Militāro iespaidu diena Ventspilī

Mūsu sabiedrotie- ASV jūras kājnieki.

Šodien militārajās mācības "Baltops 2010", kas risinās Ventspils pusē, bija viesu diena. Es kā blogotājs un militāro lietu entuziasts biju klāt, pateicoties Aizsardzības ministrijas labvēlībai (īpašs paldies Dacei Ankipānei, jo tieši viņas apbrīnojamā enerģija visas dienas laikā bija viens liels sinerģijas centrs).
Sākums preses pārstāvjiem bija uz kuģa "Eugene A. Obregon". Ja es teikšu, ka kuģis ir milzīgs, nepateikšu neko. Tādēļ vizualizēšu to citādi- uz 250 metrus garā kuģa ir tik daudz kaujas tehnikas un mašīnu, ka ar to visu varētu ieņemt ne tikai visu Latviju. Domāju, ka zēni ar šo tehniku diezgan raiti aizšļūktu līdz pat Minskai un vēl tālāk. Un ar traktoriem un buldozeriem, kas bija uz šī kuģa, varētu nolīdzināt sazin cik kalnus. Tā starp citu var pieminēt, ka uz peldošās amerikāņu armijas tiek uzcelti arī vairāki kuteri un pontoni, kas transportē pa ūdeni kaujas tehniku. Nu iespaidīgi, ja neteiktu vairāk.

Prezidents tankista lomā.

Pēc milzīgā kuģa apskates (apskate gan bija visai nosacīta, ņemot vērā tā monstra izmērus), sekoja ērts brauciens armijas autobusā uz Vārves pludmali, kur pēc mācību scenārija tika sagatavota kaujas tehnikas izsēšanās krastā. Tiesa gan, bija jaušams, ka šodien ir preses un viesu diena. Jo gan jeņķi gan mūsējie bija labā omā un paraugdemonstrējumi vairāk līdzinājās lieliski iestudētai izrādei. Neskatoties uz to, pludmalē bija sapulcējušies daudz ventspilnieki. Bija jau arī ko redzēt. Visa pasākuma savdabīga nagla fotogrāfiem bija prezidents Valdis Zatlers, kurš tīri droši sēdēja bruņumašīnas tornī un vairāk atgādināja tanka komandieri. Gluži kā no episkām kara filmām.

Latvijas armijas visurgājējs BV-206.

Pēc Vārves sekoja ASV karaspēka nometnes apmeklējums. Par izbrīnu, it visur saskāros ar neticamu militāristu laipnību. Atceroties bērnības dienas, kad pa Liepāju vazājās padomju militāristi kerzas zābakos un nebūt neizstaroja laipnības auras, taisni vai savādas sajūtas. Starp citu, daudz labu vārdu jāsaka arī par mūsu karavīriem. Šoreiz gan galvenā loma bija ASV pusei, taču bija redzams, ka mūsu zēni gluži vai virmo, piedaloties šajās iespaidīgajās mācībās. Bija arī redzams karavīru un zemessargu prieks par kaujas tehniku-bruņumašīnām un tankiem, kuru mūsu armijai pagaidām vēl nav.

Tik daudzās hronikās un Holivudas filmās redzētais tanks M1 Abrams Ventspils ostā. Neticami.

Dienas noslēgumā- amerikāņu mehanizētā triecienspēka lepnuma- tanka Abrams apskate. Skaņas, ko tas verķis izdalīja, grozot stobru un torni, vairāk atgādināja filmā Terminators redzēto. Redzot šādu tehniku, tik ļot negribējās piekrist kādam militārajās lietās zinošam, kurš teicās, ka Latvijai tankus nevajag, jo tie esot uzbrukuma ieroči. Ai, kā negribētos, ka mūsu karavīriem nāktos iztikt bez tiem...
Visbeidzot sekoja vilciena apskate, uz kura tika sakrauta kaujas tehnika, ko pasažieru vagonā pavadīja Latvijas un ASV karavīri. Viss kā pēc smalki sarakstīta scenārija. Neliels video par to te: http://www.karavirs.lv/2010/06/amerikanu-latviesu-konvojs-no-ventspils.html

Plašāka reportāža aplūkojama te: http://www.flickr.com/photos/aigarsprusis/sets/72157624121811213/

2009. gada apskats

Gads noslēdzies. Cik nu sekmīgi, cik nu slikti, katrs zinās labāk. Likt gada nogalē jums savas problēmas nenāk ne prātā. Tādēļ ierasti gribas uzmest skatu gada svarīgākajiem notikumiem. Šoreiz savu rakstiņu atskatā.

Manuprāt viens no šodienas Latvijas simboliem ir 2009. gada 13. janvāris. Kad politiķu sakūdīts pūlis nolēma šturmēt Saeimu, izdarot lāča pakalpojumu Latvijai. Vien pāris izdauzīti logi Saeimai, kamēr krietns skaits cilvēku joprojām cīnās ar šī grautiņa sekām: kāds gaida tiesu, kādam izlaupīts un izdemolēts veikals, bet kāds vispār palicis bez acs. Atzīšos, ka to Saeimu varēja ieņemt desmit minūtēs tā, ka ne policisti, ne militāristi i iepīkstētos neuzspētu. Un tas man liek domāt, ka šo nekārtību organizatori ir pilnīgi idioti. Tikmēr šo nekārtību organizētāji mierīgi gatavojas vēlēšanām.
Par 13. janvāri rakstīju te: http://www.aigarsprusis.lv/2009/01/ko-13-janvr-tokenbergs-un-co-panca.html.

Viena no lietām, kas mani šogad aizskāra īpaši, bija mūsu bruņoto spēku jautājums. Faktiski man tas neskar un es varētu uz to visu bardaku nospļauties, taču sirdī mūsu valsti un armiju mīlu. Īpaši floti un kuģus. Tādēļ visām jēdzībām un nejēdzībām šai lauciņā cītīgi sekoju. Lasītākie raksti pa šo tematu te:
Atvērto durvju diena armijā- http://www.aigarsprusis.lv/2009/11/atverto-durvju-diena-armija.html

Neliels atskats uz militārā diletantisma desmitgadi Gaisa spēkos- http://www.aigarsprusis.lv/2009/11/neliels-atskats-uz-militara.html
Atjaunoto Latvijas Jūras spēku pirmie kara kuģi- http://www.aigarsprusis.lv/2009/10/atjaunoto-latvijas-juras-speku-pirmie.html
Spējas palīdzēt- http://www.aigarsprusis.lv/2009/10/spejas-palidzet.html
Mūsu kara flotei 90- http://www.aigarsprusis.lv/2009/08/musu-kara-flotei-90.html
Bez Jūras spēkiem Latvijai neiztikt!- http://www.aigarsprusis.lv/2009/06/bez-juras-spekiem-latvijai-neiztikt.html
Vai ģenerālis Maklakovs ir sajucis prātā?- http://www.aigarsprusis.lv/2009/03/vai-generalis-maklakovs-ir-sajucis.html
Latvijas un Lietuvas bruņoto spēku salīdzinājums- http://www.aigarsprusis.lv/2009/03/latvijas-un-lietuvas-brunoto-speku.html
Kuģu aiziešana- http://www.aigarsprusis.lv/2009/01/vakar-bija-t-laime-bt-promend-liepj.html

Diez vai Latvijā ir kāds cilvēks, kuru mutē simtiem reizes nebūtu pabijis vārds krīze. Tā kā dažādu politisko stulbeņu dēļ krīze nav gājusi secen arī man, daudz par to domāju arī es. Un te mazliet iz tā, ko gada laikā par krīzi domāju:
Krīze kā šķīstītava- http://www.aigarsprusis.lv/2009/08/krize-ka-skistitava.html
Nīdēšana krīzi pastiprina!- http://www.aigarsprusis.lv/2009/04/nidesana-krizi-pastiprina.html

Gana raibs šis gads bija arī Liepājas pusē. Tādēļ man kā rafinētam Liepājas lokālpatriotam šo raibumu sakarā bijis savs viedoklis:

Kas jauns pilsētā zem liepām?- http://www.aigarsprusis.lv/2009/11/kas-jauns-pilseta-zem-liepam.html
Liepājas abas puses vienotas- http://www.aigarsprusis.lv/2009/08/liepajas-abas-puses-vienotas.html
Kara jūrnieku diena Liepājā- http://www.aigarsprusis.lv/2009/08/kara-jurnieku-diena-liepaja.html
Liepājas vidū taps otrs Dienvidu tilts?- http://www.aigarsprusis.lv/2009/04/liepajas-vidu-taps-otrs-dienvidu-tilts.html
Bļitkotāju bums un pašvaldības iestāžu bezdarbība Liepājā- http://www.aigarsprusis.lv/2009/02/blitkotaju-bums-un-pasvaldibas-iestazu.html

Arī šogad sabiedrībā raisījās plašas diskusijas Latvijas iedzīvotājiem tik svarīgā satumā- 16. martā. Sajutu, ka cilvēkiem nepieciešams kaut vismaz mazs mazītiņš emocionāls atgādinājums un skaidrojums, kas ir šis datums. Tādēļ pirms paša 16. marta klēpjdatorā uztaisīju nelielu klipiņu, kas apskatāms te: http://www.youtube.com/watch?v=jW2EY6fyPgk. Redzot, ka nepilna gada laikā to noskatījušies vairāk nekā 5000 reižu, esmu priecīgs, ka darbs nav bijis velts.

Kā priecīgāku noti varu pieminēt, ka šogad esmu aktīvi bildējis. Esmu apkopojis daudz reportāžu. Vairumu no tām iespējams aplūkot. Tādēļ esat laipni apskatīt manas galerijas. Te iekš Pogas- http://www.poga.lv/photos/aigarsp/sets/, bet te iekš Flikra: http://www.flickr.com/photos/aigarsprusis/. Būšu priecīgs, ja kaut kas jums no visa būs bijis interesants.

Laimīgu 2010. gadu!

Atvērto durvju diena armijā

Šodien piepildījās viena no manām senām iecerēm- apmeklēt Liepājā dislocētās karaspēka vienības. Kopā ar dēlu cītīgi izstaigājām Jūras spēku bāzi Roņu ielā 2, apmeklējām "Alkmaar" klases mīnu meklētājus 84. piestātnē, savukārt pēc tam devāmies uz 89. piestātni, kur pietauvots Jūras spēku flagmanis "Virsaitis" A-53. Tālāk mūsu ceļš veda uz Karostu, kurā apmeklējumu sākām ar Ūdenslīdēju skolas apmeklējumu, bet tad sekoja krietna ekskursija pa Jūras spēku mācību centru un unikālo Virsnieku sieta pili.

Mazliet iz padomju laika šarma Roņu ielas bāzē.

Sākšu ar, ka uzzināju par kolosālu iespēju apmeklēt Liepājas garnizonā dislocētās vienības. Kā zināms, šo vienību ir pietiekami daudz, tādēļ nācās atteikties no iespējas paviesoties Zemessardzes 1. novada štābā Dārza ielā 4/8. Protams žēl, taču, kā bija lasāms, apmeklējuma laiks bija no 10.00 līdz 15.00. Visu atvēlēto laiku lieti izmantojām.

Roņu ielas bāzē
10.00 bijām Roņu ielā 2, kur bāzējas Nodrošinājuma pavēlniecības 1. Reģionālo nodrošinājuma centra štābs un Jūras spēku flotile. Tā kā štābā bildēt teicās nevarēs, izvēlējos doties tieši tur, kur bildēt ir brīvi. Apskatot šo karaspēka daļu, bija redzams, cik tajā joprojām daudz liecību par agrākajiem gadiem. Baisās okupācijas karaspēka silikāta ķieģeļu ēkas, milzīgi asfaltēti plači, garāžu rindas, betona žogi ar dzeloņstieplēm. Taču redzams, ka teritorija gadu laikā pārvērsta līdz nepazīšanai. Redzams, ka te notikusi lāpīšanās gados, kad Latvijas armijas budžets bija niecīgs, bet vietām redzams, ka labklājības gados tapušas iespaidīgas būves kā Baltijas valstu pretmīnu aprīkojuma apkalpošanas centrs un Jūras spēku orķestra nams. Tieši par pēdējo visdrūmāk. Orķestris bija pirmklasīgs, ēka varena, bet orķestri faktiski likvidēja. Mazliet drūmi (par to jau rakstīju agrāk). Taču, paskrienot nedaudz uz priekšu, pārsteidza, ka paši jūrnieki nemaz tik pesimistiski nebija viss.

Par šīs vietas piederību kara jūrniekiem liecināja ne tikai ostas un kuģu tuvums, bet arī goda vietā apskatei noliktie enkuri.

11. novembrī jau pabijām uz kuģa M-07 "Visvaldis". Šoreiz apmeklējumam bija atvērts kuģis M-05 "Viesturs". Abās apmeklējuma reizēs biju patīkami pārsteigts par kārtību uz kuģiem. Nebūs pārspīlēti, ja to nosaukšu par pedantiskiem iestādījumiem. Viss spīd un laistās. Atzīšos, nesapratu, kas to visu paveic, zinot, ka obligātā iesaukuma matrožu, kas varētu tur dienām berzt taču nav.
Ak jā, biju pārliecināts, ka uz "Alkmaar" klases mīnu meklētājiem ir krietni daudz vietas un kuģošana uz tiem ērta bezgala. Nekā nebija. Kuģu iekšienē sajūtas, kas drīzāk atgādina zemūdeni. Kuģis burtiski piebakāts ar kabeļiem, elektrības kastēm, datoriem un lietiņām, no kurām neko nesaprotu. Kara jūrnieku kajītes arī neticami mazas. Jūrnieku gultas trīs stāvos. Ja mani paņemtu uz šī kuģa, nāktos vājēt.
Bija tas ilgi gaidītais prieks ieraudzīt, kas tas par ''zvēru''- sonārs, ko tik bieži piemin mīnu meklēšanas sakarā. Biju pārliecināts, ka tas ir kāds lokatoram līdzīgs priekšmets, kas kā neliela bumba ir pie kuģa dibena. Izrādījās vieglās mašīnas lieluma monstrs- ''Thales DUBM 21B'', kuru darbina hidraulika. Šim verķim atvēlēts vesels kuģa nodalījums. Patiešām neticami.
Kuģa komandieris laipni pastāstīja, ka šie teju 52 metrus garie kuģi uz nebēdu var vagot pa jūru desmit dienas bez papildus uzpildīšanās. Kaujas uzdevumā kuģa komandā jābūt vismaz četrdesmit labi apmācītiem vīriem. Zinot šodienas ekonomisko nedienu konjunktūru, gaužām smagi ar personālsastāvu, kurš jau tā esot ļoti mazs. Tādēļ patreiz uz mīnu meklētājiem jāiztiek ar mazāku komandu.

Par labu mīnu kuģu vajadzību Jūras spēkiem vairs nevar būt diskusiju. Tikai nezinātājs var apgalvot, ka to uzturēšana nav vajadzīga.

Pēc komandiera teiktā sapratu, ka jaunie kuģi nav salīdzināmi ar iepriekš mūsu flotē ekspluatētajiem kaut vai moderno ierīču dēļ. Kuģi ir pamatīgi datorizēti, vadība notiek ar tādu kā spēļu džoistiku palīdzību. Neskatoties uz to, ka kuģiem vairāk nekā divi desmiti gadu, izskatījās, ka tie ir pamatīgi modernizēti un labi uzturēti. Kuģa stūres māju fotografēt gan neļāva, tādēļ jāpaļaujas uz katra individuālo fantāziju vai militārajos žurnālos apskatāmo.
Darbs uz mīnu meklēšanas kuģiem nebūt nav medusmaize. Šie kuģi patiesībā ir lielas un pagalam sarežģītas ierīces, kuras nodarbojas ar pagalam baisu darbu. Mīnas nemaz nav abstrakts objekts jūras dibenā. Pēc mīnas vai torpēdas sprādziena pat no bruņām klāta kuģa maz kas paliek pāri. Specifisko iemeslu dēļ mīnu meklētāji nav bruņām klāti. Tādēļ šis darbiņš patiesībā ir bīstama nodarbe, zinot, cik mīnām pārpilna ir divu pasaules karu skartā Baltijas jūra.

1978. gadā norvēģu būvētais "Virsaitis".

Uz flagmaņa
Šodien interesentiem tika atvērts arī Latvijas kara flote flagmanis- apgādes un bāzes (štāba) kuģis "Virsaitis" A-53. Esmu uz tā jau bijis, taču pēc tam, kad par šo kuģi uzzināts daudz jauna, ar lielu interesei to apciemoju vēlreiz. Atskatoties uz šā kuģa vēsturi, jāatgādina, ka tas būvēts 1978. gadā, Norvēģijā, kur kuģis nesis nosaukumu "Vale" un tur tas kalpoja kā mīnu izlikšanas kuģis, kas līdzi spējis paņemt līdz pat 400 jūras mīnām. "Virsaitis" mūsu flotē kalpo kopš 2003. gada. Pirms saņemšanas norvēģi esot apmācījuši vienu latviešu komandu tieši mīnu izlikšanā. Nesen pie tāda paša kuģa- N-42 "Jotvingis" tikuši arī Lietuvas jūras spēki. Lietuviešiem palaimējies, ka viņiem ticis kuģis, kurš vēl krietnu laiku kalpojis Norvēģijas flotei, kamēr Latvijai nodotais kuģis kādu laiku stāvējis dīkā, jo bijis lieks. Iespējams, tieši tādēļ mūsu "Virsaitim" ir tikai viens 40mm lielgabals "Bofors" priekšgalā, bet leišu "Jotvingim" divi abos galos. Kādēļ tas tā, neviens paskaidrot nevarēja. Taču varam priecāties, ka mūsu "Virsaitis" vismaz ir gadu jaunāks (starp citu, atgādinu, ka par Jūras spēkiem vairāk varat palasīt te: http://www.aigarsprusis.lv/2008/05/msdienu-latvijas-kara-flote.html).
Vairāk fotogrāfiju par bāzes apmeklējumu te: http://www.poga.lv/photos/aigarsp/sets/set:35444/.

40 mm "Bofors" lielgabals "Virsaiša" priekšpusē ir vienīgais uz mūsu Jūras spēku flagmaņa.
Bet šī ir vieta, uz kuras tiek montēts otrais 40mm "Bofors" lielgabals. Pa kreisi jaunsargs Ričis.
Tikmēr viens 40 mm "Bofors" lielgabals stāv krastā. Ejošs vai nē, jūrnieki neatklāja. Tāds pats ir uz "Virsaiša". Faktiski šim lielgabalam būtu jāatrodas "Virsaiša" aizmugurē kā tas ir uz analoģiskā Lietuvas "Jotvingis".
Savukārt uz šīs platformas kuģa aizmugurē pēc visiem talmudiem ir jāatrodas 12.7 mm ložmetējam pretgaisa aizsardzībai. Diemžēl, nezināmu iemeslu dēļ norvēģi bija demontējuši arī šo.

Baltijas valstu ūdenslīdēju mācību centrā

Tālāk devāmies uz Baltijas valstu ūdenslīdēju mācību centru Karostā. Jau pie šīs iestādes vārtiem bija jaušams, ka vecā padomju mantojuma te nav ne ēkās, ne paradumos, neskatoties, ka centrs atrodas agrākās padomju kara bāzes teritorijā. Viss, sākot no ēkām, beidzot ar kuģu piestātni tapis no jauna. Īpašu ūdenslīdēju pasaules gaisotni pastiprina no dzelmes izceltās mīnas, enkuri un torpēdas. Iespējams, ka nākotnē vismaz daļa Jūras spēku kuģu bāzēsies Karostā tieši pie ūdenslīdēju mācību centra, taču pagaidām te piestātne vien vienam lielam vai vairākiem mazākiem kuģiem. Cik ievērots, tad pastāvīgi te uzturas daži Krasta apsardzības kuterīši.

Baltijas valstu ūdenslīdēju mācību centrs. Mūsdienīgs un neierasti, ka daži kursanti no bijušās PSRS republikām vairākkārt pārprasījuši, kur atrast kazarmas.

5 metrus dziļais baseins, kur iemaņas apgūst ūdenslīdēji. Dziļākais Baltijā, starp citu.

Bet šī ir tā slavenā enkurmīna, kas ražota 1877. gadā un izmantota Pirmā pasaules kara laikā sauszemes spēku vajadzībām un ko mūsu sapieri padarīja nekaitīgu.

Katrā vietā ir kas tāds, kā dēļ tur gribas nokļūt. Baltijas valstu ūdenslīdēju mācību centrā tas ir 5 metrus dziļais baseins. Dzirdēts gan par to daudz. Šad tad tas redzēts TV, bet dzīvē? Izrādās iespaidīga uzparikte. Esot blakus, neradās sajūta, ka baseins ir tik dziļš, taču apdomājot dziļumu, sajūta mazliet baisa. Piecu metru baseins!
Vairāk fotogrāfiju par Baltijas valstu ūdenslīdēju mācību centra apmeklējumu te: http://www.poga.lv/photos/aigarsp/sets/set:35441/

Jūras spēku mācību centrā
Apmeklējumu noslēdzām Jūras spēku mācību centrā, Atmodas bulvārī. Pie agrākā PSRS kara flotes hospitāļa lepnajiem vārtiem, kas pēc remonta par okupācija laika postažu vairs nekādi neliecina, mūs sagaida caurlaides uzraugs ar kapteiņa zīmotnēm! Izrādās armijai tik ļoti trūkst karavīru, ka ar objektu apsardzību nodarbojas virsnieki. Neviļus jāšausminās par Aizsardzības ministrijas "tālredzību".

Virsnieku pils.

Kā izrādās, kapitāli izremontētajās telpās vieta paredzēta arī Liepājas puses zemessargiem, kas pašlaik uzturas pagalam aplamās telpās- bijušajā bērnudārzā Cietokšņa ielā. Turpat mājvietu atradīs arī Nodrošinājuma pavēlniecības 1. Reģionālās nodrošinājuma centrs, kas tagad mājo Roņu ielā 2. Bez tam vairākus gadus atpakaļ tapis plāns par militārā sporta kompleksa celtniecību tukšajā laukumā starp Ūdenslīdēju skolu un Jūras spēku mācību centru. Tātad nākotnē Karostā atkal būs iespaidīga militārā infrastruktūra. Paldies Dievam, šoreiz mūsu pašu. Kāds šai iestādei būs nosaukums nākotnē, grūti izdomāt.
Jau pie pašiem mācību centra vārtiem ieraudzīju, cik lielas pārmaiņas te notikušas. Vēl tikai dažus gadus atpakaļ teritoriju ielenca biedējošs un pussabrucis betona žogs. Tagad to nomainījis moderns metāla kaluma žogs, visu skatam atklājot unikālo Virsnieku saieta namu un citas karaspēka ēkas. Vecais un sadrupušais asfalts nomainīts ar jaunu segumu. Pie centra štāba ēkas pat izveidotas dekoratīvās dobes, visapkārt labi kopts zālājs. Mācību centrs atstāja patiešām labu iespaidu.

Pils lielā zāle, kuras akustika esot unikāla, nerunājot, ka tās greznums ir neaprakstāms.

Ja ūdenslīdēju centrā pārsteigums bija dziļais baseins, tad te ar nepacietību gaidu iespēju apmeklēt grezno pili. Jūras spēku virsnieces pavadībā apstaigājam neticami grezno pili, kurai pēdējie gadi šķiet ir paši labākie kopš Otrā pasaules kara sākuma- beidzot ēkai ir atjaunots jumts. Diemžēl, naudas trūkums atkal apdraud pils atjaunošanu. Pils ilgos okupācijas gados nolaista tiktāl, ka tā sāka sabrukt pati no sevis. Unikālie griestu un sienu greznojumi, neskatoties uz čābisko stāvokli, spilgti raksturo agrāko pils greznību. Pils celta no 1898. gada līdz pat 1907. gadam kā cariskās Krievijas kara flotes virsnieku sapulču un saviesīgo pasākumu vieta pēc St. Pēterburgas arhitektūras ārpilsētas piļu parauga. Pils ir krievu jūgendstila arhitektūras paraugs. Projekta autors bija St. Pēterburgas arhitekts Sergejs Geļenzovskis. Pils svinīgajā atklāšanā piedalījās arī Krievijas cars Nikolajs II. Kā izrādās, pils centrālā fasāde ir no jūras puses, kuru ar cara jahtas piestātne savienoja celiņš no granīta plāksnēm. Mūsdienās par šo greznību liecina vien satrūdējuši cara jahtas piestātnes pāļi jūras malā.

Milzīgās vīnu kolekcijas pagrabs pils sētas pusē. Pagraba krājumi 1915. gadā tika evakuēti uz Krieviju.

Pirmais pasaules karš pils liktenī ienesa negaidītas korekcijas. 1915. gada pavasarī uz Maskavu un Pēterburgu no pils izveda milzīgu bibliotēku un karšu arhīvu, kas esot bijis otrs lielākais Krievijas impērijā. Uz Krieviju tika izvestas arī vērtīgās lustras, mēbeles un milzīgos vīna pagraba krājumus. Aizvests ticis arī viss Krievijas jūras kara flotes bāzes arhīvs.
Pirmās brīvvalsts laikā pilī atradās Sarkanā Krusta kaulu tuberkulozes sanatorija. Par to vien liecina Sarkanā krusta simbols virs galvenās ieejas. Sanatorijas vajadzībām pils esot pamatīgi pārbūvēta. Iespējams tieši šī iemesla dēļ šo pili par hospitāli iekārtoja arī padomju okupanti.
Vairāk fotogrāfiju par pils apmeklējumu te: http://www.flickr.com/photos/aigarsprusis/sets/72157622844134004/

Jūras lielgabals ZU-23-2m (jaunsargs Ričis pie ruļļiem!).

Pēc pils apmeklējuma bija iespēja apskatīt mācību centra klases. Blakus navigācijas klasēm atrodas pretmīnu aprīkojuma klases, kuras tapušas ar Dānijas un Vācijas kara flotes palīdzību. Te zinības kopā ar Latvijas jūrniekiem apgūst arī Igaunijas un Lietuvas jūrnieki. Tur pat netālu ir uzbūvēti stendi, kuros notiek jūrnieku apmācība cīņai ar ugunsgrēku vai ūdens ieplūšanu kuģī. Vienā no ēkām aplūkojām telpu, kurā kaujas gatavībā uzstādīts kuģa lielgabals ZU-23, kas ticis atjaunots pašu jūrnieku rokām.
Vairāk fotogrāfiju par Jūras spēku mācība centra apmeklējumu te: http://www.poga.lv/photos/aigarsp/sets/set:35442/.

Īsumā tas arī viss. Paldies Jūras spēkiem un kara jūrniekiem par lielisko dienu!

Neliels atskats uz militārā diletantisma desmitgadi Gaisa spēkos

Viens no četriem Latvijas Gaisa spēku helikopteriem Mi-17.

Vakar lasīju zinātnisko žurnālu par drošību un aizsardzību „Militārais Apskats”. Izdevumā izlasīju Nacionālās aizsardzības akadēmijas Aizsardzības zinātņu pētniecības centra vadītāja, brigādes ģenerāļa Kārļa Krēsliņa publikāciju ''Aizsardzības sistēmas restrukturizācija''. Lasot rakstu, biju patīkami pārsteigts, ka cienītais ģenerālis par pietiekami ticamu uzskatījis manu publikāciju par Latvijas un Lietuvas bruņoto spēku salīdzinājumu, tādēļ atsaucies uz to vairākos faktos. Neslēpšu, ka K. Krēsliņa publikācija man lika turpināt pārdomas par mūsu bruņoto spēku retrospektīvo attīstību. Sākšu ar nelielu atskatu nesenā vēsturē.
Lūk, žurnālista Sandra Metuzāla raksts "Krievu karakuģis pie Latvijas robežām", kas presē bija lasāms 1997. gada 8. oktobrī: "[...]Latvijas Jūras spēki pie valsts ekonomiskās zonas robežas fiksējuši Krievijas Baltijas flotes flagmani – eskadras mīnu kuģi Nastoičivij.[...] Krievu karakuģi priekšpusdienā ievērojusi kāda zvejas kuģa apkalpe apmēram 40 jūras jūdžu (vairāk nekā 70 kilometru) no Ventspils. Latvijas Nacionālajos bruņotajos spēkos ziņa par Nastoičivij parādīšanos izraisījusi tādu pašu rosību kā līdzīga atomkreisera Pjotr Veļikij vizīte, kas notika pirms gada. Arī šoreiz krievu kuģi uzraudzīt devās Jūras spēku Dienvidu rajona patruļkuģis, un paredzams, ka tam pievienosies arī Lietuvas fregate Žemaitis. Pagājušajā reizē no gaisa krievu karakuģi uzmanīja zviedru kara lidmašīnas (viena no tām pat nogāzās netālu no Pjotr Veļikij un pilots gāja bojā), bet šoreiz novērošanu no gaisa uzņēmušies Latvijas lidotāji ar transportlidmašīnu L – 410. Pērn tas vēl nebija iespējams, jo L – 410 atradās remontā un Latvijai nebija ko sūtīt tik atbildīgā lidojumā. Tiesa gan, transportlidmašīna novērošanai nav īpaši piemērota, taču nekādas izvēles iespējas Gaisa spēkiem arī nav. Nav gan izslēgts, ka situācija drīzumā varētu mainīties, jo jau šodien uz Zviedriju dodas Gaisa spēku delegācija, un iespējams, ka tur paredzamās pārrunas skars arī zviedru lidmašīnu dāvinājumu Latvijai." Pievērsiet uzmanību tekstam sarkanajā krāsā, kur aprakstīts Gaisa spēku stāvoklis. Bez tam joprojām nav īstas skaidrības, kā tad palika ar to retrospektīvo Zviedrijas atbalstu Latvijas Gaisa spēkiem.
Turpinot iztirzāt Gaisa spēku tēmu, pievērsu uzmanību "Latvijas Avīzes" rakstam "Kas Latvijas gaisa spēkus sagaida NATO?", ko laikrastā varēja lasīt 2004. gada 17. februārī. Tātad, burtiski īsu laiciņu pirms Latvija kļuva par pilntiesīgu NATO dalībvalsti. Tas noteikti bija lielu cerību laiks. Bija pārliecība, ka daudzās nebūšanas no armijas izskaudīs, NATO jau nepieļaus nejēdzības, vai ne? Lūk, ko Arta Drēziņa rakstā varēja izlasīt: "Latvijas Nacionālo bruņoto spēku gaisa spēkos šobrīd dien 278 cilvēki, no kuriem absolūti lielākā daļa ir virsdienesta karavīri un virsnieki, neliela daļa ir civilie speciālisti. Diviem — gaisa spēku štāba priekšnieka pienākuma izpildītājam pulkvežleitnantam Jānim Liepiņam un 1. eskadriļas komandierim pulkvežleitnantam Aivaram Mežoram — ir lidošanas pieredze ar kaujas lidmašīnām vēl no PSRS laikiem. Gaisa spēkos ir 10 lidmašīnas AN-2, no kurām tikai divas ir pilnīgā lidošanas kārtībā, transportlidmašīna L-410, piecas mācību lidmašīnas "Vilga", divi helikopteri Mi-2, divi — Mi-8, tuvākajā laikā tiks nopirkti vēl divi Mi-8MTV1." Bet tagad pievērsiet īpaši, kas saistīts ar lidmašīnu iegādi: "Latvija nevar atļauties pati savas militārās kaujas lidmašīnas — tā būtu līdzekļu izšķērdēšana. Viens iznīcinātājs maksā ap 40 miljoniem dolāru, turklāt vienu nekad nepērk — parasti veselu eskadriļu (8 —10), nepieciešama arī attiecīga infrastruktūra. [...]Jau tagad var paredzēt, ka trūks cilvēku. Tuvākajos trijos četros gados Latvijas gaisa spēkiem jāpalielinās līdz 600 — 800 cilvēkiem, bet vai mēs to spēsim?" Īpaši atcerēsimies tekstu sarkanajā krāsā ar pasvītrojumu!

Tagad lasām ziņu, kas laikrakstā "Neatkarīgā" bija lasāma 2004. gada 18. aprīlī. Tās nosaukums ļoooti iespaidīgs- "Līdz 2015. gadam Latvija nepirks iznīcinātājus F-16". Un tur atrodams sekojošais: "aizsardzības ministrs Atis Slakteris pavēstīja, ka kopā ar kolēģi, Lietuvas aizsardzības ministru Linu Linkeviču, savu valstu bruņoto spēku vadībai uzdevuši līdz 2015. gadam izvērtēt iespējas un nepieciešamību iegādāties iznīcinātājus F-16 gaisa telpas aizsardzībai. Pēc A. Slaktera teiktā, pašreiz Latvijai nav nepieciešams iegādāties šos lidaparātus un tā ir nākotnē pārdomājama ideja."
Un tagad salīdzināsim divu aizsardzības nozares amatpersonu pausto. 2004. gada 17. februārī Gaisa spēku pulkvežleitnants Jānis Liepiņš apgalvo, ka ''Latvija nevar atļauties pati savas militārās kaujas lidmašīnas — tā būtu līdzekļu izšķērdēšana''. Savukārt 2004. gada 18. aprīlī Aizsardzības ministrs Atis Slakteris NBS vadībai uzdevis līdz 2015. gadam izvērtēt iespējas un nepieciešamību iegādāties iznīcinātājus F-16 gaisa telpas aizsardzībai.

Bet tagad lidmašīnu jautājuma fināls. 2009. gada septembrī Aizsardzības ministrija ar plašu vērienu manifestē Lielvārdes militārās aviācijas bāzes skrejceļa būvdarbu atklāšanu, kurā "visus būvdarbus un piegādes (izņemot bremzēšanas iekārtu piegādi un uzstādīšanu) veiks vietējie Latvijas uzņēmumi.'' Pievērsiet uzmanību iekavās iekrāsotajam tekstam par bremzēšanas iekārtām. Rodas jautājums: kas tās par bremzēšanas iekārtām? Vai tādas nepieciešamas vienīgajai Latvijas Gaisa spēku lidmašīnai L-410? Vai tādas vajadzīgas četriem Gaisa spēku helikopteriem Mi-17? Cik zināms, tad nē. Tādēļ iesaku vēlreiz pārlasīt Gaisa spēku pulkvežleitnanta Jāņa Liepiņa teikto laikrakstam "Latvijas Avīze" 2004. gada 17. februārī, ka "Latvija nevar atļauties pati savas militārās kaujas lidmašīnas — tā būtu līdzekļu izšķērdēšana. Viens iznīcinātājs maksā ap 40 000 miljoniem dolāru, turklāt vienu nekad nepērk — parasti veselu eskadriļu (8 —10), nepieciešama arī attiecīga infrastruktūra." Piecus gadus atpakaļ tika spriests, ka ''tuvākajos trijos četros gados Latvijas gaisa spēkiem jāpalielinās līdz 600 — 800 cilvēkiem'', paralēli apgalvojot, ka Latvijas lidmašīnas nevar atļauties, jo esot nepieciešama attiecīga infrastruktūra. 2009. gada septembrī tiek sākta lidlauka būvniecība un cik noprotams šī attiecīgā infrastruktūra tiek veidota arī. Iespējams, ka ir izlemts, nemaz negaidot Ata Slaktera 2007. gadā uzdoto izvērtēšanas noslēgumu par F-16 iegādes lietderību, ka arī turpmāk mūsu debesis sargās citu NATO valstu lidmašīnas. Taču arī šādam lēmumam ir jābūt skaidri un pilnīgi formulētam, konkretizējot, kādi Gaisa spēki Latvijai ir vajadzīgi un kādi tie būs. Šķiet, ka gan Lietuvai, gan Igaunijai tas ir skaidrs.

Iespējams, manis rakstītais atkal izsauks protestu vētru viena otra Aizsardzības ministrijas klerka izpildījumā, sakot, ka Latvija kā maza valsts ar nepietiekamu finansējumu (kam kategoriski nepiekrītu) nevar atļauties kaujas aviāciju. Prioritāte esot cilvēku glābšanai. Un tieši ar šo glābšanu vēlos turpināt.
2007. gada februārī ar lielu pompozitāti tika izziņots, ka "[...]prioritāšu maiņas dēļ pārskatītais solījums Ventspils lidlaukā pastāvīgām dežūrām novietot glābšanas darbos izmantojamu armijas helikopteru patiesībā slēpj daudz vērienīgākus plānus – pilsētas pievārtē plānots uzbūvēt militārās aviācijas posteni. Pat augstākā līmeņa politiķi par Latvijas Gaisa spēku plāniem pagaidām nav informēti, taču Gaisa spēku komandieris Aleksandrs Stepanovs paskaidro – tikai tagad nākotnes ieceres ieguvušas publiski izklāstāmu veidolu. Vairāku gadu pieredze ļāvusi secināt, ka armijas aviācijas darbību tieši saistīt ar civilu lidlauku nav vēlams.[...] Saskaņā ar valdības akceptēto koncepciju Par meklēšanas un glābšanas spēju attīstību un pilnveidošanu, izmantojot helikopterus jau nākamgad vienam helikopteram pastāvīgā 24 stundu dežūrrežīmā būtu jāatrodas Ventspils lidostā." Gaisa spēki neskopojās ar konkrētiem plānu izpildes termiņiem, sakot, ka "līdz 2010. gadam tiks uzbūvēts helikoptera nosēšanās laukums, angārs tā glabāšanai, mītnes vieta, kur uzturēties apkalpojošajam personālam. Prognozējamie celtniecības izdevumi tiek lēsti 500 000 latu, taču šajā aprēķinā neietilpst infrastruktūras (pievedceļu izbūve, elektrības pievilkšana) un jauna radionovērošanas posteņa uzbūvēšana līdzās esošās kāpas galā." To visu varēja izlasīt portālā Apollo. Taču atkal pārsteigumi. Jau 2007. gada 23. aprīlī laikraksts "Neatkarīgā" vēsta, ka Aizsardzības ministrija plānus maina. Imanta Vīksnes rakstā lasāms, ka "lidojumu drošības apsvērumu dēļ meklēšanas un glābšanas darbos Kurzemē izmantojamās militārās aviācijas postenis tomēr netiks veidots jūras piekrastē Vārves pagastā – glābēji bāzēsies Ventspils lidostā, kā jau tas sākotnēji bija paredzēts." Pievērsiet uzmanību iekrāsotajam tekstam! Vēl pirms dažiem mēnešiem Gaisa spēku komandieris Aleksandrs Stepanovs militāro helikopteru uzturēšanos Ventspils lidostā raksturoja kā nevēlamu, jo militārā klātbūtne civilai lidostai uzliek dažādus ierobežojumus. Nepaiet ne divi mēneši un gan Gaisa spēki, gan arī Ventspils lidosta apgalvo, ka militārās aviācijas klātbūtne civilistiem tomēr nekādus apgrūtinājumus neradīs. No malas vērojot, absolūta nekonsekvence. Putrošanās un pilnīgs vīzijas trūkums. Būtu jau labi, ja ar to viss beigtos un Gaisa spēki lietas labā kaut ko būtu darījuši. Taptu postenis kaut Ventspils vai Liepājas tirgus laukumā. Tomēr nē. Pienāca 2008. gada 2. decembris. Trīs jūdzes no Liepājas krastiem Jūras spēku acu priekšā nogrima kuģis "Beverīna". Un izrādījās, ka Ventspilī ne tikai nav sākta posteņa būvēšana, bet Gaisa spēku rīcībā pat nav minimālais pilotu skaits. Dažas dienas pēc nelaimes atklājies, ka Gaisa spēkos esot tikai 3 lidotāji, kas varot lidot nakts laikā virs jūras un kādu glābt. Pie tam neviens no viņiem neesot atradies postenī. Un tagad aicinu vēlreiz pārlasīt 2004. gada publikācijā atrodamo Gaisa spēku pulkvežleitnanta Jāņa Liepiņa teikto: ''tuvākajos trijos četros gados Latvijas gaisa spēkiem jāpalielinās līdz 600 — 800 cilvēkiem''.

Nobeigumā.
Uz 2008. gadu Latvijas Aizsardzības budžets bija 305 miljoni latu. Pirms tam aizsardzības nozarē arī nebūt nebija pabērna lomā. Pat pie krīzes apstākļiem nozarei ir finansējums, par kādu gadus desmit atpakaļ pat sapņot nevarēja. Neskatoties uz to, ir grūti atrast pazīmes, kas liecinātu, ka Latvijas Aizsardzības ministrijai, NBS un pašiem Gaisa spēkiem būtu redzējums vai izpratne par savu vietu valstī un aizsardzības sistēmā. Šo attieksmi spilgti raksturo Gaisa spēku jaunā mājas lapa, kas sākusi darboties pēc tam, kad vairākus gadus šim dienestam tādas nebija vispār. Saistībā ar gaidāmiem svētkiem, kad atceramies varonīgos Latvijas karavīrus (un lidotājus), kas cīnījās par mūsu Tēvijas neatkarību, šodienas Aizsardzības ministrijas un NBS amatpersonu nostāja ir gaužām apkaunojoša. Tādi cilvēki no Bermonta ordām Latviju nosargājuši nebūtu!

Spējas palīdzēt

Trešdien pēc raidījuma "Kas notiek Latvijā?" sajutu aicinājumu nākamajās parlamenta vēlēšanās atdot savu balsi par Einaru Repši. Raidījumā vērotais atkal lika aizdomāties par dažādu Latvijas dienestu stāvokli. Varētu jau apcerēt politiskās norises, taču šoreiz atkal apskatīšu valsts drošības iestāžu dienas un nedienas. Kādēļ? Šodien izlasīju, ka Nacionālie bruņotie spēki pašreizējā budžeta apstākļos neredz nekādas iespējas izpildīt Latvijas Jūras administrācijas zvejas kuģa "Beverīna" un sešu tā apkalpes locekļu bojāejas izmeklēšanas komisijas ieteikumus un Gaisa spēku helikopteru dislokācijas vietas pārcelt tuvāk Latvijas rietumu piekrastes ostām. Atzīšos, šāda nekompetence vai pat atklāta nekaunība mani ļoti pārsteidza. Un ne jau tikai par Gaisa spēkiem vai armiju es domāju. Par Latvijas drošības un aizsardzības spējām kopumā. Lai izprastu kādēļ, pārdomas iztirzāšu.
Sākšu ar to, ka pēc neatkarības atgūšanas Baltijas valstis bija absolūti vienādās starta pozīcijās, ja neskaita Latviju ar kritisko etnisko situāciju uz 1991. gadu ar visām no tā izrietošajām sekām. Jaunās valstis un to armijas tika būvētas no pašiem pamatiem. Atšķirībā no citām PSRS okupētajām valstīm, Baltijas valstīm nepalika ne savu teritoriālo karaspēka vienību, kā tas bija bijušajām sociālistiskā bloka valstīm, piemēram Polijai vai Čehijai. Baltijas valstīm mantojumā no padomju armijas nepalika arī bruņojums kā Gruzijai, Ukrainai vai Baltkrievijai. Pilnīgi viss tika būvēts pēc pašu izpratnes un varēšanas. Kā jau rakstīju agrāk, īpaši par savas valsts aizsardzību ir gādājusi Lietuva, kura pirmās brīvprātīgo vienības izveidoja jau 1990. gadā, kamēr Latvijā vēl notika politiskā žagošanās par valstisko statusu utt. Katras valsts pamatos ir iekšējā drošība un kārtība, kuru pamatā nodrošina policija, savukārt par valsts aizsardzību gādā armija.

1. Policija un kārtība.
Lietuva (arī Igaunija) par vairākiem gadiem arī apsteidza Latviju, uz milicijas bāzes izveidojot savu policiju, kas traģiskajos barikāžu laikos izrādījās liktenīgi. Tiesa gan, kā jau minēju Latvijas etniskais stāvoklis diktēja savu. Atšķirībā no pārējām Baltijas valstīm, Latvijas milicija bija absolūti nelatvisks veidojums. Teju 65% milicijas darbinieku nebija etniskie iedzīvotāji, nerunājot par to, ka lauvas tiesu policistu nemaz nebija Latvijas pilsoņi vēl deviņdesmito gadu vidū. Tādēļ ir viegli izskaidrojams, kāpēc Atmodas laikā bēdīgi slavenais OMON bija tika varens Rīgā, bet Viļņā tikai tāda Rīgas OMON filiāle. Igaunijā šo nezvēru nebija vispār. Līdz ar to jautājums par lojalitāti savai valstij radās reti vai vispār nebija apspriežami. Bet kā tad bija pie mums? Padomju laika transformētais mutants- Valsts policija joprojām nespēj tikt galā ar savu pagātnes nastu. Daudzas policijas amatpersonas nostaļģēja pēc padomju laikiem vai pilnīgi atklāti kaitēja valstij. Bet ko tur brīnīties, ja paša policijas vadība nespēj atteikties no padomju tipa izdienas pakāpēm un grezniem uzplečiem. Pat policijas sistēmas reforma tā pa īstam nekad arī nav notikusi. Tad ko šodien brīnīties, ja starp Baltijas valstīm varam lepoties ar lielāko policiju, kurā ir gan lampasos tērpti ģenerāļi, gan katrā pilsētā pa kādam pulkvedim. Lai nešķistu, ka es vienkārši esmu skeptisks pret policiju, ir jārunā skaitļiem. Un tie atklāj, ka uz 2007. gadu Latvijā ir 435 valsts policistu uz 100 000 iedzīvotājiem (kopumā- 9987) un 1582 pašvaldības policistu, kurus uztur no pašvaldību budžetiem. Jāņem arī vērā iedzīvotāju skaita samazināšanās dinamika, kura tomēr ir negatīva. Tikmēr Igaunijā ir nepilni 3300 policistu. Viens otrs oponēs, ka Igaunija esot mazāka valsts. Jā, bet Somijā ir tikai 7178 policistu. Starp citu, jau 2007. gada audita ziņojumā „Valsts policijas struktūras un štatu funkcionālais audits” konstatēts, ka policistu skaits Latvijā bija un ir stipri virs vidējā Eiropas Savienības līmeņa. Tātad arī maksājam pāri saviem līdzekļiem. Pievērsīšu uzmanību, ka te nav pieminēti citu policejisko struktūru darbinieki (VID Finanšu policija, Drošības policija utt.). Pārsteidzoši, bet Valsts policijai ar to vēl nav gana. Jau rakstīju, ka policijas spēkus gatavojas papildināt ar specvienību "Alfa" katrā pilsētā.
Bet tagad galvenais: vai skaitliski lielā policija ir attaisnojusi savas pastāvēšanas jēgu, vadoties no noziedzības līmeņa, darba efektivitātes vai gluži vienkārši, paskatoties uz kārtību ielās?
Būšu netaisns, ja bez ievērības atstāšu faktus, ka pēdējā gada laikā ir vismaz mēģinājums veikt kaut kādas izmaiņas policijā. Beidzot policija atsakās no sociālistiskā perioda veidojuma- apvienības "Apsardze", kurā tika nodarbināti turpat 700 policistu, kuri nodarbojās ar policijas darba imitēšanu. Pārmaiņas it kā notikušas arī policijas struktūrā. Bet cik efektīvi? Spriežot pēc pašu ierindas policistu teiktā, štatu samazināšana galvenokārt skarot vien "apakšas". Bez darba paliek policisti, kas strādāja uz ielām. Vismaz mūspusē neviens priekšnieks bez darba nav palicis. Te kādi policista secinājumi par policijā notiekošo pēc audita: "[...]Priekšnieku nav kļuvis mazāk — pēc Rīgas reģiona policijas izveidošanas notika priekšnieku rotācija, bet viņu skaits nesamazinājās. Birokrātija policijā patiešām ir liela- lai policists nomainītu formastērpu, tas jāsaskaņo kādās piecās instancēs[...]". Es protams nepretendēju uz absolūtu nekļūdīgumu, taču ir vairāk nekā skaidrs, ka atgriešanās pie prefektūru institūta, dienesta pakāpju atcelšana policijā, atgriežoties pie amatu kārtības, kā tas bija līdz 1940. gadam, likvidētu uzblīdušo valsts policijas kabinetu virsniecību. Policijai ir jābūt augstas raudzes servisa dienestam, kurā jāstrādā cilvēkiem vismaz ar profesionālo augstāko izglītību, kas atbilstu profesijai. Kam seko loģisks secinājums par adekvātu atalgojumu. Esmu pārliecināts, ka Latvijā jābūt policijai, kurā būtu nevis teju 10 000 valsts policistu un vēl pusotrs tūkstotis pašvaldības policistu, bet gan 5000 vienotas policijas policistiem, kuri labi ekipēti un godam apmaksāti speciālisti, kas sīvās konkurences dēļ par kukuļņemšanu vai slinkošanu pat bīsies iedomāties. Nav jādomā jauns divritenis, vienkārši paņemsim labāko, kas ir kaimiņiem- igauņiem vai somiem.

2. Armija un valsts drošība.
Domāju, ka armijas lietās esmu lielākais blogotājs Latvijā (ja kļūdos, palabojiet!). Bet ne par to. Kā jau minēju pašā pārdomu sākumā, NBS publiskajā telpā demonstrē gaužām neveiklu rosīšanos savā atbildības lauciņā. Jāsāk ar to, ka joprojām nav īsti skaidrs, kādu mūsu armiju vēlas redzēt paši par šo nozari atbildīgie. Iespējams, atkal kļūdos, taču rodas iespaids, ka nav pat īstas vīzijas par to, kāda armija Latvijai nepieciešama. Cik ilgi pastāv atjaunotās Latvijas armija, tik ilgi arī notiek reformas un pārmaiņas. Tas gan būtu apsveicami, ja tik tiešām reformas notiktu uz loģiskiem pamatiem, secinot, ka iepriekšējā situācija ir jāmaina. Bet vai tā ir?
Tieši gadu atpakaļ, izlasot par armijas modernizāciju Igaunijā uzrakstīju par militārajām lietām arī Latvijā. Mans subjektīvais secinājums bija un palicis nemainīgs: ''Labākajās Latvijas Aizsardzības ministrijas tradīcijās nav pat nojaušams, vai ir kāda vīzija un plāni par mūsu bruņotajiem spēkiem tuvākā un tālākā nākotnē.'' Kopš pērnā gada oktobra šis tas mainījies. Latvija atteikusies no idiotiskā plāna par līdzekļu piešķiršanu (gandrīz 4 miljoni latu) pievienošanās projektam stratēģisko pārvadājumu C-17 klases lidaparātu iegādei. Faktiski tas būtu līdzfinansējums, lai nopirktu dažas lidmašīnas, kuras līdz Latvijai nonāktu vien retu reizi un arī tad, lai līdz Afganistānai kādu kravu aizvestu. Beidzot arī nākusi "atklāsme", ka Latvijas Jūras spēkiem nevajadzēja 5 mīnu meklēšanas kuģus, bet būtu pieticis ar četriem vai pat trijiem (par to rakstīju jau šā gada 10. jūnijā), bet tur jau mainīt neko vairs nevar. Beidzot Aizsardzības ministrija bija spiesta tikt skaidrībā ar savām aģentūrām, kuru uzdevumi palikuši miglā tīti. Bija sākusies rosība pie daudzo militāro štābu apvienošanas, mazinot kabineta "karotājus". Zinot iepriekšējās desmitgades notikumus, īstas ticības nav.
Ir teiciens, ka ķēde ir tik izturīga, cik stiprs ir tās vājākais posms. Latvijas Gaisa spēki ir Latvijas Nacionālo bruņoto spēku vājākais posms. Vismaz pagaidām. Tādēļ vairāk par to.
Visticamāk, ka Gaisa spēkos dienē zinoši un labi karavīri. Visticamāk, ka vairums šo cilvēku par Gaisa spēkiem zin daudz, daudz vairāk nekā es. Taču man kā malā stāvētājam ir acīmredzami, ka šis spēka veids mūsu bruņotajos spēkos ir attīstījies pagalam aplami. Atšķirībā no Lietuvas, kuras Gaisa spēki tik tiešām ir īsts bruņoto spēku lepnums, mūsu Gaisa spēki labākajā gadījumā izskatās pēc medikoptera posteņa, kuru vienīgais uzdevums ir transportēt slimniekus. Tos pašus darbus nesen pasākuši veikt arī Robežsardzes lidotāji ar saviem helikopteriem (starp citu, šie nav vienīgie pienākumi, kas tiek dublēti ar NBS). Cilvēku glābšana ir svēts pienākums un varam priecāties, ka militārie helikopteri tam lieti noder. Taču rodas objektīvs skeptiķa jautājums: varbūt lētāk ir nopirkt vienu ''medikopteru'', kādu to redzējām slavenajā vācu seriālā, kas nodarbotos ar cilvēku glābšanu? Ja nē, tad kā lai izskaidro gadiem ilgo muļļāšanos ar nopietnu Gaisa spēku kaujas spēju celšanu (atcerēsimies mūsu bezcerīgo paļaušanos uz NATO lidmašīnām, kad virs Latvijas lidoja Krievijas spiegu lidmašīnas)? Teorētiski, aplūkojot iepriekšējo gadu budžeta izdevumus, redzams, ka no Latvijas Aizsardzības budžeta 305 miljoniem Ls uz 2008. gadu, 9 miljoni latu tika novirzīti Gaisa spēkiem. Gadu iepriekš- 10 miljonu Ls. Saplusojot vairākus gadus kopā, izskatās iespaidīgi. Taču nekā. Vairums no šīs naudas aizgājis pretgaisa aizsardzības sistēma iegādes turpināšanai un Gaisa spēku militārās bāzes izveidošanai Lielvārdē. Tātad nav jābrīnās, ka Gaisa spēku spēkos nav nekas vairāk, kā tikai aizvest no punkta A uz punktu B slimniekus, tādējādi pildot avio hospitāļa uzdevumus. Bet, kad notiek kas nopietnāks, kā tas bija "Beverīnas" gadījumā, čiks vien sanāca. Tikmēr mūsu kaimiņi saviem Gaisa spēkiem izvirzījuši citas prioritātes. Par to liecina katras valsts atšķirīgais avioparks. Arī Lietuvā Gaisa spēki nodarbojas ar cilvēku glābšanu. 24 stundu kaujas gatavībā Lietuvai atrodas vismaz divi glābšanas helikopteri Mi-8. Taču atšķirībā no Latvijas, Lietuva jau deviņdesmito gadu pirmajā pusē skaidri noteica savas prioritātes, pirmkārt pašu spēkiem sagatavot militāros lidotājus. Lai to veiktu, deviņdesmito gadu pirmajā pusē Lietuva iegādātās sešas bijušās Čehoslovākijas ražojuma reaktīvās lidmašīnas- L-39, kas visus šos gadus tika aktīvi ekspluatētas. 2007. gadā divas L-39ZA Rumānijā tika modernizētas, bet divas L-39C lidojuma gaitas beigušas. Lietuvas puse pirms globālās ekonomiskās krīzes jau bija sākusi pārrunas ar Čehiju par iespējām lidmašīnas L- 39C nomainīt ar jauno prototipu Aero L-159 Alca. Nav šaubu, agri vai vēlu lietuvieši to paveiks. Atšķirībā no Latvijas Gaisa spēkiem, Lietuvas kolēģiem jau pirmajos neatkarības gados izdevās iegūt trīs AN- 26 lidmašīnas (tādas pašas lidmašīnas no toreizējās Latvijas nacionālās aviokompānijas "Latavio" bija nolemts nodot arī mūsu Gaisa spēkiem, taču tas nenotika), ar kurām uz misijām tika transportēti Lietuvas karavīri, kamēr Latvijas Gaisa spēku mugurkaulu joprojām veido viena vienīga lidmašīna L-410. Tā kā Lietuva skaidri deklarējusi savas armijas aeromobilitātes spēju paaugstināšanu, visas trīs AN-26 tika nomainītas ar modernajām Alenia Aeronautica C-27J Spartan. Līdz ar to ir noslēdzies viens no lielākajiem Lietuvas Gaisa spēku modernizācijas plāniem.
Atšķirībā no Latvijas un Lietuvas, Igaunijā ar glābšanas darbiem nodarbojas robežsardzes dienests. Līdz ar to Igaunijas Gaisa spēkiem par slimnieku transportēšanu nav jādomā. Igaunijas Gaisa spēki pēdējos gados sākuši realizēt savu kaujas pilotu apmācību. Lai to veiktu pērn arī Igaunija izvēlējās savus Gaisa spēkus stiprināt ar Čehu reaktīvo lidmašīnu L-39C. Tiesa, viegli neklājas arī igauņiem, tādēļ tika izvēlēta divu šo lidmašīnu īrēšana.

3. Secinājumi.
Kā jau minēju iepriekš, Latvijai tik tiešām nav klājies viegli. Visi dienesti radīti teju klajā laukā. Bieži pieļautas kļūdas, bet bieži veiktas atklātas ļaunprātības. Jaunās valstīs tas nav retums, taču vienmēr gribas prasīt: kādēļ viss sliktais, kas vien var notikt, notiek tieši ar Latviju? Kādēļ visas kļūdas tiek pieļautas tieši te? Kādēļ valsts tik bieži radusi paļauties uz varbūtību, ka viss nokārtosies? Bieži vien valsts rīkojusies tik aplami, ka esam radījuši par sevi pilnīgi nenormālu iespaidu. Atcerēsimies, cik bieži par Aizsardzības ministriem tikuši iecelti neprašas, klauni vai pat atklāti praktizējoši idioti. Vai tiešām Latvijā trūkst gudru cilvēku, kas vismaz apmēram nojauš kādēļ ir armija?
Ja reiz līdz Lietuvas Gaisa spēkiem vairs neaizsniegties, varbūt šodienas krīzes apstākļos Latvijas Gaisa spēkiem vajadzētu padomāt vismaz par lidmašīnu īrēšanu kā Igaunijai, zinot, ka desmitiem miljonu jaunu iegādei vēl ilgi nebūs? Varbūt Latvijai būtu jādomā par iespējām glābšanas darbus uzticēt Robežsardzes aviācijai, zinot, ka Iekšlietu ministrija jau tagad nodarbojas ar glābšanas darbiem? Vai tā nav bēgšana no atbildības, publiski paziņojot par NBS arī trūkstot pilotu, kuri varētu pacelties gaisā ar helikopteru sarežģītākos laika apstākļos ar speciālu aprīkojumu (nesen pat esot bijis gadījums, kad atteikta palīdzība šāda pilota trūkuma dēļ). Ja Gaisa spēki savus pamatuzdevumus nespēja veikt, kad valsts aizsardzības budžets bija 305 miljonu Ls, par kādiem Gaisa spēkiem mēs vispār varam runāt šodien vai rīt? Bez tam, kādēļ Lietuva, kuras aizsardzības budžets iepriekšējos gados ir bijis ļoti līdzīgs Latvijas aizsardzības budžetam, ir spējusi ne tikai nodrošināt savu militāro dienestu funkciju izpildi, bet arī veikusi vērienīgu bruņoto spēku modernizāciju? Vai tik skaļi izslavētā Latvijas armijas profesionalizācija un apgādāšana ar jauniem ''unikāliem'' formas tērpiem nav bijusi Pirra uzvara, slavējot NBS izcilo apgādi un straujo attīstību? Jā, laikam lietuviešiem frencīši tie paši vecie, taču viņu bruņotie spēki pagaidām ir vairījušies atzīt, ka nespēj izpildīt savus uzdevumus. Un neticu, ka kritika algu samazinājuma virzienā šoreiz derēs. Tā jau ir pērkamu algotņu valoda.

Neliela aptauja

Kā jau esat ievērojuši, militārās un drošības tēmas man vienmēr šķitušas svarīgas. Tādēļ šad tad par to rakstu. Šoreiz izveidoju nelielu aptauju. Ja tomēr rodas viedoklis, to lieciet komentāros. Paldies!

Sašutums par šo un to

Vefiņa paliekas Jūrmalciema priežu mežā.

Nemaz nezināju, ka Aizsardzības ministrs Lieģis esot nobriedis likvidēt NBS sporta klubu. Protams, agrāko gadu prakse, kad armijas sporta komandās par lielu naudu tika fraktēti nēģeru basketbolisti bija kliedzošs absurds. Taču nav jau arī normāli, ja uz ilgiem gadiem atkal izzudīs armijas sports, kurš nenoliedzami pēdējos gados bija viens no Latvijas sporta stūrakmeņiem. Vismaz jācer, ka parlamentā šo trakumu novērsīs. Bet zinot to, kas pa Saeimas namu šiverē, gaidīt brīnumainas atklāsmes gan nenāktos.
Piektdien pamanīju, ka Liepājas TEC skursteņa nojaukšana nav gājusi tik gludi. Kā ar to čepē ir domāts tikt galā, pat nav ne jausmas.
Bet šodien bijām Jūrmalciema apkaimē sēnes lasīt. Sēņu bija pamaz. Prasīt labākas sēņu vietas zinātājiem laikam nav jēgas, jo diez vai kāds gribēs atklāt, vai ne? Bet man jau slēpt nav ko. Sēņot patīk, taču vislabāk, līdzi ņemot fotoaparātu. Cik esmu klīdis pa Liepājas pievārti, tad jau no skolas laikiem mazo beciņu un bērzlapīšu vietas ir atrodamas starp Liepājas robežu un Grīnvaltiem. Diemžēl šajā apkaimē esmu ievērojis kādu nelāgu lietu. Ļeņina valodā šprehojošie itin bieži cauri mežam iet kā Čingizhana ordas, visas nederīgās sēnes izspārdot, sūnas izbradājot un darot citas lietiņas, kas mežu pēc tam padara gaužām nomocītu. Šodien pamanīju ko līdzīgu. Tad vēl Pūsēnu kalna tuvumā ieraudzīju kādu pautu atvestos atkritumus un garīgais pavisam tapa čābisks. Saprast to nespēju. Neesmu zaļais, par kodolenerģiju kritiku neklausos, bet nu tādiem lošiem, kas tā var piegānīt mežus galvā ir jādod. Un tik konkrēti, lai pēc tam dažas dienas starp kokiem pasnauž.
Ak jā. Nedēļas nogalē noskatījos dažas labas filmas. Viena no tām "District 9". Pieļauju, ka pilnīga bērniem domāta fantāzija, taču esmu šī žanra mīļotājs. Iesaku.

Krīze kā šķīstītava

Arī netīrie darbi jādara!

Vakar, 5. augustā Latvijas Radio 1 bija klausāma saruna ar aizsardzības ministru Imantu Lieģi. Intervijas laikā atkal atcerējos daudzus jautājumus, kas plašsaziņas līdzekļos grozās ikdienas.
Runājot par Lieģi, atzīšos, ka daudzos jautājumos ministrs mani patīkami pārsteidza. Piemēram, viņa paustais Krievijas- Gruzijas kara sakarā bija konstruktīvs un bez ierastās varas vīru liekuļošanas. Pilnībā piekrītu arī Lieģa teiktajam, ka ''šī krīze ir laiks, kad karavīriem pierādīt patriotismu''. Ticiet man, es ļoti labi saprotu ikvienu, kam šajā krīzē ir jāsadzīvo ar samazinātu algu un grūtībām "savilkt galus". Nedienas nav apgājušas arī mani. Tādēļ čīkstēšanu par karavīriem, robežsargiem, policistiem, pedagogiem vai mediķiem es neuzskatu par pārāk cienīgu. Uzskatu, ka bieži proponētais viedoklis "kā maksā, tā strādā", šoreiz īsti nebūs vietā. Atgūt savu labā darbinieka reputāciju nenāksies viegli. Bez tam uz jebkuru darbiņu tagad stāv gara rinda. Neaizvietojamu cilvēku nav. Patīk vai nē, bet tas attiecas arī uz armiju. Nu nevarēja taču ilgi saglabāties stāvoklis, ka ar katru gadu Aizsardzības ministrijas budžets pieauga vērā ņemami, kamēr NBS kaujas spējas faktiski nav paaugstinājušās.
Tieši šī krīze daudzās struktūrās pārvērtusies par strukturālo šķīstītavu, kurā atklājas, cik daudz lieka esam dāsni apmaksājuši. Piemēru netrūkst. Gan armijā, kura, būdama gana neliela, iedzīvojusies daudzos štābos un lepni skanošās pavēlniecībās, kamēr izrādījies, ka tiem pavēlniekiem bijis jākomandē pašiem sevi. Ir jābūt atklātiem robežsargiem un jāatzīst, ka nebija saprotams, kādēļ Liepājā un citviet atradās vērā ņemamas robežsargu formācijas, ja faktiskā valsts robeža, ko mūsdienās robežsargi apsargā, atrodas teju 400 km tālāk. Beidzot arī policistiem ir jāatzīst, ka policijas faktiskais lielums Latvijā nav nemaz tik mazs, lai lieki bļaustītos. Ir taču redzams, ka iekšlietu sistēma bija jau sen strauji jāreformē.
Līdz ar novadu reformu atklājas, ka daudzu skolu uzturēšana neticami mazā bērnu skaita dēļ nav atrodama jebkāda pamatojuma. Patīk vai nē, bet jau sen ticis runāts par medicīnas nozares reformu. Vienīgi jācer, ka šī nozare spēs izvairīties no mēra, ko piemeklējis aizsardzības struktūru. Tur tā sauktā "reforma" notiek kopš pašiem atjaunotās Latvijas armijas pirmsākumiem 1992. gadā. Un kā nav nekādu skaidrību, tā nav.
Krīze atklājusi to, kas daudzos rūdzis jau sen- netaisnības izjūtu. Ja vieni vai ''rāvušies kā vergi uz galerām'', nekādus treknos gadus i no tāluma nemanot, tad citi dzīvojuši uz nebēdu. Es ļoti ceru, ka tik cūciski valsti vadīt vairs nevarēs. Un reiz taču tiem tuklajiem bērziņiem, ampelmaņiem slakteriem, iekšējo skaistumu cienītājiem šleseriem un pelēkajiem kardināliem no visām Latvijas malām vajadzētu aizvērties.

P.S. Pēdējās dienās autovadītāji Liepājas pusē pagalam zaudējuši uzmanību: http://www.poga.lv/photos/aigarsp/sets/set:33958/ un http://www.poga.lv/photos/aigarsp/sets/set:33984/. Ar ko tas saistīts?

Piektdiena un jautājumi

Mūsu pusē ir saulaina piektdiena. Labs noskaņojums. Pat negribas klausīties un lasīt mūžīgi čīkstošos skribentus, ka viss esot slikti un pagalam bezcerīgi. Taču kā lai nesatraucas, ja ar katru dienu atklājas aizvien jaunas nejēdzības? Nu piemēram kā tas nākas, ka Rīgas mērs neuzspējis vēl iesildīt savu jauno amata krēslu, jau kravā koferus, lai dotos uz Maskavu? Atskaitīties? Saņemt norādījumus? Var jau domāt par roku skūpstīšanu, bet ne jau tik strauji. Gluži kā kolaborants Arvīds Pelše, kurš pēc Gagarina lidojuma kosmosā ierosināja pārsaukt Rīgu par Gagarinu.

Lūk, vēl kāds piemērs pārdomām: šā gada valsts budžeta grozījumus vajadzēja virzīt jau pavasarī. Kā tas nākas, ka Dombrovskis to sapratis tikai tagad? Labi, Dombrovskis to atzinis par kļūdu, taču rodas jautājums: ko tai laikā godātais premjers uzskatīja par svarīgāku? Ne tās strukturālās reformas notiekot tā kā vajadzētu, ne tās sarunas ar Starptautisko Valūtas fondu viss notiek gludi. Kā muļļājamies, tā muļļājamies.
Šis tas interesants noticis arī man tik iecienītajā lauciņā par militārajiem jautājumiem. Proti, aizsardzības ministrs Lieģis svinīgi darījis zināmu, ka esot paredzētas lielākās strukturālās izmaiņas Nacionālo Bruņoto spēku pastāvēšanas laikā. Bruņoto spēku struktūra būšot optimāla un pārdomāta, tāda, kas nodrošina efektīvu plānošanas procesu, kvalitatīvāku uzdevumu izpildi un funkciju dublēšanās novēršanu starp Aizsardzības ministriju un bruņotajiem spēkiem. Apsveicami. Protams, varētu gan kāds paskaidrot, kādēļ skaitliski nelielajos NBS ir bijusi funkciju dublēšanās un nav bijusi nodrošināts efektīvs plānošanas process. Bet pieņemot, ka labāk vēlāk nekā nekad, tomēr nav saprotams, kādēļ izmaiņas tiek ieviestas tikai tagad, ja par to runā vismaz kopš 2008. gada vidus (pats rakstīju par to aī aprīlī)? Ko tad darīja līdz šim brīdim? Domāja un trīsreiz nomērīja, pirms saprast, ka NBS nepieciešamas izmaiņas? Man jau sāk likties, ka būs novilkts par ilgu. Ne NBS apbruņošana būs atrisināta, ne kaujas spējīgu vienību izveide notikusi. Par to rakstīju te: http://www.aigarsprusis.lv/2009/03/latvijas-un-lietuvas-brunoto-speku.html.
Visbeidzot turpinu brīnīties par policijas darbinieku gaušanos. Likvidē Policijas akadēmiju. Esot nolemts, ka 28 reģionālo policijas pārvalžu vietā būšot piecas un tiek likvidēta arī veco laiku arhaisms Dzelzsceļa policijas pārvalde (arī par to esmu rakstījis krietni agrāk). Bez darba palikšot ap 1000 policistu. Izskan satraukums, ka pieaugs bezdarbs, noziedzība augšot, policistiem nebūšot par ko maksāt kredītus utt.
Tīri cilvēciski man šo cilvēku protams ir žēl. Taču palūkosimies uz to no malas. Kā zināms Latvijas Valsts policija skaitliski ir vislielākā starp Baltijas valstīm. Lietuvā par kārtību rūpējas mazāka policija, bet Igaunijā policija ir vairāk nekā divas reizes mazāka par Latvijas policiju. Pie tam paralēli Valsts policijai Latvijā ir pašvaldības policijas institūts.
Varētu pieņemt, ka vispārzināmu iemeslu dēļ Latvijā ir lielāka noziedzība. Pat bijušais iekšlietu ministrs Māris Gulbis bija spiests atzīt, ka starp noziedzniekiem un ieslodzītajiem, ko mēs visi kopīgi barojam cietumos, esot liels cittautiešu īpatsvars. Taču katrai monētai ir divas puses: kaut kā nešķiet, ka mūsu skaitliski lielā policija būtu liels drošības garants. Bez tam tikai tagad notiek reformas, kuras padomju milicijas klonā- valsts policijā burtiski jau ir pārrūgušas. Kādēļ tikai tagad? Tad jau sanāk, ja ne tagad notiekošais, noprotams, ka Latvija vēl ilgi būtu barojusi milzīgu policiju, kura ir mazefektīva un burtiski pārslogota ar daudziem priekšniekiem.

Brīvdienu notikumi

Bija iecere doties tālākā Liepājas fortifikācijas un bijušo padomju armijas daļu apmeklējumā uz Embūtes apkārtni. Laiks šķita atbilstošs, kaut ziņās klausos, ka Rīgā līst lietus. Neticami, Liepājā spīd saule. Un viss būtu tieši kā radīts, lai dotos bildēt, bet tavu nelaimi: mašīna remontā. Šitāda neraža.
Tikmēr esmu pārsteigts par mūsu amatpersonu nekompetenci. Tiekot domāts par obligātā militārā dienesta atjaunošanu. Daudziem tas var patikt vai nepatikt, taču OMD likvidēšanu uzskatu par kļūdu. Kādēļ? Pirmkārt šī pārspīlētā skriešana uz NBS profesionalizāciju ir novedusi pie tā, ka Latvija ieguvusi dārgu un nelielu armiju, kurā strādā algotņi, kamēr jauno karavīru pirmsdienesta sagatavošanu uzlikuši uz Jaunsardzes pleciem. Jaunsardze ir īsts dārgakmenis Latvijas militārajā sistēmā, taču kāda gan jēga no Jaunsardzes, ja jaunietim nav iespējas pilnveidot savas zināšanas regulārajā armijā? Otrkārt, kamēr Latvija milzu līdzekļus ieguldījusi forsētā armijas reformēšanā, lai to profesionalizētu, Igaunija un Lietuva šo procesu izvēlējušās veikt lēni un pakāpeniski. Rezultāts uz delnas: NBS ir vājākais militārais posms starp Baltijas valstīm, varbūt pat visā NATO. Iemeslu var minēt daudz un par to esmu rakstījis daudz. Viens no tiem- neveiksmīgi izvēlētās prioritātes. Kā piemērs: NBS gadiem ilgi plānotā mehanizācija ar bruņu transportu dažādu birokrātisku šķēršļu, atklātas neizlēmības un armijas augstākās vadības nekompetences dēļ nav notikusi, un krīzes dēļ visticamāk atlikta uz ilgiem gadiem.
Bez tam, kā jau teicu agrāk, ar lielu blīkšķi ir sagruvis Aizsardzības ministrijas klerku kultivētais mīts, ka algotņu armija būs augsti disciplinēta un motivēta. Gaužām nepatīkamie notikumi pēdējā gada laikā to apstiprināja.

Ak jā, par OMD lietderību ekonomiskā pagrimuma apstākļos jau rakstīju 2009. gada 14. aprīlī: http://www.aigarsprusis.lv/2009/04/varbut-beidzot-jasakarto-nbs.html.
Tad vēl obligatoriski ikvienam ir jāizlasa šis te: http://www.kasjauns.lv/lv/news/skolotajs-atjauno-legendaru-lidmasinu. Pēc raksta secinājums: malači, trakie letiņi!

Bez Jūras spēkiem Latvijai neiztikt!

A- 90 "Varonis", ko pirms "Alkmaar" klases mīnu kuģu iegādes Nīderlande nodeva Latvijas Jūras spēkiem.

Šodien portālā "Diena" izlasīju rakstu ''NBS par 40 miljoniem latu iegādājušies kuģus, kas nepārtraukti jālabo''. Virsraksts pārsteidz un liek aizdomāties. Taču vairāku gadu laikā esmu pamatīgi sekojis līdzi mūsu NBS un Jūras spēku attīstībai īpaši. Varu apgalvot, ka aizsardzības nozarē ir problēmas. Un visticamāk, ka ķibeļu netrūkst. Taču konkrētajam rakstam par "Alkmaar" klases kuģiem pilnībā piekrist nevarētu. Pirmkārt jāpaskaidro, ka noslēgtā kopsumma- 60 miljonu eiro par pieciem kuģiem ir samērīgas izmaksas, zinot, ka jauns kaujas kuģis maksā simtos miljonos. Salīdzināt mīnu meklēšanas kuģu remontu izmaksas ar izmaksām, kas jāatdod, piemēram, par zvejas kuģi, nebūtu īsti korekti. Ne tikai tādēļ, ka militārie kuģi ir ļoti dārga nozare, bet arī tādēļ, ka mīnu meklēšanas kuģi kā klase tiek būvēti no citiem materiāliem, ievērojot pilnīgi citas tehniskās prasības, lai droši veiktu atmīnēšanas darbus. Bez tam "Alkmaar" klases kuģus aktīvi izmanto gan Beļģijas, gan Nīderlandes, gan Francijas.
Varu paskaidrot, ka "Alkmaar" klases kuģi ir trīs Eiropas valstu kopražojums. Francija būvēja mīnu tralēšanas ierīces, Beļģija atbildēja par kuģu elektroniku, savukārt Nīderlande būvēja kuģu korpusus. Francijas un Nīderlandes rīcībā nonāca pa 15 kuģiem, Beļģijas flotei 10 kuģi. Pēcāk šos kuģus bruņojumā pieņēma arī Pakistāna, kura vienu kuģi nopirka no Francijas, vienu uzbūvēja kopīgi ar Franciju, bet trešo uzbūvēja patstāvīgi. Divus kuģus no Nīderlandes nopirka Indonēzija. Patreiz pasaulē ir 45 šīs klases kuģi. Sekojoši, jebkādi apgalvojumi, ka NBS ir izvēlējušies sliktus kuģus, īsti pieklājīgi gan nebūtu.
Kādēļ izvēle kritusi tieši uz šīs klases kuģiem, sabiedrībai ziņots netika. Taču zināms, ka pirms "Alkmaar" mīnu meklētāju iegādes Nīderlande Latvijas Jūras spēkiem bez maksas nodeva hidrogrāfijas kuģi A- 90 "Buyskes". Tagad šis kuģis nes "Varoņa" vārdu.
Igaunijas Jūras spēki gan izvēlējušies savu mīnu floti modernizēt ar Lielbritānijas Karalisko jūras spēku 53 metrus gariem "Sandown" tipa mīnu meklētājiem- M 313 "Admiral Cowan" un M 314 "Sakala", kuri ir būvēti 1989. un 1990. gadā. Šie kuģi bija nedaudz jaunāki, taču maksājuši dārgāk. Viena "Sandown" klases kuģa cena bijusi ap 12 miljoniem latu.
Apgalvot, ka likstas piemeklē tikai Latviju, arī nav īsti pareizi. Šim mazohismam nav nekāda pamata. Arī Lietuvā diezgan plašu rezonansi izsauca lietuviešu Jūras spēku jaunie "Hunt" klases mīnu meklēšanas kuģi. Pēc laikraksta "Respublika" datiem tikai viens no Lielbritānijas pirktais mīnu meklētājs izmaksājis teju divas reizes dārgāk nekā mūsu "Alkmaar" kuģis. Lietuvai viens kuģis maksājis aptuveni 19 miljonu latu. Atgādināšu, ka Latvija savus "Alkmaar" klases kuģus iegājās par 8 miljoniem latu gabalā. Bez tam Lietuvas militārais resors jau ziemā ir piedzīvojis satricinājumus jauno kuģu sakarā. Izrādās, tiem atklāti daudz defektu.
Lai neizskatītos, ka esmu uzņēmies NBS sabiedriskā aizstāvja lomu, papildināšu iepriekš teikto ar savu kritikas devu. Proti, jau no paša sākuma bija skaidrs, ka pieci vienas klases mīnu meklētāji Latvijai nebija vajadzīgi. Visas Jūras spēku vajadzības pilnībā spētu nodrošināt 3 mīnu meklētāji. Tāpat ir zināms, ka Jūras spēki ar savu patreizējo struktūru un skaitlisko sastāvu faktiski nemaz nespēj nodrošināt to, ka visi pieci mīnu meklētāji vienlaikus varētu doties pildīt savus uzdevumus. Nemaz nerunājot, ka Jūras spēku rīcība ir krietns skaits citu kuģu, kam jāpilda pavisam atšķirīgi uzdevumi. Tātad, nekādas komandu rotācijas te nav pieļaujamas. Ja tas notiek, tad par kuģu tehnisko stāvokli brīnīties gan nenāktos.
Ir skaidrs, ka bez Jūras spēkiem Latvijas valsts pastāvēšana būs apdraudēta. Ir vajadzīgi gan kuģi, gan labi jūrnieki. Vajadzīgas arī pārmaiņas un daudz uzlabojumu. Taču vispārējās neizlēmības epidēmijas laikā, gaidīt brīnumus no valdības vai Aizsardzības ministrijas klerku korpusa laikam nenāktos.

Par mūsu Jūras spēkiem varat izlasīt manu rakstu te: http://www.aigarsprusis.lv/2008/05/msdienu-latvijas-kara-flote.html

Beidzot militārās nedienas skar arī Lietuvu

Ziniet, kad ir grūti atrast ko labu pašmāju politiskajos notikumos, jāpriecājas par citu neveiksmēm. Tā kā esmu tik daudz kritizējis mūsu NBS, tad šoreiz kā nelielu pļauku Lietuvai vēlos ielikt informāciju, ko uzgāju par kaimiņu valsts aizdomīgo darījumu, iepērkot par bargu naudu "Hunt" klases mīnu meklēšanas kuģus saviem Jūras spēkiem. Secinājums pēc 30 aprīļa laikraksta "Respublika" raksta izlasīšanas, ka viņējie mīnu traleri izrādās ir pagalam aizdomīgi un varen dārgi, salīdzinot ar mūsējiem "Alkmaar" klases kuģiem. Īsti gan nezinu, cik Lietuvas medijos rakstītais ir patiesība, taču pat virsēji pārskatot Latvijas un Lietuvas mīnu meklēšanas kuģu tehniskos parametrus un izmaksas, top redzams, ka mūsu bračkām notikusi kāda militāra rakstura dižķibele....

Raksta skanējumu ieliku te: http://bildites.lv/images/gx9sb877pz9ekqxzdft.jpg

Pieņemu, ka sāpīgi, bet manuprāt jau sen aktuāli

Tik bezjēdzīgi sagandēta valsts struktūra ir jāmaina. Patīk vai nē, bet krīzes stāvoklis uz vienu gadu būtu jāizsludina, kura laikā ir jānosaka plašsaziņas tiesības un pienākumi atspoguļot notikumus valstī. Jāpārskata ar Krieviju saistīto mediju darbības ierobežojumi.

Ekonomika
Stāvokļa ietvaros jāsagatavo eiro ieviešana jau 2010. gadā, neatkarīgi no tā, ko teiks ES institūcijas. Steidzami jāatceļ 21% PVN. Jāatsakās no aģentūru institūta, līdz ar to jāatsakās no visām funkcijām, ko citās ES valstīs jau veic komerciālās iestādes. Ministriju skaits jāsamazina. Jāapvieno Iekšlietu ministrija ar Tieslietu ministriju, Izglītības ar Kultūras ministriju, Labklājības ar Veselības ministriju. Uz Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas bāzes jāizveido Attīstības ministrija, kurā jāapvieno Vides ministrija un Ekonomikas ministrija, kā to jau ieteica bēdīgi slavenā Tautas partija.

Iekšlietas un tieslietas
Jāuzsāk kardināla tiesībsargājošo dienestu pārveide: no KNAB, Iekšlietu ministrijas Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldes un Drošības policijas jāizveido vienots dienests, kā to iesaka Latvijas Juristu biedrības prezidents Aivars Borovkovs.
Beidzot jāatrisina ieilgusī policijas reforma, kuras laikā jāatsakās no pašvaldības policijas institūta. Jāatsakās no padomju milicijas mantojuma: jāpārtrauc dienesta pakāpju prakse Valsts policijā, tā vietā ieviešot amatu pakāpes kā Lietuvā, Igaunijā un citās Eiropas Savienības valstīs. Jāveic optimizācija smagnējā Valsts policijas struktūrā:
a) 26 reģionālo Valsts policijas pārvalžu un 26 augsti atalgotu pārvalžu priekšnieku vietā vietā jāizveido piecas novadu prefektūras- Rīgas, Latgales, Zemgales, Vidzemes un Kurzemes ar pieciem novadu prefektiem;
b) jārevidē policijas smagnējā struktūra;
c) jāapvieno Satiksmes uzraudzības birojs (ceļu policija) un Dzelzsceļa policijas pārvalde.

Līdz ar Iekšlietu un Tieslietu ministriju apvienošanu, jāsamazina cietumu skaits. Atvieglota režīma cietumu apsardzība un Probācijas dienesta funkcijas daļēji jāuztic komerciālām struktūrām. Jāizveido vienoti reģionālie tiesu centri galvenos novadu aglomerāciju centros, atsakoties no tiesu struktūrām mazās pilsētās.

Aizsardzība
Beidzot jāatrisina funkciju dublēšanās jautājums starp Iekšlietu ministrijas Robežsardzes Jūras operāciju koordinācijas centru un Aizsardzības ministrijas Jūras spēku Krasta apsardzes dienestu. Jāapvieno Robežsardzes pārvaldes, kuru kompetencē nav valsts Austrumu robeža, zem vienotas pārvaldes.
Steidzami jāprasa NATO dalībvalstu atbalsts NBS kaujas spēju atbalstam, atsakoties no liekiem izdevumiem bruņojuma iegādē uz diviem gadiem. Ja netiek saņemta NATO maksājumu atlikšana un misiju līdzfinansējums ārvalstīs no diviem līdz pieciem gadiem, jāpārskata NBS dalība ārvalstu misijās.

Satiksmes nozare
Sakarā ar Satiksmes ministrijas nespēju uzturēt ceļus, jāuzsāk ceļu tīklu un infrastruktūras privāto partnerību. VAS "Latvijas pasts" ir jāprivatizē.

Informācijas nozare
Jāizveido vienota valsts raidorganizācija, apvienojot Latvijas TV, radio un VAS ''Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs''. Pilnīga sabiedrisko mediju satura revīzija.

Pašvaldības
Pilnīga administratīvi teritoriālās reformas revidēšana līdz nākamajām pašvaldību vēlēšanām, apvienojot pašvaldības dabisko etnogrāfisko novadu robežās, radot divu līmeņu četru novadu un Rīgas administrācijas, kurā būtu pašvaldību priekšstāvju un valsts pilnvaroto amatpersonu pārvaldības. Jāatjauno agrākais apriņķu teritoriālais pašvaldību dalījums ar nosacījumu, ka apriņķa populācija nav mazāka par 10 000 iedzīvotājiem. Katrā etnogrāfiskā novadā jāizveido novada padome, kurā ir valsts pārstāvība un katra apriņķa ievēlētie pārstāvji.
Novadu administrācijai jādod tiesības rekomendēt Iekšlietu ministrijai apstiprināšanai policijas prefektu un Zemessardzes novada (brigādes) komandieri, lai kompensētu pašvaldību policijas institūta likvidēšanu.

Varbūt beidzot jāsakārto NBS?

14. aprīlī klajā nākusi jauna ziņa, kas liek pārdomāt Nacionālo bruņoto spēku patieso stāvokli. Proti, laikraksts "Neatkarīgā" raksta, ka NBS pabeigta Jūras spēku kompleksā pārbaude, kuru veica Ģenerālinspekcija ar mērķi pārbaudīt personāla vadības, nodrošinājuma, apmācību un iekšējā dienesta organizāciju šajā spēka veidā. Galvenais secinājums- komandieri nav pietiekami kontrolējuši padotos, paļaujoties uz viņu godprātību un mazāk pievēršot uzmanību kompleksai pieejai jautājumiem, kas skar karavīru morālo stāvokli, sociālos jautājumus un disciplīnu. Jau agrāk kas līdzīgs notika Sauszemes spēkos.
Uzreiz vēlos pievērst uzmanību savam 28. marta rakstam "Latvijas un Lietuvas bruņoto spēku salīdzinājums", kurā jau pieminēju šo disciplīnas trūkuma armijā. Tajā rakstīju: "Cietis sakāvi arī mīts, ka profesionālā Latvijas armija ir augsti disciplinēta. Pēdējā gada notikumi, kad atklājās virkne šokējošu pārkāpumu, noziegumu un korupciju militāristu vidū, sašķobījusi Aizsardzības ministrijas proponēto viedokli par mazu, bet labi motivētu, labi ekipētu un labi atalgotu armiju. Varbūt ar to atalgojumu un kompensācijām jautājums bija daudzmaz atrisināts, taču ar to pārējo nē." Pievērsiet uzmanību: es, būdams militārais diletants šādus spriedumus jau izdarīju 28. martā, savukārt labi atalgotiem NBS speciālistiem šis atzinums nācis vairāk nekā divas nedēļas vēlāk.
Tātad, ja atkal ir jāiedziļinās militāro problēmu iztirzāšanā, subjektīvi es varu izdarīt dažus secinājumus: pilnībā ir sagrauts mīts, ka Aizsardzības ministrija un NBS bija paraugiestādījums, jo tas atradās NATO paspārnē un saņēma gluži pieklājīgu finansējumu. Varētu jau uzskaitīt atkal, kas nav labi, kur pieļautas kļūdas, taču šoreiz īsumā, kas manuprāt steidzami būtu jāizdara, lai pārdzīvotu krīzi un Latvijas armija vismaz pienācīgi spētu no tās izsoļot:

1. Vismaz uz krīzes laiku pārtraukt visas Aizsardzības ministrijas nemilitārās aktivitātes:
a) maksimāli jāsašaurina AM līdzfinansējums pilnīgi visām sporta nozarēm;
b) jāpārtrauc sporta būvju līdzfinansēšana vismaz uz pieciem gadiem;
b) jāpārtrauc naudas tērēšanu- piemēram, dārgu lodīšu pildspalvu pirkšanu par 2000Ls aģentūras "Tēvijas sargs" vajadzībām;
c) visu aģentūru likvidēšana, kas darbojas Aizsardzības ministrijas ietvaros, jo darbība izrādījusies pagalam neefektīva;
d) galēju līdzekļu trūkuma gadījumā, jāpārtrauc raidījuma "Laiks vīriem?" veidošana, jo tā patreizējais formāts diskreditē žurnālistiku un armiju;
e) jāpārskata, kādēļ vajadzīgs žurnāls "Tēvijas sargs" pašreizējā izskatā. Bieži vien tas ir saturiski vājš, primitīvi izpildīti posteri katrā numurā, lielas fotogrāfijas, kas neattiecas uz Latviju utt. Žurnāls tik pat labi var atgriezties avīzes formātā, kamēr tiek atjaunots iepriekšējais AM finansējums.

2. Aizsardzības ministrija un NBS vadība:
a) visu pavēlniecību lietderības pārskatīšana, izveidojot tikai vienu štābu;
b) revidēt ģeneralitāti un augstāko virsniecību, kas būtībā ir morāli bankrotējusi, nespējot principiāli motivēt NBS prioritātes;
c) jānoskaidro iepriekšējā Gaisa spēku komandiera, patreizējā NBS komandiera ģenerāļa Jura Maklakova un patreizējā Gaisa spēku komandiera pulkveža Aleksandra Stepanova atbilstība amatam, pēdējo notikumu sakarā ir redzams, ka Gaisa spēku spējas praktiski nav izmainījušās kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem;
c) jāizveido Aizsardzības ministra vietnieka postenis, kuru ieņem militārpersona.

3. Jūras spēki:
a) Krasta apsardzes dienesta funkciju vismaz daļēja nodošana Iekšlietu ministrijas Robežsardzes pārziņā, lai pārtrauktu funkciju dublēšanu, līdz ar to atteikšanās no absolūti nemilitāriem un ļoti dārgiem darbiem kā nelielu patruļkuteru uzturēšana, kas kontrolē piekrastes ūdeņus un kontrolē zvejniekus;
b) ātra atteikšanās no novecojošiem Jūras spēku kuģiem (tādu ir vismaz desmit), pilnībā koncentrējoties jauno patruļkuģu projekta nobeigšanai un apgūšanai;
c) beidzot jārealizē agrākā iecere par NATO atbalsta punktu Karostā, pat pieņemot, ka tur varētu pastāvīgi dislocēties NATO vienības.

4. Apgāde:
a) jāizveido vienota Bruņošanās pārvalde ar stingru Valsts kontroles pārraudzību, visi militārie iepirkumi, kas neskar militāros īpaši slepenus militāros iepirkumus, jāpadara caurskatāmus;
b) jālauž visi neizdevīgie līgumi, kas noslēgti tā sauktajos "treknajos gados" (ja tas nav izdarāms bez lielām soda sankcijām, jānoskaidro Aizsardzības ministrijas juristu atbildība).

5. Gaisa spēki:
a) sakarā ar to, ka Lielvārdē par lieliem līdzekļiem ir uzbūvēts jauns Gaisa spēku komplekss, jāpanāk, ka NATO lidmašīnas pārbāzējas no Lietuvas uz Latviju, lai samazinātos izdevumi Lielvārdes bāzes uzturēšanai, jo faktiski kaujas nespējīgiem Gaisa spēkiem, tāds nav vajadzīgs;
b) steidzami jāpabeidz projekts par viena helikoptera izvietošanu jūras piekrastē, piemēram Ventspilī vai Liepājā, lai novērstu nespēju reaģēt uz nelaimēm jūrā nākotnē.

6. Zemessardze:
a) jāatjauno Zemessardzes brigāžu princips ar skaidrām formācijām un precīzu pienākumu sadali, atsakoties no grūti izskaidrojamā ZS Novadu modeļa;
b) jāatjauno Zemessardzes speciālo uzdevumu vienība ''Vanags'', kura jāiesaista iekšējās kārtības uzturēšanas darbos laukos, lai sniegtu atbalstu policijai īpaši krīzes laikā (''vanagi'' varēs arī ātri mobilizēties un pildīt misijas ārvalstīs);
c) jāatjauno ZS aviācijas eskadriļa, lai lokālos transportēšanas un atbalsta uzdevumus, izmantojot mazjaudas lidaparātus, spētu pildīt pienākumus, izlietojot mazākus resursus (pakāpeniski līmenim ceļoties, ZS eskadriļa nākotnē varētu veikt cietušo evakuāciju ar savu glābšanas helikopteri un piedalītos ar to meža ugunsgrēku dzēšanā, ļaujot Gaisa spēkiem pilnvērtīgi pildīt tiešos pienākumus);
d) aktīvāk specializēt bataljonus, kā piemērs- Liepājas un Ventspils zemessargi plašāk jāiesaista Jūras spēku apakšprogrammās, piemēram- naftas savākšanā (tad naftas izplūdes gadījumos nenāksies mobilizēt kara jūrniekus no kuģiem un citiem dienestiem).

7. Sauszemes spēki:
a) ātra Sauszemes spēku brigādes nokomplektēšana, lai mazinātu sociāli aktīvu vīriešu bezdarbu (ekonomiskā depresija ir labākais laiks, lai veiktu skurpulozu atlasi un par samērīgu atalgojumu rekrutētu strādāt gribošus karavīrus uz stingrākiem kritērijiem);
b) atteikšanās no SZS mehanizācijas uz iepirkuma pamatiem vismaz uz pieciem gadiem un oficiāli tūlīt pat lūgt NATO valstu (Vācija, ASV, Francija; Čehija, Polija utt.) palīdzību: nodot NBS bez maksas bruņutransportu, kas iekļauts utilizācijas programmā, sakarā ar konvencionālo spēku samazināšanu Eiropā, lai spētu pildīt NATO uzliktos pienākumus, ar piebildi, ka pēc ekspluatācijas beigām Latvija visu tehniku utilizēs patstāvīgi.

8. NBS atbalsts sabiedrībai:
Turpmāk pieturēties pie lokālā protekcionisma un atteikties no iepirkumiem ārpus Latvijas, (aizbildināties ar to, ka to neļaus citas valstis, ir nevietā, jo to pašu dara citas NATO valstis) ja produktu iespējams izgatavot Latvijā (piemēram, formas tērpi, kuru audums ražots Lietuvā), turpmāk neuzticēt lielus pasūtījumus tādiem kā Meļņiks, kas jaunos patruļkuģus, kā solīts netaisa viss Rīgā, bet gan Vācijā.

9. OMD:
Līdzekļu taupīšanas nolūkos pārskatīt Obligātā militārā dienesta atjaunošanu zem Zemessardzes formācijas, lai mazinātu sociālo spriedzi laukos (bezdarba un pat ēdiena trūkuma apstākļos, daļai lauku jaunatnes tas var būt vienīgais glābiņš). Jāpārskata vai ir lietderīgi uzturēt profesionālus karavīrus ar augstu atalgojumu, lai tie stāvētu godasardzē pie Brīvības pieminekļa vai pildītu parādes dienesta funkciju, ko varētu veikt mazāk kvalificēts karavīrs. Jāizvērtē, vai OMD nav iespējams padarīt pievīlcīgāku ar dažādām sociālās vienlīdzības veicināšanas injekcijām, piemēram- valsts garantētām atlaidēm iegūt augstāko izglītību vai autovadītāju apliecības iegūšanu NBS paspārnē.