Министр сообщения Латвии Каспар Герхардс

Visi šodien šūmējas par Andreju Mamikinu un Kasparu Gerhardu. Skaidrs, ka Gerhards zināja uz kurieni iet. Skaidrs, ka Mamikins to gaidīja, jo Mamikins ir liels dirsējs. Un skaidrs, ka Gerhards to gaidīja, jo citādi pievērst uzmanību senilie TB/LNNK baķkas jau nevarēja. Principā jau Gerhardam taisnība, taču no otras puses, pirms tam viņš krieviski runāja uz nebēdu, padarot savu uzvedību mēnesi pirms vēlēšanām gaužām prognozējamu, jo skaidrs, ka TV5 auditorija par TB/LNNK nekad nebalsos. Līdz ar to jebkāda mutes vēdināšana TV5 viņam ir bezjēdzīga. Mazliet jau bija jauki, runājot no nacionālām jūtām, ko pazemots vidusmēra letiņš no Mazpisāniem izjūt pēc Lužkova cūciskās uzvedības. Un smieklīgi arīdzan, skatoties no bezmaksas reklāmas viedokļa. Principā par šo pasākumu TB/LNNK Ēķa kantorim var atskaitīt piķi.
Tādēļ jauku Jums dienu!

Kas noteiks manu izvēli vēlēšanās?

Diezgan bieži man kāds prasa: par ko es balsošot vēlēšanās? Itin bieži es pats sev to varu prasīt. Jau krietnu laiku mans dzīvesveids ir tik apolitisks, ka varu atļauties daudz. Varu klusēt, ko līdz šim esmu darījis, varu neklusēt.

Atzīšos, vēl gadu atpakaļ domāju par visiem 100%, ka atbalstīšu Pilsonisko savienību. Patika, kā Kristovskis nolika pie vietas Šleseru. Patika Kalnietes rosīšanās. Patika "The Soviet Story", kur šīs partijas dalībnieki nebijās paust patiesību. Kad šī partija apvienojās ar Jauno laiku, nekādu ļaunumu neredzēju. Pat neredzēju nekā slikta, kad kopā ar Sabiedrību citai politikai tika izveidota apvienība Vienotība. Bet pēc 1. jūlija par sevi atgādināja vecais teiciens, ka vismaz daļa politiķu smird. Daudzi smird īpaši, liekot domāt, ka termins "politiskais līķis" ir visai precīzs. Nē, man 1. jūlijs neko nenozīmē kā cilvēkam, kas nav piedzīvojis ne Baigo gadu, ne Otro pasaules karu. Taču šā gada 1. jūlijā es ieraudzīju jau aizmirstās sajūtas, ko nozīmē valsts, kurā joprojām valda aprēķina cilvēki, karjeristi, pašlabuma meklētāji vai vienkārši gļēvuļi. Ar to domāju diezgan nelāgās atmiņas par 16. marta notikumiem.

Es protams saprotu, ka, cerot uz siltiem krēsliem politiskajā panteonā, ietapt margināļa godā ir liela neraža. Skaidrs, ka pirms vēlēšanām visu nosaka nauda un tie, kas aiz šīs šmeles stāv. Skaidrs, ka pirmsvēlēšanu laiks ir ļooooti dārgs, tādēļ atliek ne vien mēģināt izlavierēt starp naudas devēju noteikumiem un vēlētāju pieprasījuma pēc noteikta rakstura publiskās politikas, bet ir liela dilemma, kā apslāpēt savu pārliecību un ticību kaut kādiem ideāliem, kas tikuši sludināti. Krietni vieglāk ir tiem, kam nav nekādu ideālu, bet pavisam vienkārši, ja nav nekādas pārliecības. Ja tās nav, tad nekas nav sludināts un tas nozīmē, ka ir bijusi prasta pirmsvēlēšanu diršana, prasti sakot. Tādi kā Šlesers, acis nemirkšķinot sasola zelta kalnus, bet pēc tam neko neizpilda, un tas ir viens. To, ka tādi kā Baķka aicināja nebalsot par Latvijas neatkarības deklarāciju pirms 1990. gada 4. maija, sakot, ka tā nebūs LR, bet būšot L(PS)R un pēcāk ne mirkli nežagojās ņemt visus politiskās korupcijas labumus, pēc tam vēl snauduļot Saeimas prezidijā, arī nav liela nelaime. Vai mazums absurdu esam pieredzējuši? Cits jautājums, ko tad, ja līdz pēdējam brīdim sludināti ideāli par gaišo nākotni un lolotas cerības iekļūt augstākajos politikas gaiteņos, pievienojoties kādam politiskajam līķim? Vai paliek cerības, ka šī vecā un trūdošā politikāņu kopa nesabojās šos ideālistus, par kuriem tik bieži teikts- ļaujiet tak jaunajiem iet politikā? Protams, ka sabojās. Tādēļ tik daudzi mokās savā letiņa lokālpatriotisma dilemmā: kā būt tālāk, kam ticēt, par ko tad balsot...

Bet man šo dilemmu nav. Es neticu jebkādām politiskām metamorfozēm pirms šīm vēlēšanām, lai vai cik lielas centības nebūtu. Es neuzticos partijām, kuras vainojamas visās mūsu iepriekšējo gadu nelaimēs. Galu galā- es neuzticos partijai, kurus vada politiķis, kas ne tikai praktizē, bet arī publiski demonstrē poligāmu dzīvesveidu, maz atšķirdamies no Afganistānas vai Pakistānas mullām.

Nobeigumā rodas jautājums: ko izvēlēties tam, kas nevēlas oligarhu, shēmotāju un citādu politisko gangsteru visatļautību? Partiju apvienību, kuras rindās ir vairāki idioti ar histērisku uzvedību un vainojami 13. janvāra nekārtībās vai partiju apvienību, kurā ir tie paši vecie shēmotāji ar duci cilvēkiem, kas līdz šim spējuši gūt plašāku atpazīstamību vien ar "Latvijas Avīzes" īpašnieka maigo gādību? Varbūt kļūdos, bet mazāk biedējoši ir tie, starp kuriem ir daži idioti.

Divkosis

2006. gada 15. augusts. Pie kāda diennakts veikala Rojas ielā.

TB/LNNK biedrs un dakteris vārdā Vilnis laipni "izpalīdz" kādiem krievu jauniešiem, nopērkot kāroto alkoholu, ko pārdevēja iepriekš nedeva. Varbūt tā ''tēvzemietis'' cīnās par latvisku Latviju?

Gulbja dziesmiņa uz vienota latviešu nacionālisma drupām

Esmu absolūti jau aizmirsis par politiskajām lietiņām, kad kāds raksts portālā TVNET lika dalīties ar dažām pārdomām. Izlasīju, ka 10. Saeimas vēlēšanās TB/LNNK vēlas startēt kopā ar kādu citu latvisku partiju. Tēvzemieši spiesti atzīt, ka vēlēšanu rezultāti ir gana čābiski. Izskan viedokļi, kādu stratēģiju izvēlēties nākamās vēlēšanās. TB/LNNK domes loceklis Ritvars Eglājs kā vispieņemamākos TB/LNNK partnerus nākamajās Saeimas vēlēšanās nosauca partiju "Visu Latvijai!". Savukārt TB/LNNK valdes priekšsēdētājs Roberts Zīle, kurš atgādināja, ka "runa ir par vismaz 20%, ne 5% vēlētāju atbalstu". Tāpēc, pēc Zīles domām, TB/LNNK jāmeklē iespēja pievienoties kādai spēcīgākai un ietekmīgākai partijai.
Atklāti sakot, joprojām neesmu sapratis, ko īsti TB/LNNK no nākotnes gaida. Savu lielisko iespēju šī partija palaidusi vējā. Viss taču bija: lielisks nosaukums, perfekts politiskais saturs un idejas, labs vēsturiskais mantojums. Pat simbols kolosāls un biedru rindas nebija peļamas. Taču viss ir zaudēts. Sākot no "baķkas"- Jāņa Straumes epopejas, beidzot ar blēdi Juri Boldānu un Juri Dobeli, kurš labākajā gadījumā sabiedrībā jau sen tiek vērtēts kā labs parlamentārais demagogs, bet sliktākajā kā sen apnicis klauns. TB/LNNK ir pametuši tiešām spējīgi politiķi, kuri tagad izšķīduši visos iespējamos politiskajos spēkos. Dažs pārbēdzis uz Tautas partiju- Andris Ārgalis un Vladimirs Makarovs, citi- Ģirts Valdis Kristovis, Inese Vaidere un Anna Seile izveidojuši jaunu partiju- Pilsonisko savienību. Bet cits mēģina balansēt uz liberālās tauvas, piemēram kā Guntars Krasts, iesaistoties absolūti bālā un nožēlojamā politiskajā veidojumā Libertas.lv. Bet dažs kā žurka no grimstoša kuģa, nespēdams pārdzīvot TB/LNNK sakāvi pašvaldības vēlēšanās, pārbēdzis uz to pašu "Visu Latvijai". Piemēram, Einārs Cilinskis. Savādi, ka Cilinska kungs pie šis atziņas nenonāca pirms pašvaldību vēlēšanām. Bet nu jau skaidrs, ka daudzi, kuriem savu uzticību lieguši vēlētāji, meklē pēdējo glābšanas salmiņu pie šīs partijas. Žēl, ka šīs iepriekš tik daudzsološās partijas līderi nespēj atšķirt graudus no pelavām. Precīzāk- sūdus no ledenēm. Un ar labpatiku laiza to, ko vajadzētu izmest atkritumos, nevis sildīt saujās.

Nesen arī izlasīju kādu rakstiņu, kas lika aizdomāties par to, kas notiek dažu galvās. Zinot šī skricelējuma autoru, esmu pārsteigts. Pārlieku platiem soļiem tiek mēģināts kāpt pāri inteliģences barjerām. Jau labu laiciņu esmu viens no to pulka, kas ir vīlušies iekš daudz kā. Diemžēl, nacionālā virziena organizāciju savstarpējā naidīgumā arī. To līdz pat šai dieniņai nespēju sagremot joprojām. Brīžam šķiet, ka lielākā daļa spēka tiek izlikta, lai "čakarētu" savus tautiešus, kamēr īstais pretinieks jau pievācis Rīgu. Varbūt kļūdos, taču manuprāt tiem, kas nav spējuši atrast tautisko konsolidāciju, vajadzētu atiet malā. Gan TB/LNNK, gan citiem, kas šķietami imitē latviešu tautas glābšanu. Kas zin, varbūt pēc pieciem gadiem visi būsim norijuši tos aizvainojam kurkuļus.

Reklāma pa tēmu

Reklāma ar saturu. Viegli saprotama. Smieklīga un ironizējoša. Trāpīts mērķī. Man ļoti patika. Tikai tās beigas, kas aicina balsot par TB/LNNK man šķiet nevietā. Šī partija Latvijas vārdu ir tikai izmantojusi, nevis to spodrinājusi. Tieši tāpat kā visas pārējās partijas.

Šlesers astoņkājis

Pārlasot "Dienas Biznesa" portālu un pārsteigts konstatēju, ka kaut kā biju palaidis garām kādu varen smieklīgu reklāmas klipu, ko TB/LNNK izveidojusi pirms pašvaldību batālijām. Animēta astoņkāja lomā mūsu visu mīlētais buldozers- Ainārs Šlesers! Kaut gluži banāla priekšvēlēšanu reklāma, tomēr tik smieklīga, ka bikses jāpiesargā!

Notikumiem pilna diena

Kā jau teicu, mūsu attālinātais atbalsts hokejistiem ir svarīgāks nekā liekas no pirmā brīža!

29. aprīlis atnācis ar gluži revolucionāriem notikumiem. Un to ir tik, ka līdz vakaram jau aizmirsies, kas notika no rīta. Tādēļ gluži vai ar statistiķa tabulu nolēmu tos pierakstīt.

1) Latvijas hokeja izlase stingri un noteikti apliecinājusi, ka ir ļoti, ļoti, ļoti nopietns spēks. Visas trīs spēles C apakšgrupā bija skatāmas. Vēl vairāk- baudāmas. Par gladiatoru cienīgu cīņu ar Zviedriju nemaz nerunājot. Šodienas Latvijas hokeja izlase ir tāda par kādu sapņojām tik ilgus gadus: jauna un ātra, kura šauj pa pretinieka vārtiem kā ložmetējs. Visbeidzot, kas nebūt nav mazsvarīgi, teju visa komanda kopīgi dzied Latvijas himnu! Viennozīmīgi, ka šajā faken krīzes laikā mūsu hokejpuikas mums dod lielu spēku. Paldies!
a) P.S. Bet te gan liek aizdomāties hokejfani.
b) Zviedrija paveikusi neiespējamo! Domāju, ka pat paglābjot nogurušos letiņu hokejistus no saplosīšanas.
2) Iekšlietu ministre Linda Mūrniece šodien uzdevusi likvidēt padomju milicijas reliktu Valsts policijā- apvienību "Apsardze". Kādēļ ar šo nedabisko veidojumu notika tik ilga auklēšanās, joprojām nesaprotu. Jācer, ka šim solim sekos cits loģisks solis: atteikšanās no vēl viena nedabiska padomju represīvo iestāžu mantojuma- pakāpju sistēmas iekšlietu sistēmā. Šim absurdam jau uzmanību esmu pievērsis vairākkārt.
3) Šodien Rīgas domes priekšsēdētājs Jānis Birks aicināja neatļaut 9. maija pasākumus pie tā sauktā ''uzvaras'' pieminekļa. Varētu pieļaut, ka tas ir priekšvēlēšanu populisms (kāds tas noteikti arī bija), taču jau pats fakts, ka Rīgas mērs uzdrošinās ko tādu teikt, ir diezgan liels notikums. Pie tam dienu iepriekš Birks atklāja, ka uzraksta ''Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem'' pie pieminekļa nebūšot. Tiesa, viņa vadītā municipalitāte ierosmi gan neatbalstīja pilnībā. Aizliegts tika tikai kāda komunistiskas sīkorganizācijas pieteiktais gājiens. Tādēļ gaužām vulgārais ļembasts un Latvijas nīšanas lielpasākums Pārdaugavā notiks arī šogad. Un galvaris šim balagānam ir neviens cits kā Maskavas stutētais šovmenis Nils Ušakovs.
4) Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretārs Mareks Gruškevics portālam "Diena" atklājis, ka bez darba var palikt vismaz katrs piektais skolotājs. Un tas jau ir krietni, krietni vairāk, nekā dažas dienas iepriekš bija gatava atklāt Izglītības ministre Tatjana Koķe. Ja tā, tad par tiem pēdējiem skolotāju protestiem prātā nāk sakāmvārds: no vilka bēga, lācim uzskrēja...
5) Visbeidzot, pie mums laukos nodedzis kāds pagalam atbaidošs iestādījums, kurš nezināmu iemeslu dēļ joprojām stāvēja nenovākts un biedēja Liepājas tūristus. Bet nu tas tikai liepājnieku prātam...

Atkal zem lupas, atkal baidāmies?

Es jau gaidīju, kad tas sāksies. Un sākās tieši pirms 8. marta. Tas nozīmē, ka gaidu pie sevis ciemos arī barkašoviešu haluja Bogdanova kolēģus- Drošības policijas diedelniekus. Vismaz tā tas līdz šim ir bijis.

Kā ierasts, ar apvainojumiem neskopojas Kremļa trubadūri. Izskatās, ka katru gadu pirms konkrētiem datumiem vai notikumiem Krievijas Ārlietu ministrijas mailserverī ieslēdzas automātiskā preses relīze, kurā jau ievietota klišeja ar "šokējošiem" paziņojumiem. Tā tas notiek sazin cik sen. Tieši to pašu čekists teica 2007. gadā. Pagājušogad šo kārti centās izspēlēt ANO Ģenerālajā Asamblejā. Toties kārtējo reizi esmu gandarīts par Ārlieta ministra Māra Riekstiņa pausto. Atšķirībā no Mareka Segliņa piesauktā nelieša Pabrika, Riekstiņš nebīstas atbildēt Maskavas propagandistiem: "Jādod kritika vēstniekam, kas izvēlas vecākā brāļa pamācošo toni, kas neveicina izpratni divu valstu starpā".
Visticamāk, ka eļļu ugunī vēl pielies pasaules daudzcietušākais- Efraims Zurofs, ar savu darbošanās imitāciju, cerot izdiedelēt no Volstrītas mahinatoriem vēl kādu naudiņu savai parazitēšanai. Tāpēc uz mums atkal paries krancis Zurofs, atkal kāds nelietis izdomās apvainot mūsu veterānus, piedēvējot tiem baisus asinsdarbus. Es gan īsti nesaprotu, vai tad viņiem nav savu briesmoņu, ka tie jāmeklē starp godīgajiem cilvēkiem?
Visbeidzot esmu vīlies šodienas publiskajos latviešu patriotos. Šī ir reize, kad vajadzētu izmantot iespēju apklusināt visus nelabvēļus uz visiem laikiem, bet nē. Atkal atsācies trīcošo roku sindroms un gaudošana pirms 16. marta. Lai tikai mēs būtu paipuisīši, lai tikai kāds par mums nepadomā sliktu. Nu nevar tā darīt! Kāds tam ir iemesls? Varbūt vēlēšanu tuvošanās, kad veco nodevēju gvardi steidz izmēst jaunie, kuru reputācija arī pelniem kaisīta?

Vēlreiz aicinu apskatīties: http://www.aigarsprusis.lv/2009/03/tuvojoties-16-martam.html.

P.S. Kā jau brīdināju pirms un pēc 13. janvāra, idiotu dēļ 16. marts tagad būs vēl nevēlamāks. Rīgas dome visus pasākumus aizliegusi! Paldies Štokenberg, Pabrik un co!

Uz ko viņi tēmē?

"Diena" raksta, ka TB/LNNK savā mājas lapā publicējusi video reklāmu, kur draud, ka partijas ''Saskaņas centrs'' vēlas izmainīt Valodas likumu un pārzīmēs Latvijas karti, bet draudošas mūzikas pavadījumā klips beidzas ar snaipera mērķi uz Brīvības pieminekli. Protams, atkal "Diena" ironizē un pieaicinājusi dažādus "ekspertus" kā Nils Muižnieks, kura tīksmināšanās ap sodomiju jau kļuvusi leģendāra. Sava taisnība jau ir arī viņa viedoklī. Bet galvenais, ka TB/LNNK pārāk bieži demonstrējusi nacionālo principu nodevību, ko piedot vidusmēra latvietim no laukiem kā man ir pagrūti. Taču TB/LNNK klipā ir arī taisnība. "Saskaņas centrs" tiešām ir bīstams politisks veidojums, kurš ārēji proponē nacionālo vienlīdzību un slēpjas aiz liberālas neokrieviskas partijas širmja. Taču tumsas aizsegā rīkojas citādi. Un 13. janvāris to parādīja.
Ak jā, šis jau ir otrais TB/LNNK videoklips. Pirmais tādās Ziemassvētku noskaņās bija. Tas bija vairāk nekā veiksmīgs, ko par klipu Nr.2 gan nevarētu teikt.

Dažas lietas, kas liek justies varen labi

Visu laiku par to krīzi, politiskajām batālijām un citām bēdām. Bet skaistā februāra sniegotās dienās varam uzzināt, ka neesam puskoka lēcēji, kam vajadzētu visu laiku sevi šaustīt. Kādēļ? Piemēram, laikrakstā "Dienas Bizness" lasāma saruna ar kardiologu Andreju Ērgli, kas atklāj, ka latviešiem esot labākā sperma Eiropā. Nu protams, protams, ne par to saruna. Tādēļ iesaku izlasīt visu interviju ar šo gudro cilvēku- te.

Priecē arī fakts, ka beidzot no kāda valdības vīra mutes skan vārdi, ko tik sen esmu gaidījis: "Latviešu valoda ir viena no senākajām Eiropas valodām, tāpēc tā ir viena no mūsu tautas lielākajām bagātībām".To gan teicis nu jau kritušas valdības Tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš, taču paša ierosme valdības pārstāvja personā ir liels solis uz priekšu. Kaut nu tā nebūtu TB/LNNK pirmsvēlēšanu populisma sastāvdaļa, kurai nebūs lemts realizēties.

Varbūt tā paklusi, taču tomēr manāmi tiek svinēta Nacionālā teātra 90. dzimšanas diena. Tādēļ priecīgi tie brīži, kad skatāmas un klausāmas latviešu leģendas. Šoreiz "Latvijas Avīze" dod brīnišķu iespēju klausīt un redzēt Ulda Dumpja sarunu ar saviem amatbrāļiem. Tas redzams te: http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/video_sizeti/kultura/?doc=1068.

A eto ot kuda?

Izlasīju portālā "Diena" rakstu par TB/LNNK klipu. Portālā lasāms, ka tēvzemiešu klipā atražoti stereotipi par krieviem. Uzreiz vēlējos prasīt, kādi tad ir šie klipā atražotie stereotipi? To, ka 17 gadus pēc neatkarības veikalos vai kafejnīcās joprojām var apkalpot ar valsts valodu uz "jūs"?
Neskatoties uz to, ka līdz šim neesmu bijis TB/LNNK piekritējs, "Dienas" aptaujāto ekspertu viedoklim kaut kā nespēju piekrist. Īpaši tagad, kad latviešu valoda šķiet daudziem vairs nav vajadzīga. Kaut vai TV kanālos. Bēdīgi slavenais Nils Muižnieks, kura atklāsmes par homoseksuālajiem mācītājiem sabiedrībā izraisījušas vien nepatiku, "Dienai'' paudis, ka "mūsu nacionālo drošību daudz vairāk apdraud latviešu politiķi, kuri ir pārdevušies Krievijas enerģētikas sektoram, nekā ierindas krievi". It kā jau Muižnieka kungam varētu piekrist, taču viņš piemirsa atgādināt, ka sāpīgākās banku krīzes Latvijas iedzīvotājiem neatkarīgi no tautības visbiežāk sagādājuši tie, par kuriem sabiedrībā runā tikai labu vai neko. Vēl tikai šajos krīzes apstākļos nāktos aktualizēt daudzmiljonu absurdo kompensāciju jautājumu... Tādēļ nedomāju, ka Muižnieka kunga mestais akmens latviešu politiķu virzienā bija tas trāpīgākais. Drīzāk tas bija mēģinājums novērst uzmanību no tēmas.
Ak jā. Es joprojām īsti nerodu skaidrojumu, kamdēļ, piemēram, interneta pakalpojumi vai desa Latvijas televīzijā ir jāreklamē krieviski. Ja cilvēks veikalā nespēj ieiet un nopirkt desu bez īpašiem skaidrojumiem krieviski, te drīzāk jāmeklē psihologa palīdzība. Bet ja preces pārdevējs domā, ka reklamējot savu produktu bilingvāli tam būs lielāka peļņa, tad manuprāt bieži vien viņi izdara nepareizus secinājumus.

Te tas TB/LNNK klips. Man patīk, ja kas...

Piketētāji

Tēma 2003. gada vasarā gan joprojām aktuāla, tomēr marginālā izpildījuma dēļ nekādas pārdomas liepājniekos tas neizraisīja

Jau otro gadu desmitu dzīvojam savā valstī, par kuru bijām gatavi cīnīties un arīdzan mirt, bet tādi īsti saimnieki savā zemē kā nebijām, tā neesam. Vienmēr jau gribas atrast nelaimi stiprā un gudrā pretiniekā, kura dēļ slikti mums iet. Taču ar katru gadu nonāku pie pārliecības, ka lauvas tiesu visu nelaimju esam sev piesaukuši paši. Kliedzot par pārestībām, mums pietrūka drosmes politiskajā un sadzīviskajā ringā nokautēt pretinieku līdz galam: teju katrs latvju bāleliņš pseidopragmatisku mērķu vārdā pats kā kaujama avs devās pie urnām un balsoja par blēžiem, kuri kā slimība mūs pieveica, kamēr tie tur- nostaļģējošie pēc varenām parādēm maija svētkos, kurā aurojošs pūlis sveic savu dārgo politbiroju, lēni un pacietīgi panākuši savu. Joprojām dzīvojam sabiedrībā, kur par nerunāšanu krievu valodā dažos mikrorajonos var dabūt pa degunu, joprojām 9. maijs ne bez gādīgās pilsētas domes gādības ir skaļāks un krāšņāks, nekā 4. maijs. Joprojām tā īsti savus svētkus svinēt neprotam. Un latvju bāleliņš atkal nonācis pie sasistas siles.
Vienīgais, ko piketētāju kamieši vēl nes, izprintēti lozungi, kuri teorētiski aktuāli joprojām, bet faktiski izkatās pēc joka kādā karnevālā.