Diena uz kara kuģa

Šodien pirmo reizi mūžā pabiju uz kara kuģa jūrā. Tas ne tikai bija viens no maniem ilgi lolotajiem sapņiem, lai redzētu kaujas kuģa darbību, bet arī ilgi lolota cerība ieraudzīt dzimto pilsētu no jūras puses. Pateicoties Aizsardzības ministrijas labvēlībai, man kā blogotājam ar interesi par militārajām lietām, kopā ar akreditētiem žurnālistiem un militārajiem atašejiem bija iespēja doties atklātā jūrā, kur notika iespaidīga atrastas mīnas uzspridzināšana.

Pastavēju kuģa priekšgalā. Gluži kā filmā "Titāniks", tikai viens un otrādi.

Savā prātā biju iedomājies, ka kuģis ir kaut kas ļoti neveikls. Domāju, ka izkļūšana no ostas tam aizņemtu sazin cik ilgu laiku. Principā mani vienīgie priekšstati par kuģi bija veidojušies no braucieniem ar prāmi. Tāpēc šodiena sākās ar īstu šoku, kad biju sacerējies bez liekas steigas apsēsties un vērot Liepājas ostu no kuģa klāja, talkā ņemot fotoaparātu. Še tev bija, M-05 "Viesturs" attauvojās un traucās pa Tirdzniecības kanālu jūras virzienā. Paiet minūte- kuģis paslīd garām TEC skurstenim. Gribu paspēt nofotografēt kanāla otro pusi, skatos, kuģis jau steidz garām bijušajai muitas ēkai. Vēl minūte un pelēkais mīnu iznīcinātājs jau paslīd garām "Kursas" zvejas kuģiem. Tad vēl mirklis gar "Laskanas" baļķu kaudzēm un "Viesturs" jau slīd gar Dienvida molu, uz kura ērti iekārtojies kāds vientuļš makšķernieks.
Būdams liepājnieks, nojautu, ka uz jūras varētu būt daudz aukstāks. Bet nekā, šodienas laiks gluži izcils. Kā pēcāk preses konferencē teicās Aizsardzības ministrs Imants Lieģis, skaistais laiks esot atvests no Rīgas. Nu kā lai strīdas...

Tāda izskatās mīļā Liepāja no jūras.

Jūrā mani pārsteidza Liepāja. Pareizāk sakot, biju šokēts, cik maz bija vajadzīgs, lai kuģis no krasta atietu vien dažas jūdzes, lai pilsētu taptu par nelielu krasta līnijas siluetu, ko tā īsti saskatīt bez binokļa ir pagrūti. Jā, bija redzams lielais vēja ģenerators Šķēdes kāpās. Tālāk saulē zaigoja Karostas katedrāles kupoli. Ieskatoties, bija ieraugāms televīzijas tornis. Vienkārši satriecoši, kā pilsēta pārdesmit minūšu laikā var palikt par gluži robainu krasta līniju. Tad jau nojaušu, ka naktīs un sliktākos laika apstākļos par Liepāju no jūras vispār jāaizmirst.

Uz kuģa klāja bija tā lieliskā iespēja parunāt ar cilvēkiem, kurus no ziņu virsrakstiem visi labi zinām. Piemēram īsta enciklopēdija jūras lietās izrādījās bijušais Jūras spēku komandieris Ilmārs Lešinskis. To, ko sazin cikos izdevumos, grāmatās un interneta anālēs meklēju burtiski gadiem, Lešinskis atstāstīja pārdesmit minūšu laikā. Piemēram, kā Lietuva tika pie saviem pirmajiem kara kuģiem vai kā mācības tika apšaudīti norakstītie Jūras spēku karakuģi. Biju bezgala priecīgs, uzzinot, ka bijušais Jūras spēku komandieris Aleksandrs Pavlovičs lasa manu blogu, kurā mēdzu izlikt savas civilista pārdomas.

Jurijs Melkonovs (no labās) atradis kopīgu valodu ar amerikāņu virsnieku.

Uz kuģa iepazinos ar Juriju Melkonovu, kura mājas lapu regulāri lasu. Nu jau par 100% esmu pārliecināts, ka tuvākajā laikā būšu J.Melkonova izdotā žurnāla "Baltfort" abonētājs. Vārdu sakot, brauciens līdz kulminācijas vietai, kurā bija iespēja vērot milzu sprādzienu, izrādījās tik piesātināts, ka informācija jaunām pardomām iegūta ļoooti daudz.

Krievijas un Baltkrievijas militārie pārstāvji, gaidot lielo sprādzienu.
Baltkrievu pulkvedis izrādījās ļoti labsirdīgs. Apgalvoja, ka Baltkrievija esot liels Latvijas draugs. Pulkvedis teicās, ka Latvijas armijai vajagot ciešāk sadarboties ar baltkrievu armiju. Arī bruņojumu viņi var piegādāt.

To, ka sprādziens ir sprādziens, šķiet zināju. Šķita, ka tas būs skaļš, ka gaisā būs ūdens stabs. Mana līdzšinējā izpratne par sprādzienu jūrā izrādījās pilnīgi norakstāma. 700 metru attālumā nograndušā mīna zem kuģa radīja tādu spērienu, ka domās jau sāku domāt par glābšanas vestes atrašanos vietu.

Pēc mīnas iznīcināšanas labā noskaņojumā Jūras akadēmijas asociētais profesors Ilmārs Lešinskis un Jūras spēku Flotiles štāba priekšnieks- komandkapteinis Juris Roze.

Aizsardzības ministrs Imants Lieģis (pa labi) un Nīderlandes vēstnieks sarunā ar žurnālistiem uz kara kuģa A-53 "Virsaitis". Diemžēl ministrs apstiprināja savus stingros nodomus atteikties no piektā "Alkmaar" mīnu meklētāja M-08 "Rūsiņš", kas joprojām atrodas Holandē. Līdzīgs liktenis gaidot vēl vienu kuģi, jo Jūras spēkiem jāpietiek ar trīs tādas klases kuģiem.

Atgriežoties no lieliskā brauciena, Liepājā sagaidīja rrrriktīgs karstums. Pie mums Liepājā, kā izteicās kāds kuģa viesis, draņķīgs laiks esot visu laiku. Vien daži izņēmumi. Pēdējo sešu- septiņu mēnešu laikā tam varētu piekrist, bet kad tāda superdiena kā šodien, un vēl supercilvēku kompānijā, tad tam rīdziniekam nevar piekrist. Mums tas laiks nav draņķīgs, vienkārši te ir Liepāja.

Plašāku reportāžu laipni lūgtum apskatīt te: http://www.flickr.com/photos/aigarsprusis/sets/72157624102458288/

Sašutums par šo un to

Vefiņa paliekas Jūrmalciema priežu mežā.

Nemaz nezināju, ka Aizsardzības ministrs Lieģis esot nobriedis likvidēt NBS sporta klubu. Protams, agrāko gadu prakse, kad armijas sporta komandās par lielu naudu tika fraktēti nēģeru basketbolisti bija kliedzošs absurds. Taču nav jau arī normāli, ja uz ilgiem gadiem atkal izzudīs armijas sports, kurš nenoliedzami pēdējos gados bija viens no Latvijas sporta stūrakmeņiem. Vismaz jācer, ka parlamentā šo trakumu novērsīs. Bet zinot to, kas pa Saeimas namu šiverē, gaidīt brīnumainas atklāsmes gan nenāktos.
Piektdien pamanīju, ka Liepājas TEC skursteņa nojaukšana nav gājusi tik gludi. Kā ar to čepē ir domāts tikt galā, pat nav ne jausmas.
Bet šodien bijām Jūrmalciema apkaimē sēnes lasīt. Sēņu bija pamaz. Prasīt labākas sēņu vietas zinātājiem laikam nav jēgas, jo diez vai kāds gribēs atklāt, vai ne? Bet man jau slēpt nav ko. Sēņot patīk, taču vislabāk, līdzi ņemot fotoaparātu. Cik esmu klīdis pa Liepājas pievārti, tad jau no skolas laikiem mazo beciņu un bērzlapīšu vietas ir atrodamas starp Liepājas robežu un Grīnvaltiem. Diemžēl šajā apkaimē esmu ievērojis kādu nelāgu lietu. Ļeņina valodā šprehojošie itin bieži cauri mežam iet kā Čingizhana ordas, visas nederīgās sēnes izspārdot, sūnas izbradājot un darot citas lietiņas, kas mežu pēc tam padara gaužām nomocītu. Šodien pamanīju ko līdzīgu. Tad vēl Pūsēnu kalna tuvumā ieraudzīju kādu pautu atvestos atkritumus un garīgais pavisam tapa čābisks. Saprast to nespēju. Neesmu zaļais, par kodolenerģiju kritiku neklausos, bet nu tādiem lošiem, kas tā var piegānīt mežus galvā ir jādod. Un tik konkrēti, lai pēc tam dažas dienas starp kokiem pasnauž.
Ak jā. Nedēļas nogalē noskatījos dažas labas filmas. Viena no tām "District 9". Pieļauju, ka pilnīga bērniem domāta fantāzija, taču esmu šī žanra mīļotājs. Iesaku.

Krīze kā šķīstītava

Arī netīrie darbi jādara!

Vakar, 5. augustā Latvijas Radio 1 bija klausāma saruna ar aizsardzības ministru Imantu Lieģi. Intervijas laikā atkal atcerējos daudzus jautājumus, kas plašsaziņas līdzekļos grozās ikdienas.
Runājot par Lieģi, atzīšos, ka daudzos jautājumos ministrs mani patīkami pārsteidza. Piemēram, viņa paustais Krievijas- Gruzijas kara sakarā bija konstruktīvs un bez ierastās varas vīru liekuļošanas. Pilnībā piekrītu arī Lieģa teiktajam, ka ''šī krīze ir laiks, kad karavīriem pierādīt patriotismu''. Ticiet man, es ļoti labi saprotu ikvienu, kam šajā krīzē ir jāsadzīvo ar samazinātu algu un grūtībām "savilkt galus". Nedienas nav apgājušas arī mani. Tādēļ čīkstēšanu par karavīriem, robežsargiem, policistiem, pedagogiem vai mediķiem es neuzskatu par pārāk cienīgu. Uzskatu, ka bieži proponētais viedoklis "kā maksā, tā strādā", šoreiz īsti nebūs vietā. Atgūt savu labā darbinieka reputāciju nenāksies viegli. Bez tam uz jebkuru darbiņu tagad stāv gara rinda. Neaizvietojamu cilvēku nav. Patīk vai nē, bet tas attiecas arī uz armiju. Nu nevarēja taču ilgi saglabāties stāvoklis, ka ar katru gadu Aizsardzības ministrijas budžets pieauga vērā ņemami, kamēr NBS kaujas spējas faktiski nav paaugstinājušās.
Tieši šī krīze daudzās struktūrās pārvērtusies par strukturālo šķīstītavu, kurā atklājas, cik daudz lieka esam dāsni apmaksājuši. Piemēru netrūkst. Gan armijā, kura, būdama gana neliela, iedzīvojusies daudzos štābos un lepni skanošās pavēlniecībās, kamēr izrādījies, ka tiem pavēlniekiem bijis jākomandē pašiem sevi. Ir jābūt atklātiem robežsargiem un jāatzīst, ka nebija saprotams, kādēļ Liepājā un citviet atradās vērā ņemamas robežsargu formācijas, ja faktiskā valsts robeža, ko mūsdienās robežsargi apsargā, atrodas teju 400 km tālāk. Beidzot arī policistiem ir jāatzīst, ka policijas faktiskais lielums Latvijā nav nemaz tik mazs, lai lieki bļaustītos. Ir taču redzams, ka iekšlietu sistēma bija jau sen strauji jāreformē.
Līdz ar novadu reformu atklājas, ka daudzu skolu uzturēšana neticami mazā bērnu skaita dēļ nav atrodama jebkāda pamatojuma. Patīk vai nē, bet jau sen ticis runāts par medicīnas nozares reformu. Vienīgi jācer, ka šī nozare spēs izvairīties no mēra, ko piemeklējis aizsardzības struktūru. Tur tā sauktā "reforma" notiek kopš pašiem atjaunotās Latvijas armijas pirmsākumiem 1992. gadā. Un kā nav nekādu skaidrību, tā nav.
Krīze atklājusi to, kas daudzos rūdzis jau sen- netaisnības izjūtu. Ja vieni vai ''rāvušies kā vergi uz galerām'', nekādus treknos gadus i no tāluma nemanot, tad citi dzīvojuši uz nebēdu. Es ļoti ceru, ka tik cūciski valsti vadīt vairs nevarēs. Un reiz taču tiem tuklajiem bērziņiem, ampelmaņiem slakteriem, iekšējo skaistumu cienītājiem šleseriem un pelēkajiem kardināliem no visām Latvijas malām vajadzētu aizvērties.

P.S. Pēdējās dienās autovadītāji Liepājas pusē pagalam zaudējuši uzmanību: http://www.poga.lv/photos/aigarsp/sets/set:33958/ un http://www.poga.lv/photos/aigarsp/sets/set:33984/. Ar ko tas saistīts?