Likumīgās tiesības arī nogalināt?

11. aprīlī Kremļa ārpolitikas rupors Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs kārtējo reizi nācis klajā ar pretenzijām uz savām īpašajām interesēm postpadomju telpā. Savas runas laika viņš pieprasījis, lai Eiropas Savienība savās attiecībās ar kādreizējās PSRS valstīm izrādītu "cieņu". Skaidrs, ka šodienas Krievija pāri savām politiskajām interesēm redz ekonomiskās intereses. Jo runā Lavrovs savu kritiku īpaši vērsa pret ES un Kijevas noslēgto līgumu par ES atbalstu Ukrainas gāzes transporta infrastruktūras modernizēšanai. Maskava jau iepriekš pārāk nemaskēti pauda neapmierinātību ar noslēgto līgumu, kas paredz nodrošināt investīcijas Ukrainas gāzes cauruļvadu sistēmai.Taču vēsture viennozīmīgi var liecināt tikai vienu: tikko Krievija, neatkarīgi no tā, kādu nosaukumu tā laicīgi nes, iegūst kaut mazākās priekšrocības un pārliecību, ka pretinieks ir vājāks, tā, īpaši nešķirojot, iedur dunci gan mugurā, gan citās ķermeņa vietās, liekot savam upurim mokpilni noasiņot. Kam gan, ja ne pašiem "brāļiem slāviem"- ukraiņiem, to zināt labāk? Bez tam nekas neliecina, ka "svētās" krievzemes pārstāvji tik tiešām būtu mainījušies. Golodomors, kurā Ukraina zaudēja gandrīz 10 miljonus cilvēkus, Krievijai joprojām ir strīdus objekts. Tiekšanās bojāgājušo skaitu visādi slēpt un samazināt, Krievija bieži vien rīkojas izteikti nicinoši. Piemēram, Krievijā par šo cilvēces vēsturē baisāko genocīdu joprojām tiek zīmētas karikatūras, kuras atrodamas lielos laikrakstos un citos medijos.
Tādēļ prasības uz likumiskajām interesēm Ukrainā un citās bijušās PSRS republikās drīzāk atgādina Lavrova brēcienus pēc tiesībām nogalināt.