Die Flippers - Der Floh in meinem Herzen.
Rāda ziņas ar etiķeti vācieši. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti vācieši. Rādīt visas ziņas
2010. gada 11. jūlijs
2010. gada 4. jūlijs
Pārdomām
Atradu video, kas lieliski vizualizē sadalītās Berlīnes iemītnieku traģiskos likteņus. Mazliet pārdomām skaistā vasaras vakarā, kad mūsos par daudz sakrājies tās liekās bagāžas.
Te vēl daži interesanti video par šo pašu tematu: http://www.youtube.com/watch?v=HpsOvvDvE1Q un te: http://www.youtube.com/watch?v=jlbAUFvh04k
Te vēl daži interesanti video par šo pašu tematu: http://www.youtube.com/watch?v=HpsOvvDvE1Q un te: http://www.youtube.com/watch?v=jlbAUFvh04k
2010. gada 30. jūnijs
Jauns datums histērijai
Šodien otro reizi esmu spiests rakstīt par medijem. Proti, atkal ziņa Nr.1, kas tiek copy/paste stilā manifestēta pilnīgi visur, redz, kaut kādi sliktie, gribot godināt nacistus. Nemaz neiedziļināos šajā grupveida paskvilā, vien uzdošu jautājumu: vai kāds maz zin, kas patiesībā notika 1941. gada 1. jūlijā? Labi, es saprotu, žurnālistiem ir jādara copy/paste, viņiem nav laika lasīt grāmatas. Labi, 9. maija brīnumpuika Nils Ušakovs visu redz cauri Staļina pīpes dūmiem, bet ar kuru galu domā tāds politiķis kā Artis Pabriks, sakot, ka 1. jūlijā Rīgā ienāca nacistu armija. Vai Pabrikam nekas nav zināms par to, ka Vācijas regulārajā karaspēkā zvērēšana politiskai ideoloģijai un politiskie komisāri atšķirībā no Pabrika kvēli mīlētās sarkanarmijas nepastāvēja?
Pabriks arī skaidro, ka nacistiskās okupācijas rezultātā jau pirmajos mēnešos tikai nogalināti vairāki tūkstoši Latvijas pilsoņu, tai skaitā arī Pabrika vectēvs. Protams, Vācija nekad negrasījās atjaunot Latviju, kāda tā bija līdz 1940. gada jūnijam. Protams, Vācijas okupācijas režīms nesaudzīgi izrēķinājās ar komunistiem, politiskajiem komisāriem un visiem pretiniekiem. Arī ebrejiem, kam normālā miera stāvoklī nav nekāda attaisnojuma. Bet vai Pabrikam nekas nav zināms par notikumiem, kas risinājās no 1940. gada 17. jūnija līdz 1941. gada 14. jūnijam? Vai Pabriks nav dzirdējis, ka šajā laika posmā risinājās notikumi, kas ieguva nosaukumu Baigais gads? Vai Pabriks neko nav dzirdējis, ka 1941. gada 14. jūnijs bija tikai prelūdija baisām masu represijām, kuru mērķis bija plašas genocīda operācijas ne tikai pret latviešiem, bet arī pret Latvijas krieviem, ebrejiem un visiem citiem, kuru eksistence nebija paredzēta sarkanajā komunisma ellē ar nosaukumu PSRS? Vai tiešām Pabriks sirdsšķīsti tic, ja Vācijas karaspēks 1941. gada 1. jūlija neienāktu Rīgā, nesekotu jaunas izsūtīšanas un nošaušanas?
Šodien Pabriks lieliski atgādināja, ka nelietības seja paliek nelietības seja, neskatoties uz to, kāds pūderis uz tās uzklāts. Manu patreizējo noskaņojumu par labu "Vienotībai" gaidāmajās vēlēšanās tāds kā Pabriks diez vai ietekmētu, jo manās acīs Pabriks ir tas pats, kas bija pirms un pēc 13. janvāra notikumiem. Taču to, ka iekšlietu ministre rīkosies tik... histēriski, negaidīju. Un tas jau sāk nomākt.
Pabriks arī skaidro, ka nacistiskās okupācijas rezultātā jau pirmajos mēnešos tikai nogalināti vairāki tūkstoši Latvijas pilsoņu, tai skaitā arī Pabrika vectēvs. Protams, Vācija nekad negrasījās atjaunot Latviju, kāda tā bija līdz 1940. gada jūnijam. Protams, Vācijas okupācijas režīms nesaudzīgi izrēķinājās ar komunistiem, politiskajiem komisāriem un visiem pretiniekiem. Arī ebrejiem, kam normālā miera stāvoklī nav nekāda attaisnojuma. Bet vai Pabrikam nekas nav zināms par notikumiem, kas risinājās no 1940. gada 17. jūnija līdz 1941. gada 14. jūnijam? Vai Pabriks nav dzirdējis, ka šajā laika posmā risinājās notikumi, kas ieguva nosaukumu Baigais gads? Vai Pabriks neko nav dzirdējis, ka 1941. gada 14. jūnijs bija tikai prelūdija baisām masu represijām, kuru mērķis bija plašas genocīda operācijas ne tikai pret latviešiem, bet arī pret Latvijas krieviem, ebrejiem un visiem citiem, kuru eksistence nebija paredzēta sarkanajā komunisma ellē ar nosaukumu PSRS? Vai tiešām Pabriks sirdsšķīsti tic, ja Vācijas karaspēks 1941. gada 1. jūlija neienāktu Rīgā, nesekotu jaunas izsūtīšanas un nošaušanas?
Šodien Pabriks lieliski atgādināja, ka nelietības seja paliek nelietības seja, neskatoties uz to, kāds pūderis uz tās uzklāts. Manu patreizējo noskaņojumu par labu "Vienotībai" gaidāmajās vēlēšanās tāds kā Pabriks diez vai ietekmētu, jo manās acīs Pabriks ir tas pats, kas bija pirms un pēc 13. janvāra notikumiem. Taču to, ka iekšlietu ministre rīkosies tik... histēriski, negaidīju. Un tas jau sāk nomākt.
2009. gada 16. jūnijs
Iz vēstures anālēm
Nejauši ieraudzīju bildes, kas tik tiešām pārsteidza. Uzreiz pat nepieleca, kur tas ir. Noskaidrojās, ka 1941. gada vasara. Harkova, Ukrainā. Pilsētu no padomju režīma spaidiem atbrīvojuši vācu karavīri.
Daudz vairāk attēlu ir te: http://www.militaryphotos.net/forums/showthread.php?t=158341 Tiešām ļoti, ļoti interesanti.
2008. gada 30. aprīlis
Vai PSRS uzvara pār Vāciju bija mazākais no ļaunumiem?
Pasaulē un Latvijā tai skaitā izplatīts mīts, ka PSRS uzvara pār Vāciju Otrā pasaules karā bija mazākais no ļaunumiem, kas varēja notikt ar daudzām tautām, tai skaitā latviešiem. Jo vācieši esot gribējuši pārvāciskot latviešus. Viņi pat esot uzskatījuši latviešus par zemcilvēkiem. To pierādot 700 gadu ilgā vācu uzkundzēšanās latviešu tautai. Šī polemika īpaši neērta kā karsts kartupelis mutē, kad tuvojas 9. maijs, ko zināma daļa vietējās sabiedrības proponē kā jauna "atbrīvošanas" posma sākumu.
Krievu filozofs N. Berdjajevs rakstīja, ka vēsture nav objektīvu empīrisko faktu kopums; vēsture ir mīts, citādi sakot, mīts ir vienkāršota un iracionāla vēstures izpratne, kas valda cilvēku prātos. Mīts nav izdoma, bet realitāte, kas dzīvo tautas vēsturiskajā apziņā. Mītu par mītu nepadara patiesību vai nepatiesību paušana, bet gan tā veicamie uzdevumi. Jebkuru nepatiesu pieņēmumu vai aizspriedumu nevar saukt par mītu, ja tas nepilda jau minētās mīta funkcijas.
Latviešu sabiedrībā nekad nav pastāvējusi germanofobiska tiekšanās demonizēt vāciešu pāridarījumus. Tiesa, kā raksta Kaspars Kļaviņš, Dr. hist., ''pastāvēja negatīva attieksme pret baltvāciešiem, kas bija saistīta ar sociālām un politiskām pretrunām, Baltijas kārtu sabiedrībai pārejot uz modernu sabiedrību. Šajā ziņā neiztrūka vēsturisku mītu, kuriem bieži bija maz kopīga ar realitāti".
Īss atskats vēsturē
Jau XVIII gadsimtā vērojama asa cīņa starp reģistrēto un nereģistrēto muižniecību. Baltijas vācu apgaismotāji sāpīgi pārdzīvoja vecās, reģistrētās muižniecības kundzību ar dažāda veida monopoltiesībām. Pakāpeniski viņi savu protestu pauda, runājot un rakstot par latviešu dzimtbūšanu, kura objektīvi šajā laikā eksistēja un tiešām bija šķērslis sabiedrības attīstībai, kādu to saprata XVIII gadsimta racionālisti. Ļoti nozīmīga šajā ziņā, protams, bija Garlība Merķeļa darbība. Mīts par 700 gadu ilgu "latviešu verdzību" galvenokārt ir tieši viņa nopelns. Vāji orientējoties Baltijas vēsturē, baltvācu apgaismotāji domāja, ka XVIII gadsimtā sevi pārdzīvojusī dzimtbūšana ir atnesta jau līdz ar pirmo vāciešu ierašanos Daugavas grīvā, kas, protams, ir pilnīgas muļķības. Ne XIII ne XIV gadsimtā par kaut kādu dzimtbūšanu Latvijā vispār nevar runāt. Vietējie iedzīvotāji pamatā piedalījās Livonijas karagājienos, kuri XIII gadsimta beigās un XIV gadsimtā intensīvi tika organizēti pret ārējiem ienaidniekiem: Lietuvu un krievu zemēm. Pie tam vietējie iedzīvotāji karoja ne tikai Vācu ordeņa un bīskapu karaspēkos, bet devās arī patstāvīgās kara gaitās, par ko, piemēram, liecina Bartolomeja Honekes XIV gadsimtā sarakstītā Jaunākā Livonijas atskaņu hronika. Tāpat Vācu ordeņa rindās bija liels vietējo iedzīvotāju procents. Sevišķi daudz bija kalpotāju, kas bija nozīmīga ordeņa daļa līdzās bruņiniekiem un priesteriem, par ko liecina liels vietējo iedzīvotāju lietoto priekšmetu daudzums Vācu ordeņa Livonijas atzarojuma pilīs (Ē.Mugurēviča pētījumi). Visur Latvijā ienācēji no rietumiem izmantoja jau agrāk vietējo iedzīvotāju radītās aizsardzības un saimniecības struktūras, ko tik labi savos pētījumos parādījis baltvācu vēsturnieks Manfreds Helmanis. Tāpat jocīgs liekas mīts par mūra pilīm, kuras "iebrucēji tūlīt būvēt sāk", ņemot vērā, ka vēl ilgi vācu un vietējo iedzīvotāju apvienotie spēki plaši izmantoja koka pilis gan dzīvošanai, gan zemes aizsardzībai (Kaspars Kļaviņš, Dr. hist. , pētniecības zinātniskais līdzstrādnieks, Monash University, Austrālijā). Līdz ar to jebkādas atsauces uz 700 gadu ilgu dzimtbūšanu, kas reducētos uz Vācijas tīkojumiem Otrā pasaules kara laikā Latvijas teritorijā, nebūt nav pārlieku objektīvi un korekti.
PSRS bija asiņaina tirānija, nevija cīnītāja ar vācu iebrucējiem
Ir netaisni salīdzināt upuru skaitu jebkādos apstākļos un svērt to ciešanu nastu. Tomēr patiesības labad, izmantojot kailu aritmētiku, zināms, ka PSRS noziedzīgās politikas dēļ gāja bojā daudz vairāk cilvēku, nekā nacistiskās Vācijas militāri politiskās rīcības dēļ. Pietiek atgādināt, ka Staļina un Kaganoviča vadībā Ukrainā tika izraisīts bads, kurā mokpilnā nāvē mira miljoniem ukraiņu. Pietiek arī atgādināt, ko padomju okupācijas režīms darīja ar Latvijas iedzīvotājiem 1940. un 1941. gadā pirms Vācijas iebrukuma PSRS. Līdzīga rakstura represijas ar masveida izsūtīšanu norisinājās 1949. gadā. Bez tam jāpatur prātā, ka represijas un izsūtīšanas nebija spontāns vardarbības akts. Piespiedu pārvietošanas un aresti norisinājās visu laiku, līdz tā sauktajam atkusnim, kad pie varas nāca bijušais Staļina sabiedrotais, ukraiņu golodomora liecinieks Ņikita Hruščovs.
Okupēto teritoriju kolonizēšana
Ostlandes reihskomisārs H. Loze, skaidrojot Vācijas saimnieciskās politikas būtību, uzsvēra, ka boļševiki 1940. gadā ieņēma Latviju un nacionalizēja visus īpašumus: namus, bankas, fabrikas, tirdzniecības uzņēmumus, lauku mājas, kustamo un nekustamo mantu. Viss tika pasludināts par Padomju Savienības īpašumu. Padzenot boļševikus no Latvijas, tagad šis PSRS īpašums kā kara laupījums pārgājis Trešā reiha rīcībā.
Vācijas četru gadu saimnieciskā plāna vadītājs reihsmaršals Hermanis Gērings pauda, ka iekarotās teritorijas uzvaras labad vajag ekspluatēt. 1941. gada 8. novembrī viņš deva norādījumus okupētos austrumu apgabalus izmantot galvenokārt kā kolonijas pēc koloniju pārvaldīšanas metodēm. Vai PSRS pēc okupācijas nerīkojās tieši tāpat? Izpildot šādus norādījumus, tika izveidotas lielas monopolistiskas apvienības, kuru uzdevums bija izvest no okupētajām valstīm pēc iespējas vairāk pārtikas produktu un izejvielu. Turpretī Alfrēda Rozenberga vadītā Austrumzemju ministrija uzskatīja, ka okupētie apgabali nav vienkārši izlaupāmi, ka vajag pēc iespējas efektīvāk izmantot to ražošanas potenciālu. A. Rozenbergs bija pārliecināts, ka Ostlande atrodas tuvāk frontei un tāpēc tās rūpniecība var ātrāk apgādāt armiju nekā Vācijas uzņēmumi. Viņš arī aicināja uz vietām attīstīt racionālu ražošanu.
Vācu okupācijas iestāžu ekonomiskajā politikā Latvijā bija vērojamas it kā divas iezīmes. Pirmā saistījās ar Latvijas tālākiem kolonizācijas plāniem un paredzēja tās ekonomisko resursu maksimālu izpumpēšanu. Otra paredzēja saglabāt vietējo ekonomisko potenciālu vēlākam laikam un domāt par tā efektīvu izmantošanu tūlītējo kara vajadzību apmierināšanai. Latvijā bija vērojamas abu šo tendenču izpausmes (Antonijs Zunda, grāmatā "Latvijas Vēsture. XX gadsimts").
Vācija, nenoliedzami okupēja Latvijas valsti, taču tādēļ baltiešus neuzskatīja par okupēto teritoriju otrās šķiras iedzīvotājiem vai zemcilvēkiem. Tas ir padomju propogandas triks, ko lietoja Otrā pasaules kara laikā un arī pēc tam. Kaut Vācijas plānos nebija neatkarīgas Baltijas valstis un visticamāk, ka Latvija tiktu pilnībā kolonizēta, tomēr nav atrasts neviens oficiāls Vācijas valsts dokuments, kurā būtu definēts Baltijas valstu iedzīvotāju "zemcilvēka" statuss. Tāpat nav atrastas liecības, ka uz Latviju bija plānots pārvietot Vācijas iedzīvotājus, savukārt latviešus padarīts par cilvēkiem ar mazākām tiesībām.
Secinājums
Tas noteikti ir mīts, ka PSRS uzvara pār Vāciju bija mazākais no ļaunumiem. Visticamāk, ka ierobežojumus un zināmas represijas notiktu arī tad, ja Vācija karā būtu uzvarējusi, tomēr nav pamata uzskatīt, ka Latvija zaudētu tik daudz cilvēku, kā tas notika PSRS okupācijas laikā. Ja Latvijai kā valstij vairs nebija iespēju uz valstiskumu, tas nenozīmē, ka nonākšana uzvarētājvalsts okupācijā uzreiz bija "mazākais no ļaunumiem". Mazākais no ļaunumiem būtu bijusi Latvijas valstiskās suverenitātes vismaz daļēja atjaunošana vai kļūšana par Rietumu sabiedroto pārvaldītu teritoriju, nevis PSRS okupācija pusgadsimta garumā.
Aigars Prūsis
Krievu filozofs N. Berdjajevs rakstīja, ka vēsture nav objektīvu empīrisko faktu kopums; vēsture ir mīts, citādi sakot, mīts ir vienkāršota un iracionāla vēstures izpratne, kas valda cilvēku prātos. Mīts nav izdoma, bet realitāte, kas dzīvo tautas vēsturiskajā apziņā. Mītu par mītu nepadara patiesību vai nepatiesību paušana, bet gan tā veicamie uzdevumi. Jebkuru nepatiesu pieņēmumu vai aizspriedumu nevar saukt par mītu, ja tas nepilda jau minētās mīta funkcijas.
Latviešu sabiedrībā nekad nav pastāvējusi germanofobiska tiekšanās demonizēt vāciešu pāridarījumus. Tiesa, kā raksta Kaspars Kļaviņš, Dr. hist., ''pastāvēja negatīva attieksme pret baltvāciešiem, kas bija saistīta ar sociālām un politiskām pretrunām, Baltijas kārtu sabiedrībai pārejot uz modernu sabiedrību. Šajā ziņā neiztrūka vēsturisku mītu, kuriem bieži bija maz kopīga ar realitāti".
Īss atskats vēsturē
Jau XVIII gadsimtā vērojama asa cīņa starp reģistrēto un nereģistrēto muižniecību. Baltijas vācu apgaismotāji sāpīgi pārdzīvoja vecās, reģistrētās muižniecības kundzību ar dažāda veida monopoltiesībām. Pakāpeniski viņi savu protestu pauda, runājot un rakstot par latviešu dzimtbūšanu, kura objektīvi šajā laikā eksistēja un tiešām bija šķērslis sabiedrības attīstībai, kādu to saprata XVIII gadsimta racionālisti. Ļoti nozīmīga šajā ziņā, protams, bija Garlība Merķeļa darbība. Mīts par 700 gadu ilgu "latviešu verdzību" galvenokārt ir tieši viņa nopelns. Vāji orientējoties Baltijas vēsturē, baltvācu apgaismotāji domāja, ka XVIII gadsimtā sevi pārdzīvojusī dzimtbūšana ir atnesta jau līdz ar pirmo vāciešu ierašanos Daugavas grīvā, kas, protams, ir pilnīgas muļķības. Ne XIII ne XIV gadsimtā par kaut kādu dzimtbūšanu Latvijā vispār nevar runāt. Vietējie iedzīvotāji pamatā piedalījās Livonijas karagājienos, kuri XIII gadsimta beigās un XIV gadsimtā intensīvi tika organizēti pret ārējiem ienaidniekiem: Lietuvu un krievu zemēm. Pie tam vietējie iedzīvotāji karoja ne tikai Vācu ordeņa un bīskapu karaspēkos, bet devās arī patstāvīgās kara gaitās, par ko, piemēram, liecina Bartolomeja Honekes XIV gadsimtā sarakstītā Jaunākā Livonijas atskaņu hronika. Tāpat Vācu ordeņa rindās bija liels vietējo iedzīvotāju procents. Sevišķi daudz bija kalpotāju, kas bija nozīmīga ordeņa daļa līdzās bruņiniekiem un priesteriem, par ko liecina liels vietējo iedzīvotāju lietoto priekšmetu daudzums Vācu ordeņa Livonijas atzarojuma pilīs (Ē.Mugurēviča pētījumi). Visur Latvijā ienācēji no rietumiem izmantoja jau agrāk vietējo iedzīvotāju radītās aizsardzības un saimniecības struktūras, ko tik labi savos pētījumos parādījis baltvācu vēsturnieks Manfreds Helmanis. Tāpat jocīgs liekas mīts par mūra pilīm, kuras "iebrucēji tūlīt būvēt sāk", ņemot vērā, ka vēl ilgi vācu un vietējo iedzīvotāju apvienotie spēki plaši izmantoja koka pilis gan dzīvošanai, gan zemes aizsardzībai (Kaspars Kļaviņš, Dr. hist. , pētniecības zinātniskais līdzstrādnieks, Monash University, Austrālijā). Līdz ar to jebkādas atsauces uz 700 gadu ilgu dzimtbūšanu, kas reducētos uz Vācijas tīkojumiem Otrā pasaules kara laikā Latvijas teritorijā, nebūt nav pārlieku objektīvi un korekti.
PSRS bija asiņaina tirānija, nevija cīnītāja ar vācu iebrucējiem
Ir netaisni salīdzināt upuru skaitu jebkādos apstākļos un svērt to ciešanu nastu. Tomēr patiesības labad, izmantojot kailu aritmētiku, zināms, ka PSRS noziedzīgās politikas dēļ gāja bojā daudz vairāk cilvēku, nekā nacistiskās Vācijas militāri politiskās rīcības dēļ. Pietiek atgādināt, ka Staļina un Kaganoviča vadībā Ukrainā tika izraisīts bads, kurā mokpilnā nāvē mira miljoniem ukraiņu. Pietiek arī atgādināt, ko padomju okupācijas režīms darīja ar Latvijas iedzīvotājiem 1940. un 1941. gadā pirms Vācijas iebrukuma PSRS. Līdzīga rakstura represijas ar masveida izsūtīšanu norisinājās 1949. gadā. Bez tam jāpatur prātā, ka represijas un izsūtīšanas nebija spontāns vardarbības akts. Piespiedu pārvietošanas un aresti norisinājās visu laiku, līdz tā sauktajam atkusnim, kad pie varas nāca bijušais Staļina sabiedrotais, ukraiņu golodomora liecinieks Ņikita Hruščovs.
Okupēto teritoriju kolonizēšana
Ostlandes reihskomisārs H. Loze, skaidrojot Vācijas saimnieciskās politikas būtību, uzsvēra, ka boļševiki 1940. gadā ieņēma Latviju un nacionalizēja visus īpašumus: namus, bankas, fabrikas, tirdzniecības uzņēmumus, lauku mājas, kustamo un nekustamo mantu. Viss tika pasludināts par Padomju Savienības īpašumu. Padzenot boļševikus no Latvijas, tagad šis PSRS īpašums kā kara laupījums pārgājis Trešā reiha rīcībā.
Vācijas četru gadu saimnieciskā plāna vadītājs reihsmaršals Hermanis Gērings pauda, ka iekarotās teritorijas uzvaras labad vajag ekspluatēt. 1941. gada 8. novembrī viņš deva norādījumus okupētos austrumu apgabalus izmantot galvenokārt kā kolonijas pēc koloniju pārvaldīšanas metodēm. Vai PSRS pēc okupācijas nerīkojās tieši tāpat? Izpildot šādus norādījumus, tika izveidotas lielas monopolistiskas apvienības, kuru uzdevums bija izvest no okupētajām valstīm pēc iespējas vairāk pārtikas produktu un izejvielu. Turpretī Alfrēda Rozenberga vadītā Austrumzemju ministrija uzskatīja, ka okupētie apgabali nav vienkārši izlaupāmi, ka vajag pēc iespējas efektīvāk izmantot to ražošanas potenciālu. A. Rozenbergs bija pārliecināts, ka Ostlande atrodas tuvāk frontei un tāpēc tās rūpniecība var ātrāk apgādāt armiju nekā Vācijas uzņēmumi. Viņš arī aicināja uz vietām attīstīt racionālu ražošanu.
Vācu okupācijas iestāžu ekonomiskajā politikā Latvijā bija vērojamas it kā divas iezīmes. Pirmā saistījās ar Latvijas tālākiem kolonizācijas plāniem un paredzēja tās ekonomisko resursu maksimālu izpumpēšanu. Otra paredzēja saglabāt vietējo ekonomisko potenciālu vēlākam laikam un domāt par tā efektīvu izmantošanu tūlītējo kara vajadzību apmierināšanai. Latvijā bija vērojamas abu šo tendenču izpausmes (Antonijs Zunda, grāmatā "Latvijas Vēsture. XX gadsimts").
Vācija, nenoliedzami okupēja Latvijas valsti, taču tādēļ baltiešus neuzskatīja par okupēto teritoriju otrās šķiras iedzīvotājiem vai zemcilvēkiem. Tas ir padomju propogandas triks, ko lietoja Otrā pasaules kara laikā un arī pēc tam. Kaut Vācijas plānos nebija neatkarīgas Baltijas valstis un visticamāk, ka Latvija tiktu pilnībā kolonizēta, tomēr nav atrasts neviens oficiāls Vācijas valsts dokuments, kurā būtu definēts Baltijas valstu iedzīvotāju "zemcilvēka" statuss. Tāpat nav atrastas liecības, ka uz Latviju bija plānots pārvietot Vācijas iedzīvotājus, savukārt latviešus padarīts par cilvēkiem ar mazākām tiesībām.
Secinājums
Tas noteikti ir mīts, ka PSRS uzvara pār Vāciju bija mazākais no ļaunumiem. Visticamāk, ka ierobežojumus un zināmas represijas notiktu arī tad, ja Vācija karā būtu uzvarējusi, tomēr nav pamata uzskatīt, ka Latvija zaudētu tik daudz cilvēku, kā tas notika PSRS okupācijas laikā. Ja Latvijai kā valstij vairs nebija iespēju uz valstiskumu, tas nenozīmē, ka nonākšana uzvarētājvalsts okupācijā uzreiz bija "mazākais no ļaunumiem". Mazākais no ļaunumiem būtu bijusi Latvijas valstiskās suverenitātes vismaz daļēja atjaunošana vai kļūšana par Rietumu sabiedroto pārvaldītu teritoriju, nevis PSRS okupācija pusgadsimta garumā.
Aigars Prūsis
2008. gada 22. janvāris
15. maijs- latviešu vienotības un traģēdijas diena vienlaikus
1934. gada naktī no 15. maija uz 16. maiju Latvijā notika apvērsums. Tautas vairums priecājās vai vismaz skaļus protestus nepauda. Būtu naivi apgalvot, ka Kārļa Ulmaņa un viņa atbalstītāju sarīkotais valsts apvērsums nebija antidemokrātisks, tomēr būtu nekorekti apgalvot, ka šī demokrātija bija dzīvotspējīga. Parlaments radīja mānīgu demokrātijas ilūziju un ilgu laiku imitēja to. Latvijā valdīja visai nepatīkama politisko spekulāciju un parlamentāro intrigantu periods. Saeimā iekļuvušie politikāņi bija tik pat negausīgi un melīgi kā mūsdienās. Valdīja tieši tāda pati politiskā patronāža kā šodien. Lielu ļaunumu valstij nodarīja antilatviskie spēki- sociāldemokrāti un dažnedažādas nelatviešu sīkfrakcijas, kuras nedarīja neko labu zemei, kas viņiem ļāva sevi uzskatīt par savu. Ikviens latvietis, pieminot 15. maiju, var būt gandarīts, ka mūsu tautai ir bijis tāds vīrs kā Kārlis Ulmanis, tomēr tas mums neļauj aizmirst noziegumus, ko K. Ulmanis pieļāva pret Latviju. Kārļa Ulmaņa apvērsums atnesa daudz slikta. Nevar nepieminēt to, ka līdz ar sociāldemokrātu un sabiedrībai bīstamo boļševiku arestiem, sākās patiesu Latvijas patriotu vajāšanas. Vieni no redzamākajiem, kurus centās apklusināt Ulmaņa režīms, bija Gustava Celmiņa vadītie pērkoņkrustieši, kurus pilnīgi nepamatoti vainoja apvērsuma organizēšanā. Lai glābtos no represijām, Brīvības cīņu varonim un Lāčplēša Kara ordeņa kavalierim Gustavam Celmiņam bija jāpamet Latvija. Daudzi pērkoņkrustieši palika ieslodzījumā līdz pat padomju iebrukumam 1940. gada vasarā. Līdz pat šim nav zināms, vai kāds no Ulmaņa režīma darboņiem vismaz mēģināja ieslodzītajiem palīdzēt. Kaut zināja, kā strādā čeka...
Ulmaņa režīms bija pilnīgi nekompetents ārpolitikā, bet bieži vien arī iekšpolitikā. Visskaidrāk tas bija redzams 1939. un 1940. gadā. Nevar nepieminēt propadomisko kursu, ar kura palīdzību pakāpeniski "iemidzināja" latviešus, radot tiem ilūziju par Latvijai "draudzīgo Sarkano Krieviju".
Atceroties 15. maiju, gribētos atgādināt Kārļa Ulmaņa režīma necienīgo vēršanos pret kādu Latvijas iedzīvotāju grupu- baltvāciešiem. Klusēt par Ulmaņa izrīcību ar baltvāciešiem ir noziedzīgi. Kaut vai tādēļ, ka vairumā gadījumu tie bija uzskatāmi par Latvijas valstij lojāliem.Tieši Ulmaņa nicinošo saukļu pavadīti Latviju pameta tai uzticīgākie sveštautieši, bieži vien pilnībā asimilētie- Latvijas baltvācieši. Latvijas valdība teatrāli un uzsvērti deklarēja savu pozitīvo attieksmi pret vāciešu izceļošanu. Visiem Latvijas vāciešiem uzstājīgi aicināja līdz 1939. gada 15. decembrim "labprātīgi" izteikt gribu uz visiem laikiem izstāties no Latvijas pavalstniecības. Šie norādījumi bija nepārprotami diskriminējoši un ultimatīvi. Īpaši aktīvi Latvijas "atvāciskošanā" darbojās Latvijas Politiskā pārvalde, kuru vadīja Jānis Fridrihsons, kas pēc Latvijas okupēšanas NKVD rīcībā nodeva visu Latvijas drošības iestāžu izlūku un aģentu datus, pēc kā daudzi nelaimīgie tika apslaktēti. Raksturā gļēvais Fridrihsons izdeva prettiesisku rīkojumu, ar kuru politiskajai pārvaldei bija jāapzina visi tie baltvācieši, kuri nevēlas pamest Latviju- savu Tēvzemi. Īsti staļiniskā manierē J. Fridrihsons ieteica pie šiem vāciešiem nosūtīt politiskās policijas darbiniekus, lai uzzinātu to palikšanas iemeslus un oficiāli brīdinātu, ka viņu atteikums izceļot uz Vāciju nozīmē savas tautības noliegumu...
Uz Fridrihsona rakstāmgalda nonāca saraksts ar 1303 Latvijas vāciešu uzvārdiem. Vairums no šiem paliktgribētājiem dzīvoja Kurzemē. Liepājā ap 500, tik pat Liepājas rajonā, bet ap 300 Kuldīgā. Starp šo cilvēku neizceļošanas iemesliem bija minēti: vācu valodas neprasme, Latvijas Brīvības cīņu dalībnieks, negatīva attieksme pret Vācijas valsts iekārtu, piederīgo neizceļošana, vecums vai slimības.1939. gada rudenī no Latvijā dzīvojošajiem 54 567 vācbaltiešiem- Latvijas pilsoņiem, vēlēšanos aizbraukt no valsts izteica vairāk nekā astoņdesmit procenti. Starp tiem bija krietns skaits inteliģences, tai skaitā armijas un flotes virsnieki. Jāpiemin, ja nebūtu baltvāciešu, nebūtu mūsu valstij tādu izcilu vīru kā admirālis Arčibalds Keizerlings, kurš faktiski radīja mūsu valsts kara floti.Paralēli baltvāciešu aizbraukšanai Latvijā norisinājās cits, negatīvs un ar izceļošanu saistīts process- vācietības kultūras un sabiedriski politisko institūtu likvidēšana. Jau 1939. gada 1. novembrī, laikā, kad virs pašu latviešu galvām karājās boļševisma nāves izkapts, Ulmaņa režīms slēdza vācu skolas, iecēla likvidatorus 151 vācu biedrībai un organizācijai, kurām savu darbību vajadzēja pārtraukt 14 dienu laikā. Visbeidot 1939. gada 28. novembrī K. Ulmaņa valdība augstprātīgi pieņēma likumu par vācu augstskolas Rīgā- Herdera institūta slēgšanu. Ar šo Ulmaņa valdība vēlējās "sadedzināt visus tiltus", liedzot jebkādu palikšanas iespēju baltvāciešiem. 1939. gada decembrī notika pēdējā galvenās baltvāciešu organizācijas "Vācu tautas apvienība Latvijā" valdes sēde un 13. decembrī iznāca Latvijas vāciešu avīzes "Rigasche Rundschau" pēdējais numurs, kuru rotāja virsraksts: "Vāciešu- Latvijas pavalstnieku vairs nav"...
To, ka šāda politika bija nelabojama un liktenīga kļūda, apstiprināja 1940. gada baisā vasara. Baltvāciešu izceļošana bija sākums Latvijas sovjetizācijai. Izvēloties mierināšanas, bet latviešu maldināšanas taktiku, Latvijas amatpersonas atklātībai paredzētajos paziņojumos konsekventi noliedza sovjetizācijas pazīmes. Nepatīkamās patiesības vietā latviešu tautu baroja ar propagandistisko versiju, kurā izskanēja Ādolfa Hitlera 1939. gada 6. oktobra runa, kurā ārzemju vāciešu izceļošanas akcijas skaidrota ar nepieciešamību atrisināt mazākumtautību jautājumus. Bet ne jau Ulmanis "samtainā" diktatūra vien pauda šādu nostāju. Liels skaits pašu latviešu izturējās nekrietni. Daudzu Latvijas iedzīvotāju skatījumā daudzi vācieši toreiz bija kļuvuši par valstij svešu un naidīgu spēku. Vispretīgāk, ka diezgan daudzi šo vācu aizceļošanu saredzēja kā vienreizēju iespēju uzlabot savu ekonomisko stāvokli, jo baltvācieši bija arī bagātākā Latvijas kopiena. Neilgi pirms Baigā gada, 1940. gada 29. maijā, gluži pravietiskus un liktenīgus vārdus, protams to neapzinoties, teica Latvijas Republikas Iekšlietu ministrs Kornelijs Veidnieks. Pacilātā gaisotnē, uzstājoties Rīgas garnizona vecāko virsnieku sanāksmē, Veidnieks teica, ka "tikai vēsture varēs pilnīgi novērtēt, cik liels "ieguvums" mūsu tautai bija vāciešu izceļošana". Pēc mēneša Latvijas vairs nebija. Latvijas iedzīvotāji sāka smakt čekas moku kambaros, bet ielas pārpludināja okupācijas karaspēks.
Skatoties no šodienas, ir pilnīgi skaidrs, ka vāciešu izceļošana Latvijai bija liels zaudējums. Starp Latvijas vāciešiem bija dažādu nozaru speciālisti. Līdz ar viņu izceļošanu Latvijā sāka veidoties intelektuālais vakums, ko vēl vairāk un neatrgriezeniskāk pastiprināja staļiniskās deportācijas.Vāciešu aizbraukšana no Latvijas nebija latviskuma uzvara, kā to centās iestāstīt Ulmanis. Tas bija Latvijas iznīcināšanas prelūdija. Vienas latviešiem lojālas minoritātes vietā ietekmi ieguva citas monoritātes, kuras ar pārlieku kvēlu mīlestību pret mums nav izcēlušies, drīzāk gan otrādi- aktīvi darīja visu, lai mēs tagad nebūtu vispār. Bet tas jau būtu cits stāsts.
2007. gadā
2008. gada 21. janvāris
Demokrātija var būt tikai šķietama
2003. gadā gadā visai mīklainos apstākļos, drausmīgā nāvē gāja bojā Vācijā pazīstamais politiķis Jurgens Mellemans (Jürgen Wilhelm Möllemann). Oficiālie ziņu avoti ziņoja, ka 57 gadus vecais Jurgena Mellemana izpletnis nav atvēries, tādēļ politiķis arī gājis bojā. Var jau būt, ka viss tik tiešām tā arī bija, kā to steidza skaidrot vairums Vācijas ziņu mediju, bet ir pārāk daudz faktu, kas norāda uz ko citu, kas rada jautājumus.
Ilggadējs vācu politiķis izvēlas mirt šaubīga finansu skandāla dēļ?
Pirmkārt Jurgens Mellemans bija bijušais desantnieks, kurš pēc dienesta speciālajos spēkos aktīvi turpināja nodarboties ar izpletņlēkšanas sportu. Visai neticami, ka tik augstas klases sportists un izpletņlēkšanas speciālists varētu kaut ko sajaukt, kārtojot savu izpletni un nokrist. Tātad nejaušība vai nelaimes gadījums ir vismazāk ticams no visām versijām. Kaut vai tā'dēl, ka jebkurš profesionālis cītīgi pārbauda savu izpletni. Pie tam- tikai retais uzticēs sava izpletņa salikšanu kādai svešai personai.
Otrkārt ir kāda "nejaušība", kuru grūti nepamanīt: Jurgens Mellemans neilgi pirms savas bojāejas klaji nostājās pret Vācijas telemagnātu Mihaelu Frīdmanu, kas reizē arī ir Vācijas Centrālās Ebreju padomes viceprezidents. M. Frīdmans Vācijā ir pazīstams ar savu klaji radikālo nostāju Izraēlas- Palestīnas konflikta jautājumā. M. Frīdmans ir viens no Eiropas ietekmīgākajiem cionistiem. Lieki būtu atgādināt, ka viņš ir pret jebkādiem miera līgumiem un karadarbības pārtraukšanu Tuvajos Austrumos. Bez tam, tieši Jurgens Mellemans aktīvi nosodīja Izraēlas rasistisko politiku attiecībā pret palestīniešiem. Varbūt atkal nejaušība, bet tieši šī vēršanās pret Izraēlu iesāka Jurgena Mellemana karjeras un arī pašas dzīves lejupslīdi...
Vai Izraēlas kritika bija antisemītisms un radikālisms?
Jurgens Mellemans nebija klaji radikāls neonacistu grupējumu līderis un pat ne radikālis, kā to steidza apgalvot daži amatieržurnālisti tepat Latvijā un citur pasaulē. Tieši otrādi Jurgens Mellemans pirmo reiz Vācijas parlamentā iekļuva jau 1972. gadā. Viņš ir bijis Vācijas Izglītības ministrs, pēcāk arī Ekonomikas ministrs. J. Mellemana vietnieks pat bija sīriešu izcelsmes Vācijas politiķis Džamals Kārslijs, ka nu nekādi neliecina, ka Jurgens Mellemans ir neprognozējams rasists vai ekstrēmists. Jurgens Mellemans nebija politiskais marginālis, kura darbību varētu aizēnot kādi skandāli vai populisms. Pēdējos savus dzīves gadus Jurgens Mellemans aktīvi vadīja Brīvo demokrātu partiju (FDP). Šī partija bija mēreni liberāla un visai bieži bija valdību veidojošo koalīciju dalībniece. Brīvie demokrāti ar Jurgenu Mellemanu priekšgalā sadarbojās gan ar sociāldemokrātiem, gan ar kristīgajiem demokrātiem. J. Mellemans bija Vācijas Ministru kabineta loceklis līdz pat 1993. gadam. Un arī tad darbu valdībā viņš pameta divdomīga skandāla dēļ- J. Mellemans esot protekcionējis savu paziņu intereses.
Faktiski Jurgens Mellemans un viņa partija bija izņēmums laikā pēc Otrā pasaules kara, kad tik augsta līmeņa politiķis Vācijā (arī Eiropas Savienībā tam nebija precedentu) atļāvās publiski kritizēt Izraēlas piekopto politiku un tās lobijus Vācijā. Zinot, ka Vācijā Izraēlas kritika ir īpaši uzmanīta un arī reāli sodāma, šī rīcība ir vairāk nekā drosmīga. Nav arī ko slēpt- Jurgens Mellemans pārvērtēja savus spēkus, ietekmi un atbalstu savai partijai. Pirms vēlēšanām Brīvo demokrātu partijas darbību un tās redzamākos biedrus asi kritizēja TV kanāli, laikraksti un citi mediji. Vācijas telemagnāts Mihaels Frīdmans ne tikai bija šīs nomelnošanas kampaņas atbalstītājs, bet viņš arī to finansēja. Pret Brīvo demokrātu partiju īsi pirms vēlēšanām protestēja vairākas spontānas demonstrācijas, kurās brīvos demokrātus lamāja par fašistiem, ebreju slepkavām utt. Šī metode- politisko pretinieku demagoģiska nosaukšana dažādos šaubīgos apzīmējumos kā "nacists, radikālis, antisemīts" utt. kā vienmēr efektīvi nostrādāja. Neviens taču negrib, lai viņu sauc par ebreju bērnu slepkavu. Arī daļa brīvo demokrātu bija tuvu izmisumam un tas tikai tuvināja partijas iekšējo krīzi.
Brīvo demokrātu partijas krīze
Pēdējās Vācijas parlamenta (Bundestāga) vēlēšanas Brīvo demokrātu partijai bija graujošas- brīvie demokrāti neguva prognozētos rezultātus. Pēc šīs neveiksmes Jurgena Mellemana ienaidnieki varēja gavilēt, bet ar to nepietika. Jurgens Mellemans bija jāiznīcina kā politiķis galīgi! Sekoja partijas biedru šķelšanās it kā partijas līderu antisemītiskās nostājas dēļ. D. Kārslijs un pats J. Mellemans martā atstāja visus vadošos amatus partijā. Pazemojumu bija vēl par maz! Jurgenam Mellemanam pat tika pieprasīts publiski atvainoties Izraēlas valstij un ebrejiem! Daļa partijas vadības, cenšoties atbrīvoties no "antisemītiskas" partijas birkas, steidza apmeklēt dažnedažādus pasākumus holokausta piemiņai, rīkot preses konferences par J. Mellemana aiziešanu no amata utt. Uzreiz pēc šo pazemojumu sērijas sekoja apvainojums korupcijā- Jurgens Mellemans tika apvainots partiju finansēšanas noteikumu pārkāpšanā. M. Frīdmanam labvēlīgie mediji pat "prognozēja", ka Jurgenam Mellemanam būs jādodas uz cietumu, kamēr citas partijas- Vācijas Kristīgo Demokrātu partijas līderim Helmūtam Kolam par identisku pārkāpumu nedraudēja nekā tamlīdzīga. Vēl vairāk- daļa nelikumīgi ziedoto līdzekļu viņš atmaksāja un viss praktiski noklusa. Tikmēr Jurgena Mellemana un viņa tuvinieku īpašumi Vācijā, Luksemburgā un Lihtenšteinā tika centīgi pārmeklēti. Jurgena Mellemana māju Minsterē liels skaits policistu TV kameru klātbūtnē pārmeklēja līdz pēdējam kaktam. Vai Jurgena Mellemana nodarījums bija tāds, lai piedzīvotu tādu attieksmi? Diez vai. Arī Latvijā redzam tādu pašu- duālu attieksmi. Tikmēr apvainojumi korupcijā lēni sāka grīļoties. Visa korupcijas lieta un no tās izrietošais skandāls burtiski ira pa šuvēm. Nebija ne pierādījumu, ne kādu nopietnu faktu. Brīvo demokrātu partijas nodarījumi bija salīdzinoši mazsvarīgi. Tikmēr Vācijas Bundestāgs, kāda spēka musināts, jau gatavojās atņemt Jurgenam Mellemanam deputāta imunitāti. Praktiski tai pašā dienā sekoja traģiskais kritiens no lidmašīnas...
Kas tad īsti bija noticis? Pašnāvība, slepkavība vai nelaimes gadījums?
Liktenīgajā dienā Jurgens Mellemans debesīs pacēlās kopā ar deviņiem citiem izpletņlēcējiem. Visi bija labi Jurgena Mellemana draugi un kolēģi. Visi, ieskaitot Jurgenu Mellemanu- teicami sportisti. Nekas neliecināja, ka Mellemans gatavojas darīt pašnāvību. Pēc liecinieku un pašu izpletņlēcēju teiktā tika secināts, ka Jurgena Mellemana izpletnis atvērās laicīgi- 4000 metru augstumā, tieši tā, kā bija paredzēts, bet pēc neilga laika Jurgens Mellemans no izpletņa atdalījās. Dīvainākais, ka šādos gadījumos bija jānostrādā automātiskai drošības sistēmai, kas atvērtu rezerves izpletni bez jebkādas Jurgena Mellemana dalības. Izpletnis nostrādātu arī tad, ja Jurgens Mellemans būtu bijis bezsamaņā. Tātad- vai bija pamats uzskatam, ka Jurgens Mellemans izdarījis šādu biedējošu pašnāvību?
Vācu prokurori, kas izmeklēja notikušo, tūlīt pat steidza skaidrot, ka notikušais visticamāk esot pašnāvība. Ja tas tiktu paziņots pēc pamatīgas izmeklēšanas, nepūtu pamats liekām aizdomām, bet nekādas izmeklēšanas vēl nebija. Tā vietā desmitiem TV kanālu kameru jau filmēja sakropļoto Jurgena Mellemana ķermeni, kas gulēja skaisti koptā zālienā... Par to, ka šī Vācijas politiķa bojāeja ir vairāk nekā mīklaina un neizprotama, atzina pat Lielbritānijas TV kompānija BBC.
Var jau protams aizmirst notikušo, palikt pie uzskata, ka J. Mellemans izdarījis pašnāvību. Un visticamāk, ka šī traģēdija tā arī paliks līdz galam neatminēta un nesaprasta. Paliks jautājumi: Kāpēc ietekmīgs vācu politiķis izvēlas mirt, ja viņam paliek gan sieva, un trīs meitas? Kāpēc pēc Vācijas ebreja- miljardiera Mihaela Frīdmana kritikas, J. Mellemanu sāka vajāt? Kādēļ visi korupcijas skandāli nāca gaismā tieši pēc J. Mellemana izteikumiem Izraēlas politikas sakarā? Vai tiešām Mellemans aizskāra ko tādu, kas nav aizskarams?
Un neviļus apstiprinājumu šai versijai dod nesen Vācijas Bundestāgā notikušais, kad kāds deputāts no Kristīgo Demokrātu partijas tika pamatīgi izblamēts (analoģiski kā J. Mellemans medijos nosaukts par fašistu, ebreju bērnu asinīm notašķītu briesmoni utt.) un izslēgts no paša partijas, kad tas bija publiski atgādinājis, ka ebrejiem arī vajadzētu atcerēties par genocīdu, ko tie sarīkoja pret citām tautām 1917. gadā Krievijā. Atgādināšu tiem, kas aizmirsa, ka pat seši miljoni pēc boļševiku nākšanas pie varas toreiz bija piliens jūrā...
Aigars Prūsis
Ilggadējs vācu politiķis izvēlas mirt šaubīga finansu skandāla dēļ?
Pirmkārt Jurgens Mellemans bija bijušais desantnieks, kurš pēc dienesta speciālajos spēkos aktīvi turpināja nodarboties ar izpletņlēkšanas sportu. Visai neticami, ka tik augstas klases sportists un izpletņlēkšanas speciālists varētu kaut ko sajaukt, kārtojot savu izpletni un nokrist. Tātad nejaušība vai nelaimes gadījums ir vismazāk ticams no visām versijām. Kaut vai tā'dēl, ka jebkurš profesionālis cītīgi pārbauda savu izpletni. Pie tam- tikai retais uzticēs sava izpletņa salikšanu kādai svešai personai.
Otrkārt ir kāda "nejaušība", kuru grūti nepamanīt: Jurgens Mellemans neilgi pirms savas bojāejas klaji nostājās pret Vācijas telemagnātu Mihaelu Frīdmanu, kas reizē arī ir Vācijas Centrālās Ebreju padomes viceprezidents. M. Frīdmans Vācijā ir pazīstams ar savu klaji radikālo nostāju Izraēlas- Palestīnas konflikta jautājumā. M. Frīdmans ir viens no Eiropas ietekmīgākajiem cionistiem. Lieki būtu atgādināt, ka viņš ir pret jebkādiem miera līgumiem un karadarbības pārtraukšanu Tuvajos Austrumos. Bez tam, tieši Jurgens Mellemans aktīvi nosodīja Izraēlas rasistisko politiku attiecībā pret palestīniešiem. Varbūt atkal nejaušība, bet tieši šī vēršanās pret Izraēlu iesāka Jurgena Mellemana karjeras un arī pašas dzīves lejupslīdi...
Vai Izraēlas kritika bija antisemītisms un radikālisms?
Jurgens Mellemans nebija klaji radikāls neonacistu grupējumu līderis un pat ne radikālis, kā to steidza apgalvot daži amatieržurnālisti tepat Latvijā un citur pasaulē. Tieši otrādi Jurgens Mellemans pirmo reiz Vācijas parlamentā iekļuva jau 1972. gadā. Viņš ir bijis Vācijas Izglītības ministrs, pēcāk arī Ekonomikas ministrs. J. Mellemana vietnieks pat bija sīriešu izcelsmes Vācijas politiķis Džamals Kārslijs, ka nu nekādi neliecina, ka Jurgens Mellemans ir neprognozējams rasists vai ekstrēmists. Jurgens Mellemans nebija politiskais marginālis, kura darbību varētu aizēnot kādi skandāli vai populisms. Pēdējos savus dzīves gadus Jurgens Mellemans aktīvi vadīja Brīvo demokrātu partiju (FDP). Šī partija bija mēreni liberāla un visai bieži bija valdību veidojošo koalīciju dalībniece. Brīvie demokrāti ar Jurgenu Mellemanu priekšgalā sadarbojās gan ar sociāldemokrātiem, gan ar kristīgajiem demokrātiem. J. Mellemans bija Vācijas Ministru kabineta loceklis līdz pat 1993. gadam. Un arī tad darbu valdībā viņš pameta divdomīga skandāla dēļ- J. Mellemans esot protekcionējis savu paziņu intereses.
Faktiski Jurgens Mellemans un viņa partija bija izņēmums laikā pēc Otrā pasaules kara, kad tik augsta līmeņa politiķis Vācijā (arī Eiropas Savienībā tam nebija precedentu) atļāvās publiski kritizēt Izraēlas piekopto politiku un tās lobijus Vācijā. Zinot, ka Vācijā Izraēlas kritika ir īpaši uzmanīta un arī reāli sodāma, šī rīcība ir vairāk nekā drosmīga. Nav arī ko slēpt- Jurgens Mellemans pārvērtēja savus spēkus, ietekmi un atbalstu savai partijai. Pirms vēlēšanām Brīvo demokrātu partijas darbību un tās redzamākos biedrus asi kritizēja TV kanāli, laikraksti un citi mediji. Vācijas telemagnāts Mihaels Frīdmans ne tikai bija šīs nomelnošanas kampaņas atbalstītājs, bet viņš arī to finansēja. Pret Brīvo demokrātu partiju īsi pirms vēlēšanām protestēja vairākas spontānas demonstrācijas, kurās brīvos demokrātus lamāja par fašistiem, ebreju slepkavām utt. Šī metode- politisko pretinieku demagoģiska nosaukšana dažādos šaubīgos apzīmējumos kā "nacists, radikālis, antisemīts" utt. kā vienmēr efektīvi nostrādāja. Neviens taču negrib, lai viņu sauc par ebreju bērnu slepkavu. Arī daļa brīvo demokrātu bija tuvu izmisumam un tas tikai tuvināja partijas iekšējo krīzi.
Brīvo demokrātu partijas krīze
Pēdējās Vācijas parlamenta (Bundestāga) vēlēšanas Brīvo demokrātu partijai bija graujošas- brīvie demokrāti neguva prognozētos rezultātus. Pēc šīs neveiksmes Jurgena Mellemana ienaidnieki varēja gavilēt, bet ar to nepietika. Jurgens Mellemans bija jāiznīcina kā politiķis galīgi! Sekoja partijas biedru šķelšanās it kā partijas līderu antisemītiskās nostājas dēļ. D. Kārslijs un pats J. Mellemans martā atstāja visus vadošos amatus partijā. Pazemojumu bija vēl par maz! Jurgenam Mellemanam pat tika pieprasīts publiski atvainoties Izraēlas valstij un ebrejiem! Daļa partijas vadības, cenšoties atbrīvoties no "antisemītiskas" partijas birkas, steidza apmeklēt dažnedažādus pasākumus holokausta piemiņai, rīkot preses konferences par J. Mellemana aiziešanu no amata utt. Uzreiz pēc šo pazemojumu sērijas sekoja apvainojums korupcijā- Jurgens Mellemans tika apvainots partiju finansēšanas noteikumu pārkāpšanā. M. Frīdmanam labvēlīgie mediji pat "prognozēja", ka Jurgenam Mellemanam būs jādodas uz cietumu, kamēr citas partijas- Vācijas Kristīgo Demokrātu partijas līderim Helmūtam Kolam par identisku pārkāpumu nedraudēja nekā tamlīdzīga. Vēl vairāk- daļa nelikumīgi ziedoto līdzekļu viņš atmaksāja un viss praktiski noklusa. Tikmēr Jurgena Mellemana un viņa tuvinieku īpašumi Vācijā, Luksemburgā un Lihtenšteinā tika centīgi pārmeklēti. Jurgena Mellemana māju Minsterē liels skaits policistu TV kameru klātbūtnē pārmeklēja līdz pēdējam kaktam. Vai Jurgena Mellemana nodarījums bija tāds, lai piedzīvotu tādu attieksmi? Diez vai. Arī Latvijā redzam tādu pašu- duālu attieksmi. Tikmēr apvainojumi korupcijā lēni sāka grīļoties. Visa korupcijas lieta un no tās izrietošais skandāls burtiski ira pa šuvēm. Nebija ne pierādījumu, ne kādu nopietnu faktu. Brīvo demokrātu partijas nodarījumi bija salīdzinoši mazsvarīgi. Tikmēr Vācijas Bundestāgs, kāda spēka musināts, jau gatavojās atņemt Jurgenam Mellemanam deputāta imunitāti. Praktiski tai pašā dienā sekoja traģiskais kritiens no lidmašīnas...
Kas tad īsti bija noticis? Pašnāvība, slepkavība vai nelaimes gadījums?
Liktenīgajā dienā Jurgens Mellemans debesīs pacēlās kopā ar deviņiem citiem izpletņlēcējiem. Visi bija labi Jurgena Mellemana draugi un kolēģi. Visi, ieskaitot Jurgenu Mellemanu- teicami sportisti. Nekas neliecināja, ka Mellemans gatavojas darīt pašnāvību. Pēc liecinieku un pašu izpletņlēcēju teiktā tika secināts, ka Jurgena Mellemana izpletnis atvērās laicīgi- 4000 metru augstumā, tieši tā, kā bija paredzēts, bet pēc neilga laika Jurgens Mellemans no izpletņa atdalījās. Dīvainākais, ka šādos gadījumos bija jānostrādā automātiskai drošības sistēmai, kas atvērtu rezerves izpletni bez jebkādas Jurgena Mellemana dalības. Izpletnis nostrādātu arī tad, ja Jurgens Mellemans būtu bijis bezsamaņā. Tātad- vai bija pamats uzskatam, ka Jurgens Mellemans izdarījis šādu biedējošu pašnāvību?
Vācu prokurori, kas izmeklēja notikušo, tūlīt pat steidza skaidrot, ka notikušais visticamāk esot pašnāvība. Ja tas tiktu paziņots pēc pamatīgas izmeklēšanas, nepūtu pamats liekām aizdomām, bet nekādas izmeklēšanas vēl nebija. Tā vietā desmitiem TV kanālu kameru jau filmēja sakropļoto Jurgena Mellemana ķermeni, kas gulēja skaisti koptā zālienā... Par to, ka šī Vācijas politiķa bojāeja ir vairāk nekā mīklaina un neizprotama, atzina pat Lielbritānijas TV kompānija BBC.
Var jau protams aizmirst notikušo, palikt pie uzskata, ka J. Mellemans izdarījis pašnāvību. Un visticamāk, ka šī traģēdija tā arī paliks līdz galam neatminēta un nesaprasta. Paliks jautājumi: Kāpēc ietekmīgs vācu politiķis izvēlas mirt, ja viņam paliek gan sieva, un trīs meitas? Kāpēc pēc Vācijas ebreja- miljardiera Mihaela Frīdmana kritikas, J. Mellemanu sāka vajāt? Kādēļ visi korupcijas skandāli nāca gaismā tieši pēc J. Mellemana izteikumiem Izraēlas politikas sakarā? Vai tiešām Mellemans aizskāra ko tādu, kas nav aizskarams?
Un neviļus apstiprinājumu šai versijai dod nesen Vācijas Bundestāgā notikušais, kad kāds deputāts no Kristīgo Demokrātu partijas tika pamatīgi izblamēts (analoģiski kā J. Mellemans medijos nosaukts par fašistu, ebreju bērnu asinīm notašķītu briesmoni utt.) un izslēgts no paša partijas, kad tas bija publiski atgādinājis, ka ebrejiem arī vajadzētu atcerēties par genocīdu, ko tie sarīkoja pret citām tautām 1917. gadā Krievijā. Atgādināšu tiem, kas aizmirsa, ka pat seši miljoni pēc boļševiku nākšanas pie varas toreiz bija piliens jūrā...
Aigars Prūsis
Vācu nacionāldemokrāti nāk
Pēc tam, kad Vācijā pēdējo gadu laikā ievērojamus panākumus vēlēšanās sāka gūt Vācijas nacionāldemokrātu partija (Nationaldemokratische Partei Deutschlands- NPD), sākās plaši liberālai Eiropai nesaprotamā fenomena pētījumi. Jo kā gan ne, ja Vācija, kura joprojām tā īsti nav spējusi sadzīvot ar savu traģisko vēsturi, paradusi iztapīgi darīt visu, lai tikai nepieļautu jebkādus nacionālos iedīgļus, to pieļāvusi?
Uzreiz jāsāk ar to, ka vācu nacionāldemokrātu ceļš nav bijis rozēm kaisīts. Šī ir viena no nedaudzām vācu tradīcijām bagātām partija, kuru pēdējos desmit gadus veiksmīgi vada Udo Foigts (Udo Voigt), kurš ieguvis politisko zinātņu grādu. Atšķirībā no iepriekšējiem partijas līderiem, Foigts spējis konsolidēt daudzus vāciešus, piedāvājot jaunu skatījumu uz nacionālo politiku.
NPD vēsture
NDP izveidota 1964. gadā. Sešdesmito gadu nogalē partija piedzīvoja savu politisko apogeju, teju iekļūstot Rietumvācijas parlamentā. Taču gaidāmā progresa vietā, partija piedzīvoja pamatīgu kritumu no politiskās skatuves. 1969. gadā, nākot pie varas sociāldemokrātiem ar Viliju Brantu priekšgalā, NPD sākās grūti laiki. Vecie kanaki nespēja pielāgoties jaunās Vācijas stāvoklim, citi zaudēja cerības, trešiem trūka politiskā brieduma.
Līdz pat sadalītās Vācijas apvienošanas procesa sākumam, NPD lielākoties palika par mazietekmību labēju partiju, kuras daudzi biedri un atbalstītāji, ko tur slēpt, bija senili Otrā pasaules kara Vācijas armijas veterāni. Šodien plaši proponēto birku, ka NPD esot bijusi skinhedu- skūtgalvju partija, nosaukt par īsti korektu gan nebūtu iespējams. Dažādu strāvojumu jaunieši, dažādu sociālu un politisku motīvu vadīti tuvinājās NPD tikai divdesmitā gadsimta nodalē. Nereti NPD pasākumos tiešām bija redzami krietns skaits tā saukto vācu skūtgalvju. Izskaidrojums tam bija gaužām vienkāršs: pēc Vācijas Demokrātiskās Republikas (VDR) pievienošanas Vācijas Federatīvajai Republikai (VFR), milzīgs skaits cilvēku nesaņēma cerētos Rietumu brīnumus, bet piedzīvoja gaužām bēdīgu vilšanos. Bezdarbs, sociālās problēmas, noziedzība, sadzīviska rietumvāciešu augstprātība, Vācijas valdības atklāti diskriminējošā politika, nosakot dubultus standartus sociāli ekonomiskajiem modeļiem vienas Vācijas divās daļās utt. Sekoja loģiska austrumvācu iedzīvotāju mobilizēšanās, tostarp balsojot par gan par bijušajiem VDR komunistiem, gan par viņu oponentiem- nacionāldemokrātiem, kuru vadībā nu bija stājušies labi izglītoti un visnotaļ veiksmīgi politiķi. Jūsmīgos atmiņu vakarus par ķeizarisko Vāciju bija nomainījušas modernas politiskās nodarbības, sanāksmes ar jauniešiem tīkamiem mūzikas pavadījumiem, sirmgalvju atpūtas vakari ar kopīgām interesēm.
Līdz ar Udo Foigta ievēlēšanu par NPD vadītāju, partijā tika ieviestas krietns skaits korekciju. Demonstrācijās aizvien mazāk bija redzami kaujinieciska izskata jaunieši. Nacionālismu klasiskajā izpratnē nomainīja pragmatisks vācu konservatīvisms ar izteiktu pretimigrācijas noskaņojumu un īpašu vērību sociālām problēmām.
Patreiz partijas rindās ir vairāk nekā 6 000 aktīvu biedru. Tiesa, relatīvi nelielais biedru skaits gan neizgaismo patieso ainu, jo visiem zināmu vēsturisko notikumu un šodienas konjunktūras dēļ, partijas rindās oficiāli vairās stāties krietns skaits NPD simpatizējošu vāciešu. Politoloģi netieši secinājuši, ka patiesais partijas aktīvo atbalstītāju un neoficiālo biedru skaits ir turpat piecas reizes lielāks, neskaitot tos, kuri savu JĀ partijas nostādnēm teikuši vairākās Vācijas pavalstīs. Vislielākais biedru īpatsvars NPD ir Berlīnē un Brandenburgas pavalstī. Statistika liecina, ka 62% partijas aktīvo biedru ir jaunieši vecumā līdz 25 gadiem.
Vai taisnība, ka vācu nacionāldemokrāti ir neonacisti?
Jebkurā sabiedrībā vai organizācijā ir cilvēki, kuri vienmēr būs radikālāki par citiem. Līdzīgi ir ar NPD. Arī šajā organizācijā gadās pa darvas pilienam medus mucā. Tomēr Latvijā bieži vien proponētais, ka NPD biedri dedzinot sinagogas un slepkavo turku viesstrādniekus, patiesībai gan neatbilst. Nils Muižnieks, saucot NPD par neonacistiem, nevajadzīgi izrāda savas gaužām seklās un klišejiskās zināšanas.
Jāsāk ar to, ka Vācijas Konstitūcijas aizsardzības birojs jau apliecinājis, ka nekādu pavedienu, kas ļautu vainot NPD jebkādu nekārtību un kriminālnoziegumu rīkošanā (vēl jo vairāk plānošanā un organizēšanā), nav atrasti. Turpretī gūts liels skaits pierādījumu un pat tiesāti pietiekams skaits dažādu kreisi radikālo grupējumu biedru, kuru „varoņdarbu” sarakstā minami gan automašīnu dedzināšanas, gan jaunu cilvēku piekaušanas, kuri viņuprāt esot izskatījušies pēc skinhediem, nacistiem utt. To mūsu „eksperti” cenšas neievērot. Zīmīgi, ka Vācijas politiskās smailes dubultmorāli varēja redzēt Vladimira Putina sirdsdrauga Gerharda Šrēdera valdīšanas laikā, kad ārlietu ministra amatu ieņēma kreisi noskaņotais ekstrēmists Joške Fišers, kurš jaunībā tika vainots kāda policista brutālā sakropļošanā masu nekārtību laikā.
Pašā Vācijā NPD līdz pat gadsimta mijai mediji un valdošie politiķi pieminēja maz. Pamatā tas saistāms ar to, ka sabiedrības uzmanība bija pievērsta labējiem ekstrēmistiem, kuri tik tiešām gan apgānīja kapus, gan zīmēja uz sienām svastikas. Netrūka arī imigrantu mitekļu demolēšanas. Bet tas nebija Vācijas radikāļu fenomens. Tieši tas pats joprojām notiek Lielbritānijā, Krievijā, Skandināvijā un citās valstīs. Parādā nepaliek arī pretējā nometne. Degmaisījumu pudeles postījušas gan imigrantu kopmītnes, gan labējo kafejnīcas un klubus.
Ja viennozīmīgi būtu jāmeklē paralēles vai līdzības, kas ļautu salīdzināt NPD ar Ādolfa Hitlera Nacionālsociālistisko vācu strādnieku partiju, nāktos vairāk nekā nopūlēties. Pirmkārt, salīdzinājumu prakse ir nepareiza, jo meklēt analoģijas ir viegli, taču tik pat viegli tās izmantot, sniedzot nepatiesu informāciju. Tik labi, kas nēsā bikses, runā vāciski un mīl vilku sugas suņus, varētu salīdzināt ar Hitleru, jo tieši tādas pašas pazīmes varēja atrast pie šī cilvēka. Piedēvēt neonacismu mūsdienās ir vēl vieglāk. Atliek vien publiski izteikties, ka esat pret masveida imigrāciju, homoseksuālistu prasībām laulāties vai jums nepatīk Izraēlas uzbrukums Libānai. Latvijas gadījumā ir ļoti, ļoti līdzīgi. Ja teiksiet, ka Abreni atdot Krievijai nevajag, ka Rīgas centrs nav domāts, lai izrādītu kailus vīriešu dzimumorgānus vai vēlēsieties doties pie Brīvības pieminekļa nolikt ziedus 16. martā, esiet droši, kāds jūs noteikti nosauks par neonacistu.
NPD spēks pieaug
NPD savu varēšanu pulcēt masas pirmo reizi uzskatāmi nodemonstrēja vairākus gadus atpakaļ, mobilizējot vairāk nekā četrus tūkstošus savu biedru un atbalstītājus no Austrumvācijas masu gājienam cauri Berlīnei, lai atgādinātu, ka Vācijas Vērmahta karavīriem nebija nekādas sakars ar Otrā pasaules kara zvērībām. Savukārt 2006. gada oktobrī, aizstāvot rokmūziķi, kurš izpildījis nacionālistiska rakstura dziesmas, NPD Berlīnes ielās izveda vairākus tūkstošus savu biedru. Demonstrācijā pret to izgāja gan radikālie komunisti, gan Berlīnes homoseksuālisti, gan sociāldemokrāti. Visbeidzot 2006. gada novembrī Berlīnē notika NPD kongress. Pirmo reizi partijas vēsturē.
Arī NPD popularitāte strauji pieaug
Pēc tam, kad ducis ar NPD nesaistītu radikāļu vāciešu jaunieši sarīkoja uzbrukumus vairākiem imigrantiem, tika sacelta vesela sašutuma vētra, kuru steidza izmantot arī toreizējais Vācijas kanclers Gerhards Šrēders. Viņš aicināja NPD slēgt, taču sekoja negaidītais: tiesa atzina, ka tam nav iemeslu, savukārt veiktā socioloģiskā aptaujā aptuveni 45% no aptaujātajiem respondentiem kategoriski iestājās pret NDP darbības apturēšanu. Tiesībsargājošo iestāžu eksperti arī atzinuši, ka NPD ir vienīgais Vācijas labējo savaldīšanas mehānisms, jo paša partijas vadība stingri kontrolē, lai tās biedri rīkotos likumīgi, savukārt pašu partiju saskaņā ar likumdošanu, stingri kontrolē valsts. Atšķirībā no NPD, amorfas radikāļu grupas praktiski nav iespējams prognozēt.
Savus topošos biedrus NPD atrod arī starp daudzām vācu nacionālistu biedrībām, kuras pēc policijas statistikas esot vismaz 150. Dažās biedru skauts pat esot krietni virs simta. Dažas esot pagalam radikālas, savukārt citas ir balstītas uz seno tradīciju izkopšanu un esot gluži nevainīgas. Uzņemot dalībniekus no daudzām biedrībām, NPD viņus atlašē, lai tas netraucētu partijas izvēlētajam virzienam. Pēdējos gados sabiedrības interese par NPD ir pamatīgi pieaugusi, līdz daudzi uzdeva jautājumus: kāpēc pieaugusi sabiedrības interese par nacionāldemokrātiem? Analītiķi to skaidro ar valdošo politiķu vēršanos pret NPD. Netrūka tādu, kas iestājās NPD tieši tādēļ, ka to apkaroja atklāti komunisti, karojošu homoseksuālistu organizācijas un citi „citādāk” domājošie.
Nacionāldemokrātu rindas tādēļ pieaug samērā lēni, bet stabili, kamēr daudzo kreisi radikālo grupējumu biedru skaits samazinās iespaidīgā ātrumā. Novērotāji to skaidro ar vāciešu nogurumu no ilgās un neskaidrās Vācijas nacionālās politikas. Jaunai paaudzei neesot saprotama pusgadsimtu ilgā sevis paššaustīšana par Otrā pasaules kara notikumiem. Liela sabiedrības daļa tagad arī izrāda atklātu nepatiku pret daudzmiljonu turku kopienu un krievu- ebreju kopienu, kuras aizvien izteiktāk veido savas hermētiskās interešu grupas, izspiežot no ekonomikas un sociālo attiecību lauka. Nav jau arī noslēpums, ka liela daļa no šīm kopienām joprojām atsakās strādāt un dzīvo no sociālo pabalstu sistēmas. NPD šim kultūru konfliktam pievērš īpašu uzmanību un vienkāršiem vāciešiem tagad tas ir ļoti svarīgi. Vācijas pamatiedzīvotāju nostāju spilgti apliecina Leipcigas universitātes pētījums, kurā 40% respondentu deva skaidru atbildi, ka Vācijā imigrantu ir par daudz, 18% aptaujāto atklāti atzina, ka ebreju un musulmaņu ietekme Vācijā viņus nopietni satrauc. 15% aptaujāto arī atzina, ka pret „stingrās rokas” politiku viņiem noteikti nebūtu pretenzijas.
Ko lai mācāmies no NPD?
Laiks skaļiem lozungiem, laiks darbam: to nepārprotami apliecinājuši vācu nacionāldemokrāti. NPD vairs nav neliela Vācijas labējo nacionālistu grupiņa ar sapņiem par sen aizgājušo laiku patosu. Tā ir vairāku Vācijas pavalstu parlamentos ievēlēta partija, kura visticamāk iekļūs arī Vācijas Federālajā parlamentā. Kad tas notiks, ir tikai laika jautājums. NPD arī rādīja svarīgu precedentu politikā, noslēdzot ciešu sadarbību ar citu labēja virziena partiju Vācu Tautas vienotība (DVU). Pašvaldību vēlēšanās abas partijas startēja šķirti, taču sadalīja spēkus, savstarpēji nekonkurējot. Rezultātā pie deputātu vietām tika gan nacionāldemokrāti, gan uz vācu pensionāriem orientētā DVU. Diemžēl, šādu praksi dzīvē līdz šim nav spējuši izvest Latvijas nacionālisti. Vieni, cenšoties par katru varu iekļūt varas gaiteņos, bailēs nosmērēt mundieri ar valdošiem politiķiem netīkamu nokrāsu, sabiedrotos labāk meklē ideoloģiski atšķirīgos kompanjonos, otri nespēdami pierunāt pirmos, cīnās ar vējdzirnavām. Neatkarīgi no tā, kas uz kādu laika sprīdi gūs lielāku ietekmi, rezultāts viens: Latvijas nacionālisti nav ievērības cienīgs spēks.
Jāmeklē draugus arī ārzemēs?
Sadarbība ar ārvalstu politiskajiem spēkiem ir svarīga. Diemžēl, smagā pagātnes nasta vācu patriotiem joprojām liedz pilnvērtīgi piedalīties politikas procesā, tostarp starpvalstu attiecībās arī ar Latviju. Nav šaubu, ka nākotnē ar Vāciju Latvijas valstij izveidosies ciešas attiecības, tai skaitā kopīgu nacionālo interešu vārdā, lai apturētu Eiropas Savienības federalizāciju un nelegālo imigrāciju, kura agri vai vēlu skars arī mūs. Vācija, neskatoties uz savu impērisko pagātni, joprojām vēlas mainīties un tapt par valsti, kurā valdīs visiem vāciešiem labvēlīga politika. Un tikai tad arī latviešiem nenāksies bīties, ka tiek slēgti jauni pakti, slepeni protokoli un dalītas ietekmes. Latvijai ir jābūt neatkarīgai un ietekmīgai valstij, bet vieni paši mēs nespēsim nostāvēt. Kas būs mūsu draugs vai plantators, izvēle nav pārāk liela. Pat uzdāvinot Krievijai visu Latgali, Latvijai drošība nebūs dāvāta. Nav jau svarīgi, kādā valodā runā draugs, svarīgi, lai viņš būtu labs draugs! Varbūt pēdējais laiks atjaunot satrupējušo Baltijas vienotību un kopīgi doties citu lielāku valstu virzienā meklēt sapratni un neļaut nekrietnajam Austrumu kaimiņam mūs terorizēt?
Aigars Prūsis
Uzreiz jāsāk ar to, ka vācu nacionāldemokrātu ceļš nav bijis rozēm kaisīts. Šī ir viena no nedaudzām vācu tradīcijām bagātām partija, kuru pēdējos desmit gadus veiksmīgi vada Udo Foigts (Udo Voigt), kurš ieguvis politisko zinātņu grādu. Atšķirībā no iepriekšējiem partijas līderiem, Foigts spējis konsolidēt daudzus vāciešus, piedāvājot jaunu skatījumu uz nacionālo politiku.
NPD vēsture
NDP izveidota 1964. gadā. Sešdesmito gadu nogalē partija piedzīvoja savu politisko apogeju, teju iekļūstot Rietumvācijas parlamentā. Taču gaidāmā progresa vietā, partija piedzīvoja pamatīgu kritumu no politiskās skatuves. 1969. gadā, nākot pie varas sociāldemokrātiem ar Viliju Brantu priekšgalā, NPD sākās grūti laiki. Vecie kanaki nespēja pielāgoties jaunās Vācijas stāvoklim, citi zaudēja cerības, trešiem trūka politiskā brieduma.
Līdz pat sadalītās Vācijas apvienošanas procesa sākumam, NPD lielākoties palika par mazietekmību labēju partiju, kuras daudzi biedri un atbalstītāji, ko tur slēpt, bija senili Otrā pasaules kara Vācijas armijas veterāni. Šodien plaši proponēto birku, ka NPD esot bijusi skinhedu- skūtgalvju partija, nosaukt par īsti korektu gan nebūtu iespējams. Dažādu strāvojumu jaunieši, dažādu sociālu un politisku motīvu vadīti tuvinājās NPD tikai divdesmitā gadsimta nodalē. Nereti NPD pasākumos tiešām bija redzami krietns skaits tā saukto vācu skūtgalvju. Izskaidrojums tam bija gaužām vienkāršs: pēc Vācijas Demokrātiskās Republikas (VDR) pievienošanas Vācijas Federatīvajai Republikai (VFR), milzīgs skaits cilvēku nesaņēma cerētos Rietumu brīnumus, bet piedzīvoja gaužām bēdīgu vilšanos. Bezdarbs, sociālās problēmas, noziedzība, sadzīviska rietumvāciešu augstprātība, Vācijas valdības atklāti diskriminējošā politika, nosakot dubultus standartus sociāli ekonomiskajiem modeļiem vienas Vācijas divās daļās utt. Sekoja loģiska austrumvācu iedzīvotāju mobilizēšanās, tostarp balsojot par gan par bijušajiem VDR komunistiem, gan par viņu oponentiem- nacionāldemokrātiem, kuru vadībā nu bija stājušies labi izglītoti un visnotaļ veiksmīgi politiķi. Jūsmīgos atmiņu vakarus par ķeizarisko Vāciju bija nomainījušas modernas politiskās nodarbības, sanāksmes ar jauniešiem tīkamiem mūzikas pavadījumiem, sirmgalvju atpūtas vakari ar kopīgām interesēm.
Līdz ar Udo Foigta ievēlēšanu par NPD vadītāju, partijā tika ieviestas krietns skaits korekciju. Demonstrācijās aizvien mazāk bija redzami kaujinieciska izskata jaunieši. Nacionālismu klasiskajā izpratnē nomainīja pragmatisks vācu konservatīvisms ar izteiktu pretimigrācijas noskaņojumu un īpašu vērību sociālām problēmām.
Patreiz partijas rindās ir vairāk nekā 6 000 aktīvu biedru. Tiesa, relatīvi nelielais biedru skaits gan neizgaismo patieso ainu, jo visiem zināmu vēsturisko notikumu un šodienas konjunktūras dēļ, partijas rindās oficiāli vairās stāties krietns skaits NPD simpatizējošu vāciešu. Politoloģi netieši secinājuši, ka patiesais partijas aktīvo atbalstītāju un neoficiālo biedru skaits ir turpat piecas reizes lielāks, neskaitot tos, kuri savu JĀ partijas nostādnēm teikuši vairākās Vācijas pavalstīs. Vislielākais biedru īpatsvars NPD ir Berlīnē un Brandenburgas pavalstī. Statistika liecina, ka 62% partijas aktīvo biedru ir jaunieši vecumā līdz 25 gadiem.
Vai taisnība, ka vācu nacionāldemokrāti ir neonacisti?
Jebkurā sabiedrībā vai organizācijā ir cilvēki, kuri vienmēr būs radikālāki par citiem. Līdzīgi ir ar NPD. Arī šajā organizācijā gadās pa darvas pilienam medus mucā. Tomēr Latvijā bieži vien proponētais, ka NPD biedri dedzinot sinagogas un slepkavo turku viesstrādniekus, patiesībai gan neatbilst. Nils Muižnieks, saucot NPD par neonacistiem, nevajadzīgi izrāda savas gaužām seklās un klišejiskās zināšanas.
Jāsāk ar to, ka Vācijas Konstitūcijas aizsardzības birojs jau apliecinājis, ka nekādu pavedienu, kas ļautu vainot NPD jebkādu nekārtību un kriminālnoziegumu rīkošanā (vēl jo vairāk plānošanā un organizēšanā), nav atrasti. Turpretī gūts liels skaits pierādījumu un pat tiesāti pietiekams skaits dažādu kreisi radikālo grupējumu biedru, kuru „varoņdarbu” sarakstā minami gan automašīnu dedzināšanas, gan jaunu cilvēku piekaušanas, kuri viņuprāt esot izskatījušies pēc skinhediem, nacistiem utt. To mūsu „eksperti” cenšas neievērot. Zīmīgi, ka Vācijas politiskās smailes dubultmorāli varēja redzēt Vladimira Putina sirdsdrauga Gerharda Šrēdera valdīšanas laikā, kad ārlietu ministra amatu ieņēma kreisi noskaņotais ekstrēmists Joške Fišers, kurš jaunībā tika vainots kāda policista brutālā sakropļošanā masu nekārtību laikā.
Pašā Vācijā NPD līdz pat gadsimta mijai mediji un valdošie politiķi pieminēja maz. Pamatā tas saistāms ar to, ka sabiedrības uzmanība bija pievērsta labējiem ekstrēmistiem, kuri tik tiešām gan apgānīja kapus, gan zīmēja uz sienām svastikas. Netrūka arī imigrantu mitekļu demolēšanas. Bet tas nebija Vācijas radikāļu fenomens. Tieši tas pats joprojām notiek Lielbritānijā, Krievijā, Skandināvijā un citās valstīs. Parādā nepaliek arī pretējā nometne. Degmaisījumu pudeles postījušas gan imigrantu kopmītnes, gan labējo kafejnīcas un klubus.
Ja viennozīmīgi būtu jāmeklē paralēles vai līdzības, kas ļautu salīdzināt NPD ar Ādolfa Hitlera Nacionālsociālistisko vācu strādnieku partiju, nāktos vairāk nekā nopūlēties. Pirmkārt, salīdzinājumu prakse ir nepareiza, jo meklēt analoģijas ir viegli, taču tik pat viegli tās izmantot, sniedzot nepatiesu informāciju. Tik labi, kas nēsā bikses, runā vāciski un mīl vilku sugas suņus, varētu salīdzināt ar Hitleru, jo tieši tādas pašas pazīmes varēja atrast pie šī cilvēka. Piedēvēt neonacismu mūsdienās ir vēl vieglāk. Atliek vien publiski izteikties, ka esat pret masveida imigrāciju, homoseksuālistu prasībām laulāties vai jums nepatīk Izraēlas uzbrukums Libānai. Latvijas gadījumā ir ļoti, ļoti līdzīgi. Ja teiksiet, ka Abreni atdot Krievijai nevajag, ka Rīgas centrs nav domāts, lai izrādītu kailus vīriešu dzimumorgānus vai vēlēsieties doties pie Brīvības pieminekļa nolikt ziedus 16. martā, esiet droši, kāds jūs noteikti nosauks par neonacistu.
NPD spēks pieaug
NPD savu varēšanu pulcēt masas pirmo reizi uzskatāmi nodemonstrēja vairākus gadus atpakaļ, mobilizējot vairāk nekā četrus tūkstošus savu biedru un atbalstītājus no Austrumvācijas masu gājienam cauri Berlīnei, lai atgādinātu, ka Vācijas Vērmahta karavīriem nebija nekādas sakars ar Otrā pasaules kara zvērībām. Savukārt 2006. gada oktobrī, aizstāvot rokmūziķi, kurš izpildījis nacionālistiska rakstura dziesmas, NPD Berlīnes ielās izveda vairākus tūkstošus savu biedru. Demonstrācijā pret to izgāja gan radikālie komunisti, gan Berlīnes homoseksuālisti, gan sociāldemokrāti. Visbeidzot 2006. gada novembrī Berlīnē notika NPD kongress. Pirmo reizi partijas vēsturē.
Arī NPD popularitāte strauji pieaug
Pēc tam, kad ducis ar NPD nesaistītu radikāļu vāciešu jaunieši sarīkoja uzbrukumus vairākiem imigrantiem, tika sacelta vesela sašutuma vētra, kuru steidza izmantot arī toreizējais Vācijas kanclers Gerhards Šrēders. Viņš aicināja NPD slēgt, taču sekoja negaidītais: tiesa atzina, ka tam nav iemeslu, savukārt veiktā socioloģiskā aptaujā aptuveni 45% no aptaujātajiem respondentiem kategoriski iestājās pret NDP darbības apturēšanu. Tiesībsargājošo iestāžu eksperti arī atzinuši, ka NPD ir vienīgais Vācijas labējo savaldīšanas mehānisms, jo paša partijas vadība stingri kontrolē, lai tās biedri rīkotos likumīgi, savukārt pašu partiju saskaņā ar likumdošanu, stingri kontrolē valsts. Atšķirībā no NPD, amorfas radikāļu grupas praktiski nav iespējams prognozēt.
Savus topošos biedrus NPD atrod arī starp daudzām vācu nacionālistu biedrībām, kuras pēc policijas statistikas esot vismaz 150. Dažās biedru skauts pat esot krietni virs simta. Dažas esot pagalam radikālas, savukārt citas ir balstītas uz seno tradīciju izkopšanu un esot gluži nevainīgas. Uzņemot dalībniekus no daudzām biedrībām, NPD viņus atlašē, lai tas netraucētu partijas izvēlētajam virzienam. Pēdējos gados sabiedrības interese par NPD ir pamatīgi pieaugusi, līdz daudzi uzdeva jautājumus: kāpēc pieaugusi sabiedrības interese par nacionāldemokrātiem? Analītiķi to skaidro ar valdošo politiķu vēršanos pret NPD. Netrūka tādu, kas iestājās NPD tieši tādēļ, ka to apkaroja atklāti komunisti, karojošu homoseksuālistu organizācijas un citi „citādāk” domājošie.
Nacionāldemokrātu rindas tādēļ pieaug samērā lēni, bet stabili, kamēr daudzo kreisi radikālo grupējumu biedru skaits samazinās iespaidīgā ātrumā. Novērotāji to skaidro ar vāciešu nogurumu no ilgās un neskaidrās Vācijas nacionālās politikas. Jaunai paaudzei neesot saprotama pusgadsimtu ilgā sevis paššaustīšana par Otrā pasaules kara notikumiem. Liela sabiedrības daļa tagad arī izrāda atklātu nepatiku pret daudzmiljonu turku kopienu un krievu- ebreju kopienu, kuras aizvien izteiktāk veido savas hermētiskās interešu grupas, izspiežot no ekonomikas un sociālo attiecību lauka. Nav jau arī noslēpums, ka liela daļa no šīm kopienām joprojām atsakās strādāt un dzīvo no sociālo pabalstu sistēmas. NPD šim kultūru konfliktam pievērš īpašu uzmanību un vienkāršiem vāciešiem tagad tas ir ļoti svarīgi. Vācijas pamatiedzīvotāju nostāju spilgti apliecina Leipcigas universitātes pētījums, kurā 40% respondentu deva skaidru atbildi, ka Vācijā imigrantu ir par daudz, 18% aptaujāto atklāti atzina, ka ebreju un musulmaņu ietekme Vācijā viņus nopietni satrauc. 15% aptaujāto arī atzina, ka pret „stingrās rokas” politiku viņiem noteikti nebūtu pretenzijas.
Ko lai mācāmies no NPD?
Laiks skaļiem lozungiem, laiks darbam: to nepārprotami apliecinājuši vācu nacionāldemokrāti. NPD vairs nav neliela Vācijas labējo nacionālistu grupiņa ar sapņiem par sen aizgājušo laiku patosu. Tā ir vairāku Vācijas pavalstu parlamentos ievēlēta partija, kura visticamāk iekļūs arī Vācijas Federālajā parlamentā. Kad tas notiks, ir tikai laika jautājums. NPD arī rādīja svarīgu precedentu politikā, noslēdzot ciešu sadarbību ar citu labēja virziena partiju Vācu Tautas vienotība (DVU). Pašvaldību vēlēšanās abas partijas startēja šķirti, taču sadalīja spēkus, savstarpēji nekonkurējot. Rezultātā pie deputātu vietām tika gan nacionāldemokrāti, gan uz vācu pensionāriem orientētā DVU. Diemžēl, šādu praksi dzīvē līdz šim nav spējuši izvest Latvijas nacionālisti. Vieni, cenšoties par katru varu iekļūt varas gaiteņos, bailēs nosmērēt mundieri ar valdošiem politiķiem netīkamu nokrāsu, sabiedrotos labāk meklē ideoloģiski atšķirīgos kompanjonos, otri nespēdami pierunāt pirmos, cīnās ar vējdzirnavām. Neatkarīgi no tā, kas uz kādu laika sprīdi gūs lielāku ietekmi, rezultāts viens: Latvijas nacionālisti nav ievērības cienīgs spēks.
Jāmeklē draugus arī ārzemēs?
Sadarbība ar ārvalstu politiskajiem spēkiem ir svarīga. Diemžēl, smagā pagātnes nasta vācu patriotiem joprojām liedz pilnvērtīgi piedalīties politikas procesā, tostarp starpvalstu attiecībās arī ar Latviju. Nav šaubu, ka nākotnē ar Vāciju Latvijas valstij izveidosies ciešas attiecības, tai skaitā kopīgu nacionālo interešu vārdā, lai apturētu Eiropas Savienības federalizāciju un nelegālo imigrāciju, kura agri vai vēlu skars arī mūs. Vācija, neskatoties uz savu impērisko pagātni, joprojām vēlas mainīties un tapt par valsti, kurā valdīs visiem vāciešiem labvēlīga politika. Un tikai tad arī latviešiem nenāksies bīties, ka tiek slēgti jauni pakti, slepeni protokoli un dalītas ietekmes. Latvijai ir jābūt neatkarīgai un ietekmīgai valstij, bet vieni paši mēs nespēsim nostāvēt. Kas būs mūsu draugs vai plantators, izvēle nav pārāk liela. Pat uzdāvinot Krievijai visu Latgali, Latvijai drošība nebūs dāvāta. Nav jau svarīgi, kādā valodā runā draugs, svarīgi, lai viņš būtu labs draugs! Varbūt pēdējais laiks atjaunot satrupējušo Baltijas vienotību un kopīgi doties citu lielāku valstu virzienā meklēt sapratni un neļaut nekrietnajam Austrumu kaimiņam mūs terorizēt?
Aigars Prūsis
Abonēt:
Ziņas (Atom)