Public Enemy Nr.1

Latvijas policejisko dienestu intelektuālā impotence vairs nav ārstējama. Vismaz tāds iespaids man radies pēc pompozās Neo, jeb citādi pēc Ilmāra Poikāna apcietināšanas, kas pēdējo gadu notikumu kopainā izskatās gaužām pārspīlēta. Jo ko gan vēl domāt, ja aprīļa vidū Drošības policija manifestēja, ka Neo esot "pajauns latvietis, IT speciālists, ar pagariem matiem un brillēm", bet pēc tam izrādās, ka Neo ir gana nopietna izskata ģimenes cilvēks, kuru par pajaunu un garmatainu IT speciālistu vizuāli nodēvēt pagrūti. Un sīkums par to, klausoties Latvijas Radio 1, uzzināju, ka mūsu policija žurnālistes un raidījuma "de facto" vadītājas Ilzes Naglas dzīvoklī veikusi kratīšanu, kādu citkārt veic ietekmīgu mafijas bosu un sērijveida slepkavu mitekļos. Jo kā gan citādi uz to lūkoties, ja sievietes dzīvoklī vēlu vakarā ielaužas gavriki, kas sievietei pat izrevidē somiņu?
Es protams par to neliktos ne zinis, ja gluži nesen tieši uz tādiem pašiem grābekļiem mūsu pagoņainie intelektuāļi no viena no daudzajiem Latvijas policiju dienestiem jau nebūtu uzkāpuši. Ar to domāju žurnālistes Ilzes Jaunalksnes lietu, kad tādi paši pārgudri gavriki nolēma ņemt un noklausīties žurnālistes telefona sarunas, kas izrādījās absolūti bez pamata. Visbeidzot, kad atceros, cik naski bija šādi paši zēni tepat Liepājā, kad vajadzēja kratīt manu māju, lai atrastu duci aploksnes ar Herberta Cukura attēliem vai bija pieteikts mani pabaidīt pirms 16. marta, vemt gribas. Tādēļ jau pie mums ir, kā ir. Vienkārši sakot, varam "lepoties" ar Eiropas Savienībā lielāko policistu koncentrāciju uz iedzīvotāju kopskaitu, kamēr šī mundierotā armāda šauj ar smago artilēriju pa zvirbuļiem. Proti, policija jau prognozē, ka Poikānu varot ietupināt uz 10 gadiem pūt cietumā, bet tos, kas par miljoniem uztaisīja greizu VID deklarēšanās sistēmu, ar pirdienu palīdzību varēs turpināt atskaņot Bolero, sakot, ka tās ir rūpes par Latvijas valsti. Bravo!
P.S. To, ka Drošības policija un Co ir šaraškina kantoris, lieliski vizualizē arī atklātā melošana.

Taupīšanas un citas domas

Šodien, klausoties LR1 "Krustpunktus", šis tas lika aizdomāties. Neatkārtošu raidījumā dzirdēto, tādēl dalīšos ar savām pārdomām.
Piemēram, tik daudz runāts par valsts pārvaldes optimizēšanu. Varbūt kļūdos, taču pašas valdības interesēs būtu bijis 2009. gadu noslēgt ar plašu publisko pārskatu: cik ēdelīgo aģentūru likvidēts, cik birokrātiskā aparāta klerku palikuši bez darba, kā tiek optimizēti valsts dienestu izdevumi un personālsastāvs. Cik galu galā naudas ir ietaupīts. Bet nē. Tā vietā 2010. gads atkal sākas, piedodiet, ar diršanu. Savā iepriekšējā rakstā jau paudu neizpratni par elementāru un vienkāršu lietu sarežģīšanu. Tādēļ sīkumos neatkārtošos. Taču redzams, ka viss 2009. gads pagājis muļājoties. Lūk, neliels piemērs- izrādās tikai šodien Labklājības ministrija nākusi klajā ar ierosinājumu likivdēt Dzimumu līdztiesības padomi. Iespējams, šī padome nebūt nebija lielākā valsts nelaime un birokrātijas perēklis, taču sen zināms, ka visa valsts burtiski apagusi ar šādām padomēm un citām pseido struktūrām, kuras nodarbojušas ne ar ko.
Tāpat turpina muļāties agrāk tik impulsīvā un rīkoties gribošā Linda Mūrniece. Iespējams, mēs nezinām visas nianses (iespējams mūsu nacionālās īpatnības prasa policistu katrā miestā un ielas krustojumā), taču uz Latvijas pleciem joprojām ir viena no lielākajām un neefektīvākajām policijām Eiropā. Par policijas struktūru arī rakstīju, bet ja kāds neatceras, atgādināšu, ka uz 2007. gadu Latvijā bija 435 valsts policistu uz 100 000 iedzīvotājiem. Faktiski ap 10 000 valsts policistu un ap 1500 pašvaldības policistu, kamēr Somijā ir ap 7000 policistu, bet Igaunijā ap 3000 policistu. Pat pēc formālām pārmaiņām, likvidējot Policijas akadēmiju un Valsts policijas apvienību "Apsardze", un izrevidējot vakantos amatus, Latvijas policija joprojām ir milzīga struktūra, kas prasa milzu izdevumus. Nav noslēpums, ka, samazināšanas rezultātā bez darba palika reti kurais priekšnieks, kas sēdēja kabinetā. Arī algu samazinājums, skatoties gluži aritmētiski, vistiešākajā veidā skāra tieši vienkāršos policistus. Bet pēdējais piliens bija Delfi portālā rakstītais, ka Kurzemes policijas priekšnieks ģimenes skandāla dēļ saņem piezīmi. Varētu jau rakstīt daudz, taču neiedziļināšos Kurzemes policijas priekšnieka nodarījumos vai soda adekvātumā (ļoti laba publikācija bija lasāma portālā Liepajniekiem.lv, tādēļ nav jēgas atkārtoties). Taču visvairāk gribas mest akmentiņus tieši Lindas Mūrnieces darbības lauciņā, jo tieši viņas paustais šī skandāla sakarā un pēcākais soda lielums lika ja ne izsmieties, tad izbrīnā pārlasīt dažus mēnešus vecas ziņas gan. Proti, vēl tikai 2009. novembrī laikrakstam "Latvijas Avīze" Linda Mūrniece sacīja sekojošo: mans uzskats ir tāds – ja cilvēks nevar tikt galā ar savām personīgajām problēmām, ir lielas šaubas, vai viņš spēs tikt galā ar darba pienākumiem. Atliek zīlēt- Kurzemes policijas priekšnieks tomēr spēj tikt galā ar pienākumiem un Linda Mūrniece lieki apvainoja labu policistu, vai nu Kurzemes policijas priekšnieks nespēj tikt galā ar pienākumiem un Linda Mūrniece faktiski ir nomināla iekšlietu ministre, kuras teiktajam neviens neklausa. Šodien skatāmā intervija iekš Dienas to laikam apliecina.
Nu un nobeigumā pilnīgi par Liepāju. Proti, dažas dienas atpakaļa izlasīju, ka šogad Liepājā taupīšot, izslēdzot ielu apgaismojumu. Pirms tam gana lielu rezonansi izsauca Liepājas domes nodoms taupīt uz valsts karogu rēķina. Pēcāk gan domes juristi ātri centās labot nelāgo izgāšanos, apgalvojot, ka galvenais pamatojums karoga noņemšanai no domes jumta iesot "Latvijas valsts karoga likums". Es protams saprotu, ka naudas pašvaldībai trūkst ļoti. Taču ir veidi, kas taupīšanas rāmjos tomēr nav ieliekami. Tostarp nacionālais karogs. Tomēr izskatās, ka Liepājas pašvaldībai radusies sajūta, ka taupot uz dzēšgumijām, apkopējām, dažiem karogiem un salūtu 18. novembrī, izdosies mazliet ciešāk savilkt jostu. Bet zināms taču, ka noņemot no banketa galda salvetes vai zobu bakstāmos kociņus, banketa izdevumi nesamazināsies. Tieši tādas analoģijas rodas, šad tad palasot par Liepājas domes taupīšanas darbiem. Tai pat laikā ir smagi ap sirdi redzēt šo knapināšanos, atceroties, cik dāsni un neprātīgi Liepājas dome rīkojās gluži nesen- vēl tikai 2008. gada nogalē, faktiski uzdāvinot bijušajai valsts prezidentei 16 900Ls par padomiem, kurus varēja iedot jebkurš Liepājas bērns. Un ja runājam par treknajiem gadiem, es joprojām nespēju izprast projektu realizācijas kārtību un prioritātes. Tostarp par Promenādi runājot. Esmu viens no tiem, kas pilnībā atbalstīja šāda objekta tapšanu ar visiem trūkumiem vai gaumes atšķirībām, taču beigu beigās jau bija skaidrs, ka kaut kur pāršauts pāri strīpai. Ar to domāju 2008. gada rudenī tapušo dzelzsbetona skatuvi Promenādē. Iespējams, arī šo būvi celt varēja un pat vajadzēja, taču kāda bija jēga izlietot teju 200 000 Ls par šo estrādi jau tad, kad krīze bija iestājusies, ja nekādu sarīkojumu tur faktiski nemaz nav notikuši, bet pilsētai krīzes brīžos pat nav nelielu rezervju karogu iegādei (barkašoviešiem par prieku) vai apgaismes nodrošināšanai nakts stundās. Bet 2006. gadā Liepājas dome bija tik dāsna, ka piešķīra PCTVL 300Ls 9. maija uguņošanas sarīkošanai. Bet, ak vai, kāda ironija! Pēc trijiem gadiem naudas 18. novembra uguņošanai nepalika...

Liepāja piegānīta

Arturs Vaiteiks (centrā pa kreisi) kopā ar savu kolēģi Liepājas Drošības policijas priekšnieku, barkašoviešu partijas biedru Aleksandru Boganovu, modri sargājot Liepājas Centrālkapus 2006. gada 16. martā, neielaižot tur leģionārus ar ziediem.

Kā jau vakar prognozēju, ziņa par Kurzemes policistu Nr.1 jau izskanējušas tāļu prom, tostarp Krievijā. Diemžēl, atklājas aizvien jaunas lietas, kas policijas šefa mundieri apķēpā aizvien vairāk. Kā izrādās, Arturam Vaiteikam lepno "VW Passat" melno limuzīnu ar ogļmelniem logiem patapināti, ar Pašvaldības policijas starpniecību, izgādājusi Liepājas dome, un tas Liepājas nodokļu maksātājiem izmaksājis 21 tūkstoti latu (man gan grūti saprast, kādēļ kaut kas tāds vispār ir jādara?). Liepājas domes deputāts Ivars Kesenfelds ierosinājis Pašvaldības policijas automašīnu, kas nodota pilnīgā lietošanā pulkvedim Vaiteikam, atprasīt un tās vietā sniegt reālu palīdzību Valsts policijai, nopērkot policistiem nepieciešamos portatīvos datorus, attāluma mērītājus vai tamlīdzīgas nepieciešamas lietas – sniegt tādu palīdzību, kas noderētu visai policijai, "nevis tikai vienam cilvēkam", taču domes valdošās koalīcijas deputātu vidū ierosinājums nav guvis atbalstu. Savādi gan.
Bet nu jau skaidrs ir noteikti, ka tas viss tik klusi nebeigsies kā Liepājas pusē šad tad mēdz notikt. Iekšlietu ministre Linda Mūrniece skaidri devusi saprast, ka Vaiteiks nevar palikt amatā.
Starp citu, mazliet smieklīgi tagad ir lasīt ziņu vēl no 2002. gada, kad par 2000 dolāru kukuli kādam Ventspils policistam Kurzemes policijas šefa dzīvesbiedre sprieda bargu tiesu: ''[...]Ņemot vērā, ka cilvēks strādājis Iekšlietu ministrijas sistēmā no 1984.gada, pakāpe policijas majors, un ieņēmis vadošus amatus, tas ir ļoti smags tādam cilvēkam šāda veida noziegums. [...] Cilvēkiem tiešām ir izveidojies ļoti slikts priekšstats gan par policiju, gan par dažādām cita veida amatpersonām.[...]'' Vai nav viedi vārdi?

Kas jauns pilsētā zem liepām?

Šodien Liepājā pirmais sniegs. Ticiet vai nē, bet mums- iedomīgajiem liepājniekiem tāda dabas parādība ikreiz izsauc sajūsmu. Nu un kā jau tas ierasts, kad pa logu tiek ieraudzīts sniegs, atskan bērnu sajūsmas saucieni. Visvairāk sasmīdināja gribēšana uz skolu iet kombinezonā un ar slēpēm.
Lasot portālu Liepājniekiem.lv, uzdūros ziņai, kas man lika ne pa jokam izsmieties. Šķita amizanti, taču, kad pārlapoju vēlreiz laikrakstu "Kurzemes Vārds", kurā lasāma šīs ziņas pilnā versija, mazliet jau šokēts jutos gan. Ja jau neklusē arī LNT "Degpunktā", tad visticamāk, ka Kurzemes reģiona pārvaldes priekšnieka, pulkveža Artura Vaiteika liktenis jau izlemts, jo ir vairāk nekā skaidrs, ka konjunktūrisma līderis "Kurzemes Vārds" nav tas medijs, kas atļausies apgānīt Vaiteika godu, ja notikušais būtu neliels pārpratums (atcerēsimies regulāros slavas rakstus, kuros Arturs Vaiteiks pat tika nodēvēts par Liepājas mazo Napaleonu!). Varētu saukt pēc avīžnieku godaprāta, sak, ko iznest ķildas plašākai publikai. Bet nez vai tas ir nopietni, ja policijas priekšnieks, kurš nesen tapis par policistu Nr.1 visā Kurzemē, tiek turēts aizdomās par braukšanu ar dienesta mašīnu dzērumā. Un šī nav pirmā reize, kad Kurzemes svarīgākais policists iekuļas pagalam nelāgās situācijās. Varbūt pat likteņa ironija, taču pret Liepājas mazo Napaleonu vērsās tieši Liepājas barkašoviešu pazīstamākā persona. Bet reiz taču bija citādāk, kad kopā ar Jevgeņija Osipova cīņu biedru Aleksandru Bogdanovu (starp citu, bijušo Liepājas Drošības policijas šefu) tika turēta kopēja rinda... Par to rakstīju agrāk.
Vārdu sakot, plašsaziņas līdzekļiem tagad varen svarīga ziņa, ko manifestēt. Sabiedrībai jau tas patīk, vai ne?

Spējas palīdzēt

Trešdien pēc raidījuma "Kas notiek Latvijā?" sajutu aicinājumu nākamajās parlamenta vēlēšanās atdot savu balsi par Einaru Repši. Raidījumā vērotais atkal lika aizdomāties par dažādu Latvijas dienestu stāvokli. Varētu jau apcerēt politiskās norises, taču šoreiz atkal apskatīšu valsts drošības iestāžu dienas un nedienas. Kādēļ? Šodien izlasīju, ka Nacionālie bruņotie spēki pašreizējā budžeta apstākļos neredz nekādas iespējas izpildīt Latvijas Jūras administrācijas zvejas kuģa "Beverīna" un sešu tā apkalpes locekļu bojāejas izmeklēšanas komisijas ieteikumus un Gaisa spēku helikopteru dislokācijas vietas pārcelt tuvāk Latvijas rietumu piekrastes ostām. Atzīšos, šāda nekompetence vai pat atklāta nekaunība mani ļoti pārsteidza. Un ne jau tikai par Gaisa spēkiem vai armiju es domāju. Par Latvijas drošības un aizsardzības spējām kopumā. Lai izprastu kādēļ, pārdomas iztirzāšu.
Sākšu ar to, ka pēc neatkarības atgūšanas Baltijas valstis bija absolūti vienādās starta pozīcijās, ja neskaita Latviju ar kritisko etnisko situāciju uz 1991. gadu ar visām no tā izrietošajām sekām. Jaunās valstis un to armijas tika būvētas no pašiem pamatiem. Atšķirībā no citām PSRS okupētajām valstīm, Baltijas valstīm nepalika ne savu teritoriālo karaspēka vienību, kā tas bija bijušajām sociālistiskā bloka valstīm, piemēram Polijai vai Čehijai. Baltijas valstīm mantojumā no padomju armijas nepalika arī bruņojums kā Gruzijai, Ukrainai vai Baltkrievijai. Pilnīgi viss tika būvēts pēc pašu izpratnes un varēšanas. Kā jau rakstīju agrāk, īpaši par savas valsts aizsardzību ir gādājusi Lietuva, kura pirmās brīvprātīgo vienības izveidoja jau 1990. gadā, kamēr Latvijā vēl notika politiskā žagošanās par valstisko statusu utt. Katras valsts pamatos ir iekšējā drošība un kārtība, kuru pamatā nodrošina policija, savukārt par valsts aizsardzību gādā armija.

1. Policija un kārtība.
Lietuva (arī Igaunija) par vairākiem gadiem arī apsteidza Latviju, uz milicijas bāzes izveidojot savu policiju, kas traģiskajos barikāžu laikos izrādījās liktenīgi. Tiesa gan, kā jau minēju Latvijas etniskais stāvoklis diktēja savu. Atšķirībā no pārējām Baltijas valstīm, Latvijas milicija bija absolūti nelatvisks veidojums. Teju 65% milicijas darbinieku nebija etniskie iedzīvotāji, nerunājot par to, ka lauvas tiesu policistu nemaz nebija Latvijas pilsoņi vēl deviņdesmito gadu vidū. Tādēļ ir viegli izskaidrojams, kāpēc Atmodas laikā bēdīgi slavenais OMON bija tika varens Rīgā, bet Viļņā tikai tāda Rīgas OMON filiāle. Igaunijā šo nezvēru nebija vispār. Līdz ar to jautājums par lojalitāti savai valstij radās reti vai vispār nebija apspriežami. Bet kā tad bija pie mums? Padomju laika transformētais mutants- Valsts policija joprojām nespēj tikt galā ar savu pagātnes nastu. Daudzas policijas amatpersonas nostaļģēja pēc padomju laikiem vai pilnīgi atklāti kaitēja valstij. Bet ko tur brīnīties, ja paša policijas vadība nespēj atteikties no padomju tipa izdienas pakāpēm un grezniem uzplečiem. Pat policijas sistēmas reforma tā pa īstam nekad arī nav notikusi. Tad ko šodien brīnīties, ja starp Baltijas valstīm varam lepoties ar lielāko policiju, kurā ir gan lampasos tērpti ģenerāļi, gan katrā pilsētā pa kādam pulkvedim. Lai nešķistu, ka es vienkārši esmu skeptisks pret policiju, ir jārunā skaitļiem. Un tie atklāj, ka uz 2007. gadu Latvijā ir 435 valsts policistu uz 100 000 iedzīvotājiem (kopumā- 9987) un 1582 pašvaldības policistu, kurus uztur no pašvaldību budžetiem. Jāņem arī vērā iedzīvotāju skaita samazināšanās dinamika, kura tomēr ir negatīva. Tikmēr Igaunijā ir nepilni 3300 policistu. Viens otrs oponēs, ka Igaunija esot mazāka valsts. Jā, bet Somijā ir tikai 7178 policistu. Starp citu, jau 2007. gada audita ziņojumā „Valsts policijas struktūras un štatu funkcionālais audits” konstatēts, ka policistu skaits Latvijā bija un ir stipri virs vidējā Eiropas Savienības līmeņa. Tātad arī maksājam pāri saviem līdzekļiem. Pievērsīšu uzmanību, ka te nav pieminēti citu policejisko struktūru darbinieki (VID Finanšu policija, Drošības policija utt.). Pārsteidzoši, bet Valsts policijai ar to vēl nav gana. Jau rakstīju, ka policijas spēkus gatavojas papildināt ar specvienību "Alfa" katrā pilsētā.
Bet tagad galvenais: vai skaitliski lielā policija ir attaisnojusi savas pastāvēšanas jēgu, vadoties no noziedzības līmeņa, darba efektivitātes vai gluži vienkārši, paskatoties uz kārtību ielās?
Būšu netaisns, ja bez ievērības atstāšu faktus, ka pēdējā gada laikā ir vismaz mēģinājums veikt kaut kādas izmaiņas policijā. Beidzot policija atsakās no sociālistiskā perioda veidojuma- apvienības "Apsardze", kurā tika nodarbināti turpat 700 policistu, kuri nodarbojās ar policijas darba imitēšanu. Pārmaiņas it kā notikušas arī policijas struktūrā. Bet cik efektīvi? Spriežot pēc pašu ierindas policistu teiktā, štatu samazināšana galvenokārt skarot vien "apakšas". Bez darba paliek policisti, kas strādāja uz ielām. Vismaz mūspusē neviens priekšnieks bez darba nav palicis. Te kādi policista secinājumi par policijā notiekošo pēc audita: "[...]Priekšnieku nav kļuvis mazāk — pēc Rīgas reģiona policijas izveidošanas notika priekšnieku rotācija, bet viņu skaits nesamazinājās. Birokrātija policijā patiešām ir liela- lai policists nomainītu formastērpu, tas jāsaskaņo kādās piecās instancēs[...]". Es protams nepretendēju uz absolūtu nekļūdīgumu, taču ir vairāk nekā skaidrs, ka atgriešanās pie prefektūru institūta, dienesta pakāpju atcelšana policijā, atgriežoties pie amatu kārtības, kā tas bija līdz 1940. gadam, likvidētu uzblīdušo valsts policijas kabinetu virsniecību. Policijai ir jābūt augstas raudzes servisa dienestam, kurā jāstrādā cilvēkiem vismaz ar profesionālo augstāko izglītību, kas atbilstu profesijai. Kam seko loģisks secinājums par adekvātu atalgojumu. Esmu pārliecināts, ka Latvijā jābūt policijai, kurā būtu nevis teju 10 000 valsts policistu un vēl pusotrs tūkstotis pašvaldības policistu, bet gan 5000 vienotas policijas policistiem, kuri labi ekipēti un godam apmaksāti speciālisti, kas sīvās konkurences dēļ par kukuļņemšanu vai slinkošanu pat bīsies iedomāties. Nav jādomā jauns divritenis, vienkārši paņemsim labāko, kas ir kaimiņiem- igauņiem vai somiem.

2. Armija un valsts drošība.
Domāju, ka armijas lietās esmu lielākais blogotājs Latvijā (ja kļūdos, palabojiet!). Bet ne par to. Kā jau minēju pašā pārdomu sākumā, NBS publiskajā telpā demonstrē gaužām neveiklu rosīšanos savā atbildības lauciņā. Jāsāk ar to, ka joprojām nav īsti skaidrs, kādu mūsu armiju vēlas redzēt paši par šo nozari atbildīgie. Iespējams, atkal kļūdos, taču rodas iespaids, ka nav pat īstas vīzijas par to, kāda armija Latvijai nepieciešama. Cik ilgi pastāv atjaunotās Latvijas armija, tik ilgi arī notiek reformas un pārmaiņas. Tas gan būtu apsveicami, ja tik tiešām reformas notiktu uz loģiskiem pamatiem, secinot, ka iepriekšējā situācija ir jāmaina. Bet vai tā ir?
Tieši gadu atpakaļ, izlasot par armijas modernizāciju Igaunijā uzrakstīju par militārajām lietām arī Latvijā. Mans subjektīvais secinājums bija un palicis nemainīgs: ''Labākajās Latvijas Aizsardzības ministrijas tradīcijās nav pat nojaušams, vai ir kāda vīzija un plāni par mūsu bruņotajiem spēkiem tuvākā un tālākā nākotnē.'' Kopš pērnā gada oktobra šis tas mainījies. Latvija atteikusies no idiotiskā plāna par līdzekļu piešķiršanu (gandrīz 4 miljoni latu) pievienošanās projektam stratēģisko pārvadājumu C-17 klases lidaparātu iegādei. Faktiski tas būtu līdzfinansējums, lai nopirktu dažas lidmašīnas, kuras līdz Latvijai nonāktu vien retu reizi un arī tad, lai līdz Afganistānai kādu kravu aizvestu. Beidzot arī nākusi "atklāsme", ka Latvijas Jūras spēkiem nevajadzēja 5 mīnu meklēšanas kuģus, bet būtu pieticis ar četriem vai pat trijiem (par to rakstīju jau šā gada 10. jūnijā), bet tur jau mainīt neko vairs nevar. Beidzot Aizsardzības ministrija bija spiesta tikt skaidrībā ar savām aģentūrām, kuru uzdevumi palikuši miglā tīti. Bija sākusies rosība pie daudzo militāro štābu apvienošanas, mazinot kabineta "karotājus". Zinot iepriekšējās desmitgades notikumus, īstas ticības nav.
Ir teiciens, ka ķēde ir tik izturīga, cik stiprs ir tās vājākais posms. Latvijas Gaisa spēki ir Latvijas Nacionālo bruņoto spēku vājākais posms. Vismaz pagaidām. Tādēļ vairāk par to.
Visticamāk, ka Gaisa spēkos dienē zinoši un labi karavīri. Visticamāk, ka vairums šo cilvēku par Gaisa spēkiem zin daudz, daudz vairāk nekā es. Taču man kā malā stāvētājam ir acīmredzami, ka šis spēka veids mūsu bruņotajos spēkos ir attīstījies pagalam aplami. Atšķirībā no Lietuvas, kuras Gaisa spēki tik tiešām ir īsts bruņoto spēku lepnums, mūsu Gaisa spēki labākajā gadījumā izskatās pēc medikoptera posteņa, kuru vienīgais uzdevums ir transportēt slimniekus. Tos pašus darbus nesen pasākuši veikt arī Robežsardzes lidotāji ar saviem helikopteriem (starp citu, šie nav vienīgie pienākumi, kas tiek dublēti ar NBS). Cilvēku glābšana ir svēts pienākums un varam priecāties, ka militārie helikopteri tam lieti noder. Taču rodas objektīvs skeptiķa jautājums: varbūt lētāk ir nopirkt vienu ''medikopteru'', kādu to redzējām slavenajā vācu seriālā, kas nodarbotos ar cilvēku glābšanu? Ja nē, tad kā lai izskaidro gadiem ilgo muļļāšanos ar nopietnu Gaisa spēku kaujas spēju celšanu (atcerēsimies mūsu bezcerīgo paļaušanos uz NATO lidmašīnām, kad virs Latvijas lidoja Krievijas spiegu lidmašīnas)? Teorētiski, aplūkojot iepriekšējo gadu budžeta izdevumus, redzams, ka no Latvijas Aizsardzības budžeta 305 miljoniem Ls uz 2008. gadu, 9 miljoni latu tika novirzīti Gaisa spēkiem. Gadu iepriekš- 10 miljonu Ls. Saplusojot vairākus gadus kopā, izskatās iespaidīgi. Taču nekā. Vairums no šīs naudas aizgājis pretgaisa aizsardzības sistēma iegādes turpināšanai un Gaisa spēku militārās bāzes izveidošanai Lielvārdē. Tātad nav jābrīnās, ka Gaisa spēku spēkos nav nekas vairāk, kā tikai aizvest no punkta A uz punktu B slimniekus, tādējādi pildot avio hospitāļa uzdevumus. Bet, kad notiek kas nopietnāks, kā tas bija "Beverīnas" gadījumā, čiks vien sanāca. Tikmēr mūsu kaimiņi saviem Gaisa spēkiem izvirzījuši citas prioritātes. Par to liecina katras valsts atšķirīgais avioparks. Arī Lietuvā Gaisa spēki nodarbojas ar cilvēku glābšanu. 24 stundu kaujas gatavībā Lietuvai atrodas vismaz divi glābšanas helikopteri Mi-8. Taču atšķirībā no Latvijas, Lietuva jau deviņdesmito gadu pirmajā pusē skaidri noteica savas prioritātes, pirmkārt pašu spēkiem sagatavot militāros lidotājus. Lai to veiktu, deviņdesmito gadu pirmajā pusē Lietuva iegādātās sešas bijušās Čehoslovākijas ražojuma reaktīvās lidmašīnas- L-39, kas visus šos gadus tika aktīvi ekspluatētas. 2007. gadā divas L-39ZA Rumānijā tika modernizētas, bet divas L-39C lidojuma gaitas beigušas. Lietuvas puse pirms globālās ekonomiskās krīzes jau bija sākusi pārrunas ar Čehiju par iespējām lidmašīnas L- 39C nomainīt ar jauno prototipu Aero L-159 Alca. Nav šaubu, agri vai vēlu lietuvieši to paveiks. Atšķirībā no Latvijas Gaisa spēkiem, Lietuvas kolēģiem jau pirmajos neatkarības gados izdevās iegūt trīs AN- 26 lidmašīnas (tādas pašas lidmašīnas no toreizējās Latvijas nacionālās aviokompānijas "Latavio" bija nolemts nodot arī mūsu Gaisa spēkiem, taču tas nenotika), ar kurām uz misijām tika transportēti Lietuvas karavīri, kamēr Latvijas Gaisa spēku mugurkaulu joprojām veido viena vienīga lidmašīna L-410. Tā kā Lietuva skaidri deklarējusi savas armijas aeromobilitātes spēju paaugstināšanu, visas trīs AN-26 tika nomainītas ar modernajām Alenia Aeronautica C-27J Spartan. Līdz ar to ir noslēdzies viens no lielākajiem Lietuvas Gaisa spēku modernizācijas plāniem.
Atšķirībā no Latvijas un Lietuvas, Igaunijā ar glābšanas darbiem nodarbojas robežsardzes dienests. Līdz ar to Igaunijas Gaisa spēkiem par slimnieku transportēšanu nav jādomā. Igaunijas Gaisa spēki pēdējos gados sākuši realizēt savu kaujas pilotu apmācību. Lai to veiktu pērn arī Igaunija izvēlējās savus Gaisa spēkus stiprināt ar Čehu reaktīvo lidmašīnu L-39C. Tiesa, viegli neklājas arī igauņiem, tādēļ tika izvēlēta divu šo lidmašīnu īrēšana.

3. Secinājumi.
Kā jau minēju iepriekš, Latvijai tik tiešām nav klājies viegli. Visi dienesti radīti teju klajā laukā. Bieži pieļautas kļūdas, bet bieži veiktas atklātas ļaunprātības. Jaunās valstīs tas nav retums, taču vienmēr gribas prasīt: kādēļ viss sliktais, kas vien var notikt, notiek tieši ar Latviju? Kādēļ visas kļūdas tiek pieļautas tieši te? Kādēļ valsts tik bieži radusi paļauties uz varbūtību, ka viss nokārtosies? Bieži vien valsts rīkojusies tik aplami, ka esam radījuši par sevi pilnīgi nenormālu iespaidu. Atcerēsimies, cik bieži par Aizsardzības ministriem tikuši iecelti neprašas, klauni vai pat atklāti praktizējoši idioti. Vai tiešām Latvijā trūkst gudru cilvēku, kas vismaz apmēram nojauš kādēļ ir armija?
Ja reiz līdz Lietuvas Gaisa spēkiem vairs neaizsniegties, varbūt šodienas krīzes apstākļos Latvijas Gaisa spēkiem vajadzētu padomāt vismaz par lidmašīnu īrēšanu kā Igaunijai, zinot, ka desmitiem miljonu jaunu iegādei vēl ilgi nebūs? Varbūt Latvijai būtu jādomā par iespējām glābšanas darbus uzticēt Robežsardzes aviācijai, zinot, ka Iekšlietu ministrija jau tagad nodarbojas ar glābšanas darbiem? Vai tā nav bēgšana no atbildības, publiski paziņojot par NBS arī trūkstot pilotu, kuri varētu pacelties gaisā ar helikopteru sarežģītākos laika apstākļos ar speciālu aprīkojumu (nesen pat esot bijis gadījums, kad atteikta palīdzība šāda pilota trūkuma dēļ). Ja Gaisa spēki savus pamatuzdevumus nespēja veikt, kad valsts aizsardzības budžets bija 305 miljonu Ls, par kādiem Gaisa spēkiem mēs vispār varam runāt šodien vai rīt? Bez tam, kādēļ Lietuva, kuras aizsardzības budžets iepriekšējos gados ir bijis ļoti līdzīgs Latvijas aizsardzības budžetam, ir spējusi ne tikai nodrošināt savu militāro dienestu funkciju izpildi, bet arī veikusi vērienīgu bruņoto spēku modernizāciju? Vai tik skaļi izslavētā Latvijas armijas profesionalizācija un apgādāšana ar jauniem ''unikāliem'' formas tērpiem nav bijusi Pirra uzvara, slavējot NBS izcilo apgādi un straujo attīstību? Jā, laikam lietuviešiem frencīši tie paši vecie, taču viņu bruņotie spēki pagaidām ir vairījušies atzīt, ka nespēj izpildīt savus uzdevumus. Un neticu, ka kritika algu samazinājuma virzienā šoreiz derēs. Tā jau ir pērkamu algotņu valoda.

Latvijai nevajag jaunus omoniešus

Šodien, pārlapojot ziņas, ieraudzīju vienu, kam būtu vērts pievērst uzmanību. Tā nākusi no "Neatkarīgās". Valsts policijas bonzām esot iecere izveidot nelielu specvienību katrā pilsētā. Atklāti sakot, iecere sena kā pasaule. Astoņdesmitajos gados PSRS izdarīja to pašu, izveidojot pilsētās, kurās iedzīvotāju blīvums tuvu miljonam, OMON vienības. Pēc loģikas ir saprotami, ka uzturēt policijas specvienības reģionā būtu tā kā saprātīgi, gadījumam, ja kas nopietns. Taču baidos, ka Latvija tam ne tuvu vēl nav gatava. Proti, ne jau cilvēki, kas iet pa ielām baidīsies no zēniem bruņuvestēs. Šādu specvienību reģionalizēšanai nav gatava ne valsts policija, ne pati valsts. Jo labā atmiņā ne tikai man palikusi valsts policijas specvienība Liepājā, kurā no duča policistiem vien retais prata latviešu valodu, bet to zili plankumainās uniformas ar strīpainajiem jūrnieku krekliem kaut kā ļoti atsauca atmiņās zēnus no deviņdesmito gadu sākuma, kas šturmēja i preses namu, i iekšlietu ministriju apšaudīja. Bez tam joprojām neesmu sapratis, kurš deviņdesmito gadu vidū iedomājās, ka pa Liepāju jābraukā šādai policijas specvienībai ar kalašņikova automātiem? Vai kāds ir padomājis, kādas būtu bijušas sekas, ja kāds no šiem policistiem būtu iedomājies ar automātu šaut pilsētā?

Interesanti, vai valsts policijas priekšnieks Valdis Voins savā vīzijā redz tādu pašu vienību arī Bauskā? Ja jā, tad viņa paustais, ka "Bauskā ar iedzīvotājiem galā tikt varēja arī vietējā policija, taču pieredzes trūkuma un vietējo apstākļu dēļ viņi savu pienākumu nav izpildījuši, jo tiem policistiem tur ir māja, ģimene, bērni, jo šie psiholoģiskie apstākļi kavē konkrētas rīcības, tāpēc nākotnē iespēju robežās katrā reģiona pārvaldē vajadzētu izveidot kaut ko līdzīgu Alfai", ir pilnīgā pretrunā ar loģiku. To pašu var attiecināt uz jebkuru pilsētu. Un tieši šādas absurdas domāšanas dēļ uz Latvijas nomalēm tika sūtīti bēdīgi slavenā Mobilā policijas pulka kaujinieki, kas melnās maskās lauzās iekšā ne tikai reketieru bāros, bet ar automātiem stādīja pie sienām skolu diskotēkas.

Joprojām man ir spilgtā atmiņā diena, kad šie policijas ātrās reaģēšanas vienības zēni Liepājā rīkojās tieši tāpat, kā viņu kolēģi 1991. gadā. Par to vairāk rakstīju agrāk. Bet kad iepriekš šāda vienība bija vajadzīga ļoti, tās nebija. Tādēļ pret šādu vienību veidošanu reģionos izturos skeptiski. Policijas specvienībai jābūt tikai vienai. Un arī tad šādām vienībām par piemēru jāņem Rietumeiropas valstu speciālo vienību darbības pamati, nevis jāparodē Krievijas OMON barbariskās metodes. Atsevišķas vienības jāsūta uz reģioniem uz dienesta laiku un arī tikai tad, ja tiek prognozētas ārkārtas situācijas.

Ārprāts

Vakar vakarā TV3 noskatījos "Nekā personīga". Pēc sižeta par "Parex" tīri psiholoģiski jutos ļoooooti slikti. Ir grūti valdīt emocijas, uzzinot, ka teju miljards latu ir aizdirsti prom, kamēr to pašu naudu tagad pazemīgi aizņemamies. Ko līdzēs tiesībsargājošo iestāžu atzinumi, ja pašas šīs iestādes vairs neraisa ne mazāko uzticību.
Esmu viens no tiem, kas atbalsta radikālas un pat brutālas reformas, neņemot vērā protestus. Par tām kā saucējs tuksnesī esmu runājis un rakstījis jau sen. Un neba jābūt ļoti apdāvinātam, lai redzētu, ka mūsu valsts tik milzīgu valsts struktūru tīklu nespēj nest. Nav Latvijai jāuztur ducis rijīgu aģentūru, kas māca mazgāt rokas vai izdod krāsainus bukletus. Nez vai grūtos laikos vēl ir aktuāli barot tik treknu birokrātiju, kamēr citiem jāsāk domāt par iztikšanu ziemā. Apskatīt visu šo pārvaldes piramīdu ir neiespējami, taču te daži piemēri par citiem valsts dienestiem. Jau sen teicu, ka Latvijai nav vajadzīga milzīga valsts policija, kas lieluma ziņā pārspēj gan Igaunijas, gan Lietuvas policijas kopā. Jau sen zudis racionālais iemesls uzturēt pašvaldības policijas institūtu, kas reģionos nodarbojas ar darbiem, ko sen vajadzēja uzticēt privātstruktūrām (piemēram, kontrolēt nepareizi noparkotas automašīnas vai veikt kādu objektu fizisku apsardzi). Un ar visu to joprojām izskan augstāko amatpersonu apgalvojumi, ka policistu esot par maz. Robežsargu flote jau sen bija jāapvieno ar Krasta apsardzi, jo abas veic identiskus darbus. Jau sen bija zināms, ka Latvijā nevajag tik daudz skolu un slimnīcu, jo nav noslēpums, ka izmirstam taču. Tuvākajās desmitgadēs mūsu vairāk nekļūs. Un sen taču bija redzams, ka Aizsardzības ministrijā saimnieko nejēgas (tas vēl ir ļoti maigi teikts, zinot visu zirgu gvardes epopejas). Maz kam bija noslēpums, ka vairums valsts dienestu Latvijā ir pārblīduši. Sākot no VID un beidzot ar desmitiem aģentūru. Taču tagad, kad tik aktīvi sākušās šīs ''reformas'', kurām precīzāk piestāvētu apzīmējums- histēriska ierindas darbinieku padzīšana, jau sāk šķist, ka mūsu valsts tiek dzīta vēl dziļākos mēslos. Protams, jau sen bija jārevidē Aizsardzības ministrijai pakļautie dienesti, taču kāda jēga no šīm reformām, ja tā sauktie reformētāji ne velna nesaprot, kas tiem jādara? Kāda jēga bija sacelt traci ap dažu militāro orķestru likvidēšanu, ja tai pašā laikā desmitiem tūkstoši latu tiek piešķirti augsti stāvošiem virsniekiem par it kā gūtu invaliditāti "kaujas laukā" pie rakstāmgalda? Jau kuro nedēļu notiek trakošana no Nīderlandes iepirkto karakuģu sakarā, kaut es, būdams absolūti neizglītots militārajos jautājumos jau gadu atpakaļ spēju prognozēt, ka Jūras spēkiem pieci mīnu meklētāji nav vajadzīgi. Un atkal jāprasa: kādēļ šobrīd notiek matu skaldīšana par sen notikušu faktu, ja pēc būtības šīs darbības budžeta stāvokli un Jūras spēku kaujas spējas nekādi neiespaidos? Vai tad ir cerības, ka Nīderlande piekto kuģi paturēs un vismaz vienu no saņemtajiem kuģiem paņems atpakaļ, un ieskaitīs budžetā to pašu summu, ko tas maksāja uz līguma parakstīšanas brīdi? Skaidrs, ka nē. Bet vai Jūras spēku un Gaisa spēku spējas pildīt likumā noteiktos pienākumus kaut par vienu procentu ir paaugstinājušās, ņemot par atskaiti traģēdiju ar nogrimušo kuģi "Beverīna"?
Nesen plašu rezonansi guva Valsts ieņēmumu dienestā notiekošais. Nu pienācis brīdis, kad šis dienests reģionos burtiski tiek izformēts, papildinot milzīgo bezdarbnieku armiju. Iespējams, jau sen VID štati bija jāsamazina, taču kaut kā nerodas sajūta, ka viss notiek racionāli. Vismaz no malas izskatās, ka padoto armija tiek izsperta ārā pa durvīm, bet tik pat lielā priekšnieku armija migrē uz citiem kabinetiem. Bet galvenais, kas ir reorganizācijas uzraugs iekš VID? Neviens cits kā bēdīgi slavenais Vaškevičs... Un tas notiek laikā, kad ieņēmumi no nodokļiem kūst kā sniegs pavasarī.
Piemēru ārprātām visapkārt ir daudz: Rīgas domi vada politiskais spēks, kura viens no līderiem uztur ciešas saites ar bīstamu grupējumu, kurš nevairās no vardarbības, Tiesībsarga biroju vada acīmredzami noguris un darbnespējīgs sirmgalvis, bet valsts pārvaldes augstākās amatpersonas tikmēr turpina uzvesties kā lokālie monarhi, pilnībā ignorējot sabiedrības un valsts intereses. Bet tie, kas noteikti ir līdzvainīgi valsts sabrukumā, atļaujas nodarboties ar politisko onanēšanu. Vai tad, ja Slakteris, Godmanis un kāds cits būtu noslēguši tik pat "izdevīgu" vienošanos nevis ar daudziem tik abstrakto jēdzienu kā valsts nauda, bet privātajiem līdzekļiem kā tas notika "Parex" gadījumā, kas sagaidītu šos izcili tālredzīgos un viedos politikāņus? Kādas tam visam būtu sekas, nav grūti prognozēt. Pat par simtkārt mazāku zaudējumu radīšanu šie kungi varētu nopelnīt krietnu devu svina vai labi smagus betona zābakus, lai veiksmīgāk bradātu Daugavas gultni.

Neliela aptauja

Kā jau esat ievērojuši, militārās un drošības tēmas man vienmēr šķitušas svarīgas. Tādēļ šad tad par to rakstu. Šoreiz izveidoju nelielu aptauju. Ja tomēr rodas viedoklis, to lieciet komentāros. Paldies!

Krīze kā šķīstītava

Arī netīrie darbi jādara!

Vakar, 5. augustā Latvijas Radio 1 bija klausāma saruna ar aizsardzības ministru Imantu Lieģi. Intervijas laikā atkal atcerējos daudzus jautājumus, kas plašsaziņas līdzekļos grozās ikdienas.
Runājot par Lieģi, atzīšos, ka daudzos jautājumos ministrs mani patīkami pārsteidza. Piemēram, viņa paustais Krievijas- Gruzijas kara sakarā bija konstruktīvs un bez ierastās varas vīru liekuļošanas. Pilnībā piekrītu arī Lieģa teiktajam, ka ''šī krīze ir laiks, kad karavīriem pierādīt patriotismu''. Ticiet man, es ļoti labi saprotu ikvienu, kam šajā krīzē ir jāsadzīvo ar samazinātu algu un grūtībām "savilkt galus". Nedienas nav apgājušas arī mani. Tādēļ čīkstēšanu par karavīriem, robežsargiem, policistiem, pedagogiem vai mediķiem es neuzskatu par pārāk cienīgu. Uzskatu, ka bieži proponētais viedoklis "kā maksā, tā strādā", šoreiz īsti nebūs vietā. Atgūt savu labā darbinieka reputāciju nenāksies viegli. Bez tam uz jebkuru darbiņu tagad stāv gara rinda. Neaizvietojamu cilvēku nav. Patīk vai nē, bet tas attiecas arī uz armiju. Nu nevarēja taču ilgi saglabāties stāvoklis, ka ar katru gadu Aizsardzības ministrijas budžets pieauga vērā ņemami, kamēr NBS kaujas spējas faktiski nav paaugstinājušās.
Tieši šī krīze daudzās struktūrās pārvērtusies par strukturālo šķīstītavu, kurā atklājas, cik daudz lieka esam dāsni apmaksājuši. Piemēru netrūkst. Gan armijā, kura, būdama gana neliela, iedzīvojusies daudzos štābos un lepni skanošās pavēlniecībās, kamēr izrādījies, ka tiem pavēlniekiem bijis jākomandē pašiem sevi. Ir jābūt atklātiem robežsargiem un jāatzīst, ka nebija saprotams, kādēļ Liepājā un citviet atradās vērā ņemamas robežsargu formācijas, ja faktiskā valsts robeža, ko mūsdienās robežsargi apsargā, atrodas teju 400 km tālāk. Beidzot arī policistiem ir jāatzīst, ka policijas faktiskais lielums Latvijā nav nemaz tik mazs, lai lieki bļaustītos. Ir taču redzams, ka iekšlietu sistēma bija jau sen strauji jāreformē.
Līdz ar novadu reformu atklājas, ka daudzu skolu uzturēšana neticami mazā bērnu skaita dēļ nav atrodama jebkāda pamatojuma. Patīk vai nē, bet jau sen ticis runāts par medicīnas nozares reformu. Vienīgi jācer, ka šī nozare spēs izvairīties no mēra, ko piemeklējis aizsardzības struktūru. Tur tā sauktā "reforma" notiek kopš pašiem atjaunotās Latvijas armijas pirmsākumiem 1992. gadā. Un kā nav nekādu skaidrību, tā nav.
Krīze atklājusi to, kas daudzos rūdzis jau sen- netaisnības izjūtu. Ja vieni vai ''rāvušies kā vergi uz galerām'', nekādus treknos gadus i no tāluma nemanot, tad citi dzīvojuši uz nebēdu. Es ļoti ceru, ka tik cūciski valsti vadīt vairs nevarēs. Un reiz taču tiem tuklajiem bērziņiem, ampelmaņiem slakteriem, iekšējo skaistumu cienītājiem šleseriem un pelēkajiem kardināliem no visām Latvijas malām vajadzētu aizvērties.

P.S. Pēdējās dienās autovadītāji Liepājas pusē pagalam zaudējuši uzmanību: http://www.poga.lv/photos/aigarsp/sets/set:33958/ un http://www.poga.lv/photos/aigarsp/sets/set:33984/. Ar ko tas saistīts?

Piektdiena un jautājumi

Mūsu pusē ir saulaina piektdiena. Labs noskaņojums. Pat negribas klausīties un lasīt mūžīgi čīkstošos skribentus, ka viss esot slikti un pagalam bezcerīgi. Taču kā lai nesatraucas, ja ar katru dienu atklājas aizvien jaunas nejēdzības? Nu piemēram kā tas nākas, ka Rīgas mērs neuzspējis vēl iesildīt savu jauno amata krēslu, jau kravā koferus, lai dotos uz Maskavu? Atskaitīties? Saņemt norādījumus? Var jau domāt par roku skūpstīšanu, bet ne jau tik strauji. Gluži kā kolaborants Arvīds Pelše, kurš pēc Gagarina lidojuma kosmosā ierosināja pārsaukt Rīgu par Gagarinu.

Lūk, vēl kāds piemērs pārdomām: šā gada valsts budžeta grozījumus vajadzēja virzīt jau pavasarī. Kā tas nākas, ka Dombrovskis to sapratis tikai tagad? Labi, Dombrovskis to atzinis par kļūdu, taču rodas jautājums: ko tai laikā godātais premjers uzskatīja par svarīgāku? Ne tās strukturālās reformas notiekot tā kā vajadzētu, ne tās sarunas ar Starptautisko Valūtas fondu viss notiek gludi. Kā muļļājamies, tā muļļājamies.
Šis tas interesants noticis arī man tik iecienītajā lauciņā par militārajiem jautājumiem. Proti, aizsardzības ministrs Lieģis svinīgi darījis zināmu, ka esot paredzētas lielākās strukturālās izmaiņas Nacionālo Bruņoto spēku pastāvēšanas laikā. Bruņoto spēku struktūra būšot optimāla un pārdomāta, tāda, kas nodrošina efektīvu plānošanas procesu, kvalitatīvāku uzdevumu izpildi un funkciju dublēšanās novēršanu starp Aizsardzības ministriju un bruņotajiem spēkiem. Apsveicami. Protams, varētu gan kāds paskaidrot, kādēļ skaitliski nelielajos NBS ir bijusi funkciju dublēšanās un nav bijusi nodrošināts efektīvs plānošanas process. Bet pieņemot, ka labāk vēlāk nekā nekad, tomēr nav saprotams, kādēļ izmaiņas tiek ieviestas tikai tagad, ja par to runā vismaz kopš 2008. gada vidus (pats rakstīju par to aī aprīlī)? Ko tad darīja līdz šim brīdim? Domāja un trīsreiz nomērīja, pirms saprast, ka NBS nepieciešamas izmaiņas? Man jau sāk likties, ka būs novilkts par ilgu. Ne NBS apbruņošana būs atrisināta, ne kaujas spējīgu vienību izveide notikusi. Par to rakstīju te: http://www.aigarsprusis.lv/2009/03/latvijas-un-lietuvas-brunoto-speku.html.
Visbeidzot turpinu brīnīties par policijas darbinieku gaušanos. Likvidē Policijas akadēmiju. Esot nolemts, ka 28 reģionālo policijas pārvalžu vietā būšot piecas un tiek likvidēta arī veco laiku arhaisms Dzelzsceļa policijas pārvalde (arī par to esmu rakstījis krietni agrāk). Bez darba palikšot ap 1000 policistu. Izskan satraukums, ka pieaugs bezdarbs, noziedzība augšot, policistiem nebūšot par ko maksāt kredītus utt.
Tīri cilvēciski man šo cilvēku protams ir žēl. Taču palūkosimies uz to no malas. Kā zināms Latvijas Valsts policija skaitliski ir vislielākā starp Baltijas valstīm. Lietuvā par kārtību rūpējas mazāka policija, bet Igaunijā policija ir vairāk nekā divas reizes mazāka par Latvijas policiju. Pie tam paralēli Valsts policijai Latvijā ir pašvaldības policijas institūts.
Varētu pieņemt, ka vispārzināmu iemeslu dēļ Latvijā ir lielāka noziedzība. Pat bijušais iekšlietu ministrs Māris Gulbis bija spiests atzīt, ka starp noziedzniekiem un ieslodzītajiem, ko mēs visi kopīgi barojam cietumos, esot liels cittautiešu īpatsvars. Taču katrai monētai ir divas puses: kaut kā nešķiet, ka mūsu skaitliski lielā policija būtu liels drošības garants. Bez tam tikai tagad notiek reformas, kuras padomju milicijas klonā- valsts policijā burtiski jau ir pārrūgušas. Kādēļ tikai tagad? Tad jau sanāk, ja ne tagad notiekošais, noprotams, ka Latvija vēl ilgi būtu barojusi milzīgu policiju, kura ir mazefektīva un burtiski pārslogota ar daudziem priekšniekiem.

Kad beidzot to odžu perēkli izkratīs pa lielam?

Šodien TVNET portālā izlasīju LETA ziņu, ka, īstenojot Valsts policijas reģionālo reformu, tiks izveidotas piecas reģionālās pārvaldes. Atkal skan gaužām dramatiskas runas, ka reformu rezultātā simtiem policijas darbinieku palikšot bez darba. Es tam nepiekrītu, jo policijas Latvijā viennozīmīgi ir daudz par daudz. Taču ne par to.
Vakar- 21. maijā ziņu par daudzo pārvalžu likvidēšanu paspēja publiskot Iekšlietu ministre Linda Mūrniece Latvijas Radio 1. Un tagad, lūdzu, uzmanību! Te mana reformas interpretācija jau 23. aprīlī: ''[...] 26 reģionālo Valsts policijas pārvalžu un 26 augsti atalgotu pārvalžu priekšnieku vietā vietā jāizveido piecas novadu prefektūras- Rīgas, Latgales, Zemgales, Vidzemes un Kurzemes ar pieciem novadu prefektiem[...]". Es, protams, nesaku, ka par to policijas reformu esmu runājis agrāk par iekšlietu ministri vai kādu augstu policijas amatpersonu. Taču mani kas cits dara uzmanīgu: es, būdams absolūts iekšlietu diletants, spēju pateikt un izdomāt to pašu, ko lemj un analizē cilvēki, kuri nēsā pītus pagonus, lepni sevi dēvē par ģenerāļiem, pulkvežiem un priekšniekiem, vada visādus štābus, galvenās pārvaldes un struktūras, kamēr es tā starp citu tikai piesēžos pie datora. Vai esmu apdāvināts ar hipnotiskām spējām? It kā jau nē. Varbūt esmu ļoti gudrs? Kaut nu tā būtu... Tātad, mans subjektīvais secinājums, ka iekšlietu sistēmu vada un valsts augstākajās iestādēs kopumā ilglaicīgi strādā diletanti un sliņķi. Vai gluži vienkārši- parazīti. Jo kā tas var būt, ka kopš 1991. gada Latvijā par policiju joprojām tiek dēvēts milicijas klons ar nelielām ārējām korekcijām? Kā tas var būt, ka kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas lielākās izmaiņas policijā ir mašīnu krāsojums, formas vai kāda augstu amatpersonu rotācija amatos? Bet vēlāk brīnāmies, ka pensionējies Drošības policijas šefs izrādās praktizējošs barkašovietis, kas to vien vēlējies, kā iznīcināt Latvijas neatkarību...

Notikumiem pilna diena

Kā jau teicu, mūsu attālinātais atbalsts hokejistiem ir svarīgāks nekā liekas no pirmā brīža!

29. aprīlis atnācis ar gluži revolucionāriem notikumiem. Un to ir tik, ka līdz vakaram jau aizmirsies, kas notika no rīta. Tādēļ gluži vai ar statistiķa tabulu nolēmu tos pierakstīt.

1) Latvijas hokeja izlase stingri un noteikti apliecinājusi, ka ir ļoti, ļoti, ļoti nopietns spēks. Visas trīs spēles C apakšgrupā bija skatāmas. Vēl vairāk- baudāmas. Par gladiatoru cienīgu cīņu ar Zviedriju nemaz nerunājot. Šodienas Latvijas hokeja izlase ir tāda par kādu sapņojām tik ilgus gadus: jauna un ātra, kura šauj pa pretinieka vārtiem kā ložmetējs. Visbeidzot, kas nebūt nav mazsvarīgi, teju visa komanda kopīgi dzied Latvijas himnu! Viennozīmīgi, ka šajā faken krīzes laikā mūsu hokejpuikas mums dod lielu spēku. Paldies!
a) P.S. Bet te gan liek aizdomāties hokejfani.
b) Zviedrija paveikusi neiespējamo! Domāju, ka pat paglābjot nogurušos letiņu hokejistus no saplosīšanas.
2) Iekšlietu ministre Linda Mūrniece šodien uzdevusi likvidēt padomju milicijas reliktu Valsts policijā- apvienību "Apsardze". Kādēļ ar šo nedabisko veidojumu notika tik ilga auklēšanās, joprojām nesaprotu. Jācer, ka šim solim sekos cits loģisks solis: atteikšanās no vēl viena nedabiska padomju represīvo iestāžu mantojuma- pakāpju sistēmas iekšlietu sistēmā. Šim absurdam jau uzmanību esmu pievērsis vairākkārt.
3) Šodien Rīgas domes priekšsēdētājs Jānis Birks aicināja neatļaut 9. maija pasākumus pie tā sauktā ''uzvaras'' pieminekļa. Varētu pieļaut, ka tas ir priekšvēlēšanu populisms (kāds tas noteikti arī bija), taču jau pats fakts, ka Rīgas mērs uzdrošinās ko tādu teikt, ir diezgan liels notikums. Pie tam dienu iepriekš Birks atklāja, ka uzraksta ''Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem'' pie pieminekļa nebūšot. Tiesa, viņa vadītā municipalitāte ierosmi gan neatbalstīja pilnībā. Aizliegts tika tikai kāda komunistiskas sīkorganizācijas pieteiktais gājiens. Tādēļ gaužām vulgārais ļembasts un Latvijas nīšanas lielpasākums Pārdaugavā notiks arī šogad. Un galvaris šim balagānam ir neviens cits kā Maskavas stutētais šovmenis Nils Ušakovs.
4) Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretārs Mareks Gruškevics portālam "Diena" atklājis, ka bez darba var palikt vismaz katrs piektais skolotājs. Un tas jau ir krietni, krietni vairāk, nekā dažas dienas iepriekš bija gatava atklāt Izglītības ministre Tatjana Koķe. Ja tā, tad par tiem pēdējiem skolotāju protestiem prātā nāk sakāmvārds: no vilka bēga, lācim uzskrēja...
5) Visbeidzot, pie mums laukos nodedzis kāds pagalam atbaidošs iestādījums, kurš nezināmu iemeslu dēļ joprojām stāvēja nenovākts un biedēja Liepājas tūristus. Bet nu tas tikai liepājnieku prātam...