Svarīgākais notikums Latvijā aiz muguras

Uhhhh, šodien Rīgas copy/paste draudzei karsta dieniņa padevusies! Visiem vienā balsi bija jānes pa pasauli labā vēsts, ka bez Šlesera, kas sola vairāk nekā 50 000 darbavietu, ka bez Līgo svētku dzērājšoferiem un bez Latvenergo zagļiem vēl ir svarīgākas problēmas- Latvijā atdzimst nacisms! Un nu copy/paste draudze sacenšas, kurš uzrakstīs šokējošāku virsrakstu. Vieni raksta, ka Policija izjauc nacistiskās armijas piemiņas pasākumu, otri, ka Nacistiskās armijas piemiņas pasākumā aizturēti četri cilvēki. Visa copy/paste draudze saspringusi brīdim, kad šos četrus līdz zobiem bruņoti policijas specnazieši vedīs uz cietumu. Tiek smalki un skurpulozi rakstīts par četriem necilvēkiem, pret kuriem tiekot rosināti kriminālprocesi. Gaisā virmo viduslaiku Rīgas vēsmas, kad aptracis pūlis ar smirdošām mutēm bļauj pēc sārta, kur dedzināt ķecerus. Tad kā lielais inkvizitors ar lielu lāpu cauri pūlim spiežas Jūrmalas muļķītis, saucot, ka Hitleram beigas. Un copy/paste draudze kā mušas ap brūno pļeku steidz piefiksēt katru žestu, katru kustību. Lieliska reportāža!
Un tad tā, starp citu atcerējos, ka trīs nedēļas atpakaļ pa Rīgu braukāja mašīnas ar citas tirānijas asinsarkanajiem karogiem un elektrizētās balsīs sauca pēc Staļina, likās nedzirdam.

Jauns datums histērijai

Šodien otro reizi esmu spiests rakstīt par medijem. Proti, atkal ziņa Nr.1, kas tiek copy/paste stilā manifestēta pilnīgi visur, redz, kaut kādi sliktie, gribot godināt nacistus. Nemaz neiedziļināos šajā grupveida paskvilā, vien uzdošu jautājumu: vai kāds maz zin, kas patiesībā notika 1941. gada 1. jūlijā? Labi, es saprotu, žurnālistiem ir jādara copy/paste, viņiem nav laika lasīt grāmatas. Labi, 9. maija brīnumpuika Nils Ušakovs visu redz cauri Staļina pīpes dūmiem, bet ar kuru galu domā tāds politiķis kā Artis Pabriks, sakot, ka 1. jūlijā Rīgā ienāca nacistu armija. Vai Pabrikam nekas nav zināms par to, ka Vācijas regulārajā karaspēkā zvērēšana politiskai ideoloģijai un politiskie komisāri atšķirībā no Pabrika kvēli mīlētās sarkanarmijas nepastāvēja?
Pabriks arī skaidro, ka nacistiskās okupācijas rezultātā jau pirmajos mēnešos tikai nogalināti vairāki tūkstoši Latvijas pilsoņu, tai skaitā arī Pabrika vectēvs. Protams, Vācija nekad negrasījās atjaunot Latviju, kāda tā bija līdz 1940. gada jūnijam. Protams, Vācijas okupācijas režīms nesaudzīgi izrēķinājās ar komunistiem, politiskajiem komisāriem un visiem pretiniekiem. Arī ebrejiem, kam normālā miera stāvoklī nav nekāda attaisnojuma. Bet vai Pabrikam nekas nav zināms par notikumiem, kas risinājās no 1940. gada 17. jūnija līdz 1941. gada 14. jūnijam? Vai Pabriks nav dzirdējis, ka šajā laika posmā risinājās notikumi, kas ieguva nosaukumu Baigais gads? Vai Pabriks neko nav dzirdējis, ka 1941. gada 14. jūnijs bija tikai prelūdija baisām masu represijām, kuru mērķis bija plašas genocīda operācijas ne tikai pret latviešiem, bet arī pret Latvijas krieviem, ebrejiem un visiem citiem, kuru eksistence nebija paredzēta sarkanajā komunisma ellē ar nosaukumu PSRS? Vai tiešām Pabriks sirdsšķīsti tic, ja Vācijas karaspēks 1941. gada 1. jūlija neienāktu Rīgā, nesekotu jaunas izsūtīšanas un nošaušanas?
Šodien Pabriks lieliski atgādināja, ka nelietības seja paliek nelietības seja, neskatoties uz to, kāds pūderis uz tās uzklāts. Manu patreizējo noskaņojumu par labu "Vienotībai" gaidāmajās vēlēšanās tāds kā Pabriks diez vai ietekmētu, jo manās acīs Pabriks ir tas pats, kas bija pirms un pēc 13. janvāra notikumiem. Taču to, ka iekšlietu ministre rīkosies tik... histēriski, negaidīju. Un tas jau sāk nomākt.

Georga lentītes?

Vienu dienu man kāds krievu tautības kaimiņš jautāja: kādēļ latvieši tik ļoti neieredzot Krievijas karogu un Georga lentītes pie mašīnām? Kādēļ latvieši, ieraugot pie kādas mašīnas Krievijas karogu vai šo Georga lentīti, kļūstot tik dusmīgi, ka esot gatavi pat logu mašīnai izdauzīt? Ko tie simboli esot slikti nodarījuši latviešiem? Es tā padomāju, padomāju un vēl mazliet padomāju. Tad es šim prasu: vai tu zini, cik daudzi latvieši ir cīnījušies un krituši zem Krievijas karoga Pirmā pasaules kara laikā? Šis sakās, ka neko par to nezin. Tad es prasu, vai viņš zin, cik daudz latvieši ar lepnumu ir nēsājuši Georga lentīti? Viņš smaida un izskatās, ka šis pārliecināts par manu blefošanu. Tad es viņam atgādināju, ka tikai vienā Ziemassvētku kaujā vien pret vācu armiju Tīreļpurvā krita vairāk nekā 5000 latviešu karavīru, kuri kaujā devās ar Krievijas karogu. Tad es viņam atgādināju, ka Latvijas armijas pirmais virspavēlnieks Oskars Kalpaks ir apbalvots ar Sv. Jura ordeņa 4. pakāpi (знаком Отличия Военного ордена святого Георгия ). Un tādu gadījumu ir pietiekami daudz, piemēram ģenerālis Rūdolfs Bangerskis. Tad es viņam prasu, kādās kaujās dalību ir ņēmis viņš, ka viņa nodirsto Opel Omega rotā Georga lentīte? Šis apvainojas, sakot, ka tas esot par piemiņu vectēvam, kas esot karojis pret vāciešiem. Nemaz neprasot, kāds viņa vectēvam sakars ar Liepāju un Latviju, saku, ka par piemiņu parasti uz kapiem aiznes ziedus vai vismaz mājās uzklāj galdu, atceroties kādus svarīgus notikumus. Vismaz tā mēs darām, atceroties savus varoņus, piemēram 11. novembrī. Tad šis saka, ka viņš lepojas, ka viņa vectēvs esot cīnījies pret fašismu, tādēļ tā lentīte. Es saku, ka arī lepojos, ka mans vectēvs ir cīnījies Otrā pasaules kara frontē, tikai tādēļ jau manu mašīnu Dzelzs krusta lentes (Das Ritterkreuz des Eisernen Kreuzes) nerotā. Šis izbrīnīts prasa, par ko manam opim Dzelzs krusts iedots. Es atbildu, ka tāds viņam nebija, taču tavam vectēvam Sv. Jura krusts arī nebija. Šis turpina, ka tā lentīte esot simbols. Tad es prasu, kāds simbols ir tas Krievijas karogs viņa mašīnā. Šis atbild, ka esot lepns par Krieviju. Prasu kādēļ, viņš saka, ka tā esot varena lielvalsts, kas uzvarējusi fašismu. Kad redzu, ka jebkurš jautājums grozās ap fašisma sakaušanu, prasu, kādēl tad viņš savu mašīnu neizrotā konkrēti un precīzi ar simboliem, kas vizualizētu par viņam tik svarīgo uzvaru Otrajā pasaules karā, piemēram Georgija Žukova ģīmetni vai ar attēlu par sarkanā karoga pacelšanu virs Reihstāga. Šis plāta rokas, sakot, ka runāju kā fašists. Un tad es viņam sniedzu atbildi uz to, kas viņu tik ļoti satrauca: latviešiem riebjas, ka ar kaut kādiem simboliem viņiem visu laiku grūž sejā kaut ko un par kaut ko. Latviešiem riebjas patvaļīga vēstures interpretācija, faktu sagrozīšana jautājumos, kas skar pašus latviešus. Tālajā 1914. gadā latvieši ar ziediem un Krievijas karogiem tika pavadīti uz fronti, vēl 1991. gadā latvieši bija gatavi Latvijas karogam blakus turēt jaunās Krievijas karogu, kad Maskavā krievi cīnījās pret PSRS armijas tankiem. Vai neliekas savādi, ka kopš tā laika tik daudz mainījies? Kā jau gaidīju, vīrs tumši zilās treniņbksēs un melnā žokejcepurē atbildi nesniedza. Vien aizslāja uz savu pelēko opeli, virs kura vēja kratīta, purinājās izplūkāta un izbalējusi lentīte oranži melnā krāsā...
Un kad esmu atstāstījis savu piezīvojumu un strauji tuvojas sabiedrībā tik neviennozīmīgi vērtētais 9. maijs, un pie viena otra spēkrata jau redzama provocējošā oranži melnā lentīte, būtu vērts noskatīties pamācošu sižetu, kurā par šīm lentītēm un ar to saistīto vēsturi stāsta militāros un vēstures jautājumos erudītais liepājnieks Juris Raķis.

Kas Latvijas krieviem dalāms ar latviešiem?

Izlasīju, ka Rīgā esot piekauts kāds jaunietis, jo esot bijis tērpts drānās ar Krievijas simboliku . Pieļauju, ka šīs ziņas pirmavots- krieviski rakstošais laikraksts "Вести Сегодня" pamatīgi sabiezina notikušā krāsas, taču skaidrs, ka bietē došana lielā mērā nav tas labākais ceļš. Katrā ziņā par lietderīgāku būtu jāuzskata vēršanās (un arī tad bez primitīvas vardarbības) pret tiem, kas atbildīgs par 9. maija naida kampaņām Pārdaugavā, jo šis, pa seju dabūjušais, labākajā gadījumā salīdzināms ar slikta saimnieka sakacinātu šuneli, kas pēc samnieka "fas!" pavēles tik ilgi rējis un lēkājis gar kaimiņa kājām, kamēr dabūjis spērienu. Vislielākais "pē!" pirmkārt ir cietušā vecākiem, kuri ar lielu joni tagad skrej pa avīzēm, prasot pēc barga soda pāridarītājiem, taču tai pašā laikā savu lolojumu audzinājuši par savu valsti nemīlošu un nav paskaidrojuši, ka atvases uzvedība lielā mērā salīdzināma ar staigāšanu pa Telavivu SA uniformā. Otrs "pē!" pienāktos tiem pašiem krievu valodā rakstošajiem un skanošajiem plašsaziņas līdzekļiem, kas kārtīga "sē!" vietā, nemitīgi kūdī uz bezjēdzīgu nepakļaušanos sabiedriskajām ētikas un elementārām goda normām. Vai tiešām 17 gadus vecam jaunietim ir grūti ieskaidrot, ka bez viņa še dzīvo vēl vismaz pusotrs miljons cilvēku, kuri nepavisam nealkst pēc nemitīgiem Krievijas varenības atgādinājumiem vai citas valsts atribūtu manifestēšanu, zinot abu valstu sarežģīto vēsturi?
Lielā mērā es aizvien vairāk nesaprotu, kas Latvijas krieviem un latviešiem vispār dalāms? Krievijai Latvijas krievi nav vajadzīgi tāpat kā Latvijas latvieši. Ja pirmie uztur naivu ilūziju par citādo, tad atliek vien izteikt grūtsirdu nožēlu un līdzi jušanu. Tā ir sevis pašmocīšana un lielā mērā pilnvērtīgas dzīves kājāmmīdīšana gan sev, gan citiem, kas salīdzināms ar teātra apmeklējumu treniņbiksēs, pēc kura gūts slikts noskaņojums, jo apkārtējie tevi nav sapratuši...

Mēnesis ar cerību

Klāt marts. Mēnesis, kas pēc ziemas (šī gada bargās īpaši!) nes tādas viegli pavasarīgas sajūtas, neskatoties uz ziemas pārliecinošo klātbūtni. Metot pie malas pagātnes nastu, droši var apgalvot, ka tāds īsts pavasara vēstnesis būs 8. marts ar tulpju vezumiem. Pēc marta sieviešu svētkiem sekos 16. marts, kurš ir īpašs datums, neskatoties uz to, ka daudzi jo daudzi to cenšas nosmērēt dubļiem.
Pērngad pat piesēdos un uzrakstīju, kā šīs dienas pagājušas man personīgi. Tādēļ neko lieku vairs nerakstīšu. Vien atgādināšu par savu aicinājumu, rotāt savus spēkratus ar sarkanbalti sarkano lentīti, piesieniet to arī pie savas somas, piespraudiet pienācīgā vietā pie apģērba. Stāstiet par to saviem bērniem, lai meli un ļaunums neuzvarētu. Godiniet ikvienu, kas uz brīvības altāra ziedojis savu dzīvību. Pieminēsim visus, kurus skārusi nežēlīgā vara, kas izrīkojās ar cilvēkiem tik netaisni, ka no zemes, kurā guļ netaisni nogalētie, joprojām dzirdami vaidi. Aiznesīsim uz kapiem, kuros dus mūsu karavīri, ziedus. Pie Brīvības pieminekļa godināsim Otrā pasaules kara laika Latvijas ļaudis, kam uz saviem pleciem nācās iznest kara šausmas un sarkanās okupācijas briesmoņa slogu. Iespļausim sejā ikvienam, kas gatavs bradāt pa mūsu vectēvu kapiem.
16. marts nav diena, kad mēs svinam. Tā ir diena, kad godinām mūsu tautas labākās daļas asinis, kas izlietas par to, lai mēs šodien elpotu, dzīvotu, līksmotu un redzētu. Tas ir datums, kad ikvienam savā ģimenes lokā jāvelta mirklis godpilnai atcerei, aizdedzinot svecīti, redzamā vietā noliekot mūsu karoga krāsas vai vienkārši klusumā pieminot savējos, pateicoties viņiem, ka netaisnības šausmas mums vairs nav jāpacieš cilvēkam grūti panesamā apmērā. Jo kas gan ir šodienas grūtības, salīdzinot ar to, kas mūsējiem bija jāredz un jāpiedzīvo okupācijas tirānijas laikā? Martā- pavasara sākuma, cerības un svaiguma mēnesī to atcerēsimies jo īpaši.

neLiepāja

Tie, kas braukā ar Krievijas karodziņiem mašīnās, nez kādēļ priekšroku nedod viss šai vietai, bet ērtai dzīvošanai, piemēram Ezerkrastā vai Vecliepājā.

Nez vai kāda Krievijas pilsēta Tālajos Austrumos vai kas cits. Taču liepājnieki varbūs atpazīs mūsu pašu Karostu. Baltijas iela Karostā ir viena no ielām, kas skaidri vizualizē, kāda varēja būt Liepāja, ja Latvija nebūtu atguvusi neatkarību.

Visapkārt sliktie

Nu padomājiet tikai, jūs mierīgi dzīvojat, esat miermīlīgs cilvēks, bet slinkie un skaudīgie kaimiņi ap jums to vien dara kā tīko jūsu namu nodedzināt un jūs pašus padarīt par bezpajumtniekiem. Skan krimināli, vai ne? Bet tādas ainas rodas prātā, pēdējo gadu laikā klausoties ziņas Krievijas TV kanālos un lasot ziņas internetā. Spriežot pēc teju visu krievu valodā translējošo TV kanālu ziņu sižetiem, pasaulē vairs nav neviena paša laba cilvēka ārpus Krievijas. Varbūt vēl abhāzi un venecuēlieši nav slikti. Bet pārējie noteikti nav nekādi labie. Pasaules sūro vēju appūstā krievzemīte ir pakļauta baisām briesmām. Nav nevienas pašas kaimiņvalsts, kurai prātā nebūtu kāda nelietība pret neaizsargāto Krieviju.
Kopīgas sauszemes robežas Krievijai ir ar 14 valstīm, bet jūras robežas ar divām. Visi, sākot ar Norvēģijas nekaunīgajiem robežsargiem, kas cenšoties izspiest krievu zvejniekus no zvejas laukiem, beidzot ar somiem, kam redz, radušies iebildumi par zemūdens gāzes vadu Nordstream, ir slikti. Vieni no negantākajiem Krievijas draudiem esot Baltijas valstis. Vieni sirpi un āmuru aizliedz, otri nemaz 9. maiju negrib svinēt. Nemaz labāki nav poļi. Bēdu ieleja pat ar baltkrieviem, kas nodevuši māmiņu Krieviju. Pārdevušies Rietumiem. Un vispār, velti tie leiši, latvieši, igauņi un poļi tur pīkst. 1939. gadā visu esot darījuši godam. Ar Hitleru kopīgs tusiņš rīkots miera labad.
To, ka nolādētie haholi ir slikti, zina taču katrs bērns nelaimīgajā Krievijā. Ukraina ir nelietīga valsts, kas sagrābusies krievzemītes vēsturiskās āres. Sākot ar Krimu un beidzot Kijevas krievzemi. Zog gāzi, pārdod ieročus asinskārajiem gruzīņiem, no Sevastopoles dzen ārā. Ukraiņi ir tik pat slikti kā pribalti. Vieni esesieši, otri benderovieši. Un atkal darbs Kremļa melu mašīnai.
Gruzija tagad ir briesmonis Nr.1. Kad gruzīņi padsmitus gadus vārījās savā sulā, tās bija gogas, kas neko neprot. Kad gruzīņu maziņā armija veselu nedēļu trieca nost Krievijas lidmašīnas un izrādīja nopietnu pretestību iebrukušajiem karapūļiem, tās vairs nebija gogas. Tie jau bija naidā zvērojošām acīm ukraiņu un amerikāņu apmācīti nezvēri, kas gatavi saplosīt māmulīti Krieviju strēmelēs. Tādēļ Kremļa melu mašīna tika likta lietā atkal. Tiesa, pašiem krieviem jau tas sāk piegriezties.
Bet to, kas notiek tālāk Austrumos, ir atsevišķa romāna vērts. Dzeltās ķīniešu ordas aiz robežas jau uzvilkušas zābakus, lai sāktu bradāt kultūras šūpuli Sibīriju. Varētu jau brēkt un draudēt tāpat kā ar gruzīņiem vai baltiešiem, bet tavu nelaimi, otrpus robežai šo bradātāju desmit reizes vairāk. Karot ar dažiem tūkstošiem bruņotu gruzīņu, avangardā sūtot daudzmaz lojālos čečeņu algotņus, ir viens, bet lieki kaitināt milzīgo ķīniešu pandu pat brūnajam krievu lācim ir gana liels risks. Tad nu atliek saglabāt pašcieņu, saspiest ciskas labi stingri un nerādīt šiem mugurpusi. Galu galā, turpat blakus baisie japāņi. Nepietiek, ka pārpludinājuši no Vladivostokas līdz Maskavai ceļus ar savām mašīnām, tie vēl tīko atņemt īsti ''vēsturiskās'' krievu zemes- Japānas Ziemeļu teritorijas- Kuriļu salas, kurās neviens dzīvs japānis jau sen nav redzēts.

Kas atliek? Meklēt citus kaimiņus. Kur? Piemēram, Namībijā. Nu un jāsamierinās citiem "stratēģiskiem" partneriem kā Dienvidosetija, Abhāzija un Ziemeļkoreja.

P.S. Es vienmēr domāju, kādēļ ir tik liela bauda un gribēšana mācīt, aizrādīt un kaunināt citus, ja paši dzīvo kā sušķi? Bet... varbūt tieši tādēļ? Vieglāk taču nolamāt televizorā amerikāņus nekā iziet ar slotu un satīrīt savu sētu...

Cik tad labi bija, ko?

Reizi pa reizei palasu komentārus, kas pielikti zem tematiem, kas man šķiet interesanti. Un jau kuro reizi nespēju vien nobrīnīties, cik ''piepidarotas'' ir daudzu smadzenes. Piemēram, reiz kāds cilvēks vienā portāla fotogalerijā bija ielicis bildi, kurā redzama bijušās padomju karaflotes celtne. Ēka pēc Otrā pasaules kara izmantota mērķiem, kādas mūsdienās veic automātika. Konkrētāk, uz viena no Liepājas moliem padomju laikos bija ēka no dzelzsbetona, kurā sēdēja daži jūrnieki, kuri kontrolēja kuģu ienākšanu un iziešanu no ostas. Saprotams, ka pēc okupācijas karaspēka izvākšanās tāds arhaisms nevienam nebija vajadzīgs un ēku lēnām drupināja sāļie jūras vēji un viļņi. Bet redz, komentāros pamanu kādu repliku, redz tie sliktie latvieši visu salaiduši grīstē, viss brūkot un jūkot ārā! Šodien kādā portālā atkal pamanu līdzīga rakstura replikas. Šoreiz par vecu padomju reaktīvo lidmašīnu Mig- 15 Cīravas lidlaukā. Redz, agrāk tā esot bijusi ļoti labā stāvoklī, bet nu viss pagalam. Es protams nestrīdēšos, cik tā lidmašīna bija laba laikā, kad Latvija atguva neatkarību. Taču ir jābūt absolūtai smadzeņu intoksikācijai ar urīnu, lai katra sarūsējuša vraka rūsēšanā vai pamestas barakas sabrukumā vainotu Latvijas valsti. Var jau ieslīgt ilgās un garās diskusijās, kas neatkarības gados bijis slikts un cik daudz kļūdu pieļauts. Un reiz par to jau rakstīju.
Taču ikvienam, pirms vērts vaļā savu maujamo caurumu, iesaku mazliet atcerēties kā mēs dzīvojām "saldajos" padomju laikos: netīras daudzstāvu namu kāpņu telpas, kas smird pēc mīzaliem, to pašu māju piekrautie pagrabi, kuros mitinās žurkas, blusas un klaiņojoši kaķi. Ar šīm komunālajām perversijām vēl šodien netiekam galā. Vai atgādināt par veikaliem, kuru plauktos labākajā gadījumā ir divu veidu maize, puslitra burkās ar norūsējušiem metāla vākiem baklažānu ikri, duļķainās trīslitru burkās tomātu sula. Labās dienās saldētāvā izliktas zilas kaulainas vistas ar visām galvām un nagiem pēc kurām ''laimīgās'' sievietes pēc darba stāv garās rindās, lai visu nākamo dienu to turētu izlietnē zem remdena ūdens, līdz stingumā sasalušā broilera miesa atsils. Bet saimniecības preču nodaļā piramīdās sakrauti veļasziepju klucīši, kas satīti biezā ietinamajā papīrā, grīdas vasks vai "Skaidras" pasta roku mazgāšanai. Sortimenta bagātināšanai vēl koka veļas knaģi, skārda vāki konservēšanai un kāds pudeļu attaisāmais. Bet pie kancelejas precēm zaļās līniju burtnīcas, divu veidu dzēšgumijas, no kurām neviena nedzēš, lodīšu pildspalvas baltā krāsā un pildspalvu iekšiņas. Visbiežāk tikai zilā krāsā. Ja gribējās ''pucēties'', varēja ''desot'' uz vietējo universālveikalu un pirkt melnas kurpes vai zandales. Varēja piemeklēt arī kādas auduma bikses tādā pašā tonalitātē. Sortimentā bija arī tumši zilas treniņbikses, kuras pēc dažu dienu nēsāšanas ceļgalu un dibena rajonā izstiepās par pieciem izmēriem. Bija pieejami arī vīriešu apakškrekli bez rokām gaiši zilā krāsā. Ja gribēja "uzcirsties" pa nopietnam, varēja pameklēt džinsu imitācijas kostīmu ar brūnām metāla podziņām uz kurām lepns vārds- Tigris. Reizi pa reizei bija iespēja tikt pie brūnām velveta biksēm. Bija arī "Rekorda" botes. Protams, ne vienmēr un rindas kārtībā. Miesas krāsas pazoles lūza uzreiz pēc iziešanas no veikala. Fasons visām vienāds. Krāsu gamma varena- melnas, brūnas vai baltas ar pretējas krāsas svītrām sānos. Varēja izvēlēties citus apavus, piemēram kedas. Bija vairāki fasoni- augstās un zemās. Ja gribējās somu, lūdzu. Turpat lielākajos universālveikalos varēja izvēlēties iespaidīga izmēra tumši brūnu vai melnu dermantīna portfeli vīrietim, ovālu dermantīna somiņu uz kuras luksofora vai olimpisko apļu zīmējums sporta tērpam skolēnam.
Ja kāds protestēs, sakot, ka nemaz tik slikti nebija, jo esot bijusi bezmaksas medicīna, izglītība, telefona sarunas par baltu velti, bet autobusa talons maksāja piecas kapeikas, varu atgādināt arī ko citu. Piemēram, ka diez vai kāds šodien būtu gatavs doties uz padomju zobārstniecības poliklīniku ārstēt zobus. Diez vai kāds jaunietis būtu gatavs atkal vilkt mugurā mūžīgi neērtās tumši zilās skolnieku formas žaketes, lai sēdētu simtreiz pārkrāsotā un aplupušā solā, klausītos skolotāja pekstiņus par oktobra sociālistisko revolūciju. Diez vai kāds būtu ar mieru atgriezties pie tiem sakaru sasniegumu augstumiem, kad pat "tālsaruna" ar blakus pilsētu bija vesels piedzīvojums, dažādu traucējumu un trokšņu pavadīta. Vai atgādināt, kādi izskatījās visi tie dzeltenie "Ikarusi" ar brūnajiem dermantīna krēsliem, kuri kā likums bija ar nazi sagraizīti, bet logi tik netīri, ka caur tiem redzēt nebija ko? Varbūt atgādināt par ''drosmīgo'' padomju miliciju, kura bija klāt kā likta, ja kāds vīriņš mazliet streipuļoja, bet ielu kautiņos par labāku uzskatīja neiejaukties? Kādā mēlē praktiski visi šie miliči runāja arī atgādināt? Vai atgādināt par ielu, trotuāru vai jebkuras būves kvalitāti? Vai atgādināt, ka jebkurš siltumtrases remonts tika iesākts vasarā, bet pabeigts tikai pie pirmajiem saliem un arī tad bedres asfaltā palika neaizbērtas? Vai atgādināt, ko "laimīgais" Padomju Latvijas iedzīvotājs varēja skatīties pa televizoru, atnākot no darba? Vai atgādināt, cik gadus cilvēks stāvēja rindā pēc dzīvokļa un arī tad rinda kļuva par gluži lieku formalitāti, ja tieši jūsu ilgi gaidīto dzīvokli iekāroja kāds varen vajadzīgs speciālists no kaimiņrepublikas, kura kabatā bija partijas biedra apliecība?
Ziniet, es domās vienkārši iespļauju to idiotu sejās, kad lasu, ko viņi spriež par lietām, par kurām viņiem pat nav sajēgas. Nemaz nerunājot, ka par visu bija jāmaksā tik pat dārgi. Par visu- tiesībām zināt, darīt, ceļot.

Nenormālie

Izlasīju, ka Simona Vīzentāla centra Izraēlas biroja vadītājs Efraims Zurofs Izraēlas medijos paudis satraukumu par nacisma un komunisma noziegumu pielīdzināšanu, uzskatot, ka tādā veidā Eiropā izkropļo izpratni par Holokaustu. Šis nenormālais pat paziņojis, ka nacisma un komunisma noziegumu pielīdzināšana liedz izmeklēt un izprast Baltijas valstu lomu un līdzdalību nacisma noziegumos.
Īsti nezinu, kas notiek Zurofa prātā un kādi ir viņa tālejošie mērķi, taču viņa uzvedībai ar veselo saprātu un loģikas pamatprincipiem nav nekāda sakara. Lasot šī cilvēka pausto, šķiet, ka padomju savienībā veiktie medicīniskie eksperimenti ar cilvēkiem ir skaistāki par citiem, Sibīrijas nāves nometnes labākas par Treblinku, bet barbariskie tribunāli, kas cilvēkus burtiski likvidēja kā ātrdarbības gaļasmašīna, bija tiesiskais pārpratums. Šķiet, ka Zurofa acīs desmit miljonu badā nomērdēto ukraiņu Staļina un viņa sarkanās elites sarīkotajā Golodomorā, ir pārejoša saimnieciskā neveiksme, nevis pasaules vēsturē nežēlīgākā izrēķināšanās ar veselu tautu.
Zīmīgi, ka Kremļa un Zurofa nostājas ir gana līdzīgas. Abi komunistisko "sasniegumu" apjūsmotāji dažādās valstīs burtiski dreb kā apses lapas par katru mēģinājumu beidzot nosodīt komunistiskā režīma noziegumus. Bez tam Maskavas trubadūri nemaz neslēpj, ka ir lepni ar savu asiņaino pagātni un nemaz negrasās neko darīt, lai komunisma heroizētāji nekad vairs neuzdrošinātos pat domās pieļaut genocīdu pret citām tautām. Kādēļ? Mūsdienu Krievija ir spilgts divkosības piemērs. Šodienas Krievijas varenie sev sit pie krūtīm, ka esot lielvalsts un tiesiskā PSRS mantiniece, kurai esot visas tiesības uz to godu, ko bauda ASV un citas lielvaras. Taču līdz ko atskan aicinājums labot PSRS pastrādātās netaisnības, Krievijas varasvīri ar pietvīkušu seju bēgs no PSRS rēga, skaļi un pompozi apkaros staļinisma paliekas, piešķirot sen mirušam cariskās Krievijas armijas ģenerālim reabilitāciju. Lai ievilinātu savā valstī investorus, pārdalītu īpašumtiesības vai gluži vienkārši izlaupītu, aizmirsīsies arī cars tētiņš. Un visus konkurentus sabāzīs tuptūžos vai gluži vienkārši likvidēs kāpņu telpās, lai to vietā sev pietuvinātu vāji slēptus idiotus.

P.S."Nabucco" ir smags trieciens Krievijai- http://www.delfi.lv/news/world/other/article.php?id=25663803

4. jūnija satraucošie novērojumi

''E-paraksts pašreizējā tā veidolā Latvijā nedarbojas, un valdībai būs jālemj ko darīt tālāk,'' laikrakstam "Dienas Bizness" atzinis Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Edgars Zalāns. Nu super, kamdēļ vispār pastāvēja tā nožēlojamā E- lietu ministrija, ja šī paraksta ieviešana bija tās pamatuzdevums? Nepietiek, ka ministri šajā lauciņā bija neprašas un pēcāk nozari likvidēja vispār, nu izrādās miljoniem latu vienkārši nomesti zemē.

Izrādās Latvija esot varen agresīva valsts, ziņo portāls "Apollo". Par Latviju miermīlīgākas esot ne tikai kaimiņvalsts Lietuva un Igaunija, bet arī Omāna, Singapūra, Dienvidkoreja pat Lībija. Arī Rietumeiropas valstis Beļģija, Portugāle, Luksemburga, Austrija un Vācija. Es tikai kavējos domās, kāds tam iemesls? Vai pie vainas nav bēdīgi slavenās izglītības reformu pretinieku nemieru akcijas, kam vislielākie nopelni ir PCTVL radikāļiem un "Saskaņas centra" klaigātājiem? Vai par iemeslu šiem reitingiem nekalpo 9. maija trakošana, ko kultivē Rīgas mēra amatu pielaikojošais Nils Ušakovs? Vai Latvijas tēlu apzināti nebendē nemitīgās provokācijas ar draudiem par pilsoņu karu 16. martā un bezjēdzīgās leģionāru lamāšanas? Visbeidzot ''labu'' iespaidu par valsti atstājuši 13. janvāra grautiņi, kurus organizēja Pabriks ar Štokenbergu, bet slepus asistēja Krievijas vēstniecības spiegi.

Cik noprotams, Nila Ušakova ciešākie sabiedrotie atsāks aktīvu vēstures revidēšanu. Kremļa militāristu prāt ''Otro pasaules karu izraisīja nevis Vācija, bet gan Polija, jo ietiepīgie poļi atteicās izpildīt Hitlera"pamatotās prasības" atdot daļu savas teritorijas un tāpēc tika iekaroti''. Tas lasāms Krievijas Aizsardzības ministrijas mājaslapā publicētā materiālā. Es gan neiedziļināšos vēstures faktos, ka Otro pasaules karu sāka šodienas Krievijas tiesiskā priekštece PSRS, noslēdzot vienošanos ar Vāciju jau 1939. gada augustā, taču redzams, ka tik mierīga dzīvošana Latvijas nebūs viss. Ar katru gadu Krievijas presings pieaugs. Krievija jau panākusi, ka Latvijas krievu kopienas vairākums labprātāk plivina Krievijas karogus, līdzi jūt Krievijas sportistiem un flirtē ar totalitāro simboliku. 6. jūnija vēlēšanās skaidri apliecinās, ka Maskavas ieguldītie līdzekļi Latvijas politikā atmaksāsies ar uzviju.

Nobeigumā pirmsvēlēšanu maratona sīvākais duelis, kurā Šlesers dabūja bietē. Sižets bija skatāms LNT:

Skatījums caur greizo spoguli

Ar moskviču braukt negrib. Tas nekam neder. Krievijā dzīvot negrib. Latvijā taču labāk. Bet Krievija tomēr mīļāka.

Joprojām lasu un brīnos, kā cilvēki redz pasauli ap sevi. Portālā "Diena" lasāms politoloģijas studenta Vladimira Koļesņikova raksts ''Tolerances iespējas un aukstā kara rēgi'', kurā jaunais cilvēks raksta sekojošo: "[...]Cilvēki tagad labāk saprot, ka konfrontācija noved tikai pie krīzes, neļauj veidot labas attiecības ar kaimiņiem, veidot izdevīgu biznesu. Kam gan vajadzīgi leģiona gājieni un kāpēc veterāni antifašisti nevar mierīgi svinēt Lielo uzvaru pār fašismu Tēvijas karā? Kam viņi traucē un kādu neatkarību apdraud? Neko viņi neapdraud un nevajag karot ar veciem cilvēkiem[...]". Nevēlos ieslīgt polemikā, ka nekādu fašisma sagrāvi 9. maijā nesvin, taču ir redzams, ka jaunais cilvēks absolūti sagrozīti uztver notikušo. Pirmkārt, 9. maijā konfrontēja tie tur- pie Pārdaugavas pieminekļa, nevis tie, kuru tur nebija. Jo tieši pie pieminekļa skanēja saucieni "Krievija, Krievija!", tika manifestēti simtiem lozungu, kas nekādi nav savienojami ar savstarpēju toleranci. Otrkārt, tieši tie tur, kuri svin pēc Vladimira Koļesņikova vārdiem ''Lielo uzvaru pār fašismu Tēvijas karā'', lielā skaitā izvēlējās pie savām mašīnām pielikt Krievijas karogus un 9. maijā ar tiem burtiski pārpludināja Rīgu. Nu nezinu, kāda te vēl tolerance, Koļesņikova kungs?
Visbeidzot, jaunais cilvēks aicina nekarot ar veciem cilvēkiem. Piekrītu. Bet tieši to jau tie, kas svin 9. maiju Pārdaugavā, dara. 16. martā, 4. maijā un pat citos datumos. Līdz šim kaut kā nav manīts, ka kāds sarkanarmijas veterāns 9. maijā tiktu pazemots vai citādi padarīts par upuri. Bez tam, paši krievu valodā rakstošie mediji triumfāli rakstīja, ka Pārdaugavā pie Uzvaras pieminekļa bijuši teju 20 000 cilvēku (Ušakovs savā mājas lapā pat nosauc desmit reizes lielāku skaitu). Pat pavirši caurlūkojot fotogrāfijas un ziņu sižetus, redzams, ka Vladimira Koļesņikova piesaukto veco cilvēku, kas tik tiešām varētu būt kara veterāni, tur bija ļoti maz. Tātad, apgalvojums, ka sabiedriskā diskusija par 9. maija norises adekvātumu nekādi nav saistāms ar veciem cilvēkiem un viņu tiesību ierobežošanu.
Kā jau ierasts šādās diskusijās, izskan arī komerciālās problēmas, sakot, ka šis un tas traucējot biznesam. Varētu piekrist, taču kādā kontekstā tas ir pieminēts tieši pēc 9. maija, kas nenoliedzami pagājis zem Krievijas karogiem un Staļina bildēm? Rodas neskaidrības: kādēļ kādai pusei ir jāpakļaujas vēstures jautājumos, lai sekmīgi norisinātos biznesa attiecības? Lai desu labāk pirktu, pie veikala ir jāizkarina Krievijas karogs? Otrādi jau jaunais cilvēks nebija domājis, vai ne? Tā to redz politoloģijas students Vladimirs Koļesņikovs?

P.S. Nobeigumā par ko tādu, ko dzirdēt viņi negrib: http://www.bbc.co.uk/russian/multimedia/2009/05/090507_russia88_interview.shtml

Mēs atceramies!

Vairāk te: http://russkieland.wordpress.com/2009/05/04/congrats-on-9th-of-may-comrades/

Notikumiem pilna diena

Kā jau teicu, mūsu attālinātais atbalsts hokejistiem ir svarīgāks nekā liekas no pirmā brīža!

29. aprīlis atnācis ar gluži revolucionāriem notikumiem. Un to ir tik, ka līdz vakaram jau aizmirsies, kas notika no rīta. Tādēļ gluži vai ar statistiķa tabulu nolēmu tos pierakstīt.

1) Latvijas hokeja izlase stingri un noteikti apliecinājusi, ka ir ļoti, ļoti, ļoti nopietns spēks. Visas trīs spēles C apakšgrupā bija skatāmas. Vēl vairāk- baudāmas. Par gladiatoru cienīgu cīņu ar Zviedriju nemaz nerunājot. Šodienas Latvijas hokeja izlase ir tāda par kādu sapņojām tik ilgus gadus: jauna un ātra, kura šauj pa pretinieka vārtiem kā ložmetējs. Visbeidzot, kas nebūt nav mazsvarīgi, teju visa komanda kopīgi dzied Latvijas himnu! Viennozīmīgi, ka šajā faken krīzes laikā mūsu hokejpuikas mums dod lielu spēku. Paldies!
a) P.S. Bet te gan liek aizdomāties hokejfani.
b) Zviedrija paveikusi neiespējamo! Domāju, ka pat paglābjot nogurušos letiņu hokejistus no saplosīšanas.
2) Iekšlietu ministre Linda Mūrniece šodien uzdevusi likvidēt padomju milicijas reliktu Valsts policijā- apvienību "Apsardze". Kādēļ ar šo nedabisko veidojumu notika tik ilga auklēšanās, joprojām nesaprotu. Jācer, ka šim solim sekos cits loģisks solis: atteikšanās no vēl viena nedabiska padomju represīvo iestāžu mantojuma- pakāpju sistēmas iekšlietu sistēmā. Šim absurdam jau uzmanību esmu pievērsis vairākkārt.
3) Šodien Rīgas domes priekšsēdētājs Jānis Birks aicināja neatļaut 9. maija pasākumus pie tā sauktā ''uzvaras'' pieminekļa. Varētu pieļaut, ka tas ir priekšvēlēšanu populisms (kāds tas noteikti arī bija), taču jau pats fakts, ka Rīgas mērs uzdrošinās ko tādu teikt, ir diezgan liels notikums. Pie tam dienu iepriekš Birks atklāja, ka uzraksta ''Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem'' pie pieminekļa nebūšot. Tiesa, viņa vadītā municipalitāte ierosmi gan neatbalstīja pilnībā. Aizliegts tika tikai kāda komunistiskas sīkorganizācijas pieteiktais gājiens. Tādēļ gaužām vulgārais ļembasts un Latvijas nīšanas lielpasākums Pārdaugavā notiks arī šogad. Un galvaris šim balagānam ir neviens cits kā Maskavas stutētais šovmenis Nils Ušakovs.
4) Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretārs Mareks Gruškevics portālam "Diena" atklājis, ka bez darba var palikt vismaz katrs piektais skolotājs. Un tas jau ir krietni, krietni vairāk, nekā dažas dienas iepriekš bija gatava atklāt Izglītības ministre Tatjana Koķe. Ja tā, tad par tiem pēdējiem skolotāju protestiem prātā nāk sakāmvārds: no vilka bēga, lācim uzskrēja...
5) Visbeidzot, pie mums laukos nodedzis kāds pagalam atbaidošs iestādījums, kurš nezināmu iemeslu dēļ joprojām stāvēja nenovākts un biedēja Liepājas tūristus. Bet nu tas tikai liepājnieku prātam...

Maskavas pamuļķi

Laikraksts "Diena" raksta, ka Krievijas Valsts domē iesniegts likumprojekts ''Par pretdarbību nacisma reabilitācijai bijušās PSRS republikās". Tādēļ Krievijas parlaments jau pirms tā saukto 9. maija svētkiem grasās pieņemt likumu, ar kura palīdzību varēšot bargi sodīt tos, kas mēģina "reabilitēt nacismu" un apšauba Sarkanās armijas lomu nacisma sakaušanā. Likumprojekta autori uzskata, ka vajag bargi sodīt ikvienu, kurš pasludina par noziegumu antihitleriskās koalīcijas valstu rīcību Otrajā pasaules karā. Tiek uzskatīts, ka viens no likuma mērķiem ir iebiedēt Baltijas valstis, kas saniknojušas Staļina laika konjunktūrai simpatizējošos Kremļa politiķus. Tādēļ likuma izmaiņās ir paredzēta īpaša daļa ārzemniekiem. Proti, ja ārvalstu pilsonis (piemēram Latvijas vai Igaunijas) uzdrošināsies kritizēt PSRS lomu nacisma sakāvē, viņam būs liegta iebraukšana Krievijā, bet ieceļošanas gadījumā viņu varēs apcietināt un tiesāt. Un tiesāšanu veikšot īpaši tribunāli. Nu gluži kā pie Staļina, kad lietas "iztiesāja'' tā sauktās "troikas"- NKVD darbinieki, bet faktiski juridiski neizglītoti margināļi.
Starp citu, vēl nav skaidrs, kā Krievija gatavojas realizēt likumu un cīnīties ar PSRS "nopelnu" apšaubītājiem. Vai uz Latviju un citām valstīm tiks sūtītas īpaši sagatavotas grupas, kuras centīsies politiski nevēlamos nolaupīt un nelegāli izvest uz Krieviju, kā to jau praktizē kāda cita valsts, vai tiks izmantotas metodes, kādas Krievijas premjera Putina kolēģi izmantoja ar disidentiem agrākos gados? Piemēram, Ļitviņenko gadījumā talkā ņemot saindētu tēju ar poloniju 210 vai varbūt lietussargus, kuru rotā saindēts uzgalis kā tas notika 1978. gadā, atbrīvojoties no bulgāru disidenta Georgija Markova.
Galu galā, gribētos uzzināt, kā tad īsti būs ar to likuma tulkošanu sadzīvē. Vai saindēts lietussargs pienāksies arī tiem, kuru mašīnas pirms 9. maija nerotā tā sauktā ''georgijevskaja lentočka'' (георгиевская ленточка)? Un kas tad pildīs šīs Kremļa uzraugu funkcijas ārvalstīs? Vai Latvijā tas būs Nils Ušakovs ar "Saskaņas centru", kura aktīvisti izveidojuši komunistu varas darbus sludinošu interneta vietni www.9maja.lv, vai tie būs PCTVL vai gluži vienkārši šos pienākumus uzdos pildīt Jevgeņija Osipova neonacistiem, kuru rindās ir gan bijušais Drošības policijas šefs, gan citi ļautiņi, kuriem ir šādas tādas iemaņas, lai veikli kādu nolaistu no kātiem. Galu galā, Osipova kolēģi Maskavā itin labi tiek galā ar sev nevēlamo "nolikšanu pie vietas", piemēram slepkavojot vjetnamiešus un tadžikus.

P.S. Labs raksts par šo pašu tēmu: http://www.diena.lv/lat/politics/blog/aigars-kimenis/kremla-vestures-kroplotaji

Nīdēšana krīzi pastiprina!

Bieži esmu vērojis un pārliecinos par vismaz dažiem iemesliem, kādēļ mūsu valsts un sabiedrība iepinusies šajās nepatikšanās, par krīzi domājot. Neteiktu, ka turpmāk lietot vārdu salikumu "ekonomiskā krīze" būtu vietā. Manuprāt tā ir sabiedriskās krīzes smagākas klīniskais turpinājums, kam varētu sakot tikai divi rezultāti: šodienas eksistences turpināšanās, kas robežojas ar izzušanu vai nomināla izveseļošanās. Pirmais scenārijs ir sabiedrības galēja degradācija un absolūta pašidentitātes sagrūšana līdz neredzētiem apmēriem, kas novedīs pie pilnīgas valsts pazaudēšanas. Aizvien vairāk sabiedrība paļausies uz politisko pestītāju solījumiem, kam sekos strauja vilšanās, līdz tādu mesiānistu meklējumi beigsies vispār un sabiedrība flegmatiski noskatīsies uz dažādu figurantu rotācijām Ministru kabinetā. Tie savukārt, meklējot glābšanas formulu, turpinās eksperimentēt, novedot valsti vēl lielāka sabrukuma priekšā.
Tikai tad, ja notiks otrais scenārijs un sekos lēns, bet smags ārstēšanās process, valsts atjaunosies. Bet kā tas var notikt, ja sabiedrība, kurai beidzot atkal ir dota iespēja izvēlēties valsts priekšstāvjus, turpina rīkoties pagalam aplami?

Vainīgi ir "viņi"!
Esmu izbrīnīts, kad joprojām dzirdu ļaužu paustās idiomas par šo krīzi. Piemēram, joprojām ir aktuāls viedoklis, ka pie visa vainīgi ir tie tur- ''viņi''. Visbiežāk jēdziens ''viņi'' ir tie, kas ieņēmuši augstus amatus un ko sabiedrība visbiežāk redz televizoros. Reizē ir jāredz dīvaina reakcija, kad tiek jautāts: kam jūs uzticējāt savu mandātu valsts pārvaldīšanai, proti, par ko vēlējāt? Līdz šim kaut kā netika manīts, ka iepriekšējās vēlēšanās vairums savā izvēlē vadītos no loģiskiem spriedumiem vai uzmanīgas programmu studēšanas. Izvēle allaž bijusi vienkārša: tam skaista frizūra, noteikti ļoti gudrs, tas ļoti bagāts, vairāk jau nezagšot, bet tas tur bijis vienmēr, neko labāku jau neatradīsim. Liela daļa vispār vadās no pirmsvēlēšanu reklāmām un savos spriedumos maz atšķiras no bērna. Spriediet paši, kas no šādas izvēles ir sanācis un kur esam. Sanāk, ka tie "viņi" regulāri pirms katrām vēlēšanām ir bijuši diezgan patīkami zēni, ko pilnvarojām mūsu kuģi politikas okeānos vest, bet kad jautrie zēni un dāmas vēlētāju atbalstīti stūrē uz pilnu klapi, kur uzskata par vajadzīgu, bļaujam atlaist Saeimu!

Latvijas grūtības ir jāmeklē arī citviet
Kad tiek runāts par politiskā klimata veselīgumu Latvijā, daudzi par piemēru steidz ņemt mūsu kaimiņvalstis. Piemēram, Lietuvu, kurā it kā viss esot labākajā kārtībā, kam piekrist, protams, nevarētu. Taču, kad tiek salīdzināta Latvija ar Lietuvu, es vienmēr atgādinu: Latviju drīzāk ir jāsalīdzina ar citu valsti, piemēram, bijušo Dienvidslāvijas republiku Bosniju un Hercogovinu. Kādēļ? Lūk, daži piemēri: Lietuvā etnisko pamatiedzīvotāju ir aptuveni 84%. Otra lielākā minoritāte ir poļi, kuru Lietuvā ir gandrīz 7%. Krievu Lietuvā ir 6%, kuriem alternatīvas informācijas telpas nemaz nav.
Kāda aina ir Latvijā? Latvijā etnisko pamatiedzīvotāju skaits ir 59%. Otras lielākā minoritāte ir krievi- gandrīz 30%. Nākamā lielākā minoritāte ir baltkrievi, kuri lielākoties tiek identificēti kā "krievvalodīgie"- gandrīz 4% (arī salīdzinājumi ar Igauniju nebūs vietā, jo tur etniskais sastāvs arī ir atšķirīgs: Igaunijas etniskie pamatiedzīvotāji gandrīz 70%, krievi- 25%, bet nākamā lielākā etniskā minoritāte Igaunijā ir ukraiņi- 2%). Kā zināms, trešdaļa Latvijas iedzīvotāju savu pasaules skatījumu atrod citos informatīvajos apvāršņos, kuru galvenais diriģents ir no citas valsts. Un ko tas nodara mums un kāda ir atšķirība starp Lietuvu, un Latviju? Lūk, daži piemēri:

1) Lietuvā atšķirībā no Latvijas nav tik polarizēta etniskā politika, kuras sākums meklējams laikā, kad Latvija atguva neatkarību. Lietuvā tādu "krievu" vai "lietuviešu" partiju nepastāv. Ir kreisas, centriskas vai labējas partijas. Visas dažādās simbiozēs, kas nozīmē, ka Lietuvas pilsonis ir tiesīgs izlemt, kādā virzienā valsts varētu doties. Latvijā turpretī nav tradicionālā politiskā dalījuma: kreisie, centristi un labējie. Ja pēdējo lomu ilgus gadus centās spēlēt TB/LNNK, tad faktiski šīs partijas ''labējums'' izpaudās vien priekšvēlēšanu populismā, nevis politiskajā darbībā, nemaz nerunājot par ekonomiku. Tādēļ praktiski visas tā sauktās "latviešu" partijas sevi vairāk vai mazāk apzīmēja kā labējas partijas. Lielākai ticamībai dažas pielika birkas- labējas konservatīvi vai labējas centriski. Turpretī tradicionālās kreisās politikas, par kādu Eiropā tiek uzskatīti dažādi sociāldemokrātiskie virzieni, Latvijā praktiski nav. Par kreisajiem Latvijā kopš deviņdesmito gadu sākuma, pateicoties spēcīgam Krievijas spiedienam un Krievijas specdienestu aģentūras darbam, tiek dēvētas tā sauktās "krievu" partijas ar lielāku vai mazāku pagātnes mantojuma nastu. Tas ir izdevīgi, jo rada mānīgu iespaidu, ka kreisās- "krievu" partijas cīnās par sociālo vienlīdzību, kaut patiesībā tas nekad nav bijis. Politiskā kapitāla audzēšanai Latvijas "kreisie", daudz nedomājot, izmanto ļoti bīstamus paņēmienus, kas skar etniskās attiecības, piemēram, ielu nosaukumiem jābūt divās valodās, skolās jāmācās ne tikai valsts valodā, bet arī krieviski utt. Ir vēl radikālāki šo politisko uzstādījumu saukļi: krievu valoda kā otrā valsts valoda Latvijā vai vēlēšanu tiesības nepilsoņiem. Diemžēl, pretēji veselajam saprātam, pēdējos gados šie aicinājumi nemazinās. Vēl vairāk- kopīgu valodu atradušas absolūti amorfas grupas: gan bijušie komunisti un padomju armijas pensionētās militārpersonas, gan monarhisti, kuri kāro carisma atdzimšanu Krievijā, gan praktizējuši radikāļi, kuru politiskajā kontā ir pat brutāli noziegumi.
Līdz ar to politisko partiju spektra ziņā, Latvijas situācija ir absolūti atšķirīga. Latvijas pilsonim praktiski nemaz nav iespēju izvēlēties savas valsts politiskā vai ekonomiskā virziena kursu. Pirms atdot savu balsi, Latvijas pilsonim ir jāizdara izvēle starp šauri niansētām atšķirībām kā personālijas sarakstā, nevis kopīgu partiju doktrinālo atšķirību. Šī šaurā Krievijas specdienestu katalizētā etniskā polarizācija Latvijas politisko klimatu ir sagandējusi tiktāl, ka bieži vien latviešu vēlētājs spiests izvēlēties "mazāko ļaunumu"- balsot par pašu blēdi vai par politiķi, kurš Latviju aizvedīs Krievijas apskāvienos.

2) Lietuvai nav tiešo robežu ar Krieviju, ja neskaita nelielo Kaļiņingradas anklāvu. Tādēļ praktiski nekontrolējamas saiknes starp Lietuvu un Krieviju nepastāv. Latvijai un Igaunijai šīs robežas ir un šādu robežu esamība ir radījusi daudzus nevēlamus precedentus, kas norāda, ka Krievija ļaunprātīgi to izmanto, lai realizētu savas intereses kaimiņvalstīs. Tas tiek darīts, gan atbalstot vietējās minoritātes prasības (ļoti atgādina notikumus Čehoslovākijas Sudetijā pirms Otrā pasaules kara), gan atklāti raisot etnisko spriedzi, tostarp eksportējot uz Baltijas valstīm propagandas filmas. Un ne jau Latvijā vien.
Kamēr Latvijā starp 16. martu un 9. maiju notiek ideoloģiskais karš, kurā Kremļa lobētā puse nekaunas izmantot klaji nekaunīgus paņēmienus, Lietuvā tas vēl nekad nav piedzīvots. Līdz ar to 9. maijs Lietuvā nenozīmē neko daudz vairāk kā vien cilvēku vēlēšanos aiziet uz kapiem un mierīgi pieminēt kritušos. Latvija šajās dienās turpretī dzīvo barikāžu laikam tuvam stāvoklī.

3) Lietuvas ekonomika nav tik etniski polarizēta kā Latvijā. Līdz ar to Latvijā ir radusies tāda bīstama parādība kā sev vēlama etniska politiskā spēkā finansēšana. Atcerēsimies nemierus izglītības sakarā, kad savu lomu spēlēja bēdīgi slavenās bankas īpašnieks, kuru tagad mēs visi solidāri glābjam uz saviem pleciem.
Bez tam nav taču noslēpums, ka ir atsevišķas nozares, kuras vistiešākajā nozīmē ir atkarīgas no Krievijas labvēlības. Lai panāktu sev labvēlīgas nostādnes vai toni, Krievijas puse nekad nav vairījusies izmantot gan draudus, gan pielabināšanās taktiku.

Un tie ir tikai daži piemēri, kas mūsu valsti ilgus gadus atdala no robežšķirtnes uz labāku dzīvi.

Sabiedrība pazaudējusi atmiņu
Nesen nācās dzirdēt sarunu, kurā Ivaram Godmanim pārmeta Latvijas divkārtēju izputināšanu. Godmanim noteikti būtu daudz ko pastāstīt un diez vai viņš izticis bez kļūdām, taču ikreiz, dzirdot sarunu par stāvokli Latvijas ekonomikā 1990. - 1992. gadā, ir jāsastopas ar absolūti nekompetenci. Piemēram, Latvijas toreizējai valdībai tiek piesaukta Latvijas rūpniecības un lauksaimniecības sagraušana. Daudzi šos terminu- "rūpniecības sagraušana" lieto kā abstrakciju un pat neiedomājas, ko nozīmē sociālistiskā plāna ekonomika un ko nozīmē šodienas ekonomika. Zem šī abstrakcija jēdziena pat netiek pieļauts, ka tirgus ekonomikā ražošana var pastāvēt vien tad, ja ir pieprasījums.
Ko tur liegties, tika pieļautas daudzas un sen zināmas kļūdas. Taču apgalvojumi par Latvijas rūpniecības gigantiem VEF, Straume, RAF utt. visbiežāk ir bērnišķi nekā racionāli, kas lej ūdeni uz Kremļa propagandas dzirnavām. Pirmkārt, līdz pat 1991. gada nogalei lielākā daļa lielo rūpnīcu bija vissavienības nozīmes uzņēmumi. Vairums šo uzņēmumu vadītāju bija Latvijas neatkarībai pretēji noskaņoti cilvēki, kuri nealka pārkārtot ražotnes jaunām prasībām. Otrkārt, visas saražotās produkcijas vairums tika sūtīts prom uz citām PSRS daļām, bet pēc PSRS sabrukuma Krievija politisku apsvērumu dēļ pēc draudzības ar Latviju nav tiekusies. Citas bijušās PSRS republikas bija vēl nabadzīgākas un ražot produkciju, ko kādam nogādāt uz ilglaicīgu parādu, kad plašā areālā plosijās milzīga inflācija un naudas maiņas vilnis, bija neiespējami. Treškārt, tie, kas apzinātā vecumā piedzīvojuši šos "brīnišķos" padomju gadus, diez vai jebkad spēs apgalvot, ka RAF mikroautobuss varēja turpināt nest slavu Jelgavai, nemaz nerunājot, ka tas nekad nepārdzīvotu šodienas ekonomisko lejupslīdi, kas liek sabrukt pat ASV autogigantiem (kāds tur RAF, ja Crysler nevar izķepuroties?). Ja padomju atomašīnas ar kaut ko bija slavenas, tad tikai ar to, ka pēc jaunas mašīnas iegādes tā bija pilnībā jāizjauc un jāsaliek kopā pa otram lāgam. RAF produkta kvalitāte bija vēl šausmīgāka. Un nodarboties ar demagoģiju, ka RAF kādreiz varēja kļūt par konkurentu VW vai Ford mikroautobusiem, ir pilnīgi nevietā. Pat Gaz mikroautobusi, ko Krievijā sāka būvēt deviņdesmito gadu nogalē un tika atzīti par labākiem nekā RAF, izrādījušies tik slikti, ka braukšanu ar tiem šoferi uzskatīja par lāstu. Kādas perspektīvas nākotnē varēja solīt RAF? Atjaunot eksportu uz Kubu, lai pretīm saņemtu jēlcukuru vai uz Angolu pretī nesaņemot vispār neko, kā to jau reiz darīja? Tieši tādas pašas nedienas piedzīvotu jebkura cita no PSRS mantotā rūpniecība, kura nespētu konkurēt ar analoģisku rūpniecību citās valstīs, ja tajās neinvestētu desmitiem miljardu latu, kuru ne toreiz, ne tagad Latvijai gluži vienkārši nav. Velti gausties par "Straumes" kafijas dzirnaviņu vai mikseru ražošanas pārtraukšanu, ja analoģiski Ķīnas produkti pieejami par daudz zemāku cenu. Grūti noticēt, ka lokālpatriotisms būtu bijis tik liels un visi būtu izvēlējušies vietējo preci.

Varu atgādināt arī kolhozu likvidēšanu un prasīt: kurš no tiem, kas šo grēku piedēvē Godmanim, kolhozā būtu strādājis? Tā kā lauksaimniecība Latvijā bija visprogresīvākā nozare, ''Kolhozu privatizācijas likums'' tika pieņemts jau 1991. gada 21. jūnijā. Kolhoziem bija jāpārtop par paju sabiedrībām. Lielā mērā kolhozu likvidācija gan notika piespiedu kārtā un tika pieļautas kļūdas, piemēram, kolhozu privatizācijas gaitā likums atļāva paju īpašniekiem nošķirt objektu no kopējās mantas, nerēķinoties ar paju sabiedrības interesēm. Taču grūti noliegt, ka vairākums lauku cilvēku bija kā apreibuši no negaidītās izdevības: kolhozus likvidēt, bet mantu– sadalīt. Kad pašiem vajadzēja sākt saimniekot, rēķināt, domāt un meklēt produkcijas noieta tirgu, eiforiju nomainīja skurbulis. Kad 1994. gadā ar likuma labojumiem to gribēja labot, bija par vēlu. Viss bija izvazāts. Tādēļ Godmaņa vainošana ir tikai viena puse, jo radītās paju sabiedrības izjauca paši tās dalībnieki un dinamiskās izmaiņas. Ja iepriekš kolhozi varēja strādāt ar lielu jaudu kaut vai tādēļ, ka viena gada laikā no Latvijas uz Krieviju izveda aptuveni 200 000 tonnu gaļas (pēdējā propagandas filmā tika uzsvērts, ka Krievija barojusi Latviju!). Pēc neatkarības atgūšanas notika tieši tas pats, kas rūpniecībā: dažādu iemeslu dēļ Krievija produkciju vairs neņēma pretī. Paralēli tam bijušajās PSRS republikās plosījās inflācija. Latvijā degvielas un minerālmēslu cenas pieauga 200 reizes, bet elektronerģijas cenas pieauga gandrīz četrus simtus reizes, sagraujot cenu paritāti.

Nost ar nīdēšanu!
Veselais saprāts teiktu, ka grūtie laiki jāpārdzīvo, kopīgi nesot nastu. Taču kā lai to izdara, ja šķiet, ka grūtāk vairs nespēj būt: bezdarbs aug augumā, naudas aizvien mazāk, līdz ar to izsīkst pēdējie uzticības grami politikai un valsts varai. Kā zināms, izvēles jau nav pārlieku lielās. Daudzinātā prombraukšana šodienas notikumu laikā nesola neko labu arī citur. Ar iešanu ielās atsevišķu nozaru intersēs, tiek izdarīts lāča pakalpojumu pašai nozarei, gan citiem. Pedagogi prasot algu nesamazināšanu, neviļus manifestējuši, ka viņu stāvoklis nav tik bezcerīgs kā citiem, piemēram- ugunsdzēsējiem vai bez darba palikušajai celtnieku armijai, izraisījuši diskusiju, kura bija vismazāk vajadzīga. Tagad tiek meklēti ''liekēži'' ar lielāku atalgojumu starp valsts kalpotājiem, pedagogiem, mediķiem, karavīriem un policistiem, aizmirstot pašu galveno: visi ir vajadzīgi, visiem jāsaņem pēc nopelniem. Tikai ko darīt tiem, aiz kuru mugurām nav visvarenās nozares arodbiedrības? Piemēram, izverdzinātam pārdevējam vai rūpnīcas strādniekam?
Izmantojot smagos laikus, nesnauž arī tie, kas vēlas aktivizēt savu postošo nodarbi. Visticamāk, ka krīzes iespaidā aizvien agresīvāk uzvedīsies tā sauktā piektā kolonna, meklējot visu labo Krievijā, bet slikto- tikai Latvijā. To jau esam piedzīvojuši un ik dienas redzam joprojām. Šķiet arī pašas Latvijas varas gaiteņos izzudis līdz pērnā gada 18. novembrim tik pozitīvi kultivētā Latvijas lepnuma iecere. Bet tieši tagad būtu īstā reize, kad vismaz ar sīkumiņu vajadzētu stiprināt sabiedrību. Sāksim ar Latvijas karodziņa pielikšanu pie mašīnas vai mājas balkona. Kā citas tautas un valstis grūtos brīžos!

Likumīgās tiesības arī nogalināt?

11. aprīlī Kremļa ārpolitikas rupors Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs kārtējo reizi nācis klajā ar pretenzijām uz savām īpašajām interesēm postpadomju telpā. Savas runas laika viņš pieprasījis, lai Eiropas Savienība savās attiecībās ar kādreizējās PSRS valstīm izrādītu "cieņu". Skaidrs, ka šodienas Krievija pāri savām politiskajām interesēm redz ekonomiskās intereses. Jo runā Lavrovs savu kritiku īpaši vērsa pret ES un Kijevas noslēgto līgumu par ES atbalstu Ukrainas gāzes transporta infrastruktūras modernizēšanai. Maskava jau iepriekš pārāk nemaskēti pauda neapmierinātību ar noslēgto līgumu, kas paredz nodrošināt investīcijas Ukrainas gāzes cauruļvadu sistēmai.Taču vēsture viennozīmīgi var liecināt tikai vienu: tikko Krievija, neatkarīgi no tā, kādu nosaukumu tā laicīgi nes, iegūst kaut mazākās priekšrocības un pārliecību, ka pretinieks ir vājāks, tā, īpaši nešķirojot, iedur dunci gan mugurā, gan citās ķermeņa vietās, liekot savam upurim mokpilni noasiņot. Kam gan, ja ne pašiem "brāļiem slāviem"- ukraiņiem, to zināt labāk? Bez tam nekas neliecina, ka "svētās" krievzemes pārstāvji tik tiešām būtu mainījušies. Golodomors, kurā Ukraina zaudēja gandrīz 10 miljonus cilvēkus, Krievijai joprojām ir strīdus objekts. Tiekšanās bojāgājušo skaitu visādi slēpt un samazināt, Krievija bieži vien rīkojas izteikti nicinoši. Piemēram, Krievijā par šo cilvēces vēsturē baisāko genocīdu joprojām tiek zīmētas karikatūras, kuras atrodamas lielos laikrakstos un citos medijos.
Tādēļ prasības uz likumiskajām interesēm Ukrainā un citās bijušās PSRS republikās drīzāk atgādina Lavrova brēcienus pēc tiesībām nogalināt.

Principus jāievēro

Brīnumainā kārtā Latvijas valsts apliecinājusi savu tiesībspēju, atsakot vīzu Krievijā tapušās filmas „Baltija, kādas „okupācijas” vēsture” režisoram Borisam Čertkovam, kurš bija plānojis apmeklēt Latviju, lai piedalītos filmas prezentācijā Rīgā. Iepriekš gan notikusi laipošana, visādi cenšoties izpatikt Kremlim, bīstoties aizskart Maskavas politiskos trubadūrus. Varētu šķist, kas tad tur īpašs? Vai mazums vīzu atteikts? Taču nē. Šī ir tā reize, kad demonstrēta skaidra un konsekventa valsts nostāja: jebkāda okupācijas seku pārskatīšana ir nepieņemama. Vēl vairāk: pret tiem, kas piedalījās šajā Kremļa finansētajā video paskvilā, neatkarīgi no tā, kādēļ viņi to izvēlējās izdarīt, būtu jāseko plašam sabiedriskajam nosodījumam. Taisnības labad pārāk bargi varētu neizturēties pret tādu kā Čepānis, sak, ko nu tur aiztikt vīru gados, kam pat nav vidējās izglītības. Taču īpaši nesaudzīgiem būtu jābūt pret profesionāliem nemiera cēlājiem. Piemēram, pret īpatnēja izskata Jūrmalas domes deputātu Kuzinu, kurš šajā filmā tik aizrautīgi stāstīja par ''padomju sistēmas labumiem'' okupācijas laikā, neskatoties uz to, ka pats tai laikā šūpojies tēvam starp kājām, būtu publiski jāizskaidro sava nostāja. Ja tā balstīta uz meliem un mēģinājumiem revidēt okupācijas faktus, sodam vajadzētu būt bargam, piemēram, aizliegumam piedalīties gaidāmajās vēlēšanās. Ja nu tomēr valsts izlems rīkoties drebulīgi, atkal sekos jaunas propagandas filmas, apvainojumi un atklāta ņirgāšanās. Un ar Kremļa atbalstu notiks trakākas lietas nekā Žirinovskim draudzīgā buldozera kļūšanu par Rīgas mēru.

Arktiskais cirks

Izlasīju, ka Kanādas darbošanās dēļ Arktikas tuvumā, Krievija nolēmusi izveidot atsevišķu karaspēka grupējumu Arktikā. Principā, nekā sevišķa. Varētu pieļaut, ka tā ir kārtējā vārdu spēle vai Kremļa vasaļu šizofrēnija. Ko Krievija padarīs pasaules ietekmīgās valsts Ziemeļu draugam Kanādai, kura vēlas rīkot militāros manevrus savas valsts teritoriālo ūdeņu tuvumā? Taču ne viss ir tik vienkārši. Proti, daudziem šķita, ka pārklausījušies, izdzirdot ziņās stāstīto, kad pērngad Krievija iegremdēja arktiskajos ūdeņos savu karogu no metāla un 15. gadsimta tradīcijās pasludināja "jaunatklātās zemes" par savām. Ja agrāk tas tika darīts, dzenot pa priekšu tankus, bet vagonus, kur salādēt laupījumu pēc tam, tagad jārīkojas citādi. Nemitīgi tiek provocētas citas valstis. Tad to virzienā tiek sūtītas lidmašīnas, tad gar citu valstu krastiem kā līķēdājas hiēnas ganās Krievijas karakuģi. Visbeidzot, citām valstīm par spītu, tiek kopta draudzība ar dažādiem pie varas esošiem margināļiem.

Tieši tik pat murgaini un neprognozējami Krievija rīkojusies iepriekš. Piemēram, savu ekonomisko interešu vārdā anektējot citu valstu teritorijas, pasludinot tam dažādus formālus iemeslus. Tieši ekonomisko interešu vārdā Krievija joprojām par visu varu cenšas saglabāt savu militāro klātbūtni Japānai atņemtajās Kuriļu salās, kurās no Krievijas tik vien, kā atstātie gruži karaspēka daļu tuvumā vai Somijai atņemtajā Karēlijā. Tādu piemēru ir pietiekami daudz- Piedņestras reģions Moldovā, Chinvali rajons un Abhāzijas reģions Gruzijā. Nemitīgas provokācijas un politiskos satricinājumus nākas piedzīvot Ukrainai un tās Krimas reģionam. Arī Abrenes apriņķis Latvijā, kuru grūti pamatojamu argumentu dēļ Krievija ar vietējo politisko noziedznieku pazemīgo izkalpošanos piesavinājās. Savu kaimiņvalstu pastāvīga uzturēšana bailēs, spriedzē un nemitīgā konfliktā, Krievijas politiskai elitei ir tik pat nepieciešams kā zivij ūdens. Tā tas bija barbarisko Krievijas caru valdīšanas laikā, tā tas bija 20. gadsimtā. Krievijas tuvums par svētību nav bijis nevienai pašai tās kaimiņvalstij. Vai tā būtu Afganistāna, Japāna, Gruzija, Armēnija vai Ukraina, visām ticis. Nešķirojot, kas robežas otrā pusē- Rumānija, Polija, Igaunija vai Latvija. Bradātas tikušas visas valstis, kuru robežas nelaimīgā kārtā bijušas Krievijai blakus. Pilnīgi visas. No mākslīgi izraisīta bada mērdēti tika ne tikai ukraiņi, bet arī šķietami Krievijas "tradicionālie draugi" kazahi. Krievu bumbas nav saudzējušas ne Helsinkus, ne Tallinu.
Daudziem būs grūti atrast kopsakarības starp Krievijas rosīšanos ap Arktiku vai tās agrākās simbiozes Padomju Savienības intervenciju kaimiņvalstīs. Daudziem šķitīs, kāds sakars Arktikai ar komunistu izvērsto teroru pret Poliju vai Latviju? Taču paskatoties mazliet plašāk, kopsakarību netrūkst. Lūk, dažas: okupēto valstu (teritoriju) ekonomiskā kolonizēšana kā tas notika ar bijušajām padomju republikām un Austrumeiropas valstīm. Vai arī atklāta izlaupīšana kā tas notika ar Otrā pasaules karā sakauto Vāciju. Bet tā ir tikai aisberga redzamā daļa. Kolonizators neapmierinājās ar izlaupīšanu un kolonizāciju vien. Lai apmierinātu savas valsts prasības pēc vergu spēka, tāds tika rasts ieņemto teritoriju iedzīvotājus izsūtot uz soda nometnēm, piedēvējot tam dažādus politiski- administratīvus eifēmismus kā ''politiski neuzticamu personu administratīvā pārvietošana''.
Skaidrs, ka mūsdienu pasaules iekārta Maskavai vairs neļauj rīkoties tā, kā tai labpaticies pēdējo četru gadsimtu laikā. Arī pati Krievija vairs nav tā. Tā nav strauji augoša impērija, no kuras bīstas visa pasaule. Tā nav dabiskais šķērslis mongoļu- tatāru iebrukumam. Šodienas Krievija drīzāk ir otra Ziemeļkoreja ar tās nenormālo valdnieku vai korupcijā slīkstoša Zimbabve, kurai palaimējies atrasties nevis smirdošā tuksnesī starp apkaltušām palmām, bet gan izrakteņu pārbagātajā teritorijā uz kuru vāji slēpjoties tēmē kāda daudz, daudz iespaidīgāka valsts Krievijas Austrumos.

Sarkanā genocīda upuru diena

Šodien paliek tieši 60 gadu, kopš padomju okupācijas režīms veica baisu Latvijas iedzīvotāju deportēšanu uz Sibīriju, kur liela daļa upuru gāja bojā mokošā nāvē. Krievija joprojām skandina par savu varenu, diženumu un par visu varu noliedz to, kas saistīts ar šiem noziegumiem. Par laimi, Latvijā pēdējos gados daudz kas sāk uzlaboties. Top dokumentālas filmas par komunistu noziegumiem, ar sarkano noziedznieku asinsdarbiem tiek iepazīstināta pārējā pasaule, nevairās par to runāt arī politiķi. Visbeidzot, valdošais režīms aizvien mazāk vēlas izskatīties pēc tā briesmoņa un Maskavas pakalpiņa, ko pie Brīvības pieminekļa nodemonstrēja Vaira Vīķe Freiberga, apsaukājoties un mēdoties uz izsūtītajiem. Savādi, bet mitēties viņa nespēj joprojām...

Jaunus un mazāk zināmus faktus par 1949. gada 25. marta traģiskajiem notikumiem publiskojusi "Latvijas Avīze". Gata Krūmiņa publikācijā "''Nekādus puspasākumus''– 1949. gada 25. marts", lasāmi fakti, kas ataino, ka ne jau visi okupētās Latvijas kolaboranti vēlējušies šausminošo vardarbības aktu pret cilvēkiem. Bet nav arī trūcis, kuri ar degsmi aicinājuši un pēcāk arī izpildījuši visas asiņainās Kremļa ieceres.
Par izsūtīto tautiešu likteņiem stāsta arī Latvijas Okupācijas muzejā (Rīgā) atvērtā izstāde, par ko informē laikraksts "Neatkarīgā". Tajā ir atskats uz daļu no tiem 42 125 cilvēkiem, ko sarkanais noziedznieku režīms bezjēdzīgi un barbariski represēja. 25. marta atceres dienas ietvaros notiks arī kāds vēsturisks notikums- notiks jaunas mācību filmas pirmizrāde par 1949. gada 25. martu. Filmu sagatavojusi Latvijas Okupācijas muzeja Video un kinofoto krātuve. Varbūt velti, taču vismaz ir jācer, ka nākamās paaudzes cittautieši ar šīs filmas un citu materiālu palīdzību beidzot apjēgs, ko ar Latviju un tās iedzīvotājiem komunistiskais režīms nodarīja. Jo tādu attieksmi, kādu redzējām pērnā gada augustā Torņkalnā, negribētos.

Sātanisms