Ukraiņu kangars

Man pat nav īpašu komentāru. To, ka nacionālā goda sajūtu apdalītais Ukrainas prezidents ar īpaši raibu kriminālo pagātni nekādas mannā upes savai valstij nenesīs, skaidrs no sākta gala. Bet, kad tik ļoti var ignorēt savas valsts intereses, tad to jau sauc par diagnozi. Kaut viņu jupis rautu.

Visapkārt sliktie

Nu padomājiet tikai, jūs mierīgi dzīvojat, esat miermīlīgs cilvēks, bet slinkie un skaudīgie kaimiņi ap jums to vien dara kā tīko jūsu namu nodedzināt un jūs pašus padarīt par bezpajumtniekiem. Skan krimināli, vai ne? Bet tādas ainas rodas prātā, pēdējo gadu laikā klausoties ziņas Krievijas TV kanālos un lasot ziņas internetā. Spriežot pēc teju visu krievu valodā translējošo TV kanālu ziņu sižetiem, pasaulē vairs nav neviena paša laba cilvēka ārpus Krievijas. Varbūt vēl abhāzi un venecuēlieši nav slikti. Bet pārējie noteikti nav nekādi labie. Pasaules sūro vēju appūstā krievzemīte ir pakļauta baisām briesmām. Nav nevienas pašas kaimiņvalsts, kurai prātā nebūtu kāda nelietība pret neaizsargāto Krieviju.
Kopīgas sauszemes robežas Krievijai ir ar 14 valstīm, bet jūras robežas ar divām. Visi, sākot ar Norvēģijas nekaunīgajiem robežsargiem, kas cenšoties izspiest krievu zvejniekus no zvejas laukiem, beidzot ar somiem, kam redz, radušies iebildumi par zemūdens gāzes vadu Nordstream, ir slikti. Vieni no negantākajiem Krievijas draudiem esot Baltijas valstis. Vieni sirpi un āmuru aizliedz, otri nemaz 9. maiju negrib svinēt. Nemaz labāki nav poļi. Bēdu ieleja pat ar baltkrieviem, kas nodevuši māmiņu Krieviju. Pārdevušies Rietumiem. Un vispār, velti tie leiši, latvieši, igauņi un poļi tur pīkst. 1939. gadā visu esot darījuši godam. Ar Hitleru kopīgs tusiņš rīkots miera labad.
To, ka nolādētie haholi ir slikti, zina taču katrs bērns nelaimīgajā Krievijā. Ukraina ir nelietīga valsts, kas sagrābusies krievzemītes vēsturiskās āres. Sākot ar Krimu un beidzot Kijevas krievzemi. Zog gāzi, pārdod ieročus asinskārajiem gruzīņiem, no Sevastopoles dzen ārā. Ukraiņi ir tik pat slikti kā pribalti. Vieni esesieši, otri benderovieši. Un atkal darbs Kremļa melu mašīnai.
Gruzija tagad ir briesmonis Nr.1. Kad gruzīņi padsmitus gadus vārījās savā sulā, tās bija gogas, kas neko neprot. Kad gruzīņu maziņā armija veselu nedēļu trieca nost Krievijas lidmašīnas un izrādīja nopietnu pretestību iebrukušajiem karapūļiem, tās vairs nebija gogas. Tie jau bija naidā zvērojošām acīm ukraiņu un amerikāņu apmācīti nezvēri, kas gatavi saplosīt māmulīti Krieviju strēmelēs. Tādēļ Kremļa melu mašīna tika likta lietā atkal. Tiesa, pašiem krieviem jau tas sāk piegriezties.
Bet to, kas notiek tālāk Austrumos, ir atsevišķa romāna vērts. Dzeltās ķīniešu ordas aiz robežas jau uzvilkušas zābakus, lai sāktu bradāt kultūras šūpuli Sibīriju. Varētu jau brēkt un draudēt tāpat kā ar gruzīņiem vai baltiešiem, bet tavu nelaimi, otrpus robežai šo bradātāju desmit reizes vairāk. Karot ar dažiem tūkstošiem bruņotu gruzīņu, avangardā sūtot daudzmaz lojālos čečeņu algotņus, ir viens, bet lieki kaitināt milzīgo ķīniešu pandu pat brūnajam krievu lācim ir gana liels risks. Tad nu atliek saglabāt pašcieņu, saspiest ciskas labi stingri un nerādīt šiem mugurpusi. Galu galā, turpat blakus baisie japāņi. Nepietiek, ka pārpludinājuši no Vladivostokas līdz Maskavai ceļus ar savām mašīnām, tie vēl tīko atņemt īsti ''vēsturiskās'' krievu zemes- Japānas Ziemeļu teritorijas- Kuriļu salas, kurās neviens dzīvs japānis jau sen nav redzēts.

Kas atliek? Meklēt citus kaimiņus. Kur? Piemēram, Namībijā. Nu un jāsamierinās citiem "stratēģiskiem" partneriem kā Dienvidosetija, Abhāzija un Ziemeļkoreja.

P.S. Es vienmēr domāju, kādēļ ir tik liela bauda un gribēšana mācīt, aizrādīt un kaunināt citus, ja paši dzīvo kā sušķi? Bet... varbūt tieši tādēļ? Vieglāk taču nolamāt televizorā amerikāņus nekā iziet ar slotu un satīrīt savu sētu...

Nenormālie

Izlasīju, ka Simona Vīzentāla centra Izraēlas biroja vadītājs Efraims Zurofs Izraēlas medijos paudis satraukumu par nacisma un komunisma noziegumu pielīdzināšanu, uzskatot, ka tādā veidā Eiropā izkropļo izpratni par Holokaustu. Šis nenormālais pat paziņojis, ka nacisma un komunisma noziegumu pielīdzināšana liedz izmeklēt un izprast Baltijas valstu lomu un līdzdalību nacisma noziegumos.
Īsti nezinu, kas notiek Zurofa prātā un kādi ir viņa tālejošie mērķi, taču viņa uzvedībai ar veselo saprātu un loģikas pamatprincipiem nav nekāda sakara. Lasot šī cilvēka pausto, šķiet, ka padomju savienībā veiktie medicīniskie eksperimenti ar cilvēkiem ir skaistāki par citiem, Sibīrijas nāves nometnes labākas par Treblinku, bet barbariskie tribunāli, kas cilvēkus burtiski likvidēja kā ātrdarbības gaļasmašīna, bija tiesiskais pārpratums. Šķiet, ka Zurofa acīs desmit miljonu badā nomērdēto ukraiņu Staļina un viņa sarkanās elites sarīkotajā Golodomorā, ir pārejoša saimnieciskā neveiksme, nevis pasaules vēsturē nežēlīgākā izrēķināšanās ar veselu tautu.
Zīmīgi, ka Kremļa un Zurofa nostājas ir gana līdzīgas. Abi komunistisko "sasniegumu" apjūsmotāji dažādās valstīs burtiski dreb kā apses lapas par katru mēģinājumu beidzot nosodīt komunistiskā režīma noziegumus. Bez tam Maskavas trubadūri nemaz neslēpj, ka ir lepni ar savu asiņaino pagātni un nemaz negrasās neko darīt, lai komunisma heroizētāji nekad vairs neuzdrošinātos pat domās pieļaut genocīdu pret citām tautām. Kādēļ? Mūsdienu Krievija ir spilgts divkosības piemērs. Šodienas Krievijas varenie sev sit pie krūtīm, ka esot lielvalsts un tiesiskā PSRS mantiniece, kurai esot visas tiesības uz to godu, ko bauda ASV un citas lielvaras. Taču līdz ko atskan aicinājums labot PSRS pastrādātās netaisnības, Krievijas varasvīri ar pietvīkušu seju bēgs no PSRS rēga, skaļi un pompozi apkaros staļinisma paliekas, piešķirot sen mirušam cariskās Krievijas armijas ģenerālim reabilitāciju. Lai ievilinātu savā valstī investorus, pārdalītu īpašumtiesības vai gluži vienkārši izlaupītu, aizmirsīsies arī cars tētiņš. Un visus konkurentus sabāzīs tuptūžos vai gluži vienkārši likvidēs kāpņu telpās, lai to vietā sev pietuvinātu vāji slēptus idiotus.

P.S."Nabucco" ir smags trieciens Krievijai- http://www.delfi.lv/news/world/other/article.php?id=25663803

Piedodiet, atvainojiet, bet tas jau paliek smieklīgi

Pērn Krievija sacēla vētru par to, ka tā esot superlielvalsts, kas savu robežu tuvumā ārzemju karabāzes necietīšot. Krievijas armija "vienlīdzīgā cīņā'' uzvarējusi agresīvos gruzīnus, tāpēc esot laiks ASV ierādīt īsto vietu. Ar atklātu uzpirkšanu Krievija panāca, ka Kirgizstāna sāk žagoties Manasas bāzes sakarā. Maskavas politiskie huligāni jau sadomājās tiktāl, ka visos ziņu kanālos sāka bļaustīties par savas armijas sūtīšanu uz Kirzgistānu, lai gādātu par mieru šajā Vidusāzijas reģionā. Tikmēr ASV ar kirgīziem vienojušies, ka Manasā ASV kara bāze paliks. Maksās tikai par to vairāk. Agrāko 17 miljonu ASV dolāru vietā par vienu gadu maksās trīs reizes vairāk. Vēl vairāk, ASV un Kirgizstānas vienošanos pasaules ziņu mediji tulko īsi un kodolīgi- pilnīga Krievijas ārpolitiskā sakāve. Kirgīzi i krievu naudu savāca, i izkaulēja samaksas palielināšanu no jeņķiem. Pat paši Krievijas mediji, kuri vēl saglabā nominālu neatkarību no Kremļa, jau atzinuši: jā, esam dabūjuši pa dibenu...

Vietā arī atgādināt neseno nonsensu Krievijas attiecībās ar Baltkrieviju, kuru Kremļa punduris un viņa sestais- Ģima lācēns gara acīm jau redzēja kā savu satelītu. Bargais tēvocis Lukašenko skaidri un gaiši paskaidrojis, ka Baltkrievija ir neatkarīga valsts, kura nebūt nealkst pēc siltuma Krievijas smirdošajās padusēs. Lukašenko jau maijā pauda to, no kā Maskavas feodāļi bijās visvairāk: Baltkrievija vairs neklanīsies Krievijai.

Smaidu pagājušo nedēļ izraisīja kāds savāds atgadījums Ukrainā. Pareizāk sakot, absolūta ukraiņu miliču ņirgāšanās par Krievijas "spicāko" karaspēka veidu- jūras kājniekiem, kuri uz šosejas vecā autobusā noturēti visu dienu līdz saules dūrienam.

Te nu bija, "ģeržava, matuška, Staļins".Pēc visa tā Krievijas prezidentam neatliek nekas cits, kā meklēt draudzību ar citām valstīm. Šoreiz Namībiju un co. Izrādās, ka Krievija esot stratēģiskais Namībijas partneris. Šai mazapdzīvotajai Āfrikas valstij Krievija piegādājusi zvejas tīklus un avīžpapīru veselu 7 miljonu ASV dolāru apmērā. Tiešām iespaidīgi, vai ne?

Iz vēstures anālēm

Nejauši ieraudzīju bildes, kas tik tiešām pārsteidza. Uzreiz pat nepieleca, kur tas ir. Noskaidrojās, ka 1941. gada vasara. Harkova, Ukrainā. Pilsētu no padomju režīma spaidiem atbrīvojuši vācu karavīri.

Daudz vairāk attēlu ir te: http://www.militaryphotos.net/forums/showthread.php?t=158341 Tiešām ļoti, ļoti interesanti.

Likumīgās tiesības arī nogalināt?

11. aprīlī Kremļa ārpolitikas rupors Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs kārtējo reizi nācis klajā ar pretenzijām uz savām īpašajām interesēm postpadomju telpā. Savas runas laika viņš pieprasījis, lai Eiropas Savienība savās attiecībās ar kādreizējās PSRS valstīm izrādītu "cieņu". Skaidrs, ka šodienas Krievija pāri savām politiskajām interesēm redz ekonomiskās intereses. Jo runā Lavrovs savu kritiku īpaši vērsa pret ES un Kijevas noslēgto līgumu par ES atbalstu Ukrainas gāzes transporta infrastruktūras modernizēšanai. Maskava jau iepriekš pārāk nemaskēti pauda neapmierinātību ar noslēgto līgumu, kas paredz nodrošināt investīcijas Ukrainas gāzes cauruļvadu sistēmai.Taču vēsture viennozīmīgi var liecināt tikai vienu: tikko Krievija, neatkarīgi no tā, kādu nosaukumu tā laicīgi nes, iegūst kaut mazākās priekšrocības un pārliecību, ka pretinieks ir vājāks, tā, īpaši nešķirojot, iedur dunci gan mugurā, gan citās ķermeņa vietās, liekot savam upurim mokpilni noasiņot. Kam gan, ja ne pašiem "brāļiem slāviem"- ukraiņiem, to zināt labāk? Bez tam nekas neliecina, ka "svētās" krievzemes pārstāvji tik tiešām būtu mainījušies. Golodomors, kurā Ukraina zaudēja gandrīz 10 miljonus cilvēkus, Krievijai joprojām ir strīdus objekts. Tiekšanās bojāgājušo skaitu visādi slēpt un samazināt, Krievija bieži vien rīkojas izteikti nicinoši. Piemēram, Krievijā par šo cilvēces vēsturē baisāko genocīdu joprojām tiek zīmētas karikatūras, kuras atrodamas lielos laikrakstos un citos medijos.
Tādēļ prasības uz likumiskajām interesēm Ukrainā un citās bijušās PSRS republikās drīzāk atgādina Lavrova brēcienus pēc tiesībām nogalināt.

Arktiskais cirks

Izlasīju, ka Kanādas darbošanās dēļ Arktikas tuvumā, Krievija nolēmusi izveidot atsevišķu karaspēka grupējumu Arktikā. Principā, nekā sevišķa. Varētu pieļaut, ka tā ir kārtējā vārdu spēle vai Kremļa vasaļu šizofrēnija. Ko Krievija padarīs pasaules ietekmīgās valsts Ziemeļu draugam Kanādai, kura vēlas rīkot militāros manevrus savas valsts teritoriālo ūdeņu tuvumā? Taču ne viss ir tik vienkārši. Proti, daudziem šķita, ka pārklausījušies, izdzirdot ziņās stāstīto, kad pērngad Krievija iegremdēja arktiskajos ūdeņos savu karogu no metāla un 15. gadsimta tradīcijās pasludināja "jaunatklātās zemes" par savām. Ja agrāk tas tika darīts, dzenot pa priekšu tankus, bet vagonus, kur salādēt laupījumu pēc tam, tagad jārīkojas citādi. Nemitīgi tiek provocētas citas valstis. Tad to virzienā tiek sūtītas lidmašīnas, tad gar citu valstu krastiem kā līķēdājas hiēnas ganās Krievijas karakuģi. Visbeidzot, citām valstīm par spītu, tiek kopta draudzība ar dažādiem pie varas esošiem margināļiem.

Tieši tik pat murgaini un neprognozējami Krievija rīkojusies iepriekš. Piemēram, savu ekonomisko interešu vārdā anektējot citu valstu teritorijas, pasludinot tam dažādus formālus iemeslus. Tieši ekonomisko interešu vārdā Krievija joprojām par visu varu cenšas saglabāt savu militāro klātbūtni Japānai atņemtajās Kuriļu salās, kurās no Krievijas tik vien, kā atstātie gruži karaspēka daļu tuvumā vai Somijai atņemtajā Karēlijā. Tādu piemēru ir pietiekami daudz- Piedņestras reģions Moldovā, Chinvali rajons un Abhāzijas reģions Gruzijā. Nemitīgas provokācijas un politiskos satricinājumus nākas piedzīvot Ukrainai un tās Krimas reģionam. Arī Abrenes apriņķis Latvijā, kuru grūti pamatojamu argumentu dēļ Krievija ar vietējo politisko noziedznieku pazemīgo izkalpošanos piesavinājās. Savu kaimiņvalstu pastāvīga uzturēšana bailēs, spriedzē un nemitīgā konfliktā, Krievijas politiskai elitei ir tik pat nepieciešams kā zivij ūdens. Tā tas bija barbarisko Krievijas caru valdīšanas laikā, tā tas bija 20. gadsimtā. Krievijas tuvums par svētību nav bijis nevienai pašai tās kaimiņvalstij. Vai tā būtu Afganistāna, Japāna, Gruzija, Armēnija vai Ukraina, visām ticis. Nešķirojot, kas robežas otrā pusē- Rumānija, Polija, Igaunija vai Latvija. Bradātas tikušas visas valstis, kuru robežas nelaimīgā kārtā bijušas Krievijai blakus. Pilnīgi visas. No mākslīgi izraisīta bada mērdēti tika ne tikai ukraiņi, bet arī šķietami Krievijas "tradicionālie draugi" kazahi. Krievu bumbas nav saudzējušas ne Helsinkus, ne Tallinu.
Daudziem būs grūti atrast kopsakarības starp Krievijas rosīšanos ap Arktiku vai tās agrākās simbiozes Padomju Savienības intervenciju kaimiņvalstīs. Daudziem šķitīs, kāds sakars Arktikai ar komunistu izvērsto teroru pret Poliju vai Latviju? Taču paskatoties mazliet plašāk, kopsakarību netrūkst. Lūk, dažas: okupēto valstu (teritoriju) ekonomiskā kolonizēšana kā tas notika ar bijušajām padomju republikām un Austrumeiropas valstīm. Vai arī atklāta izlaupīšana kā tas notika ar Otrā pasaules karā sakauto Vāciju. Bet tā ir tikai aisberga redzamā daļa. Kolonizators neapmierinājās ar izlaupīšanu un kolonizāciju vien. Lai apmierinātu savas valsts prasības pēc vergu spēka, tāds tika rasts ieņemto teritoriju iedzīvotājus izsūtot uz soda nometnēm, piedēvējot tam dažādus politiski- administratīvus eifēmismus kā ''politiski neuzticamu personu administratīvā pārvietošana''.
Skaidrs, ka mūsdienu pasaules iekārta Maskavai vairs neļauj rīkoties tā, kā tai labpaticies pēdējo četru gadsimtu laikā. Arī pati Krievija vairs nav tā. Tā nav strauji augoša impērija, no kuras bīstas visa pasaule. Tā nav dabiskais šķērslis mongoļu- tatāru iebrukumam. Šodienas Krievija drīzāk ir otra Ziemeļkoreja ar tās nenormālo valdnieku vai korupcijā slīkstoša Zimbabve, kurai palaimējies atrasties nevis smirdošā tuksnesī starp apkaltušām palmām, bet gan izrakteņu pārbagātajā teritorijā uz kuru vāji slēpjoties tēmē kāda daudz, daudz iespaidīgāka valsts Krievijas Austrumos.

Paidera kungam atkal nepiekrītu

Laikraksta "Neatkarīgā" portālā izlasīju Jura Paidera rakstu "Gāzes karā uzvarētāju nebūs". Caurskatot Paidera kunga rakstu, šķiet autors nav ņēmis vērā vairākas nianses. Proti, viņš raksta: "[...]Iepriekšējais gāzes karš beidzās ar Ukrainas premjerministres Jūlijas Timošenko panākto kompromisu. Viens no kompromisa punktiem bija tāds, ka Krievijas gāzes monopolists nepārdod gāzi Ukrainas uzņēmumam Naftagaz, bet pārdod tieši šim darījumam izveidotam starpniekam. Ne jau velti Jūlijas Timošenko iesauka ir Gāzes princese. Iepriekšējā gāzes kara rezultātā tika uzkonstruēta shēma, kas gāzes biznesu padara necaurspīdīgu, no kura var smelties tie, kas ir iesaistīti. Tagad sanāk, ka Gazprom parādā ir starpnieks. Taču starpnieks ir tukša čaula. Tāpēc arī Ukraina konfliktu vēlas reducēt kā komerciālu strīdu. Starpnieks bankrotē, lai Gazprom noraksta zaudējumus, un dzīve turpinās. Dibinām jaunu starpnieku, kurš taisīs parādus līdz nākamajam gāzes karam[...]". Taču Paidera kungs ir izlaidis kādu faktu: tā sauktais gāzes pirkšanas un pārdošanas starpnieks ir uzņēmums "RosUkrenergo". Šis starpnieks nepiegādā tikai Krievijas gāzi vien, kā to cenšas iestāstīt pasaulei autoritārais Krievijas premjers Vladimirs Putins un pats Paiders arī. "RosUkrenergo" ir starpnieks gāzes piegādei Ukrainai arī no Turkmēnijas cauri Krievijai. Zināms, ka turkmēņu gāze ir krietni lētāka. Un šis starpnieks tika izveidots tieši tādēļ, ka Krievija vēlējās saglabāt savas gāzes tirgu Ukrainā, paralēli pelnot ar gāzes tranzītu uz Ukrainu no Turkmēnijas. Galvenais, lēmumu par šīs "tukšās čaulas" izveidi pieņēma neviens cits kā vien Kremlim lojālais toreizējais Ukrainas premjerministrs un Reģionu partijas līderis Viktors Janukovičs 2004. gada vasarā cieši kopībā ar saviem politiskajiem saimniekiem Maskavā, kad vēl nekādas tā sauktās ''oranžās koalīcijas'' nebija. Paralēli gāzes piegādēm Ukrainai, "RosUkrenergo" piegādāja gāzi arī Polijai. Pēc ekspertu aprēķiniem viena 2005. gada peļņa šim starpniecības uzņēmumam bijusi gandrīz 700 miljonu ASV dolāru, bet nākamajā gadā šī peļņa jau bija teju 800 miljonu ASV dolāru. Tajā pašā laikā bijušā un nākamā Ukrainas premjerministre Jūlija Timošenko nāca klajā ar paziņojumu, ka "RosUkrenergo" nodarbojas ar naudas atmazgāšanu un savas darbības dēļ Ukrainas budžetam radījusi vismaz 1 miljardu ASV dolāru lielus zaudējumus, kā arī izraisījusi gāzes deficītu Ukrainā. 2006. gadā vairāki respektabli ASV mediji (starp tiem "The Wall Street Journal") ziņoja, ka ASV Federālās izmeklēšanas birojs (FBI) sācis interesēties par "RosUkrenergo" un šī uzņēmuma maz zināmo partneri "Raiffeisen Investment", kurā figurēja viens no tā sauktās Maskavas piektās kolonnas Ukrainā- Reģionu partijas dāsnākajiem draugiem- Dmitrijs Firtašs.
Bez tam Paidera kungs nav ievērojis, ka iepriekš tika panākta vienošanās starp Krievijas "Gazprom" un Ukrainas "Naftogaz", ka no 2009. gada 1. janvāra tiks izveidots jauns operators, kurš nodarbosies ar gāzes tranzītu uz Ukrainu, sadalot jaunā operatora akcijas tieši uz pusēm katrai valstij- 50% Krievijai un 50% Ukrainai. Vainot Ukrainu strīda komercializācijā nav nekāda pamata.
Juris Paiders raksta vēl ko: "[...]Gruzija Dienvidosetijā karoja ar Ukrainas tankiem, un Krievijas migi tika notriekti ar Ukrainā izstrādātām pretgaisa aizsardzības sistēmām. Cena par antikrievijas ārpolitiku ir pilna samaksa par gāzes piegādēm. Kāpēc Krievijai piegādāt slāvu brāļiem gāzi par puscenu, lai to izmantotu tanku ražošanai, kuri Kaukāzā blietēs pa Krievijas armiju?[...]" Gribas argumentēt pretēju viedokli arī te. Proti, ar bruņojuma eksportu nodarbojas arī Krievija. Un tās ieroču eksports ar Ukrainu nav salīdzināms. Līdz šim vēl nav bijis gadījums, kad Krievija atsakās pārdot bruņojumu valstīm, kuras par nedrošām uzskata tās, kuras par saviem stratēģiskajiem partneriem mēdz dēvēt paši Krievijas līderi. Vēl vairāk. Pretēji Rietumvalstu nostājai, Krievija sekmē Irānas kodolprogrammu. Krievija apgādā ar bruņojumu valstis, kurās ar šiem ieročiem sastrādātie "mēsli" pēc tam ir jāsavāc citām valstīm.
Tāpat ir jāatgādina, ka par savas gāzes tranzītu uz Eiropu Krievija Ukrainai maksā krietni vien mazāk nekā tas izmaksā citās valstīs. Tādēļ Paidera kunga pārmetumi Ukrainai ir absolūti nevietā. Īpaši mītiskā "antikrievijas" ārpolitika. Ja jau paši Krievijas līderi apgalvo, ka gāzes konfliktam nav nekāda sakara ar politiku, tad kādēļ šo politiku saredz Paiders. Ja tomēr Krievija šādi izrēķinās ar Ukrainu politiski, tad jebkādas tālākās sarunas par gāzes cenām un noteikumiem ir liekas.

P.S. Gāzes tranzīta sadārdzinājumu apstiprinājusi arī Krievijai formāli draudzīgā Baltkrievija: http://www.delfi.lv/news/world/other/article.php?id=22854953 un te, kas ir Dmitrijs Firtašs: http://files.korrespondent.net/politics/firtash.

Ukrainas un Krievijas gāzes konflikta sakarā

Iesaku izlasīt šo http://www.kyivpost.com/opinion/editorial/31305, šo http://www.tvnet.lv/zinas/arzemes/article.php?id=575758 un šo http://rus.newsru.ua/finance/04jan2009/iski.html.

Ukrainas puses viedoklis ir te: http://rus.newsru.ua/finance/04jan2009/navmisno.html un te: http://korrespondent.net/ukraine/politics/699213.
Nezinu kādēļ, bet skatoties uz tām "Gazprom" rožām, man ļoti grūti noticēt viņu argumentiem. Tāpat neticu, ka nav sācies Krievijas gāzes karš pret Ukrainu.