28mm un 500mm

Šodien, braucot pa Vaiņodes ielu Liepājā, mastā uz "Lattelecom" mājas ieraudzīju divus vīrus. Vienkārši intereses pēc nobildēju- ar 28mm un 500mm. Šoreiz gan ne tādēļ, lai kaut ko izmēģinātu. Vienkārši pārsteidzoši, cik augstu un cik reizē mierīgi veči tur ņemas...

Latviešu ziemas skaistums

12. janvāra vakars Liepājā bija gluži fantastisks. Apsarmojušie koki, sniegs un bargs sals. Reizē ar vēl nenoņemtajām Ziemassvētku gaismām bija īstais brīdis padarīt locekļus nejūtīgus, lai iegūtu duci fotogrāfiju ar gluži spēcīgu svētku noskaņojumu.
Vairāk bildes apskatāmas te: http://www.flickr.com/photos/aigarsprusis/sets/72157623076357511/.

500mm izmēģinot

Klāt 1. decembris. Daudzviet ļaudis pulcējušies piketos, taču es šoreiz nolieku pie malas savas politiskās pārdomas, lai dalītos cita veida piedzīvojumos. Sākšu ar to, ka jau ilgāku laiciņu domāju par iespēju tikt pie 500mm objektīva. Tā kā šāds objektīvs ir tikai paša prieka dēļ, i nemaz neskatījos, cik maksās Nikkor produkts. Kopš vasaras vidus ļoti uzmanīgi skatījos uz Sigmu APO 170-500mm F5-6.3 DG. Taču notika negaidītais- nekur Latvijā tādu atrast nebija iespējams. Pat tad, ja interneta veikals to uzrādīja par noliktavā esošu, tā starp citu beigās tika piemetināts, ka preci atvedīšot 2- 3 nedēļu laikā. Meklējot arī citus vairāk vai mazāk līdzīgus 500mm objektīvus, nonācu līdz tādam pašam iznākumam. Beigu beigās nejauši ēbajā uzgāju uz korejiešu Rokinon izstrādājumiem. Es biju lasījis par šiem objektīviem, taču tā kā lietojis esmu tikai Nikkor un Sigmu, nekāda subjektīvā sprieduma nebija. Pētot un meklējot, nonācu līdz tam, ka šis ražotājs piedāvā diezgan lētu, taču patumšu (f 1:8) 500mm teleobjektīvu. Pētīju, domāju. Šaustīju sevi: kamdēļ izmest naudu tādas rotaļlietas dēļ? Cīņa tika zaudēta. 30. novembrī atnāca sūtījums un šodien ar satraukumu pētīju, vai gluži zemē esmu nometis 100Ls.

Pats objektīvs izrādās ir pārsteidzoši kvalitatīvs. To satur kopā vieglmetāla korpuss. Bažas, ka man tiks atsūtīta plastmasas bandūra, bija veltas. Pāreja uz Nikon bajaneti arī bija laba, precīzi ielikās aparātā. Stiprinājums, piestiprināšanai uz statīva no metāla. Par to bijos vairāk, jo nekādus aprakstus par to neatradu. Bet arī te bažas veltas. Pēc svara objektīvs nav smags. Stiklam 67mm. Tā kā objektīvs ir tumšs, par fotografēšanu bez statīva pat nav ko domāt. Liepājā šodien tāda apmākusies un miglaina diena, bez saules. Taču vakardienas bažas par iespēju kaut ko nobildēt izrādījās aplamas.
Jāsāk ar to, ka objektīvs ir pilnībā manuāls. Tātad visi iestādījumi ar roku liekami. Bet tas jau tāpat ir skaidri.

Tā kā mazākā vibrācija neko nobildēt neļaus, fotografēšanai izmantoju Nikon D5000, jo viņam ir atgāžams displejs. Laikam jau par tādiem trikiem no riktīgiem večiem pa muguru var dabūt, taču izrādījās ļoti ērti.

Par mērķi izvēlējos ostas lokatoru kanāla malā. Šis uzņēmums izdarīts ar Nikon D90 un Sigmu (28mm).

Bet šis uzņemts ar Nikon D5000 un Rokinon 500mm ED Telephoto Lens. Kā redzams, palielinājums ir fantastisks, vai ne? Pie tam, es es uzliku tikai ISO 200, kamēr objektīvs ir tumšais (atgādinu- f1:8,0)! Slēdzis bija uzlikts uz 1/125.

Tā kā bija miglains un sāka pilēt lietus, devos uz pilsētas centru. Šo uzņēmumu veicu ar to pašu Nikon D5000 un Rokinon 500mm ED Telephoto Lens. Šoreiz uzliku ISO 800, slēdzi 1/200. Bildēts no Dīķa ielas, nama trešā stāva. Fonā tie divi tornīši ir bijusī ēdnīca "Kosmoss". Liepājnieki, kas zin attālumu, sapratīs, cik liels ir pietuvinājums.

Bet šis ir nams, kuru jau bildējis no šīs vietas esmu vairākkārt. To var apskatīt te: http://virtualliepaja.wordpress.com/2009/07/28/debesis-virs-graudu-ielas/ un te: http://virtualliepaja.wordpress.com/2009/10/30/vecliepajas-panorama/.

Secinājumi. Vismaz pagaidām esmu vairāk nekā pārsteigts. Es protams necerēju uz brīnumiem, bet rezultāts vairāk nekā pārspēja gaidīto. Pašu priekam, pētot to, ko bez krietna palielinājuma neizdarīt, teleobjektīvs godam der. Bet līdz ar viņu līdzi būs jāņem statīvs. Nu galu galā, ja esat vienkāršs cilvēks kā es, kam gribas mazliet padraiskoties, taču maciņš par plānu, lai apmierinātu savas iegribas pēc kaut kā tāda, šis Rokinona daikts tik un tā sagādās daudz prieka.
Pagaidām pieredze ar to noslēgusies. Sagaidīšu saulainu laiku un izpētīšu, ko šis korejiešu mazbudžeta objektīvs spēs jūras malā. Katrā ziņā, gaidiet jaunus mirkļus no Liepājas puses.

Atvērto durvju diena armijā

Šodien piepildījās viena no manām senām iecerēm- apmeklēt Liepājā dislocētās karaspēka vienības. Kopā ar dēlu cītīgi izstaigājām Jūras spēku bāzi Roņu ielā 2, apmeklējām "Alkmaar" klases mīnu meklētājus 84. piestātnē, savukārt pēc tam devāmies uz 89. piestātni, kur pietauvots Jūras spēku flagmanis "Virsaitis" A-53. Tālāk mūsu ceļš veda uz Karostu, kurā apmeklējumu sākām ar Ūdenslīdēju skolas apmeklējumu, bet tad sekoja krietna ekskursija pa Jūras spēku mācību centru un unikālo Virsnieku sieta pili.

Mazliet iz padomju laika šarma Roņu ielas bāzē.

Sākšu ar, ka uzzināju par kolosālu iespēju apmeklēt Liepājas garnizonā dislocētās vienības. Kā zināms, šo vienību ir pietiekami daudz, tādēļ nācās atteikties no iespējas paviesoties Zemessardzes 1. novada štābā Dārza ielā 4/8. Protams žēl, taču, kā bija lasāms, apmeklējuma laiks bija no 10.00 līdz 15.00. Visu atvēlēto laiku lieti izmantojām.

Roņu ielas bāzē
10.00 bijām Roņu ielā 2, kur bāzējas Nodrošinājuma pavēlniecības 1. Reģionālo nodrošinājuma centra štābs un Jūras spēku flotile. Tā kā štābā bildēt teicās nevarēs, izvēlējos doties tieši tur, kur bildēt ir brīvi. Apskatot šo karaspēka daļu, bija redzams, cik tajā joprojām daudz liecību par agrākajiem gadiem. Baisās okupācijas karaspēka silikāta ķieģeļu ēkas, milzīgi asfaltēti plači, garāžu rindas, betona žogi ar dzeloņstieplēm. Taču redzams, ka teritorija gadu laikā pārvērsta līdz nepazīšanai. Redzams, ka te notikusi lāpīšanās gados, kad Latvijas armijas budžets bija niecīgs, bet vietām redzams, ka labklājības gados tapušas iespaidīgas būves kā Baltijas valstu pretmīnu aprīkojuma apkalpošanas centrs un Jūras spēku orķestra nams. Tieši par pēdējo visdrūmāk. Orķestris bija pirmklasīgs, ēka varena, bet orķestri faktiski likvidēja. Mazliet drūmi (par to jau rakstīju agrāk). Taču, paskrienot nedaudz uz priekšu, pārsteidza, ka paši jūrnieki nemaz tik pesimistiski nebija viss.

Par šīs vietas piederību kara jūrniekiem liecināja ne tikai ostas un kuģu tuvums, bet arī goda vietā apskatei noliktie enkuri.

11. novembrī jau pabijām uz kuģa M-07 "Visvaldis". Šoreiz apmeklējumam bija atvērts kuģis M-05 "Viesturs". Abās apmeklējuma reizēs biju patīkami pārsteigts par kārtību uz kuģiem. Nebūs pārspīlēti, ja to nosaukšu par pedantiskiem iestādījumiem. Viss spīd un laistās. Atzīšos, nesapratu, kas to visu paveic, zinot, ka obligātā iesaukuma matrožu, kas varētu tur dienām berzt taču nav.
Ak jā, biju pārliecināts, ka uz "Alkmaar" klases mīnu meklētājiem ir krietni daudz vietas un kuģošana uz tiem ērta bezgala. Nekā nebija. Kuģu iekšienē sajūtas, kas drīzāk atgādina zemūdeni. Kuģis burtiski piebakāts ar kabeļiem, elektrības kastēm, datoriem un lietiņām, no kurām neko nesaprotu. Kara jūrnieku kajītes arī neticami mazas. Jūrnieku gultas trīs stāvos. Ja mani paņemtu uz šī kuģa, nāktos vājēt.
Bija tas ilgi gaidītais prieks ieraudzīt, kas tas par ''zvēru''- sonārs, ko tik bieži piemin mīnu meklēšanas sakarā. Biju pārliecināts, ka tas ir kāds lokatoram līdzīgs priekšmets, kas kā neliela bumba ir pie kuģa dibena. Izrādījās vieglās mašīnas lieluma monstrs- ''Thales DUBM 21B'', kuru darbina hidraulika. Šim verķim atvēlēts vesels kuģa nodalījums. Patiešām neticami.
Kuģa komandieris laipni pastāstīja, ka šie teju 52 metrus garie kuģi uz nebēdu var vagot pa jūru desmit dienas bez papildus uzpildīšanās. Kaujas uzdevumā kuģa komandā jābūt vismaz četrdesmit labi apmācītiem vīriem. Zinot šodienas ekonomisko nedienu konjunktūru, gaužām smagi ar personālsastāvu, kurš jau tā esot ļoti mazs. Tādēļ patreiz uz mīnu meklētājiem jāiztiek ar mazāku komandu.

Par labu mīnu kuģu vajadzību Jūras spēkiem vairs nevar būt diskusiju. Tikai nezinātājs var apgalvot, ka to uzturēšana nav vajadzīga.

Pēc komandiera teiktā sapratu, ka jaunie kuģi nav salīdzināmi ar iepriekš mūsu flotē ekspluatētajiem kaut vai moderno ierīču dēļ. Kuģi ir pamatīgi datorizēti, vadība notiek ar tādu kā spēļu džoistiku palīdzību. Neskatoties uz to, ka kuģiem vairāk nekā divi desmiti gadu, izskatījās, ka tie ir pamatīgi modernizēti un labi uzturēti. Kuģa stūres māju fotografēt gan neļāva, tādēļ jāpaļaujas uz katra individuālo fantāziju vai militārajos žurnālos apskatāmo.
Darbs uz mīnu meklēšanas kuģiem nebūt nav medusmaize. Šie kuģi patiesībā ir lielas un pagalam sarežģītas ierīces, kuras nodarbojas ar pagalam baisu darbu. Mīnas nemaz nav abstrakts objekts jūras dibenā. Pēc mīnas vai torpēdas sprādziena pat no bruņām klāta kuģa maz kas paliek pāri. Specifisko iemeslu dēļ mīnu meklētāji nav bruņām klāti. Tādēļ šis darbiņš patiesībā ir bīstama nodarbe, zinot, cik mīnām pārpilna ir divu pasaules karu skartā Baltijas jūra.

1978. gadā norvēģu būvētais "Virsaitis".

Uz flagmaņa
Šodien interesentiem tika atvērts arī Latvijas kara flote flagmanis- apgādes un bāzes (štāba) kuģis "Virsaitis" A-53. Esmu uz tā jau bijis, taču pēc tam, kad par šo kuģi uzzināts daudz jauna, ar lielu interesei to apciemoju vēlreiz. Atskatoties uz šā kuģa vēsturi, jāatgādina, ka tas būvēts 1978. gadā, Norvēģijā, kur kuģis nesis nosaukumu "Vale" un tur tas kalpoja kā mīnu izlikšanas kuģis, kas līdzi spējis paņemt līdz pat 400 jūras mīnām. "Virsaitis" mūsu flotē kalpo kopš 2003. gada. Pirms saņemšanas norvēģi esot apmācījuši vienu latviešu komandu tieši mīnu izlikšanā. Nesen pie tāda paša kuģa- N-42 "Jotvingis" tikuši arī Lietuvas jūras spēki. Lietuviešiem palaimējies, ka viņiem ticis kuģis, kurš vēl krietnu laiku kalpojis Norvēģijas flotei, kamēr Latvijai nodotais kuģis kādu laiku stāvējis dīkā, jo bijis lieks. Iespējams, tieši tādēļ mūsu "Virsaitim" ir tikai viens 40mm lielgabals "Bofors" priekšgalā, bet leišu "Jotvingim" divi abos galos. Kādēļ tas tā, neviens paskaidrot nevarēja. Taču varam priecāties, ka mūsu "Virsaitis" vismaz ir gadu jaunāks (starp citu, atgādinu, ka par Jūras spēkiem vairāk varat palasīt te: http://www.aigarsprusis.lv/2008/05/msdienu-latvijas-kara-flote.html).
Vairāk fotogrāfiju par bāzes apmeklējumu te: http://www.poga.lv/photos/aigarsp/sets/set:35444/.

40 mm "Bofors" lielgabals "Virsaiša" priekšpusē ir vienīgais uz mūsu Jūras spēku flagmaņa.
Bet šī ir vieta, uz kuras tiek montēts otrais 40mm "Bofors" lielgabals. Pa kreisi jaunsargs Ričis.
Tikmēr viens 40 mm "Bofors" lielgabals stāv krastā. Ejošs vai nē, jūrnieki neatklāja. Tāds pats ir uz "Virsaiša". Faktiski šim lielgabalam būtu jāatrodas "Virsaiša" aizmugurē kā tas ir uz analoģiskā Lietuvas "Jotvingis".
Savukārt uz šīs platformas kuģa aizmugurē pēc visiem talmudiem ir jāatrodas 12.7 mm ložmetējam pretgaisa aizsardzībai. Diemžēl, nezināmu iemeslu dēļ norvēģi bija demontējuši arī šo.

Baltijas valstu ūdenslīdēju mācību centrā

Tālāk devāmies uz Baltijas valstu ūdenslīdēju mācību centru Karostā. Jau pie šīs iestādes vārtiem bija jaušams, ka vecā padomju mantojuma te nav ne ēkās, ne paradumos, neskatoties, ka centrs atrodas agrākās padomju kara bāzes teritorijā. Viss, sākot no ēkām, beidzot ar kuģu piestātni tapis no jauna. Īpašu ūdenslīdēju pasaules gaisotni pastiprina no dzelmes izceltās mīnas, enkuri un torpēdas. Iespējams, ka nākotnē vismaz daļa Jūras spēku kuģu bāzēsies Karostā tieši pie ūdenslīdēju mācību centra, taču pagaidām te piestātne vien vienam lielam vai vairākiem mazākiem kuģiem. Cik ievērots, tad pastāvīgi te uzturas daži Krasta apsardzības kuterīši.

Baltijas valstu ūdenslīdēju mācību centrs. Mūsdienīgs un neierasti, ka daži kursanti no bijušās PSRS republikām vairākkārt pārprasījuši, kur atrast kazarmas.

5 metrus dziļais baseins, kur iemaņas apgūst ūdenslīdēji. Dziļākais Baltijā, starp citu.

Bet šī ir tā slavenā enkurmīna, kas ražota 1877. gadā un izmantota Pirmā pasaules kara laikā sauszemes spēku vajadzībām un ko mūsu sapieri padarīja nekaitīgu.

Katrā vietā ir kas tāds, kā dēļ tur gribas nokļūt. Baltijas valstu ūdenslīdēju mācību centrā tas ir 5 metrus dziļais baseins. Dzirdēts gan par to daudz. Šad tad tas redzēts TV, bet dzīvē? Izrādās iespaidīga uzparikte. Esot blakus, neradās sajūta, ka baseins ir tik dziļš, taču apdomājot dziļumu, sajūta mazliet baisa. Piecu metru baseins!
Vairāk fotogrāfiju par Baltijas valstu ūdenslīdēju mācību centra apmeklējumu te: http://www.poga.lv/photos/aigarsp/sets/set:35441/

Jūras spēku mācību centrā
Apmeklējumu noslēdzām Jūras spēku mācību centrā, Atmodas bulvārī. Pie agrākā PSRS kara flotes hospitāļa lepnajiem vārtiem, kas pēc remonta par okupācija laika postažu vairs nekādi neliecina, mūs sagaida caurlaides uzraugs ar kapteiņa zīmotnēm! Izrādās armijai tik ļoti trūkst karavīru, ka ar objektu apsardzību nodarbojas virsnieki. Neviļus jāšausminās par Aizsardzības ministrijas "tālredzību".

Virsnieku pils.

Kā izrādās, kapitāli izremontētajās telpās vieta paredzēta arī Liepājas puses zemessargiem, kas pašlaik uzturas pagalam aplamās telpās- bijušajā bērnudārzā Cietokšņa ielā. Turpat mājvietu atradīs arī Nodrošinājuma pavēlniecības 1. Reģionālās nodrošinājuma centrs, kas tagad mājo Roņu ielā 2. Bez tam vairākus gadus atpakaļ tapis plāns par militārā sporta kompleksa celtniecību tukšajā laukumā starp Ūdenslīdēju skolu un Jūras spēku mācību centru. Tātad nākotnē Karostā atkal būs iespaidīga militārā infrastruktūra. Paldies Dievam, šoreiz mūsu pašu. Kāds šai iestādei būs nosaukums nākotnē, grūti izdomāt.
Jau pie pašiem mācību centra vārtiem ieraudzīju, cik lielas pārmaiņas te notikušas. Vēl tikai dažus gadus atpakaļ teritoriju ielenca biedējošs un pussabrucis betona žogs. Tagad to nomainījis moderns metāla kaluma žogs, visu skatam atklājot unikālo Virsnieku saieta namu un citas karaspēka ēkas. Vecais un sadrupušais asfalts nomainīts ar jaunu segumu. Pie centra štāba ēkas pat izveidotas dekoratīvās dobes, visapkārt labi kopts zālājs. Mācību centrs atstāja patiešām labu iespaidu.

Pils lielā zāle, kuras akustika esot unikāla, nerunājot, ka tās greznums ir neaprakstāms.

Ja ūdenslīdēju centrā pārsteigums bija dziļais baseins, tad te ar nepacietību gaidu iespēju apmeklēt grezno pili. Jūras spēku virsnieces pavadībā apstaigājam neticami grezno pili, kurai pēdējie gadi šķiet ir paši labākie kopš Otrā pasaules kara sākuma- beidzot ēkai ir atjaunots jumts. Diemžēl, naudas trūkums atkal apdraud pils atjaunošanu. Pils ilgos okupācijas gados nolaista tiktāl, ka tā sāka sabrukt pati no sevis. Unikālie griestu un sienu greznojumi, neskatoties uz čābisko stāvokli, spilgti raksturo agrāko pils greznību. Pils celta no 1898. gada līdz pat 1907. gadam kā cariskās Krievijas kara flotes virsnieku sapulču un saviesīgo pasākumu vieta pēc St. Pēterburgas arhitektūras ārpilsētas piļu parauga. Pils ir krievu jūgendstila arhitektūras paraugs. Projekta autors bija St. Pēterburgas arhitekts Sergejs Geļenzovskis. Pils svinīgajā atklāšanā piedalījās arī Krievijas cars Nikolajs II. Kā izrādās, pils centrālā fasāde ir no jūras puses, kuru ar cara jahtas piestātne savienoja celiņš no granīta plāksnēm. Mūsdienās par šo greznību liecina vien satrūdējuši cara jahtas piestātnes pāļi jūras malā.

Milzīgās vīnu kolekcijas pagrabs pils sētas pusē. Pagraba krājumi 1915. gadā tika evakuēti uz Krieviju.

Pirmais pasaules karš pils liktenī ienesa negaidītas korekcijas. 1915. gada pavasarī uz Maskavu un Pēterburgu no pils izveda milzīgu bibliotēku un karšu arhīvu, kas esot bijis otrs lielākais Krievijas impērijā. Uz Krieviju tika izvestas arī vērtīgās lustras, mēbeles un milzīgos vīna pagraba krājumus. Aizvests ticis arī viss Krievijas jūras kara flotes bāzes arhīvs.
Pirmās brīvvalsts laikā pilī atradās Sarkanā Krusta kaulu tuberkulozes sanatorija. Par to vien liecina Sarkanā krusta simbols virs galvenās ieejas. Sanatorijas vajadzībām pils esot pamatīgi pārbūvēta. Iespējams tieši šī iemesla dēļ šo pili par hospitāli iekārtoja arī padomju okupanti.
Vairāk fotogrāfiju par pils apmeklējumu te: http://www.flickr.com/photos/aigarsprusis/sets/72157622844134004/

Jūras lielgabals ZU-23-2m (jaunsargs Ričis pie ruļļiem!).

Pēc pils apmeklējuma bija iespēja apskatīt mācību centra klases. Blakus navigācijas klasēm atrodas pretmīnu aprīkojuma klases, kuras tapušas ar Dānijas un Vācijas kara flotes palīdzību. Te zinības kopā ar Latvijas jūrniekiem apgūst arī Igaunijas un Lietuvas jūrnieki. Tur pat netālu ir uzbūvēti stendi, kuros notiek jūrnieku apmācība cīņai ar ugunsgrēku vai ūdens ieplūšanu kuģī. Vienā no ēkām aplūkojām telpu, kurā kaujas gatavībā uzstādīts kuģa lielgabals ZU-23, kas ticis atjaunots pašu jūrnieku rokām.
Vairāk fotogrāfiju par Jūras spēku mācība centra apmeklējumu te: http://www.poga.lv/photos/aigarsp/sets/set:35442/.

Īsumā tas arī viss. Paldies Jūras spēkiem un kara jūrniekiem par lielisko dienu!

Rudens ar pienenēm

Man tik ļoti mīļā pienene. Un ticiet vai nē, bet šodien- 27. septembrī redzēta. Liepājas rajonā. Un ne tikai viena tur bija. Vai nav pārsteidzoši?

Patīkami pārsteigumi

Vakar bijām uz Liepājas Simfoniskā orķestra sezonas atklāšanu Liepājas teātrī. Orķestris kā vienmēr augstā līmenī. Bet pārsteidza viessoliste Ingrīda Kaizerfelde no Austrijas, izpildot ''Solveigas vēstules Pēram Gintam" latviešu valodā. Cits te visu mūžu nodzīvojis tik vien kā labģēn spējis iemācīties, bet atbrauc austriete un nolaiž latviski koncertu! Nelielu reportāžu ieliku te: http://www.flickr.com/photos/aigarsprusis/sets/72157622393359800/.

Bet kur visa sāls? Bildes uzņemtas ar svaigu lietiņu, proti, beidzot tiku pie ilgi kārotā objektīva virs 200mm. Tas ir universālais Sigmas 28-300mm F3.5-6.3 DG. Iepriekš lasīju kāda atsauksmi, ka objektīvs esot patumšs, diezgan lēns autofokuss, taču esmu pārsteigts, ka objektīvs ir vienkārši lielisks! Savilktā veidā tas nav lielāks par standarta objektīvu, tātad ērti var ielikt somā. Bijos, ka virs 200mm rokas drebēs un attēls nebūs skaidrs. Nekā nebija! Lietiņa iet!

Varbūt kāds var palīdzēt?

Man te radušās dažas ķibeles. Nekādi nespēju atrast Humulus lupulus. Jā, jā- parastos apiņus. Vieni znatoki man sakās, ka esot jāmeklē mežos alkšņu tuvumā vai upmalās, otri sakās, ka esot jāmeklē pa aptiekām. Citi esot redzējuši tirgū. Man nav nācies redzēt. Tā kā Liepājā upju nav, bet lapkoku meži ir krietni aiz varoņpilsētas mūriem, man atliek paļauties, ka šajā pasaulē ir gudrāki ļaudis, kas šos ārkārtīgi retos Humulus lupulus prot atrast un salasīt. Ja nu tomēr, kāds ir gatavs nākt talkā ar padomu, būšu ļoti laimīgs saņemt kādu ziņu uz e-pastu: aigars.prusis@gmail.com.

Tad vēl es meklēju kādu zinātāju, kas darbojies ar sekojošām lietām- Sigma 15mm F2.8 EX DG Fisheye Diagonal un TC-20E II telekonverteri. Neviens no man zināmo loka šos verķīšus izmantojis nav. Gribu šo to paprasīt, izzināt. Esmu meklējis pa www, bet tādu dvēselisku skaidrojumu neesmu radis. Kas gudrāks, uzrakstat uz uz e-pastu: aigars.prusis@gmail.com. Jau iepriekš esmu pateicīgs!

P.S. Jau visai drīz ar saturīgiem skaidrojumiem augstāk pieminēto fotoloriņu sakarā man atrakstīja Jānis no http://foto.pudele.com/. Paldies Jānim! Arī viņa blogs, kurā ļoti daudz informācijas par Nikon, ir vienkārši superīgs!

Sigmu iemēģinot

Šodien Raiņa parkā izmēģināju savu jauno "Sigma" DC 17- 70mm 1:2,8-4,5 objektīvu.

Mēģināju šā un tā. Visādi. Lai liktu uz abiem aparātiem, biju jau sakrēņķējies, ka iztrūkstošā autofokusa dēļ būs bēdu ieleja. Bija mākoņains, koku lapotnes nosedza debesis. Tomēr atstāja ļoti labu iespaidu. Esmu apmierināts.