniekiem un bija lemti ciešanām.

Subjektīvie secinājumi
Otrā pasaules karu uzvarēja iespaidīga lielvalstu koalīcija un Rietumvalstu, pamatā ASV tehniskā palīdzība, nevis PSRS militārā varenība un tās daudzo tautu (no kurām dažas, piemēram čečeņi tika barbariski represēti vēl 1944. gadā) entuziasms. Otrā pasaules kara patiesais uzvarētājs nav jāmeklē 9. maijā uz Sarkanā laukuma, kad tiek demonstrētas vēsturisku batāliju ainas. Tie, kas vērsa uzvaras ratu noteiktā virzienā, uzvaras augļus bauda joprojām, kontrolējot pasaules globālo ekonomiku.

Aigars Prūsis

Vai PSRS uzvara pār Vāciju bija mazākais no ļaunumiem?

Pasaulē un Latvijā tai skaitā izplatīts mīts, ka PSRS uzvara pār Vāciju Otrā pasaules karā bija mazākais no ļaunumiem, kas varēja notikt ar daudzām tautām, tai skaitā latviešiem. Jo vācieši esot gribējuši pārvāciskot latviešus. Viņi pat esot uzskatījuši latviešus par zemcilvēkiem. To pierādot 700 gadu ilgā vācu uzkundzēšanās latviešu tautai. Šī polemika īpaši neērta kā karsts kartupelis mutē, kad tuvojas 9. maijs, ko zināma daļa vietējās sabiedrības proponē kā jauna "atbrīvošanas" posma sākumu.

Krievu filozofs N. Berdjajevs rakstīja, ka vēsture nav objektīvu empīrisko faktu kopums; vēsture ir mīts, citādi sakot, mīts ir vienkāršota un iracionāla vēstures izpratne, kas valda cilvēku prātos. Mīts nav izdoma, bet realitāte, kas dzīvo tautas vēsturiskajā apziņā. Mītu par mītu nepadara patiesību vai nepatiesību paušana, bet gan tā veicamie uzdevumi. Jebkuru nepatiesu pieņēmumu vai aizspriedumu nevar saukt par mītu, ja tas nepilda jau minētās mīta funkcijas.

Latviešu sabiedrībā nekad nav pastāvējusi germanofobiska tiekšanās demonizēt vāciešu pāridarījumus. Tiesa, kā raksta Kaspars Kļaviņš, Dr. hist., ''pastāvēja negatīva attieksme pret baltvāciešiem, kas bija saistīta ar sociālām un politiskām pretrunām, Baltijas kārtu sabiedrībai pārejot uz modernu sabiedrību. Šajā ziņā neiztrūka vēsturisku mītu, kuriem bieži bija maz kopīga ar realitāti".

Īss atskats vēsturē
Jau XVIII gadsimtā vērojama asa cīņa starp reģistrēto un nereģistrēto muižniecību. Baltijas vācu apgaismotāji sāpīgi pārdzīvoja vecās, reģistrētās muižniecības kundzību ar dažāda veida monopoltiesībām. Pakāpeniski viņi savu protestu pauda, runājot un rakstot par latviešu dzimtbūšanu, kura objektīvi šajā laikā eksistēja un tiešām bija šķērslis sabiedrības attīstībai, kādu to saprata XVIII gadsimta racionālisti. Ļoti nozīmīga šajā ziņā, protams, bija Garlība Merķeļa darbība. Mīts par 700 gadu ilgu "latviešu verdzību" galvenokārt ir tieši viņa nopelns. Vāji orientējoties Baltijas vēsturē, baltvācu apgaismotāji domāja, ka XVIII gadsimtā sevi pārdzīvojusī dzimtbūšana ir atnesta jau līdz ar pirmo vāciešu ierašanos Daugavas grīvā, kas, protams, ir pilnīgas muļķības. Ne XIII ne XIV gadsimtā par kaut kādu dzimtbūšanu Latvijā vispār nevar runāt. Vietējie iedzīvotāji pamatā piedalījās Livonijas karagājienos, kuri XIII gadsimta beigās un XIV gadsimtā intensīvi tika organizēti pret ārējiem ienaidniekiem: Lietuvu un krievu zemēm. Pie tam vietējie iedzīvotāji karoja ne tikai Vācu ordeņa un bīskapu karaspēkos, bet devās arī patstāvīgās kara gaitās, par ko, piemēram, liecina Bartolomeja Honekes XIV gadsimtā sarakstītā Jaunākā Livonijas atskaņu hronika. Tāpat Vācu ordeņa rindās bija liels vietējo iedzīvotāju procents. Sevišķi daudz bija kalpotāju, kas bija nozīmīga ordeņa daļa līdzās bruņiniekiem un priesteriem, par ko liecina liels vietējo iedzīvotāju lietoto priekšmetu daudzums Vācu ordeņa Livonijas atzarojuma pilīs (Ē.Mugurēviča pētījumi). Visur Latvijā ienācēji no rietumiem izmantoja jau agrāk vietējo iedzīvotāju radītās aizsardzības un saimniecības struktūras, ko tik labi savos pētījumos parādījis baltvācu vēsturnieks Manfreds Helmanis. Tāpat jocīgs liekas mīts par mūra pilīm, kuras "iebrucēji tūlīt būvēt sāk", ņemot vērā, ka vēl ilgi vācu un vietējo iedzīvotāju apvienotie spēki plaši izmantoja koka pilis gan dzīvošanai, gan zemes aizsardzībai (Kaspars Kļaviņš, Dr. hist. , pētniecības zinātniskais līdzstrādnieks, Monash University, Austrālijā). Līdz ar to jebkādas atsauces uz 700 gadu ilgu dzimtbūšanu, kas reducētos uz Vācijas tīkojumiem Otrā pasaules kara laikā Latvijas teritorijā, nebūt nav pārlieku objektīvi un korekti.

PSRS bija asiņaina tirānija, nevija cīnītāja ar vācu iebrucējiem
Ir netaisni salīdzināt upuru skaitu jebkādos apstākļos un svērt to ciešanu nastu. Tomēr patiesības labad, izmantojot kailu aritmētiku, zināms, ka PSRS noziedzīgās politikas dēļ gāja bojā daudz vairāk cilvēku, nekā nacistiskās Vācijas militāri politiskās rīcības dēļ. Pietiek atgādināt, ka Staļina un Kaganoviča vadībā Ukrainā tika izraisīts bads, kurā mokpilnā nāvē mira miljoniem ukraiņu. Pietiek arī atgādināt, ko padomju okupācijas režīms darīja ar Latvijas iedzīvotājiem 1940. un 1941. gadā pirms Vācijas iebrukuma PSRS. Līdzīga rakstura represijas ar masveida izsūtīšanu norisinājās 1949. gadā. Bez tam jāpatur prātā, ka represijas un izsūtīšanas nebija spontāns vardarbības akts. Piespiedu pārvietošanas un aresti norisinājās visu laiku, līdz tā sauktajam atkusnim, kad pie varas nāca bijušais Staļina sabiedrotais, ukraiņu golodomora liecinieks Ņikita Hruščovs.

Okupēto teritoriju kolonizēšana
Ostlandes reihskomisārs H. Loze, skaidrojot Vācijas saimnieciskās politikas būtību, uzsvēra, ka boļševiki 1940. gadā ieņēma Latviju un nacionalizēja visus īpašumus: namus, bankas, fabrikas, tirdzniecības uzņēmumus, lauku mājas, kustamo un nekustamo mantu. Viss tika pasludināts par Padomju Savienības īpašumu. Padzenot boļševikus no Latvijas, tagad šis PSRS īpašums kā kara laupījums pārgājis Trešā reiha rīcībā.

Vācijas četru gadu saimnieciskā plāna vadītājs reihsmaršals Hermanis Gērings pauda, ka iekarotās teritorijas uzvaras labad vajag ekspluatēt. 1941. gada 8. novembrī viņš deva norādījumus okupētos austrumu apgabalus izmantot galvenokārt kā kolonijas pēc koloniju pārvaldīšanas metodēm. Vai PSRS pēc okupācijas nerīkojās tieši tāpat? Izpildot šādus norādījumus, tika izveidotas lielas monopolistiskas apvienības, kuru uzdevums bija izvest no okupētajām valstīm pēc iespējas vairāk pārtikas produktu un izejvielu. Turpretī Alfrēda Rozenberga vadītā Austrumzemju ministrija uzskatīja, ka okupētie apgabali nav vienkārši izlaupāmi, ka vajag pēc iespējas efektīvāk izmantot to ražošanas potenciālu. A. Rozenbergs bija pārliecināts, ka Ostlande atrodas tuvāk frontei un tāpēc tās rūpniecība var ātrāk apgādāt armiju nekā Vācijas uzņēmumi. Viņš arī aicināja uz vietām attīstīt racionālu ražošanu.

Vācu okupācijas iestāžu ekonomiskajā politikā Latvijā bija vērojamas it kā divas iezīmes. Pirmā saistījās ar Latvijas tālākiem kolonizācijas plāniem un paredzēja tās ekonomisko resursu maksimālu izpumpēšanu. Otra paredzēja saglabāt vietējo ekonomisko potenciālu vēlākam laikam un domāt par tā efektīvu izmantošanu tūlītējo kara vajadzību apmierināšanai. Latvijā bija vērojamas abu šo tendenču izpausmes (Antonijs Zunda, grāmatā "Latvijas Vēsture. XX gadsimts").

Vācija, nenoliedzami okupēja Latvijas valsti, taču tādēļ baltiešus neuzskatīja par okupēto teritoriju otrās šķiras iedzīvotājiem vai zemcilvēkiem. Tas ir padomju propogandas triks, ko lietoja Otrā pasaules kara laikā un arī pēc tam. Kaut Vācijas plānos nebija neatkarīgas Baltijas valstis un visticamāk, ka Latvija tiktu pilnībā kolonizēta, tomēr nav atrasts neviens oficiāls Vācijas valsts dokuments, kurā būtu definēts Baltijas valstu iedzīvotāju "zemcilvēka" statuss. Tāpat nav atrastas liecības, ka uz Latviju bija plānots pārvietot Vācijas iedzīvotājus, savukārt latviešus padarīts par cilvēkiem ar mazākām tiesībām.

Secinājums
Tas noteikti ir mīts, ka PSRS uzvara pār Vāciju bija mazākais no ļaunumiem. Visticamāk, ka ierobežojumus un zināmas represijas notiktu arī tad, ja Vācija karā būtu uzvarējusi, tomēr nav pamata uzskatīt, ka Latvija zaudētu tik daudz cilvēku, kā tas notika PSRS okupācijas laikā. Ja Latvijai kā valstij vairs nebija iespēju uz valstiskumu, tas nenozīmē, ka nonākšana uzvarētājvalsts okupācijā uzreiz bija "mazākais no ļaunumiem". Mazākais no ļaunumiem būtu bijusi Latvijas valstiskās suverenitātes vismaz daļēja atjaunošana vai kļūšana par Rietumu sabiedroto pārvaldītu teritoriju, nevis PSRS okupācija pusgadsimta garumā.

Aigars Prūsis

Traģēdija vai biznesa plāns?

Vairumam Latvijas iedzīvotāju 4. jūlijs neizsaka pilnīgi neko, savukārt bija tādi, kas svinēja Amerikas Savienoto Valstu neatkarības dienu, citi tikmēr teicās sērojam par holokaustā bojā gājušajiem ebrejiem. Sēras bez šaubām nomāca visu pārējo. Vismaz medijos radās tāds iespaids. Ticu, ka bija sērojošie, bet nevarēju nepamanīt tos, kuri šo traģēdiju izmanto kā savas karjeras pakāpienus, izdabājot noteiktam sabiedrības slānim. Protams, jebkurš genocīds, vardarbība, ciešanas un nelaimes ir briesmīgas. Nav pieņemami jebkādi aizspriedumi ne pret vienu tautu. Saprotams, ka ebrejiem ir pamats sērot 4. jūlijā par saviem Otrajā pasaule karā kritušajiem tautiešiem. To pašu dara ikviena tauta, pieminot traģiskos vēstures notikumus. Tomēr ik reiz, kad Latvijā pienāk 4. jūlijs, notiek lietas, kuras nekādi nevar palikt nepamanītas. Tas ir tikai labākajā gadījumā. Netrūkst gadījumu, kuri atstāj paliekošas un negatīvas sekas. Viens, ko ar katru gadu noklusēt kļūst aizvien grūtāk, ir nemitīgā vainas apzināšanas tapināšana par tā sauktajām „latviešu šāvēju vienībām”, kuras Viktora Arāja un Herberta Cukura vadībā esot Latvijā sarīkojušas bez maz vai lielākās ebreju eksekūcijas Eiropā.

Bez tā nevar nepieminēt par tradīciju kļuvušos ebreju kopienas sēru mītiņus pie memoriāla Gogoļa ielā Rīgā, kur katru gadu pulcējas tie, kas piemin 1941. gadā nodedzinātajā sinagogā bojāgājušos. Nevienam nebūtu tiesību pārmest šiem cilvēkiem to darīt, taču runa jau nav par to. Runa ir par to, ka ik reiz, kā šeit ieskanas rabināta pārstāvju un atnākušo valsts amatpersonu balsis, sākas runas un minējumi par milzīgo bojāgājušo skaitu šajā sinagogā. Dažus gadus atpakaļ Maijas Miglas reportāžā no pasākuma vietas LTV1 “Panorāmā” skanēja sekojošais: “Pirms 63 gadiem nacistiskās Vācijas okupācijas laikā tajā tika ieslēgti un dzīvi sadedzināti cilvēki. Nav bijis iespējams noteikt viņu skaitu– daži desmiti vai vairāki tūkstoši.” Saprotiet pareizi, noziegums jau tāpēc nekļūst mazāks vai attaisnojams, bet kamdēļ šī savādā aritmētika? Beidzamos gados vismaz tiek diskutēts par to vai šajā sinagogā var ietilpt divi tūkstoši cilvēku, kas mokošā nāvē esot nosmakuši un sadeguši. Vismaz šogad atklāti bez liekas propagandas tiek pieminēts, ka neesot izdevies apzināt, cik tad ir to bojāgājušo, jo dažādos avotos esot minēti skaitļi no pieciem ebrejiem līdz pat trijiem tūkstošiem nelaimīgo. Ļoti precīzi šīs bezatbildīgās manipulācijas ar skaitļiem nodēvējis vēsturnieks Aivars Stranga, kurš Latvijas Radio 1 to reiz nodēvēja par neķītru melošanu. Viņš pauda, ka nedrīkst ikvienam noziegumam piegleznot fantastiskus skaitļus, minot par piemēru Gogoļa ielas sinagogu un Salaspils nometni, kad padomju režīms centās pierādīt, ka Salaspilī esot nogalināti bez maz vai simtiem tūkstoši cilvēku.

Ko tur liegties, bija Latvijā Viktors Arājs, bija tādi, kuri piedalījās ebreju administratīvajās pārvietošanās un sodu izpildēs. Bija arī tādi, kas piedalījās ebreju tautības cilvēku apšaušanā.

Melu sacensības?
Dāsni savos apgalvojumos par latviešu zvērībām ir daudzi, piemēram- Marģerts Vestermans starp lielākajiem Otrā pasaules kara slepkavām pat min latviešu lidotāju un aviokonstruktoru Herbertu Cukuru, kurš esot vainojams 30 000 ebreju nāvē.
Nav šaubu, ka tie ir neticami pārspīlējumi un izdomājumi, kas balstās uz acīmredzami izdomātiem, pat fantastiskiem faktiem. Herberts Cukurs nav piedalījies masu slepkavībās un pat ne sinagogas nodedzināšanā Gogoļa ielā, ne sinagogas dedzināšanā Šmerlī, kas notika 1941. gada 2. jūlijā. Nevar nepieminēt, ka šodienas sēru procesiju dalībnieku versijas par bojāgājušo skaitu šajā traģēdijā saskan ar okupētās Latvijas (LPSR) Valsts Drošības komitejas izstrādāto versiju, kurā minēti aptuveni 300 bojāgājušie. Vēlāk šis skaitlis pat palielinājās līdz neticamiem skaitļiem- diviem tūkstošiem. Liecības, uz kuru pamata gan LPSR VDK balstīja savas apsūdzības, gan šodienas Gogoļa ielas sērotāji uzskata par ticamu pamatu notikušajam, ir vairāk nekā nekorektas un robežojas ar šķebinošu fantastiku. Pārsteidzoši “precīzas” ir liecības, kuras glabājas “Yad Vashem” arhīvā Jeruzalemē. Tajā galabājas holokausta laikā Latvijā izdzīvojušo ebreju liecības. Piemēram Rafaels Šubs, kas esot izdzīvojušais šajos slaktiņos, 1949. gadā esot liecinājis, ka H. Cukurs 1941. gada 2. jūlijā sadedzināja astoņus ebrejus- sinagogas kalpotāju Feldheinu, viņa sievu un četrus viņu bērnus, un beigās arī rituālo kalpotāju Mincu. Ja arī šāda traģēdija notika, tad pierādījumu vai jebkādu ticamu liecību, ka to tik tiešām izdarīja Herberts Cukurs, nav un nemaz nevar būt, jo 1941. gada jūlijā latviešiem un latviešu militarizētajām vienībām nebija pilnīgi nekādas lemšanas tiesības. Vēl Šubs liecinājis, ka 4. jūlijā Cukurs esot aizdedzinājis Lielo sinagogu uz Gogoļa ielas, kurā tajā brīdī esot uzturējušies 300 Lietuvas ebreju. Savukārt Abrahams Šapiro no Minhenes liecinājis, ka Cukurs jau pieminētajā 1941. gada 2. jūlijā ar saviem padotajiem ielauzies Šapiro ģimenes dzīvoklī un pieprasījis, lai visu vērtīgo, kas tur atradās, atdodot viņam, bet ģimenes galvu Pinkusu Šapiro Cukurs aizvedis sev līdzi. Visbeidzot Cukurs esot pievācis arī šo dzīvokli, kas nonācis viņa īpašumā. Vēl viens Minhenē mītošais liecinieks Makss Tukacīrs 1948. gadā liecināja, ka 1941. gada 1. jūlijā Cukurs esot iestājies organizācijā “Pērkoņkrusts”, kas nav patiesība, protams, un ievācies pazīstamā ebreju baņķiera Šmulana namā, kas atradies Valdemāra ielā 19 (Rīgā). Viņš arī liecināja, ka Cukuram bijis revolvers, ar ko viņš sistemātiski sitis un nogalinājis ebreju sievietes. Katru dienu ar savu “naganu” viņš esot nositis no desmit līdz piecdesmit cilvēkiem. Maks Tukacīrs ir viens no tiem lieciniekiem, kas esot redzējis, kā Cukurs Rīgas geto centrālajā laukumā apstaigājot rindas, kurās stāvēja ap 30 000 ebreju. Viņš esot bijis akcijas vadītājs, kas pavēlējis vairākas dienas pēc kārtas vest uz Biķernieku mežu un nošaut 4000 ebreju. Tos, kuri negribēja vai nevarēja paiet, Cukurs esot sitis un nošāvis ar pieminēto “naganu”. Tā tas esot noticis līdz pat 1941. gada 8. decembrim. Mihails Mironovičs, kurš pēc apmešanās Ņujorkā (ASV) kļuva par Mihaēlu Mironu, liecināja, ka redzējis kā Cukurs, jājam zirga mugurā, šāvis uz ebrejiem. Šo liecību apšauba Latvijas Kara muzeja Otrā pasaules kara vēstures nodaļas vadītājs Uldis Neiburgs, kurš noskaidrojis, ka nevis Cukurs, bet gan V. Arājs mēdzis doties izjādēs ar zirgiem, jo Cukurs jau kopš Latvijas neatkarības laikiem bija aizrāvies ar tehniskajiem transporta līdzekļiem (tai skaitā aviāciju). Vācu okupācijas laikā Cukurs izmantoja tikai vieglo automašīnu. Gluži vai Holivudiskas šausmu ainas savās liecībās minējusi Sonja Kalmanoviča no Telavivas (Izraēla), kura Cukura sakarā stāstījusi, ka 1941. gada 30. novembrī viņš esot sitis ebrejus ar lielu pātagu, kuras galā bijis piesiets smags metāla gabals. Ar šo pātagu Cukurs esot sitis ap 300 ebreju sievietes. Vēlāk viņas visas esot nošautas divu dienu laikā. Īzaks Karms no Ņujorkas esot pat redzējis, kā Cukurs nošauj kādu vecu ebrejieti, bet pēc tam kādu mazu ebreju bērnu.

Kā “īpašs” liecinieks minams Dāvids Fiškins, kurs apgalvojis, ka Herbertu Cukuru pazīstot personiski. Fiškins apgalvoja, ka Cukurs esot sadists un liels kara noziedznieks, neskatoties uz to, ka par tādu atzīst tikai tiesa, jo viņš personīgi nogalinājis simitiem ebreju. Cukurs personīgi esot konvojējis 10 000 ebreju, kuri vesti uz nošaušanu. Tos, kas nav varējuši paiet, Cukurs atkal nošāvis. Starp nošautajiem bijuši desmit bērni un zīdaiņi. Tieši desmit. Tajā pašā dienā Cukurs mežā personīgi esot nošāvis piecsimts ebreju. Gerds Vanreihs savā liecībā min vēl šaušalīgākas ainas- viņš minējis, ka Cukurs kādai ebreju sievietei no rokām izrāvis divus zīdaiņus un sašķaidījis tiem galvaskausus. Tas esot noticis Rīgas ebreju slimnīcā un tā ārsta klātbūtnē, kas H. Cukuru esot izmeklējis un dakterējis pirms slavenā lidojuma uz Gambiju…

Faktiski šīs arī ir tās liecības, uz kuru pamata Izraēlas valsts specdienests organizēja Herberta Cukura sadistisko noslepkavošanu 1965. gada 23. februārī Montevideo (Urugvajā). Ticēt tām vai nē? Ir daudzi fakti, kas ir apšaubāmi. Kaut vai tas, ka Herbertam Cukuram bija tik pārcilvēciskas spējas, lai ar revolvera spalu vienas dienas laikā nosistu piecdesmit cilvēku. Tāpat maz ticams, ka Cukurs izmantojis milzīgu pātagu ar tajā iesietu dzelzs gabalu, lai piekautu trīssimts ebreju sievietes. Ir grūti iedomāties, kā Cukurs varēja uzspēt dažu dienu laikā nogalināt tūkstošiem ebreju, vairākus simtus no tiem personiski, atrodot vēl laiku un galvenais- spēku staigāt pa turīgo Rīgas ebreju dzīvokļiem, lai tos izlaupītu. Tāpat liekas neticams tas, ka izdzīvojušie liecinieki pauž pārliecību par to, ka H. Cukurs 1941. gada 2. jūlijā nodedzinājis gan divas sinagogas, kas bija stāvgrūdām pilnas ar ebrejiem, paspējis apšaut dažus simtus un vēl sist ar savu slaveno “naganu” ducim nelaimīgo. Jā, Cukurs ir bijis virsnieks V. Arāja vienībā, bet jau sen zināms, ka viņš bijis tikai tehniskais virsnieks, kas atbildējis par autotransporta garāžu. Nekādu pilnvaru rīkot tik vērienīgas ebreju slepkavošanas, laupīšanas un īpašuma pārdales Ostlandes galvaspilsētā viņam protams nebija. Neticami, ka Cukurs vai kāds cits to būtu darījis seperātā veidā, slepeni no vācu amatpersonām. Un kā zināms, nav nekādu pazīmju, ka šādu pilnvarojumu ir bijis. Pat arī ne Arājam.

Par vēsturi bez pārspīlējumiem!
Jau iepriekš esmu rakstījis, ka šāda nekorekta faktu sagrozīšana, apvainojumu vispārināšana un pārspīlēšana, nekādi nekalpo objektīvai vēstures izpratnei. Kam jānotiek, lai beidzot sabiedrība apjēgtu, īpaši ar to domāju tos, kas itin centīgi apmeklē 4. jūlija un tam līdzīgos pasākumus, ka ne jau kolektīvās atbildības nastas uzlikšana kādai tautai būs tas labākais ceļš. Īpaši, ja paši nav bez grēka, ar to domāju ebreju kopienas lielākās daļas lojalitāti Latvijas okupācijas spēkiem 1940.- 1941. gados. Veicot pašu elementārāko aptauju, palasot komentārus un diskusijas internetā, kontaktējoties ar cilvēkiem, ir redzams, ka ar katru gadu šī nedabiskā holokausta “pētīšana”, asaru pieprasījums no latviešiem, nes tikai aizvien lielāku nepatiku, neiecietību un pat dusmas. Ir viena “lieliska” recepte, kas izrakstāma, lai panāktu asu konfrontāciju starp latviešiem un nelatviešiem, šoreiz ebrejiem- lieciet pirmajiem visu laiku justies vainīgiem par to, ko viņi nav darījuši. Pieprasiet meslus par to, par ko maksāt nenākas. Un rezultāts ilgi neliks gaidīt. Bet vai nevarētu būt tā, ka kāds spēks tieši to grib, jūtot, ka holokausta tēma atkal tiek mazliet piemirsta? Gribas prasīt tā pat kā to rakstīja bijušais Latvijas goda konsuls Čikāgā (ASV) Norberts Klaucēns: “Cik ilgi vēl Holokaustu pētīsim?” Viņš rakstīja: “ar kādām tiesībām prezidente (V.V. Freiberga) runā tautas vārdā ar pasaules ebreju organizācijām, un nepārtraukti atbalsta turpmākas holokausta izpētes? Prezidente neņem vērā, ka latvieši ir inteliģenti cilvēki, kuri visi kādreiz prata iemācīties krievu valodu, un, ka viņus nav jāturpina mācīt bērnu dārza līmenī par holokaustu. Prezidentei nav no svara, ka apmēram 90% latviešu nebija pat dzimuši pirms 1945. gada, un viņiem nav nekāds sakars ar noziegumiem pret ebrejiem, ne ar holokaustu”. Vēl kas- tai pašā LTV1 “Panorāmā” izskanēja aicinājums no atceres pasākuma- “pielikt spēkus cīņā pret vardarbību un aizspriedumiem, lai nekas līdzīgs neatkārtotos un ļaunuma spēki nevaldītu pasaulē.” Izdzirdot šo, neviļus nobijos: “ko tad esmu palaidis garām?” Vai tiešām Latvijā atsācies holokausts? Vai Latvijā atkal ienākuši Vācijas karavīri? Vai Biķernieku mežā un Šķēdē atkal atskan šāvieni? Laikam gan nē. Tad pret kādu vardarbību mums būtu jāpieliek spēki? Vai būtu jāsāk vadīties no skandalozā cilvēku mednieka E. Zurofa direktīvām- “stučīt” ebreju ienaidniekus?

Vai noziegumam ir lielāks svars, ja upuru sarakstiem pieliksim klāt dažas nullītes? Domāju, ka nē. Bet ja kāds tādā veidā iegūst tik pat nullītes klāt pie savas bankas konta, cik izdomā to nelaimīgo skaitu, kas tika nogalināti Salaspilī vai kādā sinagogā, nedomāju, ka to vairs var uzskatīt par traģēdiju. Tas jau sāk atgādināt nekrietnu biznesa plānu, kura dalībnieki ir pelnījuši sabiedrisko nosodījumu.

Aigars Prūsis